Vai mākslīgais intelekts spēj uzrakstīt blogu mūsu vietā?

Tāpat kā miljons citu interneta lietotāju vienu vakaru paniekojos čatojot ar mākslīgo intelektu (MI) ChatGPT saitē. Pirmie iespaidi bija diezgan pārsteidzoši. Vispirms jau mākslīgais intelekts diezgan labi māk sazināties latviešu valodā. Protams, ir kur vēl augt, ir dažādas gramatiskas kļūdas un ne vienmēr MI lieto pareizus locījumus, bet godīgi jāatzīst, ka kopumā tas raksta labāk par vidusmēra latviešvalodīgo interneta lietotāju. Angļu valodu saziņā vēl neizmantoju, bet pieļauju, ka tajā MI rakstīs vēl labāk. Tomēr jāpiemin, ka mākslīgajam internetam ir zināmas grūtības atbildēt uz konkrētiem jautājumiem. Piemēram, tas uzskata, ka govis var būt arī zaļā krāsā, kas no MI viedokļa ir pavisam loģiski, jo internetā netrūkst ne zaļu, ne rozā govju bilžu, taču pieļauju, ka MI ir spējīgs ātri mācīties un šīs lietas apgūt, un tas ir tikai laika jautājums. Dažos jautājumos mākslīgais intelekts uzreiz atzinās, ka tam nav pietiekami daudz zināšanu, lai uz tiem atbildētu. Un brīžiem uzkārās pavisam, jo bija saradies pārāk daudz gribētāju ar to sazināties.

Toties attiecībā uz visādām filozofiskām tēmām mākslīgais intelekts izrādījās neparasti spējīgs – nu īsts humanitārais daiļdirsējs – un ātri un veikli cepa augšā esejas par jebkuru abstraktu tēmu, ko palūdzu (brīvību, laimi, u.c.). Turklāt dažādos stilos. Nudien es nekad nevarētu uzrakstīt tik gludus un tik labi strukturētus tekstus kā MI. Sarakstīties ar programmu bija valdzinoši un vienlaikus arī biedējoši, un man radās daudz jautājumu, kurus tagad gribētos papētīt dziļāk. Skaidrs, ka MI ir tikai spogulis, kurš savāc, analizē un pēc tam mums parāda tikai to, ko mēs paši internetā esam ielikuši. Vai arī tāds liels, gudrs papagailis, kurš veikli atlasa un atstāsta dzirdēto. Protams, uzreiz atmiņā sāk nākt visādi daiļdarbi, kuros MI ir uzvedies briesmīgi draudīgi, nešķīsti un cilvēkiem naidīgi. Tomēr skaidrs, ka mākslīgais intelekts ir mūsu pašu atspulgs, un varbūt tāpēc no tā ir mazliet bail.

Skatoties, cik veikli MI margo dažādus tekstus, uzreiz radās jautājums, vai tas varētu rakstīt blogus cilvēku vietā. Te programmas dotā atbilde. Saprotams, ka var.

Apzinoties mašīnu spējas apkopot dažādu informāciju, nākas aizdomāties, ka tām kā kolektīvās informācijas pārzinātājām nudien ir lielāks potenciāls radīt unikālu saturu nekā viena atsevišķa cilvēka smadzenēm. Jāatceras gan, ka tās pašas pagaidām neko jaunu neizdomās, tikai analizēs un apkopos, ko uzrakstījuši cilvēki. Tomēr pēc MI atbildes mazliet aizdomājos, kas ir tas īpašais personiskais un emocionālais saturs, kuru es varu dot savam blogam, lai tas ar kaut ko atšķirtos no MI rakstītā. Un domāju vēl joprojām, jo, godīgi sakot, MI nebūtu ne mazākās piepūles atdarināt mani un manus tekstus. Ja man tagad būtu uzdots kā skolā rakstīt visādas bezjēdzīgas esejas, es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantotu MI palīdzību. Turklāt tā radītais nav plaģiāts, bet oriģināls saturs.

Ai, iespējams jau tagad zināmu daļu tekstu rada izpalīdzīgais mākslīgais intelekts. Palūdzu tam uzrakstīt tekstu par rakstīšanu un, lūdzu! Te tas būs. Un es droši vien tā nevarētu uzrakstīt, vai vismaz tas man prasītu krietni vairāk laika.

Nobeigumā palūdzu MI uzrakstīt erotisku stāstu un dabūju šo. Un piedevām atklāju, ka tam nav svešā arī zināma cenzūra. Tagad gan ir skaidrs, ka visus tos neskaitāmos un vienveidīgos erotiskos romānus patiešām raksta roboti.

