Category Archives: Grāmatas

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”, no baltkrievu val. tulkojis Talrids Rullis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1985 (Уладзімір Караткевіч, La Дзікае паляванне караля Стаха, 1964)

Turpinot sadarbību ar grāmatu glābēju, savā īpašumā ieguvu vēl vienu astoņdesmito gadu izdevumu plānajos vāciņos – Vladzimira Karatkēviča “Karaļa Staha baismo karadraudzi”. Tās autors ir pazīstams baltkrievu rakstnieks un dzejnieks, un pār mani nāca atklāsme, ka, lai gan Baltkrievija atrodas pavisam netālu, es gandrīz neko no baltkrievu literatūras neesmu lasījusi (nu vienīgi Nobela laureāti Svetlanu Aļeksijeviču). Patiesība ir vēl ļaunāka, sapratu, ka arī par netālās Baltkrievijas vēsturi man ir samērā miglaini priekšstati. Tāpēc palasīt vēsturisku šausmeni (tiesa gan, ar marksisma – ļeņinisma elementiem), kuras darbība norisinās tagadējās Baltkrievijas teritorijā, bija ļoti noderīgi.

Grāmatas notikumi risinās 19. gadsimta beigās – nolādētajos astoņdesmitajos gados. Ļoti nomaļā Poļesjes novada daļā, kuram apkārt ir vieni vienīgi purvi un dūkstāji, ierodas jauns zinātnieks, etnogrāfs Andrejs Belareckis, lai, tautas atmodas iedvesmots, vāktu senas baltkrievu leģendas un teiksmas, kas citādi pazustu nebūtībā. Pa ceļam pats gandrīz pazūdot nebūtībā kādā purva pūņā, Andrejs nonāk milzīgā, bet galīgi nolaistā pilī – Dzūksta Eglēs, kurā mitinās vientuļa un stipri ķerta jaunuve Nadzeja Janouska, senas 13. gadsimta izcelsmes muižnieku dzimtas pēdējā dzīvā atvase un Dzūksta Egļu muižas vienīgā mantiniece. Sākumā Andrejam jaunuve šķiet galīga nīkule, neglītene un vispār dzīva mirone, bet uzzinot vairāk par situāciju un baismajām šausmām, kas valda apkārt, viņā pamostas bruņnieciskas jūtas un romantiskais jauneklis nolemj jaunavu izglābt no viņas šķietami neizbēgamā ļaunā likteņa.

Autors ir pacenties un Dzūksta Egļu pils ir apsēsta ar visiem iespējamajiem rēgiem. Naktīs pa tukšajām telpām klīst un ļauni smejas Mazais Cilvēks, kas vienmēr vēsta par kāda Janouska nāvi. Pilnmēness laikā parādās Zilā Sieviete, bet naktīs ap pili vientulīgajā tīrelī siro spokaini jātnieki cietsirdīgā karaļa Staha vadībā. Sena leģenda vēsta, ka viens no Janouskiem 1602. gadā ir brutāli un nodevīgi noslepkavojis karali Stahu un viņa divdesmit vīrus pēc veiksmīgām purva lūša medībām. Tak Staha rēgs ir ātri vien augšāmcelies un nozvērējies atriebties visiem neģēlīgā Ramana Janouska pēctečiem līdz divdesmitajam augumam, un kopš tā laika mēdzot draudīgi klīst pa purvājiem un biedēt Janouskus, kas, ieraugot baiso karadraudzi, bieži mēdz uzreiz aiziet ar sirdi. Un, kāda sakritība! Nadzeja ir tieši divdesmitās Janousku paaudzes pārstāve. Andrejs ir racionāli domājošs, saprātīgs cilvēks, kurš to visu novērtē kā pilnīgu sviestu un interesantu papildinājumu savam leģendu krājumam. Bet tad viņam pašam kādā naktī vientulīgajos dumbrājos gadās satikties ar baismajiem jātniekiem…

Stāsts “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, bet tagad ir kļuvis par baltkrievu literatūras klasiku un baltkrievu bērneļiem to jālasa literatūras stundās, tāpat kā mums “ Straumēni”. Grāmata ir dinamiska un ļoti atmosfēriska. Tajā ir brīnišķīgi aprakstīts drūmais rudens, tumsa, baisā apkārtne, depresija un nolemtība. Tā ir ļoti piemērota lasāmviela tādiem tumšiem rudens vakariem kā tagad. Mazliet traucēja tas, ka autors nešķīsti daudz sava sižeta elementu ir aizņēmies no 19. gadsimta klasiķu darbiem – īpaši Konana-Doila “Bāskervilu suņa”, Ērvinga “Klusās ielejas” un Gogoļa “Briesmīgās atriebības”. Arī leģenda par baismo karadraudzi Eiropā ir plaši sastopama un, iespējams, ka cēlusies no skandināvu mīta par Odinu un viņa bandu, kas naktīs siro savākdama noklīdušas dvēseles. Jāņem vērā arī grāmatas sarakstīšanas laiks, tāpēc tajā liela uzmanība ir pievērsta tieši šķiru cīņai un nelaimīgās baltkrievu tautas apspiestībai un smagajam stāvoklim. Tāpēc stāstā visi šļahtiči ir kariķēti deģenerāti, bet zemnieki ir forši džeki, un pa vidu gadās arī pa kādam revolucionāram ideālistam. Turklāt ik pa brīdim autors izplūst patētiskās vaimanās par savu nabaga baltkrievu tautu un tās šaušalīgi traģisko likteni (es uzreiz pat nespēju atcerēties kaut ko šīm vaimanām analoģisku latviešu literatūrā, bet gan jau ir).

