Mūsu grāmatu likteņi

Feisbuka grāmatu pārdošanas grupās dažkārt parādās sludinājumi, no kuriem var saprast, ka tiek pārdota kāda miruša tuvinieka visa mūža laikā rūpīgi vāktā bibliotēka ar vairāk nekā tūkstoš grāmatām, un ir ļoti saistoši aplūkot šos grāmatu krājumus, kas parasti atklāj veselu pasauli un aizraujošu dzīvi. Bieži vien pēc tiem var noprast, kāda ir bijusi šī mirušā cilvēka profesija, aizraušanās, intereses un varbūtējie sapņi. Bieži vien šajās bibliotēkās var atrast kādu sen meklētu un grūti nopērkamu grāmatu. Tā nesen tiku pie Žorža Pereka (tā paša, kas ir sarakstījis apjomīgo “Dzīve lietošanas pamācība”) miniatūrās grāmatiņas “Lietas”. Pereka stāstu saņēmu glīti iesaiņotā paciņā, pārsietu ar bantīti un klāt pievienotu ar roku rakstītu laipnu vēstulīti ar norādi, kas bijis tās iepriekšējais īpašnieks. Atzīšos, ka tas ļoti aizkustināja pat manu cinisko sirdi (grāmatas tika pārdotas ar mērķi labiekārtot to mirušā īpašnieka kapavietu).

Lai arī man nav nekādu plānu tuvākajā laikā kaut kur doties, tomēr aizdomājos, kas pēc manas nāves notiks ar manām grāmatām. Īpašu ilūziju man par to nav, jo, protams, notiks tas, kas notiks. Lai pārāk neapgrūtinātu cilvēkus, kam būs aiz manis jāsakopj, lielu daļu savu grāmatu jau esmu aiznesusi labdarībai uz “Otro elpu” vai bibliotēkas publisko plauktu, kurā lasītāji var atstāt vairs nevajadzīgās grāmatas, bet šis tas ir nonācis makulatūrā. Tomēr vēl joprojām man ir palicis daudz mīļu grāmatu, no kurām dzīves laikā negribētos šķirties, jo tās vēl joprojām mani priecē, bet diez vai cilvēki, kas lasa maz, tās gribēs paturēt savos modernajos mājokļos.

Droši vien lielākajai daļai no mūsu patērētāju sabiedrības nebūs saprotama vēlme parūpēties ne tikai par saviem nekustamajiem vai kustamajiem īpašumiem, bet arī par grāmatām, jo nav ko tur daudz ņemties, ja tās var aiznest uz atkritumu konteineru un problēma būs ātri atrisināta. Tomēr grāmatas man ir sagādājušas daudz brīnišķīgu brīžu un elpu aizraujošu piedzīvojumu. Tās vienmēr ir bijušas uzticams emocionālais atbalsts smagās dzīves situācijās un palīdzējušas saglabāt veselo saprātu un kritisko domāšanu. Tāpēc jūtu vajadzību mazliet parūpēties par savām grāmatām, un, ja iespējams tad nedaudz paildzināt to mūžu, kas papīra grāmatām diemžēl ir ļoti īss. Tā kā man nav nekādu īpaši retu grāmatu, ko atdāvināt muzejiem vai speciālām bibliotēkām, tad droši vien vēlētos, lai manu krājumu lasāmāko daļu par nelielām naudiņām pārdod kādā portālā vai sociālajā tīklā, kas nu ar to kādreiz nodarbosies (un, ja tā nenotiks, baidos, ka manas dvēseles spoks nepabeigto šīszemes lietu dēļ būs spiests palicējiem naktīs nelāgi gaudot aiz loga). Kāpēc pārdot, nevis izdalīt velti? Nu tāpēc, ka, ja kāds ir tik aptracis, ka mūsdienās vēl pērk grāmatas par naudu, tad parasti tās viņam patiešām ir nepieciešamas un ir neliela cerība, ka netiks uzreiz izmestas atkritumos. Lietas, ko cilvēki saņem par velti, viņi automātiski uzskata par bezvērtīgām. Saprotams, ka visas grāmatas pārdot nebūs iespējams, tāpēc būtu jauki atlikušās atdot kādām Springšļu dzirnavām, vai tamlīdzīgai vietai, kas nodarbojas ar nenovērtēto lietu glābšanu.

Tās grāmatas, ko neviens negribēs, būtu labi atdot makulatūrā. Tas nav jauks grāmatu dzīves noslēgums, jo pārstrādāto papīru izmanto lielākoties iepakojumam vai tualetes papīram (jaunas grāmatas reti drukā uz šādiem materiāliem), bet agrāk vai vēlāk papīra dzirnavās neizbēgami nonāks lielākā daļa grāmatu, un tas ir videi draudzīgāks risinājums nekā tās vienkārši izmest nešķirotajos atkritumos. Negribētos gan, lai manas grāmatas izmatotu visādām instalācijām un dekoratīviem ķiņķēziņiem, kas tagad skaitās stilīgi. Tas ir ļoti necienīgi pret grāmatām. Un grāmatas noteikti nevajadzētu sadedzināt – tas būtu videi nedraudzīgi, jo palielinātu gaisa piesārņojumu un oglekļa emisijas.