Plašāk par čatošanu ar mākslīgo intelektu var palasīt Kursora rakstā “Mākslīgais intelekts pavisam nopietni sāk pretendēt uz cilvēku darba aizstāšanu. Kas ir “ChatGPT” un ko tas piedāvā?”.

Rīgas Grāmatu svētki 2022

Parasti regulāri apmeklēju lielās Latvijas grāmatu izstādes Ķīpsalā, tomēr šajā nedēļas nogalē pirmo reizi biju arī mazāka mēroga pasākumā – Rīgas Grāmatu svētkos. Jāpiezīmē, ka varēju tajos pabūt tikai stundu piektdienas pēcpusdienā, bet daži subjektīvi iespaidi abu pasākumu salīdzināšanai radās. Un skaidrs, ka visas nelaimes pasaulē rodas no salīdzināšanas. Pasākumi Ķīpsalā, protams, ir plašāki un telpas laikam tehniski ir piemērotākas izstādes stendu izvietošanai, visu vajadzīgo tehnisko pieslēgumu izveidošanai un pietiek vietas vairākām skatuvēm. Tomēr Ķīpsalas halles savā būtībā ir tādas mazliet bomzīgas. Tur vienmēr paralēli grāmatu pasākumiem tiek ceptas kaut kādas desas, darbinieku attieksme ir rūpīgi saglabāta vēl no deviņdesmitajiem gadiem, un pilns ar visādiem jokainiem reliģisku un tamlīdzīgu dīvainu grāmatu piedāvājumiem. Ķīpsalā parasti paralēli grāmatu izstādei notiek izglītībai veltītais pasākums “Skola” un līdz ar to tur valda paliela un brīžiem tomēr traucējoša kņada, kuru papildina trokšņu fons, ko rada vairāki paralēli pasākumi (vienreiz pat veseli pieci), kas pilnā skaļumā notiek dažādās telpas vietās. Piedevām Ķīpsalā apmeklētājiem jāpērk ieejas biļetes.

Savukārt Rīgas Grāmatu svētkos ieeja apmeklētājiem bija par velti. Pasākums norisinājās mūsu Gaismas pils pirmajā stāvā, un tas vien jau ieejot telpā radīja – droši vien izklausās smieklīgi un naivi –  gaišu un patīkamu svētku noskaņu. Jāatzīstas, ka Nacionālajā bibliotēkā bija sanācis būt tikai vienu reizi, kad tur notika Sējēja konkursa noslēgums, un ikdienā to neapmeklēju. Tomēr pati telpa ir brīnišķīga – plaša, gaiša. Pāri visam majestātiski slejas Tautas grāmatu plaukts. Apkārt ir grāmatu veikaliņi, tematiskas izstādes un kafejnīcas. Iespējams, ka noskaņu ietekmēja arī izstādes apmeklētājiem neredzamo bibliotēkas krājumu klusā klātbūtne, bet bija sajūta, ka šī ir, lai arī neliela, tomēr ļoti piemērota vieta grāmatu svētkiem.

Par pasākuma dalībniekiem – izdevniecībām – to, šķiet, bija pat vairāk nekā Latvijas grāmatu izstādē pavasarī, un kā jau minēju, nemaz netraucēja Ķīpsalā ierasto turku grāmatu, dianētikas adeptu vai astroloģijas stūrīšu trūkums. Ierasto steliņģu vietā gan bija grāmatu letes, un ne visās vietās varēja uzreiz saprast, kas tā par izdevniecību, tomēr tas netraucēja, jo parasti vairāk pētu pašas grāmatas nekā to, kas atrodas aiz tām.  

Arī grāmatu apmaiņas punkts darbojās tieši tā kā parasti. To apzinīgi pieskatīja Rīgas centrālās bibliotēkas darbinieces un ap tā plauktiem visu laiku pulcējās cilvēki. Jārēķinās, ka labākās grāmatas tur, protams, pazūd ātri, un jau no rīta tur esot grozījušies cilvēki ar lieliem maisiem, kas mēdzot aši savākt labākās grāmatas, tomēr man izdevās atrast ķīniešu literatūras klasiku – Lao Še “Rikšas” 1963. gada izdevumu ar glītā rokrakstā ar neticami sarežģītiem ķīniešu hieroglifiem aprakstītu pirmo lapu (salasāms bija tikai viens vārds – Ilga).

