Author Archives: Sibilla

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”, no spāņu val. tulk. Marta Kaulakāne, Madara Loce, Kristīne Ločmele, Linda Mičule, Linda Reinsone, Kristīne Treija, Rīga: Mansards, 2016. (Rosa Navarro Durán, El Quijote contado a los niños,2005)

Dons kihotsDona Kihota pārstāstu mazgadīgām personām saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Lasītājas, un šī grāmata bija viens no maniem grāmatu izstādes pirkumiem. Esmu diezgan skeptiska pret pasaulslavenu romānu īsajiem pārstāstiem, bet gan jau Lasītājai bija savi apsvērumi tādus uzdāvināt (blogeru dāvanās foršākais ir to neparedzamība un iespēja izlasīt ko tādu, kam citādi nekādi nepievērstos). Un nav jau arī ko slēpt – pašu nemirstīgo šedevru diemžēl lasījusi neesmu (un par to esmu mazliet nokaunējusies), bet tāds jau ir to liktenis – gozēties topos 10 grāmatas, ar kuru neizlasīšanu īpaši lepojos un tamlīdzīgos.

Nav jau arī tā, ka Servantesa diženais gara darbs man būtu pilnībā svešs. Bērnībā man bija brīvi pieejams episkais Dona Kihota 1956. gada izdevums divos nenormāli smagos liela formāta sējumos Mirdzas Ķempes tulkojumā ar fantastiskām Gistava Dorē grafikām, tāpēc dažreiz gadījās tos pašķirstīt. Uh, kas tās bija par ilustrācijām – tumšas, gotiskas, biedējošas, neizprotamas un iztēli rosinošas. Tomēr, palasot tekstu, tas izrādījās pirmsskolas vecuma bērnam pārlieku garlaicīgs un grūti izprotams. Tā kā vienmēr pa rokai bija interesantākas grāmatas, Dons Kihots tā arī palika neizlasīts. Nu tik daudz jau es bērnībā biju apguvusi, ka Dons Kihots ir dīvains onkulis, kurš gribēja sadot pa seju vējdzirnavām un mīlēja mest kūleņus ar pliku dibenu (visi šie skati grāmatā bija uzskatāmi ilustrēti). Man bija arī zināms, kā cienījamais idalgo līdz tam nonāca – skaidrs, ka triviālliteratūra jau 16. gadsimtā bija kļuvusi par īstu sodību. Tikko bija pieejamas drukātās grāmatas, daži cilvēki uzreiz tā salasījās bruņinieku romānus, ka viņiem izkalta smadzenes, smagi sašķobījās prāts un pilnībā sajuka iztēle ar realitāti.

Dons Kihots

Gistava Dorē ilustrācija Donam Kihotam, attēls no Vikipēdijas

Jaunā Dona Kihota bērnu versija ir Rosas Navaro Duranas pārstāsts, kuru latviešu valodā nez kāpēc ir tulkojusi vesela tulkotāju banda (acīmredzot tas ir bijis kaut kāds LKA kursa kopprojekts). No diviem pamatīgajiem Servantesa sējumiem pāri ir palikusi mazītiņa grāmatiņa ar daudzām bildēm. Ilustrācijas ir ārkārtīgi mīlīgas un jaukas. Un man tās šausmīgi nepatika – tajās mazais sārtvaidzis onkulītis, kas patiešām ir diezgan līdzīgs cienījamajam profesoram Danilānam, izskatās pēc vienkārša pajoliņa un nepavisam nelīdzinās traģiski smieklīgajam Skumjā Izskata bruņiniekam biedējoši valdzinošajās Dorē bildēs. Ir jau saprotams, kāpēc tādas grāmatiņas izdod – lai bērniem būtu elementārs priekšstats par klasiskās literatūras saturu un viņi vēlāk neizgāztos saviesīgās sarunās vai TV viktorīnās, apgalvojot, ka Dona Kihota zirgu sauca Motocikls (nopietni, pati reiz tādu gadījumu redzēju). Un droši vien tāpēc, lai pieaugot viņi nekādā gadījumā nelasītu pilno Servantesa romāna tekstu, jo saturs tak zināms. Ko tur vairs lasīt un lieki tērēt laiku, ja viss ir sen nomaitekļots (vējdzirnavas vinnēja). Bet tā jau pie grāmatiņas ir piestrādāts. Tai ir paša Spānijas vēstnieka Latvijā Pedro Himenesa Načera priekšvārds, kurā labākajās tradīcijās ir izskaidrots šī izdevuma milzīgais kulturālais nozīmīgums. Un veseli divi pēcvārdi, kuros jauniešiem saprotamā veidā izskaidrotas Dona Kihota galvenās idejas (cīņa starp ideālismu un reālismu, starp garīgo un materiālo, un vispār – justies brīvam nozīmē būt ārprātīgam).

