Category Archives: Grāmatas

Stefans Anhems “Izsvītrotie”

Stefans Anhems “Izsvītrotie”, no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska, Rīga: apgāds “Mansards”, 2018 (Stefan Ahnhem, Offer utan ansikte, 2014)

“Izsvītrotie” ir kārtējais skandināvu detektīvs, kuru paņēmu bibliotēkā, lai palasītu kaut ko izklaidējošu, jo nekāda lielā dažādība jaunumu plauktā nebija. Lielo izdevniecību piedāvājums tomēr ir samērā vienveidīgs un šaurs. Un, ja ir nākuši modē Ziemeļvalstu detektīvi, tad tiek izdoti pārsvarā tie. Protams, ka tā atkal izrādījās grāmatu sērija (par policijas izmeklētāju Fabiānu Risku), bet neticamā kārtā “Izsvītrotie” tajā ir pirmais romāns. Vispār jau “Izsvītrotie” īpaši neatšķiras no parasta viduvēja skandināvu detektīvromāna, Un, tā kā izlasīto Ziemeļvalstu krimiķu skaits man jau ir pārsniedzis otro desmitu, nākas secināt, ka arī saturiski tie ir ļoti vienveidīgi.
IzsvītrotieTātad romāna galvenais varonis policijas izmeklētājs Fabiāns Risks par kaut kādiem saviem pārkāpumiem (droši vien jau pietiekami nopietniem) ir atlaists no darba Stokholmā, bet tas nekas – viņu ar atplestām rokām gaida dzimtās Helsingborgas policija. Un tā arī vajag sagadīties, ka viņam atgriežoties bērnības pilsētā kaut kāds maniaks ir sācis visādos interesantos un atjautīgos veidos slepkavot tieši viņa klasesbiedrus. Jāpiebilst, ka Fabiāna klase ir bijusi maza, bet riebīga. Tā nu nekāds atvaļinājums Riskam nesanāk un viņam neizbēgami nākas izmeklēšanā iesaistīties daudz dziļāk nekā gribētos. Patīkami, ka šajā romānā Fabiāns nav kaut kāds alkoholiķis vientuļnieks. Nudien nē, viņam ir pat kaut kādas ģimenes dzīves atliekas, sieva, bērni un vāras cerības, ka varbūt jaunajā dzīves vietā izdosies ģimeni saglābt. Skaidrs, ka arī Fabiānam piemīt kādas īpašas spējas – vismaz autors ik pa laikam uzver viņa nestandarta domāšanu un spēju rīkoties ārpus rāmjiem. Jāpiebilst, ka šajā romānā tā izpaudās galvenokārt kā ļoti stulba Fabiāna uzvedība vairākos atbildīgos brīžos, kurai vienmēr bija traģiskas sekas. Piedevām viņš ir neticami nevērīgs attiecībā uz saviem bērniem un divas reizes iegāza pa galvu vienai savai kolēģei. Vispār Fabiāns laikam būs viens no tiem literārajiem varoņiem, kuriem apkārt visi agri vai vēlu tiek noslaktēti, vai ievilkti kaut kādās kriminālās aktivitātēs.
Lasot “Izsvītrotos”, ir jūtams, ka autors bijis scenārists, jo romāna temps un uzbūve ļoti atgādina seriālus. Un izmeklēšanas komanda šajā grāmatā patiešām nopietni strādā. Protams, ka romānā ir arī sliktie un nolaidīgie policisti, bet tādi pagaidām ir tikai viņiem tuvējā kaimiņvalstī Dānijā, nevis pie zviedriem.  Maniaks atkal ir īsts malacītis – superģēnijs ar prātam neaptveramiem talantiem un ļoti izdarīgs. Tomēr, dzenoties pēc īpaši aizraujošiem sižeta pagriezieniem, autors ir gandrīz pilnībā upurējis jebkādu loģiku un tas uz beigām sāka nomākt lasītprieku. Nu nenoticēju praktiski nekam, kas romānā bija aprakstīts (izņemot sliktajiem dāņu poličiem). Maniaka motivācija bija nekāda (autors nebija papūlējies viņu apveltīt pat ar psihopātisku māti). Situācijas un cilvēku rīcība romānā lielākoties ir aiz ausīm pievilkti sižeta vajadzībām. Bet beigās biju mazliet vīlusies, jo autors nomīkstojas un nepieliek šim stāstam kārtīgu, dramatisku punktu.
Tomēr romāns neapšaubāmi ir noderīgs kā smadzeņu košļene un tīri laba vasaras izklaide brīžiem, kad negribas pārlieku daudz domāt. Ja tiks izdoti sērijas turpinājumi, tad droši vien tos nelasīšu. Es romānā īsti nespēju just līdzi nevienam no personāžiem. Un autora sirsnīgajos slepkavību aprakstos bija pārlieku daudz slimīgas un paštīksminošas vardarbības, kas lielākās devās nav nekas baudāms. Turklāt, ja jau pirmajā sērijas grāmatā autors ir ķēries pie galvenā varoņa klases apslaktēšanas, tad kas paliks turpinājumiem –  Fabiāna kursa biedri? Bērnudārza grupiņa? Grāmatu klubiņš, kuru viņš nejauši ir apmeklējis? Ā, nu izmeklētāju komandu arī droši vien derētu novākt.

Vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Sāga

Brian K. Vaughan (writer), Fiona Staples (artist), Saga Vol. 1-8, 2012-2017

Šobrīd ir pierasts pie šīs vasaras tvanīgās tveices, bet sākumā tā ļoti nomāca vēlmi veikt jebkādas intelektuālas ārpusdarba aktivitātes. Tad atcerējos, ka man taču plauktā stāv kaudzīte nelasītu grafisko romānu, un pavadīju brīnišķīgu nedēļu lēnā garā lasot Sāgu. Katru vakaru pa burtnīciņai, vai kā nu tur pareizi latviešu valodā sauc atsevišķos komiksu sējumus. Te būtu vietā paskaidrojums, kā es tiku pie šī labuma, jo grafiskie romāni nav pati lētākā izklaide. Tātad Sāgu es saņēmu dāvanā no Austras vienā no grāmatu blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās reizēm. Nopirku pirmo daļu, tā bija laba, bet uz pārējām vēl nepaspēju saņemties, kad man tās laipni piedāvāja aizdot izlasīšanai Ints. Paldies, jums abiem!

Saga 1

Saga 2
Atgriežoties pie komiksa, Sāga ir visīstākā kosmiskā ziepju opera, bet sasodīti forša. Tur ir planēta, kuru apdzīvo spārnaini radījumi, un šai planētai ir pavadonis, kuru apdzīvo ragainas būtnes. Abas šīs rases no mūžseniem laikiem nežēlīgi karo savā starpā, un pamazām šajā konfliktā ir ievilkta visa galaktika. Un tad viena spārnotā jaunuve vārdā Alana izlasa satriecoši bezgaumīgu, banālu un sentimentālu lubeni, kādas vairumā driķē vienacains starpgalaktisks rakstnieks Heists. Ar lubenēm patiešām ir jāuzmanās, jo sliktas literatūras lasīšanai nudien var būt neprognozējamas un katastrofālas starpgalaktiskas sekas. Jaukā, spārnainā Alana un ragainais gūsteknis Marko šausmīgi samīlas viens otrā un kopīgi aizlaižas labi tālu prom no visiem karotājiem. Un viņiem piedzimst bērniņš, kuram ir gan spārniņi, gan radziņi. Tas ir līdz šim nebijis briesmīgs pārkāpums un skandāls. Jauno ģimeni metas vajāt abas karojošās puses, viņiem nākas bēguļot pa visu galaktiku, un izskatās, ka tas varētu turpināties vēl ļoti ilgi.

Apdomājot, kas Sāgu padara tik baudāmu, vispirms jāpiemin brīnišķīgie zīmējumi, autoru fantāzija un humors. Cik nu man sanācis redzēt komiksus, tad Sāga ir visskaistākais grafiskais romāns, kuru ir baudījušas manas acis. Zīmējumi ir bezgala daiļi, ļoti krāšņi un izteikti emocionāli. Autoru fantāzija ir fenomenāla. Sāgas pasauli apdzīvo visneiespējamākās būtnes – tur ir superīgais melu kaķītis, Milosas Venēra ar zirnekļa pakaļu, auklīte – rozā spoks, kurai palikusi tikai ķermeņa augšdaļa, no kuras karājas zarnas, zilasiņu roboti ar kaut kādiem arhaiskiem televizoriem galvu vietā, ragaina transdzimtes persona, pleznainu geju pārītis, mīlīgs ronītis dzeltenās bikšelēs un bezgala daudzi citi. Vienīgi man ir mazliet žēl, ka Sāgas autori laikam īsti nezina, ko iesākt ar pašu radītajām brīnumainajām būtnēm un lielākoties tās ātri vien tiek dramatiski, bet nenoliedzami vizuāli skaisti izšķaidītas pa komiksa lappusēm. Turklāt Sāga ir arī apburoši un eleganti neķītra. Kur gan vēl var aplūkot masturbējoša drakona bildi pa visu atvērumu. Autori nemēģina izlikties, ka šis ir kaut kas nopietns, bet ar prieku izbauda kosmiskās ziepju operas iespējas. Atbilstoši žanram, te personāži mēdz gan iekrist komā, gan zaudēt atmiņu. Tur ir pat opera operā, jo vienu brīdi Alana kā aktrise spēle vienā citā kosmiskajā šovā. Savukārt otrā plāna personāži salasās tās pašas Heista bezgaumīgās lubenes un ātri vien samīlas viens otrā visādās interesantās kombinācijās.

