Gunars Janovskis “Sōla”

Gunars Janovskis “Sōla”, Rīga: Liesma, [1991]

Trimdas literatūra man ir maz zināms lauciņš, tāpēc redzesloka paplašināšanai nolēmu palasīt kaut ko nopietnu – Gunara Janovska “Sōlu”. Piedevām nesen šis romāns bija iejaukts skandālā saistībā ar naida kurināšanu skolā ar krievu valodas novirzienu. Grāmatu lasīšanai paņēmu bibliotēkā, un man trāpījās brīnumjauks eksemplārs, kurā kāds ļoti rūpīgi bija atzīmējis zīmīgākos citātus, pasvītrojis visu svarīgāko, salicis izsaukuma zīmes un pat pierakstījis komentārus uz lappušu malām, kādas romāna varoņu īpašības un domas šie citāti raksturo. Man šķiet, ka tas bibliotēkas grāmatām piešķir savdabīgu individualitāti un šarmu, kāda nekad nepiemīt svaigiem izdevumiem grāmatnīcās.
“Sōla” ir Gunara Janovska pirmais romāns un arī viens no pazīstamākajiem viņa darbiem. Pirmo reizi “Sōla” tika izdota Ņujorkā 1963. gadā. Tas ir pirmais romāns ciklā par Arturu Skuju, tā turpinājumi ir “Pār Trentu kāpj migla” (1966) un “Balsis aiz tumsas” (1972).

“Sōla” izrādījās vecmodīgs, bet labi uzrakstīts romāns par skarbajiem džekiem, kas pēc dzimtenes zaudēšanas, vientuļi klīst pa nemīlīgo pasauli, daudz strādā, daudz dzer, un varbūt tikai nakts melnumā notrauš kādu skopu asaru spilvenā. Galvenais varonis Arturs Skuja ir latviešu trimdinieks. Pirms kara viņš ir bijis zvejnieks, kara laika kādu laiku leģionārs, pēc tam nokļuvis Lielbritānijā, kur strādā vienkāršus darbus lauksaimniecībā, bet gadās arī nolaisties līdz vistu pieskatīšanai un tualešu tīrīšanai, kas viņam liek gremdēties sērīgās, eksistenciālās pārdomās un ielaisties pārrunās ar darba devēju mājdzīvniekiem. Viņš ir vientuļnieks, mīl savrupību, iespējams, tāpēc arī piesakās darbā uz nelielas salas Sōlas ar simts iedzīvotājiem. Te atrodas viesnīca, kas lielākoties darbojas sezonāli, bet jau pavasarī uz salas mitinās raiba sabiedrība – vēl viens skarbais trimdinieks igaunis Juhans, skaistā Norma, ķertā Žanete, piemīlīgā Estere, viesnīcas īpašnieka Vainraita ģimene, Lens Lendijs, kurš ir tāda kā popzvaigzne, četras precēties kāras jaunuves un neiztrūkstošais angļu pulkvedis. Vispār kompānija ir kā radīta jaukam angļu detektīvromānam Kristi stilā, visu laiku cerēju, ka pēkšņi atradīsies kāds līķis vistu kūtī, bet “Sōla” ir gruntīgs latviešu romāns, un nekas tāds te nenotiek. Romāna personāži izspēlē dažas klusas, atturīgas psiholoģiskās drāmas, kamēr Arturs tajās galvenokārt ir vērotājs, kas joprojām sēro par zaudēto dzimteni, un nespēj atrast sevi svešajā zemē. Nu, vietējie viņa skatījumā jau arī ir tādi aprobežoti un snobiski ļautiņi, kas visus trimdiniekus uzskata par poļiem, un ļoti cenšas nepārstrādāties, jo tā ir noteikusi arodbiedrība, bet savu brīvību sen vairs nespēj novērtēt. Visu romānu caurvij Artura skumjas, atsvešinātības izjūta, vientulība un nespēja samierināties ar likteni – Kur iet man nebija, ko darīt man nebija. Es atgūlos gultā un jutos briesmīgi viens.

Jāpiebilst, ka romānā izteiktais autora viedoklis par krieviem un Krievijas imperiālistiskajām nosliecēm patiešām ir neganti ass, bet jāatzīst, ka pamatots un reāli atbilstošs gan vēsturei, gan mūsdienu situācijai. Tomēr “Sōlas” iekļaušana bilingviālo skolu literatūras programmā nudien nekādi neveicina sabiedrības integritāti Latvijā.

Gunara Janovska “Sōla” patīkami atšķīrās no tā trimdas literatūras mazumiņa, kuru ir sanācis lasīt. Tas ir labi uzrakstīts, te nav muļķīga nepamatota optimisma par dzīvi trimdā un psihodrāmas nav pārspīlētas. Valoda ar visiem trimdas autoriem raksturīgajiem anglicismiem un arhaismiem, protams, ir savdabīga, bet atstāj dabisku iespaidu. Pieļauju, ka kādreiz izlasīšu arī vēl kādu no Gunara Janovska darbiem. Priecājos, ka autors nodzīvoja līdz brīdim, kad Latvija ieguva neatkarību un viņa pelni ir pavisam legāli apglabāti Rīgas Raiņa kapos, tāpēc citāts no “Sōlas” par brīvību, jo ikdienā bieži piemirstas, ka tās mums tik ilgi nebija.

Šeit rietumos ir brīvība, bet reti kāds te izprot tās nozīmi un vērtību. Brīvība šeit ir pati par sevi saprotama, gluži dabiska lieta, to neviens neapdraud, neviens to nedomā otram laupīt, un tā šī brīvība kā viss, kas ikdienišķs un pierasts, ir pamazām zaudējusi savu vērtību. Citi ideāli ir stājušies tās vietā, proti, kāre pēc ērtībām un labklājības. Tās ir vienīgās lietas, pēc kurām tiecas modernais rietumu cilvēks. Ideāli? Rietumu pasaulē tādus sen vairs nepazīst. Ka par brīvību būtu arī jācīnās, ka tā būtu jānes tiem, kam tās nav, tas šeit nevienam pat neienāk prātā. Pat kristīgās baznīcas priecasvārds še kļuvis par senu, mīļu pasaciņu. Še nav prasības pēc evaņģēlija un atpestīšanas. Labklājība to visu ir darījusi lieku.

Un  nobeigumā vēl viens citāts – asmēlīgā un tiešā igauņa Juhana viedoklis par latviešiem. Vienkārši pārdomām.

Nu tur jau, lūk ir tā nelaime, kāpēc jūs man nepatīkat. Jūsos nav dziļuma, nav naida, ne spīts, ne dusmu. Jūs visi vai arī laba daļa esat tādi mīksti vārguļi. Paraugskolnieki. Tādi jūs esat. Par jums runā, ka jūs esot vislabākie amerikāņi, vislabākie angļi, vislabākie vācieši, jā – pat vislabākie krievi. Kur jūsos vēl kas no latviskā var aizķerties, to grūti saprast.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm