Author Archives: Sibilla

Barbara Pima “Rudens kvartets”

Barbara Pima “Rudens kvartets”, no angļu val. tulkojusi Ziedone Sērmūkša, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1987 (Barbara Pym, Quartet in Autumn, 1977)

Izrādās, ka cilvēki glābj ne tikai pamestus kaķus, suņus vai istabas augus, bet tagad ir arī grāmatu glābēji. Ar vienu tādu es nesen satikos un bez maksas tiku pie kaudzītes ar labām grāmatām, kuras grūti šobrīd atrast bibliotēkās, jo lielākoties tās sen jau ir norakstītas un izmestas nebūtībā. Tiesa gan, baidījos pajautāt, tieši no kurienes šīs grāmatas ir izglābtas, un, patiesību sakot, es par to šobrīd cenšos nedomāt.

Kāpēc man savajadzējās uzmeklēt grāmatu glābēju, lai tiktu pie Barbaras Pimas “Rudens kvarteta”, ir garš un ne pārāk aizraujošs stāsts. Pieminēšu tikai, ka savulaik romāns ir ticis nominēts Bukera balvai un iekļuvis pat tās īsajā sarakstā. Šķiet, ka no septiņdesmito gadu Bukera nominantiem latviski ir tulkots ļoti maz darbu – vēl tikai kādi pāris Mērdokas romāni. Latviski “Rudens kvartets” ir izdots pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ne pārāk populārajā sērijā ar cēlo nosaukumu “Ārzemju romāns”. Tās bija vienotā stilā noformētas plānas grāmatiņas mīkstajos vākos, kuras kā jau padomju poligrāfijas meistardarbs lasīšanas procesā brīnumaini ātri sašķīda frakcijās. Tolaik no šīs sērijas lasīju Sagānu, Moruā un Moemu, bet tādai Barbara Pimai nepievērsu nekādu uzmanību. Toties tagad “Rudens kvartets” izrādījās brīnišķīgs atradums.

Šis Barbaras Pimas romāns ir par ļoti nepopulāru tēmu – veciem un vientuļiem cilvēkiem, kuru dzīvēs nekas nenotiek, vairs nenotiks un patiesībā nekad arī nav noticis. “Rudens kvarteta” galvenie varoņi – Letija, Mārsija, Normens un Edvīns – ir četri vientuļnieki vecāki par sešdesmit gadiem (tātad dzimuši vēl pirms Pirmā pasaules kara), kuri nejauši ir sagadījušies vienā kantorī un vienā kabinetā, kur veic kaut kādus maznozīmīgus darbus, kas netiek sīkāk aprakstīti, pļāpā par garlaicīgiem niekiem un gaida laiku, kad varēs doties pensijā. Jā, romānā patiešām nekas nenotiek. Nu, labi, kāds jau beigās arī nomirst, bet par negaidītu notikumu pavērsienu to nekādi nevar uzskatīt. Tomēr Barbara Pima ir brīnišķīga rakstniece, kura spēj saistoši aprakstīt pat visnecilāko ikdienu un ar interesi lasīju par šo veco cilvēku sadzīvi – kā viņi apmeklē bibliotēku un draudzes pasākumus, iepērkas, pusdieno vietējā kafejnīcā, šķiro maisiņus pēc lieluma, krāj piena pudeles vai mēģina izrakt sen nomirušo kaķīti, jo piemirsies, kur īsti ir tā kapiņš. Autore šo četru introverto savādnieku neievērojamās dzīves atklāj ar apbrīnojamu iejūtību, nelielu humoru un diezgan pamatīgu ironiju, kas veltīta apkārtējai sabiedrībai. Barbara Pima ir asredzīga  un vērīga autore, un romānā ir labi parādīta septiņdesmitos gadu noskaņa, kad vecā, labā Anglija ar saviem tikumiem pamazām aiziet vēsturē, bet vietā nāk jaunais un nesaprotamais.

Lai gan “Rudens kvarteta” galvenā tēma ir vecums un vientulība, romāns ir gaišs un pat cerīgs. Jā, visi tā varoņi ir noslēgti un nekomunikabli dīvaiņi, kuri nespēj vai vienkārši nemāk veidot dziļas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet viņi tāpēc nepavisam nav briesmīgi nelaimīgi. Katram no viņiem ir kāds sīks sapnītis vai cerība un diezgan optimistisks skats uz dzīvi. Vispār visa tās sociālās komunikācijas un cilvēciskās tuvības nozīme ir stipri pārvērtēta. Skaidrs, ka cilvēkiem vienam otram ir jāpalīdz, bet ne jau savstarpējā komunikācija un tuvība absolūti vienmēr cilvēkus padara laimīgus vai nelaimīgus.  

