Category Archives: Citas piezīmes

Latvijas Grāmatu izstāde 2018

Uz kurieni dodas īsts grāmatu mīļotājs februāra nogalē? Jā, uz lielo Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā. Turklāt apmeklējums tiek ieskaitīts tikai tad, ja viņš pēc tam sociālajos tīklos ir lepni atrādījis savus ieguvumus, pat ja viņam ir pieticis naudas tikai pildspalvas iegādei un kādai necilai, maz zināmai grāmatiņai, kas nocenota lētāk par eiro. Es arī tur biju un sapirktās grāmatas tviterī saliku. Un tagad blogā dažas īsas piezīmes par grāmatu izstādes iespaidiem, kuras nevarēju iespiest 280 rakstu zīmēs.

Salīdzinājumā ar pagājušo gadu izstāde man patika krietni labāk. Šogad tā nebija tik izteikti krieviska ka pirms gada. Uzstāšanās vietas bija mazliet labāk nodalītas viena no otras – cik nu tas Ķīpsalā vispār ir iespējams. Dīvaino iespieddarbu izdevniecības bija vairāk sabīdītas pa stūriem, nebija tik pamanāmas un daudz netraucēja. Intensīvi darbojās grāmatu apmaiņas punkts, vienīgi šogad plaukti bija sabīdīti šķērsām, tāpēc tur sanāca lielāka stumdīšanās ar citiem apmeklētājiem. Grāmatas tur bija daudz, bet, kā zināms, lai dabūtu kaut ko patiešām labu, tur ir jādežūrē, vai vismaz jāpiestaigā regulāri, jo piedāvājums mainās zibenīgi. Ir arī štata pērļu zvejnieki, kas tur uzturas pastāvīgi, un cenšas nogrābt krējumu. Iespējai rakties pa vecām grāmatām piemīt kaut kas ļoti pievilcīgs, jo nekad nezini, ko uziesi (pie tā laikam vainīga mūsu iedzimtā mednieku-vācēju daba, kurai tagad nav daudz iespēju ikdienā izpausties) Mani no apmaiņas punkta piedāvājuma uzrunāja mūsu vienīgās flokšu selekcionāres Elvīras Zvaigznītes piecdesmitajos gados izdotais traktāts par flokšu audzēšanu (skaidrs, ka tā ir diezgan vēsturiska grāmata, bet dažas tajā aprakstītās flokšu šķirnes vēl joprojām rotā mūsu dārzus).

Lielo izdevniecību piedāvājums paliek aizvien vienveidīgāks. – pārsvarā lubenes, skandināvu detektīvi, ezotērika un praktiskā literatūra. Bet šo to jauku varēja atrast pie mazajām izdevniecībām, tāpēc kārdinājumu netrūka. Ja man patiešām stāvlaukumā būtu pieparkots kamielis, pirkumu nudien būtu vairāk. Īpaši nežēlīgi es tiku pārbaudīta pie Prometeja stenda, kur bez grāmatu jaunumiem bija arī Ints, kurš īsti velnišķīgā garā nodarbojās ar komiksu propagandu. Tāpēc, pateicoties viņa neatvairāmajam piedāvājumam, bildē ir iekļuvuši pāris vampīrgabali un droši vien šogad būs jāatgriežas pie grafiskajiem romāniem (starp citu, Rozes grāmatnīcas stendā šogad varēja tikt pie komiksiem pa pāris eirām). No citiem blogeriem, kuri sestdienas rītā spietoja pa izstādi es satiku tikai Spīganu, turklāt ļoti neierasti – viņai nebija līdzi suņa.

Grāmatu izstāde 2018

Grāmatu izstādes ieguvumi

Izstādes spontānākais pirkums ir Dikinsones dzejoļu krājumiņš „Āboliņš un bite”. Dzeju es lasu ļoti reti. Pērku – nu gandrīz nekad. Bet izskatās, ka ar šo grāmatu es sapratīšos.

Pasākumus šoreiz nebiju plānojusi apmeklēt, jo sestdienas rīta programmā nebija iegadījušās mani interesējošas tēmas. Aiz ziņkārības tomēr aizgāju apskatīties uz Alberta Bela romāna „Būris” galvenā varoņa Edmunda Bērza prototipu, tikšanās, ar kuru bija solīta izstādes programmā (prototips, protams, nekādā mistiskā būrī nav sēdējis, viņš ir slavens arhitekts ar principiālu raksturu, pavisam reāls). Tak prototips nudien izrādījās ar raksturu un uz tikšanos neieradās, jo taupījās slēpošanas braucienam uz Franciju. Es viņu gluži labi saprotu, nav nekas jauks būt par skolu latviešu literatūras programmā iekļauta darba prototipu, kuru pukstēdami analizē pumpaini tīņi nu jau laikam vairākās paaudzēs. Man būtu gribējies paklausīties Māras Zālītes stāstu par „Paradīzes putniem”, bet diemžēl viņai bija iesildošā grupa ar diskusiju par erotisko literatūru. Diskusija izvērtās diezgan garlaicīga. Tajā piedalījās onkulis, kurš elsa, ka vajag vairāk seksa un tante, kas dvesa, ka tomēr vajag jūtas. Tas palika apnicīgi jau pēc desmit minūtēm, tāpēc devos mājās lasīt sapirktās grāmatas.

