Category Archives: Citas piezīmes

10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā

Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).

6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas

Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.

Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.

10-12 gadi

Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.

Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.

Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.

13-14 gadi

Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.

Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.

Latvijas Grāmatu izstāde 2019

Lielās Latvijas Grāmatu izstādes Ķīpsalā apmeklēšana jau nedaudz kļuvusi par rutīnu, tāpēc pārmaiņas pēc šogad uz to devos piektdienā, nevis brīvdienās, kā iepriekšējās reizēs. Apmeklētāju patiešām bija mazāk kā sestdienās, kad parasti ir diezgan liela burzma un kņada. Apkārt klīda arī nelieli no otras izstāžu halles aizmaldījušies skolēnu pulciņi, bet tie nebija traucējoši. Laiks man šoreiz bija ierobežots, tāpēc Grāmatu izstādes pasākumus apmeklēt nesanāca, tikai vieglā galopā apstaigāt grāmatu stendus. Tomēr piektdienai ir arī savas pozitīvās puses, jo izdevniecību darbinieki un pārdevēji nebija tik aizņemti kā sestdienās, un ar dažiem varēju pat nedaudz papļāpāt par mani interesējošām grāmatām.
Man bija prieks beidzot skatīt vaigā tulkotāju Jāni Krastiņu, pateicoties kuram mēs varam latviešu valodā lasīt Škvorecki un Vīvegu. Nejauši uzskrēju viņam virsū pēc tikšanās ar Bjanku Bellovu (romāna “Ezers” autori) beigām. Sliktā ziņa bija, ka čehi esot samazinājuši finansējumu saviem tulkojumiem, tāpēc iespējams, ka nekā daudz jauna mums no čehu literatūras vairs nebūs. Labojums! Būs mums trīs jauni čehu literatūras tulkojumi. 🙂


Diemžēl par daudz ko man teica, ka nebūs. Un kopumā nekas jau nav mainījies. Lielo izdevniecību piedāvājums ir ļoti vienveidīgs, lai neteiktu trūcīgs – gandrīz vai tikai viduvēja komercliteratūra. Nu, nepārprotiet, tāda arī mums ir vajadzīga. Bet vai tikai tāda vien, kā tas ir tagad? Kaut ko interesantu un savdabīgu var atrast tikai pie mazajām izdevniecībām. Nu ja, nebija arī nevienas jaunas, labas populārzinātniskās grāmatas latviešu valodā. Ja kāds tādu pamanīja, tad droši ierakstiet komentāros. (“Sapiensi” neskaitās, tā nudien nav grāmata domājošiem cilvēkiem.)
Bet, lai nu kā, Grāmatu izstāde ir svētki, un vienmēr ir patīkami redzēt tik daudz grāmatu mīļotājus un viņu iemīļotos objektus vienuviet. Un šo to labu šogad tomēr izdos – varbūt pat dažus no maniem iemīļotajiem autoriem kā Aberkrombiju, Kēlmanu un Dovlatovu. Varbūt arī vēl kaut ko.
Zvaigznes stenda stūrī varēja papļāpāt arī par 3td e-grāmatu bibliotēkas iespējām. Tā ir patiešām laba lieta, ar kuras palīdzību tikt pie samērā jaunu grāmatu lasīšanas e-ierīcēs tiešsaistē, kuru gribētos tuvākajā nākotnē noteikti izmēģināt. Mani šobrīd attur vienīgi ne pārāk interesantais lasāmvielas piedāvājums un doma, ka atšķirībā no parastās bibliotēkas, šeit nevar pagarināt grāmatu lasīšanas termiņus. Toties grāmatu var paņemt lasīšanai vēlreiz, bet jārēķinās, ka to vienam lasītājam izsniedz ne vairāk kā divas reizes. Bet nu skaidrs, ka arī virtuālā bibliotēkā kārtībai ir jābūt.


Grāmatu maiņas punkts šogad bija apmēram tāds pats kā parasti. Varbūt vienīgi mazliet haotiskāks, bet var gadīties, ka pienācu brīdī, kad uz vietas nebija cilvēka, kas tur visu nepārtraukti kārto. Jā, un maiņas punkta piedāvājums visu laiku ir mainīgs. Šoreiz laika trūkuma dēļ to pārlieku nepētīju, bet, pat ja tā vidējais svērtais piedāvājums nav pārāk iedvesmojošs, jo galu galā tauta uz turieni nes tās grāmatas, no kurām vēlas tikt vaļā, tur var izrakt arī ļoti labas lietas, tikai tad visu laiku jādežūrē tā tuvumā.


