Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Rīga: izdevniecība “liels un mazs”, 2018., (Leelo Tungal, Seltsimees laps, 2008)

Šodien izlasīju maznozīmīgu faktu, ka igauņu literatūra latviski tiekot tulkota daudz vairāk nekā latviešu igauniski. Acīmredzot latviešu literatūra nav tik saistoša un kvalitatīva, lai ieinteresētu igauņu lasītājus un tulkotājus, vai arī viņi atkal mums ir priekša un raksta daudz labākas grāmatas nekā latviešu rakstnieki. Mazliet padomājot, nācās secināt, ka man nudien ir tīri labi patikušas vairākas pēdējos gados lasītas igauņu grāmatas. To gan es nevarētu teikt par “Biedru bērnu”, jo Māras Zālītes ļoti līdzīgā bērnības atmiņu grāmata par piecdesmitajiem gadiem “Pieci pirksti” ir uzrakstīta talantīgāk un aizraujošāk (visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas), bet arī šis igauņu rakstnieces un dzejnieces autobiogrāfiskais stāsts ir lasīšanas vērts.

“Biedra bērna” galvenā varone ir piecgadīgā Lēlo. 1951. gadā tiek arestēta viņas māte, kas bija lauku skolas direktore, un mazā meitene paliek viena pati ar ne visai praktisko un stipri apjukušo tēvu. Tik mazam bērnam mātes aizvešana ir smags trieciens un Lēlo nospriež, ka māte viņu pametusi, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitene nolemj, ka turpmāk centīsies būt tikai priekšzīmīgs bērns, varbūt tad māte atgriezīsies. Taču padomju laikos būt priekšzīmīgai un labai neatmaksājas. Lēlo mātei piespriež 25 gadus cietumā plus vēl 5 gadus izsūtījumā. Tātad trīsdesmit gadus bez jebkāda pamatojuma, tikai balstoties uz apmelojumiem un murgiem. Tāda nu bija lieliskā padomju dzīve. Tomēr “Biedrs bērns” nepavisam nav drūma grāmata. Tas ir gaišs stāsts par bērnību, kuru Lēlo pavada kopā ar tēvu – lauku skolotāju un izbijušu sportistu, bezgala daudziem radiniekiem, neskaitāmām tantēm un onkuļiem. Vispār “Biedrs bērns” bija mazliet garlaicīga grāmata, jo tā ir diezgan bērnišķīga un stipri sadzīviska. Tajā ir daudz sīku pārpratumu un ne visai smieklīgu ar valodu saistītu joku. Bet varbūt pie vainas tas, ka igauņu valoda ir tik sarežģīta, ka droši vien dikti grūti tulkojama. Piemēram, vārds radītāja man uzreiz saistās ar vecākiem, vēl varbūt ar kādu mākslinieci vai dievu, bet galīgi ne ar grūtnieci. Tāpat vārdu spēles latviski vairāk izklausās pēc mēdīšanās, lai gan igauniski tās varētu būt patiešām daiļskanīgas.

Tomēr grāmata ir interesanta ar to, ka autore ļoti uzskatāmi parāda, kā bērna domāšanu ietekmē padomju propaganda. Šo tēmu, rakstot par savu skaisto soclaiku bērnību, autori bieži mēdz kautrīgi apiet. Īpaši tā propaganda, kas skan pa mazo, jauko radio Moskvič – skaistās dziesmas par diviem ērgļiem Staļinu un Ļeņinu, jaukie, līksmie dzejolīši, aizraujošie stāsti par bērniem varoņiem. No otras puses ir reālā pasaule ar vīriem mundieros, kas jebkurā brīdī var ielauzties un izpostīt Lēlo dzīvi. Pieaugušie, protams, ir skeptiski par jauno kārtību un krievu laikiem, bet viņi jau meitenei neko neskaidro un nestāsta, jo baidās, ka bērns var nejauši izpļāpāt to, ko nevajadzētu. Lēlo ir zinātkāra, apķērīga un ļoti muzikāla meitene, bet grūti  bērnam augt tik pretrunīgā, baiļu cauraustā un liekulīgā sabiedrībā.

Kadrs no igauņu filmas The Little Comrade no imdb.com vietnes

Jāpiezīmē, ka “Biedrs bērns un lielie cilvēki” ir triloģijas pirmā grāmata un būtu interesanti izlasīt arī turpinājumus. Grāmata šogad ir ekranizēta, un filma pēc tās motīviem ir viena no Igaunijas simtgades filmām līdzīgi kā Latvijā “Bille”.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.