Author Archives: Sibilla

Miķelis Paulockis “Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs”

Miķelis Paulockis “Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs”, Rīga: Senātne, [1938].

Grāmatu kluba apmeklējumi patiešām paplašina lasāmvielas izvēli. Tieši klubiņa pasākumā tiku pie šī brīnišķīgā Ulmaņlaiku fantastikas romāna lasīšanas. Kā zināms, tad latviešu rakstnieki gan starpkaru periodā, gan arī padomju okupācijas laikā sacerēt zinātnisko fantastiku nezinu kāpēc ir dikti baidījušies, tāpēc tik senas latviešu grāmatas šajā žanrā ir retums. Diemžēl par romāna autoru Miķeli Paulocki internetā nekas daudz nebija atrodams. Tik vien, ka viņš ir bijis ražīgs piedzīvojumu romānu rakstnieks pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kā arī no vācu valodas tulkojis Džeka Londona, Žila Verna, Aksela Muntes, Marka Tvena u.c. autoru darbus. Pēc romāna izlasīšanas radās iespaids, ka Paulockis ir diezgan labs stāstnieks, lai gan mīl melodramatiskus sižeta pagriezienus un labprāt lieto klišejiskus un patētiskus izteicienus.

Vispār romānu “Profesors Sūnas brīnišķīgais eliksīrs” lasīt bija interesantāk, nekā biju gaidījusi. Tas, protams, ir sava laika produkts, bet tieši tāpēc arī saistošs. Fantastikas žanram piederīgais profesora Sūnas izstrādātais brīnumains eliksīrs, kas tā lietotājam spēj piešķirt otru jaunību, vārdu sakot, padarīt nemirstīgu, ir tipisks klasiskas pasakas elements. Un līdzīgi kā pasakās, šai nemirstībai komplektā nāk daži ne visai patīkami blakusefekti. Sižets ir ļoti vienkāršs. Profesors Sūna kopā ar savu palīgu doktoru Grunti divdesmit gadus galvu nepacēluši strādā savā Mežaparka laboratorijā, nozūmē veselu kaudzi jūrascūciņu, un rezultātā iegūst brīnumlīdzekli, kurš pilnībā atjaunina lietotāja organismu. Ar klīniskajiem izmēģinājumiem abi pētnieki īpaši neniekojas, bet uzreiz to sāk pielietot uz cilvēkiem. Droši vien tāpēc, lai romānā būtu arī kādi nebūt sižeta pavērsieni.

Saprotams, ka šajā grāmatā visinteresantāk bija lasīt trīsdesmito gadu rakstnieka vīzijas par nākotni. Starp citu, Paulocka varoņiem jau bija pieejami mazi mobili telefoni, ar kuriem ērti fotografēt un ierakstīt skaņu, un elektrovāģi. Tomēr piecdesmit piecus gadus vecs cilvēks autora izpratnē ir vecs grausts, kuru nomoka išiass, bet sešdesmitgadnieki jau bezmaz guļ uz nāves gultas (no vecuma). Iespējams, ka autors, šo visu rakstot, vēl ir bijis ļoti jauns. Droši vien Ulmaņlaikiem tipiska nianse, bet romānā nemirstība ir paredzēta tikai un vienīgi vīriešiem, sievietēm nē. Tas lika aizdomāties, kāda tad beigās ir izveidojusies demogrāfiskā struktūra Latvijā (romāns aptver divdesmit gadus ilgu nemirstības eliksīra lietošanas praksi), ja visu šo laiku sievietes ir nomirušas nelaimīgajā piecdesmit gadu vecumā, bet vīrieši atjaunināti. Autors gan par tādu disproporciju starp dzimumiem nesatraucas, galu galā abi viņi galvenie varoņi ir gadu desmitiem dzīvojuši divatā vienā istabā, un laikam arī gulējuši kopā. Kam gan viņiem sievietes, ja ir pieejama nemirstība. Lai nu kā, romāna beigās arī bez sievietēm Latvija ir kļuvusi pārapdzīvota un valsti ir piemeklējušas dažas ekoloģiska rakstura problēmas, kuras autors atrisina vienkārši un eleganti – visiem Latvijas iedzīvotājiem jāpārceļas uz Rīgu, kur sabūvē debesskrāpjus, bet tādas nevērtas pilsēteles kā Cēsis un Kuldīgu nolīdzina līdz ar zemi, un vietu, kur tās bijušas apsēj ar zaļbarību. Kā romānā ļoti prātīgi norāda autors, tas dod lielu ietaupījumu Latvijas pašvaldību budžetos. Tāda, lūk, lieliska nākotnes vīzija.

Romāna eksemplārs, kuru lasīju, bija burvīgi sens, sadzeltējis un aizkustinoši trausls. Iesiets plānos papīra vāciņos un daļēji sācis sadalīties pa lapām, tāpēc ar to nācās apieties ļoti rūpīgi. Tāds kluss atgādinājums par to, ka papīra grāmatas patiesībā ir ļoti īsmūžīgas un iznīcīgas.

“Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs” ir viens no retajiem starpkaru zinātniskās fantastikas žanra paraugiem latviešu literatūrā, un grāmata droši vien būtu ieteicama lielākoties cilvēkiem, kuri nopietni interesējas par literatūras vēsturi, bet to var droši lasīt arī kā amizantu piedzīvojumu stāstu, kas risinās it kā pazīstamā, bet vienlaicīgi ļoti svešādā vidē.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Ļaunie mūdži

„Wicked Bugs. The Louse That Conquered Napoleon’s Army & Other Diabolic Insects” by Amy Stewart, Algonquin Books of Chapel Hill, 2011.

Grāmatiņu, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā “Ļaunie mūdži”, jo tajā aprakstīti ne tikai nejauki insekti, bet arī daudzi citi posmkāji, tārpi un gliemji – principā visi iespējamie sīkie bezmugurkaulnieki, kas mēdz kaitēt cilvēkiem ļoti riebīgos veidos, saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Asmo. Man patīk šāda tipa lasāmviela, un pirms tam jau biju lasījusi šīs pašas autores sarakstīto grāmatu par ļaunajiem augiem (“Wicked plants”), kuru arī, protams, man lasīšanai bija laipni aizdevis Asmo. Pēc savas struktūras un stila grāmatiņa par ļaunajiem mūdžiem ir ļoti līdzīga grāmatai par ļaunajiem lakstiem. Tajā ir brīnišķīgi, detalizēti šo mūdžu zīmējumi un nelieli apraksti ar autores atlasītiem faktiem par to kaitniecisko darbību. Tomēr, arī rakstot par cilvēku un kukaiņu attiecību tumšajām pusēm, autore uzsver, cik apbrīnojami un cieņas vērti radījumi tie patiesībā ir. Jāpiebilst arī, ka grāmata ir tapusi laikā, kad kukaiņu izmiršana vēl nebija sasniegusi tādus apmērus, kā ir atklāts jaunākajos pētījumos, un tās sekas var būt daudz ļaunākas, nekā mēs šobrīd spējam iedomāties.

Cilvēku un kukaiņu attiecību vēsture ir gara, sarežģīta un dažādu nepatīkamu starpgadījumu pilna. Šajā grāmatā ir minēti pieci izplatītākie veidi, kā cilvēki reaģē uz kukaiņiem, sastopot tos dabiskajā vidē.
1. Kukaiņu nogalināšanas sindroms – ir ļaudis, kam dzīvē galvenais ir censties nosist jebkuru kukaini, jo labs kukainis ir tikai miris kukainis.
2. Ideālo lapu maniaki – tie, kas krīt panikā, ieraugot jebkuru mazliet apgrauztu lapu.
3. Entomofobija – dažiem cilvēkiem ir iracionālas bailes no visiem kukaiņiem, kuru dēļ viņi var izvairīties staigāt pat pa līdz zemei nocirptu mauriņu. Dažreiz šīs bailes ir specifiskas – ir cilvēki, kas paniski baidās no utīm, tarakāniem vai bitēm, bet ir arī tādi, kuriem ir šausmīgi bail no tauriņiem (to sauc par lepidopterafobiju).
4.Mierīga līdzāspastāvēšana – ir arī tādi cilvēki, kas saprot, ka kukaiņi ir daļa no apkārtējās vides un ar tiem ir jāsadzīvo.
5. Atbildība par apkārtējo vidi – tas ir apzināti nelietot insekticīdus, censties saglabāt kukaiņus un to dzīvotnes.
Vispazīstamākais no minētajiem reakcijas veidiem ir entomofobija, tās dēļ cilvēki bieži vien mēdz pilnīgi nevajadzīgi lietot insekticīdus, kas patiesībā viņiem nodara daudz lielāku lielāku kaitējumu nekā kukaiņi. Mūsdienās tieši insekticīdu nepārdomāta lietošana izraisa audzējus un dažādas nervu sistēmas slimības.

Grāmatas iesākumā autore pastāsta interesantus faktus par dažu insektu dīvaino seksuālo dzīvi, kurus normālam cilvēkam varbūt labāk nemaz nezināt, bet tālāk apraksta visdažādākos mūdžus, ar kuriem ir krustojušies cilvēces ceļi. Mums ir paveicies, ka pagaidām vēl mūsu platuma grādos nemājo pārlieku daudz nešpetnu un kodīgu radību.
Savulaik cilvēki kukaiņus ir izmantojuši kā ieročus – apmētājuši pretinieka pozīcijas ar bišu stropiem vai iebarojuši indīgu medu no rododendriem. Otrā pasaules kara laikā japāņi pavisam nopietni un diezgan sekmīgi eksperimentēja ar blusām kā mēra ierosinātāju pārnēsātājām.
Lauksaimniekiem dzīve ir visīstākā bēdu leja, jo miljardiem kaitēkļu to tikai gaida, kā apēst visu viņu sūrajā darbā izaudzēto ražu. Kolorado vaboles, laputis, baltblusiņas, pūcīšu kāpuri, lapgrauži, kodes, tripši, spīļastes u.c. – ļauno mūdžu saraksts ir ellīgi garš.
Vesela nodaļa ir veltīta grāmatu tārpiem, par kuriem kaut ko ļoti līdzīgu reiz rakstīju blogā. Patiesībā jau tādu grāmatu tārpu nemaz nav, bet grāmatu īpašniekiem der atcerēties, ka no kukaiņu viedokļa tās ir ļoti garšīgas.