Barbaras Pimas “Rudens kvartets” ir smalks, niansēts psiholoģiskais romāns par vecumu un vientulību. Ļoti anglisks un vecmodīgs. Kaut ko tādu varētu sarakstīt Džeina Ostina, ja būtu nodzīvojusi līdz sešdesmit gadiem, bet nenodzīvoja taču.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas”

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas. 1. un 2. grāmata”, no angļu val. tulkojusi Ieva Melgalve, izdevniecība “Prometejs”, Rīga: 2019 (Martha Wells, The Murderbot Diaries – All Systems Red 2017, Artificial Condition 2018, Rogue Protocol 2018, Exit Strategy 2018)

Viens no šī gada tīkamākajiem lasīšanas priekiem bija Martas Velsas “Slepkabota dienasgrāmatas”. Tie ir četri stāsti, kas latviešu valodā ir izdoti divās grāmatās. Jāpiebilst, ka “Slepkabota dienasgrāmatas” ir saņēmušas gan divas Hugo balvas, gan Nebulu, gan arī visādus citus apbalvojumus, kurus piešķir šajā žanrā, un tos visus nudien kuram katram nedod.

Viens no iemesliem, kāpēc man patika šie kosmisko piedzīvojumu stāsti, ir brīnišķīgais Ievas Melgalves tulkojums. Zinātniskā fantastika, lai arī tiek uzskatīta par vieglo žanru, nepavisam nav vieglākie teksti tulkošanai. Galu galā, aprakstot izdomātas pasaules, autoriem nākas arī valodā izdomāt šo to tādu, kas realitātē neeksistē, tāpēc tulkotājam var nākties būt ļoti radošam un brīžiem iziet ārpus latviešu valodas oficiālajām robežām. “Slepkabota dienasgrāmatu” tulkojuma īpatnības Ieva Melgalve ir labi izskaidrojusi pirmās grāmatas priekšvārdā, bet lasot ir jūtams, ka šoreiz zinātnisko fantastiku ir tulkojis cilvēks, kurš labi pārzina žanru, jo rezultāts ir ļoti baudāms. Un, ak, šausmas! Tulkotāja šajās grāmatās nav baidījusies izmantot ļoti neliterāru latviešu valodu. Vispār jau latviešu tulkojumos ir diezgan lielas problēmas ar neliterāro leksiku. Lielākoties tās latviskojumi sanāk vai nu neveikli, vai rupeklīgi prasti, vai vienkārši tekstā tiek atstāti krievu vārdi latviešu izrunā. “Slepkabota dienasgrāmatās” Ieva Melgalve ir precīzi uztvērusi grāmatas pašironisko, asprātīgo un mazliet huligānisko toni, un tulkojums ir izdevies patiesi foršs. Tas ir tik sirsnīgi rupjš, atbruņojoši dirsīgs, un tik ļoti latvisks, ka nav daudz, ko piebilst – mēs jau sen bijām kaut ko tādu pelnījuši. Jācer, ka tulkotāja, kura ir rakstniece un arī pati raksta zinātnisko fantastiku (ja kāds vēl to nezina), turpinās sadarboties ar “Prometeju”.

Bet par pašiem stāstiem – kas tajos ir interesants? “Slepkabota dienasgrāmatu” galvenais personāžs nav cilvēks, un nav pat persona, bet nav arī gluži robots. Tas ir cilvēka un mehānisma apvienots konstrukts, kuru sauc par DrošVienību. Tās ir bezdzimtes būtnes, kuras ir apveltītas ar mākslīgo saprātu un pārcilvēcisku spēku un tiek izmantotas drošības pakalpojumu uzņēmuma klientu aizsardzībai no naidīgas faunas ekspedīcijās uz jaunapgūtām planētām. Patiesībā DrošVienībām biežāk nākas maigi atturēt klientus no idejas vienam otru nogalināt vai sakropļot tādu būtisku iemeslu dēļ, kā tualetes izlietnē atstāts cepumu papīriņš. DrošVienības tiek uzskatītas par ļoti bīstamām, tās tiek stingri kontrolētas, un visi no tām baidās vai vismaz to klātbūtnē jūtas neērti. Un, lūk, viena no šādām DrošVienībām ir uzlauzusi savu vadības moduli (tas drošības pakalpojumu uzņēmums peļņas gūšanas nolūkos pārāk bieži izmanto lētākos risinājumus). Ko gan varētu pasākt augsti attīstīts mākslīgais saprāts, kurš pēkšņi ir atbrīvojies no cilvēku kontroles? Dosies slepkavot visu, kas kustas? Nu, nē, doma visus noslepkavot ir tik muļķīga, ka varētu ienākt prātā tikai cilvēkam. Šis Slepkabots ir kautrīga un introverta būtne (lai arī ar abās rokās iemontētiem nāvējošiem ieročiem), kas vislabāk jūtas savās bruņās un ar aizsegtu seju. Tā pirmām kārtām ir uzlauzusi publiskos kanālus, no tiem nospērusi lērumu neticami salkanu un banālu ziepju operu, un savu brīvību izmanto, lai darba laikā slepeni skatītos “Mēness patvēruma lēķtu un rietu” neskaitāmās sērijas. Un viss būtu lieliski, ja ne tie muļķīgie cilvēki, kas allaž pamanās iekulties visādās nepatikšanās.  Slepkabots ir vārds, ko šī DrošVienība sev ir piešķīrusi privātai lietošanai, un, lasot pamazām paliek skaidrs, kāpēc tā, jo Slepkabota pagātne ir daudz tumšāka, nekā sākumā šķiet.