Lielākais Sāgas trūkums tomēr ir sižets, kas ir izteikti lineārs. Galvenie varoņi bēg, citi dzenas viņiem pakaļ. Mazliet dažādības visā tajā ienes Marko vecā brūte un frīlanceru būšanas. Tomēr pēdējās burtnīcās sižets sāka jūtami buksēt, bet autori to virza uz priekšu lielākoties ar vajadzīgajā brīdī izpalīdzīgi no krūmiem izstumtu klavieru palīdzību, kas vairs nav tik interesanti. Tāpat arī biežā otrā plāna varoņu maiņa paliek apnicīga. Tāpēc drusciņ baidos, no tā, ka ar laiku Sāga var samaitāties un pārlieku iestiepties.

Tomēr pirmās astoņas Sāgas daļas kopumā man ļoti patika. Dažas, protams, bija labākas un dažas vājākas, bet vidējais vērtējums ir stabils četrinieks piecu zvaigžņu sistēmā.
Sāga ir krāšņa un aizraujoša kosmiskā opera, ar kuru lieliski izklaidēties brīžos, kad negribas nekādu intelektuālo piepūli.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Mārja Kangro “Stikla bērns”

Mārja Kangro “Stikla bērns”, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018 (Maarja Kangro, Klaaslaps, 2016)

Ak, neveikla, neveikla ir izpausme citu sāpēm.

“Stikla bērns” ir dokumentālais romāns, kurā autore Mārja Kangro stāsta par pieredzēto, uzzinot, ka viņas gaidāmajam bērnam ir reti sastopama anomālija – anecefālija un akrānija. Viņam nav attīstījies galvaskauss, un līdz ar to nebūs galvas smadzeņu. Nu tā, ka nemaz un necik nebūs.  Šādi bērni parasti nomirst tūlīt pēc piedzimšanas, bet pašas anomālijas cēloņi nav zināmi. Dzīve ir ļauna un tā dažreiz vienkārši gadās. Ja pastāv šādas lietas, tad pasaule ir sadirsta, un viss, kas to cenšas vērst par labu, ir tikai niekošanās.

Stikla bērnsGrāmata aptver laika periodu no 2014. gada pavasara līdz 2015. gada sākumam. Tā ir sarakstīta dienasgrāmatas formā, un autores personīgie, traģiskie pārdzīvojumi sasaucas ar viņas pieredzēto Maidana laikā Ukrainā, kas kalpo kā papildu ilustrācija cilvēka dzīves trauslumam un neaizsargātībai. Šajā eksistences lūzuma brīdī Mārja Kangro risina sabiedrībai neērtus un sarežģītus jautājumus – kāds ir dzīvības vērtīgums pret dzīves kvalitāti situācijā, kad tavs bērns ir bezsajūtu būtne – apmēram kā istabas augs vai amēba? Vai ir ētiski veikt abortu arī zinot, ka pēc piedzimšanas bērns neizbēgami tūlīt mirs? Vai tas patiešām būtu altruisms – dzemdēt dzīvotnespējīgu bērnu, lai to pēc tam izmantotu par orgānu donoru? Kur ir tās robežas, kuras mums nevajadzētu vai mēs nespētu pārkāpt? Kurā brīdī cilvēka embrijs kļūst apbedīšanas cienīgs un vairs nav pieskaitāms pie medicīniskajiem atkritumiem? Akrānijas bēbītis. Pie dzīvības uzturēta biomasa. Dzīva lelle, uz gultas gulošs stādiņš no miesas un asinīm.

Vispār sākumā nebiju domājusi šo grāmatu lasīt, jo par vēl nedzimušiem, slimiem bērniem parasti pie mums tiek sacerēti un publicēti kaut kādi gaudulīgi un bezsakarīgi ezotēriski murgi. Tomēr jāatzīst, ka dokumentālo prozu igauņi patiešām raksta daudz labāk, vismaz salīdzinājumā ar tiem mēsliem, ko tā mīl publicēt latviešu izdevniecības. ”Stikla bērns” ir ļoti racionāla, saprātīga un negaidīti labi uzrakstīta grāmata. “Stikla bērns” ir arī ļoti drosmīga grāmata, kuras autore ir uzdrīkstējusies runāt par patiesām tabu tēmām – tiem dzīves gadījumiem, par kuriem mūsu sabiedrība lielākoties izvairās runāt, klusē un bieži vien aiz savas aprobežotības, ar kuru mūsdienās ir pieņemts īpaši lielīties, un bailēm nosoda sievietes, kuras ir nonākušas šādā situācija.

