Džefs Vandermērs “Anihilācija”

Джефф Вандермеер “Аннигиляция”, (Jeff VanderMeer, Annihilation (Southern Reach #1),  2014)

Tā kā izlasīju jau veselas četras grāmatas no saraksta, domāju, ka ir pienācis īstais laiks kādai Iegribai vai Kaprīzei. Arī pret savām iegribām ir jāizturas atbildīgi, tāpēc lasīšanai izvēlējos Džefa Vandermeera “Anihilāciju, jo šogad ir gaidāma šīs grāmatas ekranizācija,”. Jā, nu skaidrs, ka tā atkaliņ ir kādas triloģijas (Sothern Reach) pirmā daļa. Bet, kur tu cilvēks mūsdienās tiksi pie vienas grāmatas, ja visi rakstnieki ir nolēmuši rakstīt sasodītās triloģijas. Un tas vēl labi, ja tikai triloģijas. Uzreiz jāpiebilst, ka grāmata ir laba, bet ne izcila. “Anihilācijā” nav nekā tāda, kas kādreiz jau nebūtu aprakstīts fantastikas klasiķu (Lema, Strugacku, Lavkrafta, u.c.) darbos. Tomēr romāns bija pietiekami aizraujošs un intriģējošs, lai noturētu manu uzmanību no sākuma līdz beigām. Un man vienmēr ir ļoti patikuši stāsti par slēgtām, noslēpumainām zonām, kurās var atgadīties visdīvainākās lietas.

AnihilācijaTātad jau trīsdesmit gadus pastāv X-zona – teritorija, kura ir norobežota no pārējās pasaules. Neviens īsti nezina, kā tā ir radusies, un, kas tajā notiek. Prese tiek barota ar visādiem blēņu stāstiem par ekoloģisku katastrofu, bet ik pa laikam uz X-zonu tiek sūtītas ekspedīcijas. Pirmās dalībnieki pēc atgriešanās stāstīja, ka redzējuši brīnišķīgu neskartas dabas stūrīti, otrās dalībnieki visi nošāvās, trešās dalībnieki nošāva viens otru, vienpadsmitās pēkšņi uzradās savās mājās, bet neko neatcerējās. Normālam cilvēkam jau sen būtu skaidrs, ka tur nudien nav ko līst. Bet, nē, uz X-zonu dodas divpadsmitā ekspedīcija. Pārmaiņas pēc tās dalībnieces ir tikai sievietes – antropoloģe, topogrāfe, bioloģe un psiholoģe, kas ir komandas vadītāja ar tiesībām visām skalot smadzenes. Vajadzēja būt arī lingvistei, bet tā pēdējā brīdī esot atteikusies piedalīties. Katrai ekspedīcijas dalībniecei ir savi uzdevumi un pienākums katru dienu pierakstīt savus novērojumus žurnālā. Vārdu viņām nav, zonā tiem nav nozīmes. Svarīgas ir tikai viņu funkcijas.

Jau paskatoties uz grāmatas vāku, ir skaidrs, ka nekas labs šo ekspedīciju negaida. Bet par to labāk izlasīt pašiem.  Man šķita simpātiska galvenā varone bioloģe – noslēgta, intraverta, racionāla un pašpietiekama personība. Viņas vientulīgās bērnības atmiņās par kurkuļu peļķītēm, alkatīgajā pasaules izzināšanas tieksmē un vēlmē pēc savas autonomās ekoloģiskās mikropasaules bija kaut kas ļoti aizkustinošs. Saprotams, ka X-zonā bioloģe nenokļuva nejauši – viņas gadījumā tā bija nolemtība. “Anihilācijā” lasītājam X-zonas jaukumi tiek atklāti pamazām un no bioloģes skatu punkta. Diemžēl bioloģe ir klasiskā neuzticamā stāstītāja, un galu galā viņa zina tikai to, kas viņai ir iestāstīts, tāpēc lasītājam šajā grāmatā nudien beigās nekas nepaliek daudz skaidrāks, salīdzinājumā ar sākumu. Drīzāk gan otrādi. Bet vēl jau ir veseli divi turpinājumi.