Es zinu, ka esmu baismīgs Slepkabots un viņi arī to zina, un tā nu visas puses nervozē, no kā es nervozēju vēl vairāk. Turklāt, ja man nav bruņu, tad tas ir tāpēc, ka esmu ievainots un kuru katru brīdi no manis var atdalīties kāda organiska daļa un noplekšķēt uz grīdas, un to nu neviens negrib redzēt.

Virspusēji paskatoties “Slepkabota dienasgrāmatas” ir tipiski kosmisko piedzīvojumu stāsti. Sižeti tiem nav sarežģīti, pasaules, kurās norisinās darbība, ir iezīmētas diezgan skopi, personāži ir plakani un brīžiem šķiet, ka tehnisko detaļu ir pārāk daudz, bet to visu atsver grāmatas dinamiskums, negaidītā emocionalitāte, neliterārā, fifīgā valoda un simpātiskais galvenais personāžs, no kura savdabīgā skatu punkta mēs redzam visu to jezgu. Skaidrs, ka cilvēki salīdzinājumā ar kiborgiem ir visnotaļ nejēdzīgi, aprobežoti un stipri iedomīgi radījumi, bet bez viņiem nebūtu bezgalīgo seriālu, ko Slepkabotam skatīties. Iespējams, ka mani visvairāk grāmatā tomēr  uzrunāja stāsts par to, kā ir būt introvertai un cilvēkus biedējošai būtnei tehniskā un ne vienmēr draudzīgā pasaulē. Un patiess prieks, ka pareizā cilvēka rokās latviešu valoda var kļūt tik forši dirsīga.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Te var iepazīties ar 1. grāmatas fragmentu.
2. grāmatas fragments.

Džoisa Kerola Outsa “Tumšie ūdeņi”

Džoisa Kerola Outsa “Tumšie ūdeņi”, no angļu val. tulkojusi Renāte Ābeltiņa, apgāds “Jumava”, Rīga: 1997 (Joyce Carol Oates, Black Water, 1992)

Pirms pusgadsimta 1969. gada 18. jūlijā, kad “Apollo 11” misija tuvojās Mēnesim, lai spertu mazo soli cilvēkam, bet lielo lēcienu cilvēcei, notika kāds traģisks, ļoti neglīts un joprojām neskaidrs negadījums, kas tajā brīdī ASV ziņās gandrīz vai aizēnoja cilvēces pirmo Mēness apmeklējumu. Šajā dienā ASV senators Edvards Kenedijs apmeklēja kādu saviesīgu pasākumu Čapakvidikas salā un vakarā no tā devās prom kopā ar jaunu sievieti Mēriju Džo Kopekni, kura bija darbojusies viņa nesen nošautā brāļa Roberta Kenedija priekšvēlēšanu kampaņā. Atceramies, ka tie bija līksmie un bezrūpīgie sešdesmitie gadi, kad sēsties pie stūres dzērumā vēl bija stilīgi. Lai nu kā tur viss bija bijis, bet, braucot pāri upei, Edvards Kenedijs nenovaldīja savas automašīnas stūri un tā iegāzās ūdenī. Pats senators no auto tika laukā, izpeldēja krastā un klusi notinās, par avāriju nepaziņojot ne varas iestādēm, ne glābšanas dienestiem. Automašīna tika atrasta tikai nākamajā dienā un Mērija Džo tajā bija mirusi. Visticamākā versija ir, ka viņa lēnām nosmaka automobilī, no kura pati saviem spēkiem nespēja izkļūt. Jāpiezīmē, ka Edvardam Kenedijam par aizbēgšanu no notikuma vietas un Mērijas Džo atstāšanu bez palīdzības nekas nebija. Viņš mierīgi turpināja savu politiķa karjeru.

Nu, lūk, šis gadījums ir daudz aprakstīts un iztirzāts literatūrā, un tam savulaik ir pievērsusies arī Džoisa Kerola Outsa un uzrakstījusi garo stāstu “Tumšie ūdeņi”, kas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem ir ticis izdots latviešu valodā. Outsa ir pazīstama amerikāņu prozaiķe, dzejniece un dramaturģe. Starp citu, ļoti ražīga – līdz šim viņa ir sarakstījusi 58 romānus, tas neskaitot stāstus, lugas un dzeju. Vienu brīdi viņa tika minēta pat kā kandidāte uz Nobela prēmiju literatūrā, bet saņēmusi to nav. Latviski ir iznākušas vēl dažas no Džoisas Kerolas Outsas grāmatām (“Pasaulīgo prieku dārzs”, “Šķērsojot robežu” un “Niagara”). Man patika viņas iepriekšējie darbi, tāpēc bibliotēkā paņēmu izlasīt arī “Tumšos ūdeņus”.

