Category Archives: Citas piezīmes

Latvijas Grāmatu izstāde 2017

Kārtējā Latvijas Grāmatu izstāde Ķīpsalā ir aizvadīta un, spriežot pēc sociālajos tīkos izstādītajiem nopirkto un iemainīto grāmatu kalniem, lielākajai daļai grāmatu blogeru ir bijusi patiešām veiksmīga. Izrādījās, ka tālredzīgākie izstādes apmeklētāji jau savlaicīgi ir iegādājušies jaunus grāmatu plauktus un dažiem par lielu pārsteigumu atklājās, ka arī sievietes spēj panest vairāk par vienu grāmatu, ja grib. Daži blogeri izstādē bija pabijuši visas trīs dienas, daži ieskrējuši uz īsu brīdi, bet jādomā, ka katrs tur bija atradis sev kaut ko interesantu. Latvijas Grāmatu izstāde tak ir viens dikti foršs pasākums un svētki katram patiesam grāmatmīlim. Tāpēc arī blogā dažas ļoti subjektīvas piezīmes par tur pieredzēto.

Šogad Grāmatu izstādi apmeklēju jau otro gadu pēc kārtas, tāpēc varu nedaudz salīdzināt iespaidus. Droši vien labākais laiks braucienam uz izstādi ir piektdiena, jo tad ir mazāk cilvēku, un līdz ar to ērtāk apskatīt stendus un grāmatu piedāvājumu, bet diemžēl piektdienās nekur netieku, tāpēc uz Ķīpsalu devos sestdienas rītā. Pie izstāžu halles durvīm šoreiz stāvēja tanks un rosījās cilvēki formas tērpos. Nezinu gan, vai tas bija domāts izglītības vai grāmatu mīļotāju aizsardzībai, vai vienkārši bija nolikts tāpat – dekorācijai.

Lielo izdevēju (Zvaigzne, Roze) stendi kā jau parasti bija līmenī – plaši, ērti iekārtoti, ar vilinošiem zemo cenu piedāvājumiem un atsaucīgiem un zinošiem pārdevējiem. Tomēr Grāmatu izstādē interesantāk bija izpētīt mazo izdevēju piedāvājumus, jo to izdevumi ne vienmēr ir atrodami grāmatnīcās ārpus Rīgas. Vispār izstādē bija sajūta (subjektīva, protams), ka izdevēju mums netrūkst. Tāpat netrūkst arī daiļliteratūras, dažādu praktisko izdevumu (kā pavārgrāmatas vai rokasgrāmatas), slavenu cilvēku biogrāfiju, visādu ezotērisko un reliģisko figņu – visa kā tik daudz, ka savā mūžā neizlasīsi. Toties trūkst labu populārzinātnisko grāmatu latviešu valodā, vismaz es neko daudz neatradu.

gramatu-izstade-3

Vienmēr gaidu, ko jaunu fantāzijas un fantastikas žanrā būs izdevis Prometejs

Grāmatu apmaiņas stends šogad bija plašāks un labāk pārskatāms. Piedāvājums tajā bija apmēram tāds pats, kā vietējo bibliotēku plauktos, kur lasītāji atnes sev nevajadzīgās grāmatas – daudz labas klasikas, kā arī visādi makulatūrīgi padomju laika izdevumi. Interesanti, ka daži apmeklētāji tajā ir cerējuši tur atrast arī kaut ko citu.

Daži no izstādē aplūkojamajiem latviešu grāmatu tulkojumiem svešvalodās

Daži no latviešu grāmatu tulkojumiem svešvalodās

Kā goda viesis Grāmatu izstādē bija Krievijas delegācija ar apmēram 1000 grāmatu no vairāk kā 10 dažādām izdevniecībām izstādi, lai veicinātu starpkultūru dialogu Latvijā. Godīgi sakot, uz vietas esot tas pēc nekāda starpkultūru dialoga neizskatījās, jo pat tos pāris teikumus Krievijas reklāmas bukletā ar devīzi „Lasām kopā” neviens nebija pacenties iztulkot adekvātā latviešu valodā. Arī lielākā daļa sestdienas rītā dzirdēto pasākumu un prezentāciju notika tikai krievu valodā. Un man jāpiekrīt Doronikei, ka tas bija mazliet nomācoši – Latvijas Grāmatu izstādē, lai arī garāmejot, dzirdēt priekšlasījumus par ļaunajiem latviešu fašistiem un tamlīdzīgi. Arī pasākumu izvietojums šogad nebija ausīm draudzīgs. Bija gan Lielā skatuve, gan Rakstnieku viesistaba, gan Jautrā lasītava, gan Krievijas nacionālais stends, gan visiem tieši pa vidu kaut kāds mistisks Sovlits, kas propagandēja laikam jau pārsvarā padomju krievu literatūru – vārdu sakot, tajā nabaga hallē bija veselas piecas vietas, kurās brīžiem vienlaicīgi tika skaļi baurots mikrofonos, turklāt trijos no tiem krievu valodā. Ķīpsalā patiešām ļoti pietrūkst nodalītu telpu, kurās varētu netraucēti klausīties grāmatu prezentācijas.

gramatu-izstade-2

Krievu grāmatu izstāde

Pasākumi izstādē, kurus nejaušības dēļ gadījās apmeklēt, bija patiešām interesanti. Jau no paša rīta tūlīt pēc izstādes atvēršanas pie Lielās skatuves bija sapulcējies krietns pulciņš lielākoties vecu, sirmu un krunkainu, bet dikti smaidīgu un foršu kundzīšu, kuras aizrautīgi klausījās divu jauku kungu uzstāšanos. Tā izrādījās Pētera Strudberga grāmatas „Anatolijs Danilāns. Dakteris ar atvērtu sirdi” prezentācija un, pienākot tuvāk, arī es nespēju pretoties profesora valdzinājumam. Apsēdos maliņā un ar lielu prieku noklausījos viņa stāstus par savu dzimtu, pirmajiem darba gadiem, suņiem, gurķiem, pielūdzējām, zolīti, ūdensslēpošanu un daudz ko citu. Parasti jau Danilāns stāsta par nopietnām medicīnas lietām, bet jāatzīst, ka viņš pats ir ļoti interesants un daudzpusīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu, kurš uzstājoties izstaroja tik daudz dzīvesprieka, ka tā noteikti pietika visām klausītājām vēl visai dienai. Ai, jāatzīstas, ka es pat gandrīz nopirku reklamēto grāmatu, bet par laimi Jumavas stends bija dikti neērti iekārtots un man tajā nemaz negribējās spraukties iekšā.

