Category Archives: Grāmatas

Jana Egle “Dzimšanas diena”

Jana Egle “Dzimšanas diena”, izdevniecība “Latvijas Mediji”, Rīga: 2020.

Nesen iznākusī “Dzimšanas diena” ir rakstnieces un dzejnieces Janas Egles trešā stāstu grāmata. Tā kā biju lasījusi abas autores iepriekšējās grāmatas, bibliotēkā paņēmu arī šo.  Vispār salīdzinājumā ar abiem pārējiem Janas Egles stāstu krājumiem “Dzimšanas diena” ir nedaudz mīlīgāka un nav tik bezcerīgi tumša. Dažos stāstos var pat noticēt, ka varbūt viss tomēr beigsies labi vai vismaz ne tik slikti, kā varētu būt. Arī “Dzimšanas dienā” galvenās varones stāstos ir sievietes. Vīrieši paliek otrajā plānā, bet tipiski autores daiļradei viņi atkal bieži vien ir nepatīkami agresīvi tipi, kas pat sešu gadu vecumā piekakās konfekšu bundžiņu kā Dačuka stāstā, vai muļķīgi tirinās apkārt kā Sergejs “Dzimšanas dienā”, vai ne vienmēr apdomīgi izrunājas ar grūtnieci kā “Parādā”, vai pazūd bez pēdām kā Dāvids, vai gluži vienkārši, bāc, ņem un nomirst kā Karels. Vārdu sakot, uzvedas kā jau vīrieši.

Šajā krājumā pavisam ir iekļauti astoņi stāsti, un tie nav saistīti savā starpā kā Janas Egles iepriekšējā grāmatā “Svešie”, bet hronoloģiski tie ir sakārtoti, sākot ar mazas meitenes bērnības atmiņām, un tad pamazām izlīkumo cauri dažādām dramatiskām situācijām visdažādāko sieviešu dzīvēs, līdz noslēdzas ar mulsinošo un skumjo apziņas haosu, kas mūs var piemeklēt dziļā vecumā.

“Dačuks un dvīņi” – bērnības atmiņu stāsts, jauks un dzīvīgs. Līdzīgas atmiņas varētu būt daudzām autores paaudzes lasītājām – sapņu lelle, ļergas dzīšana, ne pārāk labi audzināti kaimiņu bērni, piškas, brīvība un blēņas.
“Parāds” – stāsts par sāpīgu zaudējumu, kuram tikt pāri ir vieglāk, ja atļauj kādam arī palīdzēt.
“Aleksandra ir skaista” – par dzīvi ratiņkrēslā, kad diemžēl ir grūti, patiesībā, neiespējami saglabāt neatkarību un pašcieņu.
“Pīle” – stāsts, par to, kā sieviete lēnām nonāk attiecībās ar sociopātu, diezgan biedējošs, vietām pat baiss. Stāstu internetā var izlasīt Satori.
“Labākais laiks tavā dzīvē” – asi un spilgti aprakstītas sajūtas garīgas saslimšanas gadījumā. Principā bezizeja.
“Ranaway train” – ja zināsiet nosaukumā minēto Soul Asylum dziesmu, tad sižets aptuveni būs skaidrs. Iespējams, nomācošākais stāsts krājumā, jo mierinājuma nevienam iesaistītajam nebūs vairs nekad.
“Dzimšanas diena” – ne vienmēr ir vērts reanimēt jaunības mīlestību, bet nelieli piedzīvojumi, pat ja tiem nav nekāda saldā nobeiguma, padara dzīvi krāsaināku un palīdz stāsta varonei saprast, ko viņai patiešām dzīvē gribas.
“Balta māja kalna galā” – vecums ir draņķīga padarīšana, ko tur vēl piebilst.

Lai gan stāsti šķita mazāk nostrādāti nekā abās iepriekšējās Janas Egles grāmatās, tīri subjektīvi “Dzimšanas diena” man patika labāk. Autorei ir laba valoda, viņas personāži runā kā normāli cilvēki (lai arī ne vienmēr normāli uzvedas), un lietas sauc pareizajos vārdos – te ir ļerga, merģeles un cūkrāceņi. Autores aprakstītais universs ir tik ļoti pazīstams, un arī situācijām stāstos var tīri labi noticēt pat tad, ja nekas tāds nav piedzīvots. Jā, “Dzimšanas diena” nav skaista un rožaina grāmata, bet tā ir laba, godīga un tieša lasāmviela tiem, kas nevairās no dzīves, kura visiem kādā brīdī mēdz būt arī sāpīga un neērta.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.

Latvijas Grāmatu izstāde 2020

Šogad uz Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā devos ar domu tur ne tik daudz iepirkt grāmatas, jo man to ir jau ir ļoti daudz, bet vienkārši labi pavadīt laiku. Un, neticēsiet, bet plāns izdevās.