“Tumšie ūdeņi” ir vistīrākā literārā fikcija, nevis reāla notikuma pārstāsts, tāpēc šī apraksta pirmo rindkopu nevajag uztvert kā neapstrīdamu maitekli. Grāmata ir savdabīga un savā ziņā īpatnēja. Autore ir pārcēlusi darbības laiku uz astoņdesmito gadu beigām. “Tumšo ūdeņu” galvenā varone ir jauna amerikāniete Kellija Kellehere, kura ir darbojusies demokrātu partijas vēlēšanu kampaņā. Kellija ir ideāliste, brīvprātīgā, kas papildu darbam apmāca melnādainus amerikāņus lasīt un rakstīt, un ir badojusies, lai sevi disciplinētu. Bet ballītē pie draudzenes Greilingas salā viņa satiek vīrieti, kurš grāmatā tiek saukts vienkārši par Senatoru, un piekrīt viņam pievienoties automašīnā atpakaļceļā uz prāmi.

Viss stāsts no pirmās līdz pēdējai lappusei ir ellīgi gara Kellijas miršanas aina. “Tumšie ūdeņi” ir kaislīgākais, jutekliskākais un eksaltētākais kāda literāra personāža nāves apraksts, kādu man ir gadījies lasīt. Tomēr stāsts nav tik vienkāršs. Pa vidu miršanai ir Kellijas atmiņu ainas, kā viņa ir nonākusi līdz grimstošajai automašīnai, un dažādi iestarpinājumi, piemēram, visai skarbs apcerējums par pieciem nāvessodu izpildes veidiem ASV, kuru ir sarakstījusi Kellija. Bet pāri visam klājas melnie ūdeņi, kuri lēnām un pamazām ievelk sevī galveno varoni, un tas atkārtojas atkal un atkal. Stāsts ir ļoti metaforisks, un, lai gan sarakstīts jau pasen, lasot to tagad, bija sajūta, ka Outsa patiesībā ir trāpījusi daudz dziļākos un melnākos ūdeņos, nekā sākotnēji man šķita. Protams, “Tumšos ūdeņus” var lasīt kā banālu stāstu par jaunu sievieti, kuru ir seksuāli iekārojis vecāks vīrietis, vai kā pamācošu ieteikumu nevadīt automašīnu alkohola reibumā. Tomēr tas ir arī stāsts par jaunības ideālisma un vēlmes mainīt pasauli sadursmi ar politiķu cinismu, tas ir stāsts par nodotu uzticību, tas ir stāsts par zaudētiem elkiem, un tas ir arī stāsts par melnajiem ūdeņiem, kas vienmēr tiek gāzti virsū katrai sievietei, kura iesaistās politikā.

Ja tu darbojies politikā, tu esi optimists.
Ja tu vairs neesi optimists, tu vairs nedarbojies politikā.
Ja tu vairs neesi optimists, tu esi miris.

Kas ir brīvprātīgais, it īpaši brīvprātīgā?
Kāda, kas apzinās, ka pēc viņas nav pieprasījuma.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”, no krievu val. tulkojusi Lāse Vilka, AS “Latvijas Mediji”, Rīga: 2019 (Варлам Шаламов, «Колымские рассказы»,1966-1967)

Grūti bija lasīt Varlama Šalamova “Kolimas stāstus” un grūti par tiem tagad rakstīt. Sajūtas pēc grāmatas izlasīšanas bija diezgan nomācošas, pat drūmākas nekā pēc Solžeņicina “Vienas dienas Ivana Deņisoviča dzīvē”. Vislabāk grāmatu raksturo citāts – Tur ir daudz kā tāda, kas cilvēkam nav jāzina, nav jāredz, bet, ja ir redzējis, tad labāk viņam mirt. Tomēr labi, ka “Kolimas stāsti” beidzot ir izdoti arī latviešu valodā, un ar grāmatu ir iespējams iepazīties arī tiem lasītājiem, kas nepārvalda svešvalodas. Saprotamu iemeslu dēļ nometņu literatūra tagad nav pārlieku populāra, jo cilvēki bieži vien negrib zināt neseno vēsturi, ja šīs zināšanas viņus sāpinās vai kaut nedaudz traucēs komfortam.

“Kolimas stāstu” autors Varlams Šalamovs savas dzīves laikā tika arestēts vairākas reizes (1929., 1937. un pēdējo reizi tika notiesāts 1943. gadā) un sodu izcieta Gulaga nometnēs. Pēc atgriešanās no Kolimas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados viņš sāka rakstīt plašu stāstu ciklu par nometnēs pieredzēto, kas pēc tam tika apkopots vairākās grāmatās (“Kolimas stāsti”, “Kreisais krasts”, “Cimds vai KR-2”, “Lāpstas mākslinieks”, “Lapegles augšāmcelšanās”). Skaidrs, ka Šalamova stāstus Padomju Savienībā neviens nepublicēja. Pirmās to publikācijas bija dažādos izdevumos aiz PSRS robežām sešdesmito gadu beigās. Paša autora liktenis arī izvērtās traģisks, jo viņš nekad vairs pilnībā neatguvās no nometnēs pārdzīvotā.

