Author Archives: Sibilla

Samuels Bjorks “Pūce vienmēr medī naktī”

Samuels Bjorks “Pūce vienmēr medī naktī”, no angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu, Rīga: apgāds “Jumava”, 2017., (Samuel Bjørk, Uglen (Holger Munch & Mia Kruger #2), 2015)

No skandināvu detektīviem pēdējā laikā ir grūti izvairīties. Tie ir visur – grāmatnīcās, bibliotēkās un šo es nejauši dabūju darbā. Vieglai izklaidei tie ir noderīgi, tomēr maķenīt vienveidīgi. Šajā ziņā norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka “Pūce vienmēr medī naktī” nav nekāds izņēmums. Jāpiebilst, ka tā ir jau otrā grāmata Holgera Munka un Mias Krīgeres sērijā, bet pirmo “Es ceļoju viena” esmu laimīgi palaidusi garām. Nu jā, latviešu izdevums ir tulkojuma tulkojums, kā starpniekvalodu izmantojot angļu. Diemžēl pie mums tā ir bieži piekopta prakse.

Pūce vienmēr medī naktīGrāmatas ievads ir jauks un daudzsološs. Kāds blogeris botāniķis (ak, kāpēc gan latvieši neraksta botānikas blogus), meklējot īpaši reto pūķgalvi, tās vietā mežā uziet pliku ar pūces spalvām izdekorētu līķi, kuram apkārt pentagrammas formā ir izvietotas sveces. Un nevienam nav ne jausmas, kas tur varētu būt noticis un kurš ir vainīgais. Taču ikvienam, kas ir palasījis Nesbē, ir skaidrs, ka Norvēģija ir viena dikti briesmīga zeme, kuru apdzīvo vieni vienīgi psihopāti, narkomāni un alkoholiķi. Ja neuzmanīsies, tad, pat mierīgi ejot pa ielu, nemaz atgūties nepaspēsi, kad tevi būs saķēris kāds maniaks un naski aizvilcis uz savu midzeni.
Bet tas vēl nekas. Romāna spraigākā un aizraujošākā daļa sākas, kad pie darba ķeras lieliskā Oslo policijas izmeklētāju komanda. Tajā darbojas īpaši talantīgā un spējīgā Mia Krīgere. Grāmatā viņas talanti lielākoties izpaužas spējā dzert alkoholu lielos daudzumos kopā ar aizdomīgas iedarbības ripām, garās suicidiālās pārdomās, ka sen jau būtu laiks pielikt punktu savai nožēlojamajai dzīvei, un regulāros histēriskos uzklupienos dažādiem cilvēkiem, apvainojot viņus visādos noziegumos. Jā, Miai nudien piemīt izmeklētājas superspējas, jo laiku pa laikam viņa kaut ko skribelē blociņā un ir pat spējusi secināt, ka šis noziegums ir dikti dīvains. Bet, ko nu par to. Puse no lieliskās slepkavību izmeklētāju komandas lielākoties ir pilnīgā vafelē, bet otra puse mokās ar galvas sāpēm un grūti atrisināmām personīgās dzīves problēmām. Neliegšos, lasot mani patiešām visvairāk interesēja, kādā gan veidā šai patizlajai komandai izdosies noķert maniaku. Negribu maitekļot, bet paši saviem spēkiem viņi nebūtu notvēruši i ne klibu teļu, kas piesiets aplokā.

Bet tas nu tā, skandināvu romānos jau citādi nemaz nevar būt. Tāda ir viņu policijas ikdienas rutīna. Vairāk traucēja romāna sižeta neloģiskums. Stāsta nobeigums ir aprauts, daudzas lietas paliek karājamies gaisā un pārāk maz ir atklāti noziedznieka motīvi un psiholoģija. Maniaks gan romānā ir gadījies neticami ģeniāls, talantīgs un dikti izdarīgs visās jomās. Tāds gan pašrocīgi šķūnīti saremontēs, gan datorlietas sabīdīs, gan ar savu savdabīgo hobiju naudu nopelnīs, gan zinās, kā tikt pie pūču spalvām – šis puisis nudien ir īsts malacītis.