Kopumā jau Grāmatu izstāde bija foršs un ļoti pozitīvs pasākums, kuru vienmēr apmeklēju ar patiesu prieku.. Paldies visiem, kas to organizē un rūpējas, lai trakajiem grāmatmīļiem būtu savi mazie svētki un netrūktu, ko lasīt.

2018. gada grāmatu saraksts lasīšanai

Beidzot arī es esmu kritusi par upuri sarakstu mānijai, kura klejo pa grāmatu blogiem katra gada sākumā. Eksperimentālos nolūkos šogad sastādīšu lasāmo grāmatu sarakstu. Tādu nelielu, un ar domu, ka to noteikti var neievērot. Paskatīsimies, kas no tā sanāks.

Jāatzīstas, ka sarakstu sastādīt nemaz nebija tik vienkārši un nācās labi padomāt, ko es no tā visa patiešām gribētu izlasīt. Nu skaidrs, ka es gribētu izlasīt vēl dažus dažus tūkstošus aizraujošu un labu grāmatu, bet mana lasītspēja ir stipri ierobežota, īpaši svešvalodās. Pareizais jautājums ir, ko es spēšu izlasīt šajā gadā. Tā es paliku pie 40 grāmatām. Sarakstā nav iekļautas populārzinātniskās grāmatas, kuras man ir sakrātas pamatīga čupiņa, bet lielākoties svešvalodās. To lasīšana prasa nelielu koncentrēšanos un dažreiz arī piepūli, tāpēc baidos, ka, iekļaujot tās sarakstā, tām nepieķeršos.

Dāvanu saraksts 2018 gads

Grāmatu blogeru dāvanas

Šogad dāvanās saņēmu 6 grāmatas, no kurām vienu jau izlasīju.

  1. No Asmo ļaunie vabuļi no Soltleiksitijas “Wicked Bugs: The Louse That Conquered Napoleon’s Army Other Diabolical Insects” by Amy Stewart.
  2. No Lasītājas Christopher Moore “The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale Of Christmas Terror”.
  3. No Ms Marii Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls”.
  4. No Spīganas lieliska grāmata par to, kā cilvēki tika pie suņiem, kāpēc suņi nav vilki, un par to, cik attīstīta ir suņu emocionālā inteliģence. Bez lieka patosa, bet ar mīlestību pret suņiem: In Defence of Dogs by John Bradshaw.
  5. No Fleda Alberta Bela “Izmeklētājs”.
  6. No Andra kaut kāda baigā čerņa – “The Court of Broken Knives” by Anna Smith Spark.

Klasika

Nav no pievilcīgākajām sadaļām, bet dažas grāmatas patiešām gribu izlasīt. Ar šīs sadaļas lasīšanu var gadīties visādi.

  1. Tomass Manns “Doktors Fausts”
  2. Fjodors Dostojevskis “ Brāļi Karamazovi”
  3. Meša Selimovičs “Dervišs un nāve”
  4. Džonetans Svifts “Gulivera ceļojumi”
  5. Čārlzs Dikenss “Saltais nams”
  6. Ernests Hemingvejs “Kam skanēs zvans”
  7. Deivids Henrijs Lorenss “Varavīksne”

Latviešu literatūra

Šis ir Latvijas 100 jubilejas gads, un, šķiet, visi ir galīgi nojūgušies ar to Latvijai 100. Bet latviešu autoru grāmatas nudien lasu un blogā aprakstu regulāri. Kāpēc lai 2018. gads būtu kaut kāds izņēmums.

  1. Arno Jundze “Sarkanais dzīvsudrabs”
  2. Vīlipsōns, Nora Ikstena, “Ārprātija piedzīvojumi”
  3. Rihards Bargais “Plikie rukši”
  4. Marģers Zariņš “Viltotais Fausts”
  5. Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”
  6. Edvards Virza “Straumēni’
  7. Akmentiņa grāmata no vēstures romānu sērijas, ja viņš to sarakstīs.

Sērijas

Sēriju lasīšana ir nebeidzama cīņa ar daudzgalvainu pūķi, kuram vienas nocirstas galvas vietā ataug piecas. Ja šogad arī pabeigšu lasīt kādas trīs sērijas, tad, pavisam nemanot, būšu iesākusi septiņas jaunas vietā. Bet kaut ko jau lietas labā jādara.
Nārniju jāizlasa, lai varētu labāk izprast Grsomanu.

