Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”, no baltkrievu val. tulkojis Talrids Rullis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1985 (Уладзімір Караткевіч, La Дзікае паляванне караля Стаха, 1964)

Turpinot sadarbību ar grāmatu glābēju, savā īpašumā ieguvu vēl vienu astoņdesmito gadu izdevumu plānajos vāciņos – Vladzimira Karatkēviča “Karaļa Staha baismo karadraudzi”. Tās autors ir pazīstams baltkrievu rakstnieks un dzejnieks, un pār mani nāca atklāsme, ka, lai gan Baltkrievija atrodas pavisam netālu, es gandrīz neko no baltkrievu literatūras neesmu lasījusi (nu vienīgi Nobela laureāti Svetlanu Aļeksijeviču). Patiesība ir vēl ļaunāka, sapratu, ka arī par netālās Baltkrievijas vēsturi man ir samērā miglaini priekšstati. Tāpēc palasīt vēsturisku šausmeni (tiesa gan, ar marksisma – ļeņinisma elementiem), kuras darbība norisinās tagadējās Baltkrievijas teritorijā, bija ļoti noderīgi.

Grāmatas notikumi risinās 19. gadsimta beigās – nolādētajos astoņdesmitajos gados. Ļoti nomaļā Poļesjes novada daļā, kuram apkārt ir vieni vienīgi purvi un dūkstāji, ierodas jauns zinātnieks, etnogrāfs Andrejs Belareckis, lai, tautas atmodas iedvesmots, vāktu senas baltkrievu leģendas un teiksmas, kas citādi pazustu nebūtībā. Pa ceļam pats gandrīz pazūdot nebūtībā kādā purva pūņā, Andrejs nonāk milzīgā, bet galīgi nolaistā pilī – Dzūksta Eglēs, kurā mitinās vientuļa un stipri ķerta jaunuve Nadzeja Janouska, senas 13. gadsimta izcelsmes muižnieku dzimtas pēdējā dzīvā atvase un Dzūksta Egļu muižas vienīgā mantiniece. Sākumā Andrejam jaunuve šķiet galīga nīkule, neglītene un vispār dzīva mirone, bet uzzinot vairāk par situāciju un baismajām šausmām, kas valda apkārt, viņā pamostas bruņnieciskas jūtas un romantiskais jauneklis nolemj jaunavu izglābt no viņas šķietami neizbēgamā ļaunā likteņa.

Autors ir pacenties un Dzūksta Egļu pils ir apsēsta ar visiem iespējamajiem rēgiem. Naktīs pa tukšajām telpām klīst un ļauni smejas Mazais Cilvēks, kas vienmēr vēsta par kāda Janouska nāvi. Pilnmēness laikā parādās Zilā Sieviete, bet naktīs ap pili vientulīgajā tīrelī siro spokaini jātnieki cietsirdīgā karaļa Staha vadībā. Sena leģenda vēsta, ka viens no Janouskiem 1602. gadā ir brutāli un nodevīgi noslepkavojis karali Stahu un viņa divdesmit vīrus pēc veiksmīgām purva lūša medībām. Tak Staha rēgs ir ātri vien augšāmcelies un nozvērējies atriebties visiem neģēlīgā Ramana Janouska pēctečiem līdz divdesmitajam augumam, un kopš tā laika mēdzot draudīgi klīst pa purvājiem un biedēt Janouskus, kas, ieraugot baiso karadraudzi, bieži mēdz uzreiz aiziet ar sirdi. Un, kāda sakritība! Nadzeja ir tieši divdesmitās Janousku paaudzes pārstāve. Andrejs ir racionāli domājošs, saprātīgs cilvēks, kurš to visu novērtē kā pilnīgu sviestu un interesantu papildinājumu savam leģendu krājumam. Bet tad viņam pašam kādā naktī vientulīgajos dumbrājos gadās satikties ar baismajiem jātniekiem…