Karaļa Staha mežonīgās medības

Tomēr kopumā grāmata man patika. “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir romantiski gotisks vēsturiskais detektīvs ar nacionālisma un marksisma-ļeņinisma elementiem, kas pati par sevi ir graujoša kombinācija. Autors grāmatā ir iekļāvis arī informāciju par baltkrievu tautas senajām paražām, ēdieniem, dzērieniem un šo to arī par vēsturi. Un tas zvērīgais slaktiņš nobeigumā bija labs. Protams, autors daudz ko ir safantazējis, bet šo stāstu tas padarīja tikai daiļāku un poētiskāku. Piemēram, teiksmainie, sen jau izmirušie Poļesjes lāsumainie zirgi driganti, kas spēj auļot pāri dūksnājiem un akačiem (nē, tādas zirgu šķirnes nekad nav bijis). Un vēl tie purva leopardi, kas ķersta un ēd vientuļus garāmgājējus (ai, es taču gandrīz jau sāku guglēt Baltkrievijas purva leopardus). Un, apžēliņ, medības ar gepardiem!

Nobeigumā jāpiebilst, ka pēc grāmatas motīviem bija uzņemta savulaik populāra padomju šausmu filma “Karaļa Staha mežonīgās medības” (“Дикая охота короля Стаха”, 1979). Tā bija viena no tik retajām padomju šausmenēm, kuru laikā varēja jauki padrebuļoties kinozālē, un noskatoties filmu tagad, jāatzīst, ka, uzņemot kino, ar tik ierobežotiem tehniskajiem līdzekļiem, tā ir izdevusies negaidīti laba un atbilstoša grāmatas noskaņai.

Bet pēc tam parādījās jātnieku neskaidrās ēnas. Vējā plīvoja zirgu krēpes, no saitēm vaļā palaistie gepardi skrēja pa priekšu baismajai karadraudzei. Un viņi traucās pa viršiem un pāri dumbrājam bez trokšņa. Arī jātnieki kusēja, bet no pretējās puses atlidoja medību trokšņi. Un visiem pa priekšu, mēness apspīdēts, joņoja kā dūmakā tītais milzenīgais karalis Stahs. Un acis zalgoja gan zirgiem, gan cilvēkiem, gan gepardiem.

Baismā karadraudze joņo pa viršiem, pa bīstamo dūkstāju un joņos tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule. Šī karadraudze ir mūsu zeme, kuru mēs nemīlam un kura ir briesmīga. Ak, dievs, apžēlojies par mums!

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”

Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”, izdevniecība Aminori, Rīga: 2019

Viktors Freibergs ir angļu filologs un tulkotājs, kurš ar laiku ir pārkvalificējies par kino zinātnieku un pētnieku. Savā mazajā grāmatiņā “Kinomāna slimības vēsture” autors apraksta slimības pieredzi, nedaudz pakavējas bērnības atmiņās un izjusti raksta par kino nozīmi savā dzīvē. “Kinomāna slimības vēsture” ir ļoti personiska un intīma grāmata, kuru izlasot saproti, cik ārkārtīgi svarīgi autoram ir bijis to uzrakstīt. Grāmatu paņēmu bibliotēkā ar domu novembrī palasīt kādu latviešu autoru grāmatu (atzīstos, ka mani mazliet samulsināja tās cena).

Viktora Freiberga grāmatiņā visvairāk aizrāva tur aprakstītās autora attiecības ar kino. Filmas kā iespēja nonākt citā pasaulē, citā realitātē. Kino hipnotiskums un maģiskā iedarbība uz psihi. Filmas kā sapņu paveids. Sešdesmito gadu diskrētais šarms kinomākslā. Bērnības kino pieredze, atmiņas par seniem un jau zudušiem kinoteātriem ar šausmīgi neērtiem un šķībiem koka sēdekļiem. Vecās franču filmas kā “Piedzīvojumu meklētāji” (Les aventuriers, 1967). Nu, kurš gan varētu aizmirst to, kā pirmo reizi bērnībā ir skatījies kinoteātrī “Piedzīvojumu meklētājus” – filmu, kas pret skatītāju jūtām ir tikpat saudzīga kā Džordžs R.R. Mārtins pret saviem lasītājiem.

