Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).
6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas
Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.
Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.
10-12 gadi
Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.
Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.
Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.
Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.
13-14 gadi
Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.
Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.
Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.
Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.
Foršs sadalījuma pa gadiem. Interesanta izvēle. 🙂
Paldies! Izvēle šoreiz vairāk bija pamatota uz pēdējo gadu lasīšanas pieredzi kopā ar bērniem. 🙂
Tā, tagad man vajag Tēvoča Fjodora grāmatu 🙂 Izskatās, ka arī pārējās grāmatas vajadzēs, bet vēlāk (pats ar tik divas no šī saraksta esmu lasījis). Priekšlasīšanas saraksts ir ar pamatīgu rindu un dažas tiek lasītas atkārtoti. Bet tēvoci Fjodoru varētu palaist bez rindas 🙂
Tēvocis Fjodors ir patiešām foršs. 🙂 Tev noteikti patiks. Ar bērniem var būt visādi, bet grāmata vēl joprojām ir smieklīga un asprātīga.
Es tev piekritīšu, ka bērnu gaume ir ļoti dažāda (tieši tāpat kā pieaugušo) un lasītprasme arī ir ļoti atšķirīga. Tas attiecas pat uz mums, jo, piemēram, Trīcvaidziņš man galīgi nepatika (lai gan es to izlasīju) un joprojām nepatīk grāmatas par “ambāļiem”.
Domāju, ka man arī jānopērk Uspenskis un sen jau gribas apgūt Emīliju Dīvaini.
Vienu gadu es biju iecerējusi lasīt bērnu žūrijas grāmatas un par tām pastāstīt, bet kad man izlasījās trešā grāmata, kur nomirusi māmiņa, kaut kā kļuva ļoti bēdīgi.
Tā bērnu gaume ir dikti grūti izprotama, bet es jau sen pārlieku neiespringstu uz saturu. Ja viņi lasa tās Gregs grāmatas, lai tad arī lasa.
Par bērnu žūrijas izvēli es arī dažreiz pabrīnos. Tur mēdz būt gan brīnišķīgas grāmatas, gan pa vidu arī kaut kas grūti izprotams.
Atbalsojums: 10 grāmatas, ko ir izlasījis vismaz viens bērns un varētu izlasīt arī citi – Lili lasa un raksta
Es TO izdarīju!
Forši! Iešu palūkot, kas sanācis. 🙂
Nu liels paldies, tagad man nāksies aptaujāt bērnus un notraukt savam blogam putekļu. 🙂
Par to ka iedomas, ka mūsdienu bērnus varētu aizraut Žils Verns vai “Staburaga bērni”, ir smagi maldi, es pievienojos par visiem 100%.
Man šķiet, ka tieši Tev varētu būt vislielākā pieredze ar bērniem un lasīšanu, tāpēc Tavs saraksts varētu būt citiem interesants un saimniecībā noderīgs. Es tikai tā – brīvajā laikā sabiedriskā kārtā uzmācos radu bērniem ar savām nebeidzamajām grāmatām. 🙂
Nu jā, nu jā- paaudžu konflikti un “kad mēs augām…”. Bet ja nu šie saraksti galīgi nenoderēs bērniem, tad varbūt vismaz viens otrs pieaugušais priekš sevis atcerēsies kaut ko jauku no bērnības un pat atradīs “bērnu sevī”, kam arī šodienas bērnu literatūrā kaut kas var iepatikties.
Nu nav jau tā, ka bērni tagad vairs nelasa pilnīgi neko no mūsu bērnības grāmatām. Šis tas jau viņiem patīk tīri labi. Bet par “Smaragda pilsētas burvja” izbrāķēšanu es patiešām biju bišķi bēdīga. Un ir bezcerīgi viņus pierunāt uz 19. gadsimta literatūru. To mūsdienās spēj pievārēt tikai atsevišķi īpatņi pēc ilgāka treniņa lasītmākslā.
Kad es pirms pāris gadiem lasīju saviem žuļikiem priekšā Smaragda pilsētas burvi, tad biju pārsteigts, jo secināju, ka tas ir īsts padomju bērnu grāmatas izstrādājums- siltajās bērnības atmiņās glabājas kaut kas daudz labāks.
Man atliek tikai piekrist par gaumi un to, ka liela daļa mūsu bērnības grāmatu šodienas bērniem vairs nešķiet interesantas. Šausmīgi gribētos, kaut mani radu bērni vairāk lasītu, bet pašlaik ir tas periods, kad nelasa.
Es neesmu pārliecināta, ka mūsdienu bērniem vajadzētu kļūt par baigajiem grāmattārpiem. Tagad tomēr ir brīnišķīgas iespējas iegūt zināšanas citos veidos – visādas izzinošas filmas un video internetā. Tāpat ir daudz citu aizraujošu izklaides iespēju, kādu mums nebija. Grāmatu lasīšana ir tikai viena no daudzajām lietām, kas viņiem varētu sagādāt prieku. Jauki, ja izdodas viņiem to atklāt.
Sveiki!
Prieks, ka savā sarakstā esat iekļāvuši arī “Vafeļu sirdis”! Varbūt varu piedāvāt jums izlasīt vēl kādu grāmatu no izdevniecības “Liels un mazs”? Blogā neatradu jūsu kontaktus, kā ar jums sazināties. 🙂
Renāte
liels un mazs
Par piedāvājumu paldies! Tomēr ar izdevniecībām neesmu ieinteresēta sadarboties, bet Jūsu (un arī jebkuras citas izdevniecības) izdotās grāmatas, ja man tās kādā brīdī šķitīs interesantas, izlasīšu un blogā aprakstīšu tāpat. 🙂
Gribēju tikai piebilst, ka man liekas ļoti laba Jūsu izdevniecības prakse savām grāmatām izmantot FSC mix sertificētu papīru. Pat nezinu vai vēl kāda cita izdevniecība Latvijā to šobrīd dara (atceros, ka FSC mix papīru kādreiz izmantoja arī “Atēna”). Domāju, ka to Jūs varētu popularizēt arī plašāk, jo pieļauju, ka daudzi grāmatu pircēji to nemaz nav pamanījuši.