Stāsts “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, bet tagad ir kļuvis par baltkrievu literatūras klasiku un baltkrievu bērneļiem to jālasa literatūras stundās, tāpat kā mums “ Straumēni”. Grāmata ir dinamiska un ļoti atmosfēriska. Tajā ir brīnišķīgi aprakstīts drūmais rudens, tumsa, baisā apkārtne, depresija un nolemtība. Tā ir ļoti piemērota lasāmviela tādiem tumšiem rudens vakariem kā tagad. Mazliet traucēja tas, ka autors nešķīsti daudz sava sižeta elementu ir aizņēmies no 19. gadsimta klasiķu darbiem – īpaši Konana-Doila “Bāskervilu suņa”, Ērvinga “Klusās ielejas” un Gogoļa “Briesmīgās atriebības”. Arī leģenda par baismo karadraudzi Eiropā ir plaši sastopama un, iespējams, ka cēlusies no skandināvu mīta par Odinu un viņa bandu, kas naktīs siro savākdama noklīdušas dvēseles. Jāņem vērā arī grāmatas sarakstīšanas laiks, tāpēc tajā liela uzmanība ir pievērsta tieši šķiru cīņai un nelaimīgās baltkrievu tautas apspiestībai un smagajam stāvoklim. Tāpēc stāstā visi šļahtiči ir kariķēti deģenerāti, bet zemnieki ir forši džeki, un pa vidu gadās arī pa kādam revolucionāram ideālistam. Turklāt ik pa brīdim autors izplūst patētiskās vaimanās par savu nabaga baltkrievu tautu un tās šaušalīgi traģisko likteni (es uzreiz pat nespēju atcerēties kaut ko šīm vaimanām analoģisku latviešu literatūrā, bet gan jau ir).

Karaļa Staha mežonīgās medības

Tomēr kopumā grāmata man patika. “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir romantiski gotisks vēsturiskais detektīvs ar nacionālisma un marksisma-ļeņinisma elementiem, kas pati par sevi ir graujoša kombinācija. Autors grāmatā ir iekļāvis arī informāciju par baltkrievu tautas senajām paražām, ēdieniem, dzērieniem un šo to arī par vēsturi. Un tas zvērīgais slaktiņš nobeigumā bija labs. Protams, autors daudz ko ir safantazējis, bet šo stāstu tas padarīja tikai daiļāku un poētiskāku. Piemēram, teiksmainie, sen jau izmirušie Poļesjes lāsumainie zirgi driganti, kas spēj auļot pāri dūksnājiem un akačiem (nē, tādas zirgu šķirnes nekad nav bijis). Un vēl tie purva leopardi, kas ķersta un ēd vientuļus garāmgājējus (ai, es taču gandrīz jau sāku guglēt Baltkrievijas purva leopardus). Un, apžēliņ, medības ar gepardiem!

Nobeigumā jāpiebilst, ka pēc grāmatas motīviem bija uzņemta savulaik populāra padomju šausmu filma “Karaļa Staha mežonīgās medības” (“Дикая охота короля Стаха”, 1979). Tā bija viena no tik retajām padomju šausmenēm, kuru laikā varēja jauki padrebuļoties kinozālē, un noskatoties filmu tagad, jāatzīst, ka, uzņemot kino, ar tik ierobežotiem tehniskajiem līdzekļiem, tā ir izdevusies negaidīti laba un atbilstoša grāmatas noskaņai.

Bet pēc tam parādījās jātnieku neskaidrās ēnas. Vējā plīvoja zirgu krēpes, no saitēm vaļā palaistie gepardi skrēja pa priekšu baismajai karadraudzei. Un viņi traucās pa viršiem un pāri dumbrājam bez trokšņa. Arī jātnieki kusēja, bet no pretējās puses atlidoja medību trokšņi. Un visiem pa priekšu, mēness apspīdēts, joņoja kā dūmakā tītais milzenīgais karalis Stahs. Un acis zalgoja gan zirgiem, gan cilvēkiem, gan gepardiem.

Baismā karadraudze joņo pa viršiem, pa bīstamo dūkstāju un joņos tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule. Šī karadraudze ir mūsu zeme, kuru mēs nemīlam un kura ir briesmīga. Ak, dievs, apžēlojies par mums!

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

5 thoughts on “Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”

    1. Sibilla Post author

      Tas bija baisais Mazais Cilvēks ar garajiem pirkstiem, kas naktīs skaraidīja pa pils karnīzēm un vēl šur tur. Bet uztvere tiešām ir selektīva, mani vairāk biedēja dīvainie jātnieki, kas parādījās ne no kurienes un pazuda bez pēdām.

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.