Tradicionāli par Grāmatu izstādi nemaz nedrīkst rakstīt, nepieminot savus pirkumus. Lai gan grāmatu cenas izstādē neatšķiras no to cenām izdevniecībās, un nepavisam nav īpaši zemas, es tomēr tur dažas nopērku. Redziet, dzīvojot laukos, grāmatnīcas ir diezgan liela ekstra. Tādu vienkārši tur nav, un nekad nebūs. Lai apmeklētu reālu, nevirtuālu grāmatnīcu, man uz to ir speciāli jābrauc tāpat kā uz izstādi, tikai izstādē vienmēr ir plašāks grāmatu piedāvājums.
Tā kā uz grāmatu maiņas punktu biju atnesusi trīs grāmatas, tad ar mierīgu sirdi nolēmu, ka varu atļauties vietā nopirkt četras. Trīs no tām bija jau iepriekš ieplānotas, bet spontānais pirkums šoreiz bija “Dieva delūzija”, kuru nejauši pamanīju “Jumavas” stendā un nevarēju taču nenopirkt vienīgo latviski izdoto Dokinsa grāmatu. Šeina Hegartija “Tumšmutes” trešā daļa no “Prometeja” bija ieplānota jau sen, tikai nebiju tikusi līdz kādai grāmatnīcai. Tāpat gribēju savā īpašumā iegūt Marijas Parras “Vafeļu siržu” turpinājumu “Vārtsargs un jūra” no izdevniecības “liels un mazs”. Jāpiebilst, ka turpinājumam “Vārtsargs un jūra” ir brīnišķīgs Reiņa Pētersona zīmēts vāks (tieši tādu es iedomājos Satriekto Matildi) un manu sirdi sildīja arī fakts, ka grāmatai ir izmantots atbilstoši FSC prasībām sertificēts papīrs (koksne tā ražošanai ir iegūta no ilgtspējīgi, videi draudzīgi un sociāli atbildīgi apsaimniekota meža). Šķiet, ka Latvijā reti kurš izdevējs tagad izmanto FSC sertificēto papīru. Pereka grāmatu arī gribēju nopirkt jau sen, un to arī iegādājos “Mansarda” stendā, lai gan laipnais pārdevējs man nez kāpēc vairāk gribēja notirgot grāmatiņu par kaķīti Brencīti. Mjā, es laikam vairāk izskatos pēc Brencīša nekā Pereka mērķauditorijas.
Kā jau sākumā rakstīju, tad izstādes pasākumus iznāca dzirdēt ļoti maz, bet laikam piektdienā arī neliek tos labākos. Vismaz, kad ejot garām Rakstnieku viesistabai noklausījos, kā viens onkulis pavisam nopietni skaidro, ka depresiju varot lieliski izārstēt ar asinszāļu tēju, kamēr kaut kur fonā līksmi bļaustījās Rucavas garamantas, nospriedu, ka labi vien ir, ka nav laika klausīties visādus sviestus.
Īsumā par izstādi tas arī viss. Ja kāds grāmatmīlis nav paspējis tur pabūt, to vēl var izdarīt rīt.

Lasītava vilcienā

Pirms neilga laika izlasīju interesantu ziņu, ka Imanta Ziedoņa muzeja bibliotēka ir uzsākusi brīnišķīgu projektu “Ceļā ar grāmatu”. Lai cilvēki varētu laiku vilcienā pavadīt saturīgi, vienā no dīzeļvilcieniem ir izvietoti grāmatu plaukti.  Tā kā šis vilciena sastāvs nav piesaistīts konkrētam maršrutam, grāmatu plauktus varēs sastapt, gan braucot uz Daugavpili, gan Siguldu, gan citos maršrutos, kur kursē dīzeļvilcieni. Katrā grāmatā būs īpašs atpazīšanas zīmogs. Plānots, ka grāmatu krājumi vilciena plauktos tiks papildināti un mainīti ik pēc trīs mēnešiem atbilstoši dažādām tēmām un aktualitātēm. Projekts “Ceļo ar grāmatu” tiek uzsākts ar tēmu “Ceļošana”, kas īpaši tuva bija Imantam Ziedonim. Kā zināms, tad pats dzejnieks arī bija aizrautīgs ceļotājs un bija pārliecināts, ka ceļošana cilvēkus bagātina un vienkārši padara mūsu dzīvi foršāku – pat tad, ja tas ir tikai banāls brauciens vilcienā no Rīgas uz Daugavpili.

