Category Archives: Par lasīšanu

Lasītāju problēmas – reālās un izdomātās

Pēdējā laikā maz sanāk rakstīt blogā, tāpēc, lai atsāktu to darīt, atbildēju uz šīs stafetes jautājumiem. Pēc būtības jau stafetē minētās nav nekādas reālas lasītāju problēmas, bet gan garlaicības mākta sociālo tīklu lietotāja vaimanas. Jautājumi sākotnēji ir ņemti no šī te vloga, bet aiz slinkuma to pa grāmatu blogiem klejojošo latvisko tulkojumu atstāju nemainītu.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu (oriģinālajā avotā minēti 20 000). Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Man nav tāda saraksta. Neticēsiet, bet tas nekad nav traucējis izvēlēties, ko lasīt nākamo.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Lai saprastu, ka grāmata nepatīk, vai vienkārši tajā brīdī nav piemērota lasīšanai, parasti pietiek izlasīt 20 līdz 50 lappuses, dažreiz  arī 100. Tajā brīdī arī metu to malā. Dažām grāmatām pēc laika dodu otru iespēju.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Vēl joprojām neesmu izpratusi Goodreads izaicinājuma jēgu. Ja kādam, lai lasītu grāmatas ir nepieciešams izaicinājums, tad viņam labāk nelasīt vispār. Lasīšanai ir jāsagādā prieks, bauda un izklaide, nevis jābūt formālai sociālo tīklu ķeksīša izpildei.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Em, tik maznozīmīgas lietas vienkārši nepamanu.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Šo jautājumu nesapratu. Turklāt nekad nav gadījies redzēt grāmatu, par kuru ir sajūsmā visa pasaule. Ja kāds tādu zina, tad lūgums padalīties bloga komentāros.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Man ir auksta sirds un, lasot grāmatas, vairs neraudu. Dažreiz gan ķiķinu sabiedriskajā transportā, ja trāpījies kāds smieklīgs lasāmgabals.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Jā, nu, noteikti briesmīgi raudāšu. Ko gan citu tik šausmīgā situācijā var darīt?

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Parasti grāmatas aizdodu ar lielu prieku. Man tāpat to ir pārāk daudz. Ja patiešām ir kaut kas dikti mīļš vai ikdienā nepieciešams no profesionālās literatūras, ko nevaru dot prom, tad gluži vienkārši atveru muti un laipni paskaidroju, ka grāmatu neaizdošu.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Ja kādu laiku negribas lasīt, tad vienkārši nelasu. Dzīvē ir bezgala daudz citu interesantu lietu arī bez lasīšanas. Vēlme lasīt pēc laika atgriežas pati.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Iespējams, ka nevienu. Kam tad ir domātas bibliotēkas? Bieži vien kādu grāmatu nopērku pēc izlasīšanas, jo tad patiešām skaidri zinu, vai to gribēšu paturēt īpašumā un lasīt vēl kādu reizi.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Ka nu kura. Gadās, ka izlasu pirkumu jau pirmajā vakarā. Bet tikpat labi var gadīties, ka tikai pēc 10 gadiem.
Katrai lietai ir savs nolikts laiks. Savs laiks grāmatas lasīt, un savs laiks tās nelasīt.

Lasitaju problēmas

Diemžēl manas reālas grāmatu lasīšanas problēmas ir krietni praktiskākas. Kā nesāpīgi atbrīvoties no vēl kādām 1000 grāmatām?  Kā izvietot grāmatu plauktus, lai tie ikdienā netraucētu un neaizņemtu pārlieku daudz vietas? Kā sakārtot grāmatas, lai tās varētu ērti atrast, nevis samurdzīt plauktos vairākās rindās?  Kā samierināties ar apziņu, ka nekad dzīvē neizlasīsi visas grāmatas, kuras vajadzētu? Kā uzlabot lasīšanas prasmes un ātrumu svešvalodās? Kā beigt besīties par draņķīgiem tulkojumiem?  Apmēram tā.

Atmiņas par bibliotēkām

Nesen Ms Marii uzsāka blogeru stafeti par lielisku tēmu – atmiņas par bibliotēkām, kurā uzaicināja piedalīties arī mani, un tagad ar nelielu kavēšanos uzrakstīju savas piezīmes. Patiešām žēl, bet man nav nekādu interesantu vai amizantu stāstu par piedzīvojumiem bibliotēkās, jo visu ilgo apmeklējumu gadu laikā tajās nekas jocīgs ar mani nav atgadījies. Aiznesu izlasītās grāmatas un paņemu vietā jaunas. Kas gan tur var noiet greizi? Bet varbūt labi, ka tā.

Reālās bibliotēkas

Nav šaubu – bibliotēkas ir viens no ģeniālākajiem cilvēces izgudrojumiem. Par regulāru bibliotēku apmeklētāju kļuvu kaut kad pēc pirmās klases un ar dažiem pārtraukumiem esmu tām palikusi uzticīga arī līdz šim laikam. Vispār esmu multibibliotekāra lasītāja un tikko saskaitīju, ka akurāt šobrīd esmu savākusi lasīšanai sešas grāmatas no trīs dažādām bibliotēkām, njā. Tas, protams, ir mazliet sarežģītāk nekā iztikt tikai ar dzīvesvietai tuvāko grāmatu krātuvi, bet kāpēc gan sevi ierobežot grāmatu izvēlē.

Jāpiebilst, ka arī bērnībā uzreiz sāku apmeklēt parastu bibliotēku. Nezinu, kāpēc nekad negāju uz skolas bibliotēku, šķiet, ka tur piedāvājumā bija tikai obligātā literatūra, un arī bērnu bibliotēkas ir manā pieredzē iztrūkstošs posms. Savukārt augstskolas izglītība lielākoties ietvēra tādus elementus kā kāpurķēžu traktora vadīšanas prasmi, spēju sašķirot pa sugām jau mēnesi Trīskārtīgajā odekolonā iemarinētas blaktis, noķert vēju un atpazīt zārciņus, tāpēc pārsvarā laiku pavadīju laboratorijās, poligonos un praksēs uz lauka, nevis bibliotēkās, toties neieguvu arī nevienu psihotraumu no ūdeņainu gabalu konspektēšanas.