Tātad nopirku tikai trīs grāmatas. Vispirms jau Daniela Kēlmana “Tilu”. Izdevniecības stendā man pastāstīja, ka Netflix pēc šīs grāmatas stāsta šogad uzņemšot seriālu. Pat nezinu, ko par to domāt, jo “Tils” nav no tiem romāniem, kas ir ērti ekranizēšanai, bet lai nu viņiem veicas. Trīsdesmitgadu karš ir tik sarežģīts un grūti izprotams Eiropas vēstures periods, ka nudien vienīgais, kas mums vēl pietrūkst, ir Netflix seriāls ar Tilu, Ziemas karali un runājošu ēzeli. Un, cerams, ka viņi atstās arī pūķi. Savukārt Pīrsa Brauna “Sarkano sacelšanos” nemaz nepirku sev. Un pie orhideju smukbilžu grāmatiņas tiku Jāņa Rozes stendā, kura pārdevējas, paskatoties uz mani, jau uzreiz laikam pēc acīm nosaka, ko man vajag. Vispār grāmatas, ko vērts pirkt, šoreiz izstādē bija daudz. Vienkārši tās, kuras patiešām gribu paturēt, lielākoties nopērku uzreiz, kad tās iznāk. Un grāmatas, kuras negribēšu paturēt plauktā, nav interese pirkt arī uz svara un pa lēto, bet ļoti labi saprotu cilvēkus, kuriem grāmatu cena ir svarīga. Tas prieks trako lasītāju acīs, kas no izpārdošanas nesa milzu kaudzes ar grāmatām angļu valodā, vai no kastēm bija izzvejojuši sev noderīgas grāmatas uz svara, vai tikuši pie lieliskiem ieguvumiem no grāmatu maiņas punkta, bija tik aizkustinošs un foršs.

Grāmatu lasītāja izbāzenis vienā no izstādes stendiem

Grāmatu izstāde tomēr ir grāmatu mīļotāju lielākie svētki. Tāpēc bija ļoti patīkami vienuviet satikt tik daudzus aizrautīgākos Latvijas lasītājus. Te bija gan grāmatu blogeri, gan grāmatu klubiņa, uz kuru mēdzu piestaigāt, dalībnieki, gan FB Grāmatnieku grupas meitenes, gan Leona (citātu minēšanas spēle internetā) cīņu biedrenes un pat kādu laiku neredzēti radinieki, kuri arī, ziniet, ir lasītāji. Un, protams, rakstnieki, dzejnieki, tulkotāji, grāmatu izdevēji un tirgotāji. Satikt grāmatu cilvēkus un vienkārši parunāties ir brīnišķīgi, jo pati lasīšana ir ļoti personīgs un intīms process, kas prasa zināmu noslēgšanos sevī un labāk veicas vienatnē (bet var uztrenēties un lasīt gandrīz jebkur), tāpēc ir labi brīžiem paskatīties apkārt, un saprast, ka nepavisam neesi vienīgā trakā lasītāja šajā universā. Nedaudz maģiskuma izstādei šoreiz piešķīra tajā sastopamie daudzie Harija Potera fani plandošos apmetņos un burvju micēs ar platajām malām un smailajiem galiem, jo arī viņiem te bija noorganizēts savs pasākums.

Tagad grāmatu stendos var saņemt arī konsultācijas astroloģijā, mjā.

Izstādes pasākumu programma šogad tomēr lika mazliet vilties, jo nebija, teiksim, gluži manā gaumē. Droši vien esmu nedaudz aprobežota persona, bet mani neinteresē ne Uģi Kuģi, ne naudas enerģija, ne dziedināšanas tradīcijas, ne citas līdzīgas blēņas, kurām derētu kāds atsevišķs tematiskais simpozijs. No literārajiem pasākumiem apmeklēju tikšanos ar somu rakstnieci Katri Lipsoni, kura mīl hokeju un ir sarakstījusi romānu par NHL spēlētājiem. Latviski gan tikko ir izdota cita viņas grāmata “Saldējuma pārdevējs” Maimas Grīnbergas tulkojumā, kuru gribētos tuvākajā laikā izlasīt. Vēl aizgāju uz “Pētergaiļa” rīkoto tikšanos ar igauņu – latviešu dzejnieku Contru un igauņu bērnu rakstnieci Kairi Looku. Contra bija īsts igaunis – atraktīvs, ekspansīvs, kurš lasīja savus parupji humoristiskos dzejoļus, gan latviski, gan igauniski un beigās dziedāja tik aizrautīgi, ka arī publika pavilkās un rāva līdzi viņa dziļi izjustos pantus par žūpošanu un kniebšanos kā dzīves jēgu. Šis pasākums nudien bija izdevies. Tomēr līdzsvaram drīz vien zālē sāka skanēt bēru mūzika, jo uz Lielas skatuves notika Aivara Kļavja grāmatas “Bēres ar priekšapmaksu” atvēršanas svētki, un tad klusiņām devos prom, jo šķita, ka esmu izpildījusi vismaz divu mēnešu socializācijas normu introvertām personām. Skaidrs, ka grāmatas mierīgi var lasīt dziļā vientulībā, arī nekad nesatiekot to autorus un tulkotājus, bet šie literārie pasākumi tomēr lasīšanai dod papildu dimensijas un izjūtas.