Šī ideja man uzreiz šķita lieliska. Man ļoti patīk ceļot ar vilcieniem. Man pat patīk dažreiz no attāluma skatīties uz vilcieniem, kas piestāj mazajā stacijā ezera otrajā pusē. Un parasti ceļā allaž palasu kādu grāmatu, tāpēc ļoti priecājos, ka ir uzsākts tāds atbalsta projekts klusajiem, introvertajiem lasītajiem. Turklāt labi atceros, kā pirms kādiem desmit gadiem šajos pašos dīzeļvilcienos bija izvietoti lieli ekrāni ar skaļruņiem un tika demonstrētas ļoti draņķīgas filmas, kuras laikam tika sapirktas uz svara lielveikalu DVD plauktos. Nu, murgs kaut kāds! Katru reizi, pērkot biļeti, bija jāskaidro kasierei, ka gribu sēdvietu bez šī ārprāta, jo par laimi piedāvājumā bija arī nekomfortablais vagons bez televizoriem. Nezinu kāpēc, bet visi uzskatīja, ka šī nejēdzība – ļoti sliktu filmu skatīšanās piespiedu kārtā, ir kaut kas ļoti labs, un ka visiem tas noteikti patīk. To sauca par paaugstinātu komfortu, un par to bija pat jāpiemaksā. Es nudien būtu drīzāk piemaksājusi par braukšanu klusumā un mierā. Laimīgā kārtā tas nevilkās ilgi. Televizorus noņēma, pārvietošanās ar vilcienu uzreiz kļuva daudz komfortablāka, bet maksa par braucieniem, starp citu, lētāka.


Tāpēc vakar ietraušoties vilcienā un, pamanot, ka tas ir TAS vilciens ar lasītavu, uzreiz gāju lūkot, kas ir piedāvājumā. Pavisam atradu divus grāmatu plauktus – katru savā vilciena galā. Grāmatu piedāvājums bija maķenīt eklektisks, bet patiešām ļoti saturīgs un izglītojošs. Bija šis tas no paša Ziedoņa grāmatām, piemēram, “Mežu zemē Latvijā”, Kēlmana “Pasaules mērīšana”, Raimonda Baltakmens “Latvietis un viņa zirgs”, mazliet dzejas un diezgan negaidīti arī pāris ļoti vecas bērnu grāmatas kā Žaņa Grīvas “Bitītes Dūcenītes ceļojums” un Ņekrasova “Kapteiņa Gudrimeļa piedzīvojumi”. Bija dabūjami arī “Rīgas Laika”, “Konteksta” un “Domuzīmes” vecāku laidienu eksemplāri. Katrā ziņā man bija ko izvēlēties lasīšanai. Saprotams, ka nebūtu labi šādā vilciena lasītavā salikt kādus detektīvus vai trillerus, jo nepaspējot tos izlasīt līdz galam brauciena laikā pasažieris varētu būt dikti sarūgtināts, vai kristu kārdinājumā šo grāmatu piesavināties.