Ar ko “Kolimas stāsti” ir tik īpaši? Galu galā kopš PSRS sabrukuma pie mums ir izdots daudz grāmatu par izsūtījumiem un Gulaga nometnēm. Vispirms jau “Kolimas stāsti” nav dokumentāla grāmata, lai gan pirmajā brīdī, paņemot to rokās, tāds iespaids radās, jo tās noformējumā un pielikumā ir izmantotas reālas nometņu fotogrāfijas un autora attēli no arhīviem. Grāmatai ir arī īpaši latviešu izdevumam sarakstīts priekšvārds un skaidrojošas piezīmes beigās.

“Kolimas stāsti” ir autobiogrāfiski, bet ne dokumentāli. Savas stāstos Šalamovs neko nepaskaidro, neapraksta situācijas cēloņus un nemeklē vainīgos. Autors lasītāju vienkārši uzreiz iemet ellē.  Stāsti ir nelieli un bieži nav savā starpā saistīti. Tās ir nelielas ainiņas, autora pieredzēti vai noklausīti atgadījumi, kas pamazām izveido kopējo bildi. Stāsti ir lakoniski, dažas epizodēs nedaudz poētiski, un vietām sajūtams melns humors. “Kolimas stāsti” ir ļoti subjektīva autora pieredze, kuru viņam ir bijis svarīgi izstāstīt, lai parādītu Gulaga nometnes no pašas apakšas. Tā ir ļoti skarba pieredze, dziļi eksistenciāla. Tādu var iegūt tikai nonākot līdz tai esamības robežai, aiz kuras viss beidzas. Un tur nav nekā laba. Tur vispār gandrīz nekā nav. Tur vairs nav sajūtu, tikai pilnīga vienaldzība. Tur vairs nav nekā cilvēcīga, tikai cilvēku atkritumi. Vienīgās lietas, kas var izraisīt interesi, ir tikai ēdiens un no darba brīva diena. Aizraujošākais skats, no kura nav iespējams atraut acis, ir cilvēks, kurš ēd. Kolimā cilvēki ir izturīgāki par dzīvniekiem, jo cilvēka dzīvotgriba ir tik spēcīga, ka spēj ietekmēt fizisko ķermeni, tomēr arī tai ir robežas, jo ķermenis kādā brīdī neizbēgami sabrūk. Bet bērni šeit savos zīmējumos attēlo dzeloņstieples, cilvēkus ar šautenēm un suņiem un žogus, žogus, žogus.

Jāpiezīmē, ka PSRS pēc savas būtības bija kriminalizēta valsts, un Kolimas nometnēs tas izpaužas pilnīgā galējībā, jo reālā vara tur pieder zagļiem un slepkavām recidīvistiem, un tieši tas padara nometņu dzīvi tik neciešamu un bezcerīgu, bet cilvēkos šajā vidē pamazām iznīkst viss cilvēcīgais.

Morālās barjeras ir nobīdītas kaut kur malā.
Izrādās, ka var darīt nelietības un tomēr dzīvot.
Var melot un dzīvot. […]
Viņš iemācās būt dīkdienis, mānīties un dusmoties uz visiem un par visu. Viņš vaino visu pasauli, apraudot savu likteni.
Viņš pārāk augstu novērtē savas ciešanas aizmirsdams, ka katram cilvēkam ir savas bēdas. Viņš vairs neprot just līdzi cita bēdām – viņš vairs tās nesaprot, negrib saprast.
Skepse – tā vēl ir laba, tas vēl ir labākais nometnes mantojums.
Viņš iemācās ienīst cilvēkus.
Viņš baidās – viņš ir gļēvulis. Viņš baidās, ka liktenis atkārtosies, – baidās no sūdzībām, baidās no kaimiņiem, baidās no visa, no kā cilvēkam nav jābaidās.

Varlama Šalamova “Kolimas stāsti” ir ļoti spēcīga un satriecoša grāmata, kurā ir apvienots lirisms un neaprakstāms cinisms. Viena no tām grāmatām, kuru lasīšana radīs ne tās patīkamākās izjūtās, bet tādas ir vērts lasīt, lai saprastu cilvēka būtību, lai zinātu, kas notiek eksistences robežstāvokļos, un galu galā ir jēga lasīt neizskaistinātus aculiecinieku stāstus par neseno vēsturi kaut vai tāpēc, lai zinātu, ka visi tie, kas nostalģiski jūsmo par padomju laikiem, patiesībā jūsmo par meliem noziedzību un varmācību.