Kultūras programmas pasākumi notika 1. stāva ātrijā – principā tas ir turpat blakus izdevniecību stendiem, kur bija iekārtota neliela skatuve un sēdvietas klausītājiem. Atšķirībā no Ķīpsalas te visi pasākumi notika pēc kārtas, nevis vairāki vienlaikus, un to norise tika translēta pa skaļruņiem, un bija pietiekami saprotami dzirdama visā izstādes teritorijā, kamēr staigāju iepērkot grāmatas, satiekot pazīstamus grāmatu cilvēkus un izbaudot atmosfēru. Tā izdevās apvienot patīkamo ar lietderīgo un daļēji noklausīties sarunu ar Zani Daudziņu par grāmatām, rakstīšanu, elpošanu un uzstāšanos. Pēc tam sākās saruna ar rakstnieku Oskaru Vizbuli, kas, teiksim tā, nebija kupli apmeklēta, bet izklausījās interesanta un izjusta (par visu mūsu vientulību un tamlīdzīgi), diemžēl man bija jau jādodas prom, tomēr mazāk pazīstamiem autoriem nudien vajadzētu krietni vairāk reklāmas.

Grāmatu pirkšana man nav galvenais Grāmatu svētku apmeklējuma mērķis, bet dažas saprotams iegādājos, jo šādos pasākumos ir patīkami plašs grāmatu piedāvājums, kāda nekur citur nav. Dažām izdevniecībām bija patiešām labi piedāvājumi par saprātīgām cenām. Piemēram, pasakaini skaistās ilustrētās Harija Potera pirmās grāmatas  te varēja nopirkt par krietni zemāku cenu nekā veikalā. Kā var redzēt attēlā, šoreiz vairāk iepirku latviešu autorus ar domu, ka tos vismaz jānopērk (zinām jau, ka grāmatu pirkšana un lasīšana ir divas ļoti dažādas lietas). Protams, esot bijusi arī persona, kas paziņojusi, ka te jau visi atnesuši to, ko neviens nepērk, bet tā gluži neizskatījās. Nez kāpēc daudzi kaut ko pirka, lai gan bija piektdiena un liela daļa apmeklētāju izskatījās sasnieguši dzīves lapkriti, vai varbūt pat jau sērsnu, tātad visticamāk jau kļuvuši par pensionāriem ar ierobežotu budžetu. Skaisto Harija Potera izdevumu kaudzīte strauji ruka un “Lasīšanas pandēmijai” nopirku pēdējo eksemplāru.

Droši vien jau sapratāt, ka Rīgas Grāmatu svētki Nacionālajā bibliotēkā man patiešām patika. Daudz grāmatu, lieliska noskaņa, patīkama atmosfēra, mazāk bezjēdzīgas kņadas, bezmaksas ieeja apmeklētājiem un nudien nepietrūka desu, dianētikas fanu, astrologu stūrīšu un nīgro darbinieku, kas allaž uzrodas Ķīpsalā. Liels paldies organizatoriem, dalībniekiem un visiem tiem jaukajiem, bet man nezināmajiem cilvēkiem, kas mums grāmatmīļiem tādus bija sarīkojuši. Nudien labprāt grāmatu svētkus bibliotēkā apmeklētu arī nākamajos gados.

Bloga desmitā dzimšanas diena

Šodien paiet tieši desmit gadi, kopš publicēju pirmo ierakstu šajā blogā. Desmit gadi, jā. Un kādi vēl gadi! Pandēmija. Karš, kas vēl joprojām turpinās, un Ukraina mums visiem saviem spēkiem būs jāatbalsta vēl ilgi. Laikā, kad sāku rakstīt blogu, pasaulē lielāko satraukumu radīja zirga gaļa burgeros. Tagad ir skaidrs, ka pasaule ir neatgriezeniski mainījusies, un mūs gaida realitāte ar idiotisku nosaukumu – jaunais normālais, kas nepavisam nav tik normāls, kā izliekas.

Gadi ir bijuši dažādi, brīžiem rakstīju vairāk, brīžiem nerakstīju nemaz, tomēr kopā šajā laikā blogā ir publicēti vairāk nekā 300 ieraksti un vēl vismaz tikpat daudz rakstu klusi dzīvo galvā nepierakstīti, līdz kāds no tiem sāk lauzties brīvībā un paliek pavisam neciešams. Tad tas top pierakstīts, publicēts un laimīgi aizmirsts.