Anatolijs Danilāns un Pēteris Strubergs

Anatolijs Danilāns un Pēteris Strubergs

Vēl man bija doma noklausīties „Baltu dievestības pamatu” prezentāciju, kas pēc ievada izskatījās, ka būs varen jautrs pasākums, bet uz to bija savācies tāds aptrakušu dievestības fanu pūlis, ka nolēmu labāk aizstaigāt līdz Rakstnieka viesistabai, kurā tobrīd bija paredzēts stāstījums par populāro mūziku grāmatās un Viktoram Lapčenokam (te laikam jāpaskaidro, ka viņš bija latviešu estrādes mākslinieks, turklāt ļoti labs, jo dziedāja tajos senajos laikos, kad uz skatuves laida uzstāties cilvēkus, kas patiešām prata dziedāt) veltīto izdevumu „Izredzētais”. Uz šo pasākumu sākumā bija ieradušies kādi pieci cilvēki, bet par laimi pēc tam atnāca vēl daži, jo mums tika piedāvāta īpaši ekskluzīva iespēja – uzstājās Guntars Račs un katram klausītājam piesolīja veltīt kādu savu dzejoli, kuru nejauši uzšķirs un nolasīs no dzejas krājuma. Pavisam nopietni, tā bija. Daži arī pieteicās. Pirmais dzejolis izklausījās, ka bija rakstīts bērēm, bet pārējie bija vienkārši draņķīgi. Piespiedu dzejas klausīšanās patiešām ir kaut kas nelāgs, es pat apsvēru domu iet pie krieviem vai baltu dievestības faniem, bet pārāk daudz Rača dzejas gribētāju tomēr nebija. Tā nu viņš vēl pasūkstījās par latviešu gaužām slikto populāro dziesmu nošu un vārdu pārzināšanu un visiem reklamēja savas izdevniecības lieliskos dziesmu nošu krājumus, un tikai uz beigām atcerējās arī par tāda Lapčenoka eksistenci, bet tad jau man nācās doties uz Manfeldes un Ābeles romānu prezentāciju. Arī tas kopumā bija labs un interesants pasākums, tikai nezinu kāpēc rīkotāji bija nolēmuši, ka par Ābeles „Dunu” klausītājiem noteikti vajag nolasīt nopietnu literatūrzinātnisku referātu. Referātu! Un monotoni nolasīt no lapām. Vispār jau referāts bija labs un saturīgs, bet tas pēc savas formas galīgi neiederējās izstādes atmosfērā starp lielākoties brīvajām un dabiskajām sarunām par grāmatām.

No taustāmiem ieguvumiem jāatzīmē, ka nopirku sešas grāmatas, bet vienu (par suņu audzināšanu) pēkšņas bērnības nostaļģijas iespaidā savācu no grāmatu apmaiņas stenda, jo mans personīgais eksemplārs jau sen ir sašķīdis sīkākās frakcijās.

Grāmatu izstādes taustāmie ieguvumi

Grāmatu izstādes taustāmie ieguvumi

No blogeriem, kuri sestdien diezgan daudzi spietoja pa izstādi, satiku tikai Andri un beidzot klātienē iepazinos ar Asmo. Mani gan vēl joprojām māc nelielas šaubas, vai viņš ir reāls cilvēks, vai tikai interneta fikcija, jo kā gan vienatnē ir iespējams izlasīt un blogā aprakstīt tik daudz grāmatu. J

Beigu kopsavilkums – Grāmatu izstāde ir ļoti labs pasākums. Ja būtu bijis vairāk laika, tur patiešām varēja nodzīvot visu dienu. Nu, sakiet, kur gan vēl es būtu labprātīgi klausījusies Rača dzeju viņa paša izpildījumā.

Savus iespaidus par Grāmatu izstādi sīkāk ir aprakstījuši arī Austra,  Ms Marii un Baltais Runcis.

Bet te skats no grāmatu tirdzniecības frontes skarbās otras puses – Asmo pieredze ar dažādiem  pircējiem Prometeja stendā.

Saraksts lasīšanai 2017. gadā

Vakar Goodreads notika kaut kādas šausmas un šī lapa vairāk bija uzkārusies nekā darbojās normāli. Acīmredzot kārtīgam šīs vietnes lietotājam ir svēts pienākums ienākt tur reizi gadā un atzīmēt savu īpašo Lasīšanas Izaicinājumu un, skaidrs, ka šajos laikos Goodreads neatzīmētas grāmatas nemaz neskaitās izlasīts un ir jāpārlasa no jauna. Nekad neesmu sapratusi koncepciju, pēc kuras tik normāla nodarbe kā lasīšana ir jāpārvērš par izaicinājumu. Lasīšana tak ir tikpat dabiska nodarbe kā elpošana, bet, ja kādam elpošanai ir nepieciešams izaicinājums, tad ar viņu kaut kas galīgi nav labi.
Tomēr arī man ir viens tradicionāls gada sākuma grāmatu saraksts. Lai gan ne vienmēr izdodas izlasīt visu sarakstā minēto, tomēr es cenšos, es patiešām cenšos. Turklāt šī gada saraksts ir sanācis dikti foršs un interesants – gan žanri daudzveidīgi, gan tēmas dažādas, gan būs iespēja palasīt visās valodās, kuras mazliet pārzinu. Paldies visiem grāmatu dāvinātājiem!

saraksts-2017

No Asmo grāmata, kura, ja arī nepatiks pēc satura, tad vismaz pēc formas gan spēs priecēt lasītāja aknas – The Book by Keith Houston.
No Lasītājas veselas divas grāmatas – The Seed Collectors by Scarlett Thomas un Rosas Navaro Duranas Dons Kihots – stāsti bērniem. Nu vismaz ar vienu, cerams, galā tikšu.
No Ms Marii romāns, kur gandrīz vairāk par sižetu jāsajūsminās par to, cik gudri autors visu izdomājis, un cik lieliski uzrakstījis – K. J. Parker “The Folding Knife”.
No Spīganas dāvana, kas varētu uzlabot manas attiecības ar antropoloģiju Philippe Bourgois „In Search of Respect”.
No Doronikes pēdējā laika populārākā grāmata krievu literatūrā, kura dabūjusi visādas prēmijas, jau teatralizēta un, par kuru nav dzirdētas sliktas atsauksmes, lai arī grāmata ir par smagu tēmu – Гузель Яхина “Зулейха открывает глаза”.
No Austras lieliskais Brian K. Vaughan un Fiona Staples komikss “Saga”, kurš ir priecējis gan viņu, gan tūkstošus citu lasītāju.
No Viļa šogad mazāk pamanīts Dena Dimiņa tulkojums Hansa Hennija Jāna “Svina nakts”.
No Fleda veseli trīs Jaromīras Kolārovas romāni vienā sējumā, tai skaitā pat čehu horrors „Vai vīrieši nodzīvos līdz 2000. gadam?”

