Hilarija Kērnija “Bites. Ceļvedis bišu neparastajā dzīvē”

Hilarija Kērnija “Bites. Ceļvedis bišu neparastajā dzīvē”, no angļu val. tulkojusi Ieva Zālīte, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2020.

Mazā, glītā grāmatiņa “Bites”, kā jau solīts uz tās vāka, diezgan vienkāršotā veidā izstāsta dažādus bišu dzīves aspektus – šo kukaiņu evolūciju no visēdājām lapsenēm par dūcenītēm veģetārietēm un nenovērtējamo lomu augu apputeksnēšanā. Uzzinām, ka eksistē krietni vairāk par divu veidu bitēm (tām parastajām, kas dzīvo mazās mājiņās, un tām otrām resnajām). Pasaulē ir ap 20 000 dažādu bišveidīgo kukaiņu sugu un, ak, jē, ne visas tās ir apzinīgas un cilvēkam pakalpīgas medus vācējas. Dažas, piemēram, mīl izgrauzt lapās interesantus regulāras formas caurumus, kas bieži samulsina dārzkopjus. Uzskatāmi ir izstāstīta un skaisti uzzīmēta bišu anatomija, dzīves cikls un uzvedība. Atsevišķa nodaļa ir veltīta medum, kas patiesībā ir bišu vēmekļi. Mazliet aizdomīgu grāmatu padarīja autores izvairīgums atzīt faktu, ka medus sastāv galvenokārt no cukuriem (glikozes un fruktozes), un ar tā lietošanu uzturā ir jāuzmanās tieši tāpat kā ar jebkuru citu cukurus saturošu produktu. Bija pat nodaļa par biškopību, bet to gan nevajadzētu uztvert kā reālas praktiskas pamācības darbības uzsākšanai šajā nozarē.

Hilarijas Kērnijas grāmatiņa neapšaubāmi interesanta un noderīga cilvēkiem, kas neko par bitēm nezina un nemīl lasīt nopietnāku literatūru. Teksti ir ļoti vienkārši un īsi, bet smuku bilžu ir patiešām daudz. Tas nudien nav slikti, varbūt pat labi laikā, kad neviens nemīl daudz iedziļināties nevienā tēmā, tomēr neko jaunu un līdz šim nezināmu par bitēm grāmatiņa man neatklāja.

Subjektīvi vislabākā šķita pēdējā nodaļa par bišu aizsardzību, lai gan autores koncepts par bitēm kā draudzenēm, šķita diezgan dīvains. Nudien nespēju izprast, kāpēc gan cilvēkiem vajadzētu draudzēties ar kukaiņiem vai jebkuriem citiem indiferentiem bioloģiskajiem organismiem, piemēram, tomātiem, nevis citiem cilvēkiem. Vienkārši bites ir būtiska apkārtējās pasaules daļa, bez tām pasaule kļūtu pavisam drūma un, iespējams, vairs neapdzīvojama, tāpēc mani ļoti skumdina straujā bišu un īpaši to savvaļas sugu izmiršana, kas ir vērojama pēdējās desmitgadēs arī pie mums. Cēlonis tai ir sistēmisko pesticīdu lietošana lauksaimniecībā (pie mums visvairāk rapša laukos), bitēm piemērotu dzīvotņu samazināšanās (histēriskā mauriņu pļaušana, neatstājot ziedaugus bišu barībai) un klimata izmaiņas, jo aukstie, vēlie pavasari ļoti novājina pārziemojušās bites. Nobeigumā autore sniedz 10 vienkāršus ieteikumus bišu dzīves atvieglošanai, no kuriem dažus bez piepūles var izpildīt jebkurš, kas apsaimnieko pat vismazāko zemes pleķīti. Piemēram, audzēt dārzā dažādus nektāraugus, nelietot pesticīdus vai iekārtot savvaļas bišu mājiņas.  Man vislabāk patika ieteikums ļaut dārzam būt nekārtīgam, kuru praksē rūpīgi esmu ievērojusi arī līdz šim, un nenoliedzami tas jūtami nāk par labu dārza audzelībai, veselībai un ražai. Ir gadījies vasarā apmeklēt brīnišķīgi ziedošu un smaržīgu, bet nedabīgi klusu dārzu un ar šausmām saprast, ka tuvumā nav nevienas bites, jo viss dzīvais tajā ir noindēts. Tāpēc arī man nepatīk perfektie smukumdārzi, jo patiesībā bieži vien tie ir tikai toksiskas balsinātas kapsētas, kuras zem virspusēja daiļuma slēpj līķus un iznīcību.