Draudzība neveidojas ne nabadzībā, ne nelaimē. Tie “smagie” dzīves apstākļi, kas, kā mums māca daiļliteratūras pasakas, ir obligāts priekšnoteikums, lai rastos draudzība, vienkārši nav pietiekami smagi. Ja nelaimē un nabadzībā ir radusies cilvēku draudzība, tātad šī nabadzība nav galīga un nelaime nav liela. Bēdas nav pietiekami asas un dziļas, ja tās var dalīt ar draugiem. Īstā nabadzībā ir iespējams iepazīt tikai savu dvēseles un miesas izturību, noteikt savu iespēju, fiziskās izturības un morālā spēka robežas.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”, ilustrējis Jāns Rēmuss, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: liels un mazs, 2019 (Kätlin Kaldmaa, Halb tüdruk on jumala hea olla, 2016)

Ketlina Kaldmā ir igauņu rakstniece un dzejniece, un viņas sarakstītā bērnu grāmata “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” šogad iznākusi arī latviešu valodā. Tā ir maza, plāna un mīlīga grāmatiņa, kura mani aizveda atpakaļ laikā, kuru ne vienmēr gribas atcerēties. Tātad atkal ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums, nemīlīga un pelēka pasaule, lauki, smagi, sliktas kvalitātes gumijas zābaki un šaušalīgi nesmukas frizūras (jāstaigā vai nu kā pūdelim vai ar mūžīgo sasonu uz galvas, jo neko citu frizieres nogriezt nemācēja). Bērniem ir ļoti daudz brīvības, bet ne pārāk daudz iespēju to aizraujoši realizēt.
Grāmatas galvenā varone ir 11 gadus veca meitene Lī. Viņai ir maziņš brālītis Saska ar divām nelāgām apsēstībām (ūdeņiem un aukstajiem ieročiem), kuras brīžiem tīri labi noder sižeta virzīšanai, un neticama stipra jaunākā māsa Lota. Dažreiz šai kompānijai pievienojas arī kaimiņu bērni. Blēņas, kuras viņi sastrādā ir visnotaļ reālas, dabiskas un diezgan dumjas. Nu tur apmētā kaimiņu sienu ar vecām olām un tamlīdzīgi izdarās. Savā ziņā man tas šķita viens no grāmatas plusiem, jo bērnībā rakstnieku izfantazētie, ļoti gaumīgie un asprātīgie nedarbi mani brīžiem dzina kompleksos, jo manā dzīvē nekad tādi negadījās. Nē, Kaldamā grāmatiņā darbojas ļoti ticami un reāli bērni. Viņi nepalīdz nevienam vecam cilvēkam, nerisina nekādas aizraujošas detektīvintrigas un pat nepiedalās nekādās valstiski nozīmīgās pionieru pulciņu makulatūras vākšanas sacensībās. Viņi vienkārši dzīvo pavisam parastu lauku bērnu ikdienas dzīvi. Lasot gaidīju, kad tad Lī paliks par grāmatas virsrakstā pieminēto slikto meiteni. Maiteklis – tā arī nesagaidīju. Lī nepavisam nav slikta meitene. Viņas nedarbi nav ļauni, bet lielākoties tikai dumji. Tādi, kādus mēs bērnībā sadarījām, kad īsti nebija, ko darīt. Patiesībā grāmata jau sākas ar ļoti vaļsirdīgu Lī atzīšanos – Bērnībā es biju liela muļķe. Bet patiešām. Es jums izstāstīšu apkaunojošu stāstu par to, kāds muļķis var būt viens cilvēks. (Tomēr jāatzīstas, ka tagad zinu, ka vecums arī diemžēl nenāk komplektā ar baigo viedumu.) Bet, kurš gan gribētu lasīt grāmatu ar nosaukumu “Būt dumjai meitenei ir dievīgi”, tāpēc labāk lai viss paliek, kā ir.
Grāmata ir īsiņa, un, to aizverot, ir sajūta, ka beigās sasteigta un līdz galam nenobeigta. Labi, Lī paliek 12 gadi, bet tas arī viss. Iespējams, ka plānots arī turpinājums un vēl kādas piecas daļas, kā tas tagad ir pieņemts, un galu galā Lī patiešām paliek ļoti slikta meitene. Nu, tā pa īstam slikta, saprotiet. Bet tā laikam vairs nebūs bērnu grāmata.
Pie grāmatas plusiem noteikti ir jāpiemin ļoti reālās Jāna Rēmusa ilustrācijas, kurās ir atdzīvināti daži bērnības murgi, kā jau pieminētais sasons, baisās Tjumeņas medicīniskā aprīkojuma rūpnīcā ražotās adatas un daudzreiz lietojamās stikla šļirces. Bildēs ir redzamas arī dažas piemirstas sadzīves lietiņas, kā pulveris BioEst un veļasmašīna Rīga ar visiem gumijas ruļļiem, kā pienākas. Ar labu vārdu gribu pieminēt arī to, ka grāmata ir drukāta uz FSC MIX papīra.
Ketlinas Kaldamā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” ir maza, jauka un nepretencioza grāmatiņa, kura pieļauju, ka labāk tomēr patiks nostalģiski noskaņotiem vecākiem nekā bērniem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Grāmata inkognito

Vietējā bibliotēkā šobrīd notiek ļoti jauka akcija “Grāmata inkognito”. Uz atsevišķa galda ir saliktas avīzēs glīti iepakotas grāmatiņas, kuras paņemot bibliotēkas apmeklētājs nezinās, ko dabūjis līdz izpakošanai brīdim mājās, vai kur citur.

