Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”

Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”, izdevniecība Aminori, Rīga: 2019

Viktors Freibergs ir angļu filologs un tulkotājs, kurš ar laiku ir pārkvalificējies par kino zinātnieku un pētnieku. Savā mazajā grāmatiņā “Kinomāna slimības vēsture” autors apraksta slimības pieredzi, nedaudz pakavējas bērnības atmiņās un izjusti raksta par kino nozīmi savā dzīvē. “Kinomāna slimības vēsture” ir ļoti personiska un intīma grāmata, kuru izlasot saproti, cik ārkārtīgi svarīgi autoram ir bijis to uzrakstīt. Grāmatu paņēmu bibliotēkā ar domu novembrī palasīt kādu latviešu autoru grāmatu (atzīstos, ka mani mazliet samulsināja tās cena).

Viktora Freiberga grāmatiņā visvairāk aizrāva tur aprakstītās autora attiecības ar kino. Filmas kā iespēja nonākt citā pasaulē, citā realitātē. Kino hipnotiskums un maģiskā iedarbība uz psihi. Filmas kā sapņu paveids. Sešdesmito gadu diskrētais šarms kinomākslā. Bērnības kino pieredze, atmiņas par seniem un jau zudušiem kinoteātriem ar šausmīgi neērtiem un šķībiem koka sēdekļiem. Vecās franču filmas kā “Piedzīvojumu meklētāji” (Les aventuriers, 1967). Nu, kurš gan varētu aizmirst to, kā pirmo reizi bērnībā ir skatījies kinoteātrī “Piedzīvojumu meklētājus” – filmu, kas pret skatītāju jūtām ir tikpat saudzīga kā Džordžs R.R. Mārtins pret saviem lasītājiem.

Katram no mums ir savi subjektīvie iemesli skatīties vai arī neskatīties kino. Nevaru sevi pieskaitīt īstajiem kinomāniem, jo filmas lielākoties skatos tikai sava prieka pēc, kad tam atliek kāds brīdis brīva laika (pēdējā desmitgadē tas ir vidēji ap 200 līdz 300 filmām gadā) un man ļoti pietrūkst elementāras kinoizglītības. Principā manas zināšanas par kino aprobežojas ar to, ka arī bez papildinformācijas meklēšanas ātri sapratu, kas tie par krūmiem uz grāmatas pirmā vāciņa un kāpēc tie tur ir (bet neatpazinu krūmus uz pēdējā vāka, lai gan tie it kā nav tālu no manas dzīvesvietas, tik paradoksāla ir kino ietekme uz mūsu pasaules uztveri). Grāmatas beigās ir pievienots saraksts ar tajā pieminētajām filmā, kuras gan lielākoties ir plaši pazīstamas un gandrīz visas ir redzētas.

Savukārt slimības vēstures daļa ir skarba, tajā autors stāsta par savu ilgstošo cīņu ar vēzi, tomēr savā ziņa tā ir optimistiska, lai gan nevienam nav nekādu ilūziju par tās beigām. Iespējams, tā patiešām var noderēt cilvēkiem ar līdzīgu pieredzi. Pārējais ir piezemēti un mīlīgi stāstiņi – bērnības atmiņas, autora izjūtas un sapņu apraksti, kas īpaši atmiņā nepaliek.

Kinomāna slimības vēsture” ir grāmata, kuru droši vien būs interesantāk lasīt tiem, kas autoru pazīst. Un tiem, kas vēl nav redzējuši grāmatiņā pieminētās filmas, ieteiktu tās noskatīties, jo lasīt par konkrētu filmu skatīšanās pieredzi, tās nezinot, ir apmēram kā censties peldēt baseinā bez ūdens. Savā pašapmierinātajā aprobežotībā pat nesaprotot, ko patiesībā nesaprot.

Dzīve ir smaga, reizēm moku pilna, bet tieši tāpēc atsevišķie mirkļi, kad mani tagad pārņem miers, šķiet tik vērtīgi, un visas drazas aizskalo saprāta ūdeņi. Es sēžu vasaras karstumā parkā, raugos debesīs gubu mākoņos, no sausuma čabēdamas nokrīt pa kādai lapai, un domāju – cik labi, ka viss turpinās.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.