Nedaudz statistikas – šo desmit gadu laikā esmu izlasījusi vairāk nekā 800 grāmatu trīs dažādās valodās, bet lielākoties, protams, latviešu (tas nemaz nav daudz, bet bez lasīšanas ir vairāki citi hobiji, kas tāpat prasa laiku). Vairāk kā pusi no tām esmu ņēmusi lasīšanai no bibliotēkām. Iegādājos e-grāmatu lasītāju un kādas simts grāmatas izlasīju e-formātā, un atklāju, ka tās lieliski paplašina lasīšanas pieredzi, un ļauj uzzināt par tekstu papildu nianses, kuras dažreiz ar papīru ir mēģināts slēpt. Izmēģināju audiogrāmatas, un arī tās atklājās, kā ļoti ērts un patīkams grāmatu lasīšanas veids – stāstītāja balss ir vissenākā grāmatu eksistences forma, kura pastāvēja ilgi pirms parādījās pirmās māla plāksnītes un papirusi. Esmu apmeklējusi sešas lielās grāmatu izstādes Ķīpsalā un vienus Rīgas grāmatu svētkus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Regulāri apmeklēju četras dažādas bibliotēkas un divus grāmatu klubus. Viena no labākajām grāmatu bloga blaknēm ir iespēja iepazīties ar brīnišķīgiem un interesantiem cilvēkiem, kurus citādi vispār nesatiktu – tādiem pašiem pozitīvi trakiem lasītājiem, grāmatu blogeriem, grāmatu klubu biedriem, tulkotājiem, bibliotekāriem, grāmatu pārdevējiem, un gadās pat pa kādam autoram un izdevējam.

Rakstīt par grāmatām – tas ir nebeidzamais stāsts. Vienmēr būs tēmas, ko pārdomāt un aprakstīt, jo grāmatas bieži vien ir lielisks un koncentrēts realitātes atspulgs un dažreiz pat pravietisks vēstījums par nākotni. Desmit gadi ar blogu ir noveduši pie tā, ka pēdējā laikā kļūstu nostalģiska un lielākoties rakstu sentimentālus tekstus par vecām grāmatām un, visticamāk, līdz gada beigām turpināšu to darīt. Citu plānu saistībā ar blogu pagaidām nav.

Paldies visiem lasītājiem! Laipni aicināti paviesoties šeit arī turpmāk.

Mūsu grāmatu likteņi

Feisbuka grāmatu pārdošanas grupās dažkārt parādās sludinājumi, no kuriem var saprast, ka tiek pārdota kāda miruša tuvinieka visa mūža laikā rūpīgi vāktā bibliotēka ar vairāk nekā tūkstoš grāmatām, un ir ļoti saistoši aplūkot šos grāmatu krājumus, kas parasti atklāj veselu pasauli un aizraujošu dzīvi. Bieži vien pēc tiem var noprast, kāda ir bijusi šī mirušā cilvēka profesija, aizraušanās, intereses un varbūtējie sapņi. Bieži vien šajās bibliotēkās var atrast kādu sen meklētu un grūti nopērkamu grāmatu. Tā nesen tiku pie Žorža Pereka (tā paša, kas ir sarakstījis apjomīgo “Dzīve lietošanas pamācība”) miniatūrās grāmatiņas “Lietas”. Pereka stāstu saņēmu glīti iesaiņotā paciņā, pārsietu ar bantīti un klāt pievienotu ar roku rakstītu laipnu vēstulīti ar norādi, kas bijis tās iepriekšējais īpašnieks. Atzīšos, ka tas ļoti aizkustināja pat manu cinisko sirdi (grāmatas tika pārdotas ar mērķi labiekārtot to mirušā īpašnieka kapavietu).

Lai arī man nav nekādu plānu tuvākajā laikā kaut kur doties, tomēr aizdomājos, kas pēc manas nāves notiks ar manām grāmatām. Īpašu ilūziju man par to nav, jo, protams, notiks tas, kas notiks. Lai pārāk neapgrūtinātu cilvēkus, kam būs aiz manis jāsakopj, lielu daļu savu grāmatu jau esmu aiznesusi labdarībai uz “Otro elpu” vai bibliotēkas publisko plauktu, kurā lasītāji var atstāt vairs nevajadzīgās grāmatas, bet šis tas ir nonācis makulatūrā. Tomēr vēl joprojām man ir palicis daudz mīļu grāmatu, no kurām dzīves laikā negribētos šķirties, jo tās vēl joprojām mani priecē, bet diez vai cilvēki, kas lasa maz, tās gribēs paturēt savos modernajos mājokļos.

