Pandēmijas Pirmais gads

Laikam tomēr jāvelta daži vārdi sen pagājušajam 2020. gadam. Jā, zinu, ka ir marts, bet vai tad mūsu dzīve būtiski atšķiras no janvāra? Bieži ir jāpadomā, kas šodien īsti ir par dienu. Vai mēnesi. Kāda tam nozīme, un 2021. gads man nudien riebjas daudz vairāk nekā tā slavenais priekšgājējs. Bet sākās viss tik jauki un mierīgi. Dažādu apstākļu sakritības dēļ 2020. gadu sagaidīju rāmi un patīkami. Brīvprātīgi pieteicos iemītnieku prombūtnes laikā uz veselu nedēļu pieskatīt lielu ar malku apkurināmu māju, trīs kaķus un suni, un šīs lieliskās brīvdienas pavadīju, dodoties garās pastaigās pa purvaino apkārtni, kurinot omulīgi sprēgājošās krāsnis un bezrūpīgi notriecot laiku Netflix seriālos. Biju svaigi izlasījusi “Vienpadsmito staciju” un gremdējos apcerīgās pārdomās, vai atrodoties šādā pašizolācijā kādas nāvējošas gripas pandēmijas laikā ar pieliekamajā atrodamajiem krājumiem varētu pietikt līdz jauno kartupeļu ražai, kurus es teorētiski varētu izaudzēt, ja savāktu un izdiedzētu atrasto tupeņu mizas, un uzplēstu ap māju augošo bezgaumīgo mauriņu. Bet šo ideju ātri atmetu, jo man nav īpašu izdzīvošanas iemaņu, turklāt manā rīcībā nebija neviena šaujamieroča. Ziņās kaut ko stāstīja par jaunu, bīstamu vīrusu kaut kur Uhaņā, bet tas taču bija tik tālu. Vecgada vakarā mēs ar suni pa logu aizrautīgi skatījāmies, cik jauks un silti blāzmains šogad ir salūts (no rīta izrādījās, ka kvartālu tālāk ir nodegusi kāda neapdzīvota ēka).

Tā sākās Covid-19 Pandēmijas Pirmais gads.

Turpinājumu jūs visi pieredzējāt paši.
Pirms gada februāra beigās notika Latvijas Grāmatu izstāde 2020 Ķīpsalā. Jā, tagad zinu, ka tas bija pēdējais lielais publiskais pasākums manā līdzšinējā dzīvē. Nu jau šķiet, ka izstāde norisinājās kādā citā realitātē – tās bija brīnišķīgas un sirsnīgas dzīvās tikšanās ar autoriem, izdevējiem, tulkotājiem, grāmatu blogeriem un vienkārši grāmatniekiem, kurām tagadnes neiespējamības dēļ atmiņa ir piešķīrusi īpašu pievilcību un starojumu. Nezinu, kad atkal varēsim piedzīvot ko līdzīgu. Varbūt kādreiz.

Manus grāmatu lasīšanas paradumus pandēmija gan daudz nemainīja. Pagājušajā gadā izlasīju 80 grāmatas, kas ir tāds normāls lasīšanas apjoms. Diezgan daudz lasīju tieši latviešu autoru darbus (kopumā 23 grāmatas). Vismaz līdz brīdim, kad sākās savādas sakritības – kā izlasīju kādu latviešu grāmatu, tā pēc dažām dienām parādījās ziņa, ka tās autors ir nomiris (Briedis, Bankovskis, nudien skumīgi). Sakritība? Var jau būt. Tomēr uz gada beigām ar vietējiem rakstniekiem mazliet piebremzēju (nav jau mums viņu nemaz tik daudz) un lasīšanai izvēlējos jau mirušu autoru darbus vai lūkojos pēc kādiem jaunākiem un veselīgāka paskata rakstītājiem (Kuzmins, Kasims, Kalnozols).
Tā tapa mans ļoti subjektīvais 2020. gadā lasītās jaunākās latviešu literatūras topa piecinieks, kurā neiekļuva visiem zināmais Kalendārs, jo diemžēl nepaspēju pie tā pieķerties decembrī.
1. Svens Kuzmins “Hohma”
2. Vilis Kasims “Lizergīnblūzs”
3. Jana Egle “Dzimšanas diena”
4. Andris Kuprišs “Berlīne”
5. Jānis Joņevs “Tīģeris”

Visbūtiskāk pagājušajā gadā manus lasīšanas paradumus tomēr ietekmēja dalība Grāmatu klubā, kurā katru mēnesi tiek izvēlēta visiem kopīga lasīšanas tēma. Pateicoties klubam, atkal atgriezos pie Latīņamerikas literatūras maģiskā ārprāta, daudz lasīju krievu literatūru, Baltijas valstu autorus, kulta romānus un, pat sev visai negaidīti, pievērsos true crime žanram. Grāmatu kluba sanāksmes gan pēdējā laikā notiek attālināti, bet galvenais jau, ka tās notiek. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, un arī attālinātajam formātam ir savas labās puses.

Vīrusa dēļ nācās mainīt arī grāmatu iegādes paradumus. Kopumā pagājušajā gadā nopirku 35 grāmatas, bet no tām izlasīju 20 (nu jā, tāda tā patiesā pirkšanas un lasīšanas attiecība ir, ceru, ka esat saprotoši). No visiem pirkumiem 17 bija oldskūlīgi papīra izstrādājumi, bet 18 digitāli datu apkopojumi.  Būtiskākās izmaiņas manā uzvedībā ir tās, ka no visām grāmatām 23 nopirku attālināti – dažādos veidos pasūtot internetā – gan no dažādiem portāliem, gan izdevniecībām, gan autoriem, gan vienkāršiem grāmatu pārdevējiem Facebook. Nācās secināt, ka tas ir daudz ērtāk, patīkamāk un pat lētāk nekā iepirkties grāmatnīcās. Bet šī tēma varētu būt pelnījusi atsevišķu ierakstu.

Lai kaut kā saglabātu Visuma līdzsvaru, jo, kā zinām no Pračeta darbiem, lieli grāmatu sakopojumi vienā telpā var ierosināt neparedzamas maģiskas izmaiņas savā tuvumā, pārdevu piecpadsmit no savām grāmatām. Tas šķita labs risinājums, jo rezultātā plauktā uzkrāju tikai divas jaunas drukātas vienības. Tomēr kaut ko es droši vien nebiju izdarījusi pareizi, jo gada beigās Visuma Pavēlnieki man pavisam negaidīti atsūtīja milzīgu daudzumu ar lieliskām grāmatām, kuras aizpildīja pēdējo brīvo telpu plauktos, bet liekajiem eksemplāriem pamazām būs atrastas mājas ar cerību, ka tās tur mīlēs. Tas mazliet atgādina pamestu kaķīšu glābšanu, bet citādi šoreiz nevarēju.

Gada beigas atkal pavadīju ierastajā pašizolācijā, visus svētkus svinēju Zoom un daudz staigāju pa apkārtnes sniegotajiem mežiem. Tad pienāca šī gada 01. janvāris. Diena kā jau diena, bez jebkādām sliktām priekšnojautām. Tikai kafija smaržoja pēc veca kartona, un vakarā sajutos ļoti, ļoti nogurusi. Izmērīju temperatūru, termometra stabiņš rādīja 38.5 grādus.

Un tā sākās Covid-19 Pandēmijas Otrais gads.