Pārējās lietas nebija daudz mainījušās. Diemžēl atrodoties Rakstnieku viesistabā, apkārtējais troksnis bija nomācošs (ja vien neuzstājās Contra, kas pats bija spējīgs piebļaut visu telpu). Īpaši brīžos, kad blakus pasākumos skaļi spēlēja mūziku. Šķiet, ka Ķīpsalas halle nav piemērota vieta grāmatu izstādēm, jo tik daudzi runātāji un mūzika visos stūros vienlaikus ir ļoti nomācoši un nogurdinoši.

Tipisks grāmatu maiņas punkta piedāvājums

Grāmatu maiņas punkts salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija samērā patukšs, bet šo to labu un noderīgu tur atrast varēja. Vispār subjektīvi bija sajūta, ka apmeklētāju ir mazāk nekā iepriekšējos gados, bet to jau redzēsim pēc statistikas.

Kopumā pēc šī gada izstādes ir ļoti laba pēcsajūta. Bija daudz tikšanos, daudz foršu sarunu, daudz jaunu iespaidu, liela daļa dienas ir pavadīta vienā telpā ar lieliskām grāmatām un grāmatu daudzums mājās nav būtiski palielinājies. Paldies grāmatu izstādes organizētājiem un dalībniekiem, kuru darbam pateicoties, mums ir iespējami šie grāmatu svētki!

Grāmatas, kuras gribas paturēt plauktā

Ikgadējo Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā nudien neapmeklēju tikai tāpēc, lai iepirktu grāmatas. Tā ir lieliska iespēja satikt dzīvus grāmatu mīļotājus, rakstniekus, tulkotājus un izdevējus un uzzināt par jaunumiem, kā arī ērti tikt vaļā no vairs nevajadzīgajām grāmatām. Tomēr būtu dīvaini tur neko nenopirkt, vēl jo vairāk tāpēc, ka izstādē piedalās arī mazās izdevniecības, un kopējais grāmatu piedāvājums ir ļoti plašs.

Tāpēc šoreiz ielieku ļoti subjektīvu sarakstu ar grāmatām, kuras es noteikti nopirktu paturēšanai plauktā, ja vien tās (ar pāris izņēmumiem) jau nebūtu nopirkusi. Visas šīs grāmatas esmu izlasījusi un, lai neviens pēc tam nepārmestu maldināšanu, brīdinu, ka tās lielākoties stipri atšķiras no latviešu lasītāju iemīļotākajiem bestselleriem. Dažas no tām liek domāt, dažas ir ļoti skaistas, dažas ļoti savdabīgas, dažas liek iziet ārpus komforta zonas. Katrā ziņā ir vērts tām pievērst uzmanību.

 

Daniels Kēlmans “Tils” ir tieši tāda grāmata, kādas man patīk. Te ir spēles ar vēsturi, Trīsdesmitgadu karš, neuzticami stāstītāji, un pēc tās izlasīšanas vēl ilgi gribas rakties pa Eiropas vēstures aprakstiem, lai mēģinātu saprast, kas tajos laikos vispār ir noticis.

Žaume Kabrē “Es atzīstos” ir apbrīnojami skaista un daudzslāņaina grāmata, kurai piemīt maģiskas spējas lasītāju ievilkt citā realitātē.

Italo Kalvino “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” – postmodernistiska spēle ar tekstu, vārdiem un lasītāju. Iespējams, ka autors vienkārši ir gribējis savus lasītājus smalki iznest cauri, bet bija interesanti klīst pa Kalvīno smalki aprēķinātajiem labirintiem.

Heli Lāksonena “Soul. Burkans. Undens” koši, spilgti, sirsnīgi un ļoti emocionāli dzejoļi lībiskajā dialektā. Varbūt brīžiem nedaudz pārāk dīvaina valoda, bet tas nekas, beigās ir pievienota vārdnīca.

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti” ir nolaišanās ellē.

Primo Levi “Atelpa” ir atgriešanās no elles. Ne vienmēr tas ir vienkārši.

Sergejs Dovlatovs “Zona” – dzīve ellē. Ja pierod.

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve” sirreāla alegorija par postpadomju dzīvi deviņdesmitajos gados.

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo” dīvaina, sapņaina un ļoti ironiska proza, kuru ir ļoti grūti aprakstīt.

