Sērija “Brīnumzeme”

Turpinot pārskatīt gramatu plauktus, nākamajā atrodas “Brīnumzemes” pasaku grāmatu sērija. Kopā tajā no 1971. līdz 1994. gadam ir iznākušas 43 grāmatas. Saraksts ir sastādīts atbilstoši publicēšanas secībai, kura ir atrodama uz šīs sērijas izdevumu iekšējiem vākiem. Izdošanas gadi ir ņemti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas kataloga informācijas.

  1. MELNĀ PĒRLE – Āfrikas tautu pasakas, 1971.
  2. TRĪS APELSĪNI – itāliešu tautu pasakas, 1971.
  3. HONZA – čehu tautu pasakas par jaunāk brāli, 1972.
  4. ZEMENĪTES SNIEGĀ – Japānas salu pasakas, 1972.
  5. SAULES MEITA – gruzīnu tautas pasakas, 1972.
  6. RĪTA ZVAIGZNES DĒLS – Jaunās pasaules indiāņu pasakas, 1974.
  7. GUDRAIS PAPAGAILIS – Indijas pasakas, 1973.
  8. TRĪS LABAS LIETAS – latviešu tautas pasakas, 1974.
  9. PATIESĪBAS PUTNS – spāņu un portugāļu pasakas, 1974.
  10. ZELTA ROZE UN SUDRABA ROZE – angļu tautas pasakas, 1974.
  11. BRĪNUMJAUKĀ DAIĻAVA – krievu brīnumu pasakas, 1974.
  12. SKAISTĀKĀS 1001 NAKTS PASAKAS – arābu pasakas, 1975.
  13. DZĒRVES SPALVA – Ziemeļu tautu pasakas, 1975.
  14. STIPRINIEKS AGERANS – rumāņu tautas pasakas, 1976.
  15. TEIKSMAINAIS DĀRZS – kazahu tautas pasakas, 1976.
  16. AIJS UN ZELTA TABAKDOZE – baltkrievu tautas pasakas, 1977.
  17. SAULES ZIRGS – slovaku tautas pasakas, 1978.
  18. PIE ZELTAVOTA – poļu pasakas, 1978.
  19. LIELĪBNIEKS UN MILŽI – balkāru un karačaju pasakas, 1979.
  20. CIRCENIS PELNOS – franču tautu pasakas, 1979.
  21. BRĪNUMĀZIS – vjetnamiešu tautu pasakas, 1979.
  22. GULBJU KARALIENE – lietuviešu tautas pasakas, 1980.
  23. AKMENS LAUVA  – tibetiešu tautas pasakas, 1980.
  24. MEITENE AR ZELTA MATIEM – armēņu tautas pasakas, 1981.
  25. ZELTA VĒRPĒJAS – igauņu tautas pasakas, 1981.
  26. PIPARIŅŠ – Dienvidslāvijas tautu pasakas, 1982.
  27. PADIŠAHS UN PAPAGAILIS – uzbeku tautas pasakas, 1983.
  28. TRĪS PATIESĪBAS – Gvinejas-Bisavas pasakas, 1983.
  29. ARATS UN LAUVA – mongoļu pasakas, 1983.
  30. PIECI LABI DRAUGI – Birmas tautu pasakas, 1984.
  31. SESTDIENAS ŪDENS – moldāvu tautas pasakas, 1985.
  32. ZAĶIS UN LEOPARDS – Angolas tautu pasakas, 1986.
  33. BURVJU VIJOLE – ukraiņu tautas pasakas, 1986.
  34. MŪŽĪBAS KALNI – ķīniešu tautas pasakas, 1987.
  35. PELNRUŠĶIS UN TROLLIS – norvēģu tautas pasakas, 1987.
  36. SĒRDIENE-ZELTAINE – bulgāru tautas pasakas, 1988.
  37. TĒVA PADOMS – tadžiku tautas pasakas, 1988.
  38. DRAUDZĪBAS NOSLĒPUMS – azerbaidžāņu tautas pasakas, 1989.
  39. TRĪS NAUDIŅAS – abhāzu tautas pasakas, 1991.
  40. LAIMES PUĶE – čigānu tautas pasakas, 1992.
  41. PRINCESE KOKĀ – vācu tautas pasakas, 1994.
  42. LAIMES LUTEKLIS – albāņu tautas pasakas, 1994.
  43. BURVJU KIMONO – japāņu tautas pasakas, 1994.