Jāatzīst, ka X-zona autoram ir izdevusies diezgan pretīga. Naktīs kaut kas baiss gaudo purvājos, te sastopami visādi glumi un gļotaini radīju, un nemaz negribas rakstīt, kas tur notiek ar cilvēkiem. Bet tās vientulīgajām purvainajām tukšainēm piemīt arī savs īpatnējs skaistums un pievilcība, kuru laikam gan spēj saskatīt tikai bioloģe. Romāns liela mērā varētu būt alegorija par cilvēka un dabas attiecībām, bet man patika arī, kā autors apspēlēja ideju par mūsu smadzeņu nespēju uztvert patieso realitāti. Grāmatā ir arī daudz simbolu – bāka, apvērstais tornis un dīvainie teksti, kuri paši reproducējās un klejoja pa X-zona.

Neskatoties uz saviem trūkumiem un autora nekrietnajām manipulācijām ar lasītājiem, romāns man patiešām patika. Tas ir gluži pieklājīgs un pietiekami dīvains New Weird žanra darbs. Noteikti lasīšu arī turpinājumus. Un iespējams, ka noskatīšos arī filmu, lai gan pēc treilera izskatās, ka tajā nebūs palicis nekas no X-zonas pirmatnējās un derdzīgās pievilcības. Pārāk jau sintētiski viss ir vizualizēts.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas”

Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas”, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Rīga: Neputns, 2017., (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972)

Italo Kalvīno ir viens no slavenākajiem itāļu rakstniekiem, tāpēc ar interesi gaidīju “Neredzamo pilsētu” izdevumu latviešu valodā. Uzreiz pēc romāna iznākšanas gribēju to nopirkt un grāmatnīcā diezgan ilgi blenzu uz jaunumu plauktu, bet romānu kā nevarēju ieraudzīt, tā nevarēju. Nospriedu jau, ka “Neredzamajām pilsētām” būs kādi īpaši smalki vāki, un gāju prasīt palīdzību pārdevējai. Un, apžēliņ, romāns atradās pie ilgi pētītajiem jaunumiem, un vāka dēļ šis daiļums nudien ir gandrīz neredzams. Grāmatu pēc tam saņēmu arī Ziemassvētku dāvanā no Msmarii, bet biju jau izlasījusi.

Neredzamās pilsētas Italo Kalvīno“Neredzamās pilsētas” autors sarakstīja laikā, kad aizrāvās ar kombinatoriku, un grāmata ir veidota no 55 poētiskām miniatūrām. Katra no tām stāsta par kādu noteiktu pilsētu, visām pilsētām ir sieviešu vārdi, tām ir 11 veidi un tās ir sakārtotas 9 nodaļās pēc kaut kādiem autoram svarīgiem apsvērumiem. Katrai nodaļai ir ievads un nobeigums, kurā ceļotājs Marko Polo stāsta hanam Hubilajam par visām tām brīnumainajām pilsētām, kuras ir redzējis savu ceļojumu laikā. Tomēr iespējams, ka visas aprakstītās ir viena un tā pati pilsēta. Sakārtojot miniatūras tabulā pa pilsētu veidiem un nodaļām, izveidojas glīts, simetrisks raksts, kura centrālā ass ir Baukida.

Septiņas dienas soļojis cauri krūmājiem, ceļotājs, kurš dodas uz Baukidu, joprojām nespēj to ieraudzīt, taču jau ir nonācis galā. Pilsētu balsta smalkas, visai tālu cita no citas izvietotas koka kājas, kas stiepjas augšup un nozūd virs mākoņiem. Pilsētā var uzkāpt pa trepītēm. Uz zemes pilsētnieki parādās reti: augšā viņiem ir viss nepieciešamais, un viņi uzskata par labāku bez vajadzības lejā nekāpt. Itin nekas no pilsētas nepieskaras zemei – vienīgi garās flamingu kājas, uz kurām tā balstās, un gaišās dienās arī caurumota, stūraina ēna, kas iezīmējas uz lapotnēm.

Par Baukidas iemītniekiem mēdz izteikt trejādus minējumus: ka viņi ienīstot Zemi; ka viņi to cienot tik ļoti, ka izvairoties no jebkādas saskarsmes; ka viņi Zemi mīlot tādu, kāda tā bijusi pirms viņiem, un pavērsuši lejup tālskatus un teleskopus, nepagurdami to pārlūkojot lapiņu pa lapiņai, akmeni pa akmenim, skudriņu pa skudriņai, tīksmi vērodami savu prombūtni.

