Category Archives: Grāmatas

Kā tika noķerts Angarskas maniaks

Саша Сулим, “Безлюдное место. Как ловят маньяков в России”, 2020.

True crime žanra grāmatas par maniakiem nav mana iecienītākā lasāmviela, bet Sašas Suļimas jaunā grāmata par asiņaināko sērijveida slepkavu mūsdienu Krievijas vēsturē, kurš laika posmā no 1994. līdz 2012. gadam Angarskas pilsētas apkārtnē ir nogalinājis vairāk nekā astoņdesmit sievietes un pa vidu nožmiedzis arī vienu savu vīriešu dzimuma kolēģi, izskatījās interesanta. Grāmata ir žurnālistikas pētījums, uzrakstīta lietišķā valodā un bez jūtelības, tajā ir daudz faktu, informācijas un vardarbības. Autore ir žurnāliste, kas sākotnēji par šīm sērijveida slepkavībām sagatavoja vairākus rakstus portālam Meduza, bet pēc tam uz tiem pamatojoties uzrakstīja arī grāmatu.

Grāmatas sākumā īsi izklāstīta Angarskas vēsture. Pilsētu sāka būvēt tikai pēc Otrā pasaules kara, lai tur izvietotu naftas pārstrādes kombinātu, kas bija aprīkots ar Vācijā savāktām iekārtām. Būvēja lielākoties ieslodzītie, un kriminālistu nometnes pilsētas tuvumā bija vēl ilgi. Līdz ar to Angarskā vienmēr bija ļoti augsts noziedzības līmenis, un sevišķi zvērīgas slepkavības nebija nekāds retums. Deviņdesmitajos gados sava neizmērojamā tizluma nomāktā padomju rūpniecība sabruka, daudzi cilvēki palika bez darba, toties uzplauka noziedzība. Cauri Angarskai sākās Vidusāzijas narkotiku tranzīts, un iedzīvotāju vidū īpaši populāra kļuva hanka, kuru lietoja pat skolēni. Neizbēgami sākās ietekmes sfēru sadale starp dažādiem kriminālajiem grupējumiem un slepkavības kļuva par ikdienu. Tāpēc nav brīnums, ka uz visa šī fona pārdesmit izvarotas un pēc tam nežēlīgi nogalinātas sievietes bija tīrais sīkums, kuram neviens nevēlējās tērēt izmeklēšanas resursus. Par vairākiem gadījumiem nemaz netika ierosinātas krimināllietas, lai nemaitātu atklāto noziegumu statistiku.

Šīm slepkavībām uzmanību sāka pievērst deviņdesmito gadu beigās, bet tikai 2002. gadā tika izveidota speciāla grupa Angarskas maniaka noziegumu izmeklēšanai. Pat tad bija nepieciešami vēl desmit gadi, lai izdotos aizturēt slepkavu, jo grupa savā darbībā saskārās ar daudziem šķēršļiem – noziegumi nebija dokumentēti, pierādījumi pazuduši, lietvedībā valdīja pilnīgs bardaks, priekšniecība nesadarbojās, bet jaukie un sirsnīgie kolēģi uzskatīja, ka tāda grupa nodarbojas ar bezjēdzīgām lietām, kas jau sen notikušas un pasīvi agresīvā veidā rieba, kur vien varēja, jo tāda maniaka taču nemaz nav. Bet sievietes pa to laiku tika slepkavotas atkal un atkal.
Autore grāmatā diezgan daudz uzmanības velta cilvēkiem, kas strādāja pie šīs lietas izmeklēšanas (īpaši Artjomam Dubiņinam, kas ir bijis viņas galvenais informācijas avots), un dažādiem dīvainiem pavērsieniem tās gaitā. Kopumā viņai ir izdevies izveidot diezgan cilvēcīgus izmeklētāju portretus, parādot gan viņu misijas apziņu un ideālismu, gan vājības un kļūdas. Tāpat viņa raksta arī par vairākiem slepkavas upuriem, pamatojoties uz intervijām ar viņu radiniekiem, tā piešķirot šīm sievietēm sejas, balsis un personības.