Tā nu man vienmēr ir bijušas klusas simpātijas pret mazajām lauku un pilsētas nomaļu bibliotēkām. Manā bērnībā tās bieži vien atradās pēc skata neglītās vai ne pārāk labi uzturētās ēkās, kuru grīdas klāja lēts tēvzemes ražojuma linolejs, bet grāmatas rāmi rindojās vienkāršos skaidu plates plauktos, bieži stipri apbružātas vai pat vēlreiz iesietas no jauna. Apmeklētāju tajās parasti bija maz, bibliotekāres lielākoties lēnas un miegainas, gaiss vienmēr smaržoja pēc veca papīra, putekļiem un zemes, apkārt valdīja klusums un miers, kurā īpaši labi varēja dzirdēt vienmēr raustelīgās un nervozās dienasgaismas lampas. Skaidrs, ka nekādas gaismas pilis tās nebija. Bet to necilums ir mānīgs. Patiesībā tās bija un vēl joprojām ir portāli uz bezgalību, kas pieejami tikai izredzētajiem – jā, jā, tiem, kuri māk lasīt. Ne jau nejauši vārdiem burti, burtot un burties ir kopīga sakne. Īstam lasītpratējam grāmatas dod neaptveramas iespējas ceļot telpā, laikā un pat nokļūt citās dimensijās. Tā es sākumā ņēmu lasīšanai bērnu grāmatas, tad piedzīvojumu stāstus un ceļojumu aprakstus, pamazām izlasīju visas bibliotēkā atrodamās populārzinātniskās grāmatas, vismaz tās, kas bija par dabu. Izlasīju visu sēriju „Fantastikas pasaulē”, „Stāsti par dabu” daudz ko no „Apvāršņa” un „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Tad ķēros pie romāniem –  Dikensa, Igo un, hops, bērnība bija beigusies.

Ai, un bērnībā smagi glorificētajā darba tikuma gaisotnē lasīšanai un līdz ar to arī bibliotēkām piemita kaut kas tīksmi grēcīgs. Tolaik lasīšana bija viena no nedaudzajām mums pieejamajām izklaidēm, tāpēc tika stingri nosodīta, tāpat kā ilgstoša ciemošanās pie draudzenēm un dauzīšanās pa pagalmu. Zināšanas tika uzskatītas kaitīgām, prātu un raksturu maitājošām, un vispār daudz gribēsi zināt – ātri vecs paliksi. Kad reiz nejauši izteicu domu, ka man patiktu strādāt bibliotēkā, vecākiem bija reāls šoks (ne jau tam tevi audzinājām, tu vispār saproti kāds apkaunojums ģimenei būtu meita bibliotekāre, un tādā garā, nepārprotiet, viņi jau negribēja neko sliktu, tikai pasargāt mani no ļaunajām bibliotēkām un pilnīgas pagrimšanas grāmatu pasaulē). Iespējams, ka patiešām bibliotēkas nav tikai bibliotēkas, bet kaut kas vairāk.

Lai gan tagad ir populārs viedoklis, ka obligātā literatūra ir visa ļaunuma sakne, kas nabaga mūsdienu bērnos rada dziļu riebumu pret lasīšanu, man par to nav nekādu sliktu atmiņu. Pat, ja arī vasarā izlasāmo grāmatu saraksti bija gari, tie nepavisam netraucēja papildus izlasīt arī daudz ko citu. Vispār obligātā literatūra bija dikti labs iemesls, lai mājās varētu pamatot gājienu uz bibliotēku un pie reizes paņemt visu to, ko patiešām gribējās izlasīt. Nejaukā patiesība ir tāda, ka nosliece uz lasīšanu iedzimst tāpat kā absolūtā dzirde vai zilas acis, un pie nelasīšanas nav ko vainot vecākus, skolotājus vai obligāto literatūru. Bet ja nu reiz ir gadījies piedzimt par lasītāju, tas nav paša cilvēka nopelns un nepadara viņu labāku vai sliktāku par citiem. Tā ir īpašība, kas vienkārši jāpieņem un, ar kuru jāsadzīvo un jāizmanto savā labā.

 Literārās bibliotēkas

Ja jau reiz šīs ir atmiņas par bibliotēkām, tad būtu žēl nepieminēt dažas prātā ilgāk aizķērušās un interesantākās literārās bibliotēkas, kurās ir sanācis paviesoties kā lasītājai ielūkojoties autora iztēlē..

Terija Prečeta Neredzamās universitātes bibliotēka ir vien no jaukākajām grāmatu krātuvēm, kas vispār ir radījis kāda rakstnieka prāts. Lai gan bibliotekārs tur ir orangutāns un dažas grāmatas drošības nolūkos tiek pieķēdētas pie plauktiem, lai neuzbruktu apmeklētājiem, tur var droši ierasties un paprasīt kaut kad lasītu grāmatu zilajos vākos, kurā iespējams darbojas dvīņi un vēl tur laikam bija piedzēries velosipēdists. Un tur patiešām būs šī grāmata. Prečeta pasaulē vārdiem piemīt maģisks spēks un tik milzīgs grāmatu un līdz ar to arī vārdu sakopojums vienā vietā rada tiks spēcīgu maģiju, ka tā maina laiku un telpu, izveidojot L-Space (librarian space). Tāpēc šajā bibliotēkā atrodas ne tikai visas kādreiz uzrakstītās grāmatas, bet arī tās, kas vēl tikai tiks uzrakstītas un pat tās, kas nemaz netiks uzrakstītas. Tā kā visas Plakanās pasaules bibliotēkas ar L-Space ir savā starpā savienotas, tad var gadīties ieiet bibliotēkā vienā pilsētā, bet iznākt ārā pavisam citā.

Klostera bibliotēka Umberto Eko romānā „Rozes vārds”. Šī bija labi izdomāta un interesanta viduslaiku bibliotēka – labirints ar lamatām, slepenām zīmēm un traku bibliotekāru. Jāatzīstas gan, ka grāmatu lasīju pirms, apžēliņ, nu jau astoņpadsmit gadiem, tāpēc sīkākas detaļas ir piemirsušās (derētu pārlasīt, varbūt kaut kad).

Mazpilsētas bibliotēka Džona Ērvinga romānā „In One Person”. Viena no sabiedrības acīs bīstamajām un jauniešus maitājošajām bibliotēkām, kurā galvenais varonis aizrautīgi lasa klasisko literatūru, pamazām tiek skaidrībā ar savu seksualitāti un nolemj kļūt par rakstnieku. Skumja, traģiska un aizliegta bibliotēka.

Stīvena Kinga fantāzijas radītā šausmu bibliotēka ar bibliotekāri raganu stāstā Bibliotēkas policists. Acīmredzot ne vienam vien lasītājam bibliotēkas ir radījušas tik nopietnas bērnības traumas, ka pat Kingam ir šķitis vērts ķerties pie tēmas, kas notiek, ja kāds laicīgi nenodod grāmatas. Spilgts ļauno un biedējošo bibliotēku piemērs.

Visskaistākā bibliotēka

Reiz, kad uz savu roku nelielā kompānijā ar busiņu apceļojām Austriju, iegriezāmies arī Melkas klosterī. Lai gan mani vairāk interesēja brīnišķīgais, senais un pēc interesantām koncepcijām veidotais abatijas dārzs, tomēr izrādījās, ka klostera ēkā atrodas arī visskaistākā bibliotēka kādu vien ir manas acis šajā dzīvē ir skatījušas. Apmeklētājiem bija atvērta milzīga telpa ar majestātiskiem plauktiem, kas pilni ar tūkstošiem vienādā stilā iesietiem zeltītiem sējumiem, tajā skaitā veselām 750 inkunābulām. Protams, tur gar grāmatām grābstīties bija stingri aizliegts un nedrīkstēja pat fotografēt, bet es tāpat biju sajūsmā par iespēju atrasties vienā telpā ar šīm vecajām grāmatām. Bibliotēkā atradās arī divi seni globusi un, cik paspēju izpētīt, tad to autoriem patiešām ir bijis citāds priekšstats par pasauli, tur bija visādi tukši plankumi, bet Kalifornija attēlota kā sala un iespējams, ka vietām atzīmēts, ka tur varētu mitināties pūķi.