  1. Levs Grosmans “Burvju zeme” – The Magicians
  2. Klaivs Steiplzs Lūiss “Princis Kaspiāns” – Nārnijas hronikas
  3. Klaivs Steiplzs Lūiss “Rītausmas ceļinieka brauciens” – Nārnijas hronikas
  4. Klaivs Steiplzs Lūiss “Sudraba krēsls” – Nārnijas hronikas
  5. Klaivs Steiplzs Lūiss “Pēdējā kauja” – Nārnijas hronikas
  6. Terijs Prečets “Making Money” – Discworld
  7. Terijs Prečets “Snuff” – Discworld
  8. Terijs Prečets “The Shepherd’s Crown” – Discworld
  9. Ursula Le Gvina “The Dispossessed”- Hainish Cycle
  10. Valters Mērss “Город мечтающих книг” – Zamonien
  11. Keita Atkinsone “Started Early, Took My Dog” – Džeksons Broudijs

Citas

Daži iemīļoti autori un pāris interesantas grāmatas pēc citu atsauksmēm. Arī viens komikss un viena Jēzus biogrāfija.

  1. Margareta Atvuda “Alias Grace”
  2. A.S. Byatt “Possession”
  3. Donna Tartt “The Secret History”
  4. Kristofers Mūrs “Lamb: The Gospel According to Biff, Christ’s Childhood Pal”
  5. Arnalds Indridasons “Purvs”
  6. Roberts Galbraits “Dzeguzes sauciens”
  7. Sergejs Dovlatovs “Соло на ундервуде. Соло на IBM”
  8. Viktors Peļevins “ДПП (НН)”
  9. Jeff Smith “Bone”

Viss pārējais – mirkļa vājības, iegribas un kaprīzes – la la lā!

  1. Джефф Вандермеер “Аннигиляция”
  2. Джефф Вандермеер “Консолидация”
  3. Джефф Вандермеер “Ассимиляция”
  4. Māra Zālīte “Paradīzes putni”
  5. Šeins Hegartijs “Tumšmute”

2017. gada grāmatu pārskats jeb iemetiet man ar kādu izcilu romānu

Jā, gada beigas ir klāt, un pienācis laiks tradicionālajam grāmatu pārskatam. Ar lasīšanu šogad veicās labi. Kopā, īpaši neiespringstot, izlasīju 70 grāmatas, kas ir normāls lasīšanas apjoms. Daļu no tām var redzēt bildē. Kāpēc ne visas? Nu tāpēc, ka man vēl joprojām žēl savu laiku ieguldīt gudrīdos.

2017 gadā lasītais

Mēģinot izvēlēties labākās šī gada grāmatas, nonācu pie negaidīti nomācoša secinājuma – šogad izdevniecības latviešu valodā nav izdevušas nevienu patiešām izcilu grāmatu. Nudien nevienu. Ir dažas tīri labi lasāmas kā Kalvino “Neredzamās pilsētas”, Vodolazkina “Aviators”, Kutzē “Jēzus bērnība”, Grasa pirmsnāves murmulējumi, bet arī tās nav šo autoru labākie darbi. Klusi ceru, ka es vienkārši neesmu pamanījusi kādu patiešām izcilu romānu, kas šogad ir izdots lielā slepenībā un netiek reklamēts tikai tāpēc, ka ļoti labs. Klau, bloga lasītāji, ja jūs tādu esat manījuši, tad iemetiet man ar to. Apsolos sameklēt, izlasīt un aprakstīt blogā.

Arī par šogad iznākušajām latviešu autoru grāmatām nav dzirdētas sajūsminātas atsauksmes no cilvēkiem, kuru viedokli ir vērts ņemt vēra, bet tās grāmatas, kuras izlasīju, bija samērā viduvējas. Iespējams, ka FB manītā doma, ka Latvijas Literatūras gada balvu vajadzētu piešķirt retāk, teiksim, reizi 3 gados nav slikta. Labu rakstnieku mums nemaz tik daudz nav un būtu muļķīgi gribēt, lai viņi katru gadu uzraksta pa kādam lieliskam romānam. Tā tas tomēr nenotiek, un tas ir saprotams, bet vēl joprojām nesaprotu, kāpēc vairs netulko izcilas grāmatas. Nudien nezinu, vai tā ir tendence, vai arī 2017. ir gadījies tāds neveiksmīgāks gads latviešu grāmatniecībā.

Laba populārzinātniskā lasāmviela man ir sena sāpe, bet šogad atradās vismaz viens labs izdevums – Leonarda Mlodinova grāmata par subliminālajām ietekmēm mūsu dzīvē (nosaukuma latviskojums ir tik nejēdzīgs, ka man to nemaz negribas te pieminēt).

Vienīgi dažu žanru literatūra šogad vēl turas pieņemamā līmenī, un mēs tikām pie “Burvju karaļa”, “Ogļu kalna bibliotēkas”, “Vārnu sešinieka”, “Sašķeltās jūras” triloģijas noslēguma un “Saules kodola”, bet droši vien arī tikai pateicoties pāris entuziastiem.

