Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1991
Rakstnieka, žurnālista un gleznotāja Anšlava Eglīša atmiņu romānam “Pansija pilī” es pievērsos, lai nedaudz aizpildītu savus dziļos robus latviešu trimdas literatūrā. Tikt pie grāmatas šoreiz nebija sarežģīti. Vajadzēja tikai aiziet līdz grāmatplauktam un to paņemt. “Pansija pilī” tur rāmi tupēja jau no tālā 1991. gada, kad to beidzot pārizdeva pie mums – autora dzimtenē. Pirms tam romānu Bruklinā 1962. gadā bija izdevis “Grāmatu Draugs”. Jāatzīstas, ka biju jau pāris reizes “Pansiju pilī” mēģinājusi lasīt arī jaunībā, bet nekad nebiju tikusi tālāk par pirmajām divdesmit lappusēm, jo tā šķita diezgan garlaicīga. Vispār arī tagad grāmata nebija kļuvusi daudz aizraujošāka, bet gadu gaitā manas lasīšanas iemaņas ir krietni uzlabojušās un tādas mazas grāmatiņas nieks vien ir, ko var izraut cauri pāris vakaros. Bet par visu pēc kārtas – gan par to, kas patika un kas ne tik ļoti.
Romāns ir autobiogrāfisks. Anšlavs Eglītis to ir sarakstījis dzīvojot ASV, atceroties Latvijas brīvvalsts laikus, kad, īstenojot agrārreformu, viņa tēvam tika piešķirta jaunsaimniecība, kas sastāvēja no Inciema muižas centra un trīspadsmit ar pusi hektāriem zemes. Pati muiža ir bijusi brīnišķīga, bet juku laikos stipri izpostīta koka ēka. Ar lauksaimniecību Eglīšiem ne visai veicās. Grāmatā ir stāsti par mēģinājumiem piena lopkopībā, vīna darīšanā, kāpostu skābēšanā, cigoriņu un sparģeļu audzēšanā, kas dažādu iemeslu dēļ izgāzās, tāpēc vienu brīdi tika nolemts muižā ierīkot pansiju, lai no tās būtu vismaz kaut kāds finansiāls ieguvums. Laikam lieki teikt, ka Eglīšiem neveicās arī pansijas bizness, jo Inciems bija pārāk nomaļa un neinteresanta vieta, lai viesi turp plūstu straumēm. Turklāt autoram par pārsteigumu izrādījās, ka ar tiem apmeklētājiem, kas kaut kādas nejaušības dēļ tomēr pansijā ir ieradušies, ir pārāk liela noņemšanās. Autoram vairs nebija brīva laika, lai aizietu pamakšķerēt, un tāda pansiju būšana jau vairs nekam neder. Ik pa laikam Eglīši kaļ grandiozus plānus Inciema muižas atjaunošanai, vai tieši otrādi – iemainīšanai pret kādu mazāku īpašumu tuvāk Rīgai, bet neko no tiem nerealizē. Tā arī pienāk padomju okupācija, tad karš un 1944. gadā autors emigrē uz Vāciju, bet Inciema muiža paliek savam liktenim.
“Pansiju pilī” ir interesanti lasīt kā vēsturisku atmiņu stāstu. Grāmatā ir portretēti vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki – noslēgtais un atturīgais gleznotājs Konrāds Ubāns, erudītais dzīves baudītājs Valdemārs Tone (pats autors savulaik ir mācījies pie viņa gleznošanas studijā), mūžīgi kustīgais, komunikablais un brāzmainais mākslinieks Romans Suta, augumā mazais, bet harizmātiskais un aizrautīgais dzejnieks Edvards Virza un vairāki citi, kas jau piemirsušies.
Lai gan romāns laikam ir domāts kā jautrs un asprātīgs, diemžēl lasot tas nevienu brīdi tāds nešķita. Autors kā jau smalks pilsētnieks gari, mazliet kariķēti un smīnīgi apraksta visus tos dieva dotos ļautiņus, kuri palika viņiem mantojumā no muižas kā īrnieki. Protams, ka arī pansijas apmeklētāji autora skatījumā ir vieni vienīgi tirliņi. Bet dīvainās Eglīšu kalpones laikam vispār ir ieradušās no citas dimensijas. Patiesības labad jāpiebilst, ka autors tāpat apraksta arī savus centienus sportā un saimnieciskajā darbībā, tomēr kopumā tas viss vairāk atstāja nomācošu iespaidu nekā uzjautrinošu. Taču iespējams, ka man vienkārši nepiemīt latviskā humora izjūta, kuras augstākā virsotne ir pasmiešanās par ļaužu dīvainībām. Turklāt autora rakstības stils ir diezgan savdabīgs. Viņš cenšas izteikties smalki un gari, bet lasot tas likās kaut kā manierīgi un neveikli, tomēr pie vainas varētu būt arī viņa dzīve trimdā, kas droši vien ir atstājusi iespaidu uz viņa valodas lietojuma īpatnībām. Skaidrs, ka arī citas Anšlava Eglīša grāmatas visticamāk tomēr nebūs manā gaumē, tāpēc tagad ar pavisam mierīgu sirdi varu beigt iepazīšanos ar viņa darbiem, bet grāmatu plauktu no tiem pilnībā atbrīvot. Nobeigumā jāpiebilst, ka autors pats ir grāmatu ilustrējis ar vienkāršiem, grafiskiem zīmējumiem.
Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.
Viedokļu dažādībai ar citu blogeru rakstiem par grāmatu var iepazīties – Nila bibliotēkā, un Stacijā.
Sibillas grāmatas 
Atbalsojums: 2018. gada grāmatu saraksts lasīšanai | Sibillas grāmatas
nu, par a. eglīti pēc šīs grāmatas vien nevajadzētu spriest.
viņam baigi atšķiras pa posmiem, tēmām.
piemēram, Homo Novus, man ne pārāk. kas tagad visiem patīk, jo TAK filma.
ļoti patīk stāsti kara beigu apraksti Švābijā. arī no vēlākiem ASV posmiem ir forši stāsti.
romāni viņam tak visādi. dažus kaut kādā holivudiskākā manierē rakstījis, daži tādi ‘tīri latviski’.
Ai, es vairākas reizes mēģināju pievērsties viņa grāmatām. Jaunībā mēģināju lasīt gan “Līgavu medniekus”, gan “Omartija kundzi”, kas varētu būt rakstīta holivudiskajā manierē, bet nekas no tiem neaizrāva. Tāpēc arī atslābu un nolēmu mest Eglīša darbiem mieru, jo ir ellīgi daudz citu grāmatu, ko lasīt. Bet par komentāru un ieteikumiem paldies! Ja nu pa ceļam gadīsies tie kara beigu apraksti, iemetīšu aci, jo interesē šis vēstures periods.
Es laikam varu drusku izpūst gaisu, jo man arī Anšlavs Eglītis ne visai un nekādi nav izdevies ar to iedraudzēties. Daudziem viņš šķiet tik aizraujošs un valoda tik grezna, ka jutos jau nedaudz atpalikusi.
redz, viņam tik daudz, ka netrāpās. turklāt pieejam darbii jau arī daudzi nav, ja tikai postpsrs pārizdotās skatās. man ir no ārlatvijas tās grāmatas. un, ja nevarēja nojaust, nē, es neuzskatu viņu par spicāko piparu lv daiļliteratūrā, pārāk jau kruzuļains nereti. man Janovskis labāk.
Nu ja, gaumes taču ir dažādas. Man viņa stils šķita tāds pārāk jūsmīgs u daudzvārdīgs.
Šis man patika. Kad Zvaigzne pārizdeva, uzreiz pamanīju un pieteicos paņemt. Patīk tāda veida apraksti iz bērnības 🙂
Tā tehniski skatoties gluži bērnība vairs tā nebija. Lielākoties grāmatā aprakstītajā laikā autors bija apmēram divdesmit gadus vecs, bet pēdējā ainā jau gandrīz visus četrdesmit. 🙂
Pašas atmiņas par muižu man patika, bet aprakstu stils ne visai gaumēja.
Nu, man patika visi tie skolas laika apraksti, futbola spēlēšana, braukšana ar velo 🙂
Skolas laikā tas ir pats par sevi saprotams. Bet, kad padomāju, ka tās atrakcijas ar rudens peldēšanos Gaujā, pēc kurām viņam bija jābrauc ārstēties uz Šveici, lai atkoptos no plaušu kaites, autors ir piekopis jau kādu divdesmit gadu vecumā, tāds īpaši nopietns viņš nešķiet. 🙂
Interesanti lasīt par grāmatu jūtami atšķirīgu viedokli (nekā man pašam). Bet tad jau labāk ar Eglīti vairs nemocīties.
Starp citu, kas jums ir iecienītākie no latviešu autoriem?
Izlasīju arī Jūsu aprakstu par “Pansiju pilī”. Un tas taču ir labi, ka pastāv atšķirīgi viedokļi. Mēs galu galā tak paši esam dažādi. 🙂
Par iecienītākajiem latviešu autoriem jāpiebilst, ka gaume man tāda latviski vidējā. Patīk Regīna Ezera, Zigmunds Skujiņš, Alberts Bels, Andra Neiburga, Vizma Belševica, Pauls Bankovskis, Inese Zandere, Vladis Spāre. No nesenākiem autoriem arī Jānis Joņevs, Rihards Bargais, Dace Vīgante, Jana Egle, Daina Tabūna. Nu, un Blaumanis un Jaunsudrabiņš arī vēl nav norakstāmi.
“Pansija pilī” vienmēr ir vilinājusi, bet līdz šim palikusi nelasīta. Būs jāmēģina, jo pieminēji dažus māksliniekus, kurus jau drusku iepazinu Ulda Zemzara atmiņās. Varētu būt interesanti paplašināt zināšanas par to laiku.
Pamēģināt “Pansiju pilī” vajag. Tev noteikti lasīt par māksliniekiem būs interesantāk nekā man, kam saistošākas šķita Eglīšu nebūšanas ar lauksaimniecību.