Uz kurieni dodas īsts grāmatu mīļotājs februāra nogalē? Jā, uz lielo Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā. Turklāt apmeklējums tiek ieskaitīts tikai tad, ja viņš pēc tam sociālajos tīklos ir lepni atrādījis savus ieguvumus, pat ja viņam ir pieticis naudas tikai pildspalvas iegādei un kādai necilai, maz zināmai grāmatiņai, kas nocenota lētāk par eiro. Es arī tur biju un sapirktās grāmatas tviterī saliku. Un tagad blogā dažas īsas piezīmes par grāmatu izstādes iespaidiem, kuras nevarēju iespiest 280 rakstu zīmēs.
Salīdzinājumā ar pagājušo gadu izstāde man patika krietni labāk. Šogad tā nebija tik izteikti krieviska ka pirms gada. Uzstāšanās vietas bija mazliet labāk nodalītas viena no otras – cik nu tas Ķīpsalā vispār ir iespējams. Dīvaino iespieddarbu izdevniecības bija vairāk sabīdītas pa stūriem, nebija tik pamanāmas un daudz netraucēja. Intensīvi darbojās grāmatu apmaiņas punkts, vienīgi šogad plaukti bija sabīdīti šķērsām, tāpēc tur sanāca lielāka stumdīšanās ar citiem apmeklētājiem. Grāmatas tur bija daudz, bet, kā zināms, lai dabūtu kaut ko patiešām labu, tur ir jādežūrē, vai vismaz jāpiestaigā regulāri, jo piedāvājums mainās zibenīgi. Ir arī štata pērļu zvejnieki, kas tur uzturas pastāvīgi, un cenšas nogrābt krējumu. Iespējai rakties pa vecām grāmatām piemīt kaut kas ļoti pievilcīgs, jo nekad nezini, ko uziesi (pie tā laikam vainīga mūsu iedzimtā mednieku-vācēju daba, kurai tagad nav daudz iespēju ikdienā izpausties) Mani no apmaiņas punkta piedāvājuma uzrunāja mūsu vienīgās flokšu selekcionāres Elvīras Zvaigznītes piecdesmitajos gados izdotais traktāts par flokšu audzēšanu (skaidrs, ka tā ir diezgan vēsturiska grāmata, bet dažas tajā aprakstītās flokšu šķirnes vēl joprojām rotā mūsu dārzus).
Lielo izdevniecību piedāvājums paliek aizvien vienveidīgāks. – pārsvarā lubenes, skandināvu detektīvi, ezotērika un praktiskā literatūra. Bet šo to jauku varēja atrast pie mazajām izdevniecībām, tāpēc kārdinājumu netrūka. Ja man patiešām stāvlaukumā būtu pieparkots kamielis, pirkumu nudien būtu vairāk. Īpaši nežēlīgi es tiku pārbaudīta pie Prometeja stenda, kur bez grāmatu jaunumiem bija arī Ints, kurš īsti velnišķīgā garā nodarbojās ar komiksu propagandu. Tāpēc, pateicoties viņa neatvairāmajam piedāvājumam, bildē ir iekļuvuši pāris vampīrgabali un droši vien šogad būs jāatgriežas pie grafiskajiem romāniem (starp citu, Rozes grāmatnīcas stendā šogad varēja tikt pie komiksiem pa pāris eirām). No citiem blogeriem, kuri sestdienas rītā spietoja pa izstādi es satiku tikai Spīganu, turklāt ļoti neierasti – viņai nebija līdzi suņa.
Grāmatu izstādes ieguvumi
Izstādes spontānākais pirkums ir Dikinsones dzejoļu krājumiņš „Āboliņš un bite”. Dzeju es lasu ļoti reti. Pērku – nu gandrīz nekad. Bet izskatās, ka ar šo grāmatu es sapratīšos.