Tēmas dēļ grāmata nav viegli lasāma. Tā ir ļoti tieša, skarba un ironiska. Autore notiekošo ir aprakstījusi diezgan distancēti, bet citādi jau par tik smagām lietām runāt nebūtu iespējams. “Stikla bērns” lielā mērā ir autores pašterapija, bet ne tikai. Grāmatai piemīt viena no būtiskākajām un svarīgākajām rakstītā teksta kvalitātēm – tā izstāsta tādu cilvēcisko pieredzi, kurā palīdzēt, vai ar kuru dalīties nekad nevarētu reālie cilvēki mums līdzās – ne tāpēc, ka negribētu, vienkārši viņiem tādas nav. “Stikla bērns” ir no tām grāmatām, kas palīdz saprast, ka varbūt neesi vientuļš, ir arī citi cilvēki, kas tam gājuši cauri. Un autore nebaidās pateikt vienkāršo patiesību, ka nekāda mierinājuma nebūs. Ir lietas, kuras nekad nepāriet.
Katram ir pašam jāizvēlas, vai lasīt “Stikla bērnu”. Tā nudien nav lasāmviela, ko kādam ieteikt jaukai vakara izklaidei. “Stikla bērns” ir drosmīga, spēcīga, sāpīga un pārdomas raisoša grāmata.

Nedzimuša bērna un ļoti agri miruša bērna nāve ir savāda, neizprotama lieta. Tu jau sēro ne tikai par savu iztēli, bet gan par īstu cilvēku, kurš patiešām ir eksistējis. Bet kas viņš bija? Viņš nerunāja, viņš neizpauda ne savas domas, ne raksturu, tos viņam izdomāji tu. Tā ir tava iztēle, tavs pieņēmums, par ko tu sēro, taču reizē arī nav, jo viņš taču pastāvēja fiziski, un tāpat viņam jau bija noslieksmes domāt un paust zināma tipa domas. Tu sēro par nebijušu nākotni, tevis paša citādo laiku, kas ticis atcelts. Par vienu būtni pasaulē mazāk – tātad par veselu lērumu laika mazāk. Varbūt pat par simt gadiem mazāk.

Viņi mokās pēcnācēju dēļ un pēcnācēju neesamības dēļ; pēcnācēji, ja tādi piedzimuši, mokās vecāku dēļ. Grūti ir cilvēkam, grūti.

Grāmatas vērtējums – 4.5 no 5 zvaigznēm.

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Rīga: izdevniecība “liels un mazs”, 2018., (Leelo Tungal, Seltsimees laps, 2008)

Šodien izlasīju maznozīmīgu faktu, ka igauņu literatūra latviski tiekot tulkota daudz vairāk nekā latviešu igauniski. Acīmredzot latviešu literatūra nav tik saistoša un kvalitatīva, lai ieinteresētu igauņu lasītājus un tulkotājus, vai arī viņi atkal mums ir priekša un raksta daudz labākas grāmatas nekā latviešu rakstnieki. Mazliet padomājot, nācās secināt, ka man nudien ir tīri labi patikušas vairākas pēdējos gados lasītas igauņu grāmatas. To gan es nevarētu teikt par “Biedru bērnu”, jo Māras Zālītes ļoti līdzīgā bērnības atmiņu grāmata par piecdesmitajiem gadiem “Pieci pirksti” ir uzrakstīta talantīgāk un aizraujošāk (visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas), bet arī šis igauņu rakstnieces un dzejnieces autobiogrāfiskais stāsts ir lasīšanas vērts.