Miniatūras ir nelielas, bet ļoti skaisti uzrakstītas, un tām ir brīnišķīgs tulkojums. Tekstu labi papildina Elīnas Brasliņas ilustrācijas – ļoti nopietnas (pēc sejas izteiksmēm izskatās, ka visu pilsētu iemītniekiem, vienradžus ieskaitot, nenormāli sāp vēders). Bet pret pasaules literatūras šedevriem droši vien nemaz nedrīkst attiekties nenopietni. 🙂

Kalvīno Neredzamās pilsētas, Elīnas Brasliņas ilustrācija

Publicitātes foto no izdevniecības Neputns mājas lapas. Elīnas Brasliņas ilustrācija Italo Kalvīno romānam “Neredzamās pilsētas”.

Vārdu sakot, “Neredzamās pilsētas “ ir skaistuma koncentrāts, kurš jālieto uzmanīgi, lai nepārdozētu. Vislabāk miniatūras lasīt pa vienai vai divām. Grāmata tā arī esot rakstīta – pa mazam gabaliņam un pēc tam rūpīgi sakombinēta šajā savdabīgajā struktūrā. Nu nekas slikts jau nenotiks arī izraujot to cauri vienā paņēmienā, bet tā lasītājs tikai nedaudz apdalīs pats sevi.

Vēl viena interesanta grāmatas īpatnība ir tās satura acumirklīgā izzušana no atmiņas. Izlasi nodaļu un pēc pāris minūtēm tā jau ir aizmirsusies. Bet galu galā tieši īslaicīgums un nenoturīgums ir patiesa skaistuma visdrošākā pazīme.

Italo Klavīno “Neredzamās pilsētas” ir viens no postmodernās literatūras stūrakmeņiem. Grāmatu noteikti būtu jāizlasa visiem, kas interesējas par literatūru, kas spēj iziet ārpus mūsu iedomātajiem rāmjiem, kādam ir jābūt pareizam romānam, un tā patiks lasītājiem, kuri mīl skaistus, poētiskus aprakstus.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Par neredzamajām pilsētām ir rakstījuši arī Ints un Lasītāja.
“Neredzamo pilsētu” fragmentus Gundara Āboliņa lasījumā var paklausīties šeit.

Tabula ar miniatūru sakārtojumu pa pilsētu veidiem un nodaļām, lai var labāk saprast romāna īpatnējo struktūru un simetriju (tas vairāk atgādinājumam sev).

Tabula.jpg

Alberts Bels “Izmeklētājs”

Alberts Bels “Izmeklētājs”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1967

Grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Fleda, tāpēc turpinu atsvaidzināt atmiņā Alberta Bela daiļradi. Intervijās autors skaido, ka Bels esot saīsinājums no “baigi ellīgi labs stāstnieks”. Tā piezīmēs uz Bela darbu malas esot uzrakstījusi viņa literārā konsultante Mirdza Ķempe. Interesanti, ka ir vēl viens slavens rakstnieks uzvārdā Bels, tikai viņš ir vācietis un Heinrihs, citādi jau pseidonīmam Bels nav ne vainas.

alberts bels izmeklētājs.jpg“Izmeklētājs” ir Alberta Bela debija romāna žanrā. Pirms tam autors rakstīja tikai stāstus. Nedaudz iepazinies ar literatūras vēsturi, Bels esot nolēmis tomēr uzrakstīt romānu, bet tikai īsu, jo sapratis, ka nav ko mocīt savus lasītājus ar bieziem ķieģeļiem (nudien ļoti prātīgs lēmums). Un tā latviešu literatūra ir tikusi pie tāda maza, jauka un ātri izlasāma romāniņa. Kaut gan “Izmeklētājs” ir jau pusgadsimtu vecs, tam piemīt žirgts jauneklīgums un neliela naivitāte. Autors, to rakstot, ir bijis jauns un ir gribējis pateikt visu, ko domā par cilvēkiem, sabiedrību, dzīvi un laiku. Cik nu vispār tajā laikā varēja atļauties publiski pateikt.

“Izmeklētāja” galvenais varonis ir jauns tēlnieks Juris Rigers. Viņa vectēvs ir bijis sarkanais strēlnieks, kas nošauts Staļina represiju laikā. Toties tēvs ir glums jurists, kurš pamanās izdzīvot pie visām varām. Vecākais brālis ir kritis vācu leģionā, otrs brālis cīnījies Sarkanās Armijas rindās. Tāda redz, ģimenes vēsture. Kādu dienu Rigera darbnīcā ir ielauzies zaglis, izvilcis visas viņa skulptūras un tās sadauzījis ar trulu priekšmetu. Tāpēc pie tēlnieka ierodas Izmeklētājs un sāk uzdot jautājumus par iepriekšējās dienas un rīta notikumiem. Rigers lēnām sāk savu stāstu un pamazām aizvien vairāk gremdējas atmiņās un sevī. Romāna noslēgums, protams, visu eleganti apvērš otrādi.

