Jānis Joņevs “Decembris”

Jānis Joņevs “Decembris”, biedrība “Ascendum”, Rīga: 2022.

Novembrī ierasts lasīt latviešus vairāk nekā citos mēnešos, lai gan tāpat tos lasu regulāri arī pārējos mēnešos bez īpaša iemesla, ja vien kas labs ir izdots. Un tātad ir mums tāds populārs un atzīts rakstnieks – Jānis Joņevs. Viņa “Jelgava 94” bija negaidīti laba grāmata par deviņdesmito gadu metālistiem, un pēc tās motīviem pat tika uzņemta filma (diemžēl ne tik laba). Savukārt Joņeva stāstu krājums “Tīģeris” pirms pāris gadiem saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs. Tādēļ, kad Rīgas Grāmatu svētkos ieraudzīju autora jaunāko grāmatu  – dokumentālo detektīvromānu “Decembris” par krietni simpātiskāku cenu nekā grāmatnīcās, daudz nedomājot to uzreiz nopirku.

Pēc skata “Decembris” ir maza, plāna grāmatiņa, kuru ieraugot, visi parasti sāk aizrautīgi apspriest, kur palikusi Valsts kultūrkapitāla fonda nauda, kura esot dāsni piešķirta šim izdevumam, un kāpēc tā fiziskais veidols ir tik necils, fonti sīki, vāki mīksti un neizteiksmīgi, u.c. Man subjektīvi tas netraucē un grāmatas mazais izmērs tikai priecē, jo līdz ar to šis izdevums fiziski aizņem mazāk tik deficītās vietas grāmatu plauktā. Galu galā papīrs un tipogrāfiju pakalpojumi tagad ir kļuvuši dikti dārgi, un arī autoram un grāmatas veidotājiem no kaut kā tak ir jādzīvo. Un gribas domāt, ka “Decembris” atbilstoši savam saturam ir vizuāls mēģinājums atdarināt deviņdesmito gadu krimināllubeņes, lai tā lasītājs varētu labāk izjust aprakstīto laiku un tā atmosfēru. Attēlā zemāk var salīdzināt Joņeva romāna un Fantomasa izdevumus. Ieliekot plauktā blakus tie nudien izskatās līdzīgi.

Par ko šī grāmata vispār ir? Ar šo jautājumu autors pats mokās, kad mēģina sava darba jēgu vienā teikumā noformulēt VKKF (Valsts kultūrkapitāla fonds, tas tagad ir tik trendīgs, ka nudien būtu nepiedienīgi to nepieminēt grāmatu blogā) priekšā. Pirmkārt, jāpiemin, ka romāns ir rakstīts true crime žanrā, kas latviešu literatūrā nemaz tik plaši pārstāvēts nav. Otrkārt, tas ir par maniakiem. Tie jau arī mūsu literatūrā netiek bieži apdzejoti. Ātrumā prātā nāk tikai Grūtups, Berelis un Kellijas Klānas “Baltā odze” (neko no visa minētā neesmu lasījusi), bet varbūt latviešu maniaki mitinās Vakara romānos un citās man nezināmās margināli literārajās teritorijās.

Tātad, meklējot urbānos mītus, Joņevs ir uzdūries baisam stāstam par maniaku, kas saviem upuriem ir izgriezis sirdis. Tas izklausās pēc patiesi labas pilsētas leģendas, bet nekā nebija. Izrādās – vistīrākā patiesība. 1997. gada decembrī nedēļas laikā patiešām ir notikušas vairākas šādas slepkavības. Tā nu autors lēnām mēģina noskaidrot, kas tur noticis. Grāmatas pirmajā daļā  viņš klejo pa 1997. gada preses izdevumu dzeltenajām un ne tik dzeltenajām lapām un mēģina salikt kopā asiņaino puzli. Tas ir jauks kaleidoskops, kas atsauc atmiņā deviņdesmito gadu vājprātu, vispārējo haosu, neziņu un nestabilitāti. Autors raksta patīkamā, asprātīgā stilā, viņam ir laba humora izjūta un ļoti personīga attieksme pret faktiem un prese ziņām. Tiek pieminētas pat “Vakar ziņu” vakara meitenes, ne tikai dažādas izmeklēšanas detaļas. Grāmatas otrajā daļā Joņevs tiekas ar izmeklētājiem, kas mēģina atcerēties tālā 1997. gada decembra notikumus, kā arī turpina pārdomas par dīvainām sakritībām, un kas tur vispār notika, un ko slepkava darīja ar izgrieztajām sirdīm.

Atzīstos, ka Joņeva “Decembris” man patiešām patika. Uz šī brīža latviešu literatūras kopējā fona, kuru veido sakarīgo rakstnieku diezgan garlaicīgie pasūtījuma darbi par citiem sakarīgajiem, bet jau mirušajiem rakstniekiem, un vēl garlaicīgākie pēc publikas pasūtījuma sarakstītie vienveidīgie it kā erotiskie romāni, “Decembris” bija savdabīgs, oriģināls un atšķirīgs detektīvromāns. Tas ļāva uz brīdi aizceļot laikā uz skarbajiem deviņdesmitajiem gadiem, atcerēties pagātni, un saprast, cik tālu esam tikuši no turienes prom. Interesanti, ka atcerējos grāmatā pieminētās Ineses Misānes nedienas, kapsētas slepkavu un pat Liepājas sātanistus, bet maniaku, kas cilvēkiem izgrieza sirdis nezinu kāpēc, bet neatceros nemaz. Tādas ir mūsu atmiņas īpatnības. Katrā ziņā ar interesi gaidīšu, ko autors uzrakstīs turpmāk.

Mēs, lasītāji, esam garlaicīgi nūģi un ar slepkavībām nenodarbojamies. Mums ļoti patīk lasīt un spriest – par slepkavībām, ārprātu, cietumu. Mums pašiem nekas interesants nenotiek, tad nu lasām un spriežam, vai tā varēja būt un kāda tam jēga. Mēs gribam saprast.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Nobeigumā ar Joņeva romānu nesaistīts fakts. Atbilstoši nejaušām sakritībām nesen tiku pie Latvijas Policijas akadēmijas tieši 1997. gadā izdotās “Kriminālista rokasgrāmatas” par objektu aprakstiem. Tā ir burvīga grāmata ar detalizētām ilustrācijām, no kuras var saprast, ka izmeklētājiem tobrīd ir bijis aktuāli smalki pārzināt ne tikai visas buldozera detaļas un videokasešu uzbūvi, bet arī atpazīt nikerbokerus. Turklāt no zemāk ievietotās bildes varam uzzināt, ka tajā laikā par cilvēkiem tiek uzskatītas tikai personas ar dzimumlocekļiem.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.