Starp citu, saturiski bērnu izdevums ir ļoti tikls. Piemēram, divas staigules, kuras Dons Kihots grāmatas sākumā satiek iebraucamajā vietā, šajā pārstāstā ir kļuvušas par jaunavām. Pat nezinu, vai tiešām bērnu dēļ vajadzēja tik ļoti pūlēties izkastrēt pamattekstu. Es pirmsskolas vecumā dzīvoju jaukā pārliecībā, ka staigules ir tantes, kuras daudz staigā, nu apmēram tādas kā klaidones. Bet var jau būt, ka mūsdienu bērni patiešām ir tik dikti samaitāti, ka viņiem nevar dot lasīt kārtīgi neizcenzētu Donu Kihotu.

Lai nu kā, grāmata iedvesmoja izvilkt no saviem krājumiem Servantesa Donu Kihotu (kā maniakālai grāmatu atkarīgajai man jau sen bija sarūpēti veseli divi dažādi šī šedevra latviešu izdevumi) un nolikt lasāmajā kaudzītē pie gultas. Skaidrs, ka Dona Kihota izlasīšana būs ilgtermiņa projekts, bet pēc pieredzes klasiku labāk lasīt lēni, mierīgi un nekur nesteidzoties.

 

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”, no vācu val. tulk. Dens Dimiņš, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2015. (Hans Henny Jahnn, Die Nacht Aus Blei, 1956)

„Svina nakts” ir maza, pelēka un ārēji neuzkrītoša grāmatiņa, kurai diez vai pievērstu uzmanību, ja nebūtu to saņēmusi Ziemassvētku dāvanā no Viļa.Kasima. Viņam ir laba un izkopta literārā gaume, tāpēc, pateicoties Viļa dāvanām, brīžiem palasu arī kaut ko vairāk par ierasto triviālliteratūru 🙂 (tagad beidzot ķēros arī pie Amosa Oza). Izdevuma necilais izskats izrādījās maldinošs, un Dena Dimiņa tulkotā „Svina nakts” ar Neles Zirnītes spocīgi dziļdomīgajām grafikām ir viena no dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors ir bijis kaut kāds ķerts tips, kurš dzīvojis Vācijā pagājušā gadsimta sākumā, būvējis ērģeles un rakstījis savādas, ar domuzīmēm pārpludinātas grāmatas.

Svina naktsNeņemos apgalvot, ka līdz galam izpratu autora ieceri ar visiem tiem dubultniekiem, eņģeļiem un neskaitāmajiem simboliem, un patiesībā man pat īsti negribas zināt, kas ir darījies viņa galvā, rakstot šo grāmatu, bet „Svina nakts” neapšaubāmi ir drūmākā, bezcerīgākā un klaustrofobiskākā grāmata kādu ir nācies lasīt pēdējo gadu laikā. Labi kā tā ir tik īsa, citādi pēc vēl kādām simts lappusēm mani būtu piemeklējusi akūtas depresijas lēkme.

Jāpiezīmē, ka „Svina nakts” sākotnēji bija iecerēta kā atsevišķa nodaļa romānā ar nosaukumu „Tas pienāk katram” kā tā galvenā varoņa Matjē sapnis (lasīšanu tas, ziniet, nepavisam nepadara vieglāku), bet beigās autors nolēma to publicēt atsevišķā grāmatā. Kā jau sapnis, tā ir sirreāla, pilna ar absurdām situācijām un nepakļaujas nekādai loģikai. Viss notiek ārpus laika, ir tikai bezgalīga nakts, neizprotama pilsēta, sāpīga vientulība, neizbēgama nolemtība un tumsa. Un mēs visi mirsim. Jā, visi. Bez izņēmuma.

„Svina nakts” nebūs tā grāmata, kuru var droši ieteikt lasīt citiem. Tā tomēr prasa mazliet iziet ārpus no ierastās lasīšanas komforta zonas. Bet tā ir meistarīgi un ļoti savdabīgi uzrakstīta, un arī tulkojums ir ļoti labs. Riskējiet paši.

Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”

Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, SIA Rundas, 2016

Žļābji, Blusova, Ķepova, Pirdova, Lotuši, Kozusola, Ubagova, Latišonoki un Skobulīna ir tikai daži no 66 pierobežas ciemu nosaukumiem, par kuriem stāstīts „Latvijas pierobežas pēdējos mohikāņos”. Grāmata ir tapusi ar Valsts pētījuma programmas “Letonika – Latvijas vēsture, valodas, kultūra, vērtība” projekta atbalstu, bet par abu Elīnu pierobežas ceļojumiem un raibajiem piedzīvojumiem tās tapšanas laikā var palasīt tāda paša nosaukuma feisbuka lapā. Turpat ir arī daudz bilžu un stāstu. Grāmatas ideja ir bijusi pastāstīt par mazajiem ciemiem, kas atrodas ne tālāk par 2 km no Latvijas robežas ar kaimiņvalstīm vai jūras, un kuros dzīvo ne vairāk par 10 iedzīvotājiem. Šādu ciemu skaits strauji samazinās, tāpēc savāktais un apkopotais materiāls paliek kā nozīmīga liecība par šīm izzūdošajām vietām un cilvēkiem.

Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņiVispār jau grāmatas nosaukums man nešķiet īsti precīzs. Ilgus gadus ir nācies dzīvot pierobežā (dažu minūšu gājiena attālumā no jūras) un es nemaz nesajutos vientulīgi, jo turpat dzīvoja (un dzīvo arī tagad) vēl daži desmiti tūkstošu citu cilvēku. Lai arī pierobeža ir mazāk apdzīvotā Latvijas teritorijas daļa, tomēr vietām tur cilvēku vēl joprojām ir traki daudz un nav jau tā, ka tur būtu palikuši tikai daži pēdējie mohikāņi. Galu galā arī Rīga nedaudz atrodas pierobežā. Bet, nu, skaidrs, ka dzīvei pie robežas ir savas īpatnības. It īpaši pie jūras, jo tur vislabāk var izjust, kā viss beidzas – ceļi, pilsēta, zeme, un sākas brīnišķīgā bezgalība.

Grāmata ir veidota kā no maziem gabaliņiem salikta haotiska mozaīka. Par lielāko daļu no ciemiem ir mazi stāstiņi, kuriem pievienotas viena vai vairākas fotogrāfijas. Stāsti varētu būt arī garāki (man vienmēr paticis tādus lasīt), bet bildes ir ļoti izteiksmīgas un dažreiz pasaka vairāk nekā rakstītais. Cilvēku sejas, stāja, apģērbs, fotogrāfijas fons – viņu mājas, dārzi, pagalmi, tāpat arī viņu suņi, kaķi, mazbērni, traktori, velosipēdi, piena kannas un malkas kaudzes runā paši par sevi.

Kopumā jau pēdējie mazo ciemu iedzīvotāji ar savu dzīvi ir apmierināti. Tas arī saprotams, jo neapmierinātie no šejienes pie pirmās iespējas ir aizbraukuši un grāmatā mēs viņus praktiski neredzam. Taču skaidrs, ka neapmierināto ir bijis daudz, daudz vairāk, jo citādi jau šie ciemi neizmirtu. Interesanti, ka feisbuka komentāros daži uzskata, ka grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem ir īstāka dzīve nekā citiem. Vai tad ir kaut kādi noteikti kritēriji cilvēka dzīves īstumam vai neīstumam?

Lai nu kā, grāmata ir laba un saistoša lasāmviela visiem, kas grib iepazīt mazāk zināmos un nomaļākos Latvijas nostūrus un tajos mītošos cilvēkus. Vienīgais, kas man lasot pietrūka, ir maza, shematiska Latvijas karte ar tajā atzīmētām aprakstīto ciemu atrašanās vietām. Vēl jāpiebilst, ka pēdējo mohikāņu meklēšanai un dokumentēšanai ir paredzēts turpinājums – šoreiz Latgalē, jo tur atrodas visvairāk izzūdošo ciemu un esot visgaršīgākais speķis.