Čaina Mjevils “Pilsēta un pilsēta” ir grāmata, kura burtiski iznes smadzenes – kā kaut ko tādu iespējams izdomāt un uzrakstīt.

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas” 1. un 2. daļa. Ļoti mīlīga un dirsīga grāmata par introvertu mākslīgo intelektu, kurš ir pasprucis brīvsolī, un labāk grib lūrēt salkanas daudzsēriju ziepenes nekā kaut ko slepkavot. Diemžēl tie muļķīgie cilvēki allaž iekuļas kaut kādās nepatikšanās un ir jāglābj. Ļoti simpātisks tulkojums.

Džo Aberkrombijs “Pats asmens” ir perfekta tumšā fantāzija – asa, nežēlīga un smieklīga ar kolorītiem varoņiem. Šī gan ir triloģijas pirmā grāmata, bet drīz būs arī nākamās, jo atšķirībā no citām populārām sērijām, tai ir uzrakstīts nobeigums. Turklāt tāds, kas salauza pat manu ledaino sirdi.

Žaume Kabrē “Es atzīstos”

Žaume Kabrē “Es atzīstos”, no katalāņu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevniecība “Mansards”, Rīga: 2019 (Jaume Cabre, Jo Confesso, 2011)

Tikai vakarnakt, iedams pa slapjajām Vaļkarkas ielām, es sapratu, ka piedzimt šajā ģimenē bija nepiedodama kļūda. Tik daudzsološs un iztēli ierosinošs ir pirmais teikums, ar kuru sākas Žaumes Kabrē apjomīgais romāns “Es atzīstos”. Tā ir lieliska grāmata, viens no tiem patiesi lielajiem romāniem, kuru lasīšana ir piedzīvojums. Un tie katalāņu vārdi! Izlasiet lēni un skaļi, kā sauc galveno varoni un viņa draugu – Adriā Ardevuls i Bosks, Bernats Plensa i Punsoda – un paklausieties, kā tas skan. Biju jau salasījusies atsauksmes, ka romāns esot samudžināts un sarežģīti lasāms, tāpēc paņēmu to bibliotēkā tikai tad, kad grāmatu klubiņā bija paredzēta tikšanās ar tā tulkotāju Daci Meieri, bet izrādījās, ka nemaz tik sarežģīts šis romāns nav. Nu, pirmās piecdesmit lappuses, kuru laikā apguvu personāžu izvietojuma shēmu, un uzķēru stāstījuma struktūru, gāja lēnāk, bet visu pārējo romānu izlasīju vienā nedēļas nogalē. Patiesību sakot, to vienkārši, hlops, noriju kā plūmi. Bet, ja ikdienā nākas burties cauri Ministru kabineta noteikumiem, neviens daiļdarbs vairs nešķiet sarežģīts un grūti saprotams, un rakstniekam nudien ir ļoti jāpacenšas, lai mani pārsteigtu ar kaut ko strukturāli pārāk komplicētu.

Tātad Adriā dzīve – šī mmaucīgā dzīve, ir sākusies ar šo nepiedodamo kļūdu un tikpat kļūdaini arī turpinās. Bērnībā Adriā ir brīnumbērns, poliglots, kas apguvis vairākas sarežģītas valodas, bet viņa vecāki – despotiskais tēvs un vēsā aprēķinātāja māte – tas ir īpašs stāsts. Romānā varam izsekot Adriā gaitām un viņa nepiedodamajām kļūdām no bērnības līdz pat dzīves beigām. Savā ziņā Adriā dzīve ir apskaužama – viņam ir iespēja visu mūžu nodarboties ar to, ko viņš patiešām vēlas – un tas ir lasīt grāmatas un pētīt ļaunuma vēsturi. Lai viss nebūtu tik jauki, viņš no tēva ir mantojis apsēstību ar retu manuskriptu kolekcionēšanu. Un, protams, vēl viņu nomoka vainas apziņa par šo un to. Mana mīļākā epizode romānā ir tā, kurā Adriā iekārtojas savas bērnības dzīvoklī, un visu istabu sienas no grīdas līdz griestiem tiek noklātas ar grāmatu plauktiem, kuri ir pilni ar ļoti nopietnu un gudru literatūru, smalkām inkanābulām un dārgiem manuskriptiem, bet beigās tiek atrasts stūrītis arī visiem tintiniem, karlmajiem, žilverniem un Blaitonei, jo, iespējams, ka bez tiem mēs grāmatas nekad tā arī neiemīlētu. Jāatzīstas, ka man patika arī Adriā iedomu draugi – šerifs Kārsons un drosmīgais arapaho virsaitis Melnais Ērglis, un viņu amizantie komentāri dažās situācijās.