Tā nu tas ir. Papīrs ir trausls materiāls, un grāmatu mūžs ir ļoti īss. Mūsu grāmatas nekad nenonāks debesīs, diemžēl tikai tualetes podā. Tāpēc lasīsim grāmatas un no sirds priecāsimies par tām, kamēr vien tās ir kopā ar mums.

21 thoughts on “Mūsu grāmatu likteņi

  1. Uldis Rozenfelds (@baltaisruncis)

    Man ar tāds pat plāns- lai pēcnācēji pārdod. Tiesa, man kapavietas nebūs (kas paliks pēc orgānu donorēšanas, ies caur skursteni vai studentu skalpeļiem) un visa peļņa paliks viņiem. Protams, viņiem jātur īkšķi, ka tuvāko daždesmit gadu laikā visi nepāries uz e-grāmatām 🙂

    Atbildēt
    1. Sibilla Post author

      Jā, nepieminēju, ka nauda paliek dzīvajiem bez jebkādiem nosacījumiem, jo tas šķiet pats par sevi saprotams. Protams, ar laiku papīra grāmatu tirgus samazināsies un nākamā paaudze, iespējams, nemaz nespēs izlasīt šos vecos tekstus, jo nesapratīs vairāk nekā pusi no grāmatās lietotajiem vārdiem, tās kļūs par senlaicīgiem, dīvainiem priekšmetiem, bet arī tagad seniem interjera elementiem savi fani, un nemaz tik lētas nav ne Singer šujmašīnas, ne autentiski vērpjamie ratiņi. 🙂

      Atbildēt
  2. doronike

    Nu, jūs esst lieli optimisti, ja domājat, ka pēc jūsu nāves kāds gribēs ķēpāties ar pārdošanu. Man arī ir trāpījusi tāda miruša cilvēka bibliotēka, un tad tā vnk ir gājusi caur vairākām rokām, atlasot vajadzīgo. Kaut kā visu sadalījām.
    Es vēl neesmu domājusi par šo tēmu. Bet vispār, piemēram, Rīgā ir gana daudz pamestu fabriku ar milzu telpām, kur varētu uzkrāt šādus grāmatu krājumus. Tikai atbilstošs mikroklimats un daudz plauktu.
    Interesanti, ka nupat redzēju, ka Ulbrokas b-ka izlikusi grāmatu sarakstu, kuras viņi meklē nozaudēto vienā. Tai skaitā, Seljē grāmata par stresu no Apvāršņa sērijas, ko visi vālēja laukā. Tas par to izmešanu.

    Atbildēt
    1. Sibilla Post author

      Vienu lieko grāmatu kaudzi jau atdāvināju radu bērniem, lai patrenējas pārdošanā. Viņi ar nelielu konsultatīvo atbalstu tika galā necerēti labi. Izrādījās, ka ir grāmatas, ko cilvēki ir gatavi pirkt pat no Īrijas. Vispār jaunā paaudze interneta komercijā nudien darbojas labi. Krietni labāk nekā es, kas droši vien visu aiznestu uz bibliotēku un Otro elpu kā līdz šim.
      Starp citu nesen bija interesants podkāsts (neatceros gan kam), kurā intervēja Gunas grāmatu īpašnieci, un viņa arī teica, ka nu jau dažas “Apvāršņa”sērijas grāmatas kļūst par retumu, ko grūti nopirkt, jo visi tās ir laimīgi izvālējuši laukā.

      Atbildēt
        1. Sibilla Post author

          Tas ir skaidrs, ka tā nav nodarbe pieaugušiem, strādājošiem cilvēkiem. Savukārt skolas vecuma jaunatnei vai pensionāriem tāda neliela niekošanās ar grāmtām noder tīri labi. 🙂

  3. Iveta

    Es jau sen esmu sapratusi, ka nevēlos apgrūtināt pakaļpalicējus nedz ar savām grāmatām, nedz arī jebkādām citām lietām (=krāmiem), tādējādi gluži organiski esmu nonākusi pie minimālisma. Jo mazāk lietu visapkārt, jo vieglāk elpot.

    Atbildēt
    1. Sibilla Post author

      Minimālisms ir patiešām lielisks variants. Tomēr cilvēks ir vājš radījums, es vēl nespēju pilnībā atteikties no dzīves priekiem, ko sagādā grāmatas, rozes, puķes un dziedātājputni dārzā. 🙂

      Atbildēt
    2. doronike

      Kas vienam krāms, tas otram dārga piemiņa. Tā jau visu mūžu var nodzīvot vienu čemodānu.
      Manu pirmskara radinieku piezīmju grāmatiņas tagad ir vēstures liecības, un avosjkas es arī paglabāšu.

