Category Archives: Citas piezīmes

Mūsu grāmatu likteņi

Feisbuka grāmatu pārdošanas grupās dažkārt parādās sludinājumi, no kuriem var saprast, ka tiek pārdota kāda miruša tuvinieka visa mūža laikā rūpīgi vāktā bibliotēka ar vairāk nekā tūkstoš grāmatām, un ir ļoti saistoši aplūkot šos grāmatu krājumus, kas parasti atklāj veselu pasauli un aizraujošu dzīvi. Bieži vien pēc tiem var noprast, kāda ir bijusi šī mirušā cilvēka profesija, aizraušanās, intereses un varbūtējie sapņi. Bieži vien šajās bibliotēkās var atrast kādu sen meklētu un grūti nopērkamu grāmatu. Tā nesen tiku pie Žorža Pereka (tā paša, kas ir sarakstījis apjomīgo “Dzīve lietošanas pamācība”) miniatūrās grāmatiņas “Lietas”. Pereka stāstu saņēmu glīti iesaiņotā paciņā, pārsietu ar bantīti un klāt pievienotu ar roku rakstītu laipnu vēstulīti ar norādi, kas bijis tās iepriekšējais īpašnieks. Atzīšos, ka tas ļoti aizkustināja pat manu cinisko sirdi (grāmatas tika pārdotas ar mērķi labiekārtot to mirušā īpašnieka kapavietu).

Lai arī man nav nekādu plānu tuvākajā laikā kaut kur doties, tomēr aizdomājos, kas pēc manas nāves notiks ar manām grāmatām. Īpašu ilūziju man par to nav, jo, protams, notiks tas, kas notiks. Lai pārāk neapgrūtinātu cilvēkus, kam būs aiz manis jāsakopj, lielu daļu savu grāmatu jau esmu aiznesusi labdarībai uz “Otro elpu” vai bibliotēkas publisko plauktu, kurā lasītāji var atstāt vairs nevajadzīgās grāmatas, bet šis tas ir nonācis makulatūrā. Tomēr vēl joprojām man ir palicis daudz mīļu grāmatu, no kurām dzīves laikā negribētos šķirties, jo tās vēl joprojām mani priecē, bet diez vai cilvēki, kas lasa maz, tās gribēs paturēt savos modernajos mājokļos.

Droši vien lielākajai daļai no mūsu patērētāju sabiedrības nebūs saprotama vēlme parūpēties ne tikai par saviem nekustamajiem vai kustamajiem īpašumiem, bet arī par grāmatām, jo nav ko tur daudz ņemties, ja tās var aiznest uz atkritumu konteineru un problēma būs ātri atrisināta. Tomēr grāmatas man ir sagādājušas daudz brīnišķīgu brīžu un elpu aizraujošu piedzīvojumu. Tās vienmēr ir bijušas uzticams emocionālais atbalsts smagās dzīves situācijās un palīdzējušas saglabāt veselo saprātu un kritisko domāšanu. Tāpēc jūtu vajadzību mazliet parūpēties par savām grāmatām, un, ja iespējams tad nedaudz paildzināt to mūžu, kas papīra grāmatām diemžēl ir ļoti īss. Tā kā man nav nekādu īpaši retu grāmatu, ko atdāvināt muzejiem vai speciālām bibliotēkām, tad droši vien vēlētos, lai manu krājumu lasāmāko daļu par nelielām naudiņām pārdod kādā portālā vai sociālajā tīklā, kas nu ar to kādreiz nodarbosies (un, ja tā nenotiks, baidos, ka manas dvēseles spoks nepabeigto šīszemes lietu dēļ būs spiests palicējiem naktīs nelāgi gaudot aiz loga). Kāpēc pārdot, nevis izdalīt velti? Nu tāpēc, ka, ja kāds ir tik aptracis, ka mūsdienās vēl pērk grāmatas par naudu, tad parasti tās viņam patiešām ir nepieciešamas un ir neliela cerība, ka netiks uzreiz izmestas atkritumos. Lietas, ko cilvēki saņem par velti, viņi automātiski uzskata par bezvērtīgām. Saprotams, ka visas grāmatas pārdot nebūs iespējams, tāpēc būtu jauki atlikušās atdot kādām Springšļu dzirnavām, vai tamlīdzīgai vietai, kas nodarbojas ar nenovērtēto lietu glābšanu.