Pasākumus šoreiz nebiju plānojusi apmeklēt, jo sestdienas rīta programmā nebija iegadījušās mani interesējošas tēmas. Aiz ziņkārības tomēr aizgāju apskatīties uz Alberta Bela romāna „Būris” galvenā varoņa Edmunda Bērza prototipu, tikšanās, ar kuru bija solīta izstādes programmā (prototips, protams, nekādā mistiskā būrī nav sēdējis, viņš ir slavens arhitekts ar principiālu raksturu, pavisam reāls). Tak prototips nudien izrādījās ar raksturu un uz tikšanos neieradās, jo taupījās slēpošanas braucienam uz Franciju. Es viņu gluži labi saprotu, nav nekas jauks būt par skolu latviešu literatūras programmā iekļauta darba prototipu, kuru pukstēdami analizē pumpaini tīņi nu jau laikam vairākās paaudzēs. Man būtu gribējies paklausīties Māras Zālītes stāstu par „Paradīzes putniem”, bet diemžēl viņai bija iesildošā grupa ar diskusiju par erotisko literatūru. Diskusija izvērtās diezgan garlaicīga. Tajā piedalījās onkulis, kurš elsa, ka vajag vairāk seksa un tante, kas dvesa, ka tomēr vajag jūtas. Tas palika apnicīgi jau pēc desmit minūtēm, tāpēc devos mājās lasīt sapirktās grāmatas.
Kopumā jau Grāmatu izstāde bija foršs un ļoti pozitīvs pasākums, kuru vienmēr apmeklēju ar patiesu prieku.. Paldies visiem, kas to organizē un rūpējas, lai trakajiem grāmatmīļiem būtu savi mazie svētki un netrūktu, ko lasīt.
Sibillas grāmatas 
Spriežot pēc Spīganas un erotiskās literatūras, mēs (atkal!) izstādē bijām vienā laikā.
Maiņas punktā tie vidusplaukti bija salikti ne pa tēmu. It kā viņiem vietas trūktu.
Komiksus gan pie Prometeja nemanīju (laikam zemletes produkcija :)), bet biju klāt, kad Ints un Andris aktīvi diskutēja ar kādu tanti par sākšanu ar nepareizu triloģiju.
Mums laikam sakrīt sestdienas rīta aktivitāšu grafiki. Un uz izstādi labāk doties pēc iespējas agrāk no rīta, kamēr vēl nav sākusies pārāk liela burzma.
Nu maiņas punkts laikam bija gaidījis vairāk grāmatu, tāpēc spiedis uz pauktiem nevis apmeklētājiem. Un komiksu apmaiņas punkts pie Inta bija neoficiāls pasākums, tie bija viņa personīgie eksemplāri, kurus bija atnesuši citi blogeri pēc izlasīšanas. 🙂
Kā var sākt ar nepareizu triloģiju? Tās tak visas ir pareizas.
Tas jāprasa Intam vai Andrim. Ja pareizi nojautu, tad runa bija par ”Muļķu princi”.
Katru gadu mums ir diskusija par to, ka Lorensu bija jāsāk izdot ar “Ērkšķu princi”.
Uldis gan bija lepns, no blogeriem vienīgais, kurš nepiestāja kādu vārdu pārmīt.
Ā, nu jā. Būs jāpiezīmē sev, ka nākamā gada lasīšanas sarakstā vajadzētu ielikt arī Ērkšķu princi.
Ne jau lepnums, bet kautrība pie vainas (ko ta uzbāzīsies darba cilvēkiem ar savām pļāpām)- jums jau tā bija darba pilnas rokas tās abas reizes, kad piestāju pie Prometeja stenda.
Pirmspēdējā teikumā vārdā “patiesu” ir kļūda – burti samainījušies vietām 🙂
Jauks apraksts 😉
Paldies! Un par kļūdu labojumu arī. 🙂
Pats taču arī uzrakstīsi par saviem jaunieguvumiem un iespaidiem?