Sprīdīša bibliotēka

Uzlūkojot savus grāmatu plauktus, radās doma uzrakstīt dažas subjektīvas piezīmes par “Sprīdīša bibliotēku”. Tā nenoliedzami ir interesanta parādība latviešu grāmatniecībā, un pieļauju, ka līdz šim nav pietiekami novērtēta, jo noteikti ir lielā mērā ietekmējusi savu jauno lasītāju apziņas un gaumes veidošanos deviņdesmitajos gados. Pavisam “Sprīdīša bibliotēkā” ir iznākuši 25 sējumi un tajos ir iekļautas vairāk kā 50 bērnu grāmatām. Starp tām ir gan pasakas, gan latviešu  bērnu literatūras klasika, gan brīnišķīgi Astrīdas Lindgrēnes, Tuves Jansones, Džanni Rodāri un citu bērnu literatūras autoru darbi, gan mazāk zināmas somu, spāņu un nīderlandiešu bērnu grāmatas. Nav aizmirsti arī tādi autori kā Žils Verns, Marks Tvens un Tomass Main-Rīds. “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumiem  ir plaši un izglītojoši pēcvārdi par grāmatu autoriem, ievietoto darbu tapšanas laiku un apstākļiem, kā arī katras grāmatas beigās ir pievienoti skaidrojumi lietām un jēdzieniem, ko jaunie lasītāji varētu nezināt.  Šīs sērijas izdevumi ir ilustrēti, iesieti  kārtīgos, cietos,  glancētos  vākos, un katra no grāmatām ir 400 līdz 500 lappušu bieza. “Sprīdīša bibliotēka” padomju standarta lakotajā sekcijā izskatījās glīti un atturīgi cēli, tā izcēlās ar interesanto sējumu numuru izvietojumu uz grāmatu muguriņām, un uzreiz kļuva par latviešu inteliģences privāto bibliotēku neatņemamu sastāvdaļu līdzīgi “Apvāršņa”sērijai un Raiņa kopotajiem rakstiem. Bet, kad nesen aizgāju uz vietējo bibliotēku ar domu nofotografēt pilnu “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumu, to vairs plauktos neatradu. Izrādījās, ka vidusmēra  mūsdienu bērns ieraugot pustūkstoti lappušu biezu, turklāt tik sīkiem burtiņiem nodrukātu grāmatu, bļaudams aizskrien prom, jo tādu grāmatu lasīšanu uzskata par kaut kādu īpaši izsmalcinātu spīdzināšanas veidu, un, iespējams, ka viņam patiešām tas varētu samaitāt smadzenes. Tā kā vairākus gadus neviens neko no šīs sērijas nebija ņēmis lasīšanai, grāmatas ir tikušas pārceltas uz bibliotēkas fondiem un iebāztas dziļi jo dziļi slēgtos, stumdāmos bleķa skapjos.  Iespējams, pat kopā ar tādu literatūru, ko godīga lauku bibliotēka nemaz publiski pieejamajos plauktos neliek  kā, piemēram, skandalozo “SP”. Tomēr nudien jāpriecājas, ka šīs grāmatas nav norakstītas un vajadzības gadījumā ir lasītājiem pieejamas.

Jā, nu kāpēc tie Sprīdīša burti ir tik sīki, un kā vispār varēja izdot bērniem tik nedraudzīga formāta grāmatas? Te ir jāatceras netālā pagātne. Pārlapojot Periodikā atrodamos materiālus, varam uzzināt, ka iecere izdot “Sprīdīša bibliotēku”25 sējumos radās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, un tās mērķis bija iepazīstināt lasītājus ar pasaules bērnu literatūras klasiku un veicināt humanitāro izglītību sabiedrībā, kas izklausās patiešām jauki. Tālajā 1986. gadā tika uzsākta parakstīšanās uz šīs sērijas iegādi. Tas nozīmē, ka grāmatas pēc izdošanas varēja iegādāties tikai tie pilsoņi, kas grāmatnīcā bija parakstījušies, ka sēriju pirks un saņēmuši šo faktu apliecinošo kvīti. Tādiem pilsoņiem, kas nebija parakstījušies, nemaz šitādas grāmatas sākumā nepārdeva. Parakstoties vajadzēja iemaksāt veselu rubli, kuru solīja atskaitīt no pēdējās grāmatas vērtības (maiteklis, nevienam šo rubli pēc tam nekur neatskaitīja). Tagad šķiet neticami, bet cilvēki patiešām stāvēja garās rindās pie parakstāmās literatūras grāmatnīcām, lai tikai pieteiktos uz iespēju nopirkt “Sprīdīša bibliotēkas” grāmatas. Pieteicās vairāk nekā 100 000 gribētāju. Tāds ieinteresētu pircēju skaits, kas pusi no grāmatas vērtības jau ir iemaksājuši avansā, varētu būt jebkura mūsdienu latviešu grāmatu izdevēja slapjais sapnis. Pirmie sējumi tika  izdoti 135 000 eksemplāru lielā tirāžā. Tomēr tas bija Padomju Savienības sabrukšanas laiks un gandrīz viss bija deficīts. Papīrs jau nu noteikti. Pat tualetes papīrs nebija brīvi nopērkams, nemaz nerunājot par grāmatu drukāšanai piemērotu materiālu. Lielākā daļa tā laika izdevumu ir ļoti sliktas kvalitātes. Arī tipogrāfiju iekārtas bija morāli un fiziski novecojušas. Tā nu “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana tolaik bija ļoti apjomīgs un poligrāfiski sarežģīts pasākums. Vispirms jau viena sējuma pilnas tirāžas nodrukāšanai bija nepieciešamas aptuveni 100 tonnas papīra, ko veda no Kaļiņingradas apgabala Sovetskas (kādreizējās Tilzītes). Teksta drukāšana norisinājās Vienības gatvē. Tālāk visas 100 tonnas tika pārvestas uz Kartogrāfijas fabriku, lai tur tās salocītu loksnēs, kas beigās tika aizvestas iesiešanai uz vēl divām citām Rīgas sietuvēm. Starp citu, piekto sējumu drukāja Možaiskā, jo izdevējs kaut kādu iemeslu dēļ nebija varējis vienoties ar tuvākām tipogrāfijām. Nu, lūk – visa šī deficīta un sarežģītās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ, saprotams, ka papīrs tika taupīts un maksimāli blīvi apdrukāts, un patiesībā jau visi teksti tolaik tika drukāti ar ļoti sīkiem burtiem. Pietiek paskatīties tā laika žurnālus kā “Avots”. Tomēr jāpiebilst, ka sākot ar 13. sējumu burtu izmērs palielinās tiktāl, ka to var droši lasīt arī mūsdienu lasītāji. Tas gan uzreiz samazināja šo izdevumu satura apjomu un pēdējos sējumos ir iekļauts mazāk grāmatu nekā pirmajos.