Romānā ir daudz sānu sižeta līniju, kuras nekur neved un patiesībā nedod nekādu pienesumu stāstam, bet varat nešaubīties, ka visi personāži ir dzīves traumēti, nelaimīgi vai ar veciem skeletiem skapjos. Vārdu sakot, viss ir slikti. Mirjamas līnija vispār ir tik ļoti aiz matiem pievilkta un nejēdzīga, ka stāstu tikai samaitāja un padarīja absurdu. Vēl autoram patīk gari un bezsaturīgi dialogi, kā arī ir nosliece sižetā iepīt visādus neloģiskus sīkumus. Par laimi, īsto slepkavu rakstnieks mums atklāj tikai uz romāna beigām, un ne pārāk dziļā satura dēļ grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Lai noturētu lasītāja uzmanību, autors visu laiku maina stāstījuma skatu punktu un cenšas katru nodaļu pārtraukt brīdī, kad kaut kam tūlīt jānotiek, tā vietā pievēršoties kaut kam pavisam citam.

 “Pūce vienmēr medī naktī” būs pareizā izvēle, ja gribas standarta skandināvu kriminālromānu ar policistiem alkoholiķiem, apsviedīgu maniaku un visiem viss ir šausmīgi slikti noskaņu. Grāmata ir viegla, izklaidējoša, ātri izlasāma un ātri aizmirstama.

Grāmatas vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

Inese Zandere “Kuģa žurnāls”

Inese Zandere “Kuģa žurnāls. Piezīmes, raksti, fragmenti, vēstules, sarunas 1994-2007”, izdevniecība “Neputns”, Rīga: 2016

Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls” sākotnēji nemaz nebija manu interešu lokā. Neesmu “Rīgas Laika” mērķauditorija, no augstajām matērijām neko daudz nejēdzu un lasu visu, kas pagadās pa rokai. Tomēr grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Ms Marii, un grāmatu blogeru dāvanas, ziniet, ir svēta lieta, tāpēc “Kuģa žurnālu” iekļāvu šī gada lasīšanas listē un pie pirmās izdevības ķēros tam klāt. Sākumā patiešām šķita, ka autore dzīvo kaut kādā brīnišķīgā burbulī, kas atrodas daudzu gaismas gadu attālumā no manas realitātes, līdz pēkšņi tas izzuda un Zanderes samezglotie teksti pamazām tapa atpazīstami un uzrunājoši. Un tikai tad pār mani nāca apjausma, cik ļoti šajā nelielajā laika nogrieznī ir izmainījusies mana dzīve. Galu galā grāmatu lasīju lēnām un ar patiesu labpatiku izbaudīju autores domu negaidītos līkločus un netveramās, vieglās skumjas, kuras vienmēr ierodas kopā ar stāstiem par aizgājušo laiku. Mēs esam tikai tas, ko mēs domājam, nekas cits.

Es taču reiz ielīdu skapī pie savas auduma “Lukss” skolas formas un noskūpstīju emaljētā bleķa zvaigznīti, kurā bija attēlots mumificētais Leņins sprogaina Jēzus bērniņa veidolā! Lūk, ir sajūta, ka te kaut kur slēpjas stāsts, bet tam ir tik grūti tikt klāt – traucē bažas, ka izstāstīts tas izrādīsies tikai novecojoša cilvēka skumjas, traucē pavisam nevajadzīgā vēlme tikt skaidrībā, vai es joprojām esmu tā pati persona, kam toreiz bija bizes un no lietotām drēbēm pāršūta lieliska gaiši brūna kleita ar daudzām apvilktām podziņām auduma cilpiņās. Es netieku tam stāstam klāt caur sevi, es traucēju sev domāt.

Kuģa žurnāls“Kuģa žurnāla” saturs aptver laika periodu no 1994. līdz 2007. gadam un ir raibs, haotisks un ļoti personisks. Tur ir “Rīgas Laika” raksti, intervijas, vēstules, piezīmes par visdažādākajām lietām – grāmatām, filmām, mūziku, izrādēm un sen aizmirstām politiskām aktualitātēm, un kaut kādi ne pārāk sakarīgi stāstiņi. Te ir atrodama Aspazijas garderobes analīze, Kosovas vēsture un piezīmes, apcerējums par Vili Lāci un viņa tik strīdīgo personību, stāsts par fotogrāfu Augustu Zanderu, intervijas ar Jānu krosu un Zigurdu Elsbergu un ir pat apstāstīts, kā vairākiem dižiem latviešu aizgājējiem ir sanācis nomirt Somijā.
“Kuģa žurnāls” ļoti patīkami izcēlās starp pēdējā laikā lasītajām latviešu grāmatām. Mani ārkārtīgi valdzināja autores erudīcija, apskaužamā prasme izteikt savas domas, nebeidzamā sevis un visa cita izzināšana un, protams, brīvība. Brīvība domāt, rakstīt un just.