Pēc nelielām pārdomām izvēlējos Vitas Zelčes “Nezināmo” – apcerējumu par Latvijas sievietēm 19. gadsimtā, un patiešām brauciena laiku pavadīju  jauki izglītojoties par šo tēmu. “Nezināmā” ir diezgan šausminoša lasāmviela par  dzīvi samērā nesen – tikai pirms pusotra gadsimta. Ai, tolaik taču pat vidējais dzīves ilgums Latvijas teritorijā iedzīvotājiem bija tikai 40 līdz 45 gadi. Turklāt viņi tak netika indēti ar ļaunajām antibiotikām un vakcīnām, ēda tikai bioloģiski audzētu pārtiku un daudz fiziski kustējās. Mums ar savu briesmīgo jaunlaiku dzīvesveidu jau sen vajadzētu būt beigtiem. Tiku līdz nodaļai par izglītību un beidzu lasīt pie biedējošā apgalvojuma, ka izglītība sievietes padarot par netiklēm. Tādi nu tie 19. gadsimta uzskati bija. Palika neizlasītas vēl divas nodaļas par sieviešu nodarbinātību un prostitūciju. Tās kādai citai reizei. Par grāmatu vairāk var izlasīt Doronikes blogā.
Grāmatu kastei blakus nesēdēju, tāpēc grūti pateikt, cik daudzi no citiem pasažieriem izmantoja šīs ērtības, bet daži vagonā nudien kaut ko lasīja. Ļoti ceru, ka šis projekts kādu laiku noturēsies, un tauta grāmatas un pārējo lasāmvielu neizvazās. Grāmatu paņemot, nekur jāatzīmējas nebija, bet cerams, ka vilciena pavadoņi mazliet pieskata grāmatu fondu no izzušanas nebūtībā, lai gan manā vecumā vairs nav nekādu ilūziju par ļaužu paradumiem un morāli.
Nobeigumā gribu pateikt paldies projekta “Ceļā ar grāmatu” organizatoriem un realizētājiem. Patiešām jauki, ka kāds domā par mums – klusajiem grāmatu lasītājiem. Turklāt jebkura reklāma grāmatu lasīšanai mūsdienās ir ļoti apsveicama lieta.

Dāvanas grāmatu blogeriem 2018. gads

Gads tuvojas beigām, bet šodien sapratu, ka kaut kas tomēr pietrūkst. Nu, dāvanas taču! Bez tām blogošana tomēr nav gluži tas. Šoreiz pavisam īsi. Mīļie grāmatu blogeri, te būs maza virtuālā paciņa jums!

Asmo ir dikti grūti apdāvināt. Viņš vienmēr visu uzdāvināto ļoti apzinīgi izlasa. Pilnīgi trakums kaut kāds! Tāpēc viņa apdāvināšanai ir jāpieiet īpaši atbildīgi, bet man gandrīz visas labās grāmatas ir kādam jau atdāvinātas. Tad nu plauktā vēl ir palikušas Gintera Grasa “Skārda bungas”. Ļoti nopietna un dikti dīvaina grāmata, par kuru autors ir saņēmis Nobela prēmiju. Un liels paldies Asmo par dāvanu, kuru visai negaidīti saņēmu jau pirms svētkiem ļoti taustāmā formā pateicoties pārsteidzošai Latvijas Pasta operativitātei!

Lasītāja – mūsu dāvināšanas tradīcijas aizsācēja, droši vien tagad lasa skaistas grāmatas daiļskanīgā spāņu valodā (un man mazliet skauž, ka es tā nekad nespēšu), bet dāvanā kaut kas vienkāršāks un piezemētāks –  Alekseja Saļņikova “Петровы в гриппе и вокруг него”. Īsti nezinu, kas tas ir, bet, spriežot pēc apraksta, kaut kas dīvains.

Doronikei A.S. Baietas “Possesion”. Man visu laiku gribas šo grāmatu izlasīt, bet kaut kā nesanāk. Varbūt citiem veiksies labāk.

Ms Marii šoreiz stāsts par 19. gadsimtu, interesantām sievietēm un laikam jau par akušieru būšanām – Kate Manning “My Notorious Life”. Arī pati neesmu lasījusi.

Fledim dāvanā čehu literatūra, jo tradīcijas taču nevar tā pēkšņi mainīt. Šoreiz Jana Ņemeca “Gaismas vēsture”. Mani mazliet aizdomīgu dara tas, ka romāns ir saņēmis veselu lērumu dažādu balvu. Bet dažreiz jau tās balvas piešķir arī visnotaļ sakarīgai literatūrai.

Baltajam Runcim, lai būtu, ko ierakstīt garajā nākamā gada lasāmo grāmatu sarakstā, labs un  klasisks piedzīvojumu romāns Alfrēda Lānsinga “Izturība”.