What a glorious buffet a book can be! Consider all the natural ingredients used to print and bind a book: paper made of cotton, rice, hemp, or pulped wood; covers of animal skin, wood, and silk fabric; bindings of paste and glue and thread. Rare old volumes printed on vellum — a kind of parchment made from animal skin — are particularly tempting to necrophagous, or corpse-eating, insects.

Grāmatās dzīvo grāmatutis, ādgrauži, zvīņenes, ķirmji un grāmatu skorpoioni, bet ne visi no šiem mūdžiem grāmatas ēd. Toties ar tiem, kas tās ir iecienījuši uzturā, cilvēkiem, kas uzrauga grāmatu krātuves, allaž ir nācies smagi cīnīties, nesmādējot pat cianīdi gāzi.
Tomēr, lai cik nepatīkami ir daži kodīgie insekti, cilvēkiem visbīstamākais kukainis varētu būt malārijas ods, no kura pārnēsātās infekcijas vēl joprojām ir ļoti augsta mirstība.
Arī daudz slavinātās sliekas ne vienmēr ir dārznieku draudzenes. Nemaz nezināju, ka kopš deviņdesmitajiem  gadiem Eiropas naktstāŗpu invāzija Ziemeļamerikā draud iznīcināt vairākas augu sugas, kuras ir jutīgas pret radījumiem, kuri rušinās pa saknēm un izmaina augsnes struktūru.
19. gadsimtā lenteņi un citi iekšējie parazīti nervozēja dāmas apakšsvārkos, jo tie vai to fragmenti mēdza visai nepiemērotos brīžos viņām izkrist no savas dabiskās dzīvotnes un neglīti noplekšķēt uz zemes. Un, kur nu vēl brīnišķīgie cūku lenteņi smadzenēs, cērmes un Gvinejas tārpi.
Savukārt Napoleonu pašu personīgi bija apsēdušās kašķa ērces, bet viņa armiju Krievijā novājināja tur plaši izplatītās drēbju utis. Nudien sen nebija gadījies lasīt grāmatu, kurā būtu citēts mūžam dzīvais Ļeņins. Nezinu gan vai viņš patiešām tā ir teicis, bet – vai nu sociālisms pieveiks utis, vai utis pieveiks sociālismu. No visām utu sugām cilvēci ir aplaimojušas trīs. No tām galvas utis cilvēkiem ir kopīgas ar šimpanzēm, toties kaunuma utis ir cēlušas no gorillu utīm un acīmredzot ir radušās pateicoties kādiem seniem intīmiem kontaktiem starp abām primātu sugām. Cilvēcei vajadzēja ilgu laiku, lai izprastu utu bioloģiju, nopietnāk attiektos pret personīgo higiēnu un atteiktos no uzskata, ka tās ir no augšas atsūtīta sodība par grēkiem.
Blusas pašas par sevi cilvēkiem nav bīstamas, bet tās izpalīdzīgi pārnēsā mēra baciļus, kurus burtiski ievemj savu kodumu vietās. Stāsti par spāņu mušu kā afrodiziaku ir mīts, to apēdot visdrīzāk iedzīvosieties nieru bojājumos. Un tā kā šis kukainis mitinās uz lucernas, tad ir ļoti bīstams zirgiem. Bet indīgie zirnekļi – melnās atraitnes patiešām ir mīlējušas mitināties lauka tualetēs un kost to apmeklētājiem jutīgās vietās. Par laimi attīstoties civilizācijai ūdensklozetos tās vairs nedzīvo.
Te ieskatam minētie ir tikai daži no daudzajiem saistošajiem un interesantajiem faktiem, kas atrodami “Wicked Bugs”. Grāmatā ir neliela, to var ātri izlasīt. Tā, protams, nav dziļa un nopietna lasāmviela, bet noderēs visiem, kam interesē sīkie bezmugurkaulnieki un patīk viegla un vienkārša pasauli izzinoša lasāmviela.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Atskats uz 2019. gadu

Vēl viens gads ir laimīgi aizvadīts. Patiesībā tas bija jauks un sasodīti labs gads, un, nedaudz padomājot, ir jāatzīst, ka visa pēdējā desmitgade ir bijusi daudz lieliskāka, nekā es jebkad pirms tam būtu uzdrošinājusies cerēt.

Šajā gadā izlasīju 61 grāmatu. Tas nav daudz, bet ir atbilstošs skaits šī brīža iespējām. Blogā rakstīju apmēram tikpat daudz kā pagājušajā gadā (tas ir maz). Parasti apzināti nelasu grāmatas par vienu noteiktu tēmu, bet šogad pavisam nejauši izlasīju vairākus stāstus par ļoti aukstām vietām – Arktiku un Antarktīdu –, kādas tās ir bijušas pirms klimata izmaiņām, un laikam jau tā vairs nebūs nekad.
Starp citu, atklāju, ka ir cilvēki, kuru aicinājums ir glābt grāmatas. Vienu tādu satiku un tiku pie kaudzītes vecu, bet labu grāmatu. Piemēram, savulaik Bukera balvai nominētā Barbaras Pimas romāna “Rudens kvartets”, kas man bija negaidīti jauks pārsteigums.

