Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”

 

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Margaret Atwood, The Heart Goes Last, 2015)

Mārgareta Atvuda jau vismaz divdesmit gadus ir viena no manām iemīļotākajām autorēm, tāpēc patiešām priecājos, ka latviešu valodā ir iznākusi vēl viena viņas grāmata. „Sirds mirst pēdējā” ir antiutopija, kuras darbība notiek netālā nākotnē. Pēc kārtējās finanšu krīzes Amerika ir uz sabrukuma robežas. Plašās teritorijās valda vispārējs bezdarbs un noziedzība. Jauns precēts pāris Stens un Šarmeina pēc mājas zaudēšanas mitinās automašīnā un nepārtraukti bēguļo no apkārt klejojošajām marodieru bandām līdz uzzina par brīnišķīgu piedāvājumu. Kādā sociālajā eksperimentā ar optimistisku nosaukumu Pozitrona projekts viņiem tiks nodrošināts stabils darbs un jauka māja Saderības pilsētā. Ir tikai viens āķis – apmaiņā pret iztiku un pajumti ir jādod sava brīvība un katru otro mēnesi ir jāpavada vietējā cietumā (mājā pa to laiku mitināsies viņu dublieri). Un vēl tāds sīkums, ka līgums par dalību projektā ir jānoslēdz uz visu atlikušo mūžu (kas varbūt nemaz nebūs tik ilgs laiks, kā sākumā varētu likties).

sirds-mirst-pedejaLai gan romāna tēma ir ļoti nopietna (brīvība un brīvā griba), uzreiz gribu brīdināt, ka grāmata atšķirībā no dažām citām Atvudas distopijām ir ironiska un zobgalīga satīra. Jā, nu, pret ko mēs būtu gatavi iemainīt savu brīvību? Patiesībā jau skaidrs, ka lielākā daļa ļaužu to, i aci nepamirkšķinot, atdotu pret baltiem, pūkainiem dvielīšiem, siltu vannu, mīkstu gultu, regulārām ēdienreizēm un seksu. Un brīvā griba jau arī vairāk tāds filozofijas jēdziens vien ir. Lielākoties cilvēki taču tieši pēc savas brīvās gribas pieņem visai dumjus un nejēdzīgus lēmumus.

Sākotnēji Stena un Šarmeinas dzīve Saderības pilsētā ir lieliska. Šeit valda drošība un stabilitāte. Daži agresīvie cietumnieki klusi un neuzkrītoši pazūd. Pilnīgi visiem ir nodrošinātas darba vietas, pat ja tās pēc būtības ir tikai formālas un mākslīgi radītas. Visur valda mīlīga un ģimeniska piecdesmito gadu atmosfēra, skan tikai jauka, dzīvespriecīga mūzika, un vietējā TV rāda tikai vecas, sirsnīgas vai smieklīgas filmas un viņiem ir jauka māja un smuka gultasveļa. Darbs varbūt ir nedaudz dīvains, bet kaulus nelauž. Stens pieskata kopienas vistas, kuras ātri aug, apzinīgi izpilda visus dējības plānus un ir patīkami tuklas un gardas, bet Šarmeina izsniedz medikamentus. Vārdu sakot, paradīze, bet, kā zināms, no kāda ļoti veca stāsta, tad katrā paradīzē agrāk vai vēlāk parādās čūska, kārdinājumi un grēkā krišana ar visām ar to saistītajām sekām. Sīkāk par tālākajiem notikumiem pirms grāmatas lasīšanas labāk neko nezināt, bet, skaidrs, ka uzņēmīgu un apķērīgu cilvēku rokās cietums viegli var kļūt par labu ienākumu avotu. Notikumi risinās ļoti strauji, grāmatas sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu, un to gribas izlasīt vienā vakarā. Starp citu, romānā ir daudz seksa, bet tas vairāk šķiet autores ironizēšana par mūsdienu lasītāju apsēstību ar erotisko literatūru. Un gluži tāpat kā rakstnieki seksu izmanto manipulēšanai ar lasītājiem, grāmatas sižetā sekss bieži tiek izmantots manipulēšanai ar tās varoņiem. Vēl te ir bioroboti un to izveides un drošas ekspluatācijas problēmas, ļoti daudzi un dažādi orientēti Elvisi, sieviete – bende, pazaudētas sejas, kā arī reti pretīga rotaļu lācīšu izmantošana (man šī rotaļlieta ir dziļi riebusies jau no bērnības).

Subjektīvi šķiet, ka šajā romānā ideja par cietumu kā paradīzi ir alegorija par totalitārismu un mūsdienu sabiedrības vērtībām, kad iespējams daudzi ir ar apskaužamu vieglumu gatavi iemainīt savu brīvību pret lētiem mājokļiem un lielisko iespēju pašiem neuzņemties atbildību par savu dzīvi.