Lili, kas ir jaunpienācēja blogeru saimē, Sergeja Dovlatova “Компромисс”. Zinu, ka Lili ir detektīvu mīļotāja, bet šogad man nav patrāpījušies labi šī žanra pārstāvji, tāpēc dāvanā mana iemīļotā rakstnieka grāmata, kurš pie mums diemžēl nav daudz zināms, bet gribas viņu nedaudz papopularizēt. “Kompromiss” ir stāstu krājums par pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem Tallinā. Tādi vienkārši un lakoniski, bet labi stāsti, kuros visi traki daudz dzer.

Laimīgu un veiksmīgu Jauno gadu visiem! Protams, arī daudz foršu grāmatu, aizrautīgu lasītprieku un vēlmi padalīties ar citiem ar iespaidiem par izlasīto!

Latvijas Grāmatu izstāde 2018

Uz kurieni dodas īsts grāmatu mīļotājs februāra nogalē? Jā, uz lielo Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā. Turklāt apmeklējums tiek ieskaitīts tikai tad, ja viņš pēc tam sociālajos tīklos ir lepni atrādījis savus ieguvumus, pat ja viņam ir pieticis naudas tikai pildspalvas iegādei un kādai necilai, maz zināmai grāmatiņai, kas nocenota lētāk par eiro. Es arī tur biju un sapirktās grāmatas tviterī saliku. Un tagad blogā dažas īsas piezīmes par grāmatu izstādes iespaidiem, kuras nevarēju iespiest 280 rakstu zīmēs.

Salīdzinājumā ar pagājušo gadu izstāde man patika krietni labāk. Šogad tā nebija tik izteikti krieviska ka pirms gada. Uzstāšanās vietas bija mazliet labāk nodalītas viena no otras – cik nu tas Ķīpsalā vispār ir iespējams. Dīvaino iespieddarbu izdevniecības bija vairāk sabīdītas pa stūriem, nebija tik pamanāmas un daudz netraucēja. Intensīvi darbojās grāmatu apmaiņas punkts, vienīgi šogad plaukti bija sabīdīti šķērsām, tāpēc tur sanāca lielāka stumdīšanās ar citiem apmeklētājiem. Grāmatas tur bija daudz, bet, kā zināms, lai dabūtu kaut ko patiešām labu, tur ir jādežūrē, vai vismaz jāpiestaigā regulāri, jo piedāvājums mainās zibenīgi. Ir arī štata pērļu zvejnieki, kas tur uzturas pastāvīgi, un cenšas nogrābt krējumu. Iespējai rakties pa vecām grāmatām piemīt kaut kas ļoti pievilcīgs, jo nekad nezini, ko uziesi (pie tā laikam vainīga mūsu iedzimtā mednieku-vācēju daba, kurai tagad nav daudz iespēju ikdienā izpausties) Mani no apmaiņas punkta piedāvājuma uzrunāja mūsu vienīgās flokšu selekcionāres Elvīras Zvaigznītes piecdesmitajos gados izdotais traktāts par flokšu audzēšanu (skaidrs, ka tā ir diezgan vēsturiska grāmata, bet dažas tajā aprakstītās flokšu šķirnes vēl joprojām rotā mūsu dārzus).

Lielo izdevniecību piedāvājums paliek aizvien vienveidīgāks. – pārsvarā lubenes, skandināvu detektīvi, ezotērika un praktiskā literatūra. Bet šo to jauku varēja atrast pie mazajām izdevniecībām, tāpēc kārdinājumu netrūka. Ja man patiešām stāvlaukumā būtu pieparkots kamielis, pirkumu nudien būtu vairāk. Īpaši nežēlīgi es tiku pārbaudīta pie Prometeja stenda, kur bez grāmatu jaunumiem bija arī Ints, kurš īsti velnišķīgā garā nodarbojās ar komiksu propagandu. Tāpēc, pateicoties viņa neatvairāmajam piedāvājumam, bildē ir iekļuvuši pāris vampīrgabali un droši vien šogad būs jāatgriežas pie grafiskajiem romāniem (starp citu, Rozes grāmatnīcas stendā šogad varēja tikt pie komiksiem pa pāris eirām). No citiem blogeriem, kuri sestdienas rītā spietoja pa izstādi es satiku tikai Spīganu, turklāt ļoti neierasti – viņai nebija līdzi suņa.

