Category Archives: Mūdži

Grāmatu tārpi. Turpinājums

Sen neko nebiju rakstījusi par grāmatās sastopamajām dzīvības formām, bet nesen man negaidīti paveicās – atšķirot bibliotēkā paņemto grāmatu, pavērās interesants skats. Jā, tur tā bija. Jauka, vilinoša un pavisam reāla tārpeja. 🙂

 Kukaiņi 4

Grāmata ar kaitēkļu invāzijas pēdām ir nu jau vairāk nekā pusgadsimtu vecais 1960. gadā izdotais Staņislava Lema romāns „Magelāna mākonis”. Kā tas šajos gadījumos ir tipiski, no ārpuses nekādas grāmatas bojājumu pēdas nav saskatāmas(ķirmju māmiņas savas oliņas rūpīgi izvieto grāmatu lapu spraugās), toties iekšpusē paveras lielisks skats – kāds ir ilgi grauzies cauri Lema daiļdarbam dažādos virzienos. Acīmredzami šim insektam autora gaišās, komunistiskās nākotnes tēlojums ir makten labi gājis pie sirds (tas, protams, metaforiski, jo, kā zināms, ķirmjiem sirds tāda gara ķeska vien ir, turklāt anatomiski izvietota pie pakaļas, nevis krūšu daļā).
Ķirmju kāpura attīstības cikls var ilgt no diviem līdz pieciem gadiem (atkarībā no tā vai bibliotēku ziemās kurina vai nē), tātad šis radījums ir vairākus gadus vientuļi grauzies cauri bezgalīgajam Magelāna mākonim. Tas ļoti atbilstoši sasaucas ar grāmatas tēmu – garu, vientulīgu starpzvaigžņu kuģa ceļojumu kosmosā. Turklāt, kā var redzēt no bildēm, insekts ir bijis neparasti inteliģents un burtus nav aizticis . Tomēr iespējams vienkāršāks skaidrojums, ka tipogrāfijas krāsa ķirmjiem izraisa nopietnus gremošanas traucējumus un tāpēc netiek iekļauta to ēdienkartē.

Kukaiņi 3

Pārdesmit lappuses tālāk bija ierīkota mājīga midziņa. Smalkais pulveris, par kuru laika gaitā ir pārvērstas grāmatas lapas, ir kāpura izkārnījumi.

Kukaiņi 2
Zinot, ka attīstības cikla beigās kāpuri iekūņojas kaut kur sava graužamā objekta virskārtas tuvumā, ar adatu nedaudz parakājos pa migu un atradu arī pašu kukaini. Diemžēl vai par laimi beigtu. Grūti pateikt kāpēc tas ir palicis romānā un nomiris, jo pieaugušam kukainim ir jāpamet savu dzimto literāro daiļdarbu, jādodas ārā plašajā pasaulē un jāmēģina atrast partneris, lai sapārotos un radītu jauno paaudzi, kura turpinātu savu grāmatu rīšanas misiju. Jebkurā bibliotēkā šiem tak ir lieliska barības bāze. Acīmredzot piktie bibliotekāri būs veikuši kādas ļaunas darbības ķirmju populācijas ierobežošanai.

Kukaiņi 1

Īsti speci ķirmju sugu nosakot pēc to izkārnījumu formas. Es šajā jomā neesmu kompetenta, tomēr pieļauju, ka grāmatā atrastais radījums ir mēbeļu ķirmis Anobium punctatum, kas ir viens no izplatītākajiem celulozes izstrādājumu patērētājiem mūsu platuma grādos.

Par citām grāmatās biežāk sastopamajām radībām var palasīt šeit.