Šogad turpināšu cīnīties ar tām divdesmit lasīt iesāktajām grāmatu sērijām (izskatās, ka reālas cerības pabeigt ir tikai Sašķelto jūru) un droši vien atkal pavisam nejauši iesākšu vēl kādas septiņas jaunas.
Un saistībā ar simtgades straujo tuvošanos vajadzētu mazliet sakopt latviešu autoru stūrīti, nu vismaz uzrakstīt aprakstus visām latviešu grāmatām, kuras izlasu. Arī tas būtu labi.
Vēl derētu rakstīt mazliet vairāk nekā pagājušajā gadā, bet ar to tad šoreiz pietiks apņemties darīt lietas, kuras ne vienmēr izdodas izpildīt.

2016. grāmatu gada pārskats

Hops, un atkal nemanot ir pielavījušās gada beigas. Šogad lasīju mazāk, bet, tā kā Goodread vēl joprojām ir tehniski nejēdzīgs sociālais tīkls, izlasīto tur atzīmēju tikai tad, kad nu nekādi nevaru izdomāt, ko citu labāku darīt, tāpēc būs vien jums jātic, ka šajā gadā izlasīju 60 grāmatu, kas nepavisam nav daudz. Līdz ar to arī blogā rakstīju mazāk nekā iepriekšējos gados, bet, kā zināms, tad tas esot saistīts ar saules aktivitātes ciklu, un tur neko nevar darīt (varbūt vienīgi apņemties izlasīt visu PFC sēriju). Toties šogad pirmo reizi dzīvē apmeklēju visu grāmatmīļu Meku – Ķīpsalas izstādi, kas izrādījās diezgan interesants, lai gan finansiāli ietilpīgs pasākums (dikti jau daudz kārdinājumu vājam grāmatatkarīgam raksturam). Un pirmo reizi dzīvē runāju radio (Spīganas raidījumā). Atzīstos, ka man ir šausmīgi bail no runāšanas radio, bet beigās nebija tik briesmīgi, kā sākumā šķita. Vēl blogam apritēja četri gadi un tas veiksmīgi sagaidīja jau savus piektos Ziemassvētku, ar ko mazliet lepojos, jo ne visiem blogiem tas ir izdevies.

Lasītāji

Bloga statistika dzīvo kaut kādu savu ne vienmēr izprotamu dzīvi (iespējams arī saistītu ar saules aktivitātes ciklu, kā gan citādi), un šajā gadā skatījumu skaits ir palielinājies gandrīz pusotru reizi, ko es nespēju loģiski izskaidrot, jo rakstīju mazāk, bet lai nu tā būtu. Visvairāk apmeklētāju blogā nonāk pateicoties meklētājprogrammām, mazliet atnāk arī no sejasgrāmatas un čivekļa. No citiem blogiem visvairāk apmeklētāju ir no Doronikes, Spīganas un Asmo tīmekļa žurnāliem. Arī policija manu blogu regulāri pieskata, bet acīmredzot viss ir kārtībā.

No rakstiem šajā gadā vispopulārākie bija stāsts par grāmatu izstādes apmeklējumu, “Grega dienasgrāmatas: Vecā skola” apraksts, kas nudien nav nekāds pārsteigums, un “Ella un draugi”, kas laikam ir iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasāmajā sarakstā un tāpēc tikusi pie skatījumiem. Vismazākā lasītāju interese ir bijusi par Sergeja Dovlatova un Freda Adras darbiem, kas arī nav nekāds pārsteigums. Žēl. protams, ka tā, bet man šie autori patīk un droši vien turpināšu lasīt un aprakstīt viņu grāmatas.

No komentētājiem aktīvākie ir bijuši MsMarii, Andris, Doronike, Asmo un Fledis. Bet paldies visiem, kas ienāk blogā un izsaka savu viedokli!

2016-gada-lasitais

Grāmatas

Šogad cīnījos ar grāmatu sērijām, bet ne visai veiksmīgi. Sērijas vinnēja. Turklāt ar graujošu pārsvaru. Esmu iesākusi lasīt veselas septiņas jaunas sērijas, bet pabeigusi, mū-ha-hā, tikai vienu (Sarkanās sacelšanās triloģiju). Jā, par dažām grāmatām, sākot lasīt, es nemaz nezināju, ka tām ir turpinājumi. Tomēr to, kāpēc man pēkšņi savajadzējās ķerties pie tā apmetņu fetišista Laika Rata vai Malazāņiem nezinu cik sējumos, es diez vai varēšu izskaidrot. Vienkārši tobrīd tā vajadzēja un viss. Un negribas nemaz skaitīt, cik sēriju ir iesāktas iepriekšējos gados, bet skaidrs, ka krietnu daļu no tām es nepabeigšu nekad. Dažas, protams, nav vērts turpināt lasīt, bet īpaši riebīgas ir tās, kuru autori visu laiku cep augšā nebeidzamus turpinājums, vai tieši otrādi – spītīgi neraksta nākamās grāmatas ne sitami.

Par jaukākām lietām ir jāpiebilst, ka šogad atklāju tādus sev tīkamus rakstniekus kā Sergeju Dovlatovu, Fredu Adru un Džo Aberkrombiju, nedaudz pievērsos antīkajai literatūrai (ak, Apulējs) un veselas četras grāmatas varonīgi noklausījos kā man tās tiek nolasītas priekšā. Starp citu, viena no tām bija Harijs Poters un filozofu akmens, nebija slikti, bet diez vai būšu spējīga tuvākajā laikā noklausīties arī visas sešas atlikušās daļas.

Latviešu autorus diemžēl lasīju ļoti maz, bet no tiem dažiem (Spāre, Bankovskis, Rukšāne, Kuzmins, Melgalve) subjektīvi vislabāk man patika Vlada Spāres “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”. Tas bija negaidīti, asprātīgi aizrautīgi un absurdi.