„Sirds mirst pēdējā” nav no Atvudas izcilākajiem darbiem, tomēr romānu izlasīju ir ārkārtīgi lielu patiku. Tas ir asprātīgs, sarkastisks un ironisks. Un vienlaicīgi gan nopietns, gan izklaidējošs.

Kaspars Hendersons „Grāmata par pilnīgi neiedomājamiem radījumiem. 21. gadsimta bestiārijs”

Caspar Henderson, The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary , 2012

Neiedomājamo radījumu bestiāriju saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Inta, par ko viņam liels paldies, jo tā es tiku pie ļoti jauka papīra grāmatas eksemplāra, kas šajā globalizācijas laikmetā iespējams ir pamanījies paceļot pa pasauli vairāk nekā es, jo Bestiārijs ir izdots Londonā, pirkts, Dubaijas japāņu grāmatnīcā (Kinokuņijā), bet tagad nonācis Latvijas laukos. Pati grāmata vizuāli ir eleganta, stilīga un savdabīga. Tai ir ar smalkiem, apzeltītiem zīmējumiem rotāts vāciņš un katras nodaļas ievadā ir viduslaiku stilā veidotas ilustrācijas un amizanti izzīmēti lielie sākuma burti. Savukārt lappusēm ir atstātas ļoti platas malas, uz kurām ir izvietotas dažādi teksta papildinājumi, atsauces un paskaidrojumi.
Doma uzrakstīt šo grāmatu tās autoram žurnālistam Kasparam Hendersonam esot radusies, lasot Borhesa stāstus par izdomātiem dzīvniekiem. Kādā brīdī viņš saprata, ka reālās dzīvās būtnes, kas apdzīvo mūsu planētu ir daudz interesantākas un grūtāk iztēlojamas nekā cilvēku fantāzijas radītās, (patiesībā par lielākās to daļas eksistenci mēs nemaz nespējam iedomāties) un būtu labi par tām savākt informāciju un uzrakstīt grāmatu.

bestiarijsVispār jau šī grāmata ir tieši tāda, kādas man patīk. Bērnībā es to noteikti būtu dievinājusi, bet arī tagad izlasīju ar lielu patiku, un droši vien noteikti pārlasīšu vēl kādu reizi. Neiedomājamo radījumu bestiārijā ir apkopoti stāsti par 27 savādām un unikālām dzīvības formām, kas ir sakārtoti alfabētiskā kārtībā (katram angļu alfabēta burtam atbilst viena dzīvnieku suga). Un viens no šiem īpaši dīvainajiem radījumiem ir cilvēks. Šī nav gluži bioloģijas grāmata. Par katru no šiem radījumiem autors, protams, pastāsta interesantākās lietas par to dzīvesveidu, sugas atklāšanu, nākotnes perspektīvām, kas dažreiz ir ļoti bēdīgas, un ar tiem saistītajiem mītiem, tomēr papildus tam Bestiārijs gluži tāpat kā tā viduslaiku priekšteči, skaidro pasaules uzbūvi, dzīvības izcelšanos, evolūciju, vides aizsardzības jautājumus un cilvēka vietu pasaulē. Tas viss tiek izklāstīts brīvā formā un gana vienkāršā valodā ar plašām atsaucēm uz filozofiju, antropoloģiju, literatūru, kino, popkultūru, u.c., pa vidu iestarpinot arī autora personīgo pieredzi un atmiņas no ceļojumiem. Brīžiem tas šķiet diezgan negaidīti vai haotiski – tā stāstot par zušiem autors var pēkšņi pievērsties Melvila „Mobija Dika” analīzei un no tās tikpat mierīgi pāriet pie atomkatastrofas draudiem un cilvēku zemapziņā mītošo briesmoņu apcerēšanas, vai arī nodaļā par galvkājiem nautilus sākt stāstīt par fotogrāfijas pirmsākumiem un tehnoloģisko attīstību.  Lai gan pāris dzīvnieki grāmatas formai šķiet mazliet pievilkti aiz ausīm, kā mazais pūčuks no Andu kalniem, tomēr lielākoties tie visi patiešām ir neiedomājami un par dažiem no tiem vispār lasīju pirmo reizi – gan par jetiju krabi, gan par murēnas neticamo divu žokļu pāru komplektu, gan par jokaino radību, kurai ir septiņi dažādi dzimumi, kuri visi var mierīgi pāroties savā starpā jebkurā no iespējamajām kombinācijām (kopskaitā 21).