Starp citu, vēl pavisam nesen bija tāda sajūta, it kā kaut kur kokā sēdētu snaiperis, kuram uzdots mani nošaut, ja es kaut ko pateikšu nepareizi, bet tagad vai nu viņš ir no turienes noņemts, vai arī man kabatā parādījusies pistole, ar kuru es aizstāvu atlikušās dzīves tiesības runāt un apklust pēc savas izvēles.

Grāmatas vērtējums – 4,5 no 5 zvaigznēm.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”

Šeins Hegartijs “Tumšmute”, no angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane, Rīga: Prometejs, 2018, (Shane Hegarty, Darkmouth, 2015)

Pastāv uzskats, ka grāmatu izstādē nopirktās grāmatas tiek izmantotas tikai bildēm sociālajos tīklos, un nemaz netiek lasītas. Tie ir nekrietni apmelojumi, nu vismaz daļēji. Nu, labi, vienu grāmatu no pagājušā gada izstādes es patiešām vēl neesmu izlasījusi. Vienkārši dažām grāmatām pirms lasīšanas ir jānostāvas, bet dažas tiek izlasītas jau pirmajā dienā, kā jaukais piedzīvojumu stāsts bērniem “Tumšmute”

TumšmutePar Tumšmuti sauc vienu no Drūmajiem ciemiem. Patiesībā tas ir mazs un mīlīgs ciematiņš, kuru svešiniekiem ir grūti atrast, jo kartē tas vienmēr ir iezīmēts mazliet uz citu pusi no vietas, kurā atrodas. Drūmie ciemi ir īpaši, jo tajos ik pa laikam no Apsēstās puses ierodas briesmoņi. Patiesībā jau tie nemaz nav briesmoņi, bet gan leģendas, mīti un teiksmas, kas kādreiz ir dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, bet pēc tam kaut kas ir nogājis greizi. Ar briesmoņiem cīnās īpaši leģendu mednieki. Tas ir nopietns amats, kuru drīkst nodot tikai saviem tiešajiem, personīgajiem pēcnācējiem. Vienīgi pēdējā laikā briesmoņi vairs nekur citur pasaulē neuzrodas kā tikai Tumšmutē. Līdz ar to leģendu medniekiem par nopietnāko profesionālo problēmu ir kļuvis motivācijas trūkums, nevis, teiksim, norauta roka (vai norautas abas rokas), kā tas ir bijis dažus pēdējos gadsimtus.

Grāmatas galvenajam varonim Finam ir divpadsmit gadi, un viņam ir pienācis laiks kļūt par īstu leģendu mednieku, tāpat kā viņa priekštečiem neskaitāmās paaudzēs. Iespējams, ka pat par pēdējo leģendu mednieku pasaulē. Tomēr Finu šī profesionālā karjera ne visai saista un, godīgi sakot, briesmoņu medības arī nepadodas īpaši labi. Zēns labāk gribētu kļūt par vetārstu. Un būt par leģendu mednieku nemaz nav pārlieku pateicīgs amats, jo ar laiku vienkāršie ciema iedzīvotāji neizbēgami sāk medniekus identificēt ar pašiem briesmoņiem, un tas nekādi neuzlabo Fina sociālos kontaktus ar pārējiem vienaudžiem.
Vēl ir ļauns un mīklains pareģojums par pēdējo leģendu mednieku. Un ciemā pēkšņi ierodas kāda meitene, kura ļoti grib draudzēties ar Finu. Vārdu sakot, šķiet, ka palēnām briest kādas milzīgas nepatikšanas.

“Tumšmute” ir klasiska piedzīvojumu grāmata bērniem ar pakāpenisku varoņa izaugsmi, draudzību, pārbaudījumiem, noslēpumiem, briesmoņiem un paralēlo dimensiju. Tā ir viegli lasāma, ar patīkamu humoru, vietām arī mazliet patumša, bet tās jau nebūtu nopietnas briesmoņu medības, ja neviens neciestu. Grāmata ir pirmā daļa sērijā un tai ir vēl trīs turpinājumi. Tāpēc saprotams, ka šajā daļā autors mums visus noslēpumus neatklāj, tā beidzas ar kārtējo sižeta pavērsienu, un nudien būtu jauki, ja mēs kaut kad tiktu arī pie tiem turpinājumiem. Pie grāmatas plusiem es pieskaitītu arī Tumšmutes karti un izteiksmīgās ilustrācijas.