Trīs foršākie no šogad lasītajiem tulkojumiem bija Dena Dimiņa “Ceļojums līdz nakts galam” (Selīns), Daces Meieres “Mežonīgie detektīvi” (Bolanjo) un Māras Poļakovas “Džezs pār Donbasu” (Žadans). Turklāt pēdējā grāmata man sižetiski nemaz nepatika, es to izlasīju tikai patīkamā tulkojuma dēļ.

Sliktākā tulkojuma balva aiziet (nē, nepavisam ne “Pusķēniņam”, lai kā visi par to blogos vaimanāja), bet gan “Maivaboles dara to visilgāk”. Nezinu, kas tur bija vainīgs, varbūt arī oriģināls ir nebaudāms, bet grāmata briesmīgi kokainā un grūti uztveramā teksta dēļ bija lasāma tikai ar lielu piespiešanos.

Labākā populārzinātniskā grāmata bija Bena Goldeikra “Sliktā zinātne”. Ļoti retais gadījums, kad grāmatu gribas ieteikt izlasīt visiem. Tomēr jāpiebilst, ka ļoti daudz prieka man sagādāja arī plakantārpi no Hendersona Bestiārija.

Visiemidzinošākā grāmata, kurai varu pateikties par neticami ātru iemigšanu vismaz pāris nedēļas, bija Ēriksena “Mazas vietas – lieli jautājumi”.

Un nu jau tradicionālā balva par sliktāko seksa ainu šogad aiziet Deiva Egersa “Sfērai”.

Laimīgu Jauno gadu bloga lasītāji! Paldies, ka šeit ieskatieties! Un, lai nākotnē piepildās viss, ko jūs patiesi vēlaties.

Dzīve ar blogu. Ceturtais gads

Patiesībā īstā bloga dzimšanas diena ir 05. novembrī, un šis ir tāds mazliet nokavēts ieraksts, bet atceros, kad pirms četriem gadiem ziņa par manu grāmatu blogu parādījās tviterī, blogāres viedākais zvērs Baltais Runcis to komentēja skeptiski – tad jau redzēsim, vai tas vispār izvilks līdz Ziemassvētkiem. Es pat mazliet apmulsu, jo vai tad no maniem tekstiem nestaroja apmātība ar lasīšanu, stingra apņēmība rakstīt, noturība un stabilitāte (ai, nu, skaidrs, ka tur nestaroja nekas, un skats vispār bija diezgan žēlīgs).Un, vai tad patiešām ir tādi nelāgi cilvēki, kas savus blogus nedaudz iesāk un tad pamet vienus tumšajā un aukstajā internetā – tik vientuļus un skumjus? Lai nu kā tur būtu ar citiem, blogojot ir sagaidīti jau veseli četri Ziemassvētki un ir pamatotas cerības izdzīvot arī līdz piektajiem, jo apnicis vēl nav un, kā zināms, lasāmo grāmatu saraksts ar katru izlasīto paliek tikai garāks un garāks. Kur nu vēl visi citi blogāres prieki – lieliskie grāmatu blogeri, visādas lasīšanas akcijas un dažreiz dīvainas blogu stafetes, virtuālā grāmatu dāvināšana, kas gadās, ka izvēršas arī gluži taustāma, interesanti komentāri un labas lasāmvielas ieteikumi pie aprakstiem

4-gadi-blogamKā tad ir bijis pa šiem četriem gadiem – visādi, protams. Brīžiem ir sanācis lasīt un rakstīt vairāk, brīžiem mazāk. Ļoti globālas izmaiņas manos lasīšanas paradumos blogošana nav ieviesusi, bet neapšaubāmi tagad lasot daudz vairāk domāju par lasīšanu (lai cik nesakarīgi tas varbūt arī izklausās). Ne visas izlasītās grāmatas pēc tam tiek pieminētas blogā, jo tam ir izteikta nosliece dzīvot pašam savu dzīvi un dažreiz kategoriski atteikties ņemt pretī tās daudzās šķietami labās domas, kas nez kāpēc spēj pastāvēt tikai kaut kādā netveramā formā smadzenēs, bet ne sitamas nav pārveidojamas rakstītā tekstā. Tā nu sasodīti daudzu grāmatu apraksti eksistē tikai manās iedomās (laikam tas nozīmē, ka tie neeksistē vispār). Tomēr par apmēram pārsimts grāmatām pa šo laiku ir izdevies uzrakstīt.

Droši vien jāpiemin, ka nu jau apmēram trīs gadus regulāri lietoju e-grāmatu lasītāju, kas izrādījās dikti praktisks un noderīgs e-daikts. Turklāt tieši šī uzparikte ir vainīga pie tā, ka pēdējā laikā esmu atkal atgriezusies pie nejaukā paradumā pirkt vairāk grāmatu, nekā spēju izlasīt, jo padara tās nepiedienīgi viegli pieejamas un uzglabājamas. Saprotams, ka e-lasītājs tomēr maina mūsu attiecības ar lasāmo tekstu, bet šī tēma būtu pelnījusi atsevišķu bloga ierakstu.

Vēl pa šo laiku esmu nedaudz sākusi lasīt grafiskos romānus, kas savukārt ir pavisam cita lasīšanas pieredze, jo šeit teksts ir jāuztver nedalāmā komplektā ar bildi. Un vēl tagad maķenīt vairāk nekā pirms blogošanas lasu populārzinātniskas grāmatas.

Nobeigumā paldies visiem bloga lasītājiem, sekotājiem un komentētājiem! Galu galā neviens blogs nepastāv tikai pats par sevi – tas vienmēr tiek rakstīts tieši jums. 🙂

Atmiņas par bibliotēkām

Nesen Ms Marii uzsāka blogeru stafeti par lielisku tēmu – atmiņas par bibliotēkām, kurā uzaicināja piedalīties arī mani, un tagad ar nelielu kavēšanos uzrakstīju savas piezīmes. Patiešām žēl, bet man nav nekādu interesantu vai amizantu stāstu par piedzīvojumiem bibliotēkās, jo visu ilgo apmeklējumu gadu laikā tajās nekas jocīgs ar mani nav atgadījies. Aiznesu izlasītās grāmatas un paņemu vietā jaunas. Kas gan tur var noiet greizi? Bet varbūt labi, ka tā.