Atceros, kad agrā bērnībā kādā no populārzinātniskajām grāmatām pirmo reizi izlasīju par plakantārpiem, es biju patiesā sajūsmā, ka pasaulē eksistē tāda no mums būtiski atšķirīga dzīvības forma. Tieši šie ne visai simpātiskie radījumi man pirmo reizi dzīvē tik spilgti ļāva apzināties, cik brīnumainā pasaulē mēs dzīvojam, tāpēc lielā aizrautībā par tiem stāstīju visiem, ko vien piedabūju klausīties. Lieki teikt, ka lielākoties tas visiem šķita pretīgi vai garlaicīgi. Un, lūk, Hendersons plakantārpiem savā Bestiārijā ir veltījis veselu nodaļu saistībā ar dzīvības un nāves mistēriju. Šie radījumi ir ārkārtīgi dažādi, tiem nav iekšējo orgānu, dažas no to attīstības stadijām mums varētu rādīties murgos, bet to vairošanās ir pasākums, kas atrodas ļoti tālu ārpus labas gaumes robežām. Dažas plakantārpu sugas spēj pilnībā reģenerēties no vienas izdzīvojušas šūnas (padomājiet par to). Un, jā, daudzi no tiem ir parazīti, bet, starp citu, iespējams, ka tikai pateicoties parazītiem daba dzīvās būtnes ir apveltījusi ar seksu. Vārdu sakot, šī ir aizraujoša grāmata tiem, kas spēj izprast plakantārpu valdzinājumu.

Nobeigumā jāpiebilst, ka īpaši riebīgi bija tīmeklī izlasīt, ka igauņi jau ir paspējuši Hendersona grāmatu iztulkot un izdot igauniski. Interesanti, kāpēc viņu izdevējiem tas izdodas, jo lasītāju un pircēju skaits viņiem nevarētu būt daudz lielāks, bet mūsu izdevniecībām nē, un jau gadiem latviski tikai retumis tiek izdota kāda laba populārzinātniskā grāmata.

Par grāmatu ir rakstījis arī Asmo.

Džefs Kinnijs “Grega dienasgrāmata 11 Uz naža asmens”

Džefs Kinnijs “Grega dienasgrāmata 11 Uz naža asmens”, no angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Jeff Kinney. Diary of a Wimpy Kid: Double Down, 2016)

Skaidrs, ka daudzu literatūras skolotāju lielākais nemīlulis Gregs Heflijs ir nolādēts. Viņš ne tikai nekad neizaugs liels, bet ir nokļuvis kaut kādā dīvainā laika cilpā un ir spiests jau nezinu kuru reizi atkal apmeklēt to pašu klasi, un atkal svinēt Helovīnus gluži kā kaut kādā sasodītā Murkšķa dienā. Bet neko darīt – nav viegli būt par tik populāras bērnu grāmatu sērijas galveno varoni. Un, kamēr Grega dienasgrāmatu autoram Džefam Kinnijam ar humora izjūtu viss ir kārtībā, man, godīgi sakot, nav nekādu iebildumu pret turpinājumiem. Es jau pirms šīs sērijas grāmatas iegādes skaidri zinu, ko dabūšu, un dažreiz dabūt gaidīto ir tik ļoti mierinoši, pat ja tas rada maldīgu ilūziju par pasaules stabilitāti un paredzamību.

grega-dienasgramata-uz-naza-asmensŠajā grāmatā turpinām sekot Hefliju ģimenes gaitām. Viņiem vēl joprojām mājās dzīvo cūka, savukārt Grega mamma ir uzsākusi mācības koledžā un pievērš lielu uzmanību tam, lai Gregs būtu radošāks un mazāk aizrautos ar videospēlēm. Palasot par Rodrika izspēlētajiem ļaunajiem jociņiem Grega bērnībā, jābrīnās, kā viņam vispār ir izdevies izaugt normālam. Tomēr dažas uzmācīgas idejas Gregu nomoka – varbūt viņš ir TV realitātes šova zvaigzne un visi viņu slepeni novēro. Un kā būtu dzīvot, ja tevi visu laiku pieskatītu mirusī vecmāmiņa no mākoņa maliņas (un varbūt arī visi citi tavi radinieki sākot jau no akmens laikmeta). Iespējams, ka visus cilvēci uzmanīgi vēro citplanētieši, bet Grega pārējie ģimenes locekļi ir roboti. Vēl šajā grāmatā Gregam nākas ciemoties pie Lego maniaka, lasīt šermuļgrāmatas, sākt muzicēt skolas orķestrī un uzņemt šaušalīgu šausmeni Tumsas ložņu nakts.