Vispār tādu labu un aizraujošu fantāzijas piedzīvojumu grāmatu jaunākā skolas vecuma bērniem nemaz nav daudz, tāpēc “Tumšmuti” noteikti ieteiktu visiem, kas tikai grib uzsākt savu iepazīšanos ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Bet nevajag bēdāties, ja gadījumā esat maķenīt vecāks un gudrāks, jo šo grāmatu droši var lasīt visos vecumos.

Ja ir interese, tad ar “Tumšmutes” fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

 

Latvijas Grāmatu izstāde 2018

Uz kurieni dodas īsts grāmatu mīļotājs februāra nogalē? Jā, uz lielo Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā. Turklāt apmeklējums tiek ieskaitīts tikai tad, ja viņš pēc tam sociālajos tīklos ir lepni atrādījis savus ieguvumus, pat ja viņam ir pieticis naudas tikai pildspalvas iegādei un kādai necilai, maz zināmai grāmatiņai, kas nocenota lētāk par eiro. Es arī tur biju un sapirktās grāmatas tviterī saliku. Un tagad blogā dažas īsas piezīmes par grāmatu izstādes iespaidiem, kuras nevarēju iespiest 280 rakstu zīmēs.

Salīdzinājumā ar pagājušo gadu izstāde man patika krietni labāk. Šogad tā nebija tik izteikti krieviska ka pirms gada. Uzstāšanās vietas bija mazliet labāk nodalītas viena no otras – cik nu tas Ķīpsalā vispār ir iespējams. Dīvaino iespieddarbu izdevniecības bija vairāk sabīdītas pa stūriem, nebija tik pamanāmas un daudz netraucēja. Intensīvi darbojās grāmatu apmaiņas punkts, vienīgi šogad plaukti bija sabīdīti šķērsām, tāpēc tur sanāca lielāka stumdīšanās ar citiem apmeklētājiem. Grāmatas tur bija daudz, bet, kā zināms, lai dabūtu kaut ko patiešām labu, tur ir jādežūrē, vai vismaz jāpiestaigā regulāri, jo piedāvājums mainās zibenīgi. Ir arī štata pērļu zvejnieki, kas tur uzturas pastāvīgi, un cenšas nogrābt krējumu. Iespējai rakties pa vecām grāmatām piemīt kaut kas ļoti pievilcīgs, jo nekad nezini, ko uziesi (pie tā laikam vainīga mūsu iedzimtā mednieku-vācēju daba, kurai tagad nav daudz iespēju ikdienā izpausties) Mani no apmaiņas punkta piedāvājuma uzrunāja mūsu vienīgās flokšu selekcionāres Elvīras Zvaigznītes piecdesmitajos gados izdotais traktāts par flokšu audzēšanu (skaidrs, ka tā ir diezgan vēsturiska grāmata, bet dažas tajā aprakstītās flokšu šķirnes vēl joprojām rotā mūsu dārzus).

Lielo izdevniecību piedāvājums paliek aizvien vienveidīgāks. – pārsvarā lubenes, skandināvu detektīvi, ezotērika un praktiskā literatūra. Bet šo to jauku varēja atrast pie mazajām izdevniecībām, tāpēc kārdinājumu netrūka. Ja man patiešām stāvlaukumā būtu pieparkots kamielis, pirkumu nudien būtu vairāk. Īpaši nežēlīgi es tiku pārbaudīta pie Prometeja stenda, kur bez grāmatu jaunumiem bija arī Ints, kurš īsti velnišķīgā garā nodarbojās ar komiksu propagandu. Tāpēc, pateicoties viņa neatvairāmajam piedāvājumam, bildē ir iekļuvuši pāris vampīrgabali un droši vien šogad būs jāatgriežas pie grafiskajiem romāniem (starp citu, Rozes grāmatnīcas stendā šogad varēja tikt pie komiksiem pa pāris eirām). No citiem blogeriem, kuri sestdienas rītā spietoja pa izstādi es satiku tikai Spīganu, turklāt ļoti neierasti – viņai nebija līdzi suņa.

Grāmatu izstāde 2018

Grāmatu izstādes ieguvumi

Izstādes spontānākais pirkums ir Dikinsones dzejoļu krājumiņš „Āboliņš un bite”. Dzeju es lasu ļoti reti. Pērku – nu gandrīz nekad. Bet izskatās, ka ar šo grāmatu es sapratīšos.