Jap, vakar jau gribēju rakstīt, bet darbā visādi sanāca, šodien rakstu, tūlīt būs 🙂
Es biju piektdien uz 12.00, un tad nobrīnījos, ka grāmatmaiņā ir labs un liels piedāvājums. Tas droši vien nozīmē, ka trāpījos uz pašu sākumu. Pārlaimīga atdevu vienu kaudzi un paņēmu divas plāniņas. Būtu paņēmusi vēl, bet tās bija lielas un smagas.
Es šoreiz izstādē kaut kā apjuku – bija kņada – dikti daudz knīpu, knauķu un dīdelīgu pusaudžu, un kaut kā nevarēju izlemt – pirkt vai nepirkt, jo daudzām cenas nemaz nebija ievērojami zemākas, un stiept to visu no izstādes nebija jēgas.
Bet šo to varēju pašķirstīt un padomāt par pirkšanu.
Ceru kādreiz tikt uz izstādi arī piektdienā, lai varētu salīdzināt iespaidus ar brīvdienām. Sestdien arī bija daudz bērnu, kas bija savesti ar autobusiem no dažādām latvijas vietām, bet no paša rīta viņi vairāk ņemās pa Skolas izstādi un, kad sāka parādīties pie grāmatām, es jau devos prom.
Ā, tad Tu trāpīji uz to sīkaļu armādu, kas īsi pirms 12 uzrīkoja lielas rindas pie garderobes. Jau nobijos, ka netikšu pēc sava ancuka un nokavēšu mājāsbraucamo karieti, bet nu kaut kā pa starpu pielavījos. Bet kā tās skolotājas viņus tur pēc tam vāca un pa stendiem ganīja, to gan nespēju iedomāties. Ja nu vienīgi nolika pie vietas spēļu stendā.
Vai pats arī kaut ko nopirki, vai tikai paskatījies, kas ir piedāvājumā?
Droši vien, ka organizatoriem ir savs iemesls, kāpēc viņi Skolu rīko paralēli ar Grāmatu izstādi, bet es tomēr apšaubu, ka apmeklētāju skaits ļoti parklājas. Vismaz tie knauķi, kas Grāmatu izstādē skatījās teātri un dažs labs riņķoja bezdarbībā, smirdinādamies ar plaukšķenēm, Skolas izstādē vēl nekādi nav ieinteresēti. Vispār Ķīpsalas hallei ļoti pietrūkst skaņas izolētu telpu. Es pat neredzu jēgu tiem rakstnieku pasākumiem – viens runā un labi ja pieci kaut ko dzird.
Tās skolotājas… trīs padzīvojušas džudes piecas minūtes sirsnīgi rēca par grāmatas nosaukumu “Liktenīgās olas”… te nu jāsaka – nav komentāru.
Es nostaigāju un noskatījos, un atkal nostaigāju, un atkal noskatījos… Kārdinājums bija, vēl kādu laiciņu droši vien nožēlošu par Sīnajas gobelēna tetraloģiju, bet tā klīstot un skatoties tomēr turējos pie domas- ja es šo grāmatu jau pazīstu, vai gribēšu (un vai paspēšu) to izlasīt otrreiz un trešoreiz? Un ja nepazīstu- vai gribēsies lasīt vairāk par vienu reizi? Galu galā piefiksēju pāris jaunu nosaukumu un turpināšu paļauties uz bibliotēku.
Maiņas stendā paņēmu Šokolādes krūzi- kārtības labad, lai būtu likumīgs pamats atstāt savu aizvesto kaudzīti.
Ā, jā- latgaļu speķīti nopirku, Ar casnokiem 🙂
Pagājušajā gadā piektdienā nebija tie bērnu bari. Nezinu, kas šogad bija noticis. Varbūt tas kaut kādu pasākumu dēļ. Pie Mansarda stenda vispār ausis aizkrita kā kaut kādi leļļu teātra aktieri kliedza turpat netālu. Tiešām prasās, lai pasākumi tiktu nodalīti atsevišķās telpās. Runātājus pasākumos knapi var dzirdēt.