Paralēļi Adriā dzīvei romānā risinās stāsts par Storioni vijoli, kas sācies jau viduslaikos. Tas ir drūms un asiņains stāsts par ļaunumu, kas visu laiku atkārtojas atkal un atkal no jauna – dažādos laikos un ar dažādiem cilvēkiem. Un vēl ir kāds noslēpumains medaljons. Visi šie stāsti iet gan paralēli, gan krustojas tik ļoti cieši, ka tekstā vienu teikumu saka viduslaiku inkvizitors, bet otru nacists no Aušvicas. Tomēr romāns ir tik brīnišķīgi iztulkots, ka paralēlie stāsti nav sajaucami. Turklāt visa šī mētāšanās starp laikiem un Adriā atmiņu haotiskums ir sižetiski pamatoti. Patiesībā romānu šī saraustītība un negaidītās stāstījuma maiņas padara tikai baudāmāku, jo citādi “Es atzīstos” lasīt nemaz nebūtu tik aizraujoši.

Kā jau pienākas tik monumentālam romānam, “Es atzīstos” ir daudzslāņaina grāmata. Ja lasītājam negribas gremdēties filosofiskas apcerēs par ļaunuma dabu vai cēloņu un seku likumsakarībām, vai meklēt atsauces uz Eiropas kultūras vēsturi, tad to pavisam mierīgi var lasīt arī kā piedzīvojumu romānu, jo tam ir straujš sižets ar dažiem negaidītiem pagriezieniem. Lasot pat bija sajūta, ka vietām autors tomēr ir vairāk devis priekšroku sižetam, nevis saturam. Bet ar visu to Kabrē romāns ir apbrīnojami skaists teksts, un, ko tur slēpt, mani ar tādu pārpasaulīgu skaistumu var viegli nopirkt. “Es atzīstos” ir no tiem romāniem, kam piemīt tik reti sastopamā netveramā un grūti definējamā lasīšanas maģija, kas ievelk sevī un ļauj uz brīdi izjust citu realitāti.

Jesaja Berlins nolika grāmatu uz galdiņa un teica: katru dienu es lasu un katru dienu es apjēdzu, cik daudz vēl neesmu izlasījis. Un laiku pa laikam man vajag pārlasīt iepriekš lasīto, lai gan es pārlasu tikai to, kas ir pelnīji privilēģiju tikt pārlasīts.
– Un kas šo privilēģiju ļauj izpelnīties? – Tagad Bernats līdzinājās Adriā.
– Spēja savaldzināt lasītāju, likt viņam brīnīties par grāmatā atrodamo gudrību vai arī skaistumu, ko teksts rada. Lai gan pārlasīšana pēc savas dabas vienmēr nozīmē pretrunu.
– Kā tu to domā, Jesaja? – viņu pārtrauca tante Aline.
– Grāmata, kas nav pelnījusi tikt pārlasīta, nebija pelnījusi tikt lasīta arī pirmo reizi.

Ar romāna fragmentu var iepazīties šeit.
Grāmatas vērtējums 4,5 no 5 zvaigznēm.

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo”

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo”, no angļu val. tulkojis Uldis Šēns, Prometejs, Rīga: 2019. (Daniel Polansky, A City Dreaming, 2016)

Daniela Polaņska grāmata “Pilsēta sapņo” ir viena no tām grāmatām, kuru es nopirku un pēc izlasīšanas nolēmu paturēt plauktā, jo kādreiz varētu sagribēties to pārlasīt. Pēdējā laikā man tā gadās reti, jo plauktu ietilpība ir ierobežota un jēdzīgu grāmatu nudien ir maz.

Vispār “Pilsēta sapņo” izrādījās stāstu krājums, nevis romāns, kā pirms tam biju iedomājusies. Kā jau stāstu krājumos mēdz būt – daži stāsti bija brīnišķīgi, bet daži ne tik ļoti, bet kopumā grāmata atstāja labu iespaidu. Tā patiešām ir sapņaina, dikti ironiska un vietām arī nešpetni smieklīga un ļauna. Galvenais varonis M ir kāds mūžsens mags, pilnīgs pofigists, egoistisks līdz neiespējamībai, kurš labāk mierīgi vadītu savas dienas iemīļotajos Ņujorkas bāros, nekur neiejaucoties, un, neiepinoties abu pilsētas karalieņu ķīviņos, bet nekas jau nenotiek tik vienkārši. Gadās, ka jāizpalīdz kādam draugam, tiek apdraudēta mīļotā bāra eksistence, nelaikā pamostas bruņrupucis, uz kura ir uzbūvēta Manhetena vai vienkārši ir piemērota diena kādam nelielam piedzīvojumam. Un, protams, pati pilsēta, kura Polaņska izpildījuma ir bezgala valdzinoša, noslēpumaina, paradoksāla un pašpietiekama, bet maģija šajā pasaulē ir viena no eksistences pamatformām.