Nav jau arī tā, ka nav ko lasīt. Neesmu vēl paspējusi izlasīt daudzas agrāk izdotas izcilas grāmatas. Un, svešvalodās ir vispār, ui, cik daudz lasāmā – vienā mūžā nemaz neizlasīsi, pat piecos nē. Tāpat arī viduvēju grāmatu latviešu valodā šogad netrūkst. Bet nepārprotiet, man nav nekādu iebildumu pret viduvējām grāmatām. Es pati tādas labprāt palasu brīžos, kad negribas ķerties pie kaut kā jēdzīgāka. Mani nomāc tas, ka šogad nav iznākušas patiesi labas grāmatas. Un mani nomāc tas, ka Latvijas izdevniecībās ir pieņemts viduvējas grāmatas reklamēt kā ļoti izcilas, jo tas degradē lasītāju izpratni par literatūras kvalitāti un pilnībā sagrauj uzticību jebkuram izdevniecības izteiktajam viedoklim. Galu galā viduvējība nav nekas slikts, un lielākā daļa lasītāju sirds dziļumos grib lasīt tieši viduvējības, tāpēc visiem būtu vieglāk, ja viduvējības sauktu par viduvējībām un draņķības par draņķībām.

Laimīgu Jauno gadu, bloga lasītāji! Varbūt tas izdosies labāks, un mūs tur jau gaida brīnišķīgi literārie šedevri.

Dāvanas grāmatu blogeriem 2017. gads

Mīļie grāmatu blogeri, parunāsim par dāvanām! Šogad neesmu bijusi krietna un uzcītīga dāvanu gādātāja, tomēr tradīcijas nevar tā vienkārši atmest. Tāpēc esmu nedaudz vienkāršojusi apdāvināšanu, un šogad visiem, izņemot Fledi, bet par to vēlāk, uzdāvināšu vienu un to pašu grāmatu. Un tā ir – Johannas Sinisalo “Saules kodols”. Tā ir diezgan sakarīgi uzrakstīta grāmata, kas, manuprāt, būtu pelnījusi mazliet lielāku popularitāti. Un, jā, man ļoti gribētos izlasīt arī vēl kāda blogera viedokli par to.
Johanna Sinisalo Saules kodolsGribu piebilst, ka arī, ejot vieglākos ceļus, esmu par jums visiem domājusi, tāpēc iemesls manai izvēlei Jums uzdāvināt “Saules kodolu” ir katram savs.

Asmo – daudzslāņaina grāmata, kuras notikumi lasītājam jāsaliek kopā pašam.
Andrim – dīvaina ziemeļnieciski melanholiska distopija.
Austrai – šamanisma mistērijas.
Baltajam Runcim – čili audzēšanas apraksti un eigēnika.
Dainim – grāmata par depresiju un tās izraisītām atkarībām.
Doronikei – stāsts par divu māsu ne vienmēr gludajām attiecībām.
Lasītājai – labs romāns par feminismu, dažreiz der sev atgādināt, kāpēc tas ir tik svarīgs.
Ms Marii – kriminālstāsts par mīklaini pazudušām sievietēm.
Spīganai – varētu būt interesanti palasīt zinātnisko fantastiku, kuras autore ir iedvesmojusies no dzīvnieku domestikācijas un neotēnijas idejām, kā arī suņu audzināšanas rokasgrāmatām.
Vilim – grāmata par utopisku sabiedrisko iekārtu eisistokrātiju.

jūrascūciņasBet Fledis? Fledis “Saules kodolu” jau ir izlasījis un par to komentāros izteicies, tāpēc viņam tradicionāli tiek kāda absurda un jocīga čehu grāmata – Ludvika Vaculīka “Jūrascūciņas”.

 

 

 

 

Priecīgus svētkus!

Latvijas Grāmatu izstāde 2017

Kārtējā Latvijas Grāmatu izstāde Ķīpsalā ir aizvadīta un, spriežot pēc sociālajos tīkos izstādītajiem nopirkto un iemainīto grāmatu kalniem, lielākajai daļai grāmatu blogeru ir bijusi patiešām veiksmīga. Izrādījās, ka tālredzīgākie izstādes apmeklētāji jau savlaicīgi ir iegādājušies jaunus grāmatu plauktus un dažiem par lielu pārsteigumu atklājās, ka arī sievietes spēj panest vairāk par vienu grāmatu, ja grib. Daži blogeri izstādē bija pabijuši visas trīs dienas, daži ieskrējuši uz īsu brīdi, bet jādomā, ka katrs tur bija atradis sev kaut ko interesantu. Latvijas Grāmatu izstāde tak ir viens dikti foršs pasākums un svētki katram patiesam grāmatmīlim. Tāpēc arī blogā dažas ļoti subjektīvas piezīmes par tur pieredzēto.