Pasākumus šoreiz nebiju plānojusi apmeklēt, jo sestdienas rīta programmā nebija iegadījušās mani interesējošas tēmas. Aiz ziņkārības tomēr aizgāju apskatīties uz Alberta Bela romāna „Būris” galvenā varoņa Edmunda Bērza prototipu, tikšanās, ar kuru bija solīta izstādes programmā (prototips, protams, nekādā mistiskā būrī nav sēdējis, viņš ir slavens arhitekts ar principiālu raksturu, pavisam reāls). Tak prototips nudien izrādījās ar raksturu un uz tikšanos neieradās, jo taupījās slēpošanas braucienam uz Franciju. Es viņu gluži labi saprotu, nav nekas jauks būt par skolu latviešu literatūras programmā iekļauta darba prototipu, kuru pukstēdami analizē pumpaini tīņi nu jau laikam vairākās paaudzēs. Man būtu gribējies paklausīties Māras Zālītes stāstu par „Paradīzes putniem”, bet diemžēl viņai bija iesildošā grupa ar diskusiju par erotisko literatūru. Diskusija izvērtās diezgan garlaicīga. Tajā piedalījās onkulis, kurš elsa, ka vajag vairāk seksa un tante, kas dvesa, ka tomēr vajag jūtas. Tas palika apnicīgi jau pēc desmit minūtēm, tāpēc devos mājās lasīt sapirktās grāmatas.

Kopumā jau Grāmatu izstāde bija foršs un ļoti pozitīvs pasākums, kuru vienmēr apmeklēju ar patiesu prieku.. Paldies visiem, kas to organizē un rūpējas, lai trakajiem grāmatmīļiem būtu savi mazie svētki un netrūktu, ko lasīt.

Arnalds Indridasons “Purvs”

Arnalds Indridasons “Purvs”, no islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš, Rīga: Mansards, 2016., (Arnaldur Indriðason, Mýrin, 2000)

Ja grāmatu ir tulkojis Dens Dimiņš, tad skaidrs, ka to ir vērts izlasīt. Tāpēc savā šī gada lasāmlistē iekļāvu islandiešu detektīvromānu “Purvs”. Arī no citiem blogeriem par grāmatu bija dzirdētas labas atsauksmes. Jā, un tas, protams, izrādījās trešais romāns sērijā par detektīvu Erlendu, kas nudien nebija nekāds pārsteigums. Sērijas ir mūsdienu lasītāju lāsts, un atrast grāmatu, kas nav iekļauta kādā sērijā, kļūst aizvien sarežģītāk.

“Purvs” ir neliels romāns, bet grūtsirdīgs. Pat ļoti grūtsirdīgs. Islande laikam ir viens no tiem retajiem pasaules nostūriem, kuros klimats ir pretīgāks nekā Latvijā. Un piedevām viņiem ir vēl tie vulkāni ar briesmīgajiem nosaukumiem. Nav brīnums, ka tur pilns ar varmākām, izvarotājiem un narkomāniem. Romānā Islande ir parādīta kā drūma un nožēlojama zeme, kurā pat slepkavība ir tipiski islandiska – nožēlojama, nevīžīga un bezjēdzīga. Kāds padzīvojis vīrietis savā dzīvoklī ir nosists ar pelnu trauku. Tomēr ir atstāta dīvaina zīmīte un policija atrod arī kādu fotogrāfiju.

PurvsRomāna galvenais varonis policijas izmeklētājs Erlends ir padrūms tips, piecdesmit gadus vecs un šķīries. Bet, paldies autoram, ka viņa varonis vismaz šajā grāmatā neaizraujas ar dzeršanu kā viņa līdzinieki citos populāros skandināvu kriminālgabalos. Toties līdzsvaram Erlenda dēls ir alkoholiķis un meita narkomāne. Laikam tāpēc, ka šis ir sērijas trešais romāns, mēs neko daudz par Erlenda pagātni neuzzinām. Piemēram, nepavisam nav skaidrs, kāpēc viņš ar bijušo sievu nerunā jau divdesmit gadus. Ar islandiešu mazrunīgumu vien to nevar izskaidrot.