Ja Hilarijas Kērnijas grāmata motivēs vēl kādu cilvēku iestādīt dārzā vējmietiņus vai liepu, nelielu ziedoša mauriņa stūrīti nopļaut nedaudz vēlāk un bezjēdzīgi nelietot insekticīdus, tad tā būs izpildījusi misiju saglabāt kaut mazu kripatiņu no pasaulē strauji zūdošajām patiesi vērtīgajām un nozīmīgajām lietām.

Ļaunie mūdži

„Wicked Bugs. The Louse That Conquered Napoleon’s Army & Other Diabolic Insects” by Amy Stewart, Algonquin Books of Chapel Hill, 2011.

Grāmatiņu, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā “Ļaunie mūdži”, jo tajā aprakstīti ne tikai nejauki insekti, bet arī daudzi citi posmkāji, tārpi un gliemji – principā visi iespējamie sīkie bezmugurkaulnieki, kas mēdz kaitēt cilvēkiem ļoti riebīgos veidos, saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Asmo. Man patīk šāda tipa lasāmviela, un pirms tam jau biju lasījusi šīs pašas autores sarakstīto grāmatu par ļaunajiem augiem (“Wicked plants”), kuru arī, protams, man lasīšanai bija laipni aizdevis Asmo. Pēc savas struktūras un stila grāmatiņa par ļaunajiem mūdžiem ir ļoti līdzīga grāmatai par ļaunajiem lakstiem. Tajā ir brīnišķīgi, detalizēti šo mūdžu zīmējumi un nelieli apraksti ar autores atlasītiem faktiem par to kaitniecisko darbību. Tomēr, arī rakstot par cilvēku un kukaiņu attiecību tumšajām pusēm, autore uzsver, cik apbrīnojami un cieņas vērti radījumi tie patiesībā ir. Jāpiebilst arī, ka grāmata ir tapusi laikā, kad kukaiņu izmiršana vēl nebija sasniegusi tādus apmērus, kā ir atklāts jaunākajos pētījumos, un tās sekas var būt daudz ļaunākas, nekā mēs šobrīd spējam iedomāties.

Cilvēku un kukaiņu attiecību vēsture ir gara, sarežģīta un dažādu nepatīkamu starpgadījumu pilna. Šajā grāmatā ir minēti pieci izplatītākie veidi, kā cilvēki reaģē uz kukaiņiem, sastopot tos dabiskajā vidē.
1. Kukaiņu nogalināšanas sindroms – ir ļaudis, kam dzīvē galvenais ir censties nosist jebkuru kukaini, jo labs kukainis ir tikai miris kukainis.
2. Ideālo lapu maniaki – tie, kas krīt panikā, ieraugot jebkuru mazliet apgrauztu lapu.
3. Entomofobija – dažiem cilvēkiem ir iracionālas bailes no visiem kukaiņiem, kuru dēļ viņi var izvairīties staigāt pat pa līdz zemei nocirptu mauriņu. Dažreiz šīs bailes ir specifiskas – ir cilvēki, kas paniski baidās no utīm, tarakāniem vai bitēm, bet ir arī tādi, kuriem ir šausmīgi bail no tauriņiem (to sauc par lepidopterafobiju).
4.Mierīga līdzāspastāvēšana – ir arī tādi cilvēki, kas saprot, ka kukaiņi ir daļa no apkārtējās vides un ar tiem ir jāsadzīvo.
5. Atbildība par apkārtējo vidi – tas ir apzināti nelietot insekticīdus, censties saglabāt kukaiņus un to dzīvotnes.
Vispazīstamākais no minētajiem reakcijas veidiem ir entomofobija, tās dēļ cilvēki bieži vien mēdz pilnīgi nevajadzīgi lietot insekticīdus, kas patiesībā viņiem nodara daudz lielāku lielāku kaitējumu nekā kukaiņi. Mūsdienās tieši insekticīdu nepārdomāta lietošana izraisa audzējus un dažādas nervu sistēmas slimības.