Šķiet, ka “Izmeklētājs” sava jauneklīguma dēļ varētu būt piemērotāka lasāmviela skolās nekā “Būris”, kas ir abstraktāks un filozofiskāks romāns. “Izmeklētājā” autors uzdot daudzus retoriskus jautājumus un īpaši pievēršas laika tēmai. Vai cilvēks var piedzimt nepareizā laikā – par agru vai par vēlu? Kāds ir modernais cilvēks (saprotams, ka pirms pusgadsimta modernais)? Romānā ir arī dota īsa ļaužu klasifikācija – ir cilvēki, kas vienmēr skrien, cilvēki, kas vienmēr runā (oh, šie nudien ir briesmīgi nepatīkami), cilvēki, kuri nepārtraukti kalpo, cilvēki, kurus nepārtraukti grūsta.

Lai gan mūsdienās “Izmeklētājs” vairs īpaši neizceļas ar oriģinalitāti, tomēr jāatceras, ka romāns ir sarakstīts laikā, kad latviešu literatūrā vēl bija aktuāli monumentālā socreālisma ideāli, kuru uzskatāms paraugs ir Upīša “Zaļā zeme”, tāpēc savai desmitgadei tas ir moderns un drosmīgs darbs. Protams, romānā ir pietiekami daudz nodevu padomju sistēmai – saulaina sadzīve un komunisma slavinājumi, ai, kur nu bez tā visa, tomēr autors ir pieminējis arī represijas un izsūtīšanas, ko tad reti kurš atļāvās darīt, jo tas bieži nolēma sarakstīto atvilktnei, bet pats rakstītājs varēja izpelnīties aizliegumu publicēties. Un, pat ar visu vietām jūtamo teksta kokainību un komunistisko patosu, “Izmeklētājs” ir labs un cienījams debijas romāns.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm. Paldies Fledim par iespēju apgūt latviešu literatūras vēsturi!

Kristofers Mūrs “Visstulbākais eņģelis. Sirsnīgs stāsts par Ziemassvētku šausmām”

Кристофер Мур Самый глупый ангел, (Christopher Moore The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale of Christmas Terror, Pine Cove #3, 2004)

Ziemassvētki ir laimīgi pārdzīvoti un piemirsušies, bet blogeru dāvanas – tās gan ir palikušas. No Lasītājas šoreiz saņēmu Kristofera Mūra grāmatu par Ziemassvētkiem Pine Cove pilsētiņā, un tūlīt pat izlasīju vēl neizgaisušajā svētku noskaņā.  Stāsts par dumjo eņģeli ir trešais Kristofera Mūra grāmatu ciklā par Pine Cove – mazu, burvīgu Kalifornijas piekrastes pilsētiņu. Laiks tur vienmēr ir jauks, klimats dikti piemērots marihuānas kultivēšanai, un skaidrs, ka dzīve tādā vietā lielāko daļu gada ir klusa un brīnišķīga. Nu vienīgi visi iedzīvotāji tur ir mazliet ķerti. Grāmata ir no vieglās literatūras gala, bet asprātīga, smieklīga un diezgan melna. Autors jau ievadā brīdina, ka šis nebūs ierasti salkanais Ziemassvētku stāsts, kādus mums mūždien mēģina iesmērēt. Nebūt nē, šajā mūs gaida necenzēta leksika, ķiškas pa asfaltu un pats biedējošākais – tagad tikai saturieties, un jaunieši aizveriet acis, citādi jums var palikt nelabi – četrdesmitgadnieku sekss.