Reālās bibliotēkas

Nav šaubu – bibliotēkas ir viens no ģeniālākajiem cilvēces izgudrojumiem. Par regulāru bibliotēku apmeklētāju kļuvu kaut kad pēc pirmās klases un ar dažiem pārtraukumiem esmu tām palikusi uzticīga arī līdz šim laikam. Vispār esmu multibibliotekāra lasītāja un tikko saskaitīju, ka akurāt šobrīd esmu savākusi lasīšanai sešas grāmatas no trīs dažādām bibliotēkām, njā. Tas, protams, ir mazliet sarežģītāk nekā iztikt tikai ar dzīvesvietai tuvāko grāmatu krātuvi, bet kāpēc gan sevi ierobežot grāmatu izvēlē.

Jāpiebilst, ka arī bērnībā uzreiz sāku apmeklēt parastu bibliotēku. Nezinu, kāpēc nekad negāju uz skolas bibliotēku, šķiet, ka tur piedāvājumā bija tikai obligātā literatūra, un arī bērnu bibliotēkas ir manā pieredzē iztrūkstošs posms. Savukārt augstskolas izglītība lielākoties ietvēra tādus elementus kā kāpurķēžu traktora vadīšanas prasmi, spēju sašķirot pa sugām jau mēnesi Trīskārtīgajā odekolonā iemarinētas blaktis, noķert vēju un atpazīt zārciņus, tāpēc pārsvarā laiku pavadīju laboratorijās, poligonos un praksēs uz lauka, nevis bibliotēkās, toties neieguvu arī nevienu psihotraumu no ūdeņainu gabalu konspektēšanas.

Tā nu man vienmēr ir bijušas klusas simpātijas pret mazajām lauku un pilsētas nomaļu bibliotēkām. Manā bērnībā tās bieži vien atradās pēc skata neglītās vai ne pārāk labi uzturētās ēkās, kuru grīdas klāja lēts tēvzemes ražojuma linolejs, bet grāmatas rāmi rindojās vienkāršos skaidu plates plauktos, bieži stipri apbružātas vai pat vēlreiz iesietas no jauna. Apmeklētāju tajās parasti bija maz, bibliotekāres lielākoties lēnas un miegainas, gaiss vienmēr smaržoja pēc veca papīra, putekļiem un zemes, apkārt valdīja klusums un miers, kurā īpaši labi varēja dzirdēt vienmēr raustelīgās un nervozās dienasgaismas lampas. Skaidrs, ka nekādas gaismas pilis tās nebija. Bet to necilums ir mānīgs. Patiesībā tās bija un vēl joprojām ir portāli uz bezgalību, kas pieejami tikai izredzētajiem – jā, jā, tiem, kuri māk lasīt. Ne jau nejauši vārdiem burti, burtot un burties ir kopīga sakne. Īstam lasītpratējam grāmatas dod neaptveramas iespējas ceļot telpā, laikā un pat nokļūt citās dimensijās. Tā es sākumā ņēmu lasīšanai bērnu grāmatas, tad piedzīvojumu stāstus un ceļojumu aprakstus, pamazām izlasīju visas bibliotēkā atrodamās populārzinātniskās grāmatas, vismaz tās, kas bija par dabu. Izlasīju visu sēriju „Fantastikas pasaulē”, „Stāsti par dabu” daudz ko no „Apvāršņa” un „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Tad ķēros pie romāniem –  Dikensa, Igo un, hops, bērnība bija beigusies.

Ai, un bērnībā smagi glorificētajā darba tikuma gaisotnē lasīšanai un līdz ar to arī bibliotēkām piemita kaut kas tīksmi grēcīgs. Tolaik lasīšana bija viena no nedaudzajām mums pieejamajām izklaidēm, tāpēc tika stingri nosodīta, tāpat kā ilgstoša ciemošanās pie draudzenēm un dauzīšanās pa pagalmu. Zināšanas tika uzskatītas kaitīgām, prātu un raksturu maitājošām, un vispār daudz gribēsi zināt – ātri vecs paliksi. Kad reiz nejauši izteicu domu, ka man patiktu strādāt bibliotēkā, vecākiem bija reāls šoks (ne jau tam tevi audzinājām, tu vispār saproti kāds apkaunojums ģimenei būtu meita bibliotekāre, un tādā garā, nepārprotiet, viņi jau negribēja neko sliktu, tikai pasargāt mani no ļaunajām bibliotēkām un pilnīgas pagrimšanas grāmatu pasaulē). Iespējams, ka patiešām bibliotēkas nav tikai bibliotēkas, bet kaut kas vairāk.

Lai gan tagad ir populārs viedoklis, ka obligātā literatūra ir visa ļaunuma sakne, kas nabaga mūsdienu bērnos rada dziļu riebumu pret lasīšanu, man par to nav nekādu sliktu atmiņu. Pat, ja arī vasarā izlasāmo grāmatu saraksti bija gari, tie nepavisam netraucēja papildus izlasīt arī daudz ko citu. Vispār obligātā literatūra bija dikti labs iemesls, lai mājās varētu pamatot gājienu uz bibliotēku un pie reizes paņemt visu to, ko patiešām gribējās izlasīt. Nejaukā patiesība ir tāda, ka nosliece uz lasīšanu iedzimst tāpat kā absolūtā dzirde vai zilas acis, un pie nelasīšanas nav ko vainot vecākus, skolotājus vai obligāto literatūru. Bet ja nu reiz ir gadījies piedzimt par lasītāju, tas nav paša cilvēka nopelns un nepadara viņu labāku vai sliktāku par citiem. Tā ir īpašība, kas vienkārši jāpieņem un, ar kuru jāsadzīvo un jāizmanto savā labā.

 Literārās bibliotēkas

Ja jau reiz šīs ir atmiņas par bibliotēkām, tad būtu žēl nepieminēt dažas prātā ilgāk aizķērušās un interesantākās literārās bibliotēkas, kurās ir sanācis paviesoties kā lasītājai ielūkojoties autora iztēlē..

