Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve”

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve”, no krievu valodas tulkojusi Maija Kudapa, izdevniecība Jumava, Rīga: 2018 (Виктор Пелевин, Жизнь насекомых, 1993)

Nesen klausījos podkāstu, kurā krievu literatūras kritiķe Gaļina Juzefoviča stāstīja, ka viņas tagadējie deviņpadsmitgadīgie studenti, kuriem studiju programmā ir jālasa un jāanalizē Peļevina “Generation P”, divas trešdaļas no šī romāna teksta vienkārši nespēj uztvert, un tāpēc nesaprot. Turklāt viņi paši ir pārliecināti, ka saprot pilnīgi visu. Pēc Juzefovičas domām, iespējams, ir pienācis laiks Peļevinu Krievijā izdot ar smalkiem un izsmeļošiem komentāriem, jo citādi jaunie lasītāji ne vella nesapratīs no viņa agrīnajām deviņdesmito gadu grāmatām. Ar šādu mazliet nomācošu apziņu ķēros klāt “Kukaiņu dzīvei”. Un patiešām ir jāatzīst, ka es noteikti nesapratu daudz ko no Peļevina smalkajām atsaucēm un grāmatas kultūrvēsturiskajām niansēm, un, protams, trakākais, ka pati nemaz neapzinos, ko tieši es nesapratu. Tāds jau tas Peļevins ir. Tomēr “Kukaiņu dzīve” lieliski atsauca atmiņā agrīno deviņdesmito gadu dīvaino noskaņu, mežonīgā kapitālisma veidošanos, nereālos sapņus par skaistu dzīvi, nožēlojamo ikdienu, vispārējo apjukumu un mulsumu par nākotni.  Lasot ar šī brīža skatu un laika distanci, grāmata nudien ir labs, ironisks un trāpīgs sava laikmeta portretējums.

Pēc kritiķu vērtējuma “Kukaiņu dzīve” esot pēcpadomju sirreālisms un mazliet arī maģiskais reālisms. Romāns ir sarakstīts 1993. gadā – pēc “Omon Ra”, bet pirms slavenākajiem Peļevina darbiem – “Čapajevs un Tukšums” un “Generation P”. Grāmata nav gara, to veido vairāki nelieli interesantos veidos savā starpā saistīti stāsti, kuru varoņi ir antropomorfizēti kukaiņi. Te ir odi, kas ieradušies sūkt krievu asinis, filosofiskas mēslu vaboles, kurām visa pasaule ir mēslu bumba, skudru mātīte ar instinktu obligāti pavairoties, apcerīgi naktstauriņi, blaktis – narkomāni, liderīgā muša Nataša un mūžīgai rakšanai nolemtais prusaks Serjoža. Romāna darbība notiek kādā mazā kūrortpilsētiņā pie jūras, bet īpaša sižeta grāmatā nav, visi vienkārši kukaiņojas. Pa vidu šai jezgai autors sev raksturīgā stilā ir iepinis atsauces uz budismu, Marku Aurēliju, Kastaņedu, Mišimu un Gaidara apmātību ar bērniem – slepkavām (tie, kas izauguši ar Gaidara “Skolu” un “Bundzinieka likteni” sapratīs). Vispār “Kukaiņu dzīvi” biju senāk izlasījusi arī krieviski, bet tas patiešām bija sen, tāpēc bija interesanti grāmatu pārlasīt latviski (tulkojums ir labs).

Starp citu, Peļevina lasīšanai atklājās interesanti blakusefekti. Tā kā “Kukaiņu dzīvi” bija paķērusi līdzi ceļojumā, tad klusi sēdēju autobusa stūrītī, nevienu neaiztiku, mierīgi lasīju, bet ar visu to atradās cilvēki, kas uzskatīja par savu pienākumu komentēt manu lasāmvielas izvēli un pat klāstīt, ka Peļevins rakstot baigos murgus, kas mani mazliet mulsināja, jo paši lasīja kaut kādas ezotēriskas brošūras, horoskopus, un tamlīdzīgas lietas.  Bet, nekā personīga, tas tikai novērojums par Peļevina lasīšanas ietekmi uz līdzcilvēkiem. Ar citām grāmatām man šitā vēl nekad nebija gadījies. Ceļojumos nudien labāk ņemt līdzi e-grāmatu. Tām ir brīnišķīga priekšrocība – neviens no malas neredz, ko tu lasi.

Bet atgriežoties pie Peļevina un “Kukaiņu dzīves”, tad, jā, man patika. Romāns ir asprātīgs, grotesks un spilgts. Peļevins ir labi uzķēris cilvēku un kukaiņu dzīves zīmīgākās paralēles. Lasītājus, kuri neirotiski baidās no kukaiņiem dažas epizodes droši vien iedzīs šausmās un riebumā. Un, mīļumiņi, kas neesat apzinātā vecumā piedzīvojuši deviņdesmito gadu sākumu – ne vella jūs nesapratīsiet no Peļevina.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

7 thoughts on “Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve”

  1. Fledis

    Njā, interesanti viņam tie kukaiņi, bet ar saprašanu tā nu ir kā ir, it īpaši, ja nezini, ko nesaproti 🙂
    Man patika tā doma par gaismas un tumsas izvēlēšanos; iespējams, ka to es sapratu. Un tas rokošais prusaks… bet paklau. prusaki tak īstenībā nav racējzvēri, vai kā?

    Atbildēt
    1. Sibilla Post author

      Prusaki patiešām nav nekādi racējzvēri. Tie ir tikai nakts dzīvnieki un vienkārši mīl tumsu. Tā rakšanās vairāk piestāvētu zemesvēžiem, bet nu prusaks ir tas kukainis, ar kuru lasītājam vieglāk identificēties. 🙂
      Ā, un galu galā tak tas viss mums ir tikai galvā.

      Atbildēt
  2. Atpakaļ ziņojums: Viktors Peļevins. Čapajevs un Tukšums (Виктор Пелевин. Чапаев и Пустота, 1996) - DZĪVE KĀ GRĀMATA

Atbildēt uz Fledis Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.