Stulbais eņģelisDažas dienas pirms Ziemasvētkiem mazs zēns ir nejaušs liecinieks briesmīgai ainai – kāda sieviete ar lāpstu nosit vīrieti Ziemassvētku vecīša kostīmā. Aiz šausmām, ka Ziemassvētkiem tagad beigas, viņš izmisumā lūdz palīdzību augstākiem spēkiem. Nu palīdzību viņš arī saņem, bet tikai pasaules stulbākā eņģeļa Raziēla veidolā. Raziēlam gan tīkamāka ir pilsētu nolīdzināšana no zemes virsas ar uguni un zobenu (viņš gan bieži mēdz tās nolīdzināmās pilsētas sajaukt), bet arī Ziemassvētku brīnumu darīšanai viņš ķeras klāt ar ļoti apzinīgu tupumu. Vēl šajā grāmatā ir regulāri appīpējies pilsētiņas policists, kura mazais hobijs ir augkopība, bet neba jau dārzeņu audzēšana, nē. Viņa draudzene ir atvaļināta televīzijas mazbudžeta fantastikas seriālu zvaigzne – mutantu iznīcinātāja, kura kādu laiciņu naudas taupīšanas nolūkā ir pārtraukusi dzert zāles, toties ir tikusi pie šikas iekšējās balss, kurai visām situācijām ir lieliski komentāri un ģeniāli ieteikumi. Te ir arī biologs, kurš veic eksperimentus ar ģenitālijām pielīmētiem eletrodiem, lai atradinātu žurku tēviņus (un arī sevi) no seksa (rezultātus par īsti veiksmīgiem nevaru nosaukt). Jāpiemin arī helihoptera pilots, kas strādā Narkotiku apkarošanas pārvaldes labā. Un, jā, stāstā darbojas arī runājošs augļēdājs sikspārnis, kurš valkā rozā Ray-Ban saulesbrilles, bariņš dažādos laikos mirušu personu un daudzi citi kolorīti tipāži.

Katru gadu pirms svētkiem Pine Cove ir tradīcija rīkot vientuļnieku Ziemassvētku ballīti, kura ir plaši apmeklēta. Un viss ir brīnišķīgi līdz brīdim, kad pilsētiņai pietuvojas viesuļvētra, bet tas arī vēl nekas. Un tad tas stulbais eņģelis sāk darīt savus brīnumus. Tomēr šis ir Ziemassvētku stāsts un beidzas, tā kā tam pienākas. Grāmatas beigās bonusā ir pievienots neliels maniaku stāstiņš, kura darbība norisinās tajā paša Pine Cove pēc gada.

Grāmatu par stulbo eņģeli lasīju krievu tulkojumā, kas bija apburoši rupjš un piedauzīgs. Tulkotājs nudien pret Kristofera Mūra tekstu bija izturējies ar patiesu cieņu un pietāti. Apžēliņ, es pat atķeksēju dažus teicienus vārdu krājuma papildināšanai. Izskatās, ka arī man beidzot būs kāds iemīļots Ziemassvētku stāsts, kuru pārlasīt gadījumā, ja ir nepieciešams tikt pie kārtīgas pretziemassvētku cinisma devas.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm. Bet vispār grāmata ļoti patika un bija īstajā brīdī. Paldies Lasītājai!  Mūru būs jāpalasa vēl.

2018. gada grāmatu saraksts lasīšanai

Beidzot arī es esmu kritusi par upuri sarakstu mānijai, kura klejo pa grāmatu blogiem katra gada sākumā. Eksperimentālos nolūkos šogad sastādīšu lasāmo grāmatu sarakstu. Tādu nelielu, un ar domu, ka to noteikti var neievērot. Paskatīsimies, kas no tā sanāks.

Jāatzīstas, ka sarakstu sastādīt nemaz nebija tik vienkārši un nācās labi padomāt, ko es no tā visa patiešām gribētu izlasīt. Nu skaidrs, ka es gribētu izlasīt vēl dažus dažus tūkstošus aizraujošu un labu grāmatu, bet mana lasītspēja ir stipri ierobežota, īpaši svešvalodās. Pareizais jautājums ir, ko es spēšu izlasīt šajā gadā. Tā es paliku pie 40 grāmatām. Sarakstā nav iekļautas populārzinātniskās grāmatas, kuras man ir sakrātas pamatīga čupiņa, bet lielākoties svešvalodās. To lasīšana prasa nelielu koncentrēšanos un dažreiz arī piepūli, tāpēc baidos, ka, iekļaujot tās sarakstā, tām nepieķeršos.

Dāvanu saraksts 2018 gads

Grāmatu blogeru dāvanas

Šogad dāvanās saņēmu 6 grāmatas, no kurām vienu jau izlasīju.