Terija Prečeta Neredzamās universitātes bibliotēka ir vien no jaukākajām grāmatu krātuvēm, kas vispār ir radījis kāda rakstnieka prāts. Lai gan bibliotekārs tur ir orangutāns un dažas grāmatas drošības nolūkos tiek pieķēdētas pie plauktiem, lai neuzbruktu apmeklētājiem, tur var droši ierasties un paprasīt kaut kad lasītu grāmatu zilajos vākos, kurā iespējams darbojas dvīņi un vēl tur laikam bija piedzēries velosipēdists. Un tur patiešām būs šī grāmata. Prečeta pasaulē vārdiem piemīt maģisks spēks un tik milzīgs grāmatu un līdz ar to arī vārdu sakopojums vienā vietā rada tiks spēcīgu maģiju, ka tā maina laiku un telpu, izveidojot L-Space (librarian space). Tāpēc šajā bibliotēkā atrodas ne tikai visas kādreiz uzrakstītās grāmatas, bet arī tās, kas vēl tikai tiks uzrakstītas un pat tās, kas nemaz netiks uzrakstītas. Tā kā visas Plakanās pasaules bibliotēkas ar L-Space ir savā starpā savienotas, tad var gadīties ieiet bibliotēkā vienā pilsētā, bet iznākt ārā pavisam citā.

Klostera bibliotēka Umberto Eko romānā „Rozes vārds”. Šī bija labi izdomāta un interesanta viduslaiku bibliotēka – labirints ar lamatām, slepenām zīmēm un traku bibliotekāru. Jāatzīstas gan, ka grāmatu lasīju pirms, apžēliņ, nu jau astoņpadsmit gadiem, tāpēc sīkākas detaļas ir piemirsušās (derētu pārlasīt, varbūt kaut kad).

Mazpilsētas bibliotēka Džona Ērvinga romānā „In One Person”. Viena no sabiedrības acīs bīstamajām un jauniešus maitājošajām bibliotēkām, kurā galvenais varonis aizrautīgi lasa klasisko literatūru, pamazām tiek skaidrībā ar savu seksualitāti un nolemj kļūt par rakstnieku. Skumja, traģiska un aizliegta bibliotēka.

Stīvena Kinga fantāzijas radītā šausmu bibliotēka ar bibliotekāri raganu stāstā Bibliotēkas policists. Acīmredzot ne vienam vien lasītājam bibliotēkas ir radījušas tik nopietnas bērnības traumas, ka pat Kingam ir šķitis vērts ķerties pie tēmas, kas notiek, ja kāds laicīgi nenodod grāmatas. Spilgts ļauno un biedējošo bibliotēku piemērs.

Visskaistākā bibliotēka

Reiz, kad uz savu roku nelielā kompānijā ar busiņu apceļojām Austriju, iegriezāmies arī Melkas klosterī. Lai gan mani vairāk interesēja brīnišķīgais, senais un pēc interesantām koncepcijām veidotais abatijas dārzs, tomēr izrādījās, ka klostera ēkā atrodas arī visskaistākā bibliotēka kādu vien ir manas acis šajā dzīvē ir skatījušas. Apmeklētājiem bija atvērta milzīga telpa ar majestātiskiem plauktiem, kas pilni ar tūkstošiem vienādā stilā iesietiem zeltītiem sējumiem, tajā skaitā veselām 750 inkunābulām. Protams, tur gar grāmatām grābstīties bija stingri aizliegts un nedrīkstēja pat fotografēt, bet es tāpat biju sajūsmā par iespēju atrasties vienā telpā ar šīm vecajām grāmatām. Bibliotēkā atradās arī divi seni globusi un, cik paspēju izpētīt, tad to autoriem patiešām ir bijis citāds priekšstats par pasauli, tur bija visādi tukši plankumi, bet Kalifornija attēlota kā sala un iespējams, ka vietām atzīmēts, ka tur varētu mitināties pūķi.

Melkas bibliotēka

Melkas klostera bibliotēka

Šī blogeru stafete man ļoti patīk, tāpēc tālāk to nododu Asmo, kurš bērnībā noteikti ir pabijis kādā bibliotēkā, Lasītājai, kura savā blogā šad tad ir pieminējusi komunikāciju ar bibliotekārēm, un Ivetai, kurai droši vien arī būs ko piebilst par tēmu.

Varbūt Ms Marii kaut kad savā blogā apkopos saites uz visiem atmiņu stāstiem, bet te var izlasīt Doronikes pārdomas, Daiņa mīļstāstu, Andas bērnības šausmas, Santas un Baltā Runča stāstus (pēdējā komentāros ir arī Fleda atmiņas).

Attēls no Vikipēdijas

Tik dažādā sievišķība

Jau no saviem pirmsākumiem kino ir bijis tas mākslas veids, kurš ir bezgalīgi atražojis un centīgi publikai iebarojis ļoti klišejiskus un sterotipiskus sieviešu tēlus – bīstamās, seksuālās un ļaunās pavedējas, tad jaukās, mīlīgās un mātišķās sievietes, un pa retam uz ekrāna varēja gadīties arī kāda šķīsta un pārpasaulīga mūķene. Viens no iemesliem droši vien ir tas, ka kino galvenie noteicēji – producenti un režisori lielākoties ir bijuši vīrieši. Acīmredzot sievietes viņus nav daudz interesējušus, vai arī viņi no tām ir baidījušies, vai varbūt vispār nav zinājuši, ko ar šīm neizprotamajām radībām iesākt. Patiesībā jau arī mūsdienās kino nozarē nekas daudz nav mainījies. Tomēr pēdējos gadu desmitos mazliet lielāka uzmanība sievietēm tiek pievērsta, nu vismaz tam, lai arī skatītājām būtu ar ko identificēties filmas laikā (un Holivudas studijas varētu saglabāt vai palielināt savus ieņēmumus, noturot auditoriju). Vārdu sakot, šodien ir jauka diena, lai parunātu par dažām pēdējā gada laikā redzētajām nesen uzņemtajām filmām, kuras man ir patikušas, un kuras ir veidotas no sieviešu skata punkta, vai vismaz viņām tajās ir atļauts būt patstāvīgām, stiprām, savdabīgām, nepareizām, neglītām vai smieklīgām.

The Duke of Burgundy (režisors Pīters Striklends)

the duke of burgundy

Viena no pagājušā gada mīļākajām filmām. Fantastiski skaista, izsmalcināta, mazliet noslēpumaina un ļoti atmosfēriska. Stāsts par mīlestības tumšajām pusēm un grūti aptveramiem cilvēcisko attiecību līkločiem. Un nekad jau nevar zināt, kurš attiecībās ir īstais varmāka. Filmā ir tikai sievietes un ļoti daudz tauriņu.