Kopumā 11. sērijas grāmata ir tieši tāda pati kā iepriekšējās desmit. Vienīgi šķita nedaudz vairāk haotiska. Tāpat kā pārējās Grega dienasgrāmatas arī “Uz naža asmens” ir ļoti piemērota kopīgai priekšā lasīšanai ģimenes lokā. Tā nav gara, sastāv no daudzām patiešām smieklīgām un asprātīgām epizodēm, kuras vienmēr ir tīkamāk izbaudīt jaukā kompānijā, un tās bērnu un vecāku problēmas tak ir mūžīgas un vienmēr atkārtojas no jauna – atkal un atkal.

Šeit ir apraksti par Grega dienasgrāmatu septīto, astoto un desmito daļu.

Džeks Londons “Dzīvotgriba”

Džeks Londons „Dzīvotgriba”, Jack London „Love of Life” (1905)

Un beidzot paliek slēdziens viens –
Kā kauliņus tos dzīve sēja,
Bet tā ir spēle, kur mūždien
Dažs zelta ielikums iet vējā.

Šodien aprit tieši simts gadi kopš Džeka Londona nāves un patiesībā ir diezgan melni un ironiski šī datuma piemiņai izvēlēties „Dzīvotgribu”, jo pats rakstnieks mira no morfija pārdozēšanas turklāt tikai četrdesmit gadu vecumā, kas nu nekādi neliecina par patiesu pieķeršanos dzīvei. Tomēr šim stāstam ir būtiska nozīme manā lasīšanas pieredzē.

Iespējams, ka pateicoties savām simpātijām pret sociālismu, padomju laikos Džeks Londons bija populārs un daudz izdots autors. Katrā ziņā, jau manā bērnībā latviski bija iznākuši viņa kopotie raksti veselos desmit sējumos un, šķiet, ka tie bija atrodami vai katrā otrajā mājā. Tās bija no ārpuses neizteiksmīgas grāmatas zilos vākos un bez ilustrācijām, bet labi atceros, ka sešu gadu vecumā kādā garlaicīgā ziemas vakarā vienu no tām atvēru un izlasīju divus stāstus. Pirmais no tiem bija „Dzīvotgriba” un, lai gan ne visu tajā pilnībā izpratu, atstāja uz mani gana paliekošu iespaidu. Stāsts ļoti atšķīrās no tām mīlīgajām un krāsainajām bērnu grāmatiņām, kuras līdz tam biju lasījusi. Tam nebija sākuma un nobeiguma, pēc kura visi dzīvoja ilgi un laimīgi. „Dzīvotgriba” bija dīvains fragments no citas realitātes – skarbs, auksti vienaldzīgs un fizioloģiski pretīgs.

love-of-lifeStāsts ir pavisam neliels – tikai kādas divdesmit lappuses garš, toties spilgts, koncentrēts un saturiski ietilpīgs. Divi cilvēki iet pa kādu tuksnesīgu un neapdzīvotu vietu kaut kur tālu ziemeļos. Mēs tā arī neuzzinām, kā sauc stāsta galveno varoni, kas viņš ir, no kurienes nāk, un, kas ir noticis pirms tam. Abiem ceļiniekiem ir beigusies pārtika un patronas, toties līdzi ir zelts, bet, kad viens no viņiem nelaimīgi izmežģī potīti, otrs viņu pamet vienu šajā nekurienē. Tālāk jau stāsta varonis vienatnē soli pa solim cīnās, lai izdzīvotu skarbajā pirmatnībā.

Var jau būt, ka tā nebija piemērotākā lasāmviela sešgadniecei, bet vispār Džeks Londons ir laba izvēle, lai šādā vecumā ķertos pie nopietnākas literatūras (viņa darbi ir samērā vienkārši un shematiski, un viņš daudz raksta par zvēriņiem). Vienīgā bēda, ka man tolaik nebija neviena, ar ko parunāt par izlasīto, jo pieaugušie jau tā nervozi reaģēja uz pavisam nevainīgiem jautājumiem (daudz gribēsi zināt –ātri veca paliksi, un tādā garā). Tāpēc visu izlasīto nācās pārdomāt pašai un iespējams jau tad sākt šo to saprast par dzīves jēgu. Pirmkārt jau „Dzīvotgriba” ir stāsts par tuvāko biedru nodevību. Un, skaidrs, ka situācijā, kad nāksies saskarties ar patiešām nopietnām problēmām, vai cīnīties par izdzīvošanu, nekad nevar pilnībā paļauties uz citiem cilvēkiem.