Šogad Grāmatu izstādi apmeklēju jau otro gadu pēc kārtas, tāpēc varu nedaudz salīdzināt iespaidus. Droši vien labākais laiks braucienam uz izstādi ir piektdiena, jo tad ir mazāk cilvēku, un līdz ar to ērtāk apskatīt stendus un grāmatu piedāvājumu, bet diemžēl piektdienās nekur netieku, tāpēc uz Ķīpsalu devos sestdienas rītā. Pie izstāžu halles durvīm šoreiz stāvēja tanks un rosījās cilvēki formas tērpos. Nezinu gan, vai tas bija domāts izglītības vai grāmatu mīļotāju aizsardzībai, vai vienkārši bija nolikts tāpat – dekorācijai.

Lielo izdevēju (Zvaigzne, Roze) stendi kā jau parasti bija līmenī – plaši, ērti iekārtoti, ar vilinošiem zemo cenu piedāvājumiem un atsaucīgiem un zinošiem pārdevējiem. Tomēr Grāmatu izstādē interesantāk bija izpētīt mazo izdevēju piedāvājumus, jo to izdevumi ne vienmēr ir atrodami grāmatnīcās ārpus Rīgas. Vispār izstādē bija sajūta (subjektīva, protams), ka izdevēju mums netrūkst. Tāpat netrūkst arī daiļliteratūras, dažādu praktisko izdevumu (kā pavārgrāmatas vai rokasgrāmatas), slavenu cilvēku biogrāfiju, visādu ezotērisko un reliģisko figņu – visa kā tik daudz, ka savā mūžā neizlasīsi. Toties trūkst labu populārzinātnisko grāmatu latviešu valodā, vismaz es neko daudz neatradu.

gramatu-izstade-3

Vienmēr gaidu, ko jaunu fantāzijas un fantastikas žanrā būs izdevis Prometejs

Grāmatu apmaiņas stends šogad bija plašāks un labāk pārskatāms. Piedāvājums tajā bija apmēram tāds pats, kā vietējo bibliotēku plauktos, kur lasītāji atnes sev nevajadzīgās grāmatas – daudz labas klasikas, kā arī visādi makulatūrīgi padomju laika izdevumi. Interesanti, ka daži apmeklētāji tajā ir cerējuši tur atrast arī kaut ko citu.

Daži no izstādē aplūkojamajiem latviešu grāmatu tulkojumiem svešvalodās

Daži no latviešu grāmatu tulkojumiem svešvalodās

Kā goda viesis Grāmatu izstādē bija Krievijas delegācija ar apmēram 1000 grāmatu no vairāk kā 10 dažādām izdevniecībām izstādi, lai veicinātu starpkultūru dialogu Latvijā. Godīgi sakot, uz vietas esot tas pēc nekāda starpkultūru dialoga neizskatījās, jo pat tos pāris teikumus Krievijas reklāmas bukletā ar devīzi „Lasām kopā” neviens nebija pacenties iztulkot adekvātā latviešu valodā. Arī lielākā daļa sestdienas rītā dzirdēto pasākumu un prezentāciju notika tikai krievu valodā. Un man jāpiekrīt Doronikei, ka tas bija mazliet nomācoši – Latvijas Grāmatu izstādē, lai arī garāmejot, dzirdēt priekšlasījumus par ļaunajiem latviešu fašistiem un tamlīdzīgi. Arī pasākumu izvietojums šogad nebija ausīm draudzīgs. Bija gan Lielā skatuve, gan Rakstnieku viesistaba, gan Jautrā lasītava, gan Krievijas nacionālais stends, gan visiem tieši pa vidu kaut kāds mistisks Sovlits, kas propagandēja laikam jau pārsvarā padomju krievu literatūru – vārdu sakot, tajā nabaga hallē bija veselas piecas vietas, kurās brīžiem vienlaicīgi tika skaļi baurots mikrofonos, turklāt trijos no tiem krievu valodā. Ķīpsalā patiešām ļoti pietrūkst nodalītu telpu, kurās varētu netraucēti klausīties grāmatu prezentācijas.

gramatu-izstade-2

Krievu grāmatu izstāde

Pasākumi izstādē, kurus nejaušības dēļ gadījās apmeklēt, bija patiešām interesanti. Jau no paša rīta tūlīt pēc izstādes atvēršanas pie Lielās skatuves bija sapulcējies krietns pulciņš lielākoties vecu, sirmu un krunkainu, bet dikti smaidīgu un foršu kundzīšu, kuras aizrautīgi klausījās divu jauku kungu uzstāšanos. Tā izrādījās Pētera Strudberga grāmatas „Anatolijs Danilāns. Dakteris ar atvērtu sirdi” prezentācija un, pienākot tuvāk, arī es nespēju pretoties profesora valdzinājumam. Apsēdos maliņā un ar lielu prieku noklausījos viņa stāstus par savu dzimtu, pirmajiem darba gadiem, suņiem, gurķiem, pielūdzējām, zolīti, ūdensslēpošanu un daudz ko citu. Parasti jau Danilāns stāsta par nopietnām medicīnas lietām, bet jāatzīst, ka viņš pats ir ļoti interesants un daudzpusīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu, kurš uzstājoties izstaroja tik daudz dzīvesprieka, ka tā noteikti pietika visām klausītājām vēl visai dienai. Ai, jāatzīstas, ka es pat gandrīz nopirku reklamēto grāmatu, bet par laimi Jumavas stends bija dikti neērti iekārtots un man tajā nemaz negribējās spraukties iekšā.