Grāmatas iesākumā autore pastāsta interesantus faktus par dažu insektu dīvaino seksuālo dzīvi, kurus normālam cilvēkam varbūt labāk nemaz nezināt, bet tālāk apraksta visdažādākos mūdžus, ar kuriem ir krustojušies cilvēces ceļi. Mums ir paveicies, ka pagaidām vēl mūsu platuma grādos nemājo pārlieku daudz nešpetnu un kodīgu radību.
Savulaik cilvēki kukaiņus ir izmantojuši kā ieročus – apmētājuši pretinieka pozīcijas ar bišu stropiem vai iebarojuši indīgu medu no rododendriem. Otrā pasaules kara laikā japāņi pavisam nopietni un diezgan sekmīgi eksperimentēja ar blusām kā mēra ierosinātāju pārnēsātājām.
Lauksaimniekiem dzīve ir visīstākā bēdu leja, jo miljardiem kaitēkļu to tikai gaida, kā apēst visu viņu sūrajā darbā izaudzēto ražu. Kolorado vaboles, laputis, baltblusiņas, pūcīšu kāpuri, lapgrauži, kodes, tripši, spīļastes u.c. – ļauno mūdžu saraksts ir ellīgi garš.
Vesela nodaļa ir veltīta grāmatu tārpiem, par kuriem kaut ko ļoti līdzīgu reiz rakstīju blogā. Patiesībā jau tādu grāmatu tārpu nemaz nav, bet grāmatu īpašniekiem der atcerēties, ka no kukaiņu viedokļa tās ir ļoti garšīgas.

What a glorious buffet a book can be! Consider all the natural ingredients used to print and bind a book: paper made of cotton, rice, hemp, or pulped wood; covers of animal skin, wood, and silk fabric; bindings of paste and glue and thread. Rare old volumes printed on vellum — a kind of parchment made from animal skin — are particularly tempting to necrophagous, or corpse-eating, insects.

Grāmatās dzīvo grāmatutis, ādgrauži, zvīņenes, ķirmji un grāmatu skorpoioni, bet ne visi no šiem mūdžiem grāmatas ēd. Toties ar tiem, kas tās ir iecienījuši uzturā, cilvēkiem, kas uzrauga grāmatu krātuves, allaž ir nācies smagi cīnīties, nesmādējot pat cianīdi gāzi.
Tomēr, lai cik nepatīkami ir daži kodīgie insekti, cilvēkiem visbīstamākais kukainis varētu būt malārijas ods, no kura pārnēsātās infekcijas vēl joprojām ir ļoti augsta mirstība.
Arī daudz slavinātās sliekas ne vienmēr ir dārznieku draudzenes. Nemaz nezināju, ka kopš deviņdesmitajiem  gadiem Eiropas naktstāŗpu invāzija Ziemeļamerikā draud iznīcināt vairākas augu sugas, kuras ir jutīgas pret radījumiem, kuri rušinās pa saknēm un izmaina augsnes struktūru.
19. gadsimtā lenteņi un citi iekšējie parazīti nervozēja dāmas apakšsvārkos, jo tie vai to fragmenti mēdza visai nepiemērotos brīžos viņām izkrist no savas dabiskās dzīvotnes un neglīti noplekšķēt uz zemes. Un, kur nu vēl brīnišķīgie cūku lenteņi smadzenēs, cērmes un Gvinejas tārpi.
Savukārt Napoleonu pašu personīgi bija apsēdušās kašķa ērces, bet viņa armiju Krievijā novājināja tur plaši izplatītās drēbju utis. Nudien sen nebija gadījies lasīt grāmatu, kurā būtu citēts mūžam dzīvais Ļeņins. Nezinu gan vai viņš patiešām tā ir teicis, bet – vai nu sociālisms pieveiks utis, vai utis pieveiks sociālismu. No visām utu sugām cilvēci ir aplaimojušas trīs. No tām galvas utis cilvēkiem ir kopīgas ar šimpanzēm, toties kaunuma utis ir cēlušas no gorillu utīm un acīmredzot ir radušās pateicoties kādiem seniem intīmiem kontaktiem starp abām primātu sugām. Cilvēcei vajadzēja ilgu laiku, lai izprastu utu bioloģiju, nopietnāk attiektos pret personīgo higiēnu un atteiktos no uzskata, ka tās ir no augšas atsūtīta sodība par grēkiem.
Blusas pašas par sevi cilvēkiem nav bīstamas, bet tās izpalīdzīgi pārnēsā mēra baciļus, kurus burtiski ievemj savu kodumu vietās. Stāsti par spāņu mušu kā afrodiziaku ir mīts, to apēdot visdrīzāk iedzīvosieties nieru bojājumos. Un tā kā šis kukainis mitinās uz lucernas, tad ir ļoti bīstams zirgiem. Bet indīgie zirnekļi – melnās atraitnes patiešām ir mīlējušas mitināties lauka tualetēs un kost to apmeklētājiem jutīgās vietās. Par laimi attīstoties civilizācijai ūdensklozetos tās vairs nedzīvo.
Te ieskatam minētie ir tikai daži no daudzajiem saistošajiem un interesantajiem faktiem, kas atrodami “Wicked Bugs”. Grāmatā ir neliela, to var ātri izlasīt. Tā, protams, nav dziļa un nopietna lasāmviela, bet noderēs visiem, kam interesē sīkie bezmugurkaulnieki un patīk viegla un vienkārša pasauli izzinoša lasāmviela.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Grāmatu tārpi. Turpinājums