Tās grāmatas, ko neviens negribēs, būtu labi atdot makulatūrā. Tas nav jauks grāmatu dzīves noslēgums, jo pārstrādāto papīru izmanto lielākoties iepakojumam vai tualetes papīram (jaunas grāmatas reti drukā uz šādiem materiāliem), bet agrāk vai vēlāk papīra dzirnavās neizbēgami nonāks lielākā daļa grāmatu, un tas ir videi draudzīgāks risinājums nekā tās vienkārši izmest nešķirotajos atkritumos. Negribētos gan, lai manas grāmatas izmatotu visādām instalācijām un dekoratīviem ķiņķēziņiem, kas tagad skaitās stilīgi. Tas ir ļoti necienīgi pret grāmatām. Un grāmatas noteikti nevajadzētu sadedzināt – tas būtu videi nedraudzīgi, jo palielinātu gaisa piesārņojumu un oglekļa emisijas.

Tā nu tas ir. Papīrs ir trausls materiāls, un grāmatu mūžs ir ļoti īss. Mūsu grāmatas nekad nenonāks debesīs, diemžēl tikai tualetes podā. Tāpēc lasīsim grāmatas un no sirds priecāsimies par tām, kamēr vien tās ir kopā ar mums.

Pandēmijas Pirmais gads

Laikam tomēr jāvelta daži vārdi sen pagājušajam 2020. gadam. Jā, zinu, ka ir marts, bet vai tad mūsu dzīve būtiski atšķiras no janvāra? Bieži ir jāpadomā, kas šodien īsti ir par dienu. Vai mēnesi. Kāda tam nozīme, un 2021. gads man nudien riebjas daudz vairāk nekā tā slavenais priekšgājējs. Bet sākās viss tik jauki un mierīgi. Dažādu apstākļu sakritības dēļ 2020. gadu sagaidīju rāmi un patīkami. Brīvprātīgi pieteicos iemītnieku prombūtnes laikā uz veselu nedēļu pieskatīt lielu ar malku apkurināmu māju, trīs kaķus un suni, un šīs lieliskās brīvdienas pavadīju, dodoties garās pastaigās pa purvaino apkārtni, kurinot omulīgi sprēgājošās krāsnis un bezrūpīgi notriecot laiku Netflix seriālos. Biju svaigi izlasījusi “Vienpadsmito staciju” un gremdējos apcerīgās pārdomās, vai atrodoties šādā pašizolācijā kādas nāvējošas gripas pandēmijas laikā ar pieliekamajā atrodamajiem krājumiem varētu pietikt līdz jauno kartupeļu ražai, kurus es teorētiski varētu izaudzēt, ja savāktu un izdiedzētu atrasto tupeņu mizas, un uzplēstu ap māju augošo bezgaumīgo mauriņu. Bet šo ideju ātri atmetu, jo man nav īpašu izdzīvošanas iemaņu, turklāt manā rīcībā nebija neviena šaujamieroča. Ziņās kaut ko stāstīja par jaunu, bīstamu vīrusu kaut kur Uhaņā, bet tas taču bija tik tālu. Vecgada vakarā mēs ar suni pa logu aizrautīgi skatījāmies, cik jauks un silti blāzmains šogad ir salūts (no rīta izrādījās, ka kvartālu tālāk ir nodegusi kāda neapdzīvota ēka).

Tā sākās Covid-19 Pandēmijas Pirmais gads.

Turpinājumu jūs visi pieredzējāt paši.
Pirms gada februāra beigās notika Latvijas Grāmatu izstāde 2020 Ķīpsalā. Jā, tagad zinu, ka tas bija pēdējais lielais publiskais pasākums manā līdzšinējā dzīvē. Nu jau šķiet, ka izstāde norisinājās kādā citā realitātē – tās bija brīnišķīgas un sirsnīgas dzīvās tikšanās ar autoriem, izdevējiem, tulkotājiem, grāmatu blogeriem un vienkārši grāmatniekiem, kurām tagadnes neiespējamības dēļ atmiņa ir piešķīrusi īpašu pievilcību un starojumu. Nezinu, kad atkal varēsim piedzīvot ko līdzīgu. Varbūt kādreiz.