Lasītāju problēmas – reālās un izdomātās

Pēdējā laikā maz sanāk rakstīt blogā, tāpēc, lai atsāktu to darīt, atbildēju uz šīs stafetes jautājumiem. Pēc būtības jau stafetē minētās nav nekādas reālas lasītāju problēmas, bet gan garlaicības mākta sociālo tīklu lietotāja vaimanas. Jautājumi sākotnēji ir ņemti no šī te vloga, bet aiz slinkuma to pa grāmatu blogiem klejojošo latvisko tulkojumu atstāju nemainītu.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu (oriģinālajā avotā minēti 20 000). Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Man nav tāda saraksta. Neticēsiet, bet tas nekad nav traucējis izvēlēties, ko lasīt nākamo.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Lai saprastu, ka grāmata nepatīk, vai vienkārši tajā brīdī nav piemērota lasīšanai, parasti pietiek izlasīt 20 līdz 50 lappuses, dažreiz  arī 100. Tajā brīdī arī metu to malā. Dažām grāmatām pēc laika dodu otru iespēju.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Vēl joprojām neesmu izpratusi Goodreads izaicinājuma jēgu. Ja kādam, lai lasītu grāmatas ir nepieciešams izaicinājums, tad viņam labāk nelasīt vispār. Lasīšanai ir jāsagādā prieks, bauda un izklaide, nevis jābūt formālai sociālo tīklu ķeksīša izpildei.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Em, tik maznozīmīgas lietas vienkārši nepamanu.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Šo jautājumu nesapratu. Turklāt nekad nav gadījies redzēt grāmatu, par kuru ir sajūsmā visa pasaule. Ja kāds tādu zina, tad lūgums padalīties bloga komentāros.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Man ir auksta sirds un, lasot grāmatas, vairs neraudu. Dažreiz gan ķiķinu sabiedriskajā transportā, ja trāpījies kāds smieklīgs lasāmgabals.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Jā, nu, noteikti briesmīgi raudāšu. Ko gan citu tik šausmīgā situācijā var darīt?

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Parasti grāmatas aizdodu ar lielu prieku. Man tāpat to ir pārāk daudz. Ja patiešām ir kaut kas dikti mīļš vai ikdienā nepieciešams no profesionālās literatūras, ko nevaru dot prom, tad gluži vienkārši atveru muti un laipni paskaidroju, ka grāmatu neaizdošu.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Ja kādu laiku negribas lasīt, tad vienkārši nelasu. Dzīvē ir bezgala daudz citu interesantu lietu arī bez lasīšanas. Vēlme lasīt pēc laika atgriežas pati.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Iespējams, ka nevienu. Kam tad ir domātas bibliotēkas? Bieži vien kādu grāmatu nopērku pēc izlasīšanas, jo tad patiešām skaidri zinu, vai to gribēšu paturēt īpašumā un lasīt vēl kādu reizi.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Ka nu kura. Gadās, ka izlasu pirkumu jau pirmajā vakarā. Bet tikpat labi var gadīties, ka tikai pēc 10 gadiem.
Katrai lietai ir savs nolikts laiks. Savs laiks grāmatas lasīt, un savs laiks tās nelasīt.

Lasitaju problēmas

Diemžēl manas reālas grāmatu lasīšanas problēmas ir krietni praktiskākas. Kā nesāpīgi atbrīvoties no vēl kādām 1000 grāmatām?  Kā izvietot grāmatu plauktus, lai tie ikdienā netraucētu un neaizņemtu pārlieku daudz vietas? Kā sakārtot grāmatas, lai tās varētu ērti atrast, nevis samurdzīt plauktos vairākās rindās?  Kā samierināties ar apziņu, ka nekad dzīvē neizlasīsi visas grāmatas, kuras vajadzētu? Kā uzlabot lasīšanas prasmes un ātrumu svešvalodās? Kā beigt besīties par draņķīgiem tulkojumiem?  Apmēram tā.

Latvijas Grāmatu izstāde 2017

Kārtējā Latvijas Grāmatu izstāde Ķīpsalā ir aizvadīta un, spriežot pēc sociālajos tīkos izstādītajiem nopirkto un iemainīto grāmatu kalniem, lielākajai daļai grāmatu blogeru ir bijusi patiešām veiksmīga. Izrādījās, ka tālredzīgākie izstādes apmeklētāji jau savlaicīgi ir iegādājušies jaunus grāmatu plauktus un dažiem par lielu pārsteigumu atklājās, ka arī sievietes spēj panest vairāk par vienu grāmatu, ja grib. Daži blogeri izstādē bija pabijuši visas trīs dienas, daži ieskrējuši uz īsu brīdi, bet jādomā, ka katrs tur bija atradis sev kaut ko interesantu. Latvijas Grāmatu izstāde tak ir viens dikti foršs pasākums un svētki katram patiesam grāmatmīlim. Tāpēc arī blogā dažas ļoti subjektīvas piezīmes par tur pieredzēto.

Šogad Grāmatu izstādi apmeklēju jau otro gadu pēc kārtas, tāpēc varu nedaudz salīdzināt iespaidus. Droši vien labākais laiks braucienam uz izstādi ir piektdiena, jo tad ir mazāk cilvēku, un līdz ar to ērtāk apskatīt stendus un grāmatu piedāvājumu, bet diemžēl piektdienās nekur netieku, tāpēc uz Ķīpsalu devos sestdienas rītā. Pie izstāžu halles durvīm šoreiz stāvēja tanks un rosījās cilvēki formas tērpos. Nezinu gan, vai tas bija domāts izglītības vai grāmatu mīļotāju aizsardzībai, vai vienkārši bija nolikts tāpat – dekorācijai.