Sen neko nebiju rakstījusi par grāmatās sastopamajām dzīvības formām, bet nesen man negaidīti paveicās – atšķirot bibliotēkā paņemto grāmatu, pavērās interesants skats. Jā, tur tā bija. Jauka, vilinoša un pavisam reāla tārpeja. 🙂

 

Grāmata ar kaitēkļu invāzijas pēdām ir nu jau vairāk nekā pusgadsimtu vecais 1960. gadā izdotais Staņislava Lema romāns „Magelāna mākonis”. Kā tas šajos gadījumos ir tipiski, no ārpuses nekādas grāmatas bojājumu pēdas nav saskatāmas(ķirmju māmiņas savas oliņas rūpīgi izvieto grāmatu lapu spraugās), toties iekšpusē paveras lielisks skats – kāds ir ilgi grauzies cauri Lema daiļdarbam dažādos virzienos. Acīmredzami šim insektam autora gaišās, komunistiskās nākotnes tēlojums ir makten labi gājis pie sirds (tas, protams, metaforiski, jo, kā zināms, ķirmjiem sirds tāda gara ķeska vien ir, turklāt anatomiski izvietota pie pakaļas, nevis krūšu daļā).
Ķirmju kāpura attīstības cikls var ilgt no diviem līdz pieciem gadiem (atkarībā no tā vai bibliotēku ziemās kurina vai nē), tātad šis radījums ir vairākus gadus vientuļi grauzies cauri bezgalīgajam Magelāna mākonim. Tas ļoti atbilstoši sasaucas ar grāmatas tēmu – garu, vientulīgu starpzvaigžņu kuģa ceļojumu kosmosā. Turklāt, kā var redzēt no bildēm, insekts ir bijis neparasti inteliģents un burtus nav aizticis . Tomēr iespējams vienkāršāks skaidrojums, ka tipogrāfijas krāsa ķirmjiem izraisa nopietnus gremošanas traucējumus un tāpēc netiek iekļauta to ēdienkartē.

Pārdesmit lappuses tālāk bija ierīkota mājīga midziņa. Smalkais pulveris, par kuru laika gaitā ir pārvērstas grāmatas lapas, ir kāpura izkārnījumi.

Zinot, ka attīstības cikla beigās kāpuri iekūņojas kaut kur sava graužamā objekta virskārtas tuvumā, ar adatu nedaudz parakājos pa migu un atradu arī pašu kukaini. Diemžēl vai par laimi beigtu. Grūti pateikt kāpēc tas ir palicis romānā un nomiris, jo pieaugušam kukainim ir jāpamet savu dzimto literāro daiļdarbu, jādodas ārā plašajā pasaulē un jāmēģina atrast partneris, lai sapārotos un radītu jauno paaudzi, kura turpinātu savu grāmatu rīšanas misiju. Jebkurā bibliotēkā šiem tak ir lieliska barības bāze. Acīmredzot piktie bibliotekāri būs veikuši kādas ļaunas darbības ķirmju populācijas ierobežošanai.