Anatolijs Danilāns un Pēteris Strubergs

Anatolijs Danilāns un Pēteris Strubergs

Vēl man bija doma noklausīties „Baltu dievestības pamatu” prezentāciju, kas pēc ievada izskatījās, ka būs varen jautrs pasākums, bet uz to bija savācies tāds aptrakušu dievestības fanu pūlis, ka nolēmu labāk aizstaigāt līdz Rakstnieka viesistabai, kurā tobrīd bija paredzēts stāstījums par populāro mūziku grāmatās un Viktoram Lapčenokam (te laikam jāpaskaidro, ka viņš bija latviešu estrādes mākslinieks, turklāt ļoti labs, jo dziedāja tajos senajos laikos, kad uz skatuves laida uzstāties cilvēkus, kas patiešām prata dziedāt) veltīto izdevumu „Izredzētais”. Uz šo pasākumu sākumā bija ieradušies kādi pieci cilvēki, bet par laimi pēc tam atnāca vēl daži, jo mums tika piedāvāta īpaši ekskluzīva iespēja – uzstājās Guntars Račs un katram klausītājam piesolīja veltīt kādu savu dzejoli, kuru nejauši uzšķirs un nolasīs no dzejas krājuma. Pavisam nopietni, tā bija. Daži arī pieteicās. Pirmais dzejolis izklausījās, ka bija rakstīts bērēm, bet pārējie bija vienkārši draņķīgi. Piespiedu dzejas klausīšanās patiešām ir kaut kas nelāgs, es pat apsvēru domu iet pie krieviem vai baltu dievestības faniem, bet pārāk daudz Rača dzejas gribētāju tomēr nebija. Tā nu viņš vēl pasūkstījās par latviešu gaužām slikto populāro dziesmu nošu un vārdu pārzināšanu un visiem reklamēja savas izdevniecības lieliskos dziesmu nošu krājumus, un tikai uz beigām atcerējās arī par tāda Lapčenoka eksistenci, bet tad jau man nācās doties uz Manfeldes un Ābeles romānu prezentāciju. Arī tas kopumā bija labs un interesants pasākums, tikai nezinu kāpēc rīkotāji bija nolēmuši, ka par Ābeles „Dunu” klausītājiem noteikti vajag nolasīt nopietnu literatūrzinātnisku referātu. Referātu! Un monotoni nolasīt no lapām. Vispār jau referāts bija labs un saturīgs, bet tas pēc savas formas galīgi neiederējās izstādes atmosfērā starp lielākoties brīvajām un dabiskajām sarunām par grāmatām.

No taustāmiem ieguvumiem jāatzīmē, ka nopirku sešas grāmatas, bet vienu (par suņu audzināšanu) pēkšņas bērnības nostaļģijas iespaidā savācu no grāmatu apmaiņas stenda, jo mans personīgais eksemplārs jau sen ir sašķīdis sīkākās frakcijās.

Grāmatu izstādes taustāmie ieguvumi

Grāmatu izstādes taustāmie ieguvumi

No blogeriem, kuri sestdien diezgan daudzi spietoja pa izstādi, satiku tikai Andri un beidzot klātienē iepazinos ar Asmo. Mani gan vēl joprojām māc nelielas šaubas, vai viņš ir reāls cilvēks, vai tikai interneta fikcija, jo kā gan vienatnē ir iespējams izlasīt un blogā aprakstīt tik daudz grāmatu. J

Beigu kopsavilkums – Grāmatu izstāde ir ļoti labs pasākums. Ja būtu bijis vairāk laika, tur patiešām varēja nodzīvot visu dienu. Nu, sakiet, kur gan vēl es būtu labprātīgi klausījusies Rača dzeju viņa paša izpildījumā.

Savus iespaidus par Grāmatu izstādi sīkāk ir aprakstījuši arī Austra,  Ms Marii un Baltais Runcis.

Bet te skats no grāmatu tirdzniecības frontes skarbās otras puses – Asmo pieredze ar dažādiem  pircējiem Prometeja stendā.

