Džefs Vandermērs “Anihilācija”

Джефф Вандермеер “Аннигиляция”, (Jeff VanderMeer, Annihilation (Southern Reach #1),  2014)

Tā kā izlasīju jau veselas četras grāmatas no saraksta, domāju, ka ir pienācis īstais laiks kādai Iegribai vai Kaprīzei. Arī pret savām iegribām ir jāizturas atbildīgi, tāpēc lasīšanai izvēlējos Džefa Vandermeera “Anihilāciju, jo šogad ir gaidāma šīs grāmatas ekranizācija,”. Jā, nu skaidrs, ka tā atkaliņ ir kādas triloģijas (Sothern Reach) pirmā daļa. Bet, kur tu cilvēks mūsdienās tiksi pie vienas grāmatas, ja visi rakstnieki ir nolēmuši rakstīt sasodītās triloģijas. Un tas vēl labi, ja tikai triloģijas. Uzreiz jāpiebilst, ka grāmata ir laba, bet ne izcila. “Anihilācijā” nav nekā tāda, kas kādreiz jau nebūtu aprakstīts fantastikas klasiķu (Lema, Strugacku, Lavkrafta, u.c.) darbos. Tomēr romāns bija pietiekami aizraujošs un intriģējošs, lai noturētu manu uzmanību no sākuma līdz beigām. Un man vienmēr ir ļoti patikuši stāsti par slēgtām, noslēpumainām zonām, kurās var atgadīties visdīvainākās lietas.

Tātad jau trīsdesmit gadus pastāv X-zona – teritorija, kura ir norobežota no pārējās pasaules. Neviens īsti nezina, kā tā ir radusies, un, kas tajā notiek. Prese tiek barota ar visādiem blēņu stāstiem par ekoloģisku katastrofu, bet ik pa laikam uz X-zonu tiek sūtītas ekspedīcijas. Pirmās dalībnieki pēc atgriešanās stāstīja, ka redzējuši brīnišķīgu neskartas dabas stūrīti, otrās dalībnieki visi nošāvās, trešās dalībnieki nošāva viens otru, vienpadsmitās pēkšņi uzradās savās mājās, bet neko neatcerējās. Normālam cilvēkam jau sen būtu skaidrs, ka tur nudien nav ko līst. Bet, nē, uz X-zonu dodas divpadsmitā ekspedīcija. Pārmaiņas pēc tās dalībnieces ir tikai sievietes – antropoloģe, topogrāfe, bioloģe un psiholoģe, kas ir komandas vadītāja ar tiesībām visām skalot smadzenes. Vajadzēja būt arī lingvistei, bet tā pēdējā brīdī esot atteikusies piedalīties. Katrai ekspedīcijas dalībniecei ir savi uzdevumi un pienākums katru dienu pierakstīt savus novērojumus žurnālā. Vārdu viņām nav, zonā tiem nav nozīmes. Svarīgas ir tikai viņu funkcijas.

Jau paskatoties uz grāmatas vāku, ir skaidrs, ka nekas labs šo ekspedīciju negaida. Bet par to labāk izlasīt pašiem.  Man šķita simpātiska galvenā varone bioloģe – noslēgta, intraverta, racionāla un pašpietiekama personība. Viņas vientulīgās bērnības atmiņās par kurkuļu peļķītēm, alkatīgajā pasaules izzināšanas tieksmē un vēlmē pēc savas autonomās ekoloģiskās mikropasaules bija kaut kas ļoti aizkustinošs. Saprotams, ka X-zonā bioloģe nenokļuva nejauši – viņas gadījumā tā bija nolemtība. “Anihilācijā” lasītājam X-zonas jaukumi tiek atklāti pamazām un no bioloģes skatu punkta. Diemžēl bioloģe ir klasiskā neuzticamā stāstītāja, un galu galā viņa zina tikai to, kas viņai ir iestāstīts, tāpēc lasītājam šajā grāmatā nudien beigās nekas nepaliek daudz skaidrāks, salīdzinājumā ar sākumu. Drīzāk gan otrādi. Bet vēl jau ir veseli divi turpinājumi.

Jāatzīst, ka X-zona autoram ir izdevusies diezgan pretīga. Naktīs kaut kas baiss gaudo purvājos, te sastopami visādi glumi un gļotaini radīju, un nemaz negribas rakstīt, kas tur notiek ar cilvēkiem. Bet tās vientulīgajām purvainajām tukšainēm piemīt arī savs īpatnējs skaistums un pievilcība, kuru laikam gan spēj saskatīt tikai bioloģe. Romāns liela mērā varētu būt alegorija par cilvēka un dabas attiecībām, bet man patika arī, kā autors apspēlēja ideju par mūsu smadzeņu nespēju uztvert patieso realitāti. Grāmatā ir arī daudz simbolu – bāka, apvērstais tornis un dīvainie teksti, kuri paši reproducējās un klejoja pa X-zona.

Neskatoties uz saviem trūkumiem un autora nekrietnajām manipulācijām ar lasītājiem, romāns man patiešām patika. Tas ir gluži pieklājīgs un pietiekami dīvains New Weird žanra darbs. Noteikti lasīšu arī turpinājumus. Un iespējams, ka noskatīšos arī filmu, lai gan pēc treilera izskatās, ka tajā nebūs palicis nekas no X-zonas pirmatnējās un derdzīgās pievilcības. Pārāk jau sintētiski viss ir vizualizēts.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.