Melkas bibliotēka

Melkas klostera bibliotēka

Šī blogeru stafete man ļoti patīk, tāpēc tālāk to nododu Asmo, kurš bērnībā noteikti ir pabijis kādā bibliotēkā, Lasītājai, kura savā blogā šad tad ir pieminējusi komunikāciju ar bibliotekārēm, un Ivetai, kurai droši vien arī būs ko piebilst par tēmu.

Varbūt Ms Marii kaut kad savā blogā apkopos saites uz visiem atmiņu stāstiem, bet te var izlasīt Doronikes pārdomas, Daiņa mīļstāstu, Andas bērnības šausmas, Santas un Baltā Runča stāstus (pēdējā komentāros ir arī Fleda atmiņas).

Attēls no Vikipēdijas

10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi

Pateicoties Spīganai, kura nemulst neiespējamu misiju priekšā, ir sākusies jauna blogeru akcija ar vienkāršiem noteikumiem –  “katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu”.
Paldies MsMarii, kura uzaicināja mani piedalīties šajā nežēlīgi sarežģītajā pasākumā, kamēr vēl visi man zināmie grāmatu blogeri nav paspējuši atskaitīties. Bet, protams, daudz interesantāk ir paskatīties, kādas grāmatas ir atstājušas paliekošu iespaidu uz citiem, nekā ar klusām šausmām vandīties pa neaptveramo literāro bardaku savās personīgajās smadzenēs.

Vispār jau uzskats par grāmatu iespaidu cilvēku dzīvē, manuprāt, ir nedaudz pārspīlēts. Daudz vairāk manu dzīvi ir ietekmējuši gēni, dzimums, līdzcilvēki, dzimšanas vieta, politiskā iekārta, u.c. tamlīdzīgi faktori. Grāmatu lasīšana ir izteikti pasīva darbība. Salīdzinājumā ar to pat tādas necilas aktivitātes kā ceļojumi mani ir ietekmējušas būtiskāk un ar nopietnākām, dzīvē jūtamākām sekām. Stipri pārspīlēts ir arī uzskats, ka grāmatu lasīšana attīsta valodu, paplašina vārdu krājumu, uzlabo pareizrakstību un svešvalodu prasmes, jo, ak, vai, ja tā būtu patiesība, man būtu daudz, daudz labāks blogs (nu vismaz tāds – ar pareizi saliktiem komatiem). Tomēr grāmatas nenoliedzami manu kopumā necilo dzīvi ir padarījušas tīkamu, jēgpilnu un dažubrīd patiesi laimīgu. Protams, visas grāmatas lielākā vai mazāka mērā ir izdomātas, tīrā fikcija un blēņas, bet emocijas, kuras tās rada, man ir īstas pat tad, ja tikai sakaitina vai apbēdina.

Saraksts ir tapis šajā konkrētajā laikā, vietā un dvēseles stāvoklī. Tas ir spontāns un haotisks. Pēc nedēļas tas noteikti būtu pilnīgi citāds. Bet ņemiet par labu to, kas sanācis.

Un priecājieties, ka šādu akciju neuzsāku es, jo tad tā sauktos 100 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi. 😀

1. Džoja Ādamsone „Dzimusi brīvībai”

Lasīju sešu gadu vecumā. Viena no grāmatām, ar kurām sāku iepazīt pasauli, brīvības cenu, dzīves nenoteiktību, nāvi un skumjas.

2. Džeks Londons „Dzīvotgriba”

Arī lasīju piecu vai sešu gadu vecumā. Skarbs un nežēlīgs ziemeļu stāsts par nodevību, badu, vientulību un vilkiem. Diez vai piemērota lasāmviela maziem bērniem, bet skaidrs, ka atstāja neizdzēšamu iespaidu un ārkārtīgi elementāru, bet bieži vien piemirstu atziņu – lai izdzīvotu, pamatnosacījums ir gribēt dzīvot.

3. Astrīda Lindgrēna „Mēs – Sālsvārnas salas vasarnieki”

Parasti cilvēki, vienkārša dzīve un dažādi vasaras piedzīvojumi. Es arī sev būtu gribējusi tādu bērnību kaut kur uz salas Baltijas jūrā.

4. Kolinss Higinss „Haralds un Moda”

Vispār jau šī nemaz nav grāmata, bet kinoscenārijs, kuru bērnībā reiz nejauši izlasīju publicētu turpinājumos kaut kādos vecos žurnālos. Tomēr stāsts par suicidiālo jaunekli un ekscentrisko bēres mīlošo tantuku bija tiem laikiem tik frīkains, hipijisks un dzīvi apliecinošs, ka ilgi palika atmiņā. Hela Ešbija filmu es noskatījos tikai pēc ļoti ilga laika, bet arī tā ir lieliska.

5. Aizeks Azimovs „Paši dievi”

Tikpat labi sarakstā varēju iekļaut arī kādu citu no Azimova grāmatām, jo bērnībā līdzīgi Asmo pēc „Visuma” izlasīšanas ļoti nopietni apsvēru domu kļūt par astronomi. „Paši dievi” ir grāmata ar nelielu nolemtības pieskaņu nosaukumā, jo tā pamatā ir Šillera teiciens „Pret stulbumu paši dievie cīnās veltīgi”. Pusaudžu gados mani valdzināja grāmatas dīvainā pasaule un apziņa, ka mūsu rīcības sekas nekad nav paredzamas.

6. Hārpere Lī „Kas nogalina lakstīgalu”

Droši vien ir banāli pieminēt pie sev būtiskām grāmatām populāru un vecmodīgu audzinošo romānu. Tomēr pusaudžu gadu tumšajā haosā man bija ārkārtīgi vajadzīga tāda grāmata ar skaidru un vienkāršu vērtību sistēmu, kuru ne vienmēr man varēja sniegt līdzcilvēki. Dīvainā kārtā romāns arī pārlasot nav pazaudējis savu pievilcību, tikai vairāk sāku aizdomāties par neuzkrītošajām sižeta blakus līnijām kā, piemēram, stāstu par veco, nīgro lēdiju, kura gribēja nomirt brīva no morfija atkarības.

7. Kurts Vonnegūts „Lopkautuve Nr. 5. Lai dievs jūs svētī , mister Rouzvoter! Čempionu brokastis”.

Patīkami ciniska grāmata ar pupiem uz aizmugurējā vāka, no kuras es pāris citātus gribētu pasūtīt iegravēšanai uz sava kapakmens. Tā gadās.