Grāmatu izstāde 2018

Grāmatu izstādes ieguvumi

Izstādes spontānākais pirkums ir Dikinsones dzejoļu krājumiņš „Āboliņš un bite”. Dzeju es lasu ļoti reti. Pērku – nu gandrīz nekad. Bet izskatās, ka ar šo grāmatu es sapratīšos.

Pasākumus šoreiz nebiju plānojusi apmeklēt, jo sestdienas rīta programmā nebija iegadījušās mani interesējošas tēmas. Aiz ziņkārības tomēr aizgāju apskatīties uz Alberta Bela romāna „Būris” galvenā varoņa Edmunda Bērza prototipu, tikšanās, ar kuru bija solīta izstādes programmā (prototips, protams, nekādā mistiskā būrī nav sēdējis, viņš ir slavens arhitekts ar principiālu raksturu, pavisam reāls). Tak prototips nudien izrādījās ar raksturu un uz tikšanos neieradās, jo taupījās slēpošanas braucienam uz Franciju. Es viņu gluži labi saprotu, nav nekas jauks būt par skolu latviešu literatūras programmā iekļauta darba prototipu, kuru pukstēdami analizē pumpaini tīņi nu jau laikam vairākās paaudzēs. Man būtu gribējies paklausīties Māras Zālītes stāstu par „Paradīzes putniem”, bet diemžēl viņai bija iesildošā grupa ar diskusiju par erotisko literatūru. Diskusija izvērtās diezgan garlaicīga. Tajā piedalījās onkulis, kurš elsa, ka vajag vairāk seksa un tante, kas dvesa, ka tomēr vajag jūtas. Tas palika apnicīgi jau pēc desmit minūtēm, tāpēc devos mājās lasīt sapirktās grāmatas.

Kopumā jau Grāmatu izstāde bija foršs un ļoti pozitīvs pasākums, kuru vienmēr apmeklēju ar patiesu prieku.. Paldies visiem, kas to organizē un rūpējas, lai trakajiem grāmatmīļiem būtu savi mazie svētki un netrūktu, ko lasīt.

2018. gada grāmatu saraksts lasīšanai

Beidzot arī es esmu kritusi par upuri sarakstu mānijai, kura klejo pa grāmatu blogiem katra gada sākumā. Eksperimentālos nolūkos šogad sastādīšu lasāmo grāmatu sarakstu. Tādu nelielu, un ar domu, ka to noteikti var neievērot. Paskatīsimies, kas no tā sanāks.

Jāatzīstas, ka sarakstu sastādīt nemaz nebija tik vienkārši un nācās labi padomāt, ko es no tā visa patiešām gribētu izlasīt. Nu skaidrs, ka es gribētu izlasīt vēl dažus dažus tūkstošus aizraujošu un labu grāmatu, bet mana lasītspēja ir stipri ierobežota, īpaši svešvalodās. Pareizais jautājums ir, ko es spēšu izlasīt šajā gadā. Tā es paliku pie 40 grāmatām. Sarakstā nav iekļautas populārzinātniskās grāmatas, kuras man ir sakrātas pamatīga čupiņa, bet lielākoties svešvalodās. To lasīšana prasa nelielu koncentrēšanos un dažreiz arī piepūli, tāpēc baidos, ka, iekļaujot tās sarakstā, tām nepieķeršos.

Dāvanu saraksts 2018 gads

Grāmatu blogeru dāvanas

Šogad dāvanās saņēmu 6 grāmatas, no kurām vienu jau izlasīju.

  1. No Asmo ļaunie vabuļi no Soltleiksitijas “Wicked Bugs: The Louse That Conquered Napoleon’s Army Other Diabolical Insects” by Amy Stewart.
  2. No Lasītājas Christopher Moore “The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale Of Christmas Terror”.
  3. No Ms Marii Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls”.
  4. No Spīganas lieliska grāmata par to, kā cilvēki tika pie suņiem, kāpēc suņi nav vilki, un par to, cik attīstīta ir suņu emocionālā inteliģence. Bez lieka patosa, bet ar mīlestību pret suņiem: In Defence of Dogs by John Bradshaw.
  5. No Fleda Alberta Bela “Izmeklētājs”.
  6. No Andra kaut kāda baigā čerņa – “The Court of Broken Knives” by Anna Smith Spark.