Sicario (režisors Denī Vilnēvs)

Sicario

Lai gan man nepatika neviena no iepriekšējām Vilnēva filmām (Incendies, Enemy, Prisoners), Sicario izrādījās viena no pārsteidzošākajā kino skatīšanās pieredzēm. Lēna, brutāla un ļoti skaista filma, kura negaidīti izvilka ārā kaut kur ļoti, ļoti dziļi apziņā nobāztās atmiņas par Bolanjo 2666 aprakstīto pilsētu (to pašu, kuru redzam uz ekrāna) un kopiespaids bija satriecošs. Reti gadās, kad filma tik labi papildina grāmatu.
Sākotnēji bija iecerēts, ka galvenais varonis būs vīrietis, bet, nomainot to pret sievieti Emīlijas Blantas sniegumā, filma ir ieguvusi papildu dimensijas un nianses. Pilsēta savā monstrozajā Pilsētas lomā ir nepārspējama.

Mad Max: Fury Road (režisors Džordžs Millers)

Mad Max Fury road

Trakākā, izklaidējošākā un ārprātīgākā pagājušā gada filma par braucienu no punkta A uz punktu B. Un atpakaļ. Bet te ir arī sievietes. Un mātes piens. Turklāt spaiņiem. 🙂

Phoenix (režisors Kristians Pecolds)

Phoenix

Dīvaina un ambiciozi hičkokiska filma. Stāsts par sievieti, kas izdzīvojusi holokaustā, bet ar atbrīvošanu no koncentrācijas nometnes nekas nebeidzas. Kā atsākt dzīvot drupās sagrautā pasaulē, kur tik daudzi ir miruši vai tevi nodevuši. Kā atgūt savu identitāti un esamības jēgu, ja esi pazaudējusi pat savu seju. Sižets ir mazliet neloģisks, bet jāpiekrīt Hičkokam, ka cilvēki jau parasti ar loģisku rīcību neizceļas. Vienkārša un neliela filma ar neaizmirstamu finālu.

Zero Motivation (režisore Talya Lavie)

Zero motivation

Ļoti melna komēdija par meitenēm nomaļā Izraēlas armijas daļā kaut kur ellē ratā tuksnesī. Stāsts par draudzību, personāldaļas darbinieču dīkajām izklaidēm, stepleru divkaujām un armijas nejēdzībām. Uzrodas pat kāds no tiem dīvainajiem ebreju spokiem. Nedaudz nostalģiska filma, jo lika atcerēties (ne jau dienestu Izraēlas armijā), bet tos šausmīgi senos laikus, kad visi Minesweeper rekordi birojā bija manējie.

Ricki and the Flash (režisors Džonatans Demme)

ricki and the flash

Protams, šī ir filma – pasaka. Bet sabiedrība vēl joprojām ir liekulīga, jo vienmēr tiek nosodītas sievietes, kas ģimenes vietā ir pievērsušās radošai karjerai, bet vīrieši par šādu izvēli parasti tiek slavināti un atzīti par labiem tēviem. Filma ir vienkārša, klasiska un sirsnīga. Savukārt Merila Strīpa galvenajā lomā lieliska kā jau vienmēr.

Spy (režisors Pols Feigs)

Spy

Smieklīga, asprātīga un diezgan vardarbīga spiegu komēdija. Bet Feiga rupjās filmas, kuras parasti tracina kārtīgās un pareizās kinoskatītājas, jo atļauj sievietēm nebūt vienmēr cēlām un apgarotām būtnēm, kas nekādos apstākļos un nesvīst, nepirž, un nekad par sevi nepasmejas, man allaž ir patikušas un Bridesmaids jau ir nokļuvusi komēdiju klasikas plauktiņā.

The Diary of a Teenage Girl (Marielle Hellere)

diary of teenage girl

Pusaugu meiteņu seksualitāte arī ir viena no skatītājus tracinošajām tēmām. Un skaidrs, ka pārgulēt ar mātes mīļāko nav laba ideja, un ar to nepietiek, lai kļūtu pieaugusi. Tak pieaugušo dzīve vispār izrādās nav nekāda avene. Bet filma ir tieša, atklāta un emocionāli godīga.

Grāmatu izstāde 2016.

Ikgadējā lielā Latvijas Grāmatu izstāde Ķīpsalā ir pats nozīmīgākais gada notikums grāmatu pārdevējiem un pircējiem. Jau mēnesi iepriekš sociālajos tīklos sākās aizraujoša rosība un kņada. Pilsonis savā blogā ieteica visiem darbā savlaicīgi pieteikties uz avansu, lai varētu nofinansēt izstādes apmeklējumu. Izdevniecības sāka kārdināt un kacināt lasītājus ar gaidāmajiem jaunumiem. Grāmatu blogeri gatavoja sarakstus ar kārotajām grāmatām, kuras noteikti gribētu iegādāties un prātoja par finansēm. Asmo visus nomierināja paziņojot, ka ar 150 EUR tak parasti pietiekot. Tad atklājās, ka grāmatu blogeru iecienītākais vērtības mērs ir vīriešu dzimuma aita, un iesāktā diskusija dabiski un plūstoši pievērsās sīko atgremotāju dzīvnieku cenām un aitu un grāmatu priekšrocību un trūkumu salīdzinošajai analīzei. Savukārt Baltais Runcis ilgi un nesekmīgi rīkotāju mājas lapās meklēja grāmatu izstādes pasākumu programmu (šķiet, ka tur tās nav vēl joprojām). Daži īpaši laimīgie taisījās izstādē pavadīt visas trīs dienas, bet daži ne tik laimīgie skumji šņukstēja, ka šoreiz pasākumu nāksies laist garām. Bija pat tādi cilvēki kā Ivita, kas cēlās četros no rīta un nobrauca 500 kilometrus turp un atpakaļ vienīgi, lai tiktu pie grāmatām.