Zelts nav ēdams, turklāt tas ir ļoti smags. Zelts ir pirmais no kā, tiesa gan, ne bez smagām pārdomām šķiras anonīmais „Dzīvotgribas” varonis. Dzīvība vienmēr ir nesalīdzināmi vērtīgāka par zeltu.

Toties ēdams ir viss, kas kustas. Stāsta varonim nākas ēst jēlas zivis, dzīvus putnēnus, un apgrauzt vilku pamestus kaulus. Ja gribi dzīvot, tad neesi caca un ēd. Un ēd visu, kas vien ir dabūjams.

Tagad jau viņš visu laiku klupa un krita, un reiz paklupdams gandrīz uzkrita virsū sniega irbes ligzdai. Tur gulēja četri tikko izšķīlušies putnēni — mazi, trīsoši dzīvības kamoltiņi, ne­viens nebija lielāks par kumosu. Viņš kāri apēda tos, dzī­vus iebāzdams mutē, un tie kraukšķēja viņam zobos kā olas čaumala. Irbju māte, skaļi klaigādama, lidoja apkārt.

Tomēr pilnīgi viss ēdams nav un pēc vilku maltītes atradis sava biedra atliekas „Dzīvotgribas” varonis nolemj tās neēst (lai gan dikti gribas). Šeit autors ir stingri novilcis robežas starp cilvēcisko un dzīvniecisko. Jā, ja negribi palikt par lopu, tomēr neēd citus cilvēkus.

No šaujamieročiem nav nekādas jēgas, ja tev nav patronas, tad tie ir tikai lieks apgrūtinājums. Toties sērkociņi ziemeļos ir izdzīvošana nepieciešama manta. Ai, šķiet, ka sāku saprast, kāpēc man ziemā vienmēr ir tik svarīgi nodrošināties ar sausu sērkociņu krājumiem (un labiem nažiem).

Mēs, protams, varam iedomāties, ka dzīvei ir nepieciešama kāda īpaša jēga, bet patiesībā tādas nav. Vērtība ir pati dzīve. Stāsta varonim beigās nav atlicis vairs nekā – ne zelta, ne biedra, ne spēka paiet, ne pilna saprāta. Un tomēr viņam ir dzīvotgriba, šis primitīvais pamatinstinkts, kas ir vienīgais iemesls, lai dzīvotu (lai kā to dažreiz gribētos noliegt).

Pusaudžu vecumā es izlasīju lielāko daļu no Džeka Londona kopotajiem rakstiem – gan ziemeļu, gan dienvidjūru, gan klaidoņu stāstus. Protams, arī visus stāstus par dzīvniekiem un vairākus romānus. Džeks Londons ir galvenokārt piedzīvojumu literatūras autors, bet viņš ir rakstījis arī antiutopijas, zinātnisko fantastiku, pieaugšanas stāstus kā „Mārtins Īdens” un detalizēti izklāstījis savu alkoholisma pieredzi autobiogrāfiskajā „Džonā Miežagraudā”. Lai gan pēc pilngadības sasniegšanas viņa darbus vairs neesmu lasījusi, tomēr pieļauju, ka Džeks Londons ir viens no tiem autoriem, kas būtiski ietekmējis manu literāro gaumi, jo vēl tagad mani valdzina lakoniski un skarbi stāsti un spēcīgi raksturi.

Nobeigumā jāpiebilst, ka „Dzīvotgribu” pēc tik ilga laika pārlasīju pēc Baltā Runča aicinājuma uz Džeka Londona koplasīšanu, jo vispār šis autors noteikti nebija paredzēts manos šī gada plānos.

 

Elena Ferrante „Brīnišķīgā draudzene”

Elena Ferrante „Brīnišķīgā draudzene”, no itāļu val. tulk. Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Elena Ferrante, L’amica geniale, 2011)