Kā jau šādās grāmatās pienākas, ir arī nodaļas par sērijveida slepkavu psiholoģiju un nedaudz pastāstīts par citiem zināmākajiem Krievijas maniakiem. Autore intervēja arī pašu Angarskas slepkavu un pēc tam noformulēja savas sajūtas: vislielākās šausmas rada tas, ka visasiņainākais un cietsirdīgākais slepkava mūsdienu Krievijas vēsturē izskatās kā parasts cilvēks. Ja viņš izskatītos kaut kādā veidā biedējošs, būtu vieglāk samierināties ar tādu cilvēku esamību. Arī kaimiņi un paziņas Angāras maniaku raksturoja kā rūpīgu un priekšzīmīgu ģimenes cilvēku, kas ne ar ko īpašu neizceļas. Nu bija tāds gnīdiski skops un pedantiski akurāts un tīrīgs, bet mēs visi lielākoties pazīstam pa kādam tamlīdzīgam tipam, tas nav nekas sevišķs. Autore analizē varbūtējos slepkavas rīcības motīvus un psiholoģiju – nesodāmības apziņu, kuru veicināja slepkavības lietu ignorēšana varas struktūrās, pilnīgo empātijas trūkumu un naidu pret sievietēm. Angarskas maniaks izrādījās kvēls tradicionālo vērtību aizstāvis un uzskatīja, ka sievietēm pienākas sēdēt mājā, bet tās, kuras vienas iziet uz ielas, ir sliktas un grēcīgas, tāpēc vien ir pelnījušas nāvi un viņas vajag sist nost. Vārdu sakot, kā to bieži popularizē patriarhālisma fani mūsu sabiedrībā, upuri paši vienmēr vainīgi un sievietei ir jāzina sava vieta – tā, kuru viņai noteicis vīrietis.

Kopumā Sašas Suļimas grāmata ir labs un ļoti skarbs mūsdienu Krievijas portrets, kas parāda, cik ērta vieta tā ir sērijveida slepkavām, jo vispārējās vienaldzības, cietsirdības un bardaka dēļ nevienu neinteresē viņu meklēšana. Palasot, cik necilvēcīga ir attieksme pret seksuālo maniaku izvarošanas upuriem, jo vienmēr un visur tiek vainotas pašas sievietes, un no viņām policijā bieži netiek pieņemti iesniegumi, ir jābrīnās, ka vispār kāds no noziedzniekiem tiek apcietināts. Grāmatu iesaku visiem true crime žanra cienītājiem. Man vienīgi būtu gribējies vairāk palasīt par pašām izmeklēšanas metodēm, vietām informācija bija tāda dzeltenīga, un dažas vietās tā atkārtojās.

Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”

Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”, no zviedru val. tulkojusi Mudīte Treimane, Zvaigzne ABC, 2020. (Tove Jansson, Sent i November, 1970)

Kad gan vēl lasīt grāmatu “Vēlu novembrĪ”, ja ne brīdī, kad baltā ziema vēl nav sākusies, bet krāsainais rudens jau ir beidzies, un apkārt viss ir pelēks, tumšs un dubļains. Tāpēc diezgan spontāni pārlasīju pēdējo no Tūves Jānsones trollīšu Muminu sērijas grāmatām. Patiesībā sērijas galvenie personāži Mumini tajā nemaz neparādās, jo ir aizceļojuši, savā mājā atstājot tikai kādu noslēpumainu podiņu krāsnī dzīvojošu senci.

Arī Muminielejā ir sācies pelēks, drūms rudens, bet tur dažādu iemeslu dēļ salasās diezgan raiba kompānija ar maziem nīgriem zvēriņiem. Atgriežas vientuļnieks Susuriņš pēc savām pazaudētajām mūzikas taktīm. Ierodas jokainā Svilpaste, kura no kaut kā ļoti baidās, bet visticamāk jau pati no sevis. Atnāk Murmulis, kurš grib būt jauks un labs, un visiem patikt, bet šo ideju realizē visnejēdzīgākajā veidā – pēc savas saprašanas kārtojot citu lietas, jo Nav jau daudz tādu, kas zina, kā viņiem jādzīvo, un kas vieni paši prot tikt galā. Uz šejieni dodas arī mazais cirslītis Tofts, kurš savā prātā ir iztēlojies ideālo Muminieleju ar ideālo Muminu māmiņu, un sapņo, cik labi būtu, ja par viņu kāds rūpētos.  Vēl te ierodas pašapzinīgā un egoistiskā Bumbulīte, kura neizceļas ar pārlieku jūtelību, un mūžsenais Ņurdzeklis.

Šo vientuļo dzīvnieciņu kompānija apdzīvo Muminu māju, burkšķ viens uz otru un kašķējas savā starpā. Tā kā Muminu šeit nav, dažreiz zvēriņi mēģina aizpildīt viņu prombūtnes radīto tukšumu, kādam mēģinot iejusties Muminu ģimenes locekļu lomās, bet ne visai veiksmīgi. Galu galā viņiem nākas pašiem risināt savas problēmas bet ir tik grūti būt tādam, kāds esi patiesībā, jo tāds jau tu lielākoties nevienam nepatīc, un šajā atklātībā ir kaut kas apkaunojošs. Un, jā, atklājas, ka aiz Muminu mājas atrodas neglītais mežs, uz kuru pastaigāties trollīši dodas, kad jūtas dusmīgi, bēdīgi, nesaprasti vai vienkārši noguruši viens no otra, jo arī viņiem brīžiem gadās tā sajusties. Bet cirslītis atrod kādu dīvainu biezu foliantu, kurā izlasa par numulītiem, savdabīgu Protozoju grupas pasugu, kura mitinās jūras dzelmē, un viņa iztēlē šis radījums sāk dzīvot un augt aizvien lielāks, līdz tiek pat pie zobiem.