Romāna sižets ir gaužām vienkāršs. Sekojot atrastajām norādēm, Erlends iedziļinās noslepkavotā pagātnē un tur nudien nekā jauka nav. Atklājas citi noziegumi un senas traģēdijas, kuras vēl joprojām maitā cilvēku dzīves. Paralēli tam Erlends meklē kādu pazudušu līgavu un palīdz risināt savas meitas narkomānes problēmas. Šo to uzzinām arī par patologanatomu nodarbēm brīvajā laikā, islandiešu nelāgajiem gēniem un māju būvniecības īpatnībām purvainos apvidos.

Romāns ir lēns, atmosfērisks un skumīgs. Katrs nākamais izmeklēšanas atklājums no pagātnes izvelk tikai jaunas bēdas un sāpes. Grūti pateikt, vai ir vērts atgriezties pie bijušā un rakt augšā vecas lietas, ja pēc tam paliek tikai sliktāk. Autors notikumus un iesaistītos personāžus apraksta diezgan distancēti, nevienu netiesā, tikai noraugās no malas un ļauj lasītājam pašam visu izsvērt. Bet viņa aprakstītās tēmas ir aktuālas arī tagad.

-Tev rodas iespaids, ka tas tevi neskar. Tu domā, ka cilvēks ir gana stiprs, lai tiktu galā arī ar šādām lietām. Liekas – ar gadiem āda kļūst biezāka un uz mēsliem var noskatīties pa gabalu, it kā tie uz tevi nemaz neattiektos, un tā saglabāt veselo saprātu. Bet nekādas skatīšanās pa gabalu nav. Un arī biezas ādas nav. Neviens nav pietiekami stiprs. Pretīgums uznāk kā ļauns gars, kas ieperinās cilvēka domās un nedod mieru, līdz nenotici, ka pati dzīve ir mēsli, jo tu esi aizmirsis kā dzīvo parastie cilvēki. Tādas tās lietas. It kā ļaunais gars būtu palaists vaļā, lai tas apsēstu tavu prātu, līdz tu kļūsti par nelaimes čupiņu.
Erlends smagi nopūtās.
-Tas viss ir viens nolādēts ziemeļu purvs.

“Purvs” ir labs kriminālromāns ar ziemeļniecisku noskaņu un ilgu, rūgtu pēcgaršu. Piemērots lasīšanai ziemā vai vismaz kādos citos draņķīgos laika apstākļos, lai lasītājs varētu labāk identificēties ar islandiešiem.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Māra Zālīte “Paradīzes putni”

Māra Zālīte “Paradīzes putni”, izdevniecība “Dienas Grāmata”, Rīga: 2018

“Paradīzes putni” ir Māras Zālītes autobiogrāfiskā romāna “Pieci pirksti” sen gaidītais turpinājums. Tas daudz neatšķiras no pirmās daļas, kas patiesībā droši vien ir labi, jo, ja jums patika “Pieci pirksti”, tad, visticamāk, patiks arī “Paradīzes putni”.

Paradīzes putniRomāna darbība risinās sešdesmito gadu sākumā, Hruščova laikos. Tāpat kā iepriekšējā daļā notikumi tiek aplūkoti no bērna skatījuma. Vienīgi galvenā varone Laura ir kļuvusi mazliet vecāka un nopietnāka – viņai jau ir desmit gadi. Bet Lauras pasaule nav palikusi vienkāršāka, drīzāk otrādi. Laura ir apķērīga un zinātkāra meitene, bet ne vienmēr pieaugušie var viņai visu izskaidrot. Laura tagad ir pioniere, kas vienmēr gatava cīņai par Komunistiskās partijas lietu. Ei nu sazini, kas tā par lietu vispār ir, bet, ja vajadzēs, Laura cīnīsies. Viņas klusā simpātija ir jaukais, mīlīgais puisītis no portreta pie klases sienas Pavļiks (tas, kas Morozovs – zēns, kurš pāris graudu maišeļu zādzības dēļ ir padomju varai nodevis nošaušanai savu tēvu). Jaunā pioniere piedzīvo nepatikšanas uz skolu aizstieptā buržuāziskā fetiša dēļ (kožamā gumija, kuru uz maiņām draudzīgi košļā visa klase). Vairākas nodaļas stāsta par Lauras piedzīvojumiem sovhoza putnu fabrikas bērnu brigādē, kur viņa apgūst sociālisma ekonomikas īpatnības (pilnīgs bardaks un visi zog visu, kas nav piesiets, maiteklis: dažas vistas tomēr izdzīvo). Kopā ar tēvu Laura apmeklē biedru tiesu cerībā, ka tur būs cirks (cirks patiešām tur ir, bet ne tāds, kādu viņa ir gaidījusi).  Dzīvē kā jau dzīvē – priecīgi notikumi mijas ar sērīgiem. No Sibīrijas atgriežas vecmāmiņa, bet kādam pienāk laiks arī aiziet. Citādi Lauras dzīvē nekas īpašs nenotiek, bet, jā, bērnība notiek. Visam pa vidu klīst dīvaini tēli – Latvju Strēlnieks ar rūķi katliņā, Rudens Lapu dzejnieks un Lamē kritušā Padomju Savienības Varoņa māte Dada, ar kuru neviens nesaprot, ko iesākt, jo jukusī dievticīgā tantiņa nudien neatbilst pareizam padomju varoņa mātes formātam.