Šogad sagribējās vairāk parunāties ar dzīviem, reāliem lasītājiem, tāpēc sāku apmeklēt grāmatu klubiņu un domāju turpināt to darīt arī nākamgad. Saprotams, ja atkal kādā brīdī nenomīkstošos (jā, savā būtībā esmu introverta radība). Tur ir simpātiska un daudzveidīga kompānija, interesantas sarunas, garšīgi cepumiņi un man patīk.
Tieši šogad izmēģināju arī daudzu noniecinātās audiogrāmatas, kas, ziniet, nemaz neesot īstas grāmatas. Man gan šķiet, ka mutvārdu stāsti ir daudz senāki un tieši papīra grāmatas ir ļoti īslaicīga parādība. Cik tad sen tās vispār drukā? Katrā ziņā arī audiogrāmatas izrādījās ļoti patīkama pieredze. Skaidrs, ka nepāriešu tikai uz tām, bet to klausīšanās lieliski papildina drukāto grāmatu lasīšanu. Un, jā, audiogrāmatas ierunātāja balsij ir nozīme.
Izmēģināju e-bibliotēku, kuras nosaukumu nekad īsti nespēju atcerēties. Tas arī ir labs projekts, jo padara grāmatas pieejamas tiem lasītājiem, kuriem ir grūtāk apmeklēt reālās grāmatnīcas un bibliotēkas. Labprāt turpinātu to izmantot, ja vien tur piedāvājumā būtu interesantākas grāmatas. Dažas labas grāmatas tur ir atrodamas, bet tās jau sen ir izlasītas.

Žēl, bet tikai vienu reizi šogad gadījās braukt īpašajā vilcienā ar lasītavu (toties parasto nesen taranēja alnis, par laimi arī tikai vienu reizi). Neko darīt. Acīmredzot brīnišķīgais lasītāju vilciens klīst pa kādiem citiem sliežu ceļiem, bet ceru, ka reiz atkal satiksimies (man tur palika viena līdz galam neizlasīta grāmata).

Tiek testēts jaunais grāmatu skapis

Un, heisā! Šogad esmu tikusi pie jauna grāmatu skapja. Tas gan jau tagad ir nešķīsti piebāzts, turklāt ar sen manā īpašumā esošajām grāmatām. Bet, ja Jaunajā gadā saņemšos uz varoņdarbiem, tās sašķirošu un sakārtošu vismaz tik pārskatāmi, lai grāmatu plauktus beidzot varētu atrādīt arī citiem lasītājiem. Citu plānu man šobrīd nemaz nav.

Laimīgu un veiksmīgu Jauno gadu! Novēlu bloga lasītājiem nākamgad atrast pietiekami daudz laika lasīšanai, kā arī visām citām tīkamām, bet konstruktīvām un legālām nodarbēm.

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”, no baltkrievu val. tulkojis Talrids Rullis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1985 (Уладзімір Караткевіч, La Дзікае паляванне караля Стаха, 1964)

Turpinot sadarbību ar grāmatu glābēju, savā īpašumā ieguvu vēl vienu astoņdesmito gadu izdevumu plānajos vāciņos – Vladzimira Karatkēviča “Karaļa Staha baismo karadraudzi”. Tās autors ir pazīstams baltkrievu rakstnieks un dzejnieks, un pār mani nāca atklāsme, ka, lai gan Baltkrievija atrodas pavisam netālu, es gandrīz neko no baltkrievu literatūras neesmu lasījusi (nu vienīgi Nobela laureāti Svetlanu Aļeksijeviču). Patiesība ir vēl ļaunāka, sapratu, ka arī par netālās Baltkrievijas vēsturi man ir samērā miglaini priekšstati. Tāpēc palasīt vēsturisku šausmeni (tiesa gan, ar marksisma – ļeņinisma elementiem), kuras darbība norisinās tagadējās Baltkrievijas teritorijā, bija ļoti noderīgi.

Grāmatas notikumi risinās 19. gadsimta beigās – nolādētajos astoņdesmitajos gados. Ļoti nomaļā Poļesjes novada daļā, kuram apkārt ir vieni vienīgi purvi un dūkstāji, ierodas jauns zinātnieks, etnogrāfs Andrejs Belareckis, lai, tautas atmodas iedvesmots, vāktu senas baltkrievu leģendas un teiksmas, kas citādi pazustu nebūtībā. Pa ceļam pats gandrīz pazūdot nebūtībā kādā purva pūņā, Andrejs nonāk milzīgā, bet galīgi nolaistā pilī – Dzūksta Eglēs, kurā mitinās vientuļa un stipri ķerta jaunuve Nadzeja Janouska, senas 13. gadsimta izcelsmes muižnieku dzimtas pēdējā dzīvā atvase un Dzūksta Egļu muižas vienīgā mantiniece. Sākumā Andrejam jaunuve šķiet galīga nīkule, neglītene un vispār dzīva mirone, bet uzzinot vairāk par situāciju un baismajām šausmām, kas valda apkārt, viņā pamostas bruņnieciskas jūtas un romantiskais jauneklis nolemj jaunavu izglābt no viņas šķietami neizbēgamā ļaunā likteņa.