Klasika

Nav no pievilcīgākajām sadaļām, bet dažas grāmatas patiešām gribu izlasīt. Ar šīs sadaļas lasīšanu var gadīties visādi.

  1. Tomass Manns “Doktors Fausts”
  2. Fjodors Dostojevskis “ Brāļi Karamazovi”
  3. Meša Selimovičs “Dervišs un nāve”
  4. Džonetans Svifts “Gulivera ceļojumi”
  5. Čārlzs Dikenss “Saltais nams”
  6. Ernests Hemingvejs “Kam skanēs zvans”
  7. Deivids Henrijs Lorenss “Varavīksne”

Latviešu literatūra

Šis ir Latvijas 100 jubilejas gads, un, šķiet, visi ir galīgi nojūgušies ar to Latvijai 100. Bet latviešu autoru grāmatas nudien lasu un blogā aprakstu regulāri. Kāpēc lai 2018. gads būtu kaut kāds izņēmums.

  1. Arno Jundze “Sarkanais dzīvsudrabs”
  2. Vīlipsōns, Nora Ikstena, “Ārprātija piedzīvojumi”
  3. Rihards Bargais “Plikie rukši”
  4. Marģers Zariņš “Viltotais Fausts”
  5. Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”
  6. Edvards Virza “Straumēni’
  7. Andris Akmentiņš “Skolotāji”

Sērijas

Sēriju lasīšana ir nebeidzama cīņa ar daudzgalvainu pūķi, kuram vienas nocirstas galvas vietā ataug piecas. Ja šogad arī pabeigšu lasīt kādas trīs sērijas, tad, pavisam nemanot, būšu iesākusi septiņas jaunas vietā. Bet kaut ko jau lietas labā jādara.
Nārniju jāizlasa, lai varētu labāk izprast Grsomanu.

  1. Levs Grosmans “Burvju zeme” – The Magicians
  2. Klaivs Steiplzs Lūiss “Princis Kaspiāns” – Nārnijas hronikas
  3. Klaivs Steiplzs Lūiss “Rītausmas ceļinieka brauciens” – Nārnijas hronikas
  4. Klaivs Steiplzs Lūiss “Sudraba krēsls” – Nārnijas hronikas
  5. Klaivs Steiplzs Lūiss “Pēdējā kauja” – Nārnijas hronikas
  6. Terijs Prečets “Making Money” – Discworld
  7. Terijs Prečets “Snuff” – Discworld
  8. Terijs Prečets “The Shepherd’s Crown” – Discworld
  9. Ursula Le Gvina “The Dispossessed”- Hainish Cycle
  10. Valters Mērss “Город мечтающих книг” – Zamonien
  11. Keita Atkinsone “Started Early, Took My Dog” – Džeksons Broudijs

Citas

Daži iemīļoti autori un pāris interesantas grāmatas pēc citu atsauksmēm. Arī viens komikss un viena Jēzus biogrāfija.

  1. Margareta Atvuda “Alias Grace”
  2. A.S. Byatt “Possession”
  3. Donna Tartt “The Secret History”
  4. Kristofers Mūrs “Lamb: The Gospel According to Biff, Christ’s Childhood Pal”
  5. Arnalds Indridasons “Purvs”
  6. Roberts Galbraits “Dzeguzes sauciens”
  7. Sergejs Dovlatovs “Соло на ундервуде. Соло на IBM”
  8. Viktors Peļevins “ДПП (НН)”
  9. Jeff Smith “Bone”

Viss pārējais – mirkļa vājības, iegribas un kaprīzes – la la lā!

  1. Джефф Вандермеер “Аннигиляция”
  2. Джефф Вандермеер “Консолидация”
  3. Джефф Вандермеер “Ассимиляция”
  4. Māra Zālīte “Paradīzes putni”
  5. Šeins Hegartijs “Tumšmute”

2017. gada grāmatu pārskats jeb iemetiet man ar kādu izcilu romānu

Jā, gada beigas ir klāt, un pienācis laiks tradicionālajam grāmatu pārskatam. Ar lasīšanu šogad veicās labi. Kopā, īpaši neiespringstot, izlasīju 70 grāmatas, kas ir normāls lasīšanas apjoms. Daļu no tām var redzēt bildē. Kāpēc ne visas? Nu tāpēc, ka man vēl joprojām žēl savu laiku ieguldīt gudrīdos.