Droši vien lielākajai daļai no mūsu patērētāju sabiedrības nebūs saprotama vēlme parūpēties ne tikai par saviem nekustamajiem vai kustamajiem īpašumiem, bet arī par grāmatām, jo nav ko tur daudz ņemties, ja tās var aiznest uz atkritumu konteineru un problēma būs ātri atrisināta. Tomēr grāmatas man ir sagādājušas daudz brīnišķīgu brīžu un elpu aizraujošu piedzīvojumu. Tās vienmēr ir bijušas uzticams emocionālais atbalsts smagās dzīves situācijās un palīdzējušas saglabāt veselo saprātu un kritisko domāšanu. Tāpēc jūtu vajadzību mazliet parūpēties par savām grāmatām, un, ja iespējams tad nedaudz paildzināt to mūžu, kas papīra grāmatām diemžēl ir ļoti īss. Tā kā man nav nekādu īpaši retu grāmatu, ko atdāvināt muzejiem vai speciālām bibliotēkām, tad droši vien vēlētos, lai manu krājumu lasāmāko daļu par nelielām naudiņām pārdod kādā portālā vai sociālajā tīklā, kas nu ar to kādreiz nodarbosies (un, ja tā nenotiks, baidos, ka manas dvēseles spoks nepabeigto šīszemes lietu dēļ būs spiests palicējiem naktīs nelāgi gaudot aiz loga). Kāpēc pārdot, nevis izdalīt velti? Nu tāpēc, ka, ja kāds ir tik aptracis, ka mūsdienās vēl pērk grāmatas par naudu, tad parasti tās viņam patiešām ir nepieciešamas un ir neliela cerība, ka netiks uzreiz izmestas atkritumos. Lietas, ko cilvēki saņem par velti, viņi automātiski uzskata par bezvērtīgām. Saprotams, ka visas grāmatas pārdot nebūs iespējams, tāpēc būtu jauki atlikušās atdot kādām Springšļu dzirnavām, vai tamlīdzīgai vietai, kas nodarbojas ar nenovērtēto lietu glābšanu.

Tās grāmatas, ko neviens negribēs, būtu labi atdot makulatūrā. Tas nav jauks grāmatu dzīves noslēgums, jo pārstrādāto papīru izmanto lielākoties iepakojumam vai tualetes papīram (jaunas grāmatas reti drukā uz šādiem materiāliem), bet agrāk vai vēlāk papīra dzirnavās neizbēgami nonāks lielākā daļa grāmatu, un tas ir videi draudzīgāks risinājums nekā tās vienkārši izmest nešķirotajos atkritumos. Negribētos gan, lai manas grāmatas izmatotu visādām instalācijām un dekoratīviem ķiņķēziņiem, kas tagad skaitās stilīgi. Tas ir ļoti necienīgi pret grāmatām. Un grāmatas noteikti nevajadzētu sadedzināt – tas būtu videi nedraudzīgi, jo palielinātu gaisa piesārņojumu un oglekļa emisijas.

Tā nu tas ir. Papīrs ir trausls materiāls, un grāmatu mūžs ir ļoti īss. Mūsu grāmatas nekad nenonāks debesīs, diemžēl tikai tualetes podā. Tāpēc lasīsim grāmatas un no sirds priecāsimies par tām, kamēr vien tās ir kopā ar mums.

Pandēmijas Pirmais gads

Laikam tomēr jāvelta daži vārdi sen pagājušajam 2020. gadam. Jā, zinu, ka ir marts, bet vai tad mūsu dzīve būtiski atšķiras no janvāra? Bieži ir jāpadomā, kas šodien īsti ir par dienu. Vai mēnesi. Kāda tam nozīme, un 2021. gads man nudien riebjas daudz vairāk nekā tā slavenais priekšgājējs. Bet sākās viss tik jauki un mierīgi. Dažādu apstākļu sakritības dēļ 2020. gadu sagaidīju rāmi un patīkami. Brīvprātīgi pieteicos iemītnieku prombūtnes laikā uz veselu nedēļu pieskatīt lielu ar malku apkurināmu māju, trīs kaķus un suni, un šīs lieliskās brīvdienas pavadīju, dodoties garās pastaigās pa purvaino apkārtni, kurinot omulīgi sprēgājošās krāsnis un bezrūpīgi notriecot laiku Netflix seriālos. Biju svaigi izlasījusi “Vienpadsmito staciju” un gremdējos apcerīgās pārdomās, vai atrodoties šādā pašizolācijā kādas nāvējošas gripas pandēmijas laikā ar pieliekamajā atrodamajiem krājumiem varētu pietikt līdz jauno kartupeļu ražai, kurus es teorētiski varētu izaudzēt, ja savāktu un izdiedzētu atrasto tupeņu mizas, un uzplēstu ap māju augošo bezgaumīgo mauriņu. Bet šo ideju ātri atmetu, jo man nav īpašu izdzīvošanas iemaņu, turklāt manā rīcībā nebija neviena šaujamieroča. Ziņās kaut ko stāstīja par jaunu, bīstamu vīrusu kaut kur Uhaņā, bet tas taču bija tik tālu. Vecgada vakarā mēs ar suni pa logu aizrautīgi skatījāmies, cik jauks un silti blāzmains šogad ir salūts (no rīta izrādījās, ka kvartālu tālāk ir nodegusi kāda neapdzīvota ēka).

Tā sākās Covid-19 Pandēmijas Pirmais gads.