  1. No Asmo ļaunie vabuļi no Soltleiksitijas “Wicked Bugs: The Louse That Conquered Napoleon’s Army Other Diabolical Insects” by Amy Stewart.
  2. No Lasītājas Christopher Moore “The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale Of Christmas Terror”.
  3. No Ms Marii Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls”.
  4. No Spīganas lieliska grāmata par to, kā cilvēki tika pie suņiem, kāpēc suņi nav vilki, un par to, cik attīstīta ir suņu emocionālā inteliģence. Bez lieka patosa, bet ar mīlestību pret suņiem: In Defence of Dogs by John Bradshaw.
  5. No Fleda Alberta Bela “Izmeklētājs”.
  6. No Andra kaut kāda baigā čerņa – “The Court of Broken Knives” by Anna Smith Spark.

Klasika

Nav no pievilcīgākajām sadaļām, bet dažas grāmatas patiešām gribu izlasīt. Ar šīs sadaļas lasīšanu var gadīties visādi.

  1. Tomass Manns “Doktors Fausts”
  2. Fjodors Dostojevskis “ Brāļi Karamazovi”
  3. Meša Selimovičs “Dervišs un nāve”
  4. Džonetans Svifts “Gulivera ceļojumi”
  5. Čārlzs Dikenss “Saltais nams”
  6. Ernests Hemingvejs “Kam skanēs zvans”
  7. Deivids Henrijs Lorenss “Varavīksne”

Latviešu literatūra

Šis ir Latvijas 100 jubilejas gads, un, šķiet, visi ir galīgi nojūgušies ar to Latvijai 100. Bet latviešu autoru grāmatas nudien lasu un blogā aprakstu regulāri. Kāpēc lai 2018. gads būtu kaut kāds izņēmums.

  1. Arno Jundze “Sarkanais dzīvsudrabs”
  2. Vīlipsōns, Nora Ikstena, “Ārprātija piedzīvojumi”
  3. Rihards Bargais “Plikie rukši”
  4. Marģers Zariņš “Viltotais Fausts”
  5. Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”
  6. Edvards Virza “Straumēni’
  7. Akmentiņa grāmata no vēstures romānu sērijas, ja viņš to sarakstīs.

Sērijas

Sēriju lasīšana ir nebeidzama cīņa ar daudzgalvainu pūķi, kuram vienas nocirstas galvas vietā ataug piecas. Ja šogad arī pabeigšu lasīt kādas trīs sērijas, tad, pavisam nemanot, būšu iesākusi septiņas jaunas vietā. Bet kaut ko jau lietas labā jādara.
Nārniju jāizlasa, lai varētu labāk izprast Grsomanu.

  1. Levs Grosmans “Burvju zeme” – The Magicians
  2. Klaivs Steiplzs Lūiss “Princis Kaspiāns” – Nārnijas hronikas
  3. Klaivs Steiplzs Lūiss “Rītausmas ceļinieka brauciens” – Nārnijas hronikas
  4. Klaivs Steiplzs Lūiss “Sudraba krēsls” – Nārnijas hronikas
  5. Klaivs Steiplzs Lūiss “Pēdējā kauja” – Nārnijas hronikas
  6. Terijs Prečets “Making Money” – Discworld
  7. Terijs Prečets “Snuff” – Discworld
  8. Terijs Prečets “The Shepherd’s Crown” – Discworld
  9. Ursula Le Gvina “The Dispossessed”- Hainish Cycle
  10. Valters Mērss “Город мечтающих книг” – Zamonien
  11. Keita Atkinsone “Started Early, Took My Dog” – Džeksons Broudijs

Citas

Daži iemīļoti autori un pāris interesantas grāmatas pēc citu atsauksmēm. Arī viens komikss un viena Jēzus biogrāfija.

  1. Margareta Atvuda “Alias Grace”
  2. A.S. Byatt “Possession”
  3. Donna Tartt “The Secret History”
  4. Kristofers Mūrs “Lamb: The Gospel According to Biff, Christ’s Childhood Pal”
  5. Arnalds Indridasons “Purvs”
  6. Roberts Galbraits “Dzeguzes sauciens”
  7. Sergejs Dovlatovs “Соло на ундервуде. Соло на IBM”
  8. Viktors Peļevins “ДПП (НН)”
  9. Jeff Smith “Bone”

Viss pārējais – mirkļa vājības, iegribas un kaprīzes – la la lā!