Skaidrs, ka es uz šo triku uzreiz uzķēros. Citādi nemaz nevarēja būt. Tas taču nekas, ka turpat bibliotēkā ir pilni plaukti ar simtiem labi redzamu un atklāti aplūkojamu grāmatu. Man, protams, savajadzējās kādu no noslēpumaini iepakotajām. Kad trešo reizi dīdījos apkārt galdiņam, lai izvēlētos kādu no inkognito grāmatām, bibliotekāre laipni paskaidroja, ka tās visas varot ņemt droši, jo starp tām neesot neviena līķiem piesātināta skandināvu detektīva vai puņķaini erotiskas lubenes. Tā esot bibliotēkas akcija, lai mudinātu lasītājus paņemt tās grāmatas, kuras parasti nekad neviens neņemot. Hmm, labi. Vienu tad arī paņēmu, lai noriskētu izlasīt.


Un izpakojot tā izrādījās, ta-dam!, šī:

Ričards Karlsons “Neuztraucieties par nebūtiskām lietām!… Kā dzīvot mierpilnu dzīvi un neļauties stresam”, no angļu val. tulkojusi Maija Treilona, Zvaigzne ABC, Rīga: 2007 (Richard Carlson, Don’t Sweet the Small Stuff… and it’s All Small Stuff, 1992)

Taisnība jau tai bibliotekārei ir – parasti es šāda veida pašpalīdzības grāmatas patiešām sen vairs nelasu. Bet spēle ir spēle. Ja iesāku, tā nu reiz ir jāizspēlē līdz galam, tāpēc izvilkto sējumiņu apzinīgi izlasīju. Galu galā grāmata bija ļoti plāniņa un lasīšana nepatērēja daudz laika. Turklāt, ja bibliotēkā būs dabūjama vēl kāda inkognito grāmata, gan jau atkal tādu paņemšu.

Par pašu grāmatu nav daudz ko piebilst. Tā ir tipiska pašpalīdzības literatūra, kas uzrakstīta ļoti primitīvā stilā un pat nezinu, kam tā varētu palīdzēt. Ja nu vienīgi izdevniecībām iekasēt vairāk naudas par kārtējo bezsaturu. Tajā ir simts lieliski ieteikumi, kā nesatraukties par sīkumiem, kas noformulēti kā uzmundrinoši, bet neko daudz neizsakoši saukļi. Piemēram, “Neuztraucieties par sīkumiem!”, “Kļūstiet pacietīgāks!”, “Nomieriniet prātu!”, “Uztveriet dzīvi vienkāršāk!”, “Mainiet attieksmi pret savām problēmām!” “Atslābinieties!” un tādā garā. Principa jau nekas slikts grāmatā nav, tomēr pamēģiniet kādreiz nomierināt prātu kādā sarežģītā un saspringtā situācijā. Nav redzēts, ka praksē šie jaukie uzsaukumi patiešām strādātu.

Pa vidu ūdensgabaliem bija arī daži labi padomi par nodarbošanos ar jogu vai istabas augu ieviešanu, bet tas, ka lielisko ieteikumu bija tik daudz – veseli simts, padarīja grāmatu saskaldītu, grūti uztveramu un ļoti virspusēju. Pēc pieredzes, ja ir vēlme vai skarba nepieciešamība kaut ko mainīt savā ikdienā, nav vērts sākt ar vairāk kā divām lietām. Un tikai tad, ja tās izdodas, pēc dažiem mēnešiem var pamēģināt tām uzmanīgi pievienot klāt vēl kādas pāris. Vismaz man lielāka jēga varētu būt no kādiem pārdesmit, bet rūpīgāk izstrādātiem, dziļāk izpētītiem un praksē pārbaudītiem stresa samazināšanas ieteikumiem, tomēr autors grāmatā vairāk spiež uz kvantitāti nekā kvalitāti. Bet arī bez pašpalīdzības literatūras man sen jau ir skaidrs, ka nav ko būt tik sīkumainai, un galīgi nav vērts uztraukties par tik nebūtiskām lietām kā šī grāmata. Arī izdevniecības darbinieki nav bijuši sīkumaini un uz pēdējā vāka apgalvo, ka grāmatā esot iekļautas veselas 136 spožas esejas, lai gan patiesībā to Zvaigznes ABC izdevumā ir tikai simts.