Turpinājumu jūs visi pieredzējāt paši.
Pirms gada februāra beigās notika Latvijas Grāmatu izstāde 2020 Ķīpsalā. Jā, tagad zinu, ka tas bija pēdējais lielais publiskais pasākums manā līdzšinējā dzīvē. Nu jau šķiet, ka izstāde norisinājās kādā citā realitātē – tās bija brīnišķīgas un sirsnīgas dzīvās tikšanās ar autoriem, izdevējiem, tulkotājiem, grāmatu blogeriem un vienkārši grāmatniekiem, kurām tagadnes neiespējamības dēļ atmiņa ir piešķīrusi īpašu pievilcību un starojumu. Nezinu, kad atkal varēsim piedzīvot ko līdzīgu. Varbūt kādreiz.

Manus grāmatu lasīšanas paradumus pandēmija gan daudz nemainīja. Pagājušajā gadā izlasīju 80 grāmatas, kas ir tāds normāls lasīšanas apjoms. Diezgan daudz lasīju tieši latviešu autoru darbus (kopumā 23 grāmatas). Vismaz līdz brīdim, kad sākās savādas sakritības – kā izlasīju kādu latviešu grāmatu, tā pēc dažām dienām parādījās ziņa, ka tās autors ir nomiris (Briedis, Bankovskis, nudien skumīgi). Sakritība? Var jau būt. Tomēr uz gada beigām ar vietējiem rakstniekiem mazliet piebremzēju (nav jau mums viņu nemaz tik daudz) un lasīšanai izvēlējos jau mirušu autoru darbus vai lūkojos pēc kādiem jaunākiem un veselīgāka paskata rakstītājiem (Kuzmins, Kasims, Kalnozols).
Tā tapa mans ļoti subjektīvais 2020. gadā lasītās jaunākās latviešu literatūras topa piecinieks, kurā neiekļuva visiem zināmais Kalendārs, jo diemžēl nepaspēju pie tā pieķerties decembrī.
1. Svens Kuzmins “Hohma”
2. Vilis Kasims “Lizergīnblūzs”
3. Jana Egle “Dzimšanas diena”
4. Andris Kuprišs “Berlīne”
5. Jānis Joņevs “Tīģeris”

Visbūtiskāk pagājušajā gadā manus lasīšanas paradumus tomēr ietekmēja dalība Grāmatu klubā, kurā katru mēnesi tiek izvēlēta visiem kopīga lasīšanas tēma. Pateicoties klubam, atkal atgriezos pie Latīņamerikas literatūras maģiskā ārprāta, daudz lasīju krievu literatūru, Baltijas valstu autorus, kulta romānus un, pat sev visai negaidīti, pievērsos true crime žanram. Grāmatu kluba sanāksmes gan pēdējā laikā notiek attālināti, bet galvenais jau, ka tās notiek. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, un arī attālinātajam formātam ir savas labās puses.

Vīrusa dēļ nācās mainīt arī grāmatu iegādes paradumus. Kopumā pagājušajā gadā nopirku 35 grāmatas, bet no tām izlasīju 20 (nu jā, tāda tā patiesā pirkšanas un lasīšanas attiecība ir, ceru, ka esat saprotoši). No visiem pirkumiem 17 bija oldskūlīgi papīra izstrādājumi, bet 18 digitāli datu apkopojumi.  Būtiskākās izmaiņas manā uzvedībā ir tās, ka no visām grāmatām 23 nopirku attālināti – dažādos veidos pasūtot internetā – gan no dažādiem portāliem, gan izdevniecībām, gan autoriem, gan vienkāršiem grāmatu pārdevējiem Facebook. Nācās secināt, ka tas ir daudz ērtāk, patīkamāk un pat lētāk nekā iepirkties grāmatnīcās. Bet šī tēma varētu būt pelnījusi atsevišķu ierakstu.

Lai kaut kā saglabātu Visuma līdzsvaru, jo, kā zinām no Pračeta darbiem, lieli grāmatu sakopojumi vienā telpā var ierosināt neparedzamas maģiskas izmaiņas savā tuvumā, pārdevu piecpadsmit no savām grāmatām. Tas šķita labs risinājums, jo rezultātā plauktā uzkrāju tikai divas jaunas drukātas vienības. Tomēr kaut ko es droši vien nebiju izdarījusi pareizi, jo gada beigās Visuma Pavēlnieki man pavisam negaidīti atsūtīja milzīgu daudzumu ar lieliskām grāmatām, kuras aizpildīja pēdējo brīvo telpu plauktos, bet liekajiem eksemplāriem pamazām būs atrastas mājas ar cerību, ka tās tur mīlēs. Tas mazliet atgādina pamestu kaķīšu glābšanu, bet citādi šoreiz nevarēju.