8. Pēters Hēgs „Klusā meitene”

Iespējams, ka uz mani daudz lielāku iespaidu atstāja „Smillas jaunkundzes sniega izjūta” un „Varbūt viņi derēja”, bet „Klusā meitene” palīdzēja sakārtot manas attiecības ar klasisko mūziku. Hēga pasaules atrodas kaut kur mazliet ārpus mūsu realitātes uztveres zonas un „Klusā meitene” negaidīti izvērtas par vienu no dīvainākajām un neaizmirstamākajām lasīšanas pieredzēm manā dzīvē.

9. Terry Pratchett „Discworld”

Eh, izvēlēties vienu plakanās pasaules grāmatu man ir pārāk grūti, tāpēc lai iet visa sērija. Fantastiska, gudra un smieklīga pasaule. Sāku lasīt ļoti smagā un nomācošā dzīves periodā un vienmēr būšu pateicīga Prečetam, kurš man palīdzēja saglabāt veselo saprātu un prieku par dzīvi.

10. Džons Faulzs „Burvis”

Nu, skaidrs, ka tajā grāmatā kaut kas ir. Bet arī es nezinu, kas tieši. Varbūt autors vienkārši stāstam nav mācējis uzrakstīt normālas beigas. Kā zināms viņa „Franču leitnanta draudzenei” ir veseli trīs dažādi nobeigumi.

Un tagad patīkamākā apraksta daļa. 🙂  Es ļoti labprāt uzzinātu, kuras 10 grāmatas par sev būtiskām izvēlēsies un aprakstīs Doronike, Santa, kurai ir sava bibliotēka, un Grāmatu tārps.

Esamība ar e-lasītāju

Grāmatu e-lasītāju lietoju jau vairākus mēnešus, tāpēc neliels pārskats par pirmajiem iespaidiem. Lai nebūtu pārpratumu, tad ar e- lasītāju šajā aprakstā ir domāta speciāla ierīce e-grāmatu lasīšanai ar e-tintes ekrānu, kas ir acīm draudzīgs un nav kontrastains, nevis kāda no tām sūda planšetēm vai citām elektroniskām uzpariktēm ar apgaismotu ekrānu, kas tam galīgi neder.

Papīra grāmatasNezinu kāpēc par e-lasītājiem viedokļi bieži vien ir ļoti polāri – vai nu pilnīgs noliegums šai elektroniskajai apgrēcībai, kurai pat pieskarties ir ķecerība un papīra grāmatu zaimošana vai arī mundri, pašpārliecināti apgalvojumi, ka tagad tikai pilnīgi āpši un atpakaļrāpuļi lasa papīra grāmatas un mūsu nākotne ir pilnīga digitalizācija. Tad varu pastāstīt, ka nē, pēc e-lasītāja iegādes mana apjomīgā papīra grāmatu bibliotēka pēkšņi nākamajā naktī nekur nepazuda, vēl joprojām ir uz vietas un tiek lasīta. Vēl joprojām turpinu izmantot vietējās bibliotēkas pakalpojumus – un tur izsniedz tikai papīra grāmatas. Vēl joprojām iepērkos arī parastajās grāmatnīcās, jo ne viss ir piemērots lasīšanai e-formātā, piemēram, „Watchmen” ir daudz tīkamāk pārlapot fiziski un taustāmi. Un ne visas grāmatas, kuras es gribētu iegūt īpašumā, var nopirkt digitālā formā, turklāt gadās, ka dažreiz papīra grāmatas ir lētākas par to elektroniskajām versijām.

Vārdu sakot, e- lasītājs nekādā veidā neapdraud manas papīra grāmatas. Tas vienkārši ir lielisks papildinājums lasīšanai papīra formātā un dod dažas jaunas, jaukas iespējas.

Patiesībā jau papīra grāmatas cilvēce neizmanto pārlieku sen, Eiropā tikai kopš 13. gadsimta. Ja mūsu senči nebūtu atbalstījuši tehnisko progresu tad, lai kaut ko palasītu, man tagad vajadzētu no grāmatnīcas stiept mājās maišeli ar bērza tāsīm vai no bibliotēkas vilkt mājās rateļus piekrautus ar apskrāpētām māla plāksnītēm. Droši vien pirkstiem tīkamas sajūtas būtu gūstamas arī krāmējoties ar teļādām, bet ja ir izdomāta e-grāmata, kāpēc gan neizmantot tās iespējas.

Tomēr e-lasītājs būtiski maina attiecības ar grāmatu. No savas ierastās papīra čaulas izrautā e-grāmata ir gluži kā no vāciņiem izņemta gliemene – maiga, gluda, tīra un tik neaizsargāta. Grāmatai vairs nav kur paslēpties no manām acīm, jo elektroniskā formā vairs nav būtisks tās izmērs, vāka dizains, papīra biezums un kvalitāte vai burtu fonts. Izvēloties e-grāmatas man svarīgs ir pirmkārt saturs, otrkārt saturs un treškārt saturs. Un, protams, pieejamība.

Šķiet, ka pēc e-lasītāja iegādes grāmatas sāku pirkt vairāk, bet pilnīgu statistiku apkopošu tikai gada beigās. Nenoliedzami e- grāmatas ir daudz spontānāks pirkums nekā papīra, bez tam tās ir daudz pieejamākas nekā parastās grāmatas. Manā dzīvesvietā nevienas grāmatnīcas nav un laikam nekad arī nav bijis. Ja kāda arī parādītos, tad ātri vien bankrotētu. Bet e-grāmata dod iespēju ar pāris klikšķu palīdzību tikt pie iekārotas lasāmvielas kaut vai nakts vidū.

Interesanti, ka elektroniskā formā sāku pirkt arī latviešu rakstnieku darbus, ko nebiju darījusi jau sen. Bet ir ļoti patīkami, ka e-grāmatas aizņem tik minimālu vietu fiziskajā telpā. Izmantojot e-lasītāju, sāku arī nedaudz vairāk lasīt svešvalodās, jo lasīšanas formai tomēr ir nozīme. Šķiet, ka e-lasītājs tekstus svešvalodās padara acij draudzīgākus un bezdievīgi ērta ir iespēja, iebakstot ar pirkstu ekrānā, tikt pie vajadzīgā vārda tulkojuma (dažreiz pieķeru sevi pie vēlmes sākt bakstīt papīra grāmatas, slikti ieradumi ir lipīgi). E-lasītājā ir ērti, lasot atķeksēt interesantākās vietas, iezīmēt un pārkopēt citātus. Šķiet, ka tas dod iespēju sazīmēt uz lappušu malām arī digitālus velniņus, ja nu uznāk tāda gribēšana.