Manus grāmatu lasīšanas paradumus pandēmija gan daudz nemainīja. Pagājušajā gadā izlasīju 80 grāmatas, kas ir tāds normāls lasīšanas apjoms. Diezgan daudz lasīju tieši latviešu autoru darbus (kopumā 23 grāmatas). Vismaz līdz brīdim, kad sākās savādas sakritības – kā izlasīju kādu latviešu grāmatu, tā pēc dažām dienām parādījās ziņa, ka tās autors ir nomiris (Briedis, Bankovskis, nudien skumīgi). Sakritība? Var jau būt. Tomēr uz gada beigām ar vietējiem rakstniekiem mazliet piebremzēju (nav jau mums viņu nemaz tik daudz) un lasīšanai izvēlējos jau mirušu autoru darbus vai lūkojos pēc kādiem jaunākiem un veselīgāka paskata rakstītājiem (Kuzmins, Kasims, Kalnozols).
Tā tapa mans ļoti subjektīvais 2020. gadā lasītās jaunākās latviešu literatūras topa piecinieks, kurā neiekļuva visiem zināmais Kalendārs, jo diemžēl nepaspēju pie tā pieķerties decembrī.
1. Svens Kuzmins “Hohma”
2. Vilis Kasims “Lizergīnblūzs”
3. Jana Egle “Dzimšanas diena”
4. Andris Kuprišs “Berlīne”
5. Jānis Joņevs “Tīģeris”

Visbūtiskāk pagājušajā gadā manus lasīšanas paradumus tomēr ietekmēja dalība Grāmatu klubā, kurā katru mēnesi tiek izvēlēta visiem kopīga lasīšanas tēma. Pateicoties klubam, atkal atgriezos pie Latīņamerikas literatūras maģiskā ārprāta, daudz lasīju krievu literatūru, Baltijas valstu autorus, kulta romānus un, pat sev visai negaidīti, pievērsos true crime žanram. Grāmatu kluba sanāksmes gan pēdējā laikā notiek attālināti, bet galvenais jau, ka tās notiek. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, un arī attālinātajam formātam ir savas labās puses.

Vīrusa dēļ nācās mainīt arī grāmatu iegādes paradumus. Kopumā pagājušajā gadā nopirku 35 grāmatas, bet no tām izlasīju 20 (nu jā, tāda tā patiesā pirkšanas un lasīšanas attiecība ir, ceru, ka esat saprotoši). No visiem pirkumiem 17 bija oldskūlīgi papīra izstrādājumi, bet 18 digitāli datu apkopojumi.  Būtiskākās izmaiņas manā uzvedībā ir tās, ka no visām grāmatām 23 nopirku attālināti – dažādos veidos pasūtot internetā – gan no dažādiem portāliem, gan izdevniecībām, gan autoriem, gan vienkāršiem grāmatu pārdevējiem Facebook. Nācās secināt, ka tas ir daudz ērtāk, patīkamāk un pat lētāk nekā iepirkties grāmatnīcās. Bet šī tēma varētu būt pelnījusi atsevišķu ierakstu.

Lai kaut kā saglabātu Visuma līdzsvaru, jo, kā zinām no Pračeta darbiem, lieli grāmatu sakopojumi vienā telpā var ierosināt neparedzamas maģiskas izmaiņas savā tuvumā, pārdevu piecpadsmit no savām grāmatām. Tas šķita labs risinājums, jo rezultātā plauktā uzkrāju tikai divas jaunas drukātas vienības. Tomēr kaut ko es droši vien nebiju izdarījusi pareizi, jo gada beigās Visuma Pavēlnieki man pavisam negaidīti atsūtīja milzīgu daudzumu ar lieliskām grāmatām, kuras aizpildīja pēdējo brīvo telpu plauktos, bet liekajiem eksemplāriem pamazām būs atrastas mājas ar cerību, ka tās tur mīlēs. Tas mazliet atgādina pamestu kaķīšu glābšanu, bet citādi šoreiz nevarēju.