Biedrs bērns“Biedra bērna” galvenā varone ir piecgadīgā Lēlo. 1951. gadā tiek arestēta viņas māte, kas bija lauku skolas direktore, un mazā meitene paliek viena pati ar ne visai praktisko un stipri apjukušo tēvu. Tik mazam bērnam mātes aizvešana ir smags trieciens un Lēlo nospriež, ka māte viņu pametusi, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitene nolemj, ka turpmāk centīsies būt tikai priekšzīmīgs bērns, varbūt tad māte atgriezīsies. Taču padomju laikos būt priekšzīmīgai un labai neatmaksājas. Lēlo mātei piespriež 25 gadus cietumā plus vēl 5 gadus izsūtījumā. Tātad trīsdesmit gadus bez jebkāda pamatojuma, tikai balstoties uz apmelojumiem un murgiem. Tāda nu bija lieliskā padomju dzīve. Tomēr “Biedrs bērns” nepavisam nav drūma grāmata. Tas ir gaišs stāsts par bērnību, kuru Lēlo pavada kopā ar tēvu – lauku skolotāju un izbijušu sportistu, bezgala daudziem radiniekiem, neskaitāmām tantēm un onkuļiem. Vispār “Biedrs bērns” bija mazliet garlaicīga grāmata, jo tā ir diezgan bērnišķīga un stipri sadzīviska. Tajā ir daudz sīku pārpratumu un ne visai smieklīgu ar valodu saistītu joku. Bet varbūt pie vainas tas, ka igauņu valoda ir tik sarežģīta, ka droši vien dikti grūti tulkojama. Piemēram, vārds radītāja man uzreiz saistās ar vecākiem, vēl varbūt ar kādu mākslinieci vai dievu, bet galīgi ne ar grūtnieci. Tāpat vārdu spēles latviski vairāk izklausās pēc mēdīšanās, lai gan igauniski tās varētu būt patiešām daiļskanīgas.

Biedrs bērns filma plakātsTomēr grāmata ir interesanta ar to, ka autore ļoti uzskatāmi parāda, kā bērna domāšanu ietekmē padomju propaganda. Šo tēmu, rakstot par savu skaisto soclaiku bērnību, autori bieži mēdz kautrīgi apiet. Īpaši tā propaganda, kas skan pa mazo, jauko radio Moskvič – skaistās dziesmas par diviem ērgļiem Staļinu un Ļeņinu, jaukie, līksmie dzejolīši, aizraujošie stāsti par bērniem varoņiem. No otras puses ir reālā pasaule ar vīriem mundieros, kas jebkurā brīdī var ielauzties un izpostīt Lēlo dzīvi. Pieaugušie, protams, ir skeptiski par jauno kārtību un krievu laikiem, bet viņi jau meitenei neko neskaidro un nestāsta, jo baidās, ka bērns var nejauši izpļāpāt to, ko nevajadzētu. Lēlo ir zinātkāra, apķērīga un ļoti muzikāla meitene, bet grūti  bērnam augt tik pretrunīgā, baiļu cauraustā un liekulīgā sabiedrībā.

Biedrs bērns bilde

Kadrs no igauņu filmas The Little Comrade no imdb.com vietnes

Jāpiezīmē, ka “Biedrs bērns un lielie cilvēki” ir triloģijas pirmā grāmata un būtu interesanti izlasīt arī turpinājumus. Grāmata šogad ir ekranizēta, un filma pēc tās motīviem ir viena no Igaunijas simtgades filmām līdzīgi kā Latvijā “Bille”.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2018