Īsti speci ķirmju sugu nosakot pēc to izkārnījumu formas. Es šajā jomā neesmu kompetenta, tomēr pieļauju, ka grāmatā atrastais radījums ir mēbeļu ķirmis Anobium punctatum, kas ir viens no izplatītākajiem celulozes izstrādājumu patērētājiem mūsu platuma grādos.

Par citām grāmatās biežāk sastopamajām radībām var palasīt šeit.

Grāmatu tārpi, grāmatutis un citi zvēri

Šoreiz gribu parunāt par grāmatām no pavisam cita skatu punkta. Jebkura papīra grāmata pirmkārt ir materiāls priekšmets, kurš pārsvarā sastāv no celulozes. Savukārt celuloze ir polisaharīds jeb vienkāršāk izsakoties organiskais savienojums – tātad potenciāli kaut kas ēdams. Dažreiz tēlaini tiek lietoti izteicieni par grāmatu rīšanu vai pārtikšanu no grāmatām. Reāli neviens literārais blogeris no grāmatām pārtikt nevar, bet ir gana daudz dzīvo radību ar dzelzsbetona kuņģiem un negantu zarnu mikrofloru, kuras spēj sagremot arī papīra sastāvā esošos polimērus. Tādas, piemēram, ir govis. Par laimi grāmatām nav īpaši izcila barības vērtība, tāpēc normāla sevi cienoša govs vienmēr dos priekšroku labai zālei, nevis labai grāmatai. Diemžēl pasaulē eksistē arī krietni nešpetnāki un rijīgāki radījumi par govīm. Lai gan “grāmatu tārps” vairāk ir metaforisks jēdziens (un viens tāds pat raksta grāmatu blogu), tomēr par grāmatu tārpiem parasti sauc tās nelietīgās dzīvības formas, kurām ir nelāgs ieradums veidot grāmatās reālus caurumus.

Mazā vabolīte – mēbeļu ķirmis (Anobium punctatum) ikdienā no grāmatām nepārtiek. Atbilstoši savam vārdam tas labprātāk uzturā patērē labas kvalitātes mēbeles. Tomēr, ja ķirmim ēdienkartē ir iekļuvis grāmatu plaukts, tad tas pie reizes izgrauzīsies cauri tā saturā esošajām grāmatām, jo celuloze paliek celuloze. Rezultātā mīļotās grāmatas var iegūt visai bēdīgu paskatu un pulverveida formu. Ķirmju klātbūtni var pamanīt pēc raksturīgiem knikšķiem – tie savstarpēji sazinās dauzot galvas pret sienu. Bet vai šiem tur tumsā ir citi varianti? Īpaši jauki šie knikšķi izdodas ozolu ķirmim, kurš tāpēc ir ticis pie mīlīgas iesaukas „nāves pulkstenis”. Nu cilvēkus ķirmji, protams, neapdraud, bet grāmatām varbūt patiešām gaidāms kas slikts. Ja ir gadījies savā grāmatu skapī izdzirdēt „nāves pulksteni”, tad var mēģināt noteikt tā sugu. Visvienkāršākais paņēmiens, kā to izdarīt, ir pēc vabolīšu atstātajiem izkārnījumiem. Ozolu ķirmim tie ir lēcveidīgi, mēbeļu ķirmim ar smailu galiņu. Tādas tās lietiņas.

Lielākā daļa cilvēces visdrīzāk nenojauš, ka pasaulē eksistē kukaiņu kārta, kuru sauc par ķērpjutīm. Ķērpjušu vidū jāizceļ apakškārta ar simpātisko nosaukumu grāmatutis (Liposcelis divinatorius). Tie ir skumja paskata ap milimetru gari kukaiņi, kuriem dzīvē ne visai paveicies. Ja dabā tie dzīvoja smirdīgās peļu alās un netīrās putnu ligzdās, tad tagad mīt putekļainos grāmatu plauktos un apgrauž ar klīsteri aplīmētās grāmatu muguriņas. Tā kā modernajā poligrāfijā vairs klīsteris nav populārs, sugas nākotne iespējams būs drūma. Grāmatu utis bieži ieviešas grāmatās, kuras glabājas mitrās telpās. Tās ir ļoti maziņas, tekstus neaiztiek. Vizuāli atgādina skrejošus putekļus. Vispār tās ir lasītāju kaitinoši dzīvnieki, jo ar savu rosību starp rindiņām grāmatu utis var radīt iespaidu par pēkšņām redzes halucinācijām.