Nobeigumā ir jāpiebilst amizants fakts. Pats autors ir tik veiksmīgi menedžējis stresu un tā pārstājis uztraukties par sīkumiem, ka nomiris jau 45 gadu vecumā no plaušu embolijas. Bet galu galā, kur gan ir vēl mierpilnāka dzīve kā guļot kapiņos? Tāpēc pieņemu, ka viņš ir pilnībā sasniedzis savu mērķi un samazinājis stresu līdz nullei. Lai tikpat labi veicas arī citiem pareizas dzīvošanas padomu grāmatu rakstītājiem un publicētājiem!

Daniels Kēlmans “Tils”

Daniels Kēlmans “Tils”, no vācu val. tulkojis Zigurds Skābardis, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2019 (Daniel Kehlmann, Tyll, 2017)

Vācu rakstnieka Daniels Kēlmana grāmatas man iepatikās jau pirms gadiem desmit, kad izlasīju viņa “Pasaules mērīšanu” un “Vistālāko vietu”, tāpēc nudien nopriecājos Grāmatu izstādē, uzzinot, ka drīzumā iznāks arī viņa romāns par Tilu Pūcesspieģeli.

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka Daniela Kēlmana “Tils” ir tieši tāda grāmata, kādas man patīk. Tā ir uzrakstīta šķietami viegli un draiskulīgi, bet autors tajā ir pamanījies parādīt 17. gadsimta sākuma Eiropu visā tās spožumā un postā. Te ir Trīsdesmitgadu karš, mēris, sūdi, nebeidzamas bērnu nāves, burvju un raganu prāvas, benžu psihoproblēmas, dīvainās idejas, kurām tolaik ticēja mācītie vīri, atsauces uz visiem populārākajiem Šekspīra sižetiem, Ziemas karaliene un Ziemas karalis, Gustavs Ādolfs, runājošs ēzelis un pat viens pūķis.

Latvijā plašāk pazīstama ir Šarla de Kostēra romantiskā versija stāstam par Tilu Pūcesspieģeli kā flāmu tautas varoni. Patiesībā Tils ir daudz senākas izcelsmes personāžs no 14. gadsimta sākuma Vācijas teritorijas – bezkaunīgs, negants un nekrietns. Stāstam par Tilu Pūcesspieģeli ir neskaitāmas versijas un vienu tādu pat ir sacerējusi Aspazija. Pūcesspieģelis, iespējams, ir bijis arī runča Begemota prototips Bulgakova “Meistarā un Margaritā”. Daniels Kēlmans savu Tilu ir pārcēlis uz 17. gadsimtu un iemetis Trīsdesmitgadu kara haosā.  Tils šajā romānā nav nekāds jaukais tēls. Viņš ir gluži kā spogulis, kas cilvēkiem parāda viņu patieso būtību, provocē un izaicina. Tils žonglēdams dejo uz virves virs pūļa, it kā uz viņu neattiektos nekas no tā, kas skar citus. Un neapšaubāmi Tils kā tēls ir nemirstīgs.

Pēc savas struktūras Kēlmana romāns nav lineārs. Autors mums pastāsta te šo, un tad atkal to, ļoti fragmentāri un jauktā secībā, un lasītājam tiek tas prieks visu mēģināt salikt kopā pašam.  Grāmatā ir vairāki stāstītāji, bet viņi visi lielākoties ir neuzticami, tāpēc vienus un tos pašus notikumus traktē dažādi. Bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Man, ar savām trūcīgajām šī perioda vēstures zināšanām, lasot nācās izmantot Vikipēdijas palīdzību itin bieži, lai uzzinātu vairāk par visām tām negaidīti interesantajām lietām, kuras savā romānā ir pieminējis Kēlmans. Lai gan, kas to zina, cik uzticama stāstītāja ir pati Vikipēdija? Tā kā man ļoti patika Kēlmana grāmata par Gausu un Humboltu “Pasaules mērīšana”, pieļauju, ka arī es šajā aprakstā neesmu uzticama stāstītāja.

Daniela Kēlmana “Tils” ir brīnišķīga grāmata, kas ir lieliski uzrakstīta un vienlaikus spēj būt gan viegla, gan nopietna. Tā ir spēle ar vēsturi, kas atraisa lasītāja iztēli un pamudina iedzimto zinātkāri ilgi rakties pa Eiropas pagātni, lai mēģinātu saprast, kas tas vispār bija. Vārdu sakot, tā ir pārāk laba grāmata, lai to varētu ieteikt visiem.

“Vai tad viņš ir redzēts, šis pūķis?”
“Protams, ka nē. Pūķis, kas ticis redzēts, būtu pūķis, kam trūkst svarīgākās pūķa īpašības – proti, spējas padarīt sevi nemanāmu. Tieši šī iemesla dēļ pret visu to cilvēku liecībām, kuri apgalvo, ka ir redzējuši pūķi, jāizturas ar vislielāko neticību, jo pūķis, kurš ļautu sevi redzēt, jau a priori būtu atpazīstams kā pūķis, kurš nav īsts pūķis.”

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Par grāmatu ir rakstījusi arī Lili.