“Vēlu novembrī” ir brīnišķīga, melanholiska un eksistenciāla grāmata. Ļoti vienkārša un tajā pašā laikā negaidīti dziļdomīga un simboliska. Rudens patiešām ir mazā nāve, miera un pārdomu laiks. Tomēr grūti to uztvert kā bērnu literatūru, lai gan droši vien kaut kur ir tādi nostalģijas un esības skumju pārņemti bērni, kam tā varētu patikt. Varu godīgi atzīties, ka bērnībā man Tuves Jansones grāmatas lāgā negāja pie sirds, un to burvību atklāju, tikai paaugoties un pieņemoties prātā. Tā kā šī ir trollīšu Muminu cikla pēdējā grāmata (turklāt bez Muminiem), ar to nevajadzētu sākt iepazīšanos ar Tūves Jānsones daiļradi, bet tie, kas būs lasījuši pārējās sērijas grāmatas, jau zinās, ko no tās var sagaidīt. Dažreiz vienīgi ir žēl, ka mēs nevaram pārlaist ziemu dziļā, rāmā miegā kā grāmatas varoņi, un atmosties, kad tkal būs pavasaris.

Beidzot viņš zināja, ko darīs, – tas bija pavisam vienkārši! Viņš izlaidīs visu ziemu un, sperot vienu vienīgu garu soli, ielēks aprīlī! Nebija par ko raizēties, absolūti nekā! Atliek tikai iztaisīt patīkamu guļambedrīti un ļaut, lai pasaule iet savu gaitu. Un, kad viņš pamodīsies, viss būs tā kā tam jābūt.

Rudens mierīgā gaita uz ziemu nav nekāds sliktais laiks. Tas ir laiks, kad uzglabāt, nodrošināt un uzkrāt pēc iespējas lielākus krājumus. Ir jauki sev piederošo savākt cik vien iespējams tuvu – savākt savu siltumu un savas domas un pašā dziļumā izrakt drošu alu: drošības kodolu, kur tu aizsargā to, kas ir svarīgs, dārgs un pieder vienīgi tev. Pēc tam uz nebēdu var nākt aukstums, vētras un tumsa. Tie taustīsies gar sienām un meklēs ieeju, bet to atrast nebūs iespējams, – viss būs noslēgts, un tur iekšā savā siltumā un vientulībā sēdēs un smiesies tas, kurš būs bijis tālredzīgs.

Ir tādi, kas paliek mājās, un tādi, kas dodas prom, – tā tas aizvien ir bijis. Ikviens var pats izvēlēties, bet viņam ir jāizvēlas, kamēr vēl ir laiks, un nekad nedrīkst padoties.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm

Metjū Volkers “Kāpēc mēs guļam?”

Metjū Volkers “Kāpēc mēs guļam? Atklājot miega un sapņu noslēpumus”, no angļu val. tulkojusi Krista Strode, apgāds Helios Kirjastus OU, 2020. (Matthew Walker, Why we sleep: Unlocking the Power of Sleep and Dreams, 2017)

Par Metjū Volkera grāmatu “Kāpēc mēs guļam?” jau bija lasītas labas atsauksmes, tāpēc uzreiz pieteicos uz to bibliotēkas rindā. Gaidīt nācās diezgan ilgi, jo iepriekšējais lasītājs grāmatu nemaz nesteidzās nest atpakaļ. Tagad pēc izlasīšanas varu to saprast, jo Volkera grāmata izrādījās ļoti piesātināta ar informāciju, un līdz ar to mazliet iemidzinoša, un, ko tur slēpt – arī man tās lasīšana ievilkās ilgāk, nekā biju plānojusi. Pats autors iemigšanu viņa grāmatas lasīšanas laikā uzskata par komplimentu, jo miegs ir patiesi lieliska lieta. Interesanti, ka grāmatu latviešu valodā ir izdevusi igauņu izdevniecība, kura, kā saprotu, darbojas visās Baltijas valstīs.

Grāmatas autors Metjū Volkers ir miega jautājumos ļoti zinošs neiroloģijas un psiholoģijas doktors. Par miegu viņš, protams, raksta ļoti jūsmīgā amerikāniskā stilā, un, izlasot grāmatu, ir skaidrs, ka patiesībā mēs dzīvojam tikai tāpēc, lai gulētu. Brīžiem pat paliek žēl, ka mums tik daudz laika jāpavada nomodā, jo gulēšana ir neticami vērtīga nodarbe.  Katrā ziņā mūsu smadzeņu īstā dzīve notiek tajā laikā, kamēr atrodamies miegā. Gan jau evolūcija tāpēc arī ir radījusi miegu, lai smadzenes varētu apziņas un ķermeņa netraucētas padarboties savā nodabā, izmest visus dienas laikā pieredzētos štruntus un liekās emocijas, sakārtoties, pastrādāt pie problēmām un varbūt arī slepeni izklaidēties.