Saraksts lasīšanai 2017. gadā

Vakar Goodreads notika kaut kādas šausmas un šī lapa vairāk bija uzkārusies nekā darbojās normāli. Acīmredzot kārtīgam šīs vietnes lietotājam ir svēts pienākums ienākt tur reizi gadā un atzīmēt savu īpašo Lasīšanas Izaicinājumu un, skaidrs, ka šajos laikos Goodreads neatzīmētas grāmatas nemaz neskaitās izlasīts un ir jāpārlasa no jauna. Nekad neesmu sapratusi koncepciju, pēc kuras tik normāla nodarbe kā lasīšana ir jāpārvērš par izaicinājumu. Lasīšana tak ir tikpat dabiska nodarbe kā elpošana, bet, ja kādam elpošanai ir nepieciešams izaicinājums, tad ar viņu kaut kas galīgi nav labi.
Tomēr arī man ir viens tradicionāls gada sākuma grāmatu saraksts. Lai gan ne vienmēr izdodas izlasīt visu sarakstā minēto, tomēr es cenšos, es patiešām cenšos. Turklāt šī gada saraksts ir sanācis dikti foršs un interesants – gan žanri daudzveidīgi, gan tēmas dažādas, gan būs iespēja palasīt visās valodās, kuras mazliet pārzinu. Paldies visiem grāmatu dāvinātājiem!

saraksts-2017

No Asmo grāmata, kura, ja arī nepatiks pēc satura, tad vismaz pēc formas gan spēs priecēt lasītāja aknas – The Book by Keith Houston.
No Lasītājas veselas divas grāmatas – The Seed Collectors by Scarlett Thomas un Rosas Navaro Duranas Dons Kihots – stāsti bērniem. Nu vismaz ar vienu, cerams, galā tikšu.
No Ms Marii romāns, kur gandrīz vairāk par sižetu jāsajūsminās par to, cik gudri autors visu izdomājis, un cik lieliski uzrakstījis – K. J. Parker “The Folding Knife”.
No Spīganas dāvana, kas varētu uzlabot manas attiecības ar antropoloģiju Philippe Bourgois „In Search of Respect”.
No Doronikes pēdējā laika populārākā grāmata krievu literatūrā, kura dabūjusi visādas prēmijas, jau teatralizēta un, par kuru nav dzirdētas sliktas atsauksmes, lai arī grāmata ir par smagu tēmu – Гузель Яхина “Зулейха открывает глаза”.
No Austras lieliskais Brian K. Vaughan un Fiona Staples komikss “Saga”, kurš ir priecējis gan viņu, gan tūkstošus citu lasītāju.
No Viļa šogad mazāk pamanīts Dena Dimiņa tulkojums Hansa Hennija Jāna “Svina nakts”.
No Fleda veseli trīs Jaromīras Kolārovas romāni vienā sējumā, tai skaitā pat čehu horrors „Vai vīrieši nodzīvos līdz 2000. gadam?”

Šogad turpināšu cīnīties ar tām divdesmit lasīt iesāktajām grāmatu sērijām (izskatās, ka reālas cerības pabeigt ir tikai Sašķelto jūru) un droši vien atkal pavisam nejauši iesākšu vēl kādas septiņas jaunas.
Un saistībā ar simtgades straujo tuvošanos vajadzētu mazliet sakopt latviešu autoru stūrīti, nu vismaz uzrakstīt aprakstus visām latviešu grāmatām, kuras izlasu. Arī tas būtu labi.
Vēl derētu rakstīt mazliet vairāk nekā pagājušajā gadā, bet ar to tad šoreiz pietiks apņemties darīt lietas, kuras ne vienmēr izdodas izpildīt.

2016. grāmatu gada pārskats

Hops, un atkal nemanot ir pielavījušās gada beigas. Šogad lasīju mazāk, bet, tā kā Goodread vēl joprojām ir tehniski nejēdzīgs sociālais tīkls, izlasīto tur atzīmēju tikai tad, kad nu nekādi nevaru izdomāt, ko citu labāku darīt, tāpēc būs vien jums jātic, ka šajā gadā izlasīju 60 grāmatu, kas nepavisam nav daudz. Līdz ar to arī blogā rakstīju mazāk nekā iepriekšējos gados, bet, kā zināms, tad tas esot saistīts ar saules aktivitātes ciklu, un tur neko nevar darīt (varbūt vienīgi apņemties izlasīt visu PFC sēriju). Toties šogad pirmo reizi dzīvē apmeklēju visu grāmatmīļu Meku – Ķīpsalas izstādi, kas izrādījās diezgan interesants, lai gan finansiāli ietilpīgs pasākums (dikti jau daudz kārdinājumu vājam grāmatatkarīgam raksturam). Un pirmo reizi dzīvē runāju radio (Spīganas raidījumā). Atzīstos, ka man ir šausmīgi bail no runāšanas radio, bet beigās nebija tik briesmīgi, kā sākumā šķita. Vēl blogam apritēja četri gadi un tas veiksmīgi sagaidīja jau savus piektos Ziemassvētku, ar ko mazliet lepojos, jo ne visiem blogiem tas ir izdevies.

Lasītāji

Bloga statistika dzīvo kaut kādu savu ne vienmēr izprotamu dzīvi (iespējams arī saistītu ar saules aktivitātes ciklu, kā gan citādi), un šajā gadā skatījumu skaits ir palielinājies gandrīz pusotru reizi, ko es nespēju loģiski izskaidrot, jo rakstīju mazāk, bet lai nu tā būtu. Visvairāk apmeklētāju blogā nonāk pateicoties meklētājprogrammām, mazliet atnāk arī no sejasgrāmatas un čivekļa. No citiem blogiem visvairāk apmeklētāju ir no Doronikes, Spīganas un Asmo tīmekļa žurnāliem. Arī policija manu blogu regulāri pieskata, bet acīmredzot viss ir kārtībā.