Gada beigas atkal pavadīju ierastajā pašizolācijā, visus svētkus svinēju Zoom un daudz staigāju pa apkārtnes sniegotajiem mežiem. Tad pienāca šī gada 01. janvāris. Diena kā jau diena, bez jebkādām sliktām priekšnojautām. Tikai kafija smaržoja pēc veca kartona, un vakarā sajutos ļoti, ļoti nogurusi. Izmērīju temperatūru, termometra stabiņš rādīja 38.5 grādus.

Un tā sākās Covid-19 Pandēmijas Otrais gads.

Bloga astotā dzimšanas diena

Šķiet, ir pagājusi vesela mūžība, kopš iepriekšējās bloga dzimšanas dienas, un šis ir bijis viens ellīgi sarežģīts gads. Kas to būtu domājis, ka tiks slēgtas bibliotēkas? Un, lai saņemtu grāmatas, būs jādodas uz randiņu ar bibliotekāri laukā uz soliņa, kur tās izsniegs speciāli iepakotas, bet atnestās grāmatas tiks turētas karantīnā. Nudien neticētu, ja kāds man ko tādu, pirms tam gribētu iestāstīt. Tomēr dzīve turpinās. Grāmatas lasu, tāpat kā līdz šim. Galu galā e-grāmatas ir nopērkamas visu laiku, arī e-bibliotēka darbojas visai ņipri, un izrādījās, ka grāmatu klubiņš gluži labi var sanākt kopā arī attālināti.

Arī blogu turpinu rakstīt. Tiesa gan, pavasarī un vasarā paņēmu pauzi, bet rudenī sapratu, ka blogošana varētu būt viens no tiem kaitīgajiem ieradumiem, kurus nevar atmest tik vienkārši kā smēķēšanu. Ja reiz ir pamēģināts, grūti pārtraukt pavisam. Blogošana esamības haosā ienes nelielu strukturētību (protams, pilnīgi iluzoru, bet viss jau ir tikai ilūzija). Šobrīd daudz uzskatāmāk nekā līdz šim ir skaidrs, ka nākotne nav prognozējama, tāpēc nekādu ilgtermiņa plānu blogam nav.

Šajā mūžīgi mainīgajā pasaulē astoņi gadi tomēr ir ilgs laiks tādam netveramam virtuālajam veidojumam kā grāmatu blogs. Paldies visiem lasītājiem, kas te ienāk vienkārši apskatīties, palasīt par grāmatām, vai uzrakstīt kādu komentāru! Lai jums visiem ir laba veselība, tad tiksim galā ar visām pārējām lietām arī.

Latvijas Grāmatu izstāde 2020

Šogad uz Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā devos ar domu tur ne tik daudz iepirkt grāmatas, jo man to ir jau ir ļoti daudz, bet vienkārši labi pavadīt laiku. Un, neticēsiet, bet plāns izdevās.

Tātad nopirku tikai trīs grāmatas. Vispirms jau Daniela Kēlmana “Tilu”. Izdevniecības stendā man pastāstīja, ka Netflix pēc šīs grāmatas stāsta šogad uzņemšot seriālu. Pat nezinu, ko par to domāt, jo “Tils” nav no tiem romāniem, kas ir ērti ekranizēšanai, bet lai nu viņiem veicas. Trīsdesmitgadu karš ir tik sarežģīts un grūti izprotams Eiropas vēstures periods, ka nudien vienīgais, kas mums vēl pietrūkst, ir Netflix seriāls ar Tilu, Ziemas karali un runājošu ēzeli. Un, cerams, ka viņi atstās arī pūķi. Savukārt Pīrsa Brauna “Sarkano sacelšanos” nemaz nepirku sev. Un pie orhideju smukbilžu grāmatiņas tiku Jāņa Rozes stendā, kura pārdevējas, paskatoties uz mani, jau uzreiz laikam pēc acīm nosaka, ko man vajag. Vispār grāmatas, ko vērts pirkt, šoreiz izstādē bija daudz. Vienkārši tās, kuras patiešām gribu paturēt, lielākoties nopērku uzreiz, kad tās iznāk. Un grāmatas, kuras negribēšu paturēt plauktā, nav interese pirkt arī uz svara un pa lēto, bet ļoti labi saprotu cilvēkus, kuriem grāmatu cena ir svarīga. Tas prieks trako lasītāju acīs, kas no izpārdošanas nesa milzu kaudzes ar grāmatām angļu valodā, vai no kastēm bija izzvejojuši sev noderīgas grāmatas uz svara, vai tikuši pie lieliskiem ieguvumiem no grāmatu maiņas punkta, bija tik aizkustinošs un foršs.