Ja grāmatas ir iesietas audekla vāciņos, tad tās var apciemot drēbju kodes (Tineola bisselliella) – mazs jauks tauriņš, kurš ir kļuvis par uzticīgu cilvēka līdzgaitnieku. Domāju, ka to pazīst visi. Tie, kas plivinās pa gaisu parasti ir kožu tēviņi, jo mātītes lido sliktāk, ir prātīgākas un biežāk pārvietojas ar pārskrējieniem pa zemi. Tā kā mūsdienās grāmatas vairs reti iesien audekla vākos, tad kodes nav īpaši nozīmīgas literatūras ienaidnieces. Pie tam kodēm vairāk interesē apvākojums un burtus tās neēd.

Ja kādam ir ekskluzīvs paradums savas grāmatas iesiet ādas vākos, tad ir jārēķinās ar ādgraužiem – ir tādas vabolītes. Taču arī tās dod priekšroku vākiem nevis saturam.

Grāmatās mēdz apmesties arī zvīņenes un tarakāni. Tiešā veidā tie grāmatas neēd, bet dažreiz pamanās tās sacūkot. Šie dzīvnieki nepavisam nav briesmīgi, bet cilvēki tos nez kāpēc ļoti nemīl. Tomēr ir jāsaprot, ka grāmata tiem ir tāda pati dzīves vieta kā dobums koka stumbrā vai mums dzīvojamā istaba.

Vēl viens dzīvnieks, ar kuru var iepazīties lasīšanas procesā, ir grāmatu māņskorpions (Chelifer cancroides). Par spīti tā biedējošajam izskatam, tas nav kaitīgs. Pazīstu cilvēkus, kas savās mājās ir sastapuši māņskorpionus un izdzīvojuši. Māņskorpioni grāmatas neēd, jo ir plēsēji un pārtiek no tur noķeramajām grāmatutīm, zvīņenēm un tamlīdzīgām lietām, tāpēc tie drīzāk ir pat visai noderīgi dzīvnieki. Tie ir plaši izplatīti, bet labi saprot, ka mums nepatīk un cenšas izvairīties no kontaktiem ar cilvēkiem. Grāmatu māņskorpions bija pat izvēlēts par 2009. gada bezmugurkaulnieku, bet laikam tas nav palielinājis tā popularitāti. Jā, māņskorpions nav kukainis, bet viens no zirnekļveidīgajiem. Šos dzīvniekus ir aprakstījis jau Aristotelis, jo tie ir skraidījuši arī pa viņa papirusa ruļļiem.

Lasot šo ierakstu elektronisko grāmatu lasītāju īpašnieki droši vien pie sevis klusi ieķiķina, jo minētie mūdži viņu uzpariktes neapdraud. Šobrīd tā arī ir, bet nekad nevar zināt, kurš no dabā esošajiem radījumiem var pēkšņi specializēties uz silīcija izstrādājumu graušanu. Un vai kaut kur netiek sintezēta sīkbūtne ar spējām patērēt uzturā mākslīgos materiālus. Kā zinām no vienas sci-fi grāmatiņas  par mutantu 59 – plastmasas ēdāju, ziepes tādā gadījumā var sanākt baisas.
Nobeigumā jāpiebilst, ka pēc pieredzes visbīstamākais grāmatu mīļotājs bija viens no maniem suņiem. Tas lops savas akcijas veica reti, bet ļoti pārdomāti – vienmēr no plaukta izvēlējās kādu mūsu iecienītu un daudz lasītu grāmatu (ar viņa smalko ožu to paveikt bija viegli) un vāciņus rūpīgi sagrauza mazos gabaliņos. Interesanti, ka tekstus tas dzīvnieks nekad neaiztika, jo acīmredzot saprata, kad tad būs patiešām nopietnas nepatikšanas. Domāju, ka kārtīgs suns varētu viegli tikt galā arī ar tam pa ķērienam nomestu  e-lasītāju.

Visi aprakstā izmantotie attēli ir ņemti no Vikipēdijas krājumiem.