Lielo izdevēju (Zvaigzne, Roze) stendi kā jau parasti bija līmenī – plaši, ērti iekārtoti, ar vilinošiem zemo cenu piedāvājumiem un atsaucīgiem un zinošiem pārdevējiem. Tomēr Grāmatu izstādē interesantāk bija izpētīt mazo izdevēju piedāvājumus, jo to izdevumi ne vienmēr ir atrodami grāmatnīcās ārpus Rīgas. Vispār izstādē bija sajūta (subjektīva, protams), ka izdevēju mums netrūkst. Tāpat netrūkst arī daiļliteratūras, dažādu praktisko izdevumu (kā pavārgrāmatas vai rokasgrāmatas), slavenu cilvēku biogrāfiju, visādu ezotērisko un reliģisko figņu – visa kā tik daudz, ka savā mūžā neizlasīsi. Toties trūkst labu populārzinātnisko grāmatu latviešu valodā, vismaz es neko daudz neatradu.

gramatu-izstade-3

Vienmēr gaidu, ko jaunu fantāzijas un fantastikas žanrā būs izdevis Prometejs

Grāmatu apmaiņas stends šogad bija plašāks un labāk pārskatāms. Piedāvājums tajā bija apmēram tāds pats, kā vietējo bibliotēku plauktos, kur lasītāji atnes sev nevajadzīgās grāmatas – daudz labas klasikas, kā arī visādi makulatūrīgi padomju laika izdevumi. Interesanti, ka daži apmeklētāji tajā ir cerējuši tur atrast arī kaut ko citu.

Daži no izstādē aplūkojamajiem latviešu grāmatu tulkojumiem svešvalodās

Daži no latviešu grāmatu tulkojumiem svešvalodās

Kā goda viesis Grāmatu izstādē bija Krievijas delegācija ar apmēram 1000 grāmatu no vairāk kā 10 dažādām izdevniecībām izstādi, lai veicinātu starpkultūru dialogu Latvijā. Godīgi sakot, uz vietas esot tas pēc nekāda starpkultūru dialoga neizskatījās, jo pat tos pāris teikumus Krievijas reklāmas bukletā ar devīzi „Lasām kopā” neviens nebija pacenties iztulkot adekvātā latviešu valodā. Arī lielākā daļa sestdienas rītā dzirdēto pasākumu un prezentāciju notika tikai krievu valodā. Un man jāpiekrīt Doronikei, ka tas bija mazliet nomācoši – Latvijas Grāmatu izstādē, lai arī garāmejot, dzirdēt priekšlasījumus par ļaunajiem latviešu fašistiem un tamlīdzīgi. Arī pasākumu izvietojums šogad nebija ausīm draudzīgs. Bija gan Lielā skatuve, gan Rakstnieku viesistaba, gan Jautrā lasītava, gan Krievijas nacionālais stends, gan visiem tieši pa vidu kaut kāds mistisks Sovlits, kas propagandēja laikam jau pārsvarā padomju krievu literatūru – vārdu sakot, tajā nabaga hallē bija veselas piecas vietas, kurās brīžiem vienlaicīgi tika skaļi baurots mikrofonos, turklāt trijos no tiem krievu valodā. Ķīpsalā patiešām ļoti pietrūkst nodalītu telpu, kurās varētu netraucēti klausīties grāmatu prezentācijas.

gramatu-izstade-2

Krievu grāmatu izstāde

Pasākumi izstādē, kurus nejaušības dēļ gadījās apmeklēt, bija patiešām interesanti. Jau no paša rīta tūlīt pēc izstādes atvēršanas pie Lielās skatuves bija sapulcējies krietns pulciņš lielākoties vecu, sirmu un krunkainu, bet dikti smaidīgu un foršu kundzīšu, kuras aizrautīgi klausījās divu jauku kungu uzstāšanos. Tā izrādījās Pētera Strudberga grāmatas „Anatolijs Danilāns. Dakteris ar atvērtu sirdi” prezentācija un, pienākot tuvāk, arī es nespēju pretoties profesora valdzinājumam. Apsēdos maliņā un ar lielu prieku noklausījos viņa stāstus par savu dzimtu, pirmajiem darba gadiem, suņiem, gurķiem, pielūdzējām, zolīti, ūdensslēpošanu un daudz ko citu. Parasti jau Danilāns stāsta par nopietnām medicīnas lietām, bet jāatzīst, ka viņš pats ir ļoti interesants un daudzpusīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu, kurš uzstājoties izstaroja tik daudz dzīvesprieka, ka tā noteikti pietika visām klausītājām vēl visai dienai. Ai, jāatzīstas, ka es pat gandrīz nopirku reklamēto grāmatu, bet par laimi Jumavas stends bija dikti neērti iekārtots un man tajā nemaz negribējās spraukties iekšā.