Gada beigas atkal pavadīju ierastajā pašizolācijā, visus svētkus svinēju Zoom un daudz staigāju pa apkārtnes sniegotajiem mežiem. Tad pienāca šī gada 01. janvāris. Diena kā jau diena, bez jebkādām sliktām priekšnojautām. Tikai kafija smaržoja pēc veca kartona, un vakarā sajutos ļoti, ļoti nogurusi. Izmērīju temperatūru, termometra stabiņš rādīja 38.5 grādus.

Un tā sākās Covid-19 Pandēmijas Otrais gads.

Bloga astotā dzimšanas diena

Šķiet, ir pagājusi vesela mūžība, kopš iepriekšējās bloga dzimšanas dienas, un šis ir bijis viens ellīgi sarežģīts gads. Kas to būtu domājis, ka tiks slēgtas bibliotēkas? Un, lai saņemtu grāmatas, būs jādodas uz randiņu ar bibliotekāri laukā uz soliņa, kur tās izsniegs speciāli iepakotas, bet atnestās grāmatas tiks turētas karantīnā. Nudien neticētu, ja kāds man ko tādu, pirms tam gribētu iestāstīt. Tomēr dzīve turpinās. Grāmatas lasu, tāpat kā līdz šim. Galu galā e-grāmatas ir nopērkamas visu laiku, arī e-bibliotēka darbojas visai ņipri, un izrādījās, ka grāmatu klubiņš gluži labi var sanākt kopā arī attālināti.

Arī blogu turpinu rakstīt. Tiesa gan, pavasarī un vasarā paņēmu pauzi, bet rudenī sapratu, ka blogošana varētu būt viens no tiem kaitīgajiem ieradumiem, kurus nevar atmest tik vienkārši kā smēķēšanu. Ja reiz ir pamēģināts, grūti pārtraukt pavisam. Blogošana esamības haosā ienes nelielu strukturētību (protams, pilnīgi iluzoru, bet viss jau ir tikai ilūzija). Šobrīd daudz uzskatāmāk nekā līdz šim ir skaidrs, ka nākotne nav prognozējama, tāpēc nekādu ilgtermiņa plānu blogam nav.

Šajā mūžīgi mainīgajā pasaulē astoņi gadi tomēr ir ilgs laiks tādam netveramam virtuālajam veidojumam kā grāmatu blogs. Paldies visiem lasītājiem, kas te ienāk vienkārši apskatīties, palasīt par grāmatām, vai uzrakstīt kādu komentāru! Lai jums visiem ir laba veselība, tad tiksim galā ar visām pārējām lietām arī.

Latvijas Grāmatu izstāde 2020

Šogad uz Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā devos ar domu tur ne tik daudz iepirkt grāmatas, jo man to ir jau ir ļoti daudz, bet vienkārši labi pavadīt laiku. Un, neticēsiet, bet plāns izdevās.

Tātad nopirku tikai trīs grāmatas. Vispirms jau Daniela Kēlmana “Tilu”. Izdevniecības stendā man pastāstīja, ka Netflix pēc šīs grāmatas stāsta šogad uzņemšot seriālu. Pat nezinu, ko par to domāt, jo “Tils” nav no tiem romāniem, kas ir ērti ekranizēšanai, bet lai nu viņiem veicas. Trīsdesmitgadu karš ir tik sarežģīts un grūti izprotams Eiropas vēstures periods, ka nudien vienīgais, kas mums vēl pietrūkst, ir Netflix seriāls ar Tilu, Ziemas karali un runājošu ēzeli. Un, cerams, ka viņi atstās arī pūķi. Savukārt Pīrsa Brauna “Sarkano sacelšanos” nemaz nepirku sev. Un pie orhideju smukbilžu grāmatiņas tiku Jāņa Rozes stendā, kura pārdevējas, paskatoties uz mani, jau uzreiz laikam pēc acīm nosaka, ko man vajag. Vispār grāmatas, ko vērts pirkt, šoreiz izstādē bija daudz. Vienkārši tās, kuras patiešām gribu paturēt, lielākoties nopērku uzreiz, kad tās iznāk. Un grāmatas, kuras negribēšu paturēt plauktā, nav interese pirkt arī uz svara un pa lēto, bet ļoti labi saprotu cilvēkus, kuriem grāmatu cena ir svarīga. Tas prieks trako lasītāju acīs, kas no izpārdošanas nesa milzu kaudzes ar grāmatām angļu valodā, vai no kastēm bija izzvejojuši sev noderīgas grāmatas uz svara, vai tikuši pie lieliskiem ieguvumiem no grāmatu maiņas punkta, bija tik aizkustinošs un foršs.