Grāmatu lasītāja izbāzenis vienā no izstādes stendiem

Grāmatu izstāde tomēr ir grāmatu mīļotāju lielākie svētki. Tāpēc bija ļoti patīkami vienuviet satikt tik daudzus aizrautīgākos Latvijas lasītājus. Te bija gan grāmatu blogeri, gan grāmatu klubiņa, uz kuru mēdzu piestaigāt, dalībnieki, gan FB Grāmatnieku grupas meitenes, gan Leona (citātu minēšanas spēle internetā) cīņu biedrenes un pat kādu laiku neredzēti radinieki, kuri arī, ziniet, ir lasītāji. Un, protams, rakstnieki, dzejnieki, tulkotāji, grāmatu izdevēji un tirgotāji. Satikt grāmatu cilvēkus un vienkārši parunāties ir brīnišķīgi, jo pati lasīšana ir ļoti personīgs un intīms process, kas prasa zināmu noslēgšanos sevī un labāk veicas vienatnē (bet var uztrenēties un lasīt gandrīz jebkur), tāpēc ir labi brīžiem paskatīties apkārt, un saprast, ka nepavisam neesi vienīgā trakā lasītāja šajā universā. Nedaudz maģiskuma izstādei šoreiz piešķīra tajā sastopamie daudzie Harija Potera fani plandošos apmetņos un burvju micēs ar platajām malām un smailajiem galiem, jo arī viņiem te bija noorganizēts savs pasākums.

Tagad grāmatu stendos var saņemt arī konsultācijas astroloģijā, mjā.

Izstādes pasākumu programma šogad tomēr lika mazliet vilties, jo nebija, teiksim, gluži manā gaumē. Droši vien esmu nedaudz aprobežota persona, bet mani neinteresē ne Uģi Kuģi, ne naudas enerģija, ne dziedināšanas tradīcijas, ne citas līdzīgas blēņas, kurām derētu kāds atsevišķs tematiskais simpozijs. No literārajiem pasākumiem apmeklēju tikšanos ar somu rakstnieci Katri Lipsoni, kura mīl hokeju un ir sarakstījusi romānu par NHL spēlētājiem. Latviski gan tikko ir izdota cita viņas grāmata “Saldējuma pārdevējs” Maimas Grīnbergas tulkojumā, kuru gribētos tuvākajā laikā izlasīt. Vēl aizgāju uz “Pētergaiļa” rīkoto tikšanos ar igauņu – latviešu dzejnieku Contru un igauņu bērnu rakstnieci Kairi Looku. Contra bija īsts igaunis – atraktīvs, ekspansīvs, kurš lasīja savus parupji humoristiskos dzejoļus, gan latviski, gan igauniski un beigās dziedāja tik aizrautīgi, ka arī publika pavilkās un rāva līdzi viņa dziļi izjustos pantus par žūpošanu un kniebšanos kā dzīves jēgu. Šis pasākums nudien bija izdevies. Tomēr līdzsvaram drīz vien zālē sāka skanēt bēru mūzika, jo uz Lielas skatuves notika Aivara Kļavja grāmatas “Bēres ar priekšapmaksu” atvēršanas svētki, un tad klusiņām devos prom, jo šķita, ka esmu izpildījusi vismaz divu mēnešu socializācijas normu introvertām personām. Skaidrs, ka grāmatas mierīgi var lasīt dziļā vientulībā, arī nekad nesatiekot to autorus un tulkotājus, bet šie literārie pasākumi tomēr lasīšanai dod papildu dimensijas un izjūtas.

Pārējās lietas nebija daudz mainījušās. Diemžēl atrodoties Rakstnieku viesistabā, apkārtējais troksnis bija nomācošs (ja vien neuzstājās Contra, kas pats bija spējīgs piebļaut visu telpu). Īpaši brīžos, kad blakus pasākumos skaļi spēlēja mūziku. Šķiet, ka Ķīpsalas halle nav piemērota vieta grāmatu izstādēm, jo tik daudzi runātāji un mūzika visos stūros vienlaikus ir ļoti nomācoši un nogurdinoši.