      Atbildēt
  4. doronike

    Sveiciens Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā! ⚘
    Klau, Sibilla, man jau sen ir doma, ka varētu palaist tādu blogeru akciju – uzrakstīt par kādu grāmatu, kas ir jau sen izdota, cilvēki par to aizmirsuši un neziņas pēc met ārā. Ko domā?

    Atbildēt
    1. Sibilla Post author

      Paldies par sveicienu!
      Brīnišķīga ideja. Tieši tuvākajā laikā gribēju uzrakstīt par Pereka grāmatiņu, bet ir jau vēl daudzas citas. Tā Aleho Karpentjera “Zaudētās pēdas” izskatās, ka bibliotēkās ir pazudušas bez pēdām. Tāpat Barbaras Pimas “Rudens kvartets”, kas ir klusa, smalka drāma par veciem cilvēkiem, bija dabūjama tikai makulatūrā. Un visvairāk droši vien no ārā mešanas ir cietusi sērija “Ievērojamu cilvēku dzīve”, bet pat tajā ir dažas ievērības cienīgas grāmatas, piemēram, Čaplina autobiogrāfija.
      Katrā ziņā es piedalos, un gan jau arī vēl kāds būs ieinteresēts. No blogeriem laikam Baltais Runcis visvairāk popularizē visādas senas, bet dažreiz diezgan interesantas grāmatas.

      Atbildēt
      1. doronike

        Jā, jūs ar BR visvairāk rakstiet par senāk izdotajām. Varbūt tiešām var paņemt kādu sēriju vai sērijas, kas visvairāk cietušas.
        Es to Pimu savulaik nopirku i-book un sāku lasīt, bet tas bija dikti liels minors uz to brīdi. Es esmu citu Pimu lasījusi, ļoti laba autore.
        Varbūt tad vienojamies par sēriju?

        Atbildēt
        1. Sibilla Post author

          Sērija, protams, būs lielāks izaicinājums, bet kāpēc gan ne? Būs tagad iemesls aiziet uz bibliotēku parakāties pa veco grāmatu plauktu un paņemt kādu Moruā grāmatu par rakstniekiem, jo jāatzīstas, ka savējās arī esmu aizsūtījusi uz Aizmirsto grāmatu kapiņiem.

  5. doronike

    Jā, es tā skatos, ka sērijā “Ievērojamu cilvēku dzīve” iznākušas 111 grāmatas, no 1966. gada līdz 1988. gadam. Es pat zinu, ko es gribētu izlasīt. Interesanti, vai citiem blogeriem arī būtu tāda vēlēšanās?

    Atbildēt
    1. Sibilla Post author

      Visiem blogeriem noteikti nebūs tādas vēlmes, bet domāju, ka dažus varētu samusināt uz šo ideju. Droši vien termiņu tādai akcijai vajadzēs pietiekami ilgu, teiksim, līdz gada beigām.

      Atbildēt
  6. Fledis

    Labprāt paskatos to austrāļu remonta šovu “Mani remonta noteikumi”. Nu jau cik sezonas ir bijušas un cik mājas remontētas, bet nevienā- nevienā dizainā nav tikuši iekļauti grāmatu plaukti. Tikai laikam vienā no pēdējiem, kur pārbūvēja noliktavu par vienu milzdzīvokli. Tur laikam bija bibliotēkas istaba, bet nebija gan skaidrs, vai tas dzīvoklis tika gatavots reālam īpašniekam. Tā ka- dārgie papīrgrāmatmīļi, mēs esam dinozauri!
    Vispār- jā, manā gadījumā tā arī būs kilogramiem smaga potenciālo palicēju problēma. Atliek cerēt, ka pienāks brīdis, kad acis vairs nebūs skaidras, bet galva vēl drusciņ būs un duka turēsies, lai kaut ko varētu padarīt izputināšanas labā. Bet pagaidām vēl vecās pārlasīt gribas un šad tad pa jaunai nopirkt- nupat pamanīju jaunāko Galbraitu, vēl biezāks nekā iepriekšējie, ak jēziņ!

    Atbildēt
    1. Sibilla Post author

      Es pilnīgi varu iedomāties nākotnes pasauli, kurā grāmatu plaukti būs aplūkojami tāda tipa vietās kā Brīvdabas muzeja ēkās komplektā ar spriguļiem un tamlīdzīgu aprīkojumu. Vai kādās luksusa kategorijas viesu mītnēs, kas imitēs senlaiku dzīvesveidu. Bet pagaidām atliek tikai izbaudīt savus esošos grāmatu krājumus. 🙂
      Un es paguru jau pie trešā Galbraita, kas pēc manas saprašanas nudien varēja būt vismaz par trešdaļu īsāks.

      Atbildēt
  7. Atpakaļ ziņojums: Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu” | Sibillas grāmatas

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.