Autors ir pacenties un Dzūksta Egļu pils ir apsēsta ar visiem iespējamajiem rēgiem. Naktīs pa tukšajām telpām klīst un ļauni smejas Mazais Cilvēks, kas vienmēr vēsta par kāda Janouska nāvi. Pilnmēness laikā parādās Zilā Sieviete, bet naktīs ap pili vientulīgajā tīrelī siro spokaini jātnieki cietsirdīgā karaļa Staha vadībā. Sena leģenda vēsta, ka viens no Janouskiem 1602. gadā ir brutāli un nodevīgi noslepkavojis karali Stahu un viņa divdesmit vīrus pēc veiksmīgām purva lūša medībām. Tak Staha rēgs ir ātri vien augšāmcelies un nozvērējies atriebties visiem neģēlīgā Ramana Janouska pēctečiem līdz divdesmitajam augumam, un kopš tā laika mēdzot draudīgi klīst pa purvājiem un biedēt Janouskus, kas, ieraugot baiso karadraudzi, bieži mēdz uzreiz aiziet ar sirdi. Un, kāda sakritība! Nadzeja ir tieši divdesmitās Janousku paaudzes pārstāve. Andrejs ir racionāli domājošs, saprātīgs cilvēks, kurš to visu novērtē kā pilnīgu sviestu un interesantu papildinājumu savam leģendu krājumam. Bet tad viņam pašam kādā naktī vientulīgajos dumbrājos gadās satikties ar baismajiem jātniekiem…

Stāsts “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, bet tagad ir kļuvis par baltkrievu literatūras klasiku un baltkrievu bērneļiem to jālasa literatūras stundās, tāpat kā mums “ Straumēni”. Grāmata ir dinamiska un ļoti atmosfēriska. Tajā ir brīnišķīgi aprakstīts drūmais rudens, tumsa, baisā apkārtne, depresija un nolemtība. Tā ir ļoti piemērota lasāmviela tādiem tumšiem rudens vakariem kā tagad. Mazliet traucēja tas, ka autors nešķīsti daudz sava sižeta elementu ir aizņēmies no 19. gadsimta klasiķu darbiem – īpaši Konana-Doila “Bāskervilu suņa”, Ērvinga “Klusās ielejas” un Gogoļa “Briesmīgās atriebības”. Arī leģenda par baismo karadraudzi Eiropā ir plaši sastopama un, iespējams, ka cēlusies no skandināvu mīta par Odinu un viņa bandu, kas naktīs siro savākdama noklīdušas dvēseles. Jāņem vērā arī grāmatas sarakstīšanas laiks, tāpēc tajā liela uzmanība ir pievērsta tieši šķiru cīņai un nelaimīgās baltkrievu tautas apspiestībai un smagajam stāvoklim. Tāpēc stāstā visi šļahtiči ir kariķēti deģenerāti, bet zemnieki ir forši džeki, un pa vidu gadās arī pa kādam revolucionāram ideālistam. Turklāt ik pa brīdim autors izplūst patētiskās vaimanās par savu nabaga baltkrievu tautu un tās šaušalīgi traģisko likteni (es uzreiz pat nespēju atcerēties kaut ko šīm vaimanām analoģisku latviešu literatūrā, bet gan jau ir).

Karaļa Staha mežonīgās medības

Tomēr kopumā grāmata man patika. “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir romantiski gotisks vēsturiskais detektīvs ar nacionālisma un marksisma-ļeņinisma elementiem, kas pati par sevi ir graujoša kombinācija. Autors grāmatā ir iekļāvis arī informāciju par baltkrievu tautas senajām paražām, ēdieniem, dzērieniem un šo to arī par vēsturi. Un tas zvērīgais slaktiņš nobeigumā bija labs. Protams, autors daudz ko ir safantazējis, bet šo stāstu tas padarīja tikai daiļāku un poētiskāku. Piemēram, teiksmainie, sen jau izmirušie Poļesjes lāsumainie zirgi driganti, kas spēj auļot pāri dūksnājiem un akačiem (nē, tādas zirgu šķirnes nekad nav bijis). Un vēl tie purva leopardi, kas ķersta un ēd vientuļus garāmgājējus (ai, es taču gandrīz jau sāku guglēt Baltkrievijas purva leopardus). Un, apžēliņ, medības ar gepardiem!