Katram no mums ir savi subjektīvie iemesli skatīties vai arī neskatīties kino. Nevaru sevi pieskaitīt īstajiem kinomāniem, jo filmas lielākoties skatos tikai sava prieka pēc, kad tam atliek kāds brīdis brīva laika (pēdējā desmitgadē tas ir vidēji ap 200 līdz 300 filmām gadā) un man ļoti pietrūkst elementāras kinoizglītības. Principā manas zināšanas par kino aprobežojas ar to, ka arī bez papildinformācijas meklēšanas ātri sapratu, kas tie par krūmiem uz grāmatas pirmā vāciņa un kāpēc tie tur ir (bet neatpazinu krūmus uz pēdējā vāka, lai gan tie it kā nav tālu no manas dzīvesvietas, tik paradoksāla ir kino ietekme uz mūsu pasaules uztveri). Grāmatas beigās ir pievienots saraksts ar tajā pieminētajām filmā, kuras gan lielākoties ir plaši pazīstamas un gandrīz visas ir redzētas.

Savukārt slimības vēstures daļa ir skarba, tajā autors stāsta par savu ilgstošo cīņu ar vēzi, tomēr savā ziņa tā ir optimistiska, lai gan nevienam nav nekādu ilūziju par tās beigām. Iespējams, tā patiešām var noderēt cilvēkiem ar līdzīgu pieredzi. Pārējais ir piezemēti un mīlīgi stāstiņi – bērnības atmiņas, autora izjūtas un sapņu apraksti, kas īpaši atmiņā nepaliek.

Kinomāna slimības vēsture” ir grāmata, kuru droši vien būs interesantāk lasīt tiem, kas autoru pazīst. Un tiem, kas vēl nav redzējuši grāmatiņā pieminētās filmas, ieteiktu tās noskatīties, jo lasīt par konkrētu filmu skatīšanās pieredzi, tās nezinot, ir apmēram kā censties peldēt baseinā bez ūdens. Savā pašapmierinātajā aprobežotībā pat nesaprotot, ko patiesībā nesaprot.

Dzīve ir smaga, reizēm moku pilna, bet tieši tāpēc atsevišķie mirkļi, kad mani tagad pārņem miers, šķiet tik vērtīgi, un visas drazas aizskalo saprāta ūdeņi. Es sēžu vasaras karstumā parkā, raugos debesīs gubu mākoņos, no sausuma čabēdamas nokrīt pa kādai lapai, un domāju – cik labi, ka viss turpinās.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Andris Akmentiņš “Skolotāji”

Andris Akmentiņš “Skolotāji”, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2018

Andra Akmentiņa “Skolotāji” iznāca kā noslēdzošā grāmata Latvijas vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kuru es laikam nekad pilnībā neizlasīšu, un jāatzīstas, ka par tāda latviešu rakstnieka Akmentiņa eksistenci pirms tam nemaz nenojautu. Tomēr romāns man sasodīti labi patika un piedevām atklāju sevī biedējoši daudz sentimenta. Turklāt nekādu skolotāju man tuvākajos rados nav, un pret skolu kā piespiedu izglītības iestādi nekad neesmu jutusi siltas jūtas. Iespējams, vienkārši palieku vecāka.

“Skolotāji” stāsta par pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Romāns sākas ar tās desmitgades pašu svarīgāko notikumu – visu tautu lielā vadoņa Staļina bērēm un turpinās ar stāstu par Hruščova atkušņa laiku. “Skolotājiem” ir četras daļas. Pirmā un pati garākā ir “Sarmas grāmata”. Tas ir romāna pamatstāsts, un tā galvenā varone ir Sarmīte, īsts velnēns brunčos. Meitēns no skolotāju ģimenes, kas pieaugot pati arī kļūst par skolotāju, lai gan patiesībā šausmīgi baidās no bērniem. Kādu brīdi Sarmīte pastrādā arī komjaunatnes komitejā un pamatīgi viļas ideoloģiskajā darbā un tā īstenotājos. Viņas stāstu papildina vēl trīs daļas. “Tēva grāmata”, kura ir viņas tēva, saukta par Papiņu, pārdomas par piedzīvoto trakajos juku laikos, kurus viņam ir nācies pārlaist. “Jāņa grāmata” ir mazliet jancīgs un ideālistisks iespraudums, kuru veido jauna skolotāja Jāņa Nācēja vēstules. Romānam punktu pieliek “Veltas grāmata”, kas ir Sarmītes vecākās māsas stāsts jau mūsdienās. Lielākoties romāna darbība notiek Tērces ciema skolā, kuras prototips esot Strautiņu skola.

