Alberts Bels “Izmeklētājs”

Alberts Bels “Izmeklētājs”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1967

Grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Fleda, tāpēc turpinu atsvaidzināt atmiņā Alberta Bela daiļradi. Intervijās autors skaido, ka Bels esot saīsinājums no “baigi ellīgi labs stāstnieks”. Tā piezīmēs uz Bela darbu malas esot uzrakstījusi viņa literārā konsultante Mirdza Ķempe. Interesanti, ka ir vēl viens slavens rakstnieks uzvārdā Bels, tikai viņš ir vācietis un Heinrihs, citādi jau pseidonīmam Bels nav ne vainas.

alberts bels izmeklētājs.jpg“Izmeklētājs” ir Alberta Bela debija romāna žanrā. Pirms tam autors rakstīja tikai stāstus. Nedaudz iepazinies ar literatūras vēsturi, Bels esot nolēmis tomēr uzrakstīt romānu, bet tikai īsu, jo sapratis, ka nav ko mocīt savus lasītājus ar bieziem ķieģeļiem (nudien ļoti prātīgs lēmums). Un tā latviešu literatūra ir tikusi pie tāda maza, jauka un ātri izlasāma romāniņa. Kaut gan “Izmeklētājs” ir jau pusgadsimtu vecs, tam piemīt žirgts jauneklīgums un neliela naivitāte. Autors, to rakstot, ir bijis jauns un ir gribējis pateikt visu, ko domā par cilvēkiem, sabiedrību, dzīvi un laiku. Cik nu vispār tajā laikā varēja atļauties publiski pateikt.

“Izmeklētāja” galvenais varonis ir jauns tēlnieks Juris Rigers. Viņa vectēvs ir bijis sarkanais strēlnieks, kas nošauts Staļina represiju laikā. Toties tēvs ir glums jurists, kurš pamanās izdzīvot pie visām varām. Vecākais brālis ir kritis vācu leģionā, otrs brālis cīnījies Sarkanās Armijas rindās. Tāda redz, ģimenes vēsture. Kādu dienu Rigera darbnīcā ir ielauzies zaglis, izvilcis visas viņa skulptūras un tās sadauzījis ar trulu priekšmetu. Tāpēc pie tēlnieka ierodas Izmeklētājs un sāk uzdot jautājumus par iepriekšējās dienas un rīta notikumiem. Rigers lēnām sāk savu stāstu un pamazām aizvien vairāk gremdējas atmiņās un sevī. Romāna noslēgums, protams, visu eleganti apvērš otrādi.

Šķiet, ka “Izmeklētājs” sava jauneklīguma dēļ varētu būt piemērotāka lasāmviela skolās nekā “Būris”, kas ir abstraktāks un filozofiskāks romāns. “Izmeklētājā” autors uzdot daudzus retoriskus jautājumus un īpaši pievēršas laika tēmai. Vai cilvēks var piedzimt nepareizā laikā – par agru vai par vēlu? Kāds ir modernais cilvēks (saprotams, ka pirms pusgadsimta modernais)? Romānā ir arī dota īsa ļaužu klasifikācija – ir cilvēki, kas vienmēr skrien, cilvēki, kas vienmēr runā (oh, šie nudien ir briesmīgi nepatīkami), cilvēki, kuri nepārtraukti kalpo, cilvēki, kurus nepārtraukti grūsta.

Lai gan mūsdienās “Izmeklētājs” vairs īpaši neizceļas ar oriģinalitāti, tomēr jāatceras, ka romāns ir sarakstīts laikā, kad latviešu literatūrā vēl bija aktuāli monumentālā socreālisma ideāli, kuru uzskatāms paraugs ir Upīša “Zaļā zeme”, tāpēc savai desmitgadei tas ir moderns un drosmīgs darbs. Protams, romānā ir pietiekami daudz nodevu padomju sistēmai – saulaina sadzīve un komunisma slavinājumi, ai, kur nu bez tā visa, tomēr autors ir pieminējis arī represijas un izsūtīšanas, ko tad reti kurš atļāvās darīt, jo tas bieži nolēma sarakstīto atvilktnei, bet pats rakstītājs varēja izpelnīties aizliegumu publicēties. Un, pat ar visu vietām jūtamo teksta kokainību un komunistisko patosu, “Izmeklētājs” ir labs un cienījams debijas romāns.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm. Paldies Fledim par iespēju apgūt latviešu literatūras vēsturi!

3 thoughts on “Alberts Bels “Izmeklētājs”

  1. Atpakaļ ziņojums: 2018. gada grāmatu saraksts lasīšanai | Sibillas grāmatas

  2. Fledis

    🙂 es šito bērnībā pirmo reizi paņēmu lasīt tiešām kā krimiķi, to biš, par nozieguma izmeklēšanu, un tad dikti jutu līdz izmeklētājam- viņam tak vajadzēja vandāli notvert, bet ko visu nācās noklausīties! A tēlniekam- ka tik parunāt. Ne par velti izmeklētājs laik’ pa laikam atgādina par sarkano līniju. Vēl man patika tās lomu spēles tēlnieka ģimenē, pie sviestmaižu gatavošanas un tā. Nu, parasti jau bērni spēlējas, iedomājoties sevi par viskautko, un tad nu likās tā forši, ka pieaugušie arī tā dara.

    Atbildēt
    1. Sibilla Post author

      Bērnībā man šo nesanāca izlasīt. Tad patiešām diez vai patiktu visa tā garā pļāpāšana. Nu dzīvoja jau tas tēlnieks šiki – ar nēģu maizītēm brokastīs un ikgadējiem atpūtas braucieniem uz Melno jūru. Monumentālā māksla tolaik bija diezgan pieprasīta. 🙂

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s