Grāmatu lasītāja izbāzenis vienā no izstādes stendiem

Grāmatu izstāde tomēr ir grāmatu mīļotāju lielākie svētki. Tāpēc bija ļoti patīkami vienuviet satikt tik daudzus aizrautīgākos Latvijas lasītājus. Te bija gan grāmatu blogeri, gan grāmatu klubiņa, uz kuru mēdzu piestaigāt, dalībnieki, gan FB Grāmatnieku grupas meitenes, gan Leona (citātu minēšanas spēle internetā) cīņu biedrenes un pat kādu laiku neredzēti radinieki, kuri arī, ziniet, ir lasītāji. Un, protams, rakstnieki, dzejnieki, tulkotāji, grāmatu izdevēji un tirgotāji. Satikt grāmatu cilvēkus un vienkārši parunāties ir brīnišķīgi, jo pati lasīšana ir ļoti personīgs un intīms process, kas prasa zināmu noslēgšanos sevī un labāk veicas vienatnē (bet var uztrenēties un lasīt gandrīz jebkur), tāpēc ir labi brīžiem paskatīties apkārt, un saprast, ka nepavisam neesi vienīgā trakā lasītāja šajā universā. Nedaudz maģiskuma izstādei šoreiz piešķīra tajā sastopamie daudzie Harija Potera fani plandošos apmetņos un burvju micēs ar platajām malām un smailajiem galiem, jo arī viņiem te bija noorganizēts savs pasākums.

Tagad grāmatu stendos var saņemt arī konsultācijas astroloģijā, mjā.

Izstādes pasākumu programma šogad tomēr lika mazliet vilties, jo nebija, teiksim, gluži manā gaumē. Droši vien esmu nedaudz aprobežota persona, bet mani neinteresē ne Uģi Kuģi, ne naudas enerģija, ne dziedināšanas tradīcijas, ne citas līdzīgas blēņas, kurām derētu kāds atsevišķs tematiskais simpozijs. No literārajiem pasākumiem apmeklēju tikšanos ar somu rakstnieci Katri Lipsoni, kura mīl hokeju un ir sarakstījusi romānu par NHL spēlētājiem. Latviski gan tikko ir izdota cita viņas grāmata “Saldējuma pārdevējs” Maimas Grīnbergas tulkojumā, kuru gribētos tuvākajā laikā izlasīt. Vēl aizgāju uz “Pētergaiļa” rīkoto tikšanos ar igauņu – latviešu dzejnieku Contru un igauņu bērnu rakstnieci Kairi Looku. Contra bija īsts igaunis – atraktīvs, ekspansīvs, kurš lasīja savus parupji humoristiskos dzejoļus, gan latviski, gan igauniski un beigās dziedāja tik aizrautīgi, ka arī publika pavilkās un rāva līdzi viņa dziļi izjustos pantus par žūpošanu un kniebšanos kā dzīves jēgu. Šis pasākums nudien bija izdevies. Tomēr līdzsvaram drīz vien zālē sāka skanēt bēru mūzika, jo uz Lielas skatuves notika Aivara Kļavja grāmatas “Bēres ar priekšapmaksu” atvēršanas svētki, un tad klusiņām devos prom, jo šķita, ka esmu izpildījusi vismaz divu mēnešu socializācijas normu introvertām personām. Skaidrs, ka grāmatas mierīgi var lasīt dziļā vientulībā, arī nekad nesatiekot to autorus un tulkotājus, bet šie literārie pasākumi tomēr lasīšanai dod papildu dimensijas un izjūtas.

Pārējās lietas nebija daudz mainījušās. Diemžēl atrodoties Rakstnieku viesistabā, apkārtējais troksnis bija nomācošs (ja vien neuzstājās Contra, kas pats bija spējīgs piebļaut visu telpu). Īpaši brīžos, kad blakus pasākumos skaļi spēlēja mūziku. Šķiet, ka Ķīpsalas halle nav piemērota vieta grāmatu izstādēm, jo tik daudzi runātāji un mūzika visos stūros vienlaikus ir ļoti nomācoši un nogurdinoši.

Tipisks grāmatu maiņas punkta piedāvājums

Grāmatu maiņas punkts salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija samērā patukšs, bet šo to labu un noderīgu tur atrast varēja. Vispār subjektīvi bija sajūta, ka apmeklētāju ir mazāk nekā iepriekšējos gados, bet to jau redzēsim pēc statistikas.

Kopumā pēc šī gada izstādes ir ļoti laba pēcsajūta. Bija daudz tikšanos, daudz foršu sarunu, daudz jaunu iespaidu, liela daļa dienas ir pavadīta vienā telpā ar lieliskām grāmatām un grāmatu daudzums mājās nav būtiski palielinājies. Paldies grāmatu izstādes organizētājiem un dalībniekiem, kuru darbam pateicoties, mums ir iespējami šie grāmatu svētki!