Anatolijs Danilāns un Pēteris Strubergs

Anatolijs Danilāns un Pēteris Strubergs

Vēl man bija doma noklausīties „Baltu dievestības pamatu” prezentāciju, kas pēc ievada izskatījās, ka būs varen jautrs pasākums, bet uz to bija savācies tāds aptrakušu dievestības fanu pūlis, ka nolēmu labāk aizstaigāt līdz Rakstnieka viesistabai, kurā tobrīd bija paredzēts stāstījums par populāro mūziku grāmatās un Viktoram Lapčenokam (te laikam jāpaskaidro, ka viņš bija latviešu estrādes mākslinieks, turklāt ļoti labs, jo dziedāja tajos senajos laikos, kad uz skatuves laida uzstāties cilvēkus, kas patiešām prata dziedāt) veltīto izdevumu „Izredzētais”. Uz šo pasākumu sākumā bija ieradušies kādi pieci cilvēki, bet par laimi pēc tam atnāca vēl daži, jo mums tika piedāvāta īpaši ekskluzīva iespēja – uzstājās Guntars Račs un katram klausītājam piesolīja veltīt kādu savu dzejoli, kuru nejauši uzšķirs un nolasīs no dzejas krājuma. Pavisam nopietni, tā bija. Daži arī pieteicās. Pirmais dzejolis izklausījās, ka bija rakstīts bērēm, bet pārējie bija vienkārši draņķīgi. Piespiedu dzejas klausīšanās patiešām ir kaut kas nelāgs, es pat apsvēru domu iet pie krieviem vai baltu dievestības faniem, bet pārāk daudz Rača dzejas gribētāju tomēr nebija. Tā nu viņš vēl pasūkstījās par latviešu gaužām slikto populāro dziesmu nošu un vārdu pārzināšanu un visiem reklamēja savas izdevniecības lieliskos dziesmu nošu krājumus, un tikai uz beigām atcerējās arī par tāda Lapčenoka eksistenci, bet tad jau man nācās doties uz Manfeldes un Ābeles romānu prezentāciju. Arī tas kopumā bija labs un interesants pasākums, tikai nezinu kāpēc rīkotāji bija nolēmuši, ka par Ābeles „Dunu” klausītājiem noteikti vajag nolasīt nopietnu literatūrzinātnisku referātu. Referātu! Un monotoni nolasīt no lapām. Vispār jau referāts bija labs un saturīgs, bet tas pēc savas formas galīgi neiederējās izstādes atmosfērā starp lielākoties brīvajām un dabiskajām sarunām par grāmatām.

No taustāmiem ieguvumiem jāatzīmē, ka nopirku sešas grāmatas, bet vienu (par suņu audzināšanu) pēkšņas bērnības nostaļģijas iespaidā savācu no grāmatu apmaiņas stenda, jo mans personīgais eksemplārs jau sen ir sašķīdis sīkākās frakcijās.

Grāmatu izstādes taustāmie ieguvumi

Grāmatu izstādes taustāmie ieguvumi

No blogeriem, kuri sestdien diezgan daudzi spietoja pa izstādi, satiku tikai Andri un beidzot klātienē iepazinos ar Asmo. Mani gan vēl joprojām māc nelielas šaubas, vai viņš ir reāls cilvēks, vai tikai interneta fikcija, jo kā gan vienatnē ir iespējams izlasīt un blogā aprakstīt tik daudz grāmatu. J

Beigu kopsavilkums – Grāmatu izstāde ir ļoti labs pasākums. Ja būtu bijis vairāk laika, tur patiešām varēja nodzīvot visu dienu. Nu, sakiet, kur gan vēl es būtu labprātīgi klausījusies Rača dzeju viņa paša izpildījumā.

Savus iespaidus par Grāmatu izstādi sīkāk ir aprakstījuši arī Austra,  Ms Marii un Baltais Runcis.

Bet te skats no grāmatu tirdzniecības frontes skarbās otras puses – Asmo pieredze ar dažādiem  pircējiem Prometeja stendā.

