Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”, no krievu val. tulkojusi Lāse Vilka, AS “Latvijas Mediji”, Rīga: 2019 (Варлам Шаламов, «Колымские рассказы»,1966-1967)

Grūti bija lasīt Varlama Šalamova “Kolimas stāstus” un grūti par tiem tagad rakstīt. Sajūtas pēc grāmatas izlasīšanas bija diezgan nomācošas, pat drūmākas nekā pēc Solžeņicina “Vienas dienas Ivana Deņisoviča dzīvē”. Vislabāk grāmatu raksturo citāts – Tur ir daudz kā tāda, kas cilvēkam nav jāzina, nav jāredz, bet, ja ir redzējis, tad labāk viņam mirt. Tomēr labi, ka “Kolimas stāsti” beidzot ir izdoti arī latviešu valodā, un ar grāmatu ir iespējams iepazīties arī tiem lasītājiem, kas nepārvalda svešvalodas. Saprotamu iemeslu dēļ nometņu literatūra tagad nav pārlieku populāra, jo cilvēki bieži vien negrib zināt neseno vēsturi, ja šīs zināšanas viņus sāpinās vai kaut nedaudz traucēs komfortam.

“Kolimas stāstu” autors Varlams Šalamovs savas dzīves laikā tika arestēts vairākas reizes (1929., 1937. un pēdējo reizi tika notiesāts 1943. gadā) un sodu izcieta Gulaga nometnēs. Pēc atgriešanās no Kolimas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados viņš sāka rakstīt plašu stāstu ciklu par nometnēs pieredzēto, kas pēc tam tika apkopots vairākās grāmatās (“Kolimas stāsti”, “Kreisais krasts”, “Cimds vai KR-2”, “Lāpstas mākslinieks”, “Lapegles augšāmcelšanās”). Skaidrs, ka Šalamova stāstus Padomju Savienībā neviens nepublicēja. Pirmās to publikācijas bija dažādos izdevumos aiz PSRS robežām sešdesmito gadu beigās. Paša autora liktenis arī izvērtās traģisks, jo viņš nekad vairs pilnībā neatguvās no nometnēs pārdzīvotā.

Ar ko “Kolimas stāsti” ir tik īpaši? Galu galā kopš PSRS sabrukuma pie mums ir izdots daudz grāmatu par izsūtījumiem un Gulaga nometnēm. Vispirms jau “Kolimas stāsti” nav dokumentāla grāmata, lai gan pirmajā brīdī, paņemot to rokās, tāds iespaids radās, jo tās noformējumā un pielikumā ir izmantotas reālas nometņu fotogrāfijas un autora attēli no arhīviem. Grāmatai ir arī īpaši latviešu izdevumam sarakstīts priekšvārds un skaidrojošas piezīmes beigās.

“Kolimas stāsti” ir autobiogrāfiski, bet ne dokumentāli. Savas stāstos Šalamovs neko nepaskaidro, neapraksta situācijas cēloņus un nemeklē vainīgos. Autors lasītāju vienkārši uzreiz iemet ellē.  Stāsti ir nelieli un bieži nav savā starpā saistīti. Tās ir nelielas ainiņas, autora pieredzēti vai noklausīti atgadījumi, kas pamazām izveido kopējo bildi. Stāsti ir lakoniski, dažas epizodēs nedaudz poētiski, un vietām sajūtams melns humors. “Kolimas stāsti” ir ļoti subjektīva autora pieredze, kuru viņam ir bijis svarīgi izstāstīt, lai parādītu Gulaga nometnes no pašas apakšas. Tā ir ļoti skarba pieredze, dziļi eksistenciāla. Tādu var iegūt tikai nonākot līdz tai esamības robežai, aiz kuras viss beidzas. Un tur nav nekā laba. Tur vispār gandrīz nekā nav. Tur vairs nav sajūtu, tikai pilnīga vienaldzība. Tur vairs nav nekā cilvēcīga, tikai cilvēku atkritumi. Vienīgās lietas, kas var izraisīt interesi, ir tikai ēdiens un no darba brīva diena. Aizraujošākais skats, no kura nav iespējams atraut acis, ir cilvēks, kurš ēd. Kolimā cilvēki ir izturīgāki par dzīvniekiem, jo cilvēka dzīvotgriba ir tik spēcīga, ka spēj ietekmēt fizisko ķermeni, tomēr arī tai ir robežas, jo ķermenis kādā brīdī neizbēgami sabrūk. Bet bērni šeit savos zīmējumos attēlo dzeloņstieples, cilvēkus ar šautenēm un suņiem un žogus, žogus, žogus.

Jāpiezīmē, ka PSRS pēc savas būtības bija kriminalizēta valsts, un Kolimas nometnēs tas izpaužas pilnīgā galējībā, jo reālā vara tur pieder zagļiem un slepkavām recidīvistiem, un tieši tas padara nometņu dzīvi tik neciešamu un bezcerīgu, bet cilvēkos šajā vidē pamazām iznīkst viss cilvēcīgais.

Morālās barjeras ir nobīdītas kaut kur malā.
Izrādās, ka var darīt nelietības un tomēr dzīvot.
Var melot un dzīvot. […]
Viņš iemācās būt dīkdienis, mānīties un dusmoties uz visiem un par visu. Viņš vaino visu pasauli, apraudot savu likteni.
Viņš pārāk augstu novērtē savas ciešanas aizmirsdams, ka katram cilvēkam ir savas bēdas. Viņš vairs neprot just līdzi cita bēdām – viņš vairs tās nesaprot, negrib saprast.
Skepse – tā vēl ir laba, tas vēl ir labākais nometnes mantojums.
Viņš iemācās ienīst cilvēkus.
Viņš baidās – viņš ir gļēvulis. Viņš baidās, ka liktenis atkārtosies, – baidās no sūdzībām, baidās no kaimiņiem, baidās no visa, no kā cilvēkam nav jābaidās.

Varlama Šalamova “Kolimas stāsti” ir ļoti spēcīga un satriecoša grāmata, kurā ir apvienots lirisms un neaprakstāms cinisms. Viena no tām grāmatām, kuru lasīšana radīs ne tās patīkamākās izjūtās, bet tādas ir vērts lasīt, lai saprastu cilvēka būtību, lai zinātu, kas notiek eksistences robežstāvokļos, un galu galā ir jēga lasīt neizskaistinātus aculiecinieku stāstus par neseno vēsturi kaut vai tāpēc, lai zinātu, ka visi tie, kas nostalģiski jūsmo par padomju laikiem, patiesībā jūsmo par meliem noziedzību un varmācību.

Draudzība neveidojas ne nabadzībā, ne nelaimē. Tie “smagie” dzīves apstākļi, kas, kā mums māca daiļliteratūras pasakas, ir obligāts priekšnoteikums, lai rastos draudzība, vienkārši nav pietiekami smagi. Ja nelaimē un nabadzībā ir radusies cilvēku draudzība, tātad šī nabadzība nav galīga un nelaime nav liela. Bēdas nav pietiekami asas un dziļas, ja tās var dalīt ar draugiem. Īstā nabadzībā ir iespējams iepazīt tikai savu dvēseles un miesas izturību, noteikt savu iespēju, fiziskās izturības un morālā spēka robežas.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.