Pie itāļu bestsellera „Brīnišķīgā draudzene” tiku vietējā bibliotēkā. Tā mīlīgais vāks ar jaukajām meitenītēm un jaunlaulātajiem ir maldinošs, jo grāmatas stāsts ir patīkami skarbs un tiešs, turklāt izklāstīts vienkāršā, robustā valodā, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Un jau no nosaukuma ir skaidrs, ka tas ir stāsts par divu meiteņu – Elenas un Lilas draudzību. Romāna pirmajā rindkopā uzzinām, ka Lila tagad, sešdesmit sešu gadu vecumā pēkšņi ir pazudusi bez pēdām, turklāt iznīcinot visas liecības par savu eksistenci, un Elenai neatliek nekas cits, kā ķerties pie savu atmiņu pierakstīšanas, lai vismaz tādā veidā beidzot pār Lilu gūtu virsroku (vai varbūt viņai ieriebtu, īsti skaidrs tas sākumā nav). Romāna pirmā daļa ar bērnības atmiņām par pēckara Neapoli ir brīnišķīga. Abas draudzenes dzīvo kaut kādā nabagu kvartālā, kur lielākoties visi ir vardarbīgi un patriarhāli katoļu urlas. Kontracepcija tur droši vien bija aizliegta ar likumu, tāpēc grāmatas sākumā ievietotais personāžu saraksts ar sadalījumu pa ģimenēm, ir gandrīz tikpat garš kā Troņu spēlēs, un neliegšos – lasot nācās ik pa laikam tajā iemest aci, lai atcerētos, kas kurš bija, un kāpēc ir īpaši naidīgās attiecībās ar kādas citas ģimenes pārstāvi. Kaislību te netrūkst. Kaimiņi mēdz slepkavot viens otru par seniem pāri darījumiem, biznesa lietas pārvalda mafija un vardarbība ir ierastākais savstarpējās komunikācijas veids Kā jau patriarhālā sabiedrībā pieņemts, ģimene šeit ir reāla vērtība, jo vīrieši savas meitas un māsas, ja vien tās ir smukas, var izdevīgi iemainīt pret taustāmiem labumiem kā, piemēram, televizoru.

briniskiga-draudzeneVide, kurā jāizdzīvo abām meitenēm ir skarba, trūcīga un vardarbīga. Skaidrs, ka to apdzīvo arī briesmoņi, un tieši ar bailēm sākas Elenas un Lilas dīvaini neveselīgā draudzība. Elena šajās attiecībās ir kārtīgā, labā, jaukā un padevīgā draudzene, kura sākumā pilnīgi visā ir atkarīga no Lilas, kas viņu lielākoties izmanto un ir pret viņu visai vienaldzīga. Vispār jau Elena nav īpaši patīkams personāžs, viņa ir nūģīga zubrila, kura cenšas mācīties tikai, lai sacenstos ar Lilu. Viņa ir neglīta, greizsirdīga, skaudīga un pamazām apgūst manipulēšanas prasmes, lai gan grūti viņai ko pārmest, jo dzīve patiešām nav nekāda jaukā un mācības noplukušajā licejā ir meitenes vienīgā cerība izrauties no tā urlīgā rajona. Toties Lila gan ir īpaša – viņa ir sliktais tēls, dumpinieciska, kašķīga un egoistiska, taču arī ļoti gudra, spoža, talantīga un pārpasaulīgi skaista. Un, protams, pilnīgi ķerta – ar jūtamu noslieci uz šizofrēniju vai kaut ko tamlīdzīgu. Skaidrs, ka Elenas attiecības ar draudzeni ir smagas un sarežģītas, bet, šķiet, ka bez Lilas viņai ir vēl sliktāk.

Lai gan romāna sākums bija labs, kaut kur ap vidu autore sāka palikt jūtami grafomāniska un notikumus nežēlīgi stiept, un tikai tad pār mani nāca atklāsme, ka, apžēliņ, šī taču ir tetraloģija un stāsts tiks izstiepts uz vēl trīs grāmatām, kuras, iespējams, latviski nemaz neizdos. Labi, vismaz nākošā jau esot iztulkota un trešā arī laikam top, tomēr četras grāmatas tik triviālam stāstam ir daudz par daudz, jo pilnīgi būtu pieticis ar vienu. „Brīnišķīgā draudzene” ar nelielām mokām aizcīnās līdz brīdim, kad abām meitenēm paliek sešpadsmit gadi (tātad viegli aprēķināt, ka autorei nākošajās trīs grāmatās ir atlikuši aprakstīšanai vēl piecdesmit) un beidzas ar Lilas kāzām. Turklāt autore „Brīniškīgo draudzeni” nobeidz epizodes vidū – brīdī, kad tūlīt, tūlīt vajadzētu sākties episkam jandāliņam. Tas vairāk izskatās pēc lēta trika, kādus parasti izmanto romānos, kurus turpinājumos drukā bulvāru prese, lai pēc iespējas labāk varētu pārdot turpinājumu. Līdz ar to man beigās interese par nākošo grāmatu gandrīz pavisam pazuda. Ja turpinājumu izdos un bibliotēkā man tas gadīsies pa ķērienam, tad droši vien izlasīšu, bet šie šausminoši garie attiecību stāsti, kuros cilvēki viens otru bezgalīgi moka, galīgi nav manā gaumē, jo lielākoties ir dikti garlaicīgi. Tomēr mazohistiski noskaņotām lasītājām, kurām patīk destruktīvu attiecību izklāsti vairāku sējumu garumā, grāmata varētu sagādāt daudz jauku mirkļu. 🙂

Dzīve ar blogu. Ceturtais gads

Patiesībā īstā bloga dzimšanas diena ir 05. novembrī, un šis ir tāds mazliet nokavēts ieraksts, bet atceros, kad pirms četriem gadiem ziņa par manu grāmatu blogu parādījās tviterī, blogāres viedākais zvērs Baltais Runcis to komentēja skeptiski – tad jau redzēsim, vai tas vispār izvilks līdz Ziemassvētkiem. Es pat mazliet apmulsu, jo vai tad no maniem tekstiem nestaroja apmātība ar lasīšanu, stingra apņēmība rakstīt, noturība un stabilitāte (ai, nu, skaidrs, ka tur nestaroja nekas, un skats vispār bija diezgan žēlīgs).Un, vai tad patiešām ir tādi nelāgi cilvēki, kas savus blogus nedaudz iesāk un tad pamet vienus tumšajā un aukstajā internetā – tik vientuļus un skumjus? Lai nu kā tur būtu ar citiem, blogojot ir sagaidīti jau veseli četri Ziemassvētki un ir pamatotas cerības izdzīvot arī līdz piektajiem, jo apnicis vēl nav un, kā zināms, lasāmo grāmatu saraksts ar katru izlasīto paliek tikai garāks un garāks. Kur nu vēl visi citi blogāres prieki – lieliskie grāmatu blogeri, visādas lasīšanas akcijas un dažreiz dīvainas blogu stafetes, virtuālā grāmatu dāvināšana, kas gadās, ka izvēršas arī gluži taustāma, interesanti komentāri un labas lasāmvielas ieteikumi pie aprakstiem

4-gadi-blogamKā tad ir bijis pa šiem četriem gadiem – visādi, protams. Brīžiem ir sanācis lasīt un rakstīt vairāk, brīžiem mazāk. Ļoti globālas izmaiņas manos lasīšanas paradumos blogošana nav ieviesusi, bet neapšaubāmi tagad lasot daudz vairāk domāju par lasīšanu (lai cik nesakarīgi tas varbūt arī izklausās). Ne visas izlasītās grāmatas pēc tam tiek pieminētas blogā, jo tam ir izteikta nosliece dzīvot pašam savu dzīvi un dažreiz kategoriski atteikties ņemt pretī tās daudzās šķietami labās domas, kas nez kāpēc spēj pastāvēt tikai kaut kādā netveramā formā smadzenēs, bet ne sitamas nav pārveidojamas rakstītā tekstā. Tā nu sasodīti daudzu grāmatu apraksti eksistē tikai manās iedomās (laikam tas nozīmē, ka tie neeksistē vispār). Tomēr par apmēram pārsimts grāmatām pa šo laiku ir izdevies uzrakstīt.

Droši vien jāpiemin, ka nu jau apmēram trīs gadus regulāri lietoju e-grāmatu lasītāju, kas izrādījās dikti praktisks un noderīgs e-daikts. Turklāt tieši šī uzparikte ir vainīga pie tā, ka pēdējā laikā esmu atkal atgriezusies pie nejaukā paradumā pirkt vairāk grāmatu, nekā spēju izlasīt, jo padara tās nepiedienīgi viegli pieejamas un uzglabājamas. Saprotams, ka e-lasītājs tomēr maina mūsu attiecības ar lasāmo tekstu, bet šī tēma būtu pelnījusi atsevišķu bloga ierakstu.

Vēl pa šo laiku esmu nedaudz sākusi lasīt grafiskos romānus, kas savukārt ir pavisam cita lasīšanas pieredze, jo šeit teksts ir jāuztver nedalāmā komplektā ar bildi. Un vēl tagad maķenīt vairāk nekā pirms blogošanas lasu populārzinātniskas grāmatas.

Nobeigumā paldies visiem bloga lasītājiem, sekotājiem un komentētājiem! Galu galā neviens blogs nepastāv tikai pats par sevi – tas vienmēr tiek rakstīts tieši jums. 🙂

Deivs Egerss „Sfēra”

Deivs Egerss „Sfēra”, no angļu val. tulk. Katrīna Tillberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Dave Eggers, The Circle, 2013)