No stāstiem man vislabāk patika “Ziedojums Moloham”, kurā M ir uzaicināts uz ballīti, kurā viņu ir paredzēts upurēt dzīvu, un kas no šī idiotiskā plāna beigās iznāk. “Bezgalīgais Grimuārs” par kādu dīvainu bibliotēku, jo Bibliotēkas, tāpat kā dzelzceļa stacijas, krustojumi, baznīcas torņi un bēniņi ir vietas, kur satek kopā pasaules, tāpēc maģija tur darbojas jūtamāk nekā citur. Es labprāt palasītu tur atrodamās grāmatas – A.A. Milna stāstus par rotveileru Sintiju vai Hārperes Lī kopotos rakstus. “Slikti lēmumi” par brīnumainu un baisu ceļojumu uz kādu staciju, no kuras var nonākt jebkurā citā pasaules vietā, bet pa ceļam var gadīties iekāpt Aligjēri Īpašajā vilcienā. “Dots pret dotu” – magu atriebības mēdz būt izsmalcināti riebīgas un ilgi gatavotas.

Jāatzīstas gan, ka ne visus stāstus es pilnībā sapratu. Tie ir ļoti koncentrēti un pilni ar dažādām interesantām atsaucēm uz vēsturi, literatūru, filmām, seriāliem, popkultūru un Ņujorkas dzīvi, no kurām lielu daļu droši vien palaidu garām. Dažos stāstos autoram stils laikam bija šķitis svarīgāks par saturu, tāpēc tie šķita pārlieku samudžināti. Tomēr kopumā “Pilsēta sapņo” ir ļoti patīkama un lēni baudāma lasāmviela, kura nelīdzinās nekam citam, kas lasīts fantāzijas žanrā.  Tā ir savdabīga, spilgta un ļoti satīriska grāmata. Nobeigumā jāpiebilst ka, lai gan “Pilsēta sapņo” ir ellīgi sarežģīts un daudzslāņains teksts, tās tulkojums ir ļoti labs un jūtams, ka to ir tulkojis cilvēks, kas labi pārzina žanru.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Par “Pilsēta sapņo” ir rakstījuši arī Asmo un Ms Marii.

Grāmatas vērtējums 4,5 no 5 zvaigznēm.

Deivids Gūtersons “Sniegs uz ciedriem”

Deivids Gūtersons “Sniegs uz ciedriem”, no angļu val. tulkojusi Dagnija Dreika, Jumava, Rīga: 2001. (David Guterson, Snow Falling on Cedars, 1994)

Šoziem pat man vienā brīdī radās vēlme izlasīt grāmatu, kuras nosaukumā ir pieminēta tik eksotiska dabas parādība kā sniegs, un Deivida Gūtersona romāns “Sniegs uz ciedriem” noteikti bija laba izvēle, jo sniega grāmatā patiešām ir daudz, un tā apraksti ir skaisti un tēlaini. Sniegam stāstā ir būtiska nozīme – vairāk gan alegoriska. Sniega vētra, kas beigās pārklāj notikuma vietu un atgriež varoņus no pārējās pasaules, savā ziņā ir simboliska. Vispār sniegs nudien ir skaists piedošanas, samierināšanās un nāves simbols, jo piedot un samierināties – tas ir mazliet mirt. Grāmatai ir glīts vāks, bet, tuvāk papētot, izrādījās, ka diemžēl neviena ciedra uz tā nav. Attēlā, kura autors ir viens no lieliskākajiem man zināmajiem dabas fotogrāfiem Andris Eglītis, ir redzama visparastākā vietējā priede visparastākajā Latvijas purva rudens ainavā.

Formāli “Sniegs uz ciedriem” laikam pieder pie detektīvromāniem, bet kriminālā intriga nav nozīmīgākā romāna daļa un tās atrisinājums ir tik vienkāršs, ka lasītājam beigās nav skaidrs, kāpēc neviens par to neiedomājās ātrāk. Romāna darbība norisinās 1954. gadā uz mazas, izdomātas, Sanpedro vārdā nosauktas salas pie Amerikas rietumu krasta. Salinieki ir neliela, noslēgta sabiedrība, kurā izsenis dzīvojot kopā, visi ir kādā nebūt veidā saistīti. Dzīvojot uz tik mazas salas, nav plašu iespēju izvēlēties nodarbošanos, tāpēc viena daļa salinieku ir zvejnieki, bet pārējie audzē zemenes. Dzīve Sanpedro ir ļoti mierīga un rimta, tāpēc visiem ir liels satricinājums, kad kādu rītu viena zvejnieka līķis tiek atrasts viņa paša zvejas tīklā. Kā aizdomās turētais, par slepkavību tiek arestēts viens no salā mītošajiem japāņiem Kabuo Mijamoto. Romāna darbība norisinās amerikāņiem filmās un grāmatās sižetiski tik iemīļotās tiesas prāvas laikā, kuras aprakstiem pa vidu ir iepīti stāstījumi par lietas izmeklēšanu un milzums visu šajā notikumā iesaistīto personu atmiņas. Kā novērotājs no malas ir salas vienīgais žurnālists, redaktors un avīzes izdevējs vienā personā Aišmaēls, bet sala ir sala – visi kaut kādā veidā ir iesaistīti notikušajā.