Tipisks grāmatu maiņas punkta piedāvājums

Grāmatu maiņas punkts salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija samērā patukšs, bet šo to labu un noderīgu tur atrast varēja. Vispār subjektīvi bija sajūta, ka apmeklētāju ir mazāk nekā iepriekšējos gados, bet to jau redzēsim pēc statistikas.

Kopumā pēc šī gada izstādes ir ļoti laba pēcsajūta. Bija daudz tikšanos, daudz foršu sarunu, daudz jaunu iespaidu, liela daļa dienas ir pavadīta vienā telpā ar lieliskām grāmatām un grāmatu daudzums mājās nav būtiski palielinājies. Paldies grāmatu izstādes organizētājiem un dalībniekiem, kuru darbam pateicoties, mums ir iespējami šie grāmatu svētki!

Atskats uz 2019. gadu

Vēl viens gads ir laimīgi aizvadīts. Patiesībā tas bija jauks un sasodīti labs gads, un, nedaudz padomājot, ir jāatzīst, ka visa pēdējā desmitgade ir bijusi daudz lieliskāka, nekā es jebkad pirms tam būtu uzdrošinājusies cerēt.

Šajā gadā izlasīju 61 grāmatu. Tas nav daudz, bet ir atbilstošs skaits šī brīža iespējām. Blogā rakstīju apmēram tikpat daudz kā pagājušajā gadā (tas ir maz). Parasti apzināti nelasu grāmatas par vienu noteiktu tēmu, bet šogad pavisam nejauši izlasīju vairākus stāstus par ļoti aukstām vietām – Arktiku un Antarktīdu –, kādas tās ir bijušas pirms klimata izmaiņām, un laikam jau tā vairs nebūs nekad.
Starp citu, atklāju, ka ir cilvēki, kuru aicinājums ir glābt grāmatas. Vienu tādu satiku un tiku pie kaudzītes vecu, bet labu grāmatu. Piemēram, savulaik Bukera balvai nominētā Barbaras Pimas romāna “Rudens kvartets”, kas man bija negaidīti jauks pārsteigums.

Šogad sagribējās vairāk parunāties ar dzīviem, reāliem lasītājiem, tāpēc sāku apmeklēt grāmatu klubiņu un domāju turpināt to darīt arī nākamgad. Saprotams, ja atkal kādā brīdī nenomīkstošos (jā, savā būtībā esmu introverta radība). Tur ir simpātiska un daudzveidīga kompānija, interesantas sarunas, garšīgi cepumiņi un man patīk.
Tieši šogad izmēģināju arī daudzu noniecinātās audiogrāmatas, kas, ziniet, nemaz neesot īstas grāmatas. Man gan šķiet, ka mutvārdu stāsti ir daudz senāki un tieši papīra grāmatas ir ļoti īslaicīga parādība. Cik tad sen tās vispār drukā? Katrā ziņā arī audiogrāmatas izrādījās ļoti patīkama pieredze. Skaidrs, ka nepāriešu tikai uz tām, bet to klausīšanās lieliski papildina drukāto grāmatu lasīšanu. Un, jā, audiogrāmatas ierunātāja balsij ir nozīme.
Izmēģināju e-bibliotēku, kuras nosaukumu nekad īsti nespēju atcerēties. Tas arī ir labs projekts, jo padara grāmatas pieejamas tiem lasītājiem, kuriem ir grūtāk apmeklēt reālās grāmatnīcas un bibliotēkas. Labprāt turpinātu to izmantot, ja vien tur piedāvājumā būtu interesantākas grāmatas. Dažas labas grāmatas tur ir atrodamas, bet tās jau sen ir izlasītas.

Žēl, bet tikai vienu reizi šogad gadījās braukt īpašajā vilcienā ar lasītavu (toties parasto nesen taranēja alnis, par laimi arī tikai vienu reizi). Neko darīt. Acīmredzot brīnišķīgais lasītāju vilciens klīst pa kādiem citiem sliežu ceļiem, bet ceru, ka reiz atkal satiksimies (man tur palika viena līdz galam neizlasīta grāmata).

