Selja Ahava “Lietas, kas krīt no debesīm”

Selja Ahava “Lietas, kas krīt no debesīm”, no somu val. tulkojusi Maima Grīnberga, izdevniecība “Latvijas Mediji”, Rīga: 2020. (Selja Ahava, Taivaalta tippuvat asiat, 2015)

Man pazīstamo lasītāju burbulī Eiropas Savienības Literatūras balva lielākoties tiek uztverta kā viena no zīmēm, ka grāmatu labāk nelasīt. Ja nu kāds nav par to dzirdējis, tad šo balvu piešķir katru gadu literārajiem darbiem no 11 līdz 12 ar Eiropu saistītām valstīm, kuras tiek izvēlētas rotācijas kārtībā, un šiem darbiem ir jābūt literāri spilgtiem un Eiropas kultūras dimensijas atklājošiem. Izvēlētās grāmatas pēc tam tiek pie publicitātes un iespējas tikt tulkotām un izdotām arī ārpus savas dzimtās valsts, bet mēs pie daudzveidīgākas lasāmvielas latviešu valodā, kas, protams, ir labi. Vienīgi tā rotācija šķiet mazliet dīvains kritērijs balvas piešķiršanai, un literārais spilgtums pat kopā ar to kultūras dimensiju ne vienmēr garantē, ka grāmata būs laba un lasīšanas vērta. Tomēr, ziniet, viss nemaz nav tik slikti, dažas ES literārās balvas laureātes der izlasīt, un Seljas Ahavas romāns bija saistošs, patīkams un viegli lasāms.

Kā zināms, no debesīm var nokrist visādas substances. Parasti jau tas ir lietus un sniegs, bet arī putnu sūdi nemaz nav tāds retums. Dažreiz no debesīm ir kritušas arī zivis, krupji, golfa bumbiņas, meteorīti, zirnekļi, strazdi, tārpi un želeja, bet, kopš pa tām ir sākuši vazāties cilvēki, gadās, ka nokrīt arī visādi tehniska rakstura atkritumi kā lidmašīnu riteņi, durvis vai to tualetēs sasaluši ledus gabali. Tā notiek arī šajā romānā (jāatzīst, ka ne tikai šajā, no debesīm krītošas lietas ir daudzu rakstnieku iemīļota tēma). Romānam ir četras savā starpā saistītas daļas, kas stāsta par cilvēkiem, ar kuriem notiek dažādas neikdienišķas lietas. Kādu nosit ledus gabals, kāda loterijā vairāk kā vienu reizi vinnē Dubulto Džeka Podu, kādam piecas reizes iesper zibens. Tā gadās. Tomēr mūsu smadzenes evolūcijas ceļā ir izveidojušās ar noslieci jau automātiski visur meklēt iespējamas sakritības un izskaidrojums, turklāt bieži vien vietās, kur tādu nemaz. Tā nu grāmatas varoņi mokās un meklē atbildi uz allaž neatbildamo jautājumu, kāpēc tas viss notiek ar mani?

Kopumā jau Seljas Ahavas grāmata, lai gan viduvēja, ir tīri patīkama lasāmviela. Tulkojums ir labs, un valoda raita. Par sakritībām un likteni tā gan neko jaunu un oriģinālu nepasaka, un patiesībā to visu jau sen daudz labāk un talantīgāk ir aprakstījis vecais perdelis Kurts Vonnegūts, kurš bija viens no nedaudzajiem, kas izdzīvoja Drēzdenes bombardēšanā 1945. gadā (viņam patiešām bija, ko teikt par tēmu, tagadējie rakstnieki visi var mierīgi iet uzpīpēt maliņā). Un, lai gan autore diezgan daudz spriež par to, cik svarīgi ir forši pabeigt stāstu, tad romāna nobeigums tā arī paliek nepārliecinošs un atvērts.

Reizēm notiek kaut kas tāds – tikai vienu vienīgu reizi –, ka visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc. Reizēm nenotiek nekas, un visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc tad nenotika.

Vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.
Par grāmatu ir rakstījusi arī Lili, kas lasa.