Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas”

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas. 1. un 2. grāmata”, no angļu val. tulkojusi Ieva Melgalve, izdevniecība “Prometejs”, Rīga: 2019 (Martha Wells, The Murderbot Diaries – All Systems Red 2017, Artificial Condition 2018, Rogue Protocol 2018, Exit Strategy 2018)

Viens no šī gada tīkamākajiem lasīšanas priekiem bija Martas Velsas “Slepkabota dienasgrāmatas”. Tie ir četri stāsti, kas latviešu valodā ir izdoti divās grāmatās. Jāpiebilst, ka “Slepkabota dienasgrāmatas” ir saņēmušas gan divas Hugo balvas, gan Nebulu, gan arī visādus citus apbalvojumus, kurus piešķir šajā žanrā, un tos visus nudien kuram katram nedod.

Viens no iemesliem, kāpēc man patika šie kosmisko piedzīvojumu stāsti, ir brīnišķīgais Ievas Melgalves tulkojums. Zinātniskā fantastika, lai arī tiek uzskatīta par vieglo žanru, nepavisam nav vieglākie teksti tulkošanai. Galu galā, aprakstot izdomātas pasaules, autoriem nākas arī valodā izdomāt šo to tādu, kas realitātē neeksistē, tāpēc tulkotājam var nākties būt ļoti radošam un brīžiem iziet ārpus latviešu valodas oficiālajām robežām. “Slepkabota dienasgrāmatu” tulkojuma īpatnības Ieva Melgalve ir labi izskaidrojusi pirmās grāmatas priekšvārdā, bet lasot ir jūtams, ka šoreiz zinātnisko fantastiku ir tulkojis cilvēks, kurš labi pārzina žanru, jo rezultāts ir ļoti baudāms. Un, ak, šausmas! Tulkotāja šajās grāmatās nav baidījusies izmantot ļoti neliterāru latviešu valodu. Vispār jau latviešu tulkojumos ir diezgan lielas problēmas ar neliterāro leksiku. Lielākoties tās latviskojumi sanāk vai nu neveikli, vai rupeklīgi prasti, vai vienkārši tekstā tiek atstāti krievu vārdi latviešu izrunā. “Slepkabota dienasgrāmatās” Ieva Melgalve ir precīzi uztvērusi grāmatas pašironisko, asprātīgo un mazliet huligānisko toni, un tulkojums ir izdevies patiesi foršs. Tas ir tik sirsnīgi rupjš, atbruņojoši dirsīgs, un tik ļoti latvisks, ka nav daudz, ko piebilst – mēs jau sen bijām kaut ko tādu pelnījuši. Jācer, ka tulkotāja, kura ir rakstniece un arī pati raksta zinātnisko fantastiku (ja kāds vēl to nezina), turpinās sadarboties ar “Prometeju”.

Bet par pašiem stāstiem – kas tajos ir interesants? “Slepkabota dienasgrāmatu” galvenais personāžs nav cilvēks, un nav pat persona, bet nav arī gluži robots. Tas ir cilvēka un mehānisma apvienots konstrukts, kuru sauc par DrošVienību. Tās ir bezdzimtes būtnes, kuras ir apveltītas ar mākslīgo saprātu un pārcilvēcisku spēku un tiek izmantotas drošības pakalpojumu uzņēmuma klientu aizsardzībai no naidīgas faunas ekspedīcijās uz jaunapgūtām planētām. Patiesībā DrošVienībām biežāk nākas maigi atturēt klientus no idejas vienam otru nogalināt vai sakropļot tādu būtisku iemeslu dēļ, kā tualetes izlietnē atstāts cepumu papīriņš. DrošVienības tiek uzskatītas par ļoti bīstamām, tās tiek stingri kontrolētas, un visi no tām baidās vai vismaz to klātbūtnē jūtas neērti. Un, lūk, viena no šādām DrošVienībām ir uzlauzusi savu vadības moduli (tas drošības pakalpojumu uzņēmums peļņas gūšanas nolūkos pārāk bieži izmanto lētākos risinājumus). Ko gan varētu pasākt augsti attīstīts mākslīgais saprāts, kurš pēkšņi ir atbrīvojies no cilvēku kontroles? Dosies slepkavot visu, kas kustas? Nu, nē, doma visus noslepkavot ir tik muļķīga, ka varētu ienākt prātā tikai cilvēkam. Šis Slepkabots ir kautrīga un introverta būtne (lai arī ar abās rokās iemontētiem nāvējošiem ieročiem), kas vislabāk jūtas savās bruņās un ar aizsegtu seju. Tā pirmām kārtām ir uzlauzusi publiskos kanālus, no tiem nospērusi lērumu neticami salkanu un banālu ziepju operu, un savu brīvību izmanto, lai darba laikā slepeni skatītos “Mēness patvēruma lēķtu un rietu” neskaitāmās sērijas. Un viss būtu lieliski, ja ne tie muļķīgie cilvēki, kas allaž pamanās iekulties visādās nepatikšanās.  Slepkabots ir vārds, ko šī DrošVienība sev ir piešķīrusi privātai lietošanai, un, lasot pamazām paliek skaidrs, kāpēc tā, jo Slepkabota pagātne ir daudz tumšāka, nekā sākumā šķiet.

Es zinu, ka esmu baismīgs Slepkabots un viņi arī to zina, un tā nu visas puses nervozē, no kā es nervozēju vēl vairāk. Turklāt, ja man nav bruņu, tad tas ir tāpēc, ka esmu ievainots un kuru katru brīdi no manis var atdalīties kāda organiska daļa un noplekšķēt uz grīdas, un to nu neviens negrib redzēt.

Virspusēji paskatoties “Slepkabota dienasgrāmatas” ir tipiski kosmisko piedzīvojumu stāsti. Sižeti tiem nav sarežģīti, pasaules, kurās norisinās darbība, ir iezīmētas diezgan skopi, personāži ir plakani un brīžiem šķiet, ka tehnisko detaļu ir pārāk daudz, bet to visu atsver grāmatas dinamiskums, negaidītā emocionalitāte, neliterārā, fifīgā valoda un simpātiskais galvenais personāžs, no kura savdabīgā skatu punkta mēs redzam visu to jezgu. Skaidrs, ka cilvēki salīdzinājumā ar kiborgiem ir visnotaļ nejēdzīgi, aprobežoti un stipri iedomīgi radījumi, bet bez viņiem nebūtu bezgalīgo seriālu, ko Slepkabotam skatīties. Iespējams, ka mani visvairāk grāmatā tomēr  uzrunāja stāsts par to, kā ir būt introvertai un cilvēkus biedējošai būtnei tehniskā un ne vienmēr draudzīgā pasaulē. Un patiess prieks, ka pareizā cilvēka rokās latviešu valoda var kļūt tik forši dirsīga.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Te var iepazīties ar 1. grāmatas fragmentu.
2. grāmatas fragments.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.