Tiek testēts jaunais grāmatu skapis

Un, heisā! Šogad esmu tikusi pie jauna grāmatu skapja. Tas gan jau tagad ir nešķīsti piebāzts, turklāt ar sen manā īpašumā esošajām grāmatām. Bet, ja Jaunajā gadā saņemšos uz varoņdarbiem, tās sašķirošu un sakārtošu vismaz tik pārskatāmi, lai grāmatu plauktus beidzot varētu atrādīt arī citiem lasītājiem. Citu plānu man šobrīd nemaz nav.

Laimīgu un veiksmīgu Jauno gadu! Novēlu bloga lasītājiem nākamgad atrast pietiekami daudz laika lasīšanai, kā arī visām citām tīkamām, bet konstruktīvām un legālām nodarbēm.

10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā

Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).

6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas

Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.

Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.

10-12 gadi

Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.

Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.

Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.

13-14 gadi

Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.

Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.

Latvijas Grāmatu izstāde 2019

Lielās Latvijas Grāmatu izstādes Ķīpsalā apmeklēšana jau nedaudz kļuvusi par rutīnu, tāpēc pārmaiņas pēc šogad uz to devos piektdienā, nevis brīvdienās, kā iepriekšējās reizēs. Apmeklētāju patiešām bija mazāk kā sestdienās, kad parasti ir diezgan liela burzma un kņada. Apkārt klīda arī nelieli no otras izstāžu halles aizmaldījušies skolēnu pulciņi, bet tie nebija traucējoši. Laiks man šoreiz bija ierobežots, tāpēc Grāmatu izstādes pasākumus apmeklēt nesanāca, tikai vieglā galopā apstaigāt grāmatu stendus. Tomēr piektdienai ir arī savas pozitīvās puses, jo izdevniecību darbinieki un pārdevēji nebija tik aizņemti kā sestdienās, un ar dažiem varēju pat nedaudz papļāpāt par mani interesējošām grāmatām.
Man bija prieks beidzot skatīt vaigā tulkotāju Jāni Krastiņu, pateicoties kuram mēs varam latviešu valodā lasīt Škvorecki un Vīvegu. Nejauši uzskrēju viņam virsū pēc tikšanās ar Bjanku Bellovu (romāna “Ezers” autori) beigām. Sliktā ziņa bija, ka čehi esot samazinājuši finansējumu saviem tulkojumiem, tāpēc iespējams, ka nekā daudz jauna mums no čehu literatūras vairs nebūs. Labojums! Būs mums trīs jauni čehu literatūras tulkojumi. 🙂


Diemžēl par daudz ko man teica, ka nebūs. Un kopumā nekas jau nav mainījies. Lielo izdevniecību piedāvājums ir ļoti vienveidīgs, lai neteiktu trūcīgs – gandrīz vai tikai viduvēja komercliteratūra. Nu, nepārprotiet, tāda arī mums ir vajadzīga. Bet vai tikai tāda vien, kā tas ir tagad? Kaut ko interesantu un savdabīgu var atrast tikai pie mazajām izdevniecībām. Nu ja, nebija arī nevienas jaunas, labas populārzinātniskās grāmatas latviešu valodā. Ja kāds tādu pamanīja, tad droši ierakstiet komentāros. (“Sapiensi” neskaitās, tā nudien nav grāmata domājošiem cilvēkiem.)
Bet, lai nu kā, Grāmatu izstāde ir svētki, un vienmēr ir patīkami redzēt tik daudz grāmatu mīļotājus un viņu iemīļotos objektus vienuviet. Un šo to labu šogad tomēr izdos – varbūt pat dažus no maniem iemīļotajiem autoriem kā Aberkrombiju, Kēlmanu un Dovlatovu. Varbūt arī vēl kaut ko.
Zvaigznes stenda stūrī varēja papļāpāt arī par 3td e-grāmatu bibliotēkas iespējām. Tā ir patiešām laba lieta, ar kuras palīdzību tikt pie samērā jaunu grāmatu lasīšanas e-ierīcēs tiešsaistē, kuru gribētos tuvākajā nākotnē noteikti izmēģināt. Mani šobrīd attur vienīgi ne pārāk interesantais lasāmvielas piedāvājums un doma, ka atšķirībā no parastās bibliotēkas, šeit nevar pagarināt grāmatu lasīšanas termiņus. Toties grāmatu var paņemt lasīšanai vēlreiz, bet jārēķinās, ka to vienam lasītājam izsniedz ne vairāk kā divas reizes. Bet nu skaidrs, ka arī virtuālā bibliotēkā kārtībai ir jābūt.