E- lasītājs ir neatsverams, ja sanāk daudz izmantot sabiedrisko transportu, doties komandējumos vai ceļojumos. Jāiemet somā tikai nieka 200 grami plastmasas un kaut kādu mikroshēmu un vari ceļot kopā ar pamatīgu bibliotēku. Un nav jāuztraucas par briesmīga dizaina grāmatu vākiem, tāpat tos neviens vairs neredz un vizuāli visas grāmatas tagad ir vienādas.

Protams, nekas šajā pasaulē nav ideāls un e-lasītājs jau nu noteikti ne. Vienmēr ir sajūta, ka e-grāmatas ir daudz nestabilākas par parastajām un kādu dienu var vienkārši pazust (kuram gan nav gadījies pazaudēt datorā kādu elektronisku dokumentu vai pat visu cietā diska saturu). Tomēr apmēram piecpadsmit gadu laikā neviena no manām pirmajām digitālajām grāmatām nekur nav pazudusi, ja vien nav izdzēsta apzināti. Par spīti visām operētājsistēmu maiņām, tās visas ir izlasāmas arī tagad. Mums vienkārši nav simtgadīgas pieredzes ar elektroniskiem dokumentiem, bet nav arī nekāda pamatojuma apgalvot, ka tie ir īstermiņa pasākums. Turklāt tikt pie jaunas digitālās grāmatas faila nejauši pazudušā vietā jau nu nav nekāda problēma. Skaidrs, ka gadījumā, ja nobruks visas pasaules elektroniskās ierīces, e-grāmatas cietīs, bet tad mums būs daudz nopietnākas lietas, ar kurām nodarboties.

E-grāmatas izvirza dažas morāla rakstura dilemmas. Protams, jaunās grāmatas ir jāpērk (jo citādi tās neviens nerakstīs), savukārt klasika digitālā formā ļoti daudz un legāli ir pieejama par velti. Tomēr pa retam gadās grāmatas, kuras ir izdotas sen, visticamāk nekad netiks pārizdotas un papīra formā ir nopērkamas tikai ar lieliem sarežģījumiem un lietotas, bet internetā pieejamas par velti, lai gan acīmredzot ne pārāk legāli. Šādos gadījumos es dažreiz krītu kārdinājumā, bet tikai tad, ja man to grāmatu vajag lasīšanai tagad un tūlīt un nevaru gaidīt pat līdz rītam. Droši vien stingri ievērojot autortiesību nosacījumus, es nedrīkstētu sev paņemt arī kādu no tām grāmatām, kuras uz bibliotēku ir atnesuši lasītāji, lai par velti atdotu citiem.

Diemžēl e-grāmatās nav iespējams nospiest visādus interesantus augus, lai izveidotu mazu, jauku herbāriju vai tās izmantot par paliktņiem zem monitoriem vai televizora antenas. Kaut kur lasīju, ka e-grāmatu, redz, nevarot iedot tās autoram, lai tas atstāj autogrāfu. Apžēliņ, tak nevienā manā papīra grāmatā nav rakstnieka paraksta. Vai es tādēļ esmu zaudējusi kaut ko no lasīšanas sagādātā prieka? Acīmredzot cilvēki savā dzīvē spēj atrast visdīvainākās problēmas.

Jā, nekas šajā pasaulē nav pilnīgs. E-grāmatas nekad pilnībā neaizstās papīra grāmatas, tomēr tās var lieliski izmantot lasīšanai svešvalodās vai grāmatu iegādei, neapdraudot savas dzīves telpas ar aizkraušanu ar celulozes blāķiem.

2013. grāmatu gada pārskats

Pirms dodos sagaidīt Jauno gadu, nedaudz par to, cik patiesībā labs un aizraujošs ir bijis šis grāmatu gads.

Statistika

Šogad ir izlasītas 90 grāmatas, kas ir nedaudz mazāk nekā iepriekšējā gadā, tomēr Excel man apgalvo, ka lappušu skaita ziņā tas pats vien ir bijis, pat nedaudz vairāk. Tā arī varētu būt, jo dažas no lasītajām grāmatām bija makten ķieģelīgas. Jāatzīstas, ka izlasīto vidū bija arī dažas bērnu grāmatas ar daudzām bildēm un pārītis dzejas krājumu, bet kopumā ir lasīts atbilstoši reālajām iespējām. Nav īpaši slinkots un nav arī pārforsēts.

Pēc lappušu skaita visvairāk esmu lasījusi Tomasu Mannu, Robertu Bolanjo un Jānu Krosu, lai gan izteiktu favorītu starp rakstniekiem man šogad nav bijis, jo kopumā ir lasīti apmēram 80 autoru darbi un neesmu izlasījusi vairāk kā divas viena autora grāmatas.

 Literārie klejojumi

Šis gads sākās ar uz ledusskapja durvīm atrastām dumjām zīmītēm. Pēc tam kādu laiku apceļoju Lietuvas pierobežas pagastus, tad atgriezos pagātnē un piedzīvoju Prāgas pavasari un sociālisma sistēmas absurdus. Iepazinos ar dzīvesprieka pilnu un aizrautīgu somieti. Kopā ar Džeksonu Broudiju Edinburgā iekūlos neiedomājamās ķezās, bet kopā ar pašnāvnieciski noskaņotu meitēnu slapstījos dažādās lidostās. Pabiju nākotnē, kur bezgalīgi garlaikojos kādā vampīru apsēstā pasaulē, bet daudz vairāk aizrāvos ar amizantajiem, bet ne tik nevainīgajiem Dieva dārzniekiem.

Piedzīvoju kaut ko šerminošu mazā pilsētiņā pie Melnās jūras Romas impērijas nomalē. Izstaigāju Santjago ceļu Spānijā, Apalaču taku Amerikā un Sniega cilvēka taku Butānā. Divas reizes paviesojos tik labi pazīstamajā Plakanajā pasaulē. Piedalījos Rusova hronikas tapšanā un iepazinu eksotisko Dedžimu 19. gadsimta sākumā. Dzīvoju līdzi Budenbroku dzimtai, Bovarī kundzei un Oblomovam, pasēdēju pie mirstošā Ivana Iļjiča gultas. Atkal un atkal atgriezos nesenajā pagātnē – ilgi klejoju pa saulaino Taškentu un nedaudz arī pa astoņdesmito gadu Rīgu un deviņdesmito gadu Jelgavu. Ar latviešu viesstrādniecēm aizbraucu uz Skotiju, bet kopā ar noplukušu kaķi un suni mēģināju uzturēt pansiju pie fjordiem. Aukstā kara laikos pabiju Spānijā un pārliecinājos, cik vieglprātīgi amerikāņi izturas pret kodolieročiem. Dažus neaprakstāmi drūmus gadus pavadīju Santateresā pie Meksikas un ASV robežas. Trīs reizes piedzīvoju holokaustu.Tā ja.

Devos uz Gruziju, nepārskatāmajiem Krievijas ziemeļiem un Tālajiem Austrumiem. Risināju Flobēra papagaiļa mīklu, atjaunoju pazīšanos ar Babu Jagu un nointervēju vienu vampīru. Tiku skaidrībā, kas tad tik mīklains atgadījās ar doktoru Džekilu un misteru Haidu. Kādā naktī pēkšņi apstājās laiks un šķita, ka rīts vairs nekad nepienāks. Iepazinu divas Atlantīdas un fantastisko Camoniju. Veicu jokainus eksperimentus kopā ar Emīlīju Dīvaini, kā arī pavizinājos ar šausmu autobusu. Sīki izpētīju vecu mācītāja māju Norfolkā un kokaīna atklāšanas un lietošanas vēsturi. Iedziļinājos itāļu virtuves jaukumos un augu valsts tumšajās pusēs. Iepazinu visas skaistākās Latvijas bākas un fotografēju visuresošās sūnas. Gads noslēdzās kādā bezcerīgā 1940. gada jūnija pēcpusdienā pie jūras Denkerkā.

 Subjektīvi labākās no šogad lasītajām grāmatām

Šogad bija negaidīti vienkārši izvēlēties labāko lasīto grāmatu –tā ir  Roberto Bolanjo „2666”.
Labākā no klasikas plauktiņa – Tomasa Manna „Budenbroki”

Grāmata ārpus laika, telpas un citām mums ierastām kategorijām –  Mariamas Petrosjanas „Nams, kurā…”.

Labākā non-fiction grāmata – Tonija Džada „Pārvērtēšana”.

Labākā grāmata no svešvalodā lasītajām – Vladimira Nabokova “Весна в Фиальте”.

Labākā zinātniskā fantastika – Margarētas Atvudas „The Year of Flood”.

Labākā grāmata par ceļojumiem – Bils Braisons „Skarbās takas vilinājums”.

Labākā bērnu grāmata (kura iespējams nemaz nav domāta bērniem) – Ingvara Ambjērnsena „Samsons un Roberto”.

Rakstnieks ar vistrakāko fantāziju – Valters Mērss ar „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīvēm”.

Gada garlaicīgākā grāmata – Džastina Kronina “Pāreja”.

Sociālie tīkli

Ar tīklošanos man lāga neiet. Lēnām mēģinu Goodreads sarakstīt pēdējos gados izlasītās grāmatas. bet tas aizņem ellīgi daudz laika, ko tak lietderīgāk būtu izmantot grāmatu lasīšanai vai jebkam citam. Problēmu rada tas, ka izlasītās grāmatas tur ir grūti atrodamas vai bieži vien to nav vispār. Līdz ar to no Goodreads nevaru iegūt arī nekādus jēdzīgus apkopojumus par izlasīto (Excel tomēr ir precīzāks). Tāpat tie mākslīgi aprēķinātie lasāmo grāmatu ieteikumi izskatās visai nepārliecinoši. Toties Goodreads atrodamie cilvēki gan ir ļoti patīkami un interesanti, to tad arī pieskaitu pie šī tīkla galvenajiem plusiem.

Facebook piereģistrējos tikai un vienīgi tāpēc, lai būtu ērtāk sekot jaunumiem grāmatu blogu apkopojumā. Kā negaidīts šīs vietnes blakusefekts nāca atklājums, ka līdzcilvēki, to pārsvarā izmanto, lai sacenstos par nomināciju stulbs/stulba – vēl stulbāks/stulbāka. Bet nu labi, kā zināms no vecām anekdotēm par psihologiem, tad katram ir tiesības lepoties ar to, kāds viņš ir.

Savukārt Twitteris ir milzīga informācijas miskaste. Bet, kā jau visām atkritumu izgāztuvēm, tam piemīt neatvairāma pievilcība, jo retumis gadās uzdurties kādai pērlei. Twitterī atrodamie grāmatu blogeri un dabas fotogrāfi nenoliedzami šo vietni patiesi izdaiļo.

 Citas piezīmes

Decembrī ieviesu e-lasītāju, kas izrādījās foršs un praktiski noderīgs e-štrunts. Pamazām apgūstu elektronisko grāmatu iegādes jaukumus – pietiek ar dažiem klikšķiem, lai izvēlētais romāns iešļūktu tavā lasītājā. Apžēliņ, cik ērti un kārdinoši. Labi, ka e-formas grāmatu piedāvājums latviešu valodā nav īpaši plašs, jo citādi lielākais cietējs būtu mans bankas konts.

Visiem bloga lasītājiem Jaunajā gadā novēlu veiksmi, labu veselību un ar sev būtiskām lietām piepildītu laiku!

Vai grāmatu lasīšana ir dārgs vaļasprieks?

Pirms esmu sākusi lasīšanai izmantot kādu no elektroniskajām uzpariktēm, mazs kopsavilkums par maniem grāmatu lasīšanas paradumiem pēdējo trīs gadu laikā. Vienkārši, lai pēc tam būtu, ar ko salīdzināt, ja radīsies tāda vēlme un lasīšanas ieradumi patiešām mainīsies. Un pie reizes arī par to – vai grāmatu lasīšana ir dārga izklaide?

Vidēji  izlasu apmēram 100 grāmatas gadā, kas galīgi neatbilst vidējiem statistiskajiem rādītājiem šajā valstī un arī līdzcilvēku priekšstatiem par normālu uzvedību. Piedevām es nesmēķēju, neskatos TV un daudz izmantoju sabiedrisko transportu. Atceros, cik izbrīnīta bija VIASAT izplatītāja, kad telefoniski atzinos, ka man mājās nav televizora – Ko tad jūs darāt vakaros? Varbūt pat lasāt grāmatas? Tas izklausījās bezmaz tā, ka es būtu atzinusies, ka tirgoju narkotikas vai spīdzinu un graizu gabalos mazus kaķīšus. Nu ja, bet tāda ir sabiedrība, kurā jādzīvo, neko nepadarīsi. Par laimi starp grāmatu blogeriem daudzlasītāju netrūkst, un tas ir patiešām mierinoši.

Ja lasi tik daudz grāmatas – tās kaut kur vajag dabūt. Vispār pieņemtais uzskats ir, ka mūsdienās grāmatas ir ļoti dārgas, un tās reti kurš var atļauties nopirkt. Tas nav tik viennozīmīgi apgalvojams, jo citādi es jau sen būtu iekūlusies kaut kādās nelāgās finansiālās problēmās. Grāmatu cenas nav vienkārša tēma, bet patiesībā lielo izdevniecību grāmatas parasti man ir izdevies nopirkt par sakarīgām un adekvātām cenām kaut vai tādēļ, ka tās regulāri rīko dažādas akcijas un izpārdošanas. Galu galā viss maksā tik, cik maksā. Tāpat bieži vien par ļoti saprātīgām cenām ir iespējams nopirkt grāmatas angļu un krievu valodā mīkstajos iesējumos ar plānajiem vāciņiem.  Un vispār grāmata nav desa un tās īstā vērtība pēc nocenošanas nemainās. Laba grāmata nav arī dators vai mobilais telefons, tās vērtība katastrofāli nekrītas gada laikā kā dažādiem cilvēku mīlētiem tehnoloģiskiem štruntiem.