Nobeigumā jāpiebilst, ka pēc grāmatas motīviem bija uzņemta savulaik populāra padomju šausmu filma “Karaļa Staha mežonīgās medības” (“Дикая охота короля Стаха”, 1979). Tā bija viena no tik retajām padomju šausmenēm, kuru laikā varēja jauki padrebuļoties kinozālē, un noskatoties filmu tagad, jāatzīst, ka, uzņemot kino, ar tik ierobežotiem tehniskajiem līdzekļiem, tā ir izdevusies negaidīti laba un atbilstoša grāmatas noskaņai.

Bet pēc tam parādījās jātnieku neskaidrās ēnas. Vējā plīvoja zirgu krēpes, no saitēm vaļā palaistie gepardi skrēja pa priekšu baismajai karadraudzei. Un viņi traucās pa viršiem un pāri dumbrājam bez trokšņa. Arī jātnieki kusēja, bet no pretējās puses atlidoja medību trokšņi. Un visiem pa priekšu, mēness apspīdēts, joņoja kā dūmakā tītais milzenīgais karalis Stahs. Un acis zalgoja gan zirgiem, gan cilvēkiem, gan gepardiem.

Baismā karadraudze joņo pa viršiem, pa bīstamo dūkstāju un joņos tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule. Šī karadraudze ir mūsu zeme, kuru mēs nemīlam un kura ir briesmīga. Ak, dievs, apžēlojies par mums!

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”

Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”, izdevniecība Aminori, Rīga: 2019

Viktors Freibergs ir angļu filologs un tulkotājs, kurš ar laiku ir pārkvalificējies par kino zinātnieku un pētnieku. Savā mazajā grāmatiņā “Kinomāna slimības vēsture” autors apraksta slimības pieredzi, nedaudz pakavējas bērnības atmiņās un izjusti raksta par kino nozīmi savā dzīvē. “Kinomāna slimības vēsture” ir ļoti personiska un intīma grāmata, kuru izlasot saproti, cik ārkārtīgi svarīgi autoram ir bijis to uzrakstīt. Grāmatu paņēmu bibliotēkā ar domu novembrī palasīt kādu latviešu autoru grāmatu (atzīstos, ka mani mazliet samulsināja tās cena).

Viktora Freiberga grāmatiņā visvairāk aizrāva tur aprakstītās autora attiecības ar kino. Filmas kā iespēja nonākt citā pasaulē, citā realitātē. Kino hipnotiskums un maģiskā iedarbība uz psihi. Filmas kā sapņu paveids. Sešdesmito gadu diskrētais šarms kinomākslā. Bērnības kino pieredze, atmiņas par seniem un jau zudušiem kinoteātriem ar šausmīgi neērtiem un šķībiem koka sēdekļiem. Vecās franču filmas kā “Piedzīvojumu meklētāji” (Les aventuriers, 1967). Nu, kurš gan varētu aizmirst to, kā pirmo reizi bērnībā ir skatījies kinoteātrī “Piedzīvojumu meklētājus” – filmu, kas pret skatītāju jūtām ir tikpat saudzīga kā Džordžs R.R. Mārtins pret saviem lasītājiem.

Katram no mums ir savi subjektīvie iemesli skatīties vai arī neskatīties kino. Nevaru sevi pieskaitīt īstajiem kinomāniem, jo filmas lielākoties skatos tikai sava prieka pēc, kad tam atliek kāds brīdis brīva laika (pēdējā desmitgadē tas ir vidēji ap 200 līdz 300 filmām gadā) un man ļoti pietrūkst elementāras kinoizglītības. Principā manas zināšanas par kino aprobežojas ar to, ka arī bez papildinformācijas meklēšanas ātri sapratu, kas tie par krūmiem uz grāmatas pirmā vāciņa un kāpēc tie tur ir (bet neatpazinu krūmus uz pēdējā vāka, lai gan tie it kā nav tālu no manas dzīvesvietas, tik paradoksāla ir kino ietekme uz mūsu pasaules uztveri). Grāmatas beigās ir pievienots saraksts ar tajā pieminētajām filmā, kuras gan lielākoties ir plaši pazīstamas un gandrīz visas ir redzētas.

Savukārt slimības vēstures daļa ir skarba, tajā autors stāsta par savu ilgstošo cīņu ar vēzi, tomēr savā ziņa tā ir optimistiska, lai gan nevienam nav nekādu ilūziju par tās beigām. Iespējams, tā patiešām var noderēt cilvēkiem ar līdzīgu pieredzi. Pārējais ir piezemēti un mīlīgi stāstiņi – bērnības atmiņas, autora izjūtas un sapņu apraksti, kas īpaši atmiņā nepaliek.

Kinomāna slimības vēsture” ir grāmata, kuru droši vien būs interesantāk lasīt tiem, kas autoru pazīst. Un tiem, kas vēl nav redzējuši grāmatiņā pieminētās filmas, ieteiktu tās noskatīties, jo lasīt par konkrētu filmu skatīšanās pieredzi, tās nezinot, ir apmēram kā censties peldēt baseinā bez ūdens. Savā pašapmierinātajā aprobežotībā pat nesaprotot, ko patiesībā nesaprot.