No rakstiem šajā gadā vispopulārākie bija stāsts par grāmatu izstādes apmeklējumu, “Grega dienasgrāmatas: Vecā skola” apraksts, kas nudien nav nekāds pārsteigums, un “Ella un draugi”, kas laikam ir iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasāmajā sarakstā un tāpēc tikusi pie skatījumiem. Vismazākā lasītāju interese ir bijusi par Sergeja Dovlatova un Freda Adras darbiem, kas arī nav nekāds pārsteigums. Žēl. protams, ka tā, bet man šie autori patīk un droši vien turpināšu lasīt un aprakstīt viņu grāmatas.

No komentētājiem aktīvākie ir bijuši MsMarii, Andris, Doronike, Asmo un Fledis. Bet paldies visiem, kas ienāk blogā un izsaka savu viedokli!

2016-gada-lasitais

Grāmatas

Šogad cīnījos ar grāmatu sērijām, bet ne visai veiksmīgi. Sērijas vinnēja. Turklāt ar graujošu pārsvaru. Esmu iesākusi lasīt veselas septiņas jaunas sērijas, bet pabeigusi, mū-ha-hā, tikai vienu (Sarkanās sacelšanās triloģiju). Jā, par dažām grāmatām, sākot lasīt, es nemaz nezināju, ka tām ir turpinājumi. Tomēr to, kāpēc man pēkšņi savajadzējās ķerties pie tā apmetņu fetišista Laika Rata vai Malazāņiem nezinu cik sējumos, es diez vai varēšu izskaidrot. Vienkārši tobrīd tā vajadzēja un viss. Un negribas nemaz skaitīt, cik sēriju ir iesāktas iepriekšējos gados, bet skaidrs, ka krietnu daļu no tām es nepabeigšu nekad. Dažas, protams, nav vērts turpināt lasīt, bet īpaši riebīgas ir tās, kuru autori visu laiku cep augšā nebeidzamus turpinājums, vai tieši otrādi – spītīgi neraksta nākamās grāmatas ne sitami.

Par jaukākām lietām ir jāpiebilst, ka šogad atklāju tādus sev tīkamus rakstniekus kā Sergeju Dovlatovu, Fredu Adru un Džo Aberkrombiju, nedaudz pievērsos antīkajai literatūrai (ak, Apulējs) un veselas četras grāmatas varonīgi noklausījos kā man tās tiek nolasītas priekšā. Starp citu, viena no tām bija Harijs Poters un filozofu akmens, nebija slikti, bet diez vai būšu spējīga tuvākajā laikā noklausīties arī visas sešas atlikušās daļas.

Latviešu autorus diemžēl lasīju ļoti maz, bet no tiem dažiem (Spāre, Bankovskis, Rukšāne, Kuzmins, Melgalve) subjektīvi vislabāk man patika Vlada Spāres “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”. Tas bija negaidīti, asprātīgi aizrautīgi un absurdi.

Trīs foršākie no šogad lasītajiem tulkojumiem bija Dena Dimiņa “Ceļojums līdz nakts galam” (Selīns), Daces Meieres “Mežonīgie detektīvi” (Bolanjo) un Māras Poļakovas “Džezs pār Donbasu” (Žadans). Turklāt pēdējā grāmata man sižetiski nemaz nepatika, es to izlasīju tikai patīkamā tulkojuma dēļ.

Sliktākā tulkojuma balva aiziet (nē, nepavisam ne “Pusķēniņam”, lai kā visi par to blogos vaimanāja), bet gan “Maivaboles dara to visilgāk”. Nezinu, kas tur bija vainīgs, varbūt arī oriģināls ir nebaudāms, bet grāmata briesmīgi kokainā un grūti uztveramā teksta dēļ bija lasāma tikai ar lielu piespiešanos.

Labākā populārzinātniskā grāmata bija Bena Goldeikra “Sliktā zinātne”. Ļoti retais gadījums, kad grāmatu gribas ieteikt izlasīt visiem. Tomēr jāpiebilst, ka ļoti daudz prieka man sagādāja arī plakantārpi no Hendersona Bestiārija.

Visiemidzinošākā grāmata, kurai varu pateikties par neticami ātru iemigšanu vismaz pāris nedēļas, bija Ēriksena “Mazas vietas – lieli jautājumi”.

Un nu jau tradicionālā balva par sliktāko seksa ainu šogad aiziet Deiva Egersa “Sfērai”.

Laimīgu Jauno gadu bloga lasītāji! Paldies, ka šeit ieskatieties! Un, lai nākotnē piepildās viss, ko jūs patiesi vēlaties.