Grāmatu tārpi, grāmatutis un citi zvēri

Šoreiz gribu parunāt par grāmatām no pavisam cita skatu punkta. Jebkura papīra grāmata pirmkārt ir materiāls priekšmets, kurš pārsvarā sastāv no celulozes. Savukārt celuloze ir polisaharīds jeb vienkāršāk izsakoties organiskais savienojums – tātad potenciāli kaut kas ēdams. Dažreiz tēlaini tiek lietoti izteicieni par grāmatu rīšanu vai pārtikšanu no grāmatām. Reāli neviens literārais blogeris no grāmatām pārtikt nevar, bet ir gana daudz dzīvo radību ar dzelzsbetona kuņģiem un negantu zarnu mikrofloru, kuras spēj sagremot arī papīra sastāvā esošos polimērus. Tādas, piemēram, ir govis. Par laimi grāmatām nav īpaši izcila barības vērtība, tāpēc normāla sevi cienoša govs vienmēr dos priekšroku labai zālei, nevis labai grāmatai. Diemžēl pasaulē eksistē arī krietni nešpetnāki un rijīgāki radījumi par govīm. Lai gan “grāmatu tārps” vairāk ir metaforisks jēdziens (un viens tāds pat raksta grāmatu blogu), tomēr par grāmatu tārpiem parasti sauc tās nelietīgās dzīvības formas, kurām ir nelāgs ieradums veidot grāmatās reālus caurumus.

220px-Anobium_punctatum01Mazā vabolīte – mēbeļu ķirmis (Anobium punctatum) ikdienā no grāmatām nepārtiek. Atbilstoši savam vārdam tas labprātāk uzturā patērē labas kvalitātes mēbeles. Tomēr, ja ķirmim ēdienkartē ir iekļuvis grāmatu plaukts, tad tas pie reizes izgrauzīsies cauri tā saturā esošajām grāmatām, jo celuloze paliek celuloze. Rezultātā mīļotās grāmatas var iegūt visai bēdīgu paskatu un pulverveida formu. Ķirmju klātbūtni var pamanīt pēc raksturīgiem knikšķiem – tie savstarpēji sazinās dauzot galvas pret sienu. Bet vai šiem tur tumsā ir citi varianti? Īpaši220px-Bookworm_damage_on_Errata_page jauki šie knikšķi izdodas ozolu ķirmim, kurš tāpēc ir ticis pie mīlīgas iesaukas „nāves pulkstenis”. Nu cilvēkus ķirmji, protams, neapdraud, bet grāmatām varbūt patiešām gaidāms kas slikts. Ja ir gadījies savā grāmatu skapī izdzirdēt „nāves pulksteni”, tad var mēģināt noteikt tā sugu. Visvienkāršākais paņēmiens, kā to izdarīt, ir pēc vabolīšu atstātajiem izkārnījumiem. Ozolu ķirmim tie ir lēcveidīgi, mēbeļu ķirmim ar smailu galiņu. Tādas tās lietiņas.

Lielākā daļa cilvēces visdrīzāk nenojauš, ka pasaulē eksistē kukaiņu kārta, kuru sauc par ķērpjutīm. Ķērpjušu vidū jāizceļ apakškārta ar simpātisko nosaukumu grāmatutis (Liposcelis divinatorius). Tie ir skumja paskata ap milimetru gari kukaiņi, kuriem dzīvē ne visai paveicies. Ja dabā tie dzīvoja smirdīgās peļu alās un netīrās putnu ligzdās, tad tagad mīt putekļainos grāmatu plauktos un apgrauž ar klīsteri aplīmētās grāmatu muguriņas. Tā kā modernajā poligrāfijā vairs klīsteris nav populārs, sugas nākotne iespējams būs drūma. Grāmatu utis bieži ieviešas grāmatās, kuras glabājas mitrās telpās. Tās ir ļoti maziņas, tekstus neaiztiek. Vizuāli atgādina skrejošus putekļus. Vispār tās ir lasītāju kaitinoši dzīvnieki, jo ar savu rosību starp rindiņām grāmatu utis var radīt iespaidu par pēkšņām redzes halucinācijām.