Dzīve ir smaga, reizēm moku pilna, bet tieši tāpēc atsevišķie mirkļi, kad mani tagad pārņem miers, šķiet tik vērtīgi, un visas drazas aizskalo saprāta ūdeņi. Es sēžu vasaras karstumā parkā, raugos debesīs gubu mākoņos, no sausuma čabēdamas nokrīt pa kādai lapai, un domāju – cik labi, ka viss turpinās.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Andris Akmentiņš “Skolotāji”

Andris Akmentiņš “Skolotāji”, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2018

Andra Akmentiņa “Skolotāji” iznāca kā noslēdzošā grāmata Latvijas vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kuru es laikam nekad pilnībā neizlasīšu, un jāatzīstas, ka par tāda latviešu rakstnieka Akmentiņa eksistenci pirms tam nemaz nenojautu. Tomēr romāns man sasodīti labi patika un piedevām atklāju sevī biedējoši daudz sentimenta. Turklāt nekādu skolotāju man tuvākajos rados nav, un pret skolu kā piespiedu izglītības iestādi nekad neesmu jutusi siltas jūtas. Iespējams, vienkārši palieku vecāka.

“Skolotāji” stāsta par pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Romāns sākas ar tās desmitgades pašu svarīgāko notikumu – visu tautu lielā vadoņa Staļina bērēm un turpinās ar stāstu par Hruščova atkušņa laiku. “Skolotājiem” ir četras daļas. Pirmā un pati garākā ir “Sarmas grāmata”. Tas ir romāna pamatstāsts, un tā galvenā varone ir Sarmīte, īsts velnēns brunčos. Meitēns no skolotāju ģimenes, kas pieaugot pati arī kļūst par skolotāju, lai gan patiesībā šausmīgi baidās no bērniem. Kādu brīdi Sarmīte pastrādā arī komjaunatnes komitejā un pamatīgi viļas ideoloģiskajā darbā un tā īstenotājos. Viņas stāstu papildina vēl trīs daļas. “Tēva grāmata”, kura ir viņas tēva, saukta par Papiņu, pārdomas par piedzīvoto trakajos juku laikos, kurus viņam ir nācies pārlaist. “Jāņa grāmata” ir mazliet jancīgs un ideālistisks iespraudums, kuru veido jauna skolotāja Jāņa Nācēja vēstules. Romānam punktu pieliek “Veltas grāmata”, kas ir Sarmītes vecākās māsas stāsts jau mūsdienās. Lielākoties romāna darbība notiek Tērces ciema skolā, kuras prototips esot Strautiņu skola.

Esmu ļoti pateicīga Andrim Akmentiņam par “Skolotājiem”. Viņš ir uzrakstījis brīnišķīgu, mazliet smeldzīgu, gaišu un humora pilnu grāmatu par laika posmu, par kuru bērnībā ir tik daudz nācies dzirdēt no saviem vecākiem, ka tas ir neizdzēšami iegūlies manā apziņā un pamazām ieguvis mītiskas aprises. Atšķirībā no Māras Zālītes grāmatām par piecdesmitajiem gadiem, kuru pamatā ir viņas pašas piedzīvotais, Andra Akmentiņa romāns ir manas paaudzes atmiņas par mūsu vecāku atmiņām. Tur nav jūtams autora klātbūtnes efekts. Un laikam jau šī atmiņu par atmiņām neizbēgamā distancētība no realitātes Akmentiņa tekstiem piešķir papildu nostalģiju un īpašu pievilcību, kā maigam, miglainam atspulgam spogulī. Katrā ziņā ļoti priecājos, ka kāds ir uzrakstījis grāmatu, kura tik ļoti sasaucas ar bērnībā dzirdētajiem stāstiem. Turklāt labā valodā, poētiski un tēlaini. Atmiņām un to neuzticamībai ir svarīga loma romānā (atmiņa ir maziņa, tā kā kalnu kaziņa). Un, kam tā atmiņa vajadzīga, dzīves beigās saka Māte, cilvēks, kura profesija ir tikt vienmēr galā. Ar visu.

Romānā, tāpat kā jebkurā reālā cilvēka dzīvē, nav pārlieku daudz sižeta. Daļēji tas ir pieaugšanas romāns, un vēl te ir daudz dzīves sīkumu un ikdienas poēzijas. Visam cauri vijas zeltainie pavedieni starp cilvēkiem, bez kuriem mēs droši vien pārvērstos par ļauniem ežiem. Pēc savas noskaņas “Skolotāji” atgādināja sensenos laikos lasīto Ilzes Indrānes “Lazdu laipu”, bet varbūt tā tikai šķita. Literārā ziņā romāns, protams, nav nevainojams, Tas pēc struktūras ir nedaudz saraustīts, sižets nav viengabalains, atsevišķās daļas ne visai labi turas kopā un nobeigums ir pārāk straujš. Citiem lasītājiem romāns esot šķitis pārāk vienmuļš un piezemēts, vai pārāk jauks. Arī Latvijas literatūras gada balvai “Skolotājus” nenominēja, jo grāmata neesot devusi nekādu jaunu pienesumu latviešu literatūrai. Tā jau ir, “Skolotāji” patiešām ir diezgan tradicionāls un vecmodīgs romāns, bet man sen ir piemirsušie visi balvai nominētie jaunmodīgie literārie darbi (izņemot Zālītes “Paradīzes putnus”), bet Akmentiņa romāns paliks manā grāmatu plauktā arī turpmāk.