Grāmata patiešām ir saturiski ļoti laba, lai gan lasīju to ik pa brīdim sāpīgi iešņukstoties draņķīgā tulkojuma un laba redaktora trūkuma dēļ. Uz beigām jau vienkārši aizžmiedzu acis, lai teksts ir mazāk redzamas, un rāvu cauri galopā, lai lasīt nebūtu tik sāpīgi un nekomfortabli. 

Autors savā grāmatā secīgi izstāsta, kas un kā guļ (maiteklis: guļ pilnīgi visi dzīvie organismi, sākot ar cērmēm un beidzot ar zilajiem vaļiem). Kas ir NREM un REM miegs. Skarbākā grāmatas daļa ir par to, kāpēc cilvēkam būtu jāguļ tās ieteicamās 7-9 stundas dienā. Šīs nodaļas cilvēkiem ar vājiem nerviem un neregulāru miega režīmu labāk nelasīt. Izrādās, ka miega trūkums mums visiem draud ar priekšlaicīgu vecuma demenci, diabētu, vēzi, sirds slimībām un gan jau arī ar ūdeni ceļgalā. Skaidrs, ka no savas vecuma demences neizbēgt, bet miega ietekme uz atmiņu ir vērā ņemama, ja kaut ko jāiemācās no galvas. Ļoti bēdīgs fakts – pa nedēļu neizgulēto miegu nav iespējams atgūt brīvdienās paguļot ilgāk. Tas tā nestrādā.

Grāmatā ir ļoti daudz interesantas informācijas par miegu. Piemēram, nākamajā dienā pēc pārejas uz vasaras laiku, kad pulkstenis tiek pagriezts vienu stundu uz priekšu, stipri palielinās sirdslēkmju skaits – tik ļoti jūtami cilvēkus ietekmē vienas vērtīgās miega stundas zaudējums. Kafija un LED ekrāni nudien ir Sātana izgudrojums, lai garā vājos kārdinātu ar ilgāku palikšanu nomodā. Diemžēl nav vēl atklātas tādas miega zāles, kas cilvēkus reāli iemidzinātu, jo esošās vienkārši atslēdz smadzenes un sekas pēc tam var būt ļoti sliktas. Izrādās, ka arī alkohola ietekme uz miegu ir ļoti negatīva (vispār autors lietot alkoholu neiesaka, bet, ja nu tomēr gadās, tad labāk to darīt no rīta, lai līdz gulētiešanas laikam tas paspētu izvadīties no asinsrites). Neliels snaudieniņš pusdienlaikā cilvēkam parasti nāk par labu un palielina darbaspējas. Savukārt pusaudžiem ir pavisam cits miega grafiks kā pieaugušajiem, un viņiem labāk iet gulēt vēlāk un vēlāk arī mosties, jo rīta miega laikā labāk attīstoties viņu smadzenes (nu vismaz tiem, kuriem tādas ir). Visbēdīgāk ir ar veciem cilvēkiem, jo viņiem miegs ir tikpat vajadzīgs kā jauniešiem, bet dažādu fizioloģisku iemeslu dēļ viņiem nesanāk izgulēties pietiekami ilgi.

Autors visus savus apgalvojumus pamato ar konkrētiem pētījumiem un eksperimentiem (kuru daudzie un sīkie apraksti, tad arī ir grāmatas iemidzinošākā daļa). Bet viņš nav arī ļoti kategorisks savos apgalvojumos, jo attiecībā uz miegu daudz kas vēl nav līdz galam izpētīts, un mūs droši vien gaida visādi jauni atklājumi. Principā ir diezgan lielas iespējas jau tagad nolasīt guļošo cilvēku sapņus (neesmu pārliecināta, ka man šī ideja patīk).

Cerams sapratāt grāmatas svarīgāko vēstījumu – miegs ir ļoti vērtīgs un vajadzīgs, jo ik pa brīdim nākas dzirdēt apgalvojumus, ka nav, ko gulēt – dzīve paiešot garām, utt. Īstenībā cilvēki, kuri ir pietiekami ilgi izgulējušies, ir darbaspējīgāki, efektīvāki un pieļauj mazāk kļūdu un avāriju, nekā hroniski negulētāji. Jā, gulētāji pat esot godīgāki un atbildīgāki pret līdzcilvēkiem. Ja autors zinātu mūsu ticējumus, viņš droši vien visiem ieteiktu gulēt Jāņu naktī, jo cilvēks, kas visu vasaru naktīs labi gulēs, visticamāk arī padarīs daudz vairāk par negulētājiem. Ja gribēsiet kaut ko vairāk uzzināt par miegu, tad Metjū Volkera grāmata “Kāpēc mēs guļam?” būs vislabākā izvēle.

Grāmatas vērtējums – par saturu 5 no 5 zvaigznēm. Par tulkojumu nemaz negribas neko vairāk komentēt.