Jāatceras arī, ka sērijas sagatavošanā ar tā laika visai ierobežotajām tehniskajām iespējām bija jāiegulda liels darbs. Piemēram, 3. sējumu izdošanai gatavoja veselus divus gadus. Līdz ar to “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana ļoti iekavējās. Sēriju bija paredzēts pabeigt līdz 1994. gadam, bet saprotamu iemeslu dēļ pēdējais sējums iznāca tikai 2002. gadā. Iespējams, ka gausā sējumu iznākšana vai sērijas 2. un 3. sējuma ne pārāk aizraujošais saturs, bet vairāk jau pārmaiņas ekonomikā un cilvēku neuzticamā daba bija pie vainas, ka tālākos sējumus pircēji vairs tik knaši neizņēma. Jau 1990. gadā grāmatnīcu vadītāji dažādos preses izdevumos izmisīgi sauca pie disciplīnas neapzinīgos pircējus, jo “Sprīdīša bibliotēkas” pirmie četri sējumi skumji apputot noliktavās. Pamazām kritās sērijas grāmatu tirāža, un 1995. gadā tās izdevējs skumji paziņoja, ka 12. sējums tika izdots tikai 65 000 eksemplāru (pieļauju, ka tāds vienas grāmatas tirāžas apjoms vēl joprojām varētu būt latviešu izdevniecību slapjais sapnis). Nepalīdzēja arī tas, ka pircēji, kas bija iegādājušies visus šos izdevumus, varēja piedalīties izlozē, kuras galvenā balva bija ceļojums uz Angliju. Laika gaitā mainās arī izdevniecības. Sēriju sāka izdot Liesma, 1989. gadā no tās atdalījās apgāds Sprīdītis, kas specializējās tieši bērnu literatūras izdošanā, bet pēdējās grāmatas izdod apgāds Rasa.

Lai gan neesmu cēlusies no inteliģentas latviešu ģimenes, tomēr arī mēs bijām parakstījušies uz “Sprīdīša bibliotēku” un apzinīgi pirkām pirmos sējumus. Pirmā grāmata “Pasaku pasaulē” bija pasakaini jauka. Otrais sējums jau bija vilšanās, jo tajā iekļautās latviešu klasiķu bērnības atmiņas mums sen jau bija plauktā un sen arī bija izlasītas. Trešais sējums ar krievu klasiķiem bija vēl lielāka vilšanās, jo man pat bērnībā nebija intereses ne par krievu muižnieku, ne proletariāta atmiņām. Tālākie izdevumi kļuva interesantāki, bet galvenā problēma nekur nepazuda – mūsu neinteliģentajai ģimenei gandrīz visas šīs grāmatas jau sen bija mājās atsevišķos izdevumos un ne visai gribējās piebāzt plauktus ar to dublikātiem, jo vieta tur diemžēl bija un vēl joprojām ir ierobežota. Patīkams izņēmums bija septītais sējums ar līdz tam laikam nepublicētiem Lindgēnes un Jansones darbiem. Turklāt, lai pasteidzinātu 8. sējuma iznākšanu  1992. gadā sērijas pircējiem bija jāiemaksā jau 65 rubļus un jāpārreģistrē abonementu. Vispār tolaik ikdienā aktuālas bija dažādas citas problēmas – vai vispār būs apkure, un, vai kāds tevi nenodurs, iznākot pa durvīm, kā kaimiņienes draugu. Un tā mēs nolēmām nepasteidzināt 8. sējuma iznākšanu. Patiesībā arī bērnība sen bija pagājusi un pēdējos sējumus pat nepaņēmu lasīšanai no bibliotēkas, un tikai tagad sāku skatīties, ka dažas Sprīdīša grāmatas tomēr vēl varētu izlasīt.

Par “Sprīdīša bibliotēku” ir dzirdēti dažādi viedokļi  – gan, ka tā ir pelēka un ilustrācijas nav bijušas tik krāsainas un izteiksmīgas, kā gribētos, gan jau minētais burtu mazais izmērs un apgrūtinājumi lasīšanai, gan daudzu veco grāmatu pārpublicēšana un dublēšana, gan grāmatu dīvainais formāts – bērniem domātas grāmatas, kas nez kāpēc izskatās pēc pieaugušo literatūras izdevumiem. Tomēr ar visiem trūkumiem “Sprīdīša bibliotēka” ir īpaša ar plašo bērnu literatūras klasikas apkopojumu, komentāriem, izzinošo vērtību, savam laikam kvalitatīvo poligrāfiju un tās tapšanā ir ieguldīts milzīgs daudzu cilvēku darbs, kas paveikts no visas sirds, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem tajā laikā. Daudzi deviņdesmito gadu bērni atceras, kā ar šo sēriju ir sākusies viņu mīlestība uz grāmatām. Nu, un vienkārši šajā sērijā ir iekļauts ļoti daudz lieliskas literatūras. Tomēr, kopš mūsdienu pasaulē mājās grāmatas vairs nav pieņemts turēt, neskaitāmi “Sprīdīša bibliotēkas” sējumi ir izmesti makulatūrā un devušies nebūtībā. Saprotams, ka ne visiem pašreizējiem sērijas īpašniekiem būs interese paturēt šīs grāmatas, un tas ir tikai normāli. Tomēr būtu jauki, ja tās neizmestu atkritumu konteinerā, bet vismaz aiznestu uz kādu grāmatu maiņas punktu vai mēģinātu atdot FB grāmatu maiņas grupās. Skaidrs, ka pieprasīti un meklēti tur lielākoties ir pēdējie sērijas sējumi, bet varbūt atradīsies kāds gribētājs arī pirmajiem. Jaunas grāmatas tagad ir ļoti dārgas, bet vecās ar tieši tādu pašu saturu mēs bieži vien varam dabūt par brīvu, un vienmēr ir labi dot iespēju grāmatai turpināt savu dzīvi un iepriecināt jaunus lasītājus.

