Ene Mihkelsone “Mēra kaps”

Ene Mihkelsone “Mēra kaps”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, Rīga: 2014. (Ene Mikhelson, Katkuhaud, 2007)

Turpināju lasīt Baltijas burbuļa literatūru un tiku līdz Enes Mihkelsones romānam ar ne visai optimistisko nosaukumu “Mēra kaps”. Autore grāmatā raksta: Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tik mazai zemei, kāda ir Igaunija, vēstures ir par daudz. Patiesībā jau viņas apgalvojumu var attiecināt arī uz Latvijas vēsturi, jo visu Baltijas valstu pagātne ir ļoti līdzīga.

Grāmatas galvenās varones vecāki pēc kara ir bijuši mežabrāļi, viņas tēvs nezināmos apstākļos ir nošauts, bet māte Sanna vēl ir dzīva. Meiteni, kas visu bērnību ir domājusi, ka viņas vecāki ir miruši, pie sevis uz kādu laiku ir paņēmusi mātes māsa Kata, bet pēc tam aizsūtījusi uz internātskolu. Pieaugusi viņa kādā brīdī mēģina tikt skaidrībā par notikumiem pēc kara, bet atmiņas ir neuzticamas, patiesība izrādās dikti staipāms jēdziens un atklātās lietas ir neglītas un nepatīkamas. Brīvi citējot romānu, tiem, kas urķējas pa vēsturi, pirms tam labāk laicīgi izdurt sev acis.

“Mēra kaps” patīk kritiķiem, kuri to dēvē par eksistenciālu, metafizisku, dziļi psiholoģisku, arī arhetipisku, vēsturiski filozofisku romānu (tas no grāmatas aizmugurējā vāciņa, un šoreiz tur rakstītais patiešām atbilst tās saturam). Lasītāji, spriežot pēc atsauksmēm, gan romānu nav iemīļojuši, lai gan stāsts ir ļoti labs. Tas gan ir saprotams, jo romāns ir rakstīts kā apziņas plūsma, viss pirmajā personā, nenodalot, kas ir runātājs, vai kurā laikā risinās notikumi. Kad pie rakstīšanas ķeras igauņi, Kabrē ar savu “Es atzīstos” var iet maliņā uzpīpēt. Lai gan parasti lasīt tādus tekstus un mēģināt salikt kopā autora izveidoto puzli ir interesanti, šoreiz man bija ļoti grūti noturēt uzmanību un sekot lasītajam. Autores apziņas plūsma katrā otrajā rindkopā aiztraucās lidināties pa augstajām matērijām, kamēr manējā smagi noplekšķēja tepat atpakaļ uz zemes un prātoja, ka būtu labi kādā stūrītī nosnausties.

Romāns aptver ļoti plašu laika posmu, jo galvenā varone, mēģinot noskaidrot savu izcelsmi, rokas pa 19. gadsimta arhīviem un sarežģītajām igauņu un baltvāciešu attiecībām. Bet tagadnē notiek Igaunijas okupantu kašķis par Bronzas kareivja pieminekli Tenismē un karš Irākā. Tomēr romānā visvairāk uzmanības tiek veltīts pēckara laikam, mežabrāļiem, NKVD akcijām un nodevībām. Versijas par pēckara notikumiem ir daudz, patiesība katram ir sava, un tēva kaps tā arī netiek atrasts. Šajā stāstā nav nekā cēla un aizkustinoša. Neviens te nekļūst par nodevēju tāpēc, ka viņam taisās uzmaukt uz galvas krātiņu ar izsalkušām žurkām, vai nogalināt bērnus. Par nodevējiem šie cilvēki kļūst vienkārši tāpēc, ka savā būtībā ir sīkas, mizerablas dirsas. Ļaunums ir banāls.  Nav arī tā, ka, sākot nojaust, patiesību, romāna stāstītāja nonāk pie emocionālas katarses un dvēseles dziedināšanas. Drīzāk jau nē, un viņai tālāk būs jāsadzīvo ar aptumsumu sevī.

Kurš to atceras, tas mokās līdz mūža galam. Kurš spēj aizmirst, ir bez atmiņas.

Vispār romāna darbība gluži labi varētu norisināties arī Latvijā, tomēr “Mēra kapu” varu ieteikt tikai drosmīgiem lasītājiem, kurus nebaida literāri izaicinājumi, un, kuriem patīk gremdēties drūmās, depresīvās pārdomās par cilvēka dabu un mūsu vēsturi.

Vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

1 thought on “Ene Mihkelsone “Mēra kaps”

  1. Atpakaļ ziņojums: Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā” | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.