2017 gadā lasītais

Mēģinot izvēlēties labākās šī gada grāmatas, nonācu pie negaidīti nomācoša secinājuma – šogad izdevniecības latviešu valodā nav izdevušas nevienu patiešām izcilu grāmatu. Nudien nevienu. Ir dažas tīri labi lasāmas kā Kalvino “Neredzamās pilsētas”, Vodolazkina “Aviators”, Kutzē “Jēzus bērnība”, Grasa pirmsnāves murmulējumi, bet arī tās nav šo autoru labākie darbi. Klusi ceru, ka es vienkārši neesmu pamanījusi kādu patiešām izcilu romānu, kas šogad ir izdots lielā slepenībā un netiek reklamēts tikai tāpēc, ka ļoti labs. Klau, bloga lasītāji, ja jūs tādu esat manījuši, tad iemetiet man ar to. Apsolos sameklēt, izlasīt un aprakstīt blogā.

Arī par šogad iznākušajām latviešu autoru grāmatām nav dzirdētas sajūsminātas atsauksmes no cilvēkiem, kuru viedokli ir vērts ņemt vēra, bet tās grāmatas, kuras izlasīju, bija samērā viduvējas. Iespējams, ka FB manītā doma, ka Latvijas Literatūras gada balvu vajadzētu piešķirt retāk, teiksim, reizi 3 gados nav slikta. Labu rakstnieku mums nemaz tik daudz nav un būtu muļķīgi gribēt, lai viņi katru gadu uzraksta pa kādam lieliskam romānam. Tā tas tomēr nenotiek, un tas ir saprotams, bet vēl joprojām nesaprotu, kāpēc vairs netulko izcilas grāmatas. Nudien nezinu, vai tā ir tendence, vai arī 2017. ir gadījies tāds neveiksmīgāks gads latviešu grāmatniecībā.

Laba populārzinātniskā lasāmviela man ir sena sāpe, bet šogad atradās vismaz viens labs izdevums – Leonarda Mlodinova grāmata par subliminālajām ietekmēm mūsu dzīvē (nosaukuma latviskojums ir tik nejēdzīgs, ka man to nemaz negribas te pieminēt).

Vienīgi dažu žanru literatūra šogad vēl turas pieņemamā līmenī, un mēs tikām pie “Burvju karaļa”, “Ogļu kalna bibliotēkas”, “Vārnu sešinieka”, “Sašķeltās jūras” triloģijas noslēguma un “Saules kodola”, bet droši vien arī tikai pateicoties pāris entuziastiem.

Nav jau arī tā, ka nav ko lasīt. Neesmu vēl paspējusi izlasīt daudzas agrāk izdotas izcilas grāmatas. Un, svešvalodās ir vispār, ui, cik daudz lasāmā – vienā mūžā nemaz neizlasīsi, pat piecos nē. Tāpat arī viduvēju grāmatu latviešu valodā šogad netrūkst. Bet nepārprotiet, man nav nekādu iebildumu pret viduvējām grāmatām. Es pati tādas labprāt palasu brīžos, kad negribas ķerties pie kaut kā jēdzīgāka. Mani nomāc tas, ka šogad nav iznākušas patiesi labas grāmatas. Un mani nomāc tas, ka Latvijas izdevniecībās ir pieņemts viduvējas grāmatas reklamēt kā ļoti izcilas, jo tas degradē lasītāju izpratni par literatūras kvalitāti un pilnībā sagrauj uzticību jebkuram izdevniecības izteiktajam viedoklim. Galu galā viduvējība nav nekas slikts, un lielākā daļa lasītāju sirds dziļumos grib lasīt tieši viduvējības, tāpēc visiem būtu vieglāk, ja viduvējības sauktu par viduvējībām un draņķības par draņķībām.

Laimīgu Jauno gadu, bloga lasītāji! Varbūt tas izdosies labāks, un mūs tur jau gaida brīnišķīgi literārie šedevri.