Esmu ļoti pateicīga Andrim Akmentiņam par “Skolotājiem”. Viņš ir uzrakstījis brīnišķīgu, mazliet smeldzīgu, gaišu un humora pilnu grāmatu par laika posmu, par kuru bērnībā ir tik daudz nācies dzirdēt no saviem vecākiem, ka tas ir neizdzēšami iegūlies manā apziņā un pamazām ieguvis mītiskas aprises. Atšķirībā no Māras Zālītes grāmatām par piecdesmitajiem gadiem, kuru pamatā ir viņas pašas piedzīvotais, Andra Akmentiņa romāns ir manas paaudzes atmiņas par mūsu vecāku atmiņām. Tur nav jūtams autora klātbūtnes efekts. Un laikam jau šī atmiņu par atmiņām neizbēgamā distancētība no realitātes Akmentiņa tekstiem piešķir papildu nostalģiju un īpašu pievilcību, kā maigam, miglainam atspulgam spogulī. Katrā ziņā ļoti priecājos, ka kāds ir uzrakstījis grāmatu, kura tik ļoti sasaucas ar bērnībā dzirdētajiem stāstiem. Turklāt labā valodā, poētiski un tēlaini. Atmiņām un to neuzticamībai ir svarīga loma romānā (atmiņa ir maziņa, tā kā kalnu kaziņa). Un, kam tā atmiņa vajadzīga, dzīves beigās saka Māte, cilvēks, kura profesija ir tikt vienmēr galā. Ar visu.

Romānā, tāpat kā jebkurā reālā cilvēka dzīvē, nav pārlieku daudz sižeta. Daļēji tas ir pieaugšanas romāns, un vēl te ir daudz dzīves sīkumu un ikdienas poēzijas. Visam cauri vijas zeltainie pavedieni starp cilvēkiem, bez kuriem mēs droši vien pārvērstos par ļauniem ežiem. Pēc savas noskaņas “Skolotāji” atgādināja sensenos laikos lasīto Ilzes Indrānes “Lazdu laipu”, bet varbūt tā tikai šķita. Literārā ziņā romāns, protams, nav nevainojams, Tas pēc struktūras ir nedaudz saraustīts, sižets nav viengabalains, atsevišķās daļas ne visai labi turas kopā un nobeigums ir pārāk straujš. Citiem lasītājiem romāns esot šķitis pārāk vienmuļš un piezemēts, vai pārāk jauks. Arī Latvijas literatūras gada balvai “Skolotājus” nenominēja, jo grāmata neesot devusi nekādu jaunu pienesumu latviešu literatūrai. Tā jau ir, “Skolotāji” patiešām ir diezgan tradicionāls un vecmodīgs romāns, bet man sen ir piemirsušie visi balvai nominētie jaunmodīgie literārie darbi (izņemot Zālītes “Paradīzes putnus”), bet Akmentiņa romāns paliks manā grāmatu plauktā arī turpmāk.

Siena vākšana pagājušā gadsimta 50. gados. Bilde no ģimenes krājumiem.

Pēc izlasīšanas par “Skolotājiem” aizdomājos daudz vairāk nekā par citām vēstures sērijas grāmatām. Romāns iedvesmoja izvilkt un papētīt vecās, neskaidrās un apskrambātās piecdesmito gadu fotogrāfijas, kurās redzami lielākoties jau sen miruši cilvēki, iemūžināti nebeidzamajos lauku darbos, kas acīmredzot viņiem ir bijuši dikti būtiski.  Nē, siena vākšana nudien nebija nekāds mīts. Pārskatīju piecdesmitajos gados rakstītās tuvinieku vēstules. Pat palasīju Jāna Unduska eseju krājumu “Boļševisms un kultūra”, kas esot bijis viens no autora iedvesmas avotiem romāna rakstīšanas laikā. Vārdu sakot, “Skolotāji” ir gaišs un rimts romāns par atmiņām, kuru labāk lasīt apcerīgā noskaņojumā.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Bloga septītā dzimšanas diena

Šodien varu sev uzmundrinoši paklapēt pa plecu un ar prieku un nelielu, bet patiesu lepnumu paziņot, ka ar grāmatu blogu esmu pavadījusi jau veselus septiņus gadus, un ir pienācis laiks jubilejas kūciņai ar svecīti. Un, ha, blogot vēl joprojām man patīk. Sākot blogu, nepavisam nebiju pārliecināta, ka būšu spējīga to rakstīt tik ilgi, bet, jā, ir izdevies. Pēdējos gados gan esmu rakstījusi mazāk, bet arī lasījusi esmu mazāk un iespējams, patiešām palieku izvēlīgāka un prātīgāk atlasu grāmatas. Grāmatu blogs galu galā ir tikai viens no maniem hobijiem, ir jau arī citi.

Šo septiņu gadu laikā esmu izlasījusi aptuveni 560 grāmatu un ir tapuši tieši 290 bloga ieraksti. Tas nav ļoti daudz, bet tas ir pilnīgi piedienīgs apjoms nelielam hobijam. Statistikai varu piebilst, ka šobrīd blogā ir apraksti par 220 grāmatām un visvairāk esmu pievērsusies Terija Pračeta daiļradei (veseli 6 ieraksti ir tikai par viņa grāmatām vien). Interesanti, bet grāmatu blogi vēl joprojām tiek lasīti un lapas apmeklētāju skaits pēdējos gados ir stabils un pat pieaug.