  1. Джефф Вандермеер “Аннигиляция”
  2. Джефф Вандермеер “Консолидация”
  3. Джефф Вандермеер “Ассимиляция”
  4. Māra Zālīte “Paradīzes putni”
  5. Šeins Hegartijs “Tumšmute”

2017. gada grāmatu pārskats jeb iemetiet man ar kādu izcilu romānu

Jā, gada beigas ir klāt, un pienācis laiks tradicionālajam grāmatu pārskatam. Ar lasīšanu šogad veicās labi. Kopā, īpaši neiespringstot, izlasīju 70 grāmatas, kas ir normāls lasīšanas apjoms. Daļu no tām var redzēt bildē. Kāpēc ne visas? Nu tāpēc, ka man vēl joprojām žēl savu laiku ieguldīt gudrīdos.

2017 gadā lasītais

Mēģinot izvēlēties labākās šī gada grāmatas, nonācu pie negaidīti nomācoša secinājuma – šogad izdevniecības latviešu valodā nav izdevušas nevienu patiešām izcilu grāmatu. Nudien nevienu. Ir dažas tīri labi lasāmas kā Kalvino “Neredzamās pilsētas”, Vodolazkina “Aviators”, Kutzē “Jēzus bērnība”, Grasa pirmsnāves murmulējumi, bet arī tās nav šo autoru labākie darbi. Klusi ceru, ka es vienkārši neesmu pamanījusi kādu patiešām izcilu romānu, kas šogad ir izdots lielā slepenībā un netiek reklamēts tikai tāpēc, ka ļoti labs. Klau, bloga lasītāji, ja jūs tādu esat manījuši, tad iemetiet man ar to. Apsolos sameklēt, izlasīt un aprakstīt blogā.

Arī par šogad iznākušajām latviešu autoru grāmatām nav dzirdētas sajūsminātas atsauksmes no cilvēkiem, kuru viedokli ir vērts ņemt vēra, bet tās grāmatas, kuras izlasīju, bija samērā viduvējas. Iespējams, ka FB manītā doma, ka Latvijas Literatūras gada balvu vajadzētu piešķirt retāk, teiksim, reizi 3 gados nav slikta. Labu rakstnieku mums nemaz tik daudz nav un būtu muļķīgi gribēt, lai viņi katru gadu uzraksta pa kādam lieliskam romānam. Tā tas tomēr nenotiek, un tas ir saprotams, bet vēl joprojām nesaprotu, kāpēc vairs netulko izcilas grāmatas. Nudien nezinu, vai tā ir tendence, vai arī 2017. ir gadījies tāds neveiksmīgāks gads latviešu grāmatniecībā.

Laba populārzinātniskā lasāmviela man ir sena sāpe, bet šogad atradās vismaz viens labs izdevums – Leonarda Mlodinova grāmata par subliminālajām ietekmēm mūsu dzīvē (nosaukuma latviskojums ir tik nejēdzīgs, ka man to nemaz negribas te pieminēt).

Vienīgi dažu žanru literatūra šogad vēl turas pieņemamā līmenī, un mēs tikām pie “Burvju karaļa”, “Ogļu kalna bibliotēkas”, “Vārnu sešinieka”, “Sašķeltās jūras” triloģijas noslēguma un “Saules kodola”, bet droši vien arī tikai pateicoties pāris entuziastiem.

Nav jau arī tā, ka nav ko lasīt. Neesmu vēl paspējusi izlasīt daudzas agrāk izdotas izcilas grāmatas. Un, svešvalodās ir vispār, ui, cik daudz lasāmā – vienā mūžā nemaz neizlasīsi, pat piecos nē. Tāpat arī viduvēju grāmatu latviešu valodā šogad netrūkst. Bet nepārprotiet, man nav nekādu iebildumu pret viduvējām grāmatām. Es pati tādas labprāt palasu brīžos, kad negribas ķerties pie kaut kā jēdzīgāka. Mani nomāc tas, ka šogad nav iznākušas patiesi labas grāmatas. Un mani nomāc tas, ka Latvijas izdevniecībās ir pieņemts viduvējas grāmatas reklamēt kā ļoti izcilas, jo tas degradē lasītāju izpratni par literatūras kvalitāti un pilnībā sagrauj uzticību jebkuram izdevniecības izteiktajam viedoklim. Galu galā viduvējība nav nekas slikts, un lielākā daļa lasītāju sirds dziļumos grib lasīt tieši viduvējības, tāpēc visiem būtu vieglāk, ja viduvējības sauktu par viduvējībām un draņķības par draņķībām.

