Mario Vargass Ljosa “Kapteinis Pantaleons un Sieviešu labo pakalpojumu rota”

Mario Vargass Ljosa “Kapteinis Pantaleons un Sieviešu labo pakalpojumu rota”, no spāņu val. tulk. Voldemārs Meļinovskis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1987. (Mario Vargas Llosa, Pantaleón y las visitadoras, 1973)

Grāmatu klubiņā oktobris bija Latīņamerikas literatūras lasīšanas mēnesis, tomēr piemērotu lasāmvielu atrast nebija viegli, jo bibliotēkā šim reģionam veltītajā plauktā pusi no grāmatām biju lasījusi, bet otra puse izrādījās Koelju sacerējumi. Un man par prieku pie latīņamerikāņiem kāds apzinīgs bibliotēkas darbinieks bija ievietojis arī Apulēju ar viņa “Zelta ēzeli”. Ja jau viņš ir rakstījis latīņu valodā, tad loģiski, ka ir no Latīņamerikas, vai ne? Beigās aizgāju uz citu bibliotēku un izvēlējos līdz šim vēl nelasītu Mario Vargasa Ljosas darbu “Kapteinis Pantaleons un Sieviešu labo pakalpojumu rota”. Grāmata latviski ir iznākusi jau pasen, bet, cik biju lasījusi Ljosas darbus, tie mani īpaši neaizrāva, un prostitūcijas tematika vispār ir ļoti garlaicīga. Tomēr autors ir ļoti slavens peruāņu rakstnieks, kurš piedevām 2010. gadā ir saņēmis Nobela prēmiju, tāpēc nolēmu pamēģināt vēlreiz.

Lai cik dīvains nebūtu romāna par Labo pakalpojumu rotu sižets, tā pamatā esot patiesi notikumi. Amazones selvā izvietotajās peruāņu armijas daļās savulaik esot radušās pamatīgas problēmas ar disciplīnu, jo kareivji bija sākuši izvarot vietējās lielākoties indiāņu izcelsmes sievietes, turklāt pilnīgi atklāti – gaišā dienas laikā uz ielas, un pat baznīcā. Lai gan no tur valdošās kristīgi patriarhālās morāles viedokļa sieviešu izvarošana nekāds noziegums nav, jo pašas vainīgas, ka gāja uz baznīcu, tomēr vietējie iedzīvotāji par to bija ļoti nikni, rakstīja protestus virspavēlniecībai un nekautrējas vainīgos armijniekus arī fiziski iekaustīt, kas, protams, pasliktināja Peru valsts armijas kaujas spējas. Tad kādam no pavēlniecības ienāca prātā ģeniāls risinājums – jāizveido armijas apakšnodaļa, kurā jāpieņem darbā sievietes, kuru pienākums būs doties izbraukumos uz selvā izvietotajām armijas daļām un sniegt kareivjiem tik nepieciešamos pakalpojumus. Tik tālu viss ir jauki, bet šo uzdevumu izpildīt uztic kapteinim Pantaleonam Pantoham, kurš ir apbrīnojami kārtīgs, birokrātisks un pedantisks tips, ļoti apzinīgs ģimenes cilvēks, dzīvo kopā ar mammu un sievu, un vairāk par ģimeni mīl tikai armiju. Neskatoties uz uzticētā pienākuma īpatnībām, kas rada ne mazums sarežģījumu un neērtu situāciju (piemēram, kā noteikt viena pakalpojuma optimālo ilgumu vai pakalpojuma vajadzības biežumu), kapteinis enerģiski ķeras pie darba, un neilgā laikā viņam uzticētās Labo pakalpojumu rotas darbība ir tik veiksmīga, ka tās popularitāte kļūst jau apgrūtinoša un skandaloza. Paralēli risinās otra sižeta līnija par reliģiskajiem fanātiķiem “Krusta brāļiem”, kas aizraujas ar krustā sistu mocekļu pielūgšanu. Lai būtu, ko pielūgt, viņi sākumā pie krusta sit visādus mazus zvēriņus, nu tur ķirzakas un kaķīšus, pēc tam krustā pienaglo zīdaini, un tad viss pamazām aiziet tumšā, latīņamerikāniskā vājprātā, līdz abas sižeta līnijas romāna beigās krustojas tā traģiskajā finālā.

Lai gan šis Ljosas romāns tiek uzskatīts par jautru un smieklīgu grāmatu, es to izjutu kā cilvēcīgi ļoti skumju stāstu. Tas, protams, ir ļoti sarkastisks un ironisks, un liela daļa no romāna ir nopietnā stilā rakstītas atskaites, ziņojumi, rīkojumi un vēstules par Labo pakalpojumu rotas darbību, kurās izmantotā birokrātiskā valoda un izvairīgums pieminēt, ko tad viņi tur īsti dara, padara tekstu patiesi absurdu. Tomēr visam cauri iet tēma par kristīgās sabiedrības liekulību un dubulto morāli, atbilstoši kurai par prostitūciju nosoda tikai sievietes, bet ne tos, kas viņas izmanto. Kapteiņa Pantaleona lielākais noziegums beigās ir ne jau tas, ka viņš ir noorganizējis puslegālu armijas bordeli, bet, ka viņš ir atļāvies izrādīt viņaprāt atbilstošu militāro cieņu pret tām, ko pārējie uzskata tikai par darbaspēka vienībām. Romānā ir arī daudz patriarhālām sabiedrībām raksturīgas vardarbības pret sievietēm, bērniem un dzīvniekiem. Un droši vien man nav pietiekami labas humora izjūtas, lai tas liktos dikti izklaidējoši un smieklīgi.

Arī šajā romānā Ljosa savā specifiskajā stilā vietām ir atļāvies brīvi miksēt laikus un notikumus, kas no lasītāja prasa papildu uzmanību, sekojot līdzi tekstam, tomēr ne tik daudz kā citos savos darbos, tāpēc stāsts par Labo pakalpojumu rotu varētu būt viena no vieglāk lasāmajām autora grāmatām. Vispār pēc romāna izlasīšanas ir skaidrs, ka Ljosa savu Nobela prēmiju ir saņēmis pelnīti. Romāns ir literāri meistarīgs, absurds, ironisks un cilvēcīgi traģisks. Tomēr katram lasītājam pašam ir jāizlemj, vai doties iekšā Latīņamerikas klasikas džungļos, jo ne viss, ko tur skatīs viņa acis, būs tām tīkams un priecējošs.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.