Ene Mihkelsone “Mēra kaps”

Ene Mihkelsone “Mēra kaps”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, Rīga: 2014. (Ene Mikhelson, Katkuhaud, 2007)

Turpināju lasīt Baltijas burbuļa literatūru un tiku līdz Enes Mihkelsones romānam ar ne visai optimistisko nosaukumu “Mēra kaps”. Autore grāmatā raksta: Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tik mazai zemei, kāda ir Igaunija, vēstures ir par daudz. Patiesībā jau viņas apgalvojumu var attiecināt arī uz Latvijas vēsturi, jo visu Baltijas valstu pagātne ir ļoti līdzīga.

Grāmatas galvenās varones vecāki pēc kara ir bijuši mežabrāļi, viņas tēvs nezināmos apstākļos ir nošauts, bet māte Sanna vēl ir dzīva. Meiteni, kas visu bērnību ir domājusi, ka viņas vecāki ir miruši, pie sevis uz kādu laiku ir paņēmusi mātes māsa Kata, bet pēc tam aizsūtījusi uz internātskolu. Pieaugusi viņa kādā brīdī mēģina tikt skaidrībā par notikumiem pēc kara, bet atmiņas ir neuzticamas, patiesība izrādās dikti staipāms jēdziens un atklātās lietas ir neglītas un nepatīkamas. Brīvi citējot romānu, tiem, kas urķējas pa vēsturi, pirms tam labāk laicīgi izdurt sev acis.

“Mēra kaps” patīk kritiķiem, kuri to dēvē par eksistenciālu, metafizisku, dziļi psiholoģisku, arī arhetipisku, vēsturiski filozofisku romānu (tas no grāmatas aizmugurējā vāciņa, un šoreiz tur rakstītais patiešām atbilst tās saturam). Lasītāji, spriežot pēc atsauksmēm, gan romānu nav iemīļojuši, lai gan stāsts ir ļoti labs. Tas gan ir saprotams, jo romāns ir rakstīts kā apziņas plūsma, viss pirmajā personā, nenodalot, kas ir runātājs, vai kurā laikā risinās notikumi. Kad pie rakstīšanas ķeras igauņi, Kabrē ar savu “Es atzīstos” var iet maliņā uzpīpēt. Lai gan parasti lasīt tādus tekstus un mēģināt salikt kopā autora izveidoto puzli ir interesanti, šoreiz man bija ļoti grūti noturēt uzmanību un sekot lasītajam. Autores apziņas plūsma katrā otrajā rindkopā aiztraucās lidināties pa augstajām matērijām, kamēr manējā smagi noplekšķēja tepat atpakaļ uz zemes un prātoja, ka būtu labi kādā stūrītī nosnausties.

Romāns aptver ļoti plašu laika posmu, jo galvenā varone, mēģinot noskaidrot savu izcelsmi, rokas pa 19. gadsimta arhīviem un sarežģītajām igauņu un baltvāciešu attiecībām. Bet tagadnē notiek Igaunijas okupantu kašķis par Bronzas kareivja pieminekli Tenismē un karš Irākā. Tomēr romānā visvairāk uzmanības tiek veltīts pēckara laikam, mežabrāļiem, NKVD akcijām un nodevībām. Versijas par pēckara notikumiem ir daudz, patiesība katram ir sava, un tēva kaps tā arī netiek atrasts. Šajā stāstā nav nekā cēla un aizkustinoša. Neviens te nekļūst par nodevēju tāpēc, ka viņam taisās uzmaukt uz galvas krātiņu ar izsalkušām žurkām, vai nogalināt bērnus. Par nodevējiem šie cilvēki kļūst vienkārši tāpēc, ka savā būtībā ir sīkas, mizerablas dirsas. Ļaunums ir banāls.  Nav arī tā, ka, sākot nojaust, patiesību, romāna stāstītāja nonāk pie emocionālas katarses un dvēseles dziedināšanas. Drīzāk jau nē, un viņai tālāk būs jāsadzīvo ar aptumsumu sevī.

Kurš to atceras, tas mokās līdz mūža galam. Kurš spēj aizmirst, ir bez atmiņas.

Vispār romāna darbība gluži labi varētu norisināties arī Latvijā, tomēr “Mēra kapu” varu ieteikt tikai drosmīgiem lasītājiem, kurus nebaida literāri izaicinājumi, un, kuriem patīk gremdēties drūmās, depresīvās pārdomās par cilvēka dabu un mūsu vēsturi.

Vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Jurga Vile, Line Itagaki “Sibīrijas haiku”

Jurga Vile (teksts), Line Itagaki (ilustrācijas) “Sibīrijas haiku”, no lietuviešu val. tulkojusi Dace Meiere, izdevniecība “Liels un mazs”, Rīga: 2020. (Jurga Vile, Lina Itagaki, Sibirio haiku, 2017)

Novembrī vēl mazliet par Baltijas burbuļa literatūru. Jurgas Viles un Lines Itagaki grafiskais stāsts (tā laikam oficiāli sauc komiksus) “Sibīrijas haiku” ir viena no savdabīgākajām pēdējā laikā izdotajām bērnu grāmatām. Vēlme izstāstīt savas ģimenes pieredzēto izsūtījumā uz Sibīriju autorei esot bijusi jau sen. Sākotnēji viņa par to gribējusi veidot filmu, bet gala rezultātā ir tapis komikss. Tā ir bijusi veiksmīga ideja, jo grafiskā forma autorei ir devusi lielāku izteiksmes brīvību. Jāpiebilst, ka “Sibīrijas haiku” sižets neatšķiras no līdzīgiem stāstiem par deportācijām un nepastāsta neko jaunu; pat mazāk nekā bērnībā dzirdēts no radiniekiem, un patiesībā tas ir arī diezgan vienpusīgs un plakans, tomēr Jurga Vile, sapludinot realitāti ar fantāzijām un papildinot ar mākslinieces zīmējumiem, stāstu ir padarījusi maģiskāku un teiksmaināku.

“Sibīrijas haiku” ir rakstīta no bērna skata punkta. Mazais Aļģis Bite ar māsu Daļu 1946. gadā bāreņu vilcienā atgriežas no Sibīrijas, atceras jauko dzīvi Radziņu ciemā, traģisko izsūtījumu un tālumā piedzīvoto, un atceļā viņus pavada mirušo dvēselītes kā viegls vējiņš. Jā, Sibīrijā neaug āboli, un arī bitēm vajag īpašu pieeju, lai tās šeit izdzīvotu. Apkārt valda bads, aukstums un beztiesība, bet cilvēki ir cilvēki, arī izsūtījumā viņi cenšas atrast prieku ikdienišķās lietās, izveido kori “Āboli”, iemīlas, apprecas un rada bērnus. Tomēr, neskatoties uz bērnišķīgumu, lakoniskumu un vizuālo stilīgumu, grāmata ir ļoti skumja un traģiska.

Kopumā “Sibīrijas haiku” man patika, autorei ir savs redzējums uz vienu no smagākajām traumām, kuru pārdzīvoja Baltijas tautas padomju okupācijas laikā. Pati autore to nav pieredzējusi, tāpēc viņai noteikti ir vieglāk šo stāstu izstāstīt, ieviešot tajā maģiskā reālisma elementus un padarot to nedaudz anahronisku. Pamazām attālinoties laikā no traģiskajiem notikumiem un zaudējumiem, mūsu uztvere mainās, šie notikumu sabiedrības apziņā mīkstinās, un tas pieder pie traumu sadziedēšanas procesa. Tomēr dažas lasītāju atsauksmes, kurās “Sibīrijas haiku” tika aprakstīta kā grāmata, kuru beidzot var normāli lasīt par Sibīriju, lika padomāt, ka kaut kas ar dažu cilvēku uztveri nav gluži labi. Ja, lai lasītu par izsūtījumā pārdzīvotajām sāpēm un zaudējumiem, tām ir jābūt skaisti noformētām un daiļi apcakinātām, nevis aprakstītām, kādas tās patiesībā bija – smagas, nogurdinošas, vienmuļas un neērtas, tad šie lasītāji savā egoismā ir zaudējuši spēju just līdzi patiesām ciešanām. Nu, bet pašreizējā pandēmija jau arī cilvēkos atklāj tieši to pašu.  “Sibīrijas haiku” ir laba grāmata, kas par deportācijām un zaudējumiem stāsta mazliet bērnišķīgi, bet iejūtīgi un vizuāli izteiksmīgi. Un komikss ir tikai viens no veidiem, kā izstāstīt šo stāstu. Ļoti jauks veids, bet ne labāks vai sliktāks par citiem.

Vērtējums 4 no 5 zvaizgznēm.

Andruss Kivirehks “Oskars un lietas”

Andruss Kivirehks “Oskars un lietas”, no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga, izdevniecība “Liels un mazs”, Rīga: 2018. (Andruss Kivirähk, Oskar ja asjad, 2015)

Šomēnes grāmatu klubā lasām Baltijas burbuļa literatūru, un tas bija labs iemesls ķerties pie Andrusa Kivirekha grāmatas “Oskars un lietas”. Patiesībā tā ir bērnu grāmata, bet, nu un? Arī pieaugušajiem der izlasīt pa kādai bērnu grāmatai, tas mums nāk tikai par labu. Turklāt Kivirehks noteikti ir viens no labākajiem igauņu rakstniekiem. Viņa pieaugušajiem rakstītie darbi “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” un “Skaistais dzīvnieks” ir patiesi lieliskas grāmatas.