Laimīgu Jauno gadu, bloga lasītāji! Varbūt tas izdosies labāks, un mūs tur jau gaida brīnišķīgi literārie šedevri.

Ludvīks Vaculīks “Jūrascūciņas”

Ludvīks Vaculīks “Jūrascūciņas”, no čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA “J.L.V.”, 2017., (Ludvík Vaculík, Morčata, 1973)

Mīļie bloga lasītāji, parunāsim par čehu literatūru. Šķiet, ka pēc nāves Kafkas rēgs ir iesprūdis kaut kur Čehijas teritorijā un naktīs klīst apkārt nelabi gaudodams un biedēdams čehu rakstniekus, tāpēc viņi ir sarakstījuši tik daudz absurdu, dīvainu un sirreālu grāmatu. Nezinu arī, kāpēc tās pie mums ir tik iecienītas tulkošanai, bet pēdējā laikā vismaz reizi gadā man bibliotēkā gadās paņemt lasīšanai kādu dīvainu čehu grāmatu. Arī šis gads nebija izņēmums, un es tiku pie Ludvīka Vaculīka “Jūrascūciņām”.

jūrascūciņasRomāna autors ir čehu rakstnieks un feļetonists. Tāpat kā daudzi citi, pēc Prāgas pavasara apspiešanas, viņš kļuva par disidentu, kuram bija aizliegts legāli publicēt savus darbus. Taču Vaculīks kaut kā bija pamanījies izveidot samizdata izdevniecību, kura līdz pat 1989. gadam izdeva aizliegtos čehu autorus.

Romāns “Jūrascūciņas” ir sarakstīts septiņdesmito gadu sākumā, tūlīt pēc Čehijas okupācijas un, pavirši paskatoties, šķiet gaužām nevainīgs – tāds mīlīgs apcerējums bērniem par zvēriņiem. Romāna galvenais varonis ir Valsts bankas ierēdnis Vašeks – bijušais laucinieks un divu zēnu tēvs. Ja kas, tad bankā viņš un visi pārējie darbinieki lielākoties ir aizņemti ar naudas zagšanu. Tās gan ir ne visai veiksmīgas aktivitātes, jo naudu pie izejas lielākoties konfiscē apsargi, un gaužām reti to izdodas aiznest mājās ģimenei, bet pēc tam notiek visādas mīklainas lietas – apsargu atņemtā nauda pazūd ar galiem un vairs tautsaimniecības apritē neparādās. Tāpēc Valsts bankas darbinieki sāk nopietni bažīties, kas notiks brīdī, kad visa nauda pazudīs, jo tad taču viņi paliks bez darba. Tādā sarežģītā brīdi Vašekam kolēģis iesaka mājās ieviest jūrascūciņas, jo ar tām dzīve būs interesantāka. Viņš tā arī izdara un bērniem Ziemassvētkos uzdāvina vienu mazu, baltu jūras rukšelīti. Pēc tam viņi tiek pie vēl pāris cūciņām, un Vašekam patiešām dzīve kļūst interesantāka, jo viņš var jauki izklaidēties, novērojot to izturēšanos, bet naktīs veikt dažādus nežēlīgus eksperimentus ar šiem dzīvnieciņiem. Autors to visu apraksta īpatnējā un īpaši pretīgā, infantilā stiliņā. Vispār jau grāmata ir diezgan smieklīga, bet tāda neomulīgi smieklīga, nevis jautra.

Jūrascūciņas, protams, ir skaidri nolasāma alegorija par sociālisma idiotiskajiem eksperimentiem ar sabiedrību un cilvēkiem, bet galu galā nevar jau zināt – iespējams mēs patiešām esam tikai apātiski eksperimenta dzīvnieciņi kādā lielākā mums neaptveramā plānā.

Grūtāk par visu, zēni un meitenes, ir labprātīgi mainīt savu dzīvi. Lai cik skaisti jūs arī nesapņotu, ka esat savas lokomotīves vadītājs, sliežu pārmijas vienmēr pārstata kāds cits, kas to prot sliktāk.

Šajā romānā visu laiku notiek kaut kādās dīvainas un nejēdzīgas lietas un es nudien negribētu apgalvot, ka visu sapratu. Kāpēc, piemēram, tur parādījās vājprātīgā Irēnīte ar saviem drūmajiem pareģojumiem un melnais kaķis? Kāda nozīme bija zilajai vