Category Archives: Par lasīšanu

Atrasts grāmatā

Šis ir mans veltījums papīra grāmatām. Neizbēgami, bet drīzumā arī man nāksies sākt izmantot e-grāmatas. Tomēr papīra grāmatām piemīt un vienmēr piemitīs savs šarms – starp citu tāpat kā māla plāksnītēm, papirusa ruļļiem un pergamenta izstrādājumiem.
Papīra grāmatās var atrast ne tikai prieku, zināšanas un intelektuālus diskursus. Dažreiz gadās pavisam reāli, materiāli un taustāmi atradumi. Un šoreiz es ar tiem nedomāju grāmatu utis. Lai gan grāmatas bieži pērku grāmatnīcās, tomēr daudz izmantoju arī vietējās bibliotēkas krājumus vai akciju „lasītājs lasītājam”, vai arī vienkārši izvelku no ārā mešanai paredzētajām kastēm. Un lasītas grāmatas mēdz būt pārsteigumu pilnas. Tak papīra grāmatas formāts pats par sevi ir ļoti parocīgs dažādu plakanu lietu uzglabāšanai.

  1. Biļetes braukšanai sabiedriskajā transportā. Šo kategoriju izdalīju atsevišķi, jo bibliotēkas grāmatās tās var atrast bieži. Galu galā lasīšana ir populārā nodarbe pastāvīgo sabiedriskā transporta lietotāju vidū. Biļetes ir interesanti papētīt – kad un uz kurieni braukts. Ja biļete ir atstāta grāmatā, tad visdrīzāk lasītājam nav izdevies tikt līdz tās beigām. Tad var paprātot, kas gan viņam nav paticis un kāpēc viņš ir paguris tieši šajā vietā.
  2. Citi dokumenti. Grāmatās var atrast visdīvainākos dokumentus. Piemēram, kvītis par iemaksām pensionāru pašpalīdzības fondos par mirušajiem biedriem, kaķa potēšanas pasi vai biedru tiesas protokola norakstu. Vecu dokumentu dzīvošanai grāmatās nav ne vainas. Bet pasarg Dievs no nelaimes nejauši iebāzt grāmatā kādu vajadzīgu un svarīgu dokumentu. Tas var pazust ar galiem un bez maz sāku ticēt, ka visas grāmatas ir savienotas ar ārpus dimensijām eksistējošo L-telpu, kurā var notikt pilnīgi viss.
  3. Vēstules un atklātnītes. Tās parasti ir gadījušās personīgajās grāmatās, tāpēc ir mazliet mīļi atrast un izlasīt kādu vecu 8. marta apsveikuma kartiņu ar sarkanām tulpēm.
  4. Nauda – dažādu laiku un dažādu nominālu. Saprotamu iemeslu dēļ bibliotēkas grāmatās to atrast negadās, bet ir sanācis izmantot par grāmatzīmi piecīti un pēc laika to laimīgi atrast. Laikam ir vesels urbāno leģendu klāsts par grāmatas noslēptu naudu, tās aizmiršanu, šo grāmatu nodošanu makulatūrā un tamlīdzīgi. Dzīvē ar to neesmu saskārusies.
  5. Grāmatzīmes. Tagad daudzās grāmatās tās tiek iemontētas jau ražošanas procesā, bet savulaik tās bija populārs sadzīves priekšmets. Varēja būt gan no papīra, gan austas vai mezglotas.
  6. Piezīmes, atzīmes un pasvītrojumi. Bibliotēkas grāmatās tādi šad tad gadās, lai gan manis lasītajās reti. Šķiet, ka visvairāk no tā cieš dažādas atziņu grāmatas Koelju un Gilbertes stilā un skolas programmu obligātā literatūra. Man tie netraucē, dažreiz ir interesanti redzēt, kam uzmanību pievērsuši citi lasītāji.
  7. Ieraksti – veltījumi un dāvinājumi. Parasti atrodas lietotajās grāmatās. Kādreiz grāmatas bija populāra dāvana skolas izlaidumos un dažādās jubilejās. Vispār ir jauki palasīt pirms pusgadsimta vai senāk rakstītus uzmundrinošus novēlējumus cilvēkam, kurš varbūt vairs nemaz nav mūsu vidū, un paskatīties, kurš no dzejniekiem ir bijis modē pirms Kornēlijas Apškrūmas.
  8. Augi. Grāmatas ir ērts palīglīdzeklis dažādu nelielu augu vai to daļu herbarizēšanai. Man ir nelāgs niķis tajās iebāzt un nospiest kādu interesantu ziedaugu vai sūnu, bet grāmatām tas par labu nenāk. Vienā bibliotēkā paņemtā grāmatā atradu pat mazu, trauslu, izkaltētu apaļlapu raseni pilnā augumā. (Rasene ir tikai purvos sastopams sīks, kukaiņēdājs augs)
  9. Dzīvnieki. Reiz man no bibliotēkas grāmatas izkrita herbarizēts ods. Mūsu ciems atrodas purvainā vietā un odi savas aktivitātes periodos ir īsta sodība. Pilnīgi saprotu vēlmi tos iemānīt grāmatā, lai pēc tam to uzvaroši aizsistu ciet.
  10. Mati un skropstas. Šķiet, vienreiz bija arī naga fragments. Liecība par to, ka grāmatas ir lasījis dzīvs cilvēks, nevis astrālais ķermenis. Pie šīs pašas kategorijas varētu pieskaitīt arī pirkstu nospiedumus, kādu sabrūnējušu asins pilīti vai traipus, par kuru izcelsmi pat negribas domāt. Šādi atradumi vedina uz domu sākt nodarboties ar melno maģiju.
  11. Cepumu drupačas. Reti, bet gadās, ka no bibliotēkas grāmatām kaut kas izbirst. Nav forši, bet izturos saprotoši. Lasītājs jau nevar pārtikt tikai no garīgās barības vien.
  12. Apelsīnu smarža. Īstermiņa atradums un visbiežāk ziemā. Gadās atšķirt lappusi un sajust ne ar ko citu nesajaucamo smaržu. Varu pat iedomāties, kā iepriekšējais lasītājs ir lēnām lobījis oranžo augli, nespēdams atrauties no grāmatas.

Sibillas dzīve grāmatās

Pateicoties Lasītājas laipnajam uzaicinājumam pastāstīt par savu dzīvi grāmatās, arī man paslīdēja kāja uz blogu rotaļām.

Noteikumi ir vienkārši:

1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi

2) atbildi uz pieciem jautājumiem

3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.

Pēc izcelsmes esmu margināla radība – kuršu un latgaļu mikslis puse uz pusi. Bērnībā kā pašu par sevi saprotamu lietu uztvēru to, ka vecvecāki katrs ar mani runā atšķirīgā un nedaudz dīvainā dialektā. Arī tagad mani nemulsina tādi vārdi kā strimalas, knauši, krizdoles, ļeišanka vai iuksts.

Pēdējos desmit gadus dzīvoju un strādāju laukos. Tie ir tādi ērti un labiekārtoti lauki ar sakarīgu infrastruktūru, rurālā teritorija, ziniet, bet pieļauju, ka skatu punkts uz pasauli no šejienes ir mazliet atšķirīgs.

1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)

Lasīšana – tā ir smalka lieta. Piemēram, viena mana vecmāmiņa savā mūžā nebija izlasījusi nevienu grāmatu. Savukārt otra brīvi lasīja trīs valodās –latviešu, krievu un vācu, bet pēc visa savā garajā dzīvē pieredzētā, pēdējos desmit gadus nepārtraukti lasīja, atkal un atkal pārlasīja tikai vienu grāmatu, jo tajā par dzīvi bija pateikts akurāt viss, ko cilvēkam vispār būtu vērts zināt. Šī grāmata bija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”. Pavisam nopietni. Tā nu manā grāmatu plauktā atrodas iespējams visnolasītākais „Mērnieku laiku” eksemplārs Latvijā.

Ja atmetam tik ekstrēmus piemērus, tad manā bērnībā vairāk vai mazāk lasīja visi. Kā jau pie latviešiem praktiskajiem ir parasts, tad literatūra iespēju robežās tika izmantota saimniecībā lietderīgi. Piemēram, ja vajadzēja smukus un izteiksmīgus vārdus teļiem, tad ērti varēja paņemt kādu romānu un nosaukt tos, teiksim, par Haraldu un Modu. Šis niķis man piemīt vēl joprojām.

Man pietiekami daudz lasīja priekšā, tomēr agri apjautu kādas priekšrocības dod spēja lasīt pašai. Lai gan mājās grāmatu netrūka, kad sāku iet skolā un atradu tuvāko bibliotēku, no sajūsmas gandrīz vai noģību un pārrados no turienes ar septiņām grāmatām pārbāztajā mugursomā, kuras nedēļas laikā arī mierīgi izlasīju. Šķiet, ka tobrīd mani vecāki sāka nopietni apdomāt, ko tādu viņi ir izdarījuši nepareizi.

Grūti nosaukt vismīļāko bērnības grāmatu. Patika Lindgrēnas „Salsvārnas salas vasarnieki” un „Emīla nedarbi”, Zentas Ērgles hīti „Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi”, „Uno un trīs musketieri”, „Starp mums meitenēm runājot”, Nosova īsais ievads kapitālisma sistēmā „Nezinītis uz Mēness”, Pola Bernā kriminālais „Zirgs bez galvas”, Baumerta „Alfons Trīcvaidziņš”, Aleksandra Volkova plaģiātiskā, bet fantastiskā sērija par Smaragda pilsētu, Kestnera „Divas Lotiņas”, „Punktiņa un Antons”. Vēl daudzas citas, bet pietiks. Par bērnības grāmatām mierīgi var uztaisīt atsevišķu tēmu.

2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Kopš iemācījos lasīt, grāmatu izvēlē biju diezgan neatkarīga un izteikti ietiepīga. Tā sešu gadu vecumā bez jebkādiem kompleksiem visiem par šausmām izlasīju Džojas Ādamsones „Dzimusi brīvībai”. Diez vai toreiz kaut ko no lasītā sajēdzu, tikai atceros, ka pēc tam bija ļoti skumji un ilgi domāju par pazudušajiem lauvēniem nez kur esošajā Āfrikā – un kas tā par stulbu brīvību, kurā visiem beigās ir jānomirst.

3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Divdesmit un trīsdesmit gadu vecumā lasīju samērā maz, tajā laikā dzīvē bija citas prioritātes. Daudz vairāk mani ietekmēja pusaudžu vecumā lasītais. Tolaik aizrāvos ar zinātnisko fantastisku – Azimovs, Lems, Strugacki, Bredberijs – šīs grāmatas labi iederējās tajā laikā un tajās izjūtās.

Pie būtiskām grāmatām, kuras man tad bija svarīgas, noteikti jāpiemin Aksela Muntes „Stāsts par Sanmikelu”, Hārperes Lī „Kas nogalina lakstīgalu”, Vonnegūta „Kaķa šūpulis” un „Lopkautuve Nr. 5”. Nekas oriģināls, absolūti klasiskas vērtības. Jebkuru no tām varu labprāt pārlasīt arī tagad.

4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Lasu samērā daudz., tāpēc šajā punktā vislabāk iederētos neliels saraksts ar vismaz 20 grāmatām. Tomēr tad šo ierakstu šodien nepabeigšu. Pirmā grāmata, kas ienāca prātā ir James Jones „From Here to Eternity” – nemūžam nebūtu ticējusi, ka mani varētu aizraut šovinistiska un rupja militārista atzīšanās mīlestībā US armijai 900 lappušu apjomā. Tomēr tā viņu nemīl. Tā gadās.

Bloga rakstīšana manus paradumus iespaidot vēl nav paspējusi. Citu grāmatu blogu lasīšana gan. Pēdējā laikā tā ir kļuvusi par lietu, kuru iespējams vajag iekļaut nākamajā punktā pie guilty pleasure.

5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Gadās, ka palasu arī kaut ko totāli draņķīgu, bet reti no tā gūstu kādu prieku. Tāpēc guilty pleasure kategorijā iekļaušu savu vājību uz dažu Āzijas režisoru filmām. Tikai viņi ir spējīgi uz tik fantastisku vizualitāti un tik elegantu cietsirdības un sentimentalitātes apvienojumu.

Lielākā daļa zināmo grāmatu blogeru jau ir izteikušies, bet par savu dzīvi grāmatās varētu pastāstīt arī Santa, kurai ir pašai sava bibliotēka.