800px-Tineola.bisselliella.mountedJa grāmatas ir iesietas audekla vāciņos, tad tās var apciemot drēbju kodes (Tineola bisselliella) – mazs jauks tauriņš, kurš ir kļuvis par uzticīgu cilvēka līdzgaitnieku. Domāju, ka to pazīst visi. Tie, kas plivinās pa gaisu parasti ir kožu tēviņi, jo mātītes lido sliktāk, ir prātīgākas un biežāk pārvietojas ar pārskrējieniem pa zemi. Tā kā mūsdienās grāmatas vairs reti iesien audekla vākos, tad kodes nav īpaši nozīmīgas literatūras ienaidnieces. Pie tam kodēm vairāk interesē apvākojums un burtus tās neēd.

Ja kādam ir ekskluzīvs paradums savas grāmatas iesiet ādas vākos, tad ir jārēķinās ar ādgraužiem – ir tādas vabolītes. Taču arī tās dod priekšroku vākiem nevis saturam.

Grāmatās mēdz apmesties arī zvīņenes un tarakāni. Tiešā veidā tie grāmatas neēd, bet dažreiz pamanās tās sacūkot. Šie dzīvnieki nepavisam nav briesmīgi, bet cilvēki tos nez kāpēc ļoti nemīl. Tomēr ir jāsaprot, ka grāmata tiem ir tāda pati dzīves vieta kā dobums koka stumbrā vai mums dzīvojamā istaba.

Vēl viens dzīvnieks, ar kuru var iepazīties lasīšanas procesā, ir grāmatu māņskorpions (Chelifer cancroides). Par spīti tā220px-Ar_1 biedējošajam izskatam, tas nav kaitīgs. Pazīstu cilvēkus, kas savās mājās ir sastapuši māņskorpionus un izdzīvojuši. Māņskorpioni grāmatas neēd, jo ir plēsēji un pārtiek no tur noķeramajām grāmatutīm, zvīņenēm un tamlīdzīgām lietām, tāpēc tie drīzāk ir pat visai noderīgi dzīvnieki. Tie ir plaši izplatīti, bet labi saprot, ka mums nepatīk un cenšas izvairīties no kontaktiem ar cilvēkiem. Grāmatu māņskorpions bija pat izvēlēts par 2009. gada bezmugurkaulnieku, bet laikam tas nav palielinājis tā popularitāti. Jā, māņskorpions nav kukainis, bet viens no zirnekļveidīgajiem. Šos dzīvniekus ir aprakstījis jau Aristotelis, jo tie ir skraidījuši arī pa viņa papirusa ruļļiem.

Lasot šo ierakstu elektronisko grāmatu lasītāju īpašnieki droši vien pie sevis klusi ieķiķina, jo minētie mūdži viņu uzpariktes neapdraud. Šobrīd tā arī ir, bet nekad nevar zināt, kurš no dabā esošajiem radījumiem var pēkšņi specializēties uz silīcija izstrādājumu graušanu. Un vai kaut kur netiek sintezēta sīkbūtne ar spējām patērēt uzturā mākslīgos materiālus. Kā zinām no vienas sci-fi grāmatiņas  par mutantu 59 – plastmasas ēdāju, ziepes tādā gadījumā var sanākt baisas.
Nobeigumā jāpiebilst, ka pēc pieredzes visbīstamākais grāmatu mīļotājs bija viens no maniem suņiem. Tas lops savas akcijas veica reti, bet ļoti pārdomāti – vienmēr no plaukta izvēlējās kādu mūsu iecienītu un daudz lasītu grāmatu (ar viņa smalko ožu to paveikt bija viegli) un vāciņus rūpīgi sagrauza mazos gabaliņos. Interesanti, ka tekstus tas dzīvnieks nekad neaiztika, jo acīmredzot saprata, kad tad būs patiešām nopietnas nepatikšanas. Domāju, ka kārtīgs suns varētu viegli tikt galā arī ar tam pa ķērienam nomestu  e-lasītāju.

Visi aprakstā izmantotie attēli ir ņemti no Vikipēdijas krājumiem.