Tāpēc varbūt neticēsiet, bet līdz šim grāmatu izstādes nebiju apmeklējusi. Kāpēc tā? Nu vienkārši – grāmatu, ko lasīt man pilnībā pietiek arī bez šī lieliskā pasākuma (pietrūkst vienīgi laika lasīšanai). Šoreiz no pieredzējušākiem izstādes apmeklētājiem noskaidrojusi, svarīgākās lietas, ka:
1) tur pieņem tikai skaidru naudu,
2) ar 150 EUR vajadzētu pietikt, jo pērkoties par lielāku summu ir jārēķinās arī ar savu fizisko aizstieptspēju,
3) pie izstāžu halles ieejas esot bankomāts gadījumiem, ja skaidrā nauda pēkšņi izbeidzas,
4) prātīgi cilvēki uz izstādi dodas ar mugursomu,
5) ieejas biļetei ir simboliska cena – 1 EUR,
šorīt devos Ķīpsalas virzienā. Pasākumus nebiju plānojusi apmeklēt, tomēr tieši tobrīd halles vidū notika lasītāju tikšanās ar „Mātes piena” autori Noru Ikstenu. Uz to bija ieradušās apmēram piecdesmit lielākoties padzīvojušas sievietes un neizprotamu iemeslu dēļ arī kādi divi vīrieši (varbūt vienkārši pasēdēt). Pasākums izskatījās man ļoti piemērots, tāpēc piesēdos maliņā un paklausījos. Labāko daļu es noteikti nokavēju, jo bija jau sākušies klausītāju jautājumi. Kāda kundze ilgi un aizgrābti stāstīja, cik ļoti grūti viņai ir bijis uztvert romāna stāstījumu divās personās un kā tas viņu lasot ir kaitinājis (apžēliņ, lasot „Mātes pienu” pietiek ar minimālu iedziļināšanos tekstā, lai viss būtu saprotams). Vēl kāda kundze pārmeta redaktorei tekstā atstātos rusicismus kā „iziet pie vīra”, tā esot īsta haltūra. Redaktore nopūtās un skaidroja, ka tie atstāti, lai atveidotu romānā aprakstītā laika valodu, jo tad tā runāja. Vēl kāda sieviete atgādināja, ka bibliotēkās rindā uz „Mātes piena” lasīšanu esot pieteikušies 200 cilvēki – vai tad autorei nevajadzētu parūpēties, lai visi gribētāji tiktu pie grāmatas? Man jau gribējās piebilst, ka romāns visu laiku ir brīvi nopērkams grāmatnīcās, un vai tad autorei ir pienākums personīgi piegādāt katram gribētājam savu romānu? Bet nu saruna pievērsās bibliotēkām un tā. Beigās izdevēja paziņoja, ka Noras Ikstenas patiesā iecere esot bijusi sarakstīt triloģiju, kuras pēdējā daļa tad arī ir „Mātes piens” (pirmās divas daļas esot „Dzīves svinēšana” un „Jaunavas mācība”) un tagad ir plānots visus trīs romānus izdot vienā grāmatā, kā tas kārtīgai triloģijai pienākas. Vārdu sakot, pasākums bija izdevies. Mani vienīgi mazliet traucēja apkārtējā kņada un troksnis, jo tikšanās vieta nez kāpēc nav norobežota no pārējās halles. Un arī otrādi. Pēc tam uzstājās divi ļoti cienījami kungi, kas lasīja fragmentus no sava jaunā romāna. Tobrīd rāmā garā pārskatīju izdevniecību piedāvājumus, un tas bija tik skaļi un traucējoši, ka man viņu jaunas romāns paspēja pilnībā noriebties to pat vēl neredzot. Izstādes organizētāji varētu vairāk padomāt par šādām niansēm.

Kopumā jau grāmatu izstāde ir tāds palielāks grāmatu veikals ar lielākoties pievilcīgākām cenām. Droši vien te cenšas piedalīties visi, kas grāmatniecībā vēl ir dzīvi. Jāņa Rozes grāmatnīcai piedāvājumā bija vairākas kastes ar grāmatām angļu valodā pa 3 EUR gabalā. Zvaigznei kā jau parasti bija grāmatas uz svara par 3 EUR/kg. Nu, bet interesantākais bija papētīt mazo izdevniecību piedāvājumus, jo to grāmatas ne vienmēr ir atrodamas veikalos.

Patīkamu iespaidu atstāja arī Grāmatu maiņas punkts. Lai gan tā saturs ir ļoti līdzīgs tam, kas ikdienā atrodams bibliotēkas Lasītājs dāvina lasītājam plauktos, tomēr varēja atrast vairāk literatūras krievu valodā un arī dažus jaunākus izdevumus. Vismaz no rīta grāmatas bija arī sašķirotas pa valodām un sērijām – cik nu tas ir iespējams pie nepārtrauktas cilvēku plūsmas.

Beigās, protams, par galveno – ko tad iegādājos? Sociālie tīkli šobrīd ir pārslogoti ar laimīgo izstādes apmeklētāju grāmatu kaudžu bildēm. Vispār jau es tā īsti gribēju nopirkt tikai Prometeja izdoto „Zelta dēlu”, ko arī izdarīju. Vēl no Dienas grāmatas paņēmu arī „Sīnāja gobelēnu”, jo šo Vitmora grāmatu tomēr gribējās iegūt savā īpašumā. Ar to varbūt arī būtu pieticis, jo lielo izdevniecību piedāvājums mani atstāja gaužām vienaldzīgu. Ai, bet katram ir savas vājās vietas – es salūzu pie LU Akadēmiskā apgāda. Tā gadās.

Grāmatu izstāde 4

Nezinu kāpēc, bet paņemot rokās, man noteikti vajadzēja nopirkt „Augu fizioloģiju”. Vienkārši vajadzēja un viss. Un šajā stendā es labprāt būtu iegādājusies vēl kādas desmit grāmatas. Attaisnojumam varu piebilst, ka cenas bija ārkārtīgi draudzīgas. Tomēr normāliem cilvēkiem ieteiktu labāk pat neskatīties, cik grāmatnīcā maksā tāda monumentāla zinātniskā monogrāfija ar kvalitatīviem krāsainiem attēliem un shēmām. Beigās aprobežojos ar šo kaudzīti.

Grāmatu izstāde 1

Protams, esmu laimīga tāpat kā visi citi, kas tur šodien bija. Grāmatu izstādi noteikti ir vērts apmeklēt, kamēr vien eksistēs LU Akadēmiskais apgāds. Tomēr vēl joprojām mazliet skumstu, ka mums vairs nav Atēnas un Izdevniecības AGB ar Vēja suņa sērijām. Viņu vietu neviens nav aizpildījis.

Neliels ieskats Grāmatu maiņas punkta rīta piedāvājumā. Tas gan visu laiku strauji mainījās.

Grāmatu izstāde 2

Grāmatu izstāde 5

Grāmatu izstāde 3