Ketrina Eljota „Vēlos būt tev līdzās”

Ketrina Eljota „Vēlos būt tev līdzās”, no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa, Rīga: Kontinents, 2016. (Catherine Alliott, Wish You Were Here, 2016)

Ziema, ai, nu, kāda tur ziema – tumsa un slapjdraņķis, ir laiks, kad smadzenes pārliecinoši apgalvo, ka derētu tak pārmaiņas pēc palasīt kādu jauku, sentimentālu lubeni. Un vēlams ar lavandām uz vāka. Ķeza vienīgi, ka atrast labu un manai gaumei atbilstošu lubeni, kas spētu piesaistīt uzmanību tālāk par pirmajām desmit lappusēm, ir krietni grūtāk nekā, teiksim, sameklēt labu populārzinātnisko grāmatu vai kādu intelektuālu apcerējumu. Tāpēc īpaši neiespringu, bet ķēros pie pārbaudītas vērtības – Ketrinas Eljotas jaunākā romāna – jau iepriekš labi zinot, ko tas man piedāvās. Eljotas grāmatas nav rakstītas jauniešiem, tās ir samērā smieklīgas un ironiskas, viņas varones allaž sastrādā kaut kādas neiedomājamas muļķības, un tajās bieži vien ir iekļauta kāda neliela, krimināla intriga.

velos-but-tev-lidzas-ketrina-eljotaTā arī bija. Galvenā varone Flora ir sieviete mazliet pēc četrdesmit. Viņas dzīve ir jauka un sakārtota, meitas jau paaugušās, laulība ir ilga un saskanīga, pat ja mazliet apnicīga, darbs ir normāli atalgots un prestižs. It kā viss ir skaisti, bet sirds dziļumos jau mazliet kaut kas Floru kremt. Pusaudzes meitas mēdz būt neiecietīgas un kašķīgas, bet māte ir galīgi traka. Vīrs, kas kādreiz ir bijis daudzsološs medicīnas students, ir kļuvis par vienkāršu podologu (padomājiet, taču, kura gan normāla sieviete sapņo būt precēta ar podologu). Pati Flora šoreiz nav kaut kāda suņu psiholoģe vai nerealizējusies māksliniece Anglijas Mazpisānos, kā dažas citas Eljotas varones, bet gan restorānu kritiķe nopietnā izdevumā. Izrādās, ka tas nu gan ir viens smags un briesmīgs darbs – regulāri jāapmeklē restorāni, jāēd, ziniet, un vēl viss jāapraksta – trakāk nekā būt par smadzeņu ķirurgu. Cilvēks šajā profesijā izdeg kā tāda svecīte, pašam nemaz nemanot. Bet tad nāk talkā brīnumaina nejaušība un pēc kāda atgadījuma lidmašīnā Florai vai, precīzāk sakot, viņas vīram tiek dota iespēja pavadīt mēnesi lielā mājā (drīzāk jau nelielā pilī) Francijas dienvidos pie visa brīva. Un, ta-dam, viņi jau ir saulainajā Provansā. Skaidrs, ka tādu iespēju nevar neizmantot, un ciemos ātri vien ierodas draugi, paziņas un visi iespējamie radinieki no aukstās un miglainās salas, kuri pa ceļam ir iedomājušies paķert līdzi visnegaidītākās personas, un īstie notikumi var sākties.

Protams, ka šajā grāmatā viss ir kā tipiskos Eljotas romānos. Notiek lērums pārpratumu. Gan Florai, gan viņas vīram katram skapī ir sava skeletu kolekcija, kas gadiem ilgi ir rūpīgi slēpta, un tagad nudien ir īstais brīdis tos izvilkt un atrādīt. Domāju, ka beigas ir visiem skaidras, jau romāna sākumā (viņi nolemj pārcelties uz Provansu un tur atvērt restorānu, salīdzinot ar podoloģiju un ēdienu apskatu rakstīšanu, vadīt restorānu svešā valstī jau ir tīrais sīkums). Bet pa vidu Florai nākas daudz ko pārdomāt, pārvērtēt un nonākt pie dažām viedām atziņām (es tak brīdināju, ka šī ir lubene vulgaris).