Visu “Sprīdīša bibliotēkas” sērijas grāmatu sarakstu var atrast šeit.

Sprīdīša bibliotēka, grāmatu saraksts

Bērnu literatūras klasikas sērijā “Sprīdīša bibliotēka” izdoto grāmatu saraksts. Izmantota informācija no Latvijas Nacionālās bibliotēkas kataloga, jo ne visi sējumi ir atrodami manā plauktā.

  1. Sējums. “Pasaku pasaulē” Šarls Pero, Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis, Hans Kristiāns Andersens, Jākobs un Vilhelms Grimmi, u.c. Rīga: Liesma, 1986.
  2. Sējums. “Mans dzīves rīts: atmiņas iz bērnu dienām” Doku Atis. “Anneles stāsti” Anna Brigadere. Rīga: Liesma, 1987.
  3. Sējums. “Bērnība” Ļevs Tolstojs, “Bērnība” Maksims Gorkijs “Ņikitas bērnība” Aleksejs Tolstojs. Rīga: Liesma, 1988.
  4. Sējums. “Bez ģimenes” Hektors Malo. Rīga: Liesma, 1989.
  5. Sējums. “Pinokio piedzīvojumi: stāsts par koka lelli” Karlo Kollodi, “Sīpoliņa piedzīvojumi”, “Dželsomīno Melu zemē” Džanni Rodāri. Rīga: Sprīdītis, 1990.
  6. Sējums. “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē” Lūiss Kerols. “Pīters un Vendija” Džeimss Metjū Berijs. “Stāsts par doktoru Dūlitlu” Hjū Loftings, “Vinnijs Pūks un viņa draugi” Alans Aleksandrs Milns. Rīga : Sprīdītis, 1990.
  7. Sējums “Rūķītis Nilss Karlsons”, “Mio, manu Mio!”  Astrida Lindgrēne, māksl. Ilona Vīklande. “Burvja cepure”, “Bīstamā vasara”, “Trollīša ziema” Tūve Jānsone. Rīga: Sprīdītis, 1991.
  8. Sējums. “Staburaga bērni” Valdis. “Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas” Vilis Plūdonis. “Kalpa zēna vasara” Jānis Akuraters. Rīga: Sprīdītis, 1992.
  9. Sējums. “Toma Sojera piedzīvojumi”, “Haklberija Fina piedzīvojumi” Marks Tvens. Rīga: Sprīdītis, 1993.
  10. Sējums. “Sirds” Edmondo de Amičiss. “Džeremijs” Hjū Volpols. Rīga: Sprīdītis, 1994.
  11. Sējums. “Brīnumainais burvis no Oza zemes”, “Brīnumainā Oza zeme”, “Ozma no Oza zemes”, “Dorotija un burvis Oza zemē” Laimens Frenks Baums. Rīga: Sprīdītis, 1994.
  12. Sējums “Pasakas” Jākobs un Vilhelms Grimmi. Rīga: Sprīdītis, 1995.
  13. Sējums. “Pieci bērni un kaut kas”, “Apburtā pils” Edīte Nesbita. Rīga: Sprīdītis, 1996.
  14. Sējums. “Šveices Robinsonu ģimene” Johans Dāvids Vīss. “Jūras Vilcēns” Tomass Mains Rīds. Rīga: Sprīdītis, 1996.
  15. Sējums. “Ceļojums uz Zemes centru” Žils Verns. “Knauķis” Alfonss Dodē. Rīga: Sprīdītis, 1997.
  16. Sējums. “Melnais Skaistulis” Anna Sjūela. “Noslēpumainais dārzs” Frānsisa Hodžsone Bērneta. Rīga: Sprīdītis, 1998.
  17. Sējums. “Rudmatainā Zora un viņas draugi” Kurts Helds. Rīga: Sprīdītis, 1998.
  18. Sējums. “Apmaiņas bērns” Kristīne Nestlingere. “Mani sauc Eižens” Klauss Šēdelins. “Kalnu kristāls”, “Kaķu sudrabs”, “Granīts” Adalberts Štifters. Rīga: Sprīdītis, 1999.
  19. Sējums. “Kumuriņš un Kamoliņš” Meja Gibsa. “Es protu lēkt pāri peļķēm” Alans Māršals. “Vētras zēns” Kolins Tīlijs. Rīga: Sprīdītis, 1999.
  20. Sējums. “Džungļu grāmata” Radjeds Kiplings. Rīga: Sprīdītis, 2000.
  21. Sējums. “Kauja pie Knipskas”, “Romas atjaunotāji” Jānis Poruks. “Dullais Dauka”, “Laimzemes skola” Sudrabu Edžus. “Vārnu ielas republika” Jānis Grīziņš. Rīga: Rasa, 2000.
  22. Sējums. “Sēlija saka tā” Elēna Fortūna. “Teresita – mazā raganiņa” Džozefs Gregorijs. “Sarkangalvīte Manhetenā” Karmena Martina Gaite. Rīga: Rasa, 2001
  23. Sējums. “Tims Tālers, jeb, Pārdotie smiekli” Džeimss Kriss, “Momo” Mihaels Ende. Rīga: Rasa, 2001.
  24. Sējums. “Niks no Naģeņnama”, “Otīte”, “Minuce” Annija M.H. Šmite. Rīga: Rasa, 2002.
  25. Sējums. “Izmirkušais lācēns”, Elina Karjalainena. “A-ū kungs” Hannu Mekele. “Liesmas kupenas septiņi tēvoči” Juka Parkinens. Rīga: Rasa, 2002.
Sprīdīša bibliotēka, 1.-12. sējums

Spŗīdīša bibliotēka, 13.-18. un 20. -25. sējums

Latvijas Grāmatu izstāde 2022

Šogad ļoti ilgi domāju, vai doties uz Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā, jo Covid 19 pandēmija nepavisam nav beigusies, tāpēc lielākoties izvairos no vietām, kuras apmeklē plašākas ļaužu masas. Arī karš Ukrainā, kur Krievija brutāli slepkavo mierīgos iedzīvotājus, ir viens no iemesliem pārdomāt savu dzīvi un vērtības. Tomēr līdz šim man ir veiksmīga pieredze, ka regulāri vakcinējoties un kārtīgi valkājot kvalitatīvu respiratoru, no saslimšanas var izvairīties arī tad, ja apkārt visi no šīs sērgas krīt viens pēc otra. Bet tikšanās ar domubiedriem, kas mīl grāmatas, neapšaubāmi nāk par labu manai mentālajai veselībai. Tomēr, lai nebūtu pārlieku liela burzma, uz izstādi devos piektdienas pēcpusdienā, nevis brīvdienās.

Lai gan daudzi apmeklētāji tīmeklī ir izteikušies, ka viņiem izstāde šoreiz nav šķitusi kā izdevusies, uzreiz gribu pateikt, ka man tā patika. Ziniet, tur bija grāmatas. Tur bija daudz, daudz grāmatu, kas arī ir galvenais faktors, lai pasākums man patiktu. Jā, izstāde šogad bija samazinātā apmērā un kopā ar izstādi Skola. Jā, tā skolnieciskā kņada un skaļā mūzika brīžiem traucēja. Jā, nebija dažu izdevniecību, bet, izņemot “Mansardu”, nevienas citas trūkumu neizjutu. Un nemaz nebēdājos, ka šogad nav grāmatu uz svara, jo tas tomēr ir kaut kā necienīgi pret literatūru un nekad tādas nav gribējies pirkt. Neskumu arī par grāmatu apmaiņas punkta iztrūkumu, jo to manā dzīvē lieliski kompensē jebkura cita vieta, kur mainīties ar izlasīto (grāmatu klubs, bibliotēkas, u.c.). Netraucēja arī tas, ka kopā ar grāmatām nepārdod desas, nudien nē (saldumi gan bija, bet maz). Netraucēja arī visādu dīvainu scientoloģisku izdevumu vai pašu autoru izdoto grāmatu iztrūkums, kā arī tas, ka nebija nekādu astroloģisko pareģojumu stūrīša. Un galu galā patiesi priecājos, ka šogad Ķīpsalas Grāmatu izstādē nebija agresīvās Krievijas kara literatūras un ideoloģijas propagandas, kas vēl pirms dažiem gadiem aizņēma diezgan lielu izstādes platību. Tagad rakstot pārlasīju komentārus par 2017. gada izstādi un biju mazliet pārsteigta, ka tolaik daudzi neslēpto Krievijas kara propagandu un naidīgos priekšlasījumus nebija pamanījuši vai vienkārši ignorēja kā nenozīmīgus. Tā nu mēs tagad esam tur, kur esam. Man nav ilūziju par Grāmatu izstādes rīkotāju godprātīgumu nākotnē, jo skaidrs, ka naudas dēļ viņi vienmēr būs gatavi pārvērst brīnišķīgu pasākumu par politisku mauku māju, tomēr ceru, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Katrā ziņā labāk apmeklēšu tādas mazas grāmatu izstādes kā šī, nevis tādas lielas, plašas un putiniskas kā toreiz.

Nobeigumā sadaļa par nopirktajām grāmatām. Kā jau parasti pirms izstādes biju pārliecināta, ka neko nepirkšu, bet pēkšņi manī ar skaļu bļāvienu pamodās praktiskā latviete un pieprasīja grāmatu par siltumnīcām, jo pavasaris un kā tad vasarā bez tomātiem, ko? Kādu burku varētu arī iemarinēt un turēt uz lodžijas kā mājsaimniecībā noderīgu lietu. Grāmata par papardēm bija spontāns, bet droši vien ne visai praktisks pirkums, un neliela paparžu kolekcija man dārzā jau ir, un ar prieku to turpināšu paplašināt. Pēdējās divas Hovija Elevatora triloģijas daļas iegādāties ierosināja ziņa, ka pēc tās motīviem top seriāls, kurā Džuljetas lomā būs Rebeka Fērgusone, kas atveidoja lēdiju Džesiku nesenajā filmā Dune. Nu un Velbeks vienkārši jāpalasa viedokļu dažādībai, lai zinātu, ko tad tagad raksta par Eiropas norietu, kas kaut kā ir ievilcies jau vairāku gadsimtu garumā.

Kopumā izstādē nebiju ilgi, bet par grāmatām papriecājos, domubiedrus satiku, epidemioloģisko drošību ievēroju un lasāmvielas pārpilnībā slīgstošo grāmatplauktu papildināju. Nākotne ir nezināma, protams, jādzīvo tālāk ir, bet par grāmatu izstādes turpmāko likteni daudz prātot šobrīd nav nekādas jēgas. Labi atceros, cik forša bija 2020. gada grāmatu izstāde, cik patīkami toreiz bija satikt grāmatniekus – izdevējus, tulkotājus, rakstniekus un citus grāmatu mīļotājus, cik maz toreiz runājām par to tālumā esošo covid-19 slimību un, ja to pieminējām, tad bijām pārliecināti, ka tas jau mūs īpaši daudz neskars (fonā skanēja skaļi, ļauni Visuma valdnieku smiekli). Tieši tāpat šoreiz runājām par Krievijas karu Ukrainā – ar cerību, ka tas mūs tiešā veidā neskars (un droši vien atkal fonā skaļi smējās Visums).

Kalendāra fenomens


Andris Kalnozols “Kalendārs mani sauc”, izdevniecība Orbīta, Rīga: 2020.

Aizdomājos par Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc” negaidīto popularitāti. Grāmata jau vairākas nedēļas atrodas Jāņa Rozes grāmatnīcu topa pirmajā vietā. Parastie lasītāji par to raksta priekpilnas atsauksmes Goodreads. Kritiķi arī neko sliktu pagaidām nesaka, un tā pat ir izvirzīta LALIGABA 2021 nominācijai “Spilgtākā debija”. Tas viss ir samērā negaidīti, jo grāmatai nebija praktiski nekādas reklāmas. To ir izdevusi maza izdevniecība, kura specializējas ne visai populāras nišas literatūras izdošanā. Piedevām romāns iznāca laikā, kad tika slēgtas grāmatnīcas un bibliotēkas, un lielie izdevēji gauži vaimanāja, ka latviešu grāmatniecībai gals klāt.

Arī grāmatas autors Andris Kalnozols līdz šim nebija pazīstams plašākām lasītāju masām. Romāna noformējums ir absolūti necils un lakoniski vienkrāsains, nu, kur tas der? Turklāt izdevējs ir atļāvies tādu nolaidību kā plānos vākus – sen zināms, ka latviešu grāmatu pircējs nepērk neko, kas nav ķieģeļa biezumā un gruntīgi cietos, vēlams lakotos vākos ar dekoratīviem reljefiem. Ar romāna saturu ir vēl sliktāk. Vai varat vispār iedomāties – šajā grāmatā nav seksa. Nu, tā ka nemaz nav. Kalendāra galvenais varonis ir patīkami aseksuāls, un arī pārējie personāži dzīvo pilnvērtīgas dzīves bez nevajadzīgiem sarežģījumiem. Kā gan tas iespējams, ka latviešu lasītājs pērk un lasa grāmatu, kurā nav vētrainu drāzienu ar visu, kas kustas un uz jebkuras piemērotas virsmas? Mums tak izdevēji stāsta, ka citādas grāmatas lasītāji tagad nemaz nepērkot. Nav te arī nekā krimināla, ne arī kādu slavenību un skandālu.

Grāmatas darbība vispār notiek kaut kādā mazpilsētā, pat ne Rīgā, bet romāna galvenais tēls Oskars Kalendārs ir raksturots kā jauns vīrietis ar grūti definējamu garīgās veselības stāvokli, un šāds raksturojums lielākoties nepavisam nerada interesi par grāmatu. Un vēl tā valoda – tik nepareizi lietota! Piktas tantes feisbukā, pat grāmatu nelasījušas, vaimanāja, kā gan galvenais varonis var atļauties būt tāds, kāds viņš ir, un pat apgrēcināties pret pašu latviešu valodas svētāko svētumu – ģenitīvu. Tādiem nepareiziem tēliem nudien nav vietas latviešu literatūrā. Un sižeta arī šajā romānā praktiski nav. Jā, kāpēc gan kāds vispār gribētu pirkt un lasīt tādu grāmatu?

Patiesības labad jāpiebilst, ka grāmatai tomēr piemīt divas latviešu grāmatu pircējiem pievilcīgas īpašības. Pirmkārt, tās nosaukumā ir vārds “Kalendārs”. Kā zināms, jau no senlaiku klasiķu rakstiem, pati pirmā un galvenā grāmata katra lasītprotoša latvieša sētā esot bijis Kalendārs un citu nemaz neesot vajadzējis. Visi pirka tikai kalendārus, un tie bija brangs lasāmais visam gadam ar ģeldīgiem padomiem katrai dzīves dienai. Iespējams, ka tam vēl joprojām ir kaut kāda sublimināla ietekme arī uz mūsdienu lasītājiem, kuriem nostrādā latviskā dzīvesziņa, ko slepeni atmodina nosaukumā tālredzīgi lietotais vārds “kalendārs” un, hop, visi to pērk. Otrkārt, grāmata ir izdota sērijā “Orbītas bibliotēka”. Ar dažiem cilvēkiem esot tā – kā nopērk vienu sērijas grāmatu, – tā cauri ir, jānopērk visas, lai būtu pilns komplekts, un apstāties nevar. Pilnīgi trakums kaut kāds. Tāpēc izdevēji mīl veidot grāmatu sērijas.  

Vārdu sakot, kas gan Kalnozola romānā “Kalendārs mani sauc” varētu būt tik pievilcīgs, ka negaidīti daudzi lasītāji to patiešām mīl un lasa ar prieku. Pavisam vienkārši – tā ir ļoti cilvēcīga, sirsnīga un labsirdīga grāmata – tieši tāda, kādu mēs sen esam pelnījuši redzēt latviešu literatūrā. Tā ir brīnišķīga komforta literatūra, kas ļoti piemērota lasīšanai pandēmijas laikā. Tā ir lasītāju mierinoša un atsāpinoša grāmata. To var lasīt nesteidzīgi, pa maziem gabaliņiem, pēc izlasīšanas atšķirt jebkurā vietā, un sākt lasīt atkal ar platu smaidu sejā. Nudien gribas mazu brītiņu padzīvot autora radītajā pasaulē, lai gan tā, protams, vairāk atbilst fantāzijas žanram. Varētu paklusēt kopā ar Oskaru, ar Janīnu stādīt kabačus, uzmundrināt Birutiņu, padiskutēt ar Ļeņinu, uzcept reņģītes, sabužināt Mildiņu, varbūt arī kādā brīdī ielīst antresolā un piedzerties. Grāmata, saprotams, nav nekāds diženais intelektuālais šedevrs, bet tā ir ļoti patīkama, laba un kvalitatīva lasāmviela, kas savā būtībā nemaz nav ne vienkārša, ne plakana. Ja ir vēlēšanās, var parakties dziļākos teksta slāņos, bet to mierīgi var lasīt arī bez tādiem izrakumiem. Tāpat romānā netrūkst arī neveiksmju, bēdu, slimību un nāves, bet ar visu to šī ir ļoti gaiša grāmata, kas pasaulē vairo labo – to kā mums visvairāk trūkst.

Vienīgais sliktais romāna pēcefekts ir grūtības tagad sākt lasīt kaut ko citu no latviešu literatūras. Pārāk jau viss tajā šķiet samudrīts, liekvārdīgs vai saturiski tukšs.

Svarīgi ir no rīta pamosties. Svarīgi ir pateikt labrīt. Svarīgi ir pateikt paldies par brokastīm mammai un palīdzēt mājas darbos, līdz viņai apnīk. Svarīgi ir iziet ārā pastaigāties. Svarīgi ir pastaigāties ļoti ilgi, bet tad, ja dikti nelīst vai tā. Svarīgi ir vērot citus, bet neblenzt. Svarīgi ir izvairīties no ātrām mašīnām un skaļiem motocikliem, kas ir ļoti skaļi. Svarīgi ir atbildēt datumu un vārdu, ja kāds prasa, bet neko citu un iet prom. Svarīgi ir neatskatīties. Svarīgi ir neļaut par sevi ņirgāties, bet, ja tā notiek, iet prom. Svarīgi ir nenonākt klīnikā. Svarīgi ir Viņu ieraudzīt, bet, ja ieraudzīt, tas ir mīļi. Svarīgi ir iet mājās. Svarīgi ir domāt par to visu. Svarīgi ir, ja uznāk vēmiens, to nedarīt ārā pa logu, kur Krūmiņiem dzīvo Tedis. Svarīgi ir ar mammu paēst vakariņas un apēst arī to, ko pa dienu paņēmu līdzi, lai neaiziet bojā. Svarīgi ir iet gulēt un aizmigt. Svarīgi ir, ja redzi Viņu sapnī, ilgi skatīties.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Aija Bley “8. b klase”

Aija Bley “8. b klase”, izdevniecība On the road, Rīga: 2020.

Tajos sensenajos laikos, kuru eksistenci daudzi tagad nemaz nespēj iztēloties, tātad 1981./82. gadā es mācījos 8. b klasē. Vienā no tiem daudzajiem simtiem Latvijas 8. b klašu, kas ne ar ko īpašu neizcēlās. Un, rau, kad bibliotēkā ieraudzīju grāmatu “8. b klase”, kura veidota kā kādas skolnieces dienasgrāmata tieši par šo mācību gadu, bija skaidrs, ka to man ir jāizlasa.

Grāmatas autore Aija Bley ir kino režisore, fotogrāfe un māksliniece, bet “8. b. klasi” viņa ir sagatavojusi LMA Grafikas katedras ilustrācijas kursa ietvaros. Teksta tajā ir pavisam maz, grāmatu var izlasīt kādās 5 minūtes (ļoti noderīgs izdevums tiem, kam gada beigās ir radušās problēmas ar Goodreads lasīšanas izaicinājuma izpildīšanu). “8. b klase” gan nav kādas reālas meitenes dienasgrāmata, bet dažādu autores klasesbiedreņu stāstiņu un atmiņu apkopojums. Grāmatas saturs lielākoties atspoguļo 80. gadu sākuma pusaudžu ciešanas, kas laimīgā kārtā jau ir piemirsušās. 

Vakar notika slepenais klases vakars ar pudeles griešanu, atzīšanos un skūpstīšanos. Nebiju ielūgta, jo tur bija tikai smukās meitenes – Sanita, Daiga, Lolita un Elita.

Lai arī grāmata ir ļoti īsa, tajā ir pāris nejēdzīgas nāves tiem laikiem visnotaļ raksturīgos nelaimes gadījumos. Klase apmeklē bezgala dumjo indiešu melodrāmu “Zita un Gita”, bet ne visi tiek ielaisti kinoteātrī, jo tā ir 16+ filma, un brauc ekskursijā uz Maskavu, lai paskatītos uz dzelteno un spīdīgo Ļeņina līķīti. Noslēgumā ir astotās klases izlaidums, kurā spēlē “Pērkons” un dzied Ieva Akurātere. Tāda tipiska, neizteiksmīga un bezgala garlaicīga padomju laiku stagnācijas perioda ikdiena (bet par to nevajag bēdāties, jo pēc dažiem gadiem dzīve visiem kļuva ellīgi interesanta, nu, protams, izņemot tos, kas neizdzīvoja).