Lai gan neesmu pārāk čakla rakstītāja, grāmatas un blogošana man šajos gados ir sagādājušas daudz prieka un patikšanas. Rakstot vai pat tikai kusli mēģinot kaut ko aprakstīt, vienmēr sanāk par grāmatām un to autoriem uzzināt daudz vairāk saistošu faktu nekā senajos pirmsblogošanas laikos. Un daudz vairāk arī domāt par izlasīto. Ai, un man tagad smadzenēs glabājas milzīga mape ar iedomātiem, bet neuzrakstītiem grāmatu aprakstiem. Daļa no tiem tur lai arī labāk paliek. Pa šo laiku ir iepazīti daudzi līdz tam nelasītu rakstnieku darbi, iemīļoti jauni grāmatu varoņi, iesāktas neskaitāmas grāmatu sērijas, neklātienē apceļotas reālas un fantastiskas pasaules un izjustas visas iespējamās emocijas.

Tuvākajā nākotnē attiecībā uz blogu un grāmatu lasīšanu neplānoju neko būtiski mainīt. Tradicionāli novembrī lielāku uzmanību pievērsīšu latviešu literatūrai. Vēl plānos ir apgūt audiogrāmatas, patestēt e-grāmatu bibliotēku un turpināt apmeklēt grāmatu klubiņu.
Droši vien jāpiemin arī tas, ka pēdējos gados cenšos mazāk pirkt papīra grāmatas (un samazināt jebkuru savu papīra patēriņu vispār). To ražošanā ir jāpatērē ellīgi daudz resursu, un papīra grāmatas ir ļoti nedraudzīgas videi (jā, jā, katru reizi, kad nopērc papīra grāmatu, Dievs kaut kur nogalina mazu putna bērnu). Tāda diemžēl ir skarbā patiesība. Tāpēc, ja vien iespējams, grāmatas ņemu bibliotēkā, meklēju grāmatu glābējus, vai brutāli rakājos pa makulatūru.

Paldies, mīļie bloga lasītāji! Ir liels prieks un arī neliels mulsums dažus no jums satikt dzīvē! Sveicieni arī citiem vēl rakstošajiem vai nedaudz pieklusušajiem grāmatu blogeriem! Jūs visi esat īsti jaukumiņi! Dzīve ar grāmatu blogiem vienkārši ir foršāka nekā bez tiem.

Barbara Pima “Rudens kvartets”

Barbara Pima “Rudens kvartets”, no angļu val. tulkojusi Ziedone Sērmūkša, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1987 (Barbara Pym, Quartet in Autumn, 1977)

Izrādās, ka cilvēki glābj ne tikai pamestus kaķus, suņus vai istabas augus, bet tagad ir arī grāmatu glābēji. Ar vienu tādu es nesen satikos un bez maksas tiku pie kaudzītes ar labām grāmatām, kuras grūti šobrīd atrast bibliotēkās, jo lielākoties tās sen jau ir norakstītas un izmestas nebūtībā. Tiesa gan, baidījos pajautāt, tieši no kurienes šīs grāmatas ir izglābtas, un, patiesību sakot, es par to šobrīd cenšos nedomāt.

Kāpēc man savajadzējās uzmeklēt grāmatu glābēju, lai tiktu pie Barbaras Pimas “Rudens kvarteta”, ir garš un ne pārāk aizraujošs stāsts. Pieminēšu tikai, ka savulaik romāns ir ticis nominēts Bukera balvai un iekļuvis pat tās īsajā sarakstā. Šķiet, ka no septiņdesmito gadu Bukera nominantiem latviski ir tulkots ļoti maz darbu – vēl tikai kādi pāris Mērdokas romāni. Latviski “Rudens kvartets” ir izdots pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ne pārāk populārajā sērijā ar cēlo nosaukumu “Ārzemju romāns”. Tās bija vienotā stilā noformētas plānas grāmatiņas mīkstajos vākos, kuras kā jau padomju poligrāfijas meistardarbs lasīšanas procesā brīnumaini ātri sašķīda frakcijās. Tolaik no šīs sērijas lasīju Sagānu, Moruā un Moemu, bet tādai Barbara Pimai nepievērsu nekādu uzmanību. Toties tagad “Rudens kvartets” izrādījās brīnišķīgs atradums.

Šis Barbaras Pimas romāns ir par ļoti nepopulāru tēmu – veciem un vientuļiem cilvēkiem, kuru dzīvēs nekas nenotiek, vairs nenotiks un patiesībā nekad arī nav noticis. “Rudens kvarteta” galvenie varoņi – Letija, Mārsija, Normens un Edvīns – ir četri vientuļnieki vecāki par sešdesmit gadiem (tātad dzimuši vēl pirms Pirmā pasaules kara), kuri nejauši ir sagadījušies vienā kantorī un vienā kabinetā, kur veic kaut kādus maznozīmīgus darbus, kas netiek sīkāk aprakstīti, pļāpā par garlaicīgiem niekiem un gaida laiku, kad varēs doties pensijā. Jā, romānā patiešām nekas nenotiek. Nu, labi, kāds jau beigās arī nomirst, bet par negaidītu notikumu pavērsienu to nekādi nevar uzskatīt. Tomēr Barbara Pima ir brīnišķīga rakstniece, kura spēj saistoši aprakstīt pat visnecilāko ikdienu un ar interesi lasīju par šo veco cilvēku sadzīvi – kā viņi apmeklē bibliotēku un draudzes pasākumus, iepērkas, pusdieno vietējā kafejnīcā, šķiro maisiņus pēc lieluma, krāj piena pudeles vai mēģina izrakt sen nomirušo kaķīti, jo piemirsies, kur īsti ir tā kapiņš. Autore šo četru introverto savādnieku neievērojamās dzīves atklāj ar apbrīnojamu iejūtību, nelielu humoru un diezgan pamatīgu ironiju, kas veltīta apkārtējai sabiedrībai. Barbara Pima ir asredzīga  un vērīga autore, un romānā ir labi parādīta septiņdesmitos gadu noskaņa, kad vecā, labā Anglija ar saviem tikumiem pamazām aiziet vēsturē, bet vietā nāk jaunais un nesaprotamais.