Kā jauku romāna akcentu droši vien ir jāpiemin brīnišķīgās Provansas ainavas, varoņu klejojumi pa mazām pilsētiņām, garšīgie ēdieni un iepirkšanās krāmu tirdziņos – patiesībā jau tas viss ir aprakstīts tieši tik banāli, kā jūs to droši vien iedomājāties, bet dažreiz ir jauki palasīt arī ko tādu. Kopumā romāns savam žanram ir labs, es to izlasīju samērā veikli un bez aizķeršanās, pat ja tīri subjektīvi jāatzīst, ka man tomēr labāk patika tās Eljotas grāmatas, kuru darbība notiek Anglijas lauku teritorijās, kuras autore neapšaubāmi pazīst daudz labāk, un acīmredzot tur arī jūtas drošāk, tāpēc atļauj savām varonēm sastrādāt vairāk dikti smieklīgu muļķību lapsu medībās, putnkopībā, draudzes pasākumos vai vietējā keramikas pulciņa sanāksmē. Jā, šajā romānā nebija nevienas labas vistu epizodes un to man tik tiešām pietrūka. Citādi jau „Vēlos būt tev līdzās” ir jauka, nekaitīga izklaide, kas piemērota tumšiem ziemas vakariem.

Šeit apraksts par Ketrinas Eljotas romānu “Zāles pret vientulību”.

Saraksts lasīšanai 2017. gadā

Vakar Goodreads notika kaut kādas šausmas un šī lapa vairāk bija uzkārusies nekā darbojās normāli. Acīmredzot kārtīgam šīs vietnes lietotājam ir svēts pienākums ienākt tur reizi gadā un atzīmēt savu īpašo Lasīšanas Izaicinājumu un, skaidrs, ka šajos laikos Goodreads neatzīmētas grāmatas nemaz neskaitās izlasīts un ir jāpārlasa no jauna. Nekad neesmu sapratusi koncepciju, pēc kuras tik normāla nodarbe kā lasīšana ir jāpārvērš par izaicinājumu. Lasīšana tak ir tikpat dabiska nodarbe kā elpošana, bet, ja kādam elpošanai ir nepieciešams izaicinājums, tad ar viņu kaut kas galīgi nav labi.
Tomēr arī man ir viens tradicionāls gada sākuma grāmatu saraksts. Lai gan ne vienmēr izdodas izlasīt visu sarakstā minēto, tomēr es cenšos, es patiešām cenšos. Turklāt šī gada saraksts ir sanācis dikti foršs un interesants – gan žanri daudzveidīgi, gan tēmas dažādas, gan būs iespēja palasīt visās valodās, kuras mazliet pārzinu. Paldies visiem grāmatu dāvinātājiem!

saraksts-2017

No Asmo grāmata, kura, ja arī nepatiks pēc satura, tad vismaz pēc formas gan spēs priecēt lasītāja aknas – The Book by Keith Houston.
No Lasītājas veselas divas grāmatas – The Seed Collectors by Scarlett Thomas un Rosas Navaro Duranas Dons Kihots – stāsti bērniem. Nu vismaz ar vienu, cerams, galā tikšu.
No Ms Marii romāns, kur gandrīz vairāk par sižetu jāsajūsminās par to, cik gudri autors visu izdomājis, un cik lieliski uzrakstījis – K. J. Parker “The Folding Knife”.
No Spīganas dāvana, kas varētu uzlabot manas attiecības ar antropoloģiju Philippe Bourgois „In Search of Respect”.
No Doronikes pēdējā laika populārākā grāmata krievu literatūrā, kura dabūjusi visādas prēmijas, jau teatralizēta un, par kuru nav dzirdētas sliktas atsauksmes, lai arī grāmata ir par smagu tēmu – Гузель Яхина “Зулейха открывает глаза”.
No Austras lieliskais Brian K. Vaughan un Fiona Staples komikss “Saga”, kurš ir priecējis gan viņu, gan tūkstošus citu lasītāju.
No Viļa šogad mazāk pamanīts Dena Dimiņa tulkojums Hansa Hennija Jāna “Svina nakts”.
No Fleda veseli trīs Jaromīras Kolārovas romāni vienā sējumā, tai skaitā pat čehu horrors „Vai vīrieši nodzīvos līdz 2000. gadam?”

Šogad turpināšu cīnīties ar tām divdesmit lasīt iesāktajām grāmatu sērijām (izskatās, ka reālas cerības pabeigt ir tikai Sašķelto jūru) un droši vien atkal pavisam nejauši iesākšu vēl kādas septiņas jaunas.
Un saistībā ar simtgades straujo tuvošanos vajadzētu mazliet sakopt latviešu autoru stūrīti, nu vismaz uzrakstīt aprakstus visām latviešu grāmatām, kuras izlasu. Arī tas būtu labi.
Vēl derētu rakstīt mazliet vairāk nekā pagājušajā gadā, bet ar to tad šoreiz pietiks apņemties darīt lietas, kuras ne vienmēr izdodas izpildīt.