„Sfēra” ir diezgan svaiga jauniešiem domāta antiutopija. Paņēmu to lasīšanai ciema bibliotēkā, jo grāmatu rotāja atzinīgi vārdi no pašas distopiju karalienes Atvudas, tomēr romāns lika stipri vilties un tā vietā visiem ieteiktu labāk izvēlēties kādu no pašas Atvudas darbiem. Viņai gan varu piekrist, ka „Sfēras” ideja ir gluži laba, lai gan nepavisam oriģināla. Autors no Orvela „1984” ir aizņēmies domu par Lielo brāli, kas visu novēro, un sakombinējis ar sociālajiem tīkliem iegūstot pilnīgu jebkura cilvēka dzīves caurredzamību. Protams, viss tiek darīts tikai ar vislabākajiem nolūkiem. Bet, hei, vai patiešām mūsdienās kāds nav dzirdējis par sociālo tīklu bīstamību un nezina, kādas sekas var būt tajos ievietotai informācijai, un cik maz var ticēt tam, kas tajos atrodams. Vai tas patiešām ir jaunums un reti kurš par to ir informēts? Tas nu vēl tā, bet autoram pašu stāstu ir izdevies pasniegt kaut kā stipri garlaicīgi, absolūti paredzami un galīgi nepārliecinoši.

sferaVispirms jau galvenā varone Meja Holande, meitene no kaut kādiem amerikāņu pāķiem, kura, pateicoties savai draudzenei, ir tikusi pie darba ļaunajā interneta kompānijā, kas pamazām taisās aprīt visu pasauli, ir kaut kāda neiedomājami stulba aita. Nē, nu nepārprotiet, dumju cilvēku, protams, pasaulē netrūkst un ir pilnīgi normāli, ka tādus izvēlas arī par grāmatu varoņiem, tomēr šajā distopijā stāsts krietni zaudēja tieši šī skatu punkta dēļ. Meja nepazīst nekādas reālam cilvēkam raksturīgas šaubas par savu rīcību un izvēlēm, viņai nepiemīt ne mazākas kripatiņas kritiskās domāšanas, viņa bez iebildumiem piekrīt pilnīgi visam, ko no viņas prasa, grib visiem patikt un būt laba, klusi un panesīgi pacieš visus darba devēju pazemojumus, nez kāpēc uztur attiecības ar pilnīgu kretīnu – Meja Holande neapšaubāmi ir viens no derdzīgākajiem sieviešu tēliem pēdējā laikā lasītajās grāmatās. Šķiet, ka Meja ir riebusies arī pašam autoram, jo viņš savai varone ir noskaudis pat normālu seksu (bet man negribas pat domāt, kāpēc autors savus vīriešu kārtas personāžus ir apveltījis ar tik kretīniskām seksuālajām nosliecēm). Iespējams, ka tik dumja galvenā varone ir izvēla tāpēc, lai potenciālā jauniešu auditorija varētu sajusties par viņu gudrāka un tāpēc labāk novērtētu grāmatu. Bet pēc romāna izlasīšanas tomēr šķiet, ka autors vienkārši nav spējīgs uzrakstīt stāstu no sakarīgāka personāža skatījuma, jo vispār „Sfērā”, bija maz kaut kā lasāma.

Pārsvarā lielākā daļā grāmatas gandrīz nekas nenotiek, bet ir sīki aprakstītas Mejas likstas ar sociālajiem tīkliem. Tad viņa kādu nav apstiprinājusi, kaut ko nav nolaikojusi, tad nav ar vajadzīgu informāciju padalījusies un kāds tādēļ ir dikti apvainojies (un šitā tur veselām lappusēm, garlaicīgi līdz ārprātam). Pa vidu vēl ir romantisko attiecību trijstūris ar diezgan vājiem seksa ainu aprakstiem („Sfēra” var droši pretendēt uz pirmo vietu arī šogad lasīto sliktāko seksa ainu topā). Piedevām autoram nav ne mazākās sajēgas par interneta kompānijas klientu apkalpošanas nodaļas darbu. Romāna ir neticami vienkārši pasniegta cilvēku atteikšanās no sava privātuma un izrādās, ka privātajai kompānijai pārņemt nopietnas valsts funkcijas ir tīrais nieks. Bet „Sfērā” nav pilnīgi nekā no tām nomācošajām parasta cilvēka problēmām ar sociālajiem tīkliem, kad tie lielākoties riebjas, bet savām vajadzībām jau tos izmantojam – gluži kā es šo aizdomīgo blogosfēru, lai ievietotu romāna aprakstu.

Tomēr pieļauju, ka es diez vai esmu „Sfēras” mērķauditorija, jo lielāko dzīves daļu gluži labi esmu iztikusi bez interneta un, redziet, pat izdzīvojusi, bet iespējams, ka jauniešiem der šad tad atgādināt, ka eksistē arī dzīve ārpus sociālajiem tīkliem un viņus vajag mazliet pabiedēt ar iespējamiem tīmekļa globalizācijas attīstības scenārijiem. Nu jā, vispārējs piespiedu pozitīvisms, ko apraksta „Sfērā”, patiešām ir kaut kas baiss.