Piedzīvojumu grāmatas bērniem ir ļoti laba un vajadzīga literatūra, tāpēc bibliotēkā, ieraugot pavisam svaigu latviešu bērnu grāmatu, ķēru to ciet un tajā pašā dienā izlasīju. Izrādījās, ka tā ir jau autora divpadsmitā grāmata, tomēr līdz šim neko no viņa sarakstītā nebija sanācis izlasīt – tā nu man šī bija pirmā iepazīšanās ar Dzintara Tilaka daiļradi.
Labo blēņu vasaraDomāju, ka ir ļoti svarīgi, lai arī tagad Latvijas bērniem būtu foršas un aizraujošas piedzīvojumu grāmatas, kuru darbība risinās viņiem pazīstamā laikā un vidē. Vai vismaz tādas, kā mums bija “Veco vraku noslēpums”, “Tā tik bija vasara”, “Uno un trīs musketieri” un dažas citas.  Tāpēc autora centieni darboties šajā žanrā ir visnotaļ cienījami un apsveicami. Atbilstoši nosaukumam “Labo blēņu vasara” ir lielākoties pozitīva grāmata un tajā ir dažas patiešām labas epizodes. Trīspadsmitgadīgais pilsētnieks Aivis vasaras brīvlaikā tiek aizsūtīts uz laukiem un tur sadraudzējas ar vietējo iemītnieku Renāru. Tā kā rakstīt par divu zēnu draudzību autoram laikam nav šķitis piedienīgi, viņiem pievienojas arī kauslīgā karatiste Edīte. Kopā bērni organizē baumu apvīto Rukša iznācienu ezerā, izplāno un realizē sarežģītu operāciju nelietīgo kapu zagļu notveršanai un pārmāca ļauno traktoristu Šubu. Kā jau bērnu grāmatā, tad ļaunie tēli ir neticami stulbi, policisti lohi, bet galvenie varoņi jauki, apķērīgi un apzinīgi. Nudien brīnišķīgi bērni – datorspēļu un filmu vietā viņi dod priekšroku grāmatu lasīšanai un čakli palīdz radiniekiem darbos. Vispār “Labo blēņu vasara” stipri atgādināja plaģiātisku kompilāciju no bērnības grāmatām, jo daudzas epizodes uzreiz atsauca atmiņā kaut ko līdzīgu no lasītajām grāmatām – bērns detektīvs – “Meistardetektīvs Blumkvists”, aira pazaudēšana ezerā – “Alfons Trīcvaidziņš”, mežacūku uzbrukums – “Jautrās nedienas”, u.c. Būtībā jau tas nav slikti, jo bērni, kuri varētu būt šīs grāmatas potenciālie lasītāji, diez vai ir lasījuši kaut nelielu daļu, no tā visa un galu galā rakstniekam ir ellīgi grūti izdomāt kaut ko jaunu, jo principā viss tak jau kaut kad un kaut kur ir uzrakstīts.
Tas, kas man ne visai patika (ļoti subjektīvi, protams) ir grāmatas senīlums un tāda kā naftalīna piesmaciņa. Pierasts jau, ka labākās mūsdienu bērnu grāmatas parasti ir spraigas un dinamiskas, vai traki asprātīgas un smieklīgas, vai ļoti sirsnīgas. “Labo blēņu vasara” pēc tempa ir diezgan gaudena (piemēram, galvenais varonis ilgi un apnicīgi pēta stāstam maznozīmīgus iemeslus, kāpēc kāda šķūnīša jumtā ir radies caurums), tā ir rakstīta gandrīz vai socreālisma stilā un joki laikam ir no Latvijas Radio 2 repertuāra. Īsti nespēju noticēt galvenajiem tēliem, kas visu laiku sarunājas apmēram kā divi opji. Nē nu, var jau būt, ka mūsdienu tīņi nonākot divatā rāmi pārspriež pēcnāves dzīves iespējamības, miršanu un tamlīdzīgas padsmitniekiem dikti aktuālas lietas.  Turklāt kaut kādā vecu onkuļu žargonā. Pats trakākais vārds, ko spēj izteikt galvenais varonis ir “dritvaikociņ”. Em, nopietni, vai tiešām padsmitnieki tagad izsakās tikai tā? Kas diez ir tie pusaugu radījumi, kurus satieku ikdienā? Laikam kaut kādi citplanētieši.
Jāpiezīmē, ka autora radīto rurālo teritoriju apdzīvo praktiski tikai pensionāri un urlas – tādi kā brāļi Spalvaiņi un mītiskais ļaunuma iemiesojums traktorists Šuba, kurš savā traktorā kā rēgs klīst pa lauku ceļiem meklēdams, ko atkal nelietīgu pastrādāt. Savukārt epizode, kurā zēni ar nolūku samaitāt sev nepiederošu īpašumu slīcina upē Šubas traktoru, no morāli ētiskā viedokļa novelk viņus to pašu urlisko brāļu Spalvaiņu līmenī un principā pēc būtības urlisms vinnē. Šķiet, ka autora izpratnē vienīgā uzņēmējdarbība laukos ir kandžas dzīšana un zagšana, bet centrālais pagasta objekts ir kapi, briesmīgākais noziegums ir nospert kapu žodziņu, savukārt vasaras lielākais pasākums ir kapusvētki. Un skaidrs, ka neviena latviešu bērna bērnība nebūs bijusi pilnvērtīga bez obligātajām brīvdienām laukos.
Man grāmatā ļoti pietrūka mūsdienīguma un patiešām žēl, ka šobrīd nebija iespējas to notestēt uz kādu reālu trīspadsmitgadnieku, jo varbūt tomēr “Labo blēņu vasara” ir tieši tas, kas bērniem tagad vajadzīgs un ieinteresēs viņus uz lasīšanu. Katrā ziņā grāmatu varu droši ieteikt lasīt bērniem vecumā līdz trīspadsmit gadiem, jo tur ir pietiekami interesantas lietas, ko pēc tam var kopīgi pārrunāt, un tā tomēr ir piedzīvojumu grāmata, kas rakstīta tieši Latvijas bērniem. Un pieļauju, ka “Labo blēņu vasara” tīri labi patiks arī omēm.

Vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

Samuels Bjorks “Pūce vienmēr medī naktī”

Samuels Bjorks “Pūce vienmēr medī naktī”, no angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu, Rīga: apgāds “Jumava”, 2017., (Samuel Bjørk, Uglen (Holger Munch & Mia Kruger #2), 2015)

No skandināvu detektīviem pēdējā laikā ir grūti izvairīties. Tie ir visur – grāmatnīcās, bibliotēkās un šo es nejauši dabūju darbā. Vieglai izklaidei tie ir noderīgi, tomēr maķenīt vienveidīgi. Šajā ziņā norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka “Pūce vienmēr medī naktī” nav nekāds izņēmums. Jāpiebilst, ka tā ir jau otrā grāmata Holgera Munka un Mias Krīgeres sērijā, bet pirmo “Es ceļoju viena” esmu laimīgi palaidusi garām. Nu jā, latviešu izdevums ir tulkojuma tulkojums, kā starpniekvalodu izmantojot angļu. Diemžēl pie mums tā ir bieži piekopta prakse.

Pūce vienmēr medī naktīGrāmatas ievads ir jauks un daudzsološs. Kāds blogeris botāniķis (ak, kāpēc gan latvieši neraksta botānikas blogus), meklējot īpaši reto pūķgalvi, tās vietā mežā uziet pliku ar pūces spalvām izdekorētu līķi, kuram apkārt pentagrammas formā ir izvietotas sveces. Un nevienam nav ne jausmas, kas tur varētu būt noticis un kurš ir vainīgais. Taču ikvienam, kas ir palasījis Nesbē, ir skaidrs, ka Norvēģija ir viena dikti briesmīga zeme, kuru apdzīvo vieni vienīgi psihopāti, narkomāni un alkoholiķi. Ja neuzmanīsies, tad, pat mierīgi ejot pa ielu, nemaz atgūties nepaspēsi, kad tevi būs saķēris kāds maniaks un naski aizvilcis uz savu midzeni.
Bet tas vēl nekas. Romāna spraigākā un aizraujošākā daļa sākas, kad pie darba ķeras lieliskā Oslo policijas izmeklētāju komanda. Tajā darbojas īpaši talantīgā un spējīgā Mia Krīgere. Grāmatā viņas talanti lielākoties izpaužas spējā dzert alkoholu lielos daudzumos kopā ar aizdomīgas iedarbības ripām, garās suicidiālās pārdomās, ka sen jau būtu laiks pielikt punktu savai nožēlojamajai dzīvei, un regulāros histēriskos uzklupienos dažādiem cilvēkiem, apvainojot viņus visādos noziegumos. Jā, Miai nudien piemīt izmeklētājas superspējas, jo laiku pa laikam viņa kaut ko skribelē blociņā un ir pat spējusi secināt, ka šis noziegums ir dikti dīvains. Bet, ko nu par to. Puse no lieliskās slepkavību izmeklētāju komandas lielākoties ir pilnīgā vafelē, bet otra puse mokās ar galvas sāpēm un grūti atrisināmām personīgās dzīves problēmām. Neliegšos, lasot mani patiešām visvairāk interesēja, kādā gan veidā šai patizlajai komandai izdosies noķert maniaku. Negribu maitekļot, bet paši saviem spēkiem viņi nebūtu notvēruši i ne klibu teļu, kas piesiets aplokā.

Bet tas nu tā, skandināvu romānos jau citādi nemaz nevar būt. Tāda ir viņu policijas ikdienas rutīna. Vairāk traucēja romāna sižeta neloģiskums. Stāsta nobeigums ir aprauts, daudzas lietas paliek karājamies gaisā un pārāk maz ir atklāti noziedznieka motīvi un psiholoģija. Maniaks gan romānā ir gadījies neticami ģeniāls, talantīgs un dikti izdarīgs visās jomās. Tāds gan pašrocīgi šķūnīti saremontēs, gan datorlietas sabīdīs, gan ar savu savdabīgo hobiju naudu nopelnīs, gan zinās, kā tikt pie pūču spalvām – šis puisis nudien ir īsts malacītis.

Romānā ir daudz sānu sižeta līniju, kuras nekur neved un patiesībā nedod nekādu pienesumu stāstam, bet varat nešaubīties, ka visi personāži ir dzīves traumēti, nelaimīgi vai ar veciem skeletiem skapjos. Vārdu sakot, viss ir slikti. Mirjamas līnija vispār ir tik ļoti aiz matiem pievilkta un nejēdzīga, ka stāstu tikai samaitāja un padarīja absurdu. Vēl autoram patīk gari un bezsaturīgi dialogi, kā arī ir nosliece sižetā iepīt visādus neloģiskus sīkumus. Par laimi, īsto slepkavu rakstnieks mums atklāj tikai uz romāna beigām, un ne pārāk dziļā satura dēļ grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Lai noturētu lasītāja uzmanību, autors visu laiku maina stāstījuma skatu punktu un cenšas katru nodaļu pārtraukt brīdī, kad kaut kam tūlīt jānotiek, tā vietā pievēršoties kaut kam pavisam citam.