“Oskars un lietas” ir stāsts par zēnu, kura mamma ir uz diviem mēnešiem aizbraukusi uz Ameriku mācīties, tāpēc tēvs viņu ir laimīgi aizvedis un atstājis pie vecmāmiņas, jo vasarā lauki ir bērnam pati īstākā vieta, kā gan citādi? Oskaram pašam tomēr tā nešķiet, un trakākais – viņš ir aizmirsis mājās savu mobilo telefonu, ar kuru spēlēties. Izskatās, ka zēnu gaida divi vissliktākie mēneši viņa mūžā. Tad Oskars aiz garlaicības pārkrāso šķūnīti atrastu koka kluci par mobilo telefonu un, oho!, izrādās, ka pa šo ierīci var pazvanīt lietām un Oskara pasaule pilnībā izmainās. Par ko gan bērns varētu sarunāties ar vecu gludekli vai piena kannu? Bet Kivirehkam ir kaut kāds brīnumains talants aprakstīt pasauli vienlaikus tik asprātīgi, smieklīgi un emocionāli aizkustinoši, ka visparastākās sadzīves lietas mums atklājas pavisam neparastos veidos. Cukurdozītei un krējuma trauciņam ir sens mīlas romāns, skapī naktī palagi rīko kautiņus, bet mētelis dzer asinis, atkritumu spainis sacer dzejoļus un krēsls jau ilgi ir vēlējies apceļot pasauli. Lietu pasaule Oskaram dod iespēju izpausties visdažādākajos veidos – būt izpalīdzīgam un atjautīgam, izjust varu pār priekšmetiem un izjust empātiju pret visai negaidītām lietām, samīlēties neaizsniedzamajā sarkanajā baloniņā un galu galā labāk saprast cilvēkus līdzas.

“Oskars un lietas” ir brīnišķīga grāmata. It kā jau nekas tur nenotiek, vienkārši bērns komunicē ar sadzīves priekšmetiem un mēbelēm (man arī dažreiz gadās veltīt kādu izjustu vārdu skapim vai gludeklim). Kas tur var būt interesants? Bērniem šī grāmata varbūt nav tik saistoša, bet manī tā noteikti atmodināja visdažādākās bērnības atmiņas – piemēram, par traki negaršīgajiem ēdieniem, kurus bija iecienījuši pieaugušie. Izrādās, ka arī igauņu vecmāmiņas mīl cept tās dikti briesmīgās kotletes ar pretīgajiem sīpolu gabaliem. Un, jā pieaugušie mēdza uzspiest socializāciju ar bērniem, ar kuriem vienkārši nav intereses iepazīties. Un tās pārpasaulīgās pirmo zaudējumu skumjas, kādas tik spēcīgi laikam var izjust vienīgi bērnībā, jo pēc tam jau to zaudējumu ir tik daudz, ka nu vienkārši nākas pie tiem pierast. “Oskars un lietas” ir ļoti labs stāsts par radošumu un pasaules radīšanu no tā, kas mums ir pieejams. Iesaku visiem ar iztēli apveltītajiem intravertajiem bērniem, kuri slepeni mīt pieaugušajos.

Vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Asmo un Līva.

Melisa Harisone “Zeltains miežu lauks”

Melisa Harisone “Zeltains miežu lauks”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2020. (Melissa Harrison, All Among the Barley, 2018)

Kā jau iepriekš rakstīju, tad ES literatūras balva nenozīmē, ka grāmata ir laba, bet tā ļauj izdevējiem saņemt papildu finansējumu tās tulkošanai, tāpēc ES balvas laureātes pie mums vispār tiek izdotas tā vismaz nedaudz, dažādojot lielo izdevniecību piedāvājumu, kas citādi ir ļoti trūcīgs un vienveidīgs – skandināvu krimiķi, erotiskas lubenes, trilleri.

Melisas Harisones “Zeltains miežu lauks” ir viens no daudzjiem ES literatūras balvas laureātiem. Kopumā tāds poētisks, bet viduvējs romāns, kas rakstīts angļu pastorālās prozas stilā. Tā darbība norisinās Anglijas laukos starpkaru periodā, 1933. gadā. Romāna centrā ir Safolkas grāfistes Gobu ferma, kuru jau paaudzēm ilgi apsaimnieko Meiteru ģimene. Tā ir divu zirgu saimniecība (ap 25 ha), kura specializējusies graudkopībā – audzē alus miežus un kviešus-, un kuru apsaimnieko fermera ģimene un divi laukstrādnieki. Galvenā varone ir četrpadsmitgadīgā Edīte Džūna Meitere. Strupa sārtvaidze, fermera meita, kura dienas pavada lauku nebeidzamajos lauku darbos un šobrīd ir pusaudzei ļoti sarežģītas izvēles priekšā. Vai palikt fermā un apprecēties ar kādu no kaimiņu dēliem vai doties uz pilsētu, kur viņas bijusī skolotāja, kas uzskata, ka Edīte ir laukiem pārāk gudra un spējīga meitene, ir sameklējusi viņai kompanjones vietu. Vēl viņai ir pieradināta grieze un daži nevainīgi obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Tad laukos ierodas kāda Konnija Ficallena no Londonas ar ļoti cēlu mērķi – savākt un izglābt no izzušanas vecās, labās Anglijas lauku dzīves vērtības – receptes, paražas, nostāstus, dziesmas un ticējumus. Viņa jūsmo par visiem senlaicīgajiem, smagajiem darbiem, brīnās, ka zemnieki vairs paši nekuļ sviestu, par novēroto cep salkanus, sentimentālus lauku dzīvi apdziedošos rakstus kādam žurnālītim un sadraudzējas ar Edīti. Patiesības labad jāpiebilst, ka autore mūs iepazīstina ar diezgan daudziem tēliem – Meiteru tēvu un māti, Edītes māsu un brāli, aklo vectētiņu, strādniekiem Džonu un Doublu un katram te ir savas bēdas vai nerealizētie sapņi. Grāmatā ir arī neveikls pusaudžu sekss un nedaudz pieminēta raganu tēma.

