Džefs Vandermērs “Sothern Reach” 2. un 3. daļa

Джефф Вандермеер Консолидация, (Jeff VanderMeer, Authority (Southern Reach #2),  2014)
Джефф Вандермеер Ассимиляция, (Jeff VanderMeer, Acceptance (Southern Reach #3),  2014)

Džefa Vandermēra triloģija ievilka mani X-zonā kā purvā. Nācās atmest visus citus lasīšanas plānus un doties līdzi viņa varoņiem līdz beigām. Turklāt šī ir no tām triloģijām, kuru vislabāk lasīt visu pēc kārtas, lai nenojuktu autora smalki savērptajā sižetā.
Tātad pirmajā grāmatā “Anihilācija” mēs kopā ar sociopātisko bioloģi klejojām pa X-zonu un pamazām iepazinām tās ievērojamākos objektus – bāku un apvērsto bāku – un citus jaukumus. Otrās daļas darbība risinās slepenā organizācijā “Sothern Reach”, kuras darbinieki jau trīsdesmit gadus nodarbojas ar X-zonas pētījumiem un ekspedīciju organizēšanu uz turieni. Tā nudien ir iestāde, kas ir iestagnējusi vēl vairāk nekā Latvijas Pasts. Pēc neskaitāmām ekspedīcijām un ilgiem neveiksmju gadiem viņi X-zonas izpratnei nav tikuši tuvāk, vienīgi tik, cik pati zona atļauj. “Southern Reach” ir atsūtīts jauns direktors ar segvārdu Kontrole, kurš līdz tam ir maz nojautis par organizācijas īstajām funkcijām, un lasītājiem ir iespēja kopā ar viņu mēģināt apjēgt, kas tur notiek. “Sothern Reach” darbinieki lielākoties ir visādi savdabji, kas ir apsēsti ar savām teorijām un mānijām. Pamazām atklājas dažādas interesantas lietas par ekspedīciju organizēšanu un patieso likteni. Un vēl ir arī Centrs, kuram ir savas intereses. Jāatzīst, ka otrā daļa ir autoram ir sanākusi pārāk izstiepta un vietām arī garlaicīga. Visas bezgalīgās intrigas tajā dīvainajā organizācijā, Kontroles atmiņas par viņa sūro spiega bērna bērnību – vietām visa tā bija par daudz, bet X-zonas par maz.
Bet par laimi trešā daļa ir labs stāsta noslēgums. Tajā mēs atgriežamies X-zonā un stāstījums risinās no vairākiem skata punktiem, turklāt vienlaicīgi gan dažādos laikos pagātnē, gan tagadnē, gan iespējams, ka arī nākotnē. Atrodas pat vēl viena bāka, mjā. Jāpiezīmē, ka šajā triloģijā visi stāstītāji ir neuzticami, bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Par lasītājiem viņš vienkārši ņirgājas, raksta visu laiku tikai riņķī un apkārt, un nekādus izskaidrojumus notikušajam nesniedz.
Vispār šajā triloģijā ļoti daudz kas ir atstāts lasītāja iztēlei, kas nudien nav slikti (protams, ja vien lasītājam iztēle ir). Te nav nekādu skaidri saprotamu lineāru taisnvirziena stāstu, bet ir vairāki sižeti, kuriem ir tendence visu laiku lēnām buksēt un iet uz riņķi, turklāt visi ir savstarpēji saistīti un daļēji pārklājas laikā un telpā. Lasot ir visu laiku ir uzmanīgi jāseko līdzi notiekošajam, jo kāda itin maznozīmīga detaļa no otrās grāmatas var pēkšņi iznirt trešajā daļā un izrādīties zīmīga. Nē, nu uz dažiem jautājumiem autors mums trešajā daļā atbild, bet ne uz pašiem galvenajiem. Beigās visu nozīmīgo lietu ir tik daudz, ka sāk likties, ka patiesībā nozīmes nav vairs nekam un tik daudzi dialogi būtībā ir ne par ko. Bet tieši tādai jau ir jābūt kārtīgai New Weird grāmatai – jāsajauc lasītāja prāts un jāliek padomāt, kas tas tāds vispār bija, ko tikko izlasīji.
Kopumā “Southern Reach” triloģija arī ar visiem saviem trūkumiem man patiešām patika. Tā ir ļoti atmosfēriska, autoram ir labi izdevies parādīt to vientulības, nolemtības un bezcerības noskaņu, kurā dzīvo viņa varoņi, īpaši trešajā daļā, kad viss sliktākais jau ir noticis un nekas vairs nav glābjams. Triloģija no lasītāja prasa līdzi domāšanu un iztēli.  Tās galvenie tēli bija ļoti cilvēcīgi ar savām nepilnībām, vājībām un dīvainībām, bet X-zona bija iztēli rosinoša, un savus noslēpumus tā arī līdz galam neatklāja (ak, nabaga baltie trusīši).  Te bija bākas, un man pret tām ir sena kaislība (pat literārām). Zinošāks lasītājs var šajās grāmatās meklēt atsauces uz fantastikas klasiku, vai mēģināt atšifrēt daudzās alegorijas un simbolus, vai arī lasīt kā sevis izzināšanas ceļojumu pa zemapziņas dzīlēm.

Vērtējums – 2. daļa (Authority) 3,5 no 5 zvaigznēm
3. daļa (Acceptance)  – 4,5 no 5 zvaigznēm