Grāmatu maiņas punkts šogad bija apmēram tāds pats kā parasti. Varbūt vienīgi mazliet haotiskāks, bet var gadīties, ka pienācu brīdī, kad uz vietas nebija cilvēka, kas tur visu nepārtraukti kārto. Jā, un maiņas punkta piedāvājums visu laiku ir mainīgs. Šoreiz laika trūkuma dēļ to pārlieku nepētīju, bet, pat ja tā vidējais svērtais piedāvājums nav pārāk iedvesmojošs, jo galu galā tauta uz turieni nes tās grāmatas, no kurām vēlas tikt vaļā, tur var izrakt arī ļoti labas lietas, tikai tad visu laiku jādežūrē tā tuvumā.


Tradicionāli par Grāmatu izstādi nemaz nedrīkst rakstīt, nepieminot savus pirkumus. Lai gan grāmatu cenas izstādē neatšķiras no to cenām izdevniecībās, un nepavisam nav īpaši zemas, es tomēr tur dažas nopērku. Redziet, dzīvojot laukos, grāmatnīcas ir diezgan liela ekstra. Tādu vienkārši tur nav, un nekad nebūs. Lai apmeklētu reālu, nevirtuālu grāmatnīcu, man uz to ir speciāli jābrauc tāpat kā uz izstādi, tikai izstādē vienmēr ir plašāks grāmatu piedāvājums.
Tā kā uz grāmatu maiņas punktu biju atnesusi trīs grāmatas, tad ar mierīgu sirdi nolēmu, ka varu atļauties vietā nopirkt četras. Trīs no tām bija jau iepriekš ieplānotas, bet spontānais pirkums šoreiz bija “Dieva delūzija”, kuru nejauši pamanīju “Jumavas” stendā un nevarēju taču nenopirkt vienīgo latviski izdoto Dokinsa grāmatu. Šeina Hegartija “Tumšmutes” trešā daļa no “Prometeja” bija ieplānota jau sen, tikai nebiju tikusi līdz kādai grāmatnīcai. Tāpat gribēju savā īpašumā iegūt Marijas Parras “Vafeļu siržu” turpinājumu “Vārtsargs un jūra” no izdevniecības “liels un mazs”. Jāpiebilst, ka turpinājumam “Vārtsargs un jūra” ir brīnišķīgs Reiņa Pētersona zīmēts vāks (tieši tādu es iedomājos Satriekto Matildi) un manu sirdi sildīja arī fakts, ka grāmatai ir izmantots atbilstoši FSC prasībām sertificēts papīrs (koksne tā ražošanai ir iegūta no ilgtspējīgi, videi draudzīgi un sociāli atbildīgi apsaimniekota meža). Šķiet, ka Latvijā reti kurš izdevējs tagad izmanto FSC sertificēto papīru. Pereka grāmatu arī gribēju nopirkt jau sen, un to arī iegādājos “Mansarda” stendā, lai gan laipnais pārdevējs man nez kāpēc vairāk gribēja notirgot grāmatiņu par kaķīti Brencīti. Mjā, es laikam vairāk izskatos pēc Brencīša nekā Pereka mērķauditorijas.
Kā jau sākumā rakstīju, tad izstādes pasākumus iznāca dzirdēt ļoti maz, bet laikam piektdienā arī neliek tos labākos. Vismaz, kad ejot garām Rakstnieku viesistabai noklausījos, kā viens onkulis pavisam nopietni skaidro, ka depresiju varot lieliski izārstēt ar asinszāļu tēju, kamēr kaut kur fonā līksmi bļaustījās Rucavas garamantas, nospriedu, ka labi vien ir, ka nav laika klausīties visādus sviestus.
Īsumā par izstādi tas arī viss. Ja kāds grāmatmīlis nav paspējis tur pabūt, to vēl var izdarīt rīt.