 “Pūce vienmēr medī naktī” būs pareizā izvēle, ja gribas standarta skandināvu kriminālromānu ar policistiem alkoholiķiem, apsviedīgu maniaku un visiem viss ir šausmīgi slikti noskaņu. Grāmata ir viegla, izklaidējoša, ātri izlasāma un ātri aizmirstama.

Grāmatas vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

Inese Zandere “Kuģa žurnāls”

Inese Zandere “Kuģa žurnāls. Piezīmes, raksti, fragmenti, vēstules, sarunas 1994-2007”, izdevniecība “Neputns”, Rīga: 2016

Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls” sākotnēji nemaz nebija manu interešu lokā. Neesmu “Rīgas Laika” mērķauditorija, no augstajām matērijām neko daudz nejēdzu un lasu visu, kas pagadās pa rokai. Tomēr grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Ms Marii, un grāmatu blogeru dāvanas, ziniet, ir svēta lieta, tāpēc “Kuģa žurnālu” iekļāvu šī gada lasīšanas listē un pie pirmās izdevības ķēros tam klāt. Sākumā patiešām šķita, ka autore dzīvo kaut kādā brīnišķīgā burbulī, kas atrodas daudzu gaismas gadu attālumā no manas realitātes, līdz pēkšņi tas izzuda un Zanderes samezglotie teksti pamazām tapa atpazīstami un uzrunājoši. Un tikai tad pār mani nāca apjausma, cik ļoti šajā nelielajā laika nogrieznī ir izmainījusies mana dzīve. Galu galā grāmatu lasīju lēnām un ar patiesu labpatiku izbaudīju autores domu negaidītos līkločus un netveramās, vieglās skumjas, kuras vienmēr ierodas kopā ar stāstiem par aizgājušo laiku. Mēs esam tikai tas, ko mēs domājam, nekas cits.

Es taču reiz ielīdu skapī pie savas auduma “Lukss” skolas formas un noskūpstīju emaljētā bleķa zvaigznīti, kurā bija attēlots mumificētais Leņins sprogaina Jēzus bērniņa veidolā! Lūk, ir sajūta, ka te kaut kur slēpjas stāsts, bet tam ir tik grūti tikt klāt – traucē bažas, ka izstāstīts tas izrādīsies tikai novecojoša cilvēka skumjas, traucē pavisam nevajadzīgā vēlme tikt skaidrībā, vai es joprojām esmu tā pati persona, kam toreiz bija bizes un no lietotām drēbēm pāršūta lieliska gaiši brūna kleita ar daudzām apvilktām podziņām auduma cilpiņās. Es netieku tam stāstam klāt caur sevi, es traucēju sev domāt.

Kuģa žurnāls“Kuģa žurnāla” saturs aptver laika periodu no 1994. līdz 2007. gadam un ir raibs, haotisks un ļoti personisks. Tur ir “Rīgas Laika” raksti, intervijas, vēstules, piezīmes par visdažādākajām lietām – grāmatām, filmām, mūziku, izrādēm un sen aizmirstām politiskām aktualitātēm, un kaut kādi ne pārāk sakarīgi stāstiņi. Te ir atrodama Aspazijas garderobes analīze, Kosovas vēsture un piezīmes, apcerējums par Vili Lāci un viņa tik strīdīgo personību, stāsts par fotogrāfu Augustu Zanderu, intervijas ar Jānu krosu un Zigurdu Elsbergu un ir pat apstāstīts, kā vairākiem dižiem latviešu aizgājējiem ir sanācis nomirt Somijā.
“Kuģa žurnāls” ļoti patīkami izcēlās starp pēdējā laikā lasītajām latviešu grāmatām. Mani ārkārtīgi valdzināja autores erudīcija, apskaužamā prasme izteikt savas domas, nebeidzamā sevis un visa cita izzināšana un, protams, brīvība. Brīvība domāt, rakstīt un just.

Starp citu, vēl pavisam nesen bija tāda sajūta, it kā kaut kur kokā sēdētu snaiperis, kuram uzdots mani nošaut, ja es kaut ko pateikšu nepareizi, bet tagad vai nu viņš ir no turienes noņemts, vai arī man kabatā parādījusies pistole, ar kuru es aizstāvu atlikušās dzīves tiesības runāt un apklust pēc savas izvēles.

Grāmatas vērtējums – 4,5 no 5 zvaigznēm.