“Sniegs uz ciedriem” ir ļoti lēns un atmosfērisks romāns. Sīki tiek aprakstīta izmeklēšana, kā arī visu notikumā iesaistīto personu pagātne, kas ir diezgan traumatiska. Salā dzīvojošie japāņi vienmēr ir tikuši uzskatīti par zemāku rasi, lai gan nopietnākie pārmetumi viņiem ir no kategorijas – man nepatika kā viņš uz mani paskatījās. Pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada decembrī salā sākas masveida histērija un gadu desmitiem te dzīvojošie japāņi tiek apvainoti visos iespējamos grēkos, ieskaitot to, ka savas zemenes ir sastādījuši tā, lai norādītu lidošanas virzienu Japānas bumbvedējiem. 1942. gadā ASV visus salā dzīvojošos japāņus deportē uz nometnēm tuksnesī, daudzus arī arestē, un šī nav no tām vēstures epizodēm, kuras amerikāņi labprāt piemin un atceras. Aišmaēls Klusā okeāna kaujās pret japāņiem ir zaudējis roku, tāpēc vairs nespēj justies kā pilnvērtīgs cilvēks. Kabuo ir piedalījies cīņās pret vāciešiem, un viņam visu atlikušo dzīvi ir jāsadzīvo ar apziņu, ka ir nogalinājis cilvēkus. Karš netiešā veidā ir mainījis visu salinieku dzīves, un nekas vairs nav un nebūs kā bijis.

Interesanti, ka “Sniegs uz ciedriem” savulaik ir izmests no dažu ASV skolu bibliotēkām pāris deviņdesmitajiem gadiem pārāk atklātu seksa ainu dēļ. Laiki patiešām ir mainījušies, un īpaši labi tas bija jūtams tulkojumā, kurš droši vien ir tapis vismaz pirms divdesmit gadiem, jo seksa epizodes stipri atgādināja anatomijas rokasgrāmatu. Katrā ziņā brīžos, kad kārtējais personāžs ar cēlu žestu izvelk savu orgānu, mana samaitātā fantāzija uzreiz salecās – apžēliņ, aknu, vai? Varbūt tomēr plaušu vai kreisās kājas lielo pirkstu.

“Sniegs uz ciedriem” savas ziemeļnieciskās noskaņas un varoņu noslēgtības un atsvešinātības dēļ savā ziņā ir diezgan līdzīgs skandināvu kriminālromāniem. Līdzību paspilgtina arī visai izjustie, ļoti naturālie dažādu okeānā pabijušo līķu un kara ainu apraksti. Man būtu paticis, ja grāmata nebūtu tik izstiepta garumā, un tajā būtu mazāk siekalainu pusaudžu mīlas moku, bet ko var gribēt – autors to ir rakstījis veselus desmit gadus no darba brīvajos brīžos, strādājot par skolotāju. Citādi tas ir labs, klasiskā stilā sarakstīts romāns par zaudējumiem, to pārdzīvošanu un piedošanu.

Iegūt ienaidnieku šajā salā nozīmēja – iegūt ienaidnieku uz visiem laikiem. […] Te nebija iespējama nekāda anonimitāte, nekāda kaimiņu būšana, uz kuru tādā gadījumā paļauties. Saliniekiem nācās uzmanīt katru savu soli – ikkurā brīdī, to noteica jau pati salas ainava. Šajos krastos, kurus no visām pusēm laizīja jūra, šajās nebeidzamajās sērēs neviens nespēja brīvi ar otru runāt par savām jūtām. Tas bija gan lieliski, gan bēdīgi – viss vienlaikus. Lieliski tāpēc, ka ļāva attīstīt piesardzību un modrību, bēdīgi tāpēc, ka noplicināja gara dzīvi, jo pārāk daudz pārdzīvojumu tika paturēti sevī – tā zēla un plauka klusināta neapmierinātība – šajās vietās visi un vienmēr izturējās uzmanīgi, bīdamies kāda priekšā atvērt savu sirdi. Apdomība un piesardzība visās jomās, oficiāla attieksme pret visu un visiem, ikviens un ikkatrs noslēdzies sevī un pats no sevis. Šie ļaudis nespēja atklāti runāt, jo bija iespiesti stūrī – visur, kurp tie pagriezās, priekšā viļņojās ūdens, plašāks par plašu un klajāks par klaju – nebeidzams ūdens, kur noslīkt. Cilvēki aizturēja elpu un staigāja sargādamies – tādēļ viņi bija tādi, kādi bija – uz iekšu vērsti, sevī noslēgušies – mīļie ļautiņi un kaimiņi.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.