 Sarežģītāk ir ar mazo izdevniecību grāmatām, kā, piemēram, „liels un mazs” izdevumiem, kuri nokļūstot līdz grāmatnīcai jau ir nevis vienkārši dārgi, bet, teiksim, to cena nav atbilstoša to saturam, apjomam un tehniskajam izpildījumam. Tā nu gadā es nopērku apmēram 30 līdz 35 grāmatas. Pēdējo trīs gadu laikā vidēji mēnesī es šim nolūkam iztērēju apmēram 15 latus (vai 21 EUR) un viena grāmata ir izmaksājusi 5-6 latus (7 līdz 8.5 EUR). Gan jau kāds tam iebildīs, bet man tā šķiet ļoti samērīga un manām finansiālajām iespējām atbilstoša summa. Kinobiļetēm es tērēju apmēram tikpat naudas, bet ceļojumiem krietni vairāk. Daudzi cilvēki smēķē un mēnesī izkūpina gaisā krietni lielākas summas, bet sabiedrība to uztver saprotoši. Nav arī dzirdēts, ka kāds nevar atļauties smēķēt tikai tāpēc, ka cigaretes ir dārgas. Toties tikko ir runa par grāmatām, tā parastais arguments nelasīšanai ir augstās grāmatu cenas.  Jāatzīstas, ka dažreiz pērku arī lietotas grāmatas vai pat šo to izroku humpalās (nu kur vēl es varētu tikt pie traktāta par puķuzirnīšu audzēšanu par 0.4 latiem (šo summu pārvērtiet eirocentos paši, ja nu kādam ir tāda vēlme)).

Taisnības labad jāatzīst, ka mēnesī par grāmatām iztērētajos 15 latos nav iekļautas dāvanu kartes, bet nav jau tā, ka mani ar tām kartēm visi nomētātu, bet pa kādai gadās. Cilvēkiem dažreiz šķiet, ka dāvanu karte uz teātri, frizētavu vai saimniecības preču veikalu man būs noderīgāka. Nu, protams, noder jau gan, bet prieka no tādām ir krietni mazāk. Vēl traģiskāk ir tad, ja kāds jauks cilvēks vislabāko nolūku vadīts man izdomā uzdāvināt kādu konkrētu grāmatu (to pašu Denu Braunu, piemēram).  Tādos brīžos es pat nevaru saprast kā reaģēt. Un tagad man ir skaidrs, ka grāmatas man droši var dāvināt tikai citi grāmatu blogeri. Viņiem gan tas izdodas neticami labi.

Lai arī ir grāmatas, kuras man patīk pārlasīt vairākas reizes, tomēr lielākā daļa no tām ir vienreizējas lietošanas izstrādājumi. Bet, par laimi, cilvēce ir izgudrojusi kaut ko tik lielisku kā bibliotēkas. Man tuvu mājām atrodas patiesi jauka bibliotēka, kurā uz Ziemsvētkiem tiek konstruētas un rotātas grāmatu eglītes, lasītāju vēlmes dažreiz tiek nolasītas no acīm, un ļoti saprotoši un iecietīgi izturas pret nelieliem grāmatu nodošanas termiņu kavējumiem. Šo iestādi tad arī cenšos izmantot pēc iespējas lietderīgāk un pagaidām tā ir mans galvenais grāmatu avots. Vidēji gadā izlasu apmēram 60 bibliotēkā paņemtas grāmatas. Vispār jau lasīšanai tās paņemu vairāk, bet vienmēr dažas izrādās kaut kādas pilnīgi nelasāmas drausmās šausmas.  Saprotams, ka bibliotēku grāmatas mums netiek dotas gluži par velti – tās ir sarūpētas par nodokļu maksātāju naudu. Un tomēr, kad grāmatvedībā man izsniedz pārskatu par gada laikā ieturētajiem un nomaksātajiem nodokļiem, es, paskatoties uz šīm nepatīkami lielajām summām, sāku domāt, ka tām bibliotēkām tak vajadzētu  būt aprīkotām krietni labāk.

Lai aina būtu pilnīgāka, jāpiemin tās grāmatas, kuras savācu plauktiņā „Lasītājs lasītājam”. Tāds ir ierīkots pie vietējās bibliotēkas durvīm, un tur visi var aiznest liekās un nevajadzīgās grāmatas. Plauktiņš bieži vien ar grāmatām ir pārgāzts. Lai arī tur, protams, ir daudz ne pārāk vērtīgas lasāmvielas, tomēr regulāri var atrast īstas pērles. Un izskatās, ka pirmais, ko cilvēki met ārā parasti ir klasiskā literatūra un pagājušā gadsimta latviešu autori. Man brīžiem paliek trakoti žēl to izmesto grāmatu (jo, ziniet, apkures sezona ir sākusies un apkārt ir daudz privātmāju) un tad es savācos lielu kaudzi ar brīnišķīgām grāmatām. Tad tās izlasu, bet mājās nav daudz brīvas vietas. Tad kaut ko stiepju atpakaļ nolikt, kur paņēmu vai arī savukārt izmetu kaut ko no savām grāmatām. Un nez kāpēc vēl sajūtos vainīga. Jāpiebilst, ka patiešām izcilas grāmatas tur var dabūt pa velti. Tas zināšanai tiem, kas mūžīgi kviec par augstajām grāmatu cenām. Un, nē, mūsdienu bestselleri neietilpst kategorijā izcilas grāmatas, lai gan izdevniecības un arī lasītāji bieži vien apgalvo pretējo.

Kutelīga tēma ir grāmatas elektroniskā formā, kuras ir novilktas internetā. Tā kā man vēl nav e-lasītājs šo iespēju līdz šim izmantoju maz (3 grāmatas gadā). Pārsvarā tās ir bijušas grāmatas krievu valodā, kuras ir bijis sarežģīti nopirkt legāli, jo, piemēram, dažas no tām nav atkāroti izdotas pēdējo piecdesmit gadu laikā. Ar e-lasītāju iespējams, ka situācija mainīsies, bet domāju, ka tad būs lielāka motivācija pirkt grāmatas elektroniskā formātā. Un internetā ir pietiekami daudz labu grāmatu, kuras ir legāli pieejamas arī bez maksas.

Dažreiz aizņemos grāmatas palasīt arī no paziņām, bet reti (2 grāmatas gadā). Savējās aizdodu biežāk, bet tas ir mazliet cits stāsts.

diagramma

Šobrīd apmēram desmit grāmatas gadā izlasu svešvalodās. Viens no iemesliem e-lasītāja iegādei ir cerība, ka izdosies šo skaitli palielināt kaut vai tāpēc, ka e-grāmatu piedāvājums latviešu valodā nav pārāk plašs. Bet cerības ne vienmēr piepildās.