Siena vākšana pagājušā gadsimta 50. gados. Bilde no ģimenes krājumiem.

Pēc izlasīšanas par “Skolotājiem” aizdomājos daudz vairāk nekā par citām vēstures sērijas grāmatām. Romāns iedvesmoja izvilkt un papētīt vecās, neskaidrās un apskrambātās piecdesmito gadu fotogrāfijas, kurās redzami lielākoties jau sen miruši cilvēki, iemūžināti nebeidzamajos lauku darbos, kas acīmredzot viņiem ir bijuši dikti būtiski.  Nē, siena vākšana nudien nebija nekāds mīts. Pārskatīju piecdesmitajos gados rakstītās tuvinieku vēstules. Pat palasīju Jāna Unduska eseju krājumu “Boļševisms un kultūra”, kas esot bijis viens no autora iedvesmas avotiem romāna rakstīšanas laikā. Vārdu sakot, “Skolotāji” ir gaišs un rimts romāns par atmiņām, kuru labāk lasīt apcerīgā noskaņojumā.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Bloga septītā dzimšanas diena

Šodien varu sev uzmundrinoši paklapēt pa plecu un ar prieku un nelielu, bet patiesu lepnumu paziņot, ka ar grāmatu blogu esmu pavadījusi jau veselus septiņus gadus, un ir pienācis laiks jubilejas kūciņai ar svecīti. Un, ha, blogot vēl joprojām man patīk. Sākot blogu, nepavisam nebiju pārliecināta, ka būšu spējīga to rakstīt tik ilgi, bet, jā, ir izdevies. Pēdējos gados gan esmu rakstījusi mazāk, bet arī lasījusi esmu mazāk un iespējams, patiešām palieku izvēlīgāka un prātīgāk atlasu grāmatas. Grāmatu blogs galu galā ir tikai viens no maniem hobijiem, ir jau arī citi.

Šo septiņu gadu laikā esmu izlasījusi aptuveni 560 grāmatu un ir tapuši tieši 290 bloga ieraksti. Tas nav ļoti daudz, bet tas ir pilnīgi piedienīgs apjoms nelielam hobijam. Statistikai varu piebilst, ka šobrīd blogā ir apraksti par 220 grāmatām un visvairāk esmu pievērsusies Terija Pračeta daiļradei (veseli 6 ieraksti ir tikai par viņa grāmatām vien). Interesanti, bet grāmatu blogi vēl joprojām tiek lasīti un lapas apmeklētāju skaits pēdējos gados ir stabils un pat pieaug.

Lai gan neesmu pārāk čakla rakstītāja, grāmatas un blogošana man šajos gados ir sagādājušas daudz prieka un patikšanas. Rakstot vai pat tikai kusli mēģinot kaut ko aprakstīt, vienmēr sanāk par grāmatām un to autoriem uzzināt daudz vairāk saistošu faktu nekā senajos pirmsblogošanas laikos. Un daudz vairāk arī domāt par izlasīto. Ai, un man tagad smadzenēs glabājas milzīga mape ar iedomātiem, bet neuzrakstītiem grāmatu aprakstiem. Daļa no tiem tur lai arī labāk paliek. Pa šo laiku ir iepazīti daudzi līdz tam nelasītu rakstnieku darbi, iemīļoti jauni grāmatu varoņi, iesāktas neskaitāmas grāmatu sērijas, neklātienē apceļotas reālas un fantastiskas pasaules un izjustas visas iespējamās emocijas.

Tuvākajā nākotnē attiecībā uz blogu un grāmatu lasīšanu neplānoju neko būtiski mainīt. Tradicionāli novembrī lielāku uzmanību pievērsīšu latviešu literatūrai. Vēl plānos ir apgūt audiogrāmatas, patestēt e-grāmatu bibliotēku un turpināt apmeklēt grāmatu klubiņu.
Droši vien jāpiemin arī tas, ka pēdējos gados cenšos mazāk pirkt papīra grāmatas (un samazināt jebkuru savu papīra patēriņu vispār). To ražošanā ir jāpatērē ellīgi daudz resursu, un papīra grāmatas ir ļoti nedraudzīgas videi (jā, jā, katru reizi, kad nopērc papīra grāmatu, Dievs kaut kur nogalina mazu putna bērnu). Tāda diemžēl ir skarbā patiesība. Tāpēc, ja vien iespējams, grāmatas ņemu bibliotēkā, meklēju grāmatu glābējus, vai brutāli rakājos pa makulatūru.

Paldies, mīļie bloga lasītāji! Ir liels prieks un arī neliels mulsums dažus no jums satikt dzīvē! Sveicieni arī citiem vēl rakstošajiem vai nedaudz pieklusušajiem grāmatu blogeriem! Jūs visi esat īsti jaukumiņi! Dzīve ar grāmatu blogiem vienkārši ir foršāka nekā bez tiem.