Romānā aprakstītais laiks Anglijas lauksaimniecībā ir bijis ļoti smags. Pirmā pasaules kara traumas, Lielā depresija, lauksaimniecības produkcijas cenu kritums padara to par neienesīgu un riskantu nozari. Turklāt zeme pašiem fermeriem lielākoties nepieder, bet viņi to nomā no muižniekiem. Lai gan jau ir sastopami traktori, tie romānā ir aprakstīti kā kaut kādi šausmīgi mazjaudīgi agregāti, vēl nīkulīgāki par viduvēju motobloku, jo Gobu fermā esošais traktors nespēj pavilkt arklu, kurš paredzēts diviem zirgiem. Daudzi zemnieki bankrotē, zeme paliek neapstrādāta un senās lauku mājas sabrūk, bet kopējais noskaņojums ir vērsts uz vēlmi pēc autoritāras valdības, kas aizliegtu pārtikas importu un celtu cenas. Protams, laiki mainās, tiek ieviestas jaunas efektīvākas tehnoloģijas, un patiesībā jau laucinieki paši tās izvēlas. Lai jūsmotu par vecajiem ražas novākšanas paņēmieniem, miežu lauku ravēšanu vai veļas mazgāšanu ar rokām, ir jābūt kaut kādam aptrakušam mazohistam.

Romāns ir ļoti lēns, tajā nekas daudz nenotiek, toties ir dikti gari un poētiski dabas ritumu un lauku darbu apraksti. Pēdējie gan ir norakstīti no kaut kādiem muzeju materiāliem, jo šķiet pārāk plakātiski un daiļi, un brīžiem romāns balansē uz parodijas robežas, jo “Zeltainā miežu laukā” ir atrodamas visas pastorālās literatūras klišejas, ieskaitot jukušo vecmāmiņu, kas ieslēgta grāfistes trakonamā, un par kuru pieņemts skaļi nerunāt. Tomēr lasot ir saprotams, kāpēc autore tās izvēlējusies, jo diezgan ātri paliek skaidrs, ka pastorālais romāns šeit ir izmantots tikai dekoratīvs aizsegs, lai pastāstītu pavisam ko citu. Vispirms jau tas ir stāsts par mentālās veselības problēmām. Lai arī kā trīsdesmitajos gados tika popularizēta veselīgā un dabiskā sārtvaidžu lauksaimnieku dzīve, pretstatot to bālo un neirotisko pilsētnieku nožēlojamajai eksistencei, arī laukos garīgās veselības problēmas nebija un arī tagad nav nekāds retums. Turklāt toreiz bija pavisam normāli jaunas sievietes, ja tām pusaudžu gados bija depresijas lēkmes, pēc tam uz visu mūžu ieslodzīt psihiatriskajās slimnīcās un patversmēs. Tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados šīm nu jau vecajām sievietēm pēc speciālas apmācības atļāva iznākt no turienes dzīvot sabiedrībā. Patiesībā ir baisi par to pat domāt. Otra tēma ir nacionālisms, kas slēpjoties zem cildenas jūsmas par tradīciju saglabāšanu, veselīgo lauku dzīvi un dabas spēku, sludina prastu antisemītismu un naidu pret visu atšķirīgo.

Jāpiezīmē, ka romānam ir ļoti labs tulkojums, kas noteikti bija sarežģītāk veicams nekā pirmajā brīdī izskatās, jo autore tekstā piemin neskaitāmus Safolkai raksturīgus lakstus, insektus un veclaicīgus darbarīkus, kas kopumā ir ļoti korekti un saprotami latviskoti, vajadzības gadījumā  gaumīgi izmantojot vecvārdus. “Zeltains miežu lauks” ir pieaugšanas romāns, kas aiz glītā vāciņa un mīlīgi pastorālās formas maskē krietni skarbākus stāstus par garīgajām saslimšanām, traģēdijām, kas neizbēgami notiek pārmaiņu laikos un nacisma ideju dzimšanu un izplatību.

Vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.