“Paradīzes putni” ir poētiska, spilgta un dzīvīga grāmata. Māra Zālīte ir no kaut kurienes ir izvilkusi reālo padomju bērnības sarunvalodu, kas ir pilna ar tik brīnišķīgām pērlēm kā pioniera dievagodavārds, rupju žargonu un ikdienas rusicismiem. Grāmatas centrālā vīzija– liegie un fantastiskie paradīzes putni ir tikai attēli krāsojamā bilžu grāmatiņā, kuru Laura ir dabūjusi pie fermas mākslinieka – noformētāja. Ikdienā Laurai ir tikai vistas – mazās, jaukās mājas vistiņas raibītes un ārprātīgie, agresīvie vai pat mirstošie fermas putni. Arī uz grāmatas vāka ir bilde ar meiteni un vistām. Brīžiem ir mazliet skumīgi lasīt par padomju laika bērnību – uzspiesto ideoloģiju, divkosīgo morāli, kas maitāja ļaužu attiecības, izplatīto alkoholismu, bailēm no padomju represijām, kas sešdesmitajos gados vēl bija ļoti spēcīgas un saēda cilvēku dvēseles un dzīves. Tāds nu ir Lauras laiks, kurā viņai jādzīvo. Bet cita laika un citas bērnības Laurai nav un nebūs.

Iespējams, ka subjektīvu iemeslu dēļ, otrā daļa man patika pat mazliet labāk par pirmo. Tā vienkārši bija tuvāka maniem bērnības piedzīvojumiem. Pavļika Morozova kults, vasaras darbs sovhoza putnu fermā, atrakcijas ar kožamajām gumijām, un daudzas citas lietas ietilpst arī manā bērnības atmiņu komplektā. Un, lai gan es to visu pieredzēju gandrīz divdesmit gadus vēlāk, nekas nebija mainījies, pat vistu ferma bija tikpat nejēdzīga kā Zālītes grāmatā.

Mazliet nostalģiskie un poētiskie “Paradīzes putni” ir gaiša un viegli izlasāma bērnības atmiņu grāmata, kura labi iederēsies blakus citiem latviešu autoru atmiņu stāstiem kā Belševicas “Billei” un Jaunsudrabiņa “Baltajai grāmatai”. Nekādu ļoti traku blēņu vai briesmīgu nedarbu te nav, Laura ir kārtīga latviešu meitene un apzinīga pioniere. Bet grāmatu noteikti var ieteikt izlasīt visiem, kas grib vairāk uzzināt par sešdesmito gadu bērnu dzīvi laukos. Šķiet, ka Lauras piedzīvojumiem vajadzētu būt arī vēl kādam turpinājumam.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Džefs Vandermērs “Sothern Reach” 2. un 3. daļa

Джефф Вандермеер Консолидация, (Jeff VanderMeer, Authority (Southern Reach #2),  2014)
Джефф Вандермеер Ассимиляция, (Jeff VanderMeer, Acceptance (Southern Reach #3),  2014)