Tātad kopsavilkums ir, ka šobrīd nopērku 30% no izlasītajām grāmatām. Vai e-lasītājs kaut ko šajā ziņā būtiski mainīs būs iespējams pateikt pēc gada. Vai diviem.

2012. grāmatu gads

Jaunā gada sākumā laikam ir pavisam dabiski atskatīties uz aizgājušajā gadā notikušo, uzbužināt spalviņas un samērīties ar citiem grāmatu blogeriem ar izlasīto grāmatu plauktu metriem. Katram no mums ir savas vājības. Man, piemēram, patīk niekoties ar Excel tabulām, tāpēc varu precīzi pateikt, ka 2012. gadā esmu izlasījusi tieši 100 grāmatas un kopā 31451 lappusi. Nezinu, cik metri ietilpst 100 grāmatās, bet sakraujot tās visas kaudzē, noteikti varētu izveidot mazu dekoratīvu grāmatu eglīti, kurai galā uztupināt svecīti. Un, ak, šausmas – veselas 19 diennaktis pagājušajā gadā es esmu pavadījusi lasot un līdz ar to šajā laikā neesmu bijusi brīvi pieejama līdzcilvēkiem. Tā ja.

Patiesībā jau izlasīto grāmatu daudzums neko nenozīmē – ir bijuši gadi, kad izlasu tikai kādas 10-20, ir bijuši gadi, kad izlasu pat vairāk nekā Asmo. Tāpat ir skaidrs, ka visas grāmatas nekad neizlasīsi. Sāku pat apdomāt, kā no literārās cūkas visēdājas pārtapt par literāro ņergu, kas būtu mazliet izvēlīgāka attiecībā uz lietām, ar kurām piesārņot savas smadzenes. Un vai tas vispār ir iespējams? Stingra literārā diēta visdrīzāk kādā brīdī mani novestu pie slimīgās pārrīšanās ar lubenēm un detektīviem. Tomēr, lai kaut ko darītu lietas labā, ieviesu blogu – lai sāktu mazāk lasīt, bet vairāk domāt. Šajā gadā nekādu citu apņemšanos man nebūs.

 martenssc0073823_4a07692165554200px-The_Sense_of_an_Ending457-1

Pavisam īsi par dažām grāmatām, kuras man patika gribu pieminēt īpaši:

Dorisa Lesinga „Zeltītā piezīmju grāmata” – man vietām gribējās ar autori kārtīgi pastrīdēties, bet vispār episks sacerējums, par sievietēm pagājušā gadsimta vidū.

Džons Lekarē „The Spy Who Came in from the Cold” – ļoti cilvēcīgs, drūms un traģisks spiegu stāsts.

Jans Kross „Profesora Martensa aizbraukšana” – pirmā iepazīšanās ar igauņu vēsturisko romānu autoru, tagad uz visu mūžu atcerēšos, kāda ir Faberžē uzvārda igauniskā izcelsme.

Pols Osters „Music of Chance” – negaidīti biedējošs stāsts par izvēli, brīvību un nespēju būt brīvam.

Johans Volfgangs Gēte „Vilhelma Meistara mācekļa gadi” – tik vecmodīgi, tik drausmīgi romantiski, bet lasot tik perfekti var izjust, ka cilvēki pēdējo gadsimtu laikā nav mainījušies un nav kļuvuši gudrāki ne par mata tiesu.

Terijs Prečets „Nation” – smieklīga, gudra un mazliet skumja grāmata par pasaules bojāeju.

Ļevs Tolstojs „Anna Kareņina” – absolūta klasika, bet vislabāk to ir izlasīt pašiem, nevis paļauties uz citu viedokļiem.

Džūljens Bārnss „The Sense of an Ending” – manā uztverē gandrīz perfekta grāmata.

Nu labi, jāatzīstas, ka ar prieku un interesi lasīju lielāko daļu no 2012. gada simtnieka, bet par visām rakstīt ir slinkums. Bet ar labu vārdu gribas pieminēt arī tādus autorus kā Jasunari Kavabatu, Kristoferu Išervudu, Hovardu Lavkraftu, Čārlzu Bukovski, Teodoru Dreizeru, Etgaru Keretu, Haruki Murakami, Ursulu Le Gvinu, Nilu Geimenu, Andrē Malro, Tomasu Hārdiju, Džonu Steinbeku, Viktoru Peļevinu, Čaku Palanjuku, Edvardu Vitmoru, Ulfu Ēriksonu. Un gan jau kādu piemirsu.

Ekselis apgalvo, ka pēc lappušu skaita visvairāk es pagājušajā gadā esmu lasījusi Lekarē, Murakami un Ļevu Tolstoju. Nav iemesla tam neticēt.

Labākie lasītie ceļojumu apraksti bija Elvitas Rukas un Aijas Bley grāmatiņas par 15 jukušajā avīm. Bet ņemiet vērā, ka es tās vērtēju ļoti subjektīvi. Tie ir stāsti par to, kas tagad notiek valstī, kurā es kādreiz dzīvoju. Vienu otru no aprakstītajām vietām atceros vēl no bērnības.

Labākās bērnu grāmatas bija Roba Regera un Džesikas Gruneres „Emīlija dīvaine. Pazaudētās dienas” un Narinē Abgarjanas „Манюня”. Grega dienasgrāmatām arī nebija ne vainas, bet negantās armēņu meitenītes un Emīlija mani aizrāva vairāk.

Lielākās vilšanās bija Elizabetes Kostovas „Gulbja nolaupītāji”, Kristīnes Ulbergas „Zaļā vārna”, Džīnas Ouelas „Alu lāča klans” un Levana Beridzes „Fora”.

Lielākā draņķība, ko izlasīju un, kas mierīgi varētu pretendēt uz nomināciju „Sliktākā metaforiskā grāmata par kukaiņiem” ir Dāvida Zafīra „Draņķa karma”.

Dīvaina sakritība, bet trīs grāmatām nosaukumā bija vārds Berlīne – „Atvadas no Berlīnes”, Berlīnes papeles” un „Berlīne, Aleksandra laukums”.

Pietiks par statistiku un cipariem. Nobeigumā grāmatu blogeru dāvanu saraksts, kurš izrādījās negaidīti interesants un daudzsološs un kuras noteikti gribu šī gada laikā izlasīt. Vēlreiz paldies dāvinātājiem!

No Lasītājas pavisam svaigā Heli Lāksonenas “Kad gos smei”.

No Doronikes mazliet provokatīvā Mjūrielas Bārberī “Eža elegance” un Dinas Rubīnas “На солнечной стороне улицы”.

No Ms Marii Vladimira Nabokova stāsti “The Stories of Vladimir Nabokov”.

No Evijas ļoti sirsnīgā grāmatiņa „Puķes Aldžernonam”

No Asmo jauka grāmatiņa angļu mēlē “Cocaine an unauthorised biography” Dominic Streatfeild.