Toties grāmatas vizuālais noformējums ir patiesi lielisks. Katra lapa ir īpaši izveidota šim izdevumam. Te ir gaumīgas kolāžas no vecām ikdienišķām fotogrāfijām, kurās redzami cilvēki bezformīgās drēbēs ar pūdeļiem piedienīgām frizūrām, kas kontrastē ar izgriezumiem no dažādiem elegantiem modes žurnāliem. Fragmenti no vecām burtnīcām, dienasgrāmatām, diplomiem, piezīmēm, vēstulēm un čekas kartītēm. Pa vidu olimpiskais lācītis, bildītes un puķītes. Dažādu padomju laika artefaktu attēli – kaklauts, gāzētā ūdens automāts, telefons ar griežamo ciparnīcu, graņonka, kasešu magnetafons (VEF Sigma laikam saucās). Mana vecuma personai attēlus pētīt bija interesanti, un vispār gribējās, lai visa ir vairāk un grāmata garāka.

“8. b klase” ir jauks nieciņš, pie kura mazliet pakavēties nostalģiska noskaņojuma brīdī. Gluži kā nejauši bēniņos atrasta veca atmiņu klade, par kuras eksistenci sen aizmirsts, bet paskatoties rūpīgāk saprast, ka labi vien ir, ka tas viss ir sen pagājis, un, cik patiesībā lieliska ir tagadējā dzīve. Var apcerēt, ka viss paies (arī šī brīža jezga), viss nogrims pagātnē, un pusaudžu gadu pārdzīvojumi un emocijas patiesībā tālākajā dzīvē ir pavisam maznozīmīgas.

Grāmatas vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”

Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”, no poļu val. tulkojusi Ingmāra Balode, Mansards, 2021. (Marcin Wicha, Rzeczy, których nie wyrzuciłem, 2017)

Ko darīt ar mirušo tuvinieku plašajām bibliotēkām? Vai grāmatas ir daļa no cilvēka personības? Bet varbūt tikai laikmeta atspulgs? Tādi ir jautājumi, atbildes uz kuriem poļu rakstnieks Marčins Viha ir pārvērtis brīnišķīgā eseju krājumā “Lietas, kuras es neizsviedu”. Savā grāmatā autors risina ne pārāk vienkāršās attiecības ar mirušo māti, pārskatot viņas bibliotēku, kura droši vien tāpat kā visiem austrumeiropiešiem piederošās, ir sasodīti līdzīga tiem grāmatu plauktiem, ar kuriem nākas tikt galā arī man. Viņas plauktos ir gan milzums klasikas, kuru pieņem tikai makulatūrā, gan vecas enciklopēdijas, gan Ludmilas Uļickas “Zaļā telts”, gan Jerofejeva “Maskava-Gailīši”, gan Kaningems, gan Sabo, gan Konrāds Lorencs un pat sirreālā pavārgrāmata ar Staļinu un krāsainajām ilustrācijām, kādu arī es mantoju no vecmāmiņas, jo Visiem tāda grāmata bija. Un, protams, tur ir arī kāda līdz neatpazīstamībai nolasīta grāmata, patiesībā grāmatas atliekas, no kuras nevari šķirties, jo kādam tavam tuviniekam tā ir bijusi visvairāk lasītā grāmata.

Grāmatā ir ļoti jauks Ostinas “Emmas” un Vinnija Pūka salīdzinājums, jo abas ir ļoti rimtas un nomierinošas grāmatas. Savukārt eseja par grāmatu vāciņiem un drukāšanai izmantoto papīru dažās lappusēs atklāj vesela laikmeta ekonomisko panorāmu, un sāc atcerēties, ka Polijā 1981. gadā taču bija izsludināts karastāvoklis. Toreiz tas likās tik tālu, bet poļiem tā bija skarba dzīves realitāte. Īpaši stāsti ir par autora mātes pavārgrāmatām, grāmatu izvietošanu plauktos, bērnu grāmatām un grāmatu deficītu sociālismā.

Autora māte esot sacījusi: “Dzīvē nav visu iespējams pārvērts smieklīgos pastāstiņos”, bet Martčins Viha tomēr ir mēģinājis to izdarīt. Un no pirmā acu uzmetiena šie patiešām ir tādi mazi mīlīgi, smieklīgi stāstiņi. Pļāpas par visādiem niekiem, sadzīves sīkumi. Autors ir lakonisks, neko daudz neatklāj, un tikai pamazām sāc nojaust to milzīgo traģēdiju, kas gulstas pār visu Eiropas pagājušā gadsimta vēsturi, gan arī vēl joprojām sāpīgās autora ģimenes pagātnes traumas, par kurām biežāk ir pieņemts nerunāt. Taisnība arī, ka autors daudz ko noklusē par savas dzimtas vēsturi, bet guglē var atrast pietiekami daudz, lai viņu saprastu.

Marčina Vihas grāmata “Lietas, kuras neizsviedu” ir tāda grāmata, kādas man patīk – lakoniska, smieklīga, dziļi sāpīga un laikmeta ietilpīga. Tā varētu patikt lasītājiem, kuri mīl lasīt grāmatas par grāmatām. Un visiem tiem, kas kaut reizi ir šķirojuši savu mirušo vecāku grāmatu plauktus.

Bibliotēkas ir mūsu lasīšanas sakāvju pieraksts.
Cik maz tajās ir grāmatu, kas mums patiešām patikušas. Vēl mazāk tādu, kas mums patīk, ja lasām otrreiz. Vairums grāmatu ir piemiņa no cilvēkiem, kādi mēs gribējām būt. Par ko mēs izlikāmies. Ko noturējām par sevi.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm

Ar grāmatas fragmentiem var iepazīties Punctum vietnē.