Džefa Vandermēra triloģija ievilka mani X-zonā kā purvā. Nācās atmest visus citus lasīšanas plānus un doties līdzi viņa varoņiem līdz beigām. Turklāt šī ir no tām triloģijām, kuru vislabāk lasīt visu pēc kārtas, lai nenojuktu autora smalki savērptajā sižetā.
AuthorityTātad pirmajā grāmatā “Anihilācija” mēs kopā ar sociopātisko bioloģi klejojām pa X-zonu un pamazām iepazinām tās ievērojamākos objektus – bāku un apvērsto bāku – un citus jaukumus. Otrās daļas darbība risinās slepenā organizācijā “Sothern Reach”, kuras darbinieki jau trīsdesmit gadus nodarbojas ar X-zonas pētījumiem un ekspedīciju organizēšanu uz turieni. Tā nudien ir iestāde, kas ir iestagnējusi vēl vairāk nekā Latvijas Pasts. Pēc neskaitāmām ekspedīcijām un ilgiem neveiksmju gadiem viņi X-zonas izpratnei nav tikuši tuvāk, vienīgi tik, cik pati zona atļauj. “Southern Reach” ir atsūtīts jauns direktors ar segvārdu Kontrole, kurš līdz tam ir maz nojautis par organizācijas īstajām funkcijām, un lasītājiem ir iespēja kopā ar viņu mēģināt apjēgt, kas tur notiek. “Sothern Reach” darbinieki lielākoties ir visādi savdabji, kas ir apsēsti ar savām teorijām un mānijām. Pamazām atklājas dažādas interesantas lietas par ekspedīciju organizēšanu un patieso likteni. Un vēl ir arī Centrs, kuram ir savas intereses. Jāatzīst, ka otrā daļa ir autoram ir sanākusi pārāk izstiepta un vietām arī garlaicīga. Visas bezgalīgās intrigas tajā dīvainajā organizācijā, Kontroles atmiņas par viņa sūro spiega bērna bērnību – vietām visa tā bija par daudz, bet X-zonas par maz.
AcceptanceBet par laimi trešā daļa ir labs stāsta noslēgums. Tajā mēs atgriežamies X-zonā un stāstījums risinās no vairākiem skata punktiem, turklāt vienlaicīgi gan dažādos laikos pagātnē, gan tagadnē, gan iespējams, ka arī nākotnē. Atrodas pat vēl viena bāka, mjā. Jāpiezīmē, ka šajā triloģijā visi stāstītāji ir neuzticami, bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Par lasītājiem viņš vienkārši ņirgājas, raksta visu laiku tikai riņķī un apkārt, un nekādus izskaidrojumus notikušajam nesniedz.
Vispār šajā triloģijā ļoti daudz kas ir atstāts lasītāja iztēlei, kas nudien nav slikti (protams, ja vien lasītājam iztēle ir). Te nav nekādu skaidri saprotamu lineāru taisnvirziena stāstu, bet ir vairāki sižeti, kuriem ir tendence visu laiku lēnām buksēt un iet uz riņķi, turklāt visi ir savstarpēji saistīti un daļēji pārklājas laikā un telpā. Lasot ir visu laiku ir uzmanīgi jāseko līdzi notiekošajam, jo kāda itin maznozīmīga detaļa no otrās grāmatas var pēkšņi iznirt trešajā daļā un izrādīties zīmīga. Nē, nu uz dažiem jautājumiem autors mums trešajā daļā atbild, bet ne uz pašiem galvenajiem. Beigās visu nozīmīgo lietu ir tik daudz, ka sāk likties, ka patiesībā nozīmes nav vairs nekam un tik daudzi dialogi būtībā ir ne par ko. Bet tieši tādai jau ir jābūt kārtīgai New Weird grāmatai – jāsajauc lasītāja prāts un jāliek padomāt, kas tas tāds vispār bija, ko tikko izlasīji.
Kopumā “Southern Reach” triloģija arī ar visiem saviem trūkumiem man patiešām patika. Tā ir ļoti atmosfēriska, autoram ir labi izdevies parādīt to vientulības, nolemtības un bezcerības noskaņu, kurā dzīvo viņa varoņi, īpaši trešajā daļā, kad viss sliktākais jau ir noticis un nekas vairs nav glābjams. Triloģija no lasītāja prasa līdzi domāšanu un iztēli.  Tās galvenie tēli bija ļoti cilvēcīgi ar savām nepilnībām, vājībām un dīvainībām, bet X-zona bija iztēli rosinoša, un savus noslēpumus tā arī līdz galam neatklāja (ak, nabaga baltie trusīši).  Te bija bākas, un man pret tām ir sena kaislība (pat literārām). Zinošāks lasītājs var šajās grāmatās meklēt atsauces uz fantastikas klasiku, vai mēģināt atšifrēt daudzās alegorijas un simbolus, vai arī lasīt kā sevis izzināšanas ceļojumu pa zemapziņas dzīlēm.

Vērtējums – 2. daļa (Authority) 3,5 no 5 zvaigznēm
3. daļa (Acceptance)  – 4,5 no 5 zvaigznēm