Gilberts Kīts Čestertons “Tēva Brauna neticība”

Gilberts Kīts Čestertons “Tēva Brauna neticība”, no angļu val. tulkojusi Dagnija Dreika, Apgāds Daugava, Rīga: 2016 (Gilbert Keith Chesterton, The Incredulity of Father Brown, 1926)

Dalība grāmatu klubiņā ir laba iespēja dažādot lasāmo grāmatu izvēli.  Februārī izlozētā tēma bija cozy dektīvi, (neprasiet, lai es izskaidroju, ko tas cozy nozīmē, bet tam ir kaut kāds sakars ar omulīgu lasāmvielu un jaukiem līķiem, vai varbūt neprofesionāliem izmeklētājiem). Jāatzīstas, ka šoreiz bija grūti izvēlēties lasīšanai piemērotu grāmatu, tāpēc beigās paliku pie klasiskām vērtībām un bibliotēkā paņēmu pēdējo no latviski tulkotajām Čestertona grāmatām par tēvu Braunu. Latviski no šī cikla ir izdotas vēl trīs – “Tēva Brauna vientiesība”, “Tēva Brauna gudrība” un “Tēva Brauna noslēpums”. Visu šo grāmatu galvenais varonis ir omulīgs un apbrīnojami saprātīgs katoļu mācītājs, kura tuvumā visu laiku atgadās dažādi mīklaini noziegumi. Pēc apraksta tēvs Brauns ir maza auguma apaļīgs priesteris, kurš izskatās pēc sēnes un ūpja krustojuma. Viņa neiztrūkstošie aksesuāri ir lietussargs un maza, apaļa cepurīte. Noziegumus tēvs Brauns parasti atklāj visu rūpīgi apdomājot un cenšoties iejusties noziedznieka vietā. Viņa metodes ir vairāk intuitīvas un pamatotas cilvēku psiholoģijas pārzināšanā, bet ļaundaru noķeršana un sodīšana viņu daudz neaizrauj. Dažreiz tēvs Brauns tos vienkārši palaiž iet, ja tie pienācīgi izsūdz savus grēkus.

Tāpat kā pārējās šīs sērijas grāmatas “Tēva Brauna neticība” ir stāstu krājums. Tās darbība norisinās pagājušā gadsimta sākumā, un dažos stāstos tēvs Brauns izmeklē noziegumus ne tikai Anglijā, bet arī Amerikā.  Līķu te netrūkst, un pa kādam ir gandrīz vai katrā stāstā. Bieži vien nožmiegtie nav bijuši patīkami cilvēki, un lielākoties ir visādi miljonāri un magnāti. Čestertonam ir ļoti savdabīgs stāstījuma stils. Visi viņa aprakstītie noziegumi ir ļoti dīvaini, daži no tiem ir tehniski sarežģīti un rūpīgi izplānoti, bet lasot grūti noticēt, ka visas šīs sashēmotās ļaundarības ir izdevies tik viegli realizēt. Starp citu, vienā no stāstiem tēvam Braunam ir jāizmeklē pašam sava slepkavība – autors patiešām ir aizrautīgs shēmotājs un paradoksu meistars. Kā zināms, tad Čestertons bija arī pārliecināts katolis un viņam pa vidu līķiem patīk iepīt dažādus pārspriedumus par cilvēku dabu un ticības lietām. Nosaukumā pieminētā tēva Brauna neticība ir galvenā varoņa ļoti veselīgā skepse un kritiskā domāšana attiecībā uz visādām blēņām un aizspriedumiem, kurām viegli notic, it kā citādi neticīgi cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka eksistē lāsti, pārdabiskas parādības, un, ka suņi vienmēr rūc tikai uz sliktiem cilvēkiem. Saprotams, ka rūpīga suņa uzvedības analīze tēvam Braunam palīdz noskaidrot, kurš ir slepkava, bet tikai tāpēc, viņš patiešām izprot suņus kā dzīvniekus, nevis tos uztver par mistiskiem orākuliem vai piedēvē tiem cilvēkiem raksturīgu domāšanu.

Lasot “Tēva Brauna neticību” nedaudz traucēja tie neticami sashēmotie noziegumi un sižeta caurumi dažos stāstos. Vai patiešām tur neviens nespēj atšķirt svaigu līķi no, hm, mazliet jau pastāvējuša? Kopumā tā ir savdabīgā stilā uzrakstīta viegla un izklaidējoša lasāmviela ar nelielu audzinošas morāles piedevu.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.