Lai gan “Rudens kvarteta” galvenā tēma ir vecums un vientulība, romāns ir gaišs un pat cerīgs. Jā, visi tā varoņi ir noslēgti un nekomunikabli dīvaiņi, kuri nespēj vai vienkārši nemāk veidot dziļas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet viņi tāpēc nepavisam nav briesmīgi nelaimīgi. Katram no viņiem ir kāds sīks sapnītis vai cerība un diezgan optimistisks skats uz dzīvi. Vispār visa tās sociālās komunikācijas un cilvēciskās tuvības nozīme ir stipri pārvērtēta. Skaidrs, ka cilvēkiem vienam otram ir jāpalīdz, bet ne jau savstarpējā komunikācija un tuvība absolūti vienmēr cilvēkus padara laimīgus vai nelaimīgus.  

Barbaras Pimas “Rudens kvartets” ir smalks, niansēts psiholoģiskais romāns par vecumu un vientulību. Ļoti anglisks un vecmodīgs. Kaut ko tādu varētu sarakstīt Džeina Ostina, ja būtu nodzīvojusi līdz sešdesmit gadiem, bet nenodzīvoja taču.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas”

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas. 1. un 2. grāmata”, no angļu val. tulkojusi Ieva Melgalve, izdevniecība “Prometejs”, Rīga: 2019 (Martha Wells, The Murderbot Diaries – All Systems Red 2017, Artificial Condition 2018, Rogue Protocol 2018, Exit Strategy 2018)

Viens no šī gada tīkamākajiem lasīšanas priekiem bija Martas Velsas “Slepkabota dienasgrāmatas”. Tie ir četri stāsti, kas latviešu valodā ir izdoti divās grāmatās. Jāpiebilst, ka “Slepkabota dienasgrāmatas” ir saņēmušas gan divas Hugo balvas, gan Nebulu, gan arī visādus citus apbalvojumus, kurus piešķir šajā žanrā, un tos visus nudien kuram katram nedod.

Viens no iemesliem, kāpēc man patika šie kosmisko piedzīvojumu stāsti, ir brīnišķīgais Ievas Melgalves tulkojums. Zinātniskā fantastika, lai arī tiek uzskatīta par vieglo žanru, nepavisam nav vieglākie teksti tulkošanai. Galu galā, aprakstot izdomātas pasaules, autoriem nākas arī valodā izdomāt šo to tādu, kas realitātē neeksistē, tāpēc tulkotājam var nākties būt ļoti radošam un brīžiem iziet ārpus latviešu valodas oficiālajām robežām. “Slepkabota dienasgrāmatu” tulkojuma īpatnības Ieva Melgalve ir labi izskaidrojusi pirmās grāmatas priekšvārdā, bet lasot ir jūtams, ka šoreiz zinātnisko fantastiku ir tulkojis cilvēks, kurš labi pārzina žanru, jo rezultāts ir ļoti baudāms. Un, ak, šausmas! Tulkotāja šajās grāmatās nav baidījusies izmantot ļoti neliterāru latviešu valodu. Vispār jau latviešu tulkojumos ir diezgan lielas problēmas ar neliterāro leksiku. Lielākoties tās latviskojumi sanāk vai nu neveikli, vai rupeklīgi prasti, vai vienkārši tekstā tiek atstāti krievu vārdi latviešu izrunā. “Slepkabota dienasgrāmatās” Ieva Melgalve ir precīzi uztvērusi grāmatas pašironisko, asprātīgo un mazliet huligānisko toni, un tulkojums ir izdevies patiesi foršs. Tas ir tik sirsnīgi rupjš, atbruņojoši dirsīgs, un tik ļoti latvisks, ka nav daudz, ko piebilst – mēs jau sen bijām kaut ko tādu pelnījuši. Jācer, ka tulkotāja, kura ir rakstniece un arī pati raksta zinātnisko fantastiku (ja kāds vēl to nezina), turpinās sadarboties ar “Prometeju”.

Bet par pašiem stāstiem – kas tajos ir interesants? “Slepkabota dienasgrāmatu” galvenais personāžs nav cilvēks, un nav pat persona, bet nav arī gluži robots. Tas ir cilvēka un mehānisma apvienots konstrukts, kuru sauc par DrošVienību. Tās ir bezdzimtes būtnes, kuras ir apveltītas ar mākslīgo saprātu un pārcilvēcisku spēku un tiek izmantotas drošības pakalpojumu uzņēmuma klientu aizsardzībai no naidīgas faunas ekspedīcijās uz jaunapgūtām planētām. Patiesībā DrošVienībām biežāk nākas maigi atturēt klientus no idejas vienam otru nogalināt vai sakropļot tādu būtisku iemeslu dēļ, kā tualetes izlietnē atstāts cepumu papīriņš. DrošVienības tiek uzskatītas par ļoti bīstamām, tās tiek stingri kontrolētas, un visi no tām baidās vai vismaz to klātbūtnē jūtas neērti. Un, lūk, viena no šādām DrošVienībām ir uzlauzusi savu vadības moduli (tas drošības pakalpojumu uzņēmums peļņas gūšanas nolūkos pārāk bieži izmanto lētākos risinājumus). Ko gan varētu pasākt augsti attīstīts mākslīgais saprāts, kurš pēkšņi ir atbrīvojies no cilvēku kontroles? Dosies slepkavot visu, kas kustas? Nu, nē, doma visus noslepkavot ir tik muļķīga, ka varētu ienākt prātā tikai cilvēkam. Šis Slepkabots ir kautrīga un introverta būtne (lai arī ar abās rokās iemontētiem nāvējošiem ieročiem), kas vislabāk jūtas savās bruņās un ar aizsegtu seju. Tā pirmām kārtām ir uzlauzusi publiskos kanālus, no tiem nospērusi lērumu neticami salkanu un banālu ziepju operu, un savu brīvību izmanto, lai darba laikā slepeni skatītos “Mēness patvēruma lēķtu un rietu” neskaitāmās sērijas. Un viss būtu lieliski, ja ne tie muļķīgie cilvēki, kas allaž pamanās iekulties visādās nepatikšanās.  Slepkabots ir vārds, ko šī DrošVienība sev ir piešķīrusi privātai lietošanai, un, lasot pamazām paliek skaidrs, kāpēc tā, jo Slepkabota pagātne ir daudz tumšāka, nekā sākumā šķiet.

Es zinu, ka esmu baismīgs Slepkabots un viņi arī to zina, un tā nu visas puses nervozē, no kā es nervozēju vēl vairāk. Turklāt, ja man nav bruņu, tad tas ir tāpēc, ka esmu ievainots un kuru katru brīdi no manis var atdalīties kāda organiska daļa un noplekšķēt uz grīdas, un to nu neviens negrib redzēt.

Virspusēji paskatoties “Slepkabota dienasgrāmatas” ir tipiski kosmisko piedzīvojumu stāsti. Sižeti tiem nav sarežģīti, pasaules, kurās norisinās darbība, ir iezīmētas diezgan skopi, personāži ir plakani un brīžiem šķiet, ka tehnisko detaļu ir pārāk daudz, bet to visu atsver grāmatas dinamiskums, negaidītā emocionalitāte, neliterārā, fifīgā valoda un simpātiskais galvenais personāžs, no kura savdabīgā skatu punkta mēs redzam visu to jezgu. Skaidrs, ka cilvēki salīdzinājumā ar kiborgiem ir visnotaļ nejēdzīgi, aprobežoti un stipri iedomīgi radījumi, bet bez viņiem nebūtu bezgalīgo seriālu, ko Slepkabotam skatīties. Iespējams, ka mani visvairāk grāmatā tomēr  uzrunāja stāsts par to, kā ir būt introvertai un cilvēkus biedējošai būtnei tehniskā un ne vienmēr draudzīgā pasaulē. Un patiess prieks, ka pareizā cilvēka rokās latviešu valoda var kļūt tik forši dirsīga.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Te var iepazīties ar 1. grāmatas fragmentu.
2. grāmatas fragments.

Džoisa Kerola Outsa “Tumšie ūdeņi”

Džoisa Kerola Outsa “Tumšie ūdeņi”, no angļu val. tulkojusi Renāte Ābeltiņa, apgāds “Jumava”, Rīga: 1997 (Joyce Carol Oates, Black Water, 1992)

Pirms pusgadsimta 1969. gada 18. jūlijā, kad “Apollo 11” misija tuvojās Mēnesim, lai spertu mazo soli cilvēkam, bet lielo lēcienu cilvēcei, notika kāds traģisks, ļoti neglīts un joprojām neskaidrs negadījums, kas tajā brīdī ASV ziņās gandrīz vai aizēnoja cilvēces pirmo Mēness apmeklējumu. Šajā dienā ASV senators Edvards Kenedijs apmeklēja kādu saviesīgu pasākumu Čapakvidikas salā un vakarā no tā devās prom kopā ar jaunu sievieti Mēriju Džo Kopekni, kura bija darbojusies viņa nesen nošautā brāļa Roberta Kenedija priekšvēlēšanu kampaņā. Atceramies, ka tie bija līksmie un bezrūpīgie sešdesmitie gadi, kad sēsties pie stūres dzērumā vēl bija stilīgi. Lai nu kā tur viss bija bijis, bet, braucot pāri upei, Edvards Kenedijs nenovaldīja savas automašīnas stūri un tā iegāzās ūdenī. Pats senators no auto tika laukā, izpeldēja krastā un klusi notinās, par avāriju nepaziņojot ne varas iestādēm, ne glābšanas dienestiem. Automašīna tika atrasta tikai nākamajā dienā un Mērija Džo tajā bija mirusi. Visticamākā versija ir, ka viņa lēnām nosmaka automobilī, no kura pati saviem spēkiem nespēja izkļūt. Jāpiezīmē, ka Edvardam Kenedijam par aizbēgšanu no notikuma vietas un Mērijas Džo atstāšanu bez palīdzības nekas nebija. Viņš mierīgi turpināja savu politiķa karjeru.

Nu, lūk, šis gadījums ir daudz aprakstīts un iztirzāts literatūrā, un tam savulaik ir pievērsusies arī Džoisa Kerola Outsa un uzrakstījusi garo stāstu “Tumšie ūdeņi”, kas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem ir ticis izdots latviešu valodā. Outsa ir pazīstama amerikāņu prozaiķe, dzejniece un dramaturģe. Starp citu, ļoti ražīga – līdz šim viņa ir sarakstījusi 58 romānus, tas neskaitot stāstus, lugas un dzeju. Vienu brīdi viņa tika minēta pat kā kandidāte uz Nobela prēmiju literatūrā, bet saņēmusi to nav. Latviski ir iznākušas vēl dažas no Džoisas Kerolas Outsas grāmatām (“Pasaulīgo prieku dārzs”, “Šķērsojot robežu” un “Niagara”). Man patika viņas iepriekšējie darbi, tāpēc bibliotēkā paņēmu izlasīt arī “Tumšos ūdeņus”.

“Tumšie ūdeņi” ir vistīrākā literārā fikcija, nevis reāla notikuma pārstāsts, tāpēc šī apraksta pirmo rindkopu nevajag uztvert kā neapstrīdamu maitekli. Grāmata ir savdabīga un savā ziņā īpatnēja. Autore ir pārcēlusi darbības laiku uz astoņdesmito gadu beigām. “Tumšo ūdeņu” galvenā varone ir jauna amerikāniete Kellija Kellehere, kura ir darbojusies demokrātu partijas vēlēšanu kampaņā. Kellija ir ideāliste, brīvprātīgā, kas papildu darbam apmāca melnādainus amerikāņus lasīt un rakstīt, un ir badojusies, lai sevi disciplinētu. Bet ballītē pie draudzenes Greilingas salā viņa satiek vīrieti, kurš grāmatā tiek saukts vienkārši par Senatoru, un piekrīt viņam pievienoties automašīnā atpakaļceļā uz prāmi.

Viss stāsts no pirmās līdz pēdējai lappusei ir ellīgi gara Kellijas miršanas aina. “Tumšie ūdeņi” ir kaislīgākais, jutekliskākais un eksaltētākais kāda literāra personāža nāves apraksts, kādu man ir gadījies lasīt. Tomēr stāsts nav tik vienkāršs. Pa vidu miršanai ir Kellijas atmiņu ainas, kā viņa ir nonākusi līdz grimstošajai automašīnai, un dažādi iestarpinājumi, piemēram, visai skarbs apcerējums par pieciem nāvessodu izpildes veidiem ASV, kuru ir sarakstījusi Kellija. Bet pāri visam klājas melnie ūdeņi, kuri lēnām un pamazām ievelk sevī galveno varoni, un tas atkārtojas atkal un atkal. Stāsts ir ļoti metaforisks, un, lai gan sarakstīts jau pasen, lasot to tagad, bija sajūta, ka Outsa patiesībā ir trāpījusi daudz dziļākos un melnākos ūdeņos, nekā sākotnēji man šķita. Protams, “Tumšos ūdeņus” var lasīt kā banālu stāstu par jaunu sievieti, kuru ir seksuāli iekārojis vecāks vīrietis, vai kā pamācošu ieteikumu nevadīt automašīnu alkohola reibumā. Tomēr tas ir arī stāsts par jaunības ideālisma un vēlmes mainīt pasauli sadursmi ar politiķu cinismu, tas ir stāsts par nodotu uzticību, tas ir stāsts par zaudētiem elkiem, un tas ir arī stāsts par melnajiem ūdeņiem, kas vienmēr tiek gāzti virsū katrai sievietei, kura iesaistās politikā.

Ja tu darbojies politikā, tu esi optimists.
Ja tu vairs neesi optimists, tu vairs nedarbojies politikā.
Ja tu vairs neesi optimists, tu esi miris.

Kas ir brīvprātīgais, it īpaši brīvprātīgā?
Kāda, kas apzinās, ka pēc viņas nav pieprasījuma.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.