Latvijas Grāmatu izstāde 2022

Šogad ļoti ilgi domāju, vai doties uz Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā, jo Covid 19 pandēmija nepavisam nav beigusies, tāpēc lielākoties izvairos no vietām, kuras apmeklē plašākas ļaužu masas. Arī karš Ukrainā, kur Krievija brutāli slepkavo mierīgos iedzīvotājus, ir viens no iemesliem pārdomāt savu dzīvi un vērtības. Tomēr līdz šim man ir veiksmīga pieredze, ka regulāri vakcinējoties un kārtīgi valkājot kvalitatīvu respiratoru, no saslimšanas var izvairīties arī tad, ja apkārt visi no šīs sērgas krīt viens pēc otra. Bet tikšanās ar domubiedriem, kas mīl grāmatas, neapšaubāmi nāk par labu manai mentālajai veselībai. Tomēr, lai nebūtu pārlieku liela burzma, uz izstādi devos piektdienas pēcpusdienā, nevis brīvdienās.

Lai gan daudzi apmeklētāji tīmeklī ir izteikušies, ka viņiem izstāde šoreiz nav šķitusi kā izdevusies, uzreiz gribu pateikt, ka man tā patika. Ziniet, tur bija grāmatas. Tur bija daudz, daudz grāmatu, kas arī ir galvenais faktors, lai pasākums man patiktu. Jā, izstāde šogad bija samazinātā apmērā un kopā ar izstādi Skola. Jā, tā skolnieciskā kņada un skaļā mūzika brīžiem traucēja. Jā, nebija dažu izdevniecību, bet, izņemot “Mansardu”, nevienas citas trūkumu neizjutu. Un nemaz nebēdājos, ka šogad nav grāmatu uz svara, jo tas tomēr ir kaut kā necienīgi pret literatūru un nekad tādas nav gribējies pirkt. Neskumu arī par grāmatu apmaiņas punkta iztrūkumu, jo to manā dzīvē lieliski kompensē jebkura cita vieta, kur mainīties ar izlasīto (grāmatu klubs, bibliotēkas, u.c.). Netraucēja arī tas, ka kopā ar grāmatām nepārdod desas, nudien nē (saldumi gan bija, bet maz). Netraucēja arī visādu dīvainu scientoloģisku izdevumu vai pašu autoru izdoto grāmatu iztrūkums, kā arī tas, ka nebija nekādu astroloģisko pareģojumu stūrīša. Un galu galā patiesi priecājos, ka šogad Ķīpsalas Grāmatu izstādē nebija agresīvās Krievijas kara literatūras un ideoloģijas propagandas, kas vēl pirms dažiem gadiem aizņēma diezgan lielu izstādes platību. Tagad rakstot pārlasīju komentārus par 2017. gada izstādi un biju mazliet pārsteigta, ka tolaik daudzi neslēpto Krievijas kara propagandu un naidīgos priekšlasījumus nebija pamanījuši vai vienkārši ignorēja kā nenozīmīgus. Tā nu mēs tagad esam tur, kur esam. Man nav ilūziju par Grāmatu izstādes rīkotāju godprātīgumu nākotnē, jo skaidrs, ka naudas dēļ viņi vienmēr būs gatavi pārvērst brīnišķīgu pasākumu par politisku mauku māju, tomēr ceru, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Katrā ziņā labāk apmeklēšu tādas mazas grāmatu izstādes kā šī, nevis tādas lielas, plašas un putiniskas kā toreiz.

Nobeigumā sadaļa par nopirktajām grāmatām. Kā jau parasti pirms izstādes biju pārliecināta, ka neko nepirkšu, bet pēkšņi manī ar skaļu bļāvienu pamodās praktiskā latviete un pieprasīja grāmatu par siltumnīcām, jo pavasaris un kā tad vasarā bez tomātiem, ko? Kādu burku varētu arī iemarinēt un turēt uz lodžijas kā mājsaimniecībā noderīgu lietu. Grāmata par papardēm bija spontāns, bet droši vien ne visai praktisks pirkums, un neliela paparžu kolekcija man dārzā jau ir, un ar prieku to turpināšu paplašināt. Pēdējās divas Hovija Elevatora triloģijas daļas iegādāties ierosināja ziņa, ka pēc tās motīviem top seriāls, kurā Džuljetas lomā būs Rebeka Fērgusone, kas atveidoja lēdiju Džesiku nesenajā filmā Dune. Nu un Velbeks vienkārši jāpalasa viedokļu dažādībai, lai zinātu, ko tad tagad raksta par Eiropas norietu, kas kaut kā ir ievilcies jau vairāku gadsimtu garumā.

Kopumā izstādē nebiju ilgi, bet par grāmatām papriecājos, domubiedrus satiku, epidemioloģisko drošību ievēroju un lasāmvielas pārpilnībā slīgstošo grāmatplauktu papildināju. Nākotne ir nezināma, protams, jādzīvo tālāk ir, bet par grāmatu izstādes turpmāko likteni daudz prātot šobrīd nav nekādas jēgas. Labi atceros, cik forša bija 2020. gada grāmatu izstāde, cik patīkami toreiz bija satikt grāmatniekus – izdevējus, tulkotājus, rakstniekus un citus grāmatu mīļotājus, cik maz toreiz runājām par to tālumā esošo covid-19 slimību un, ja to pieminējām, tad bijām pārliecināti, ka tas jau mūs īpaši daudz neskars (fonā skanēja skaļi, ļauni Visuma valdnieku smiekli). Tieši tāpat šoreiz runājām par Krievijas karu Ukrainā – ar cerību, ka tas mūs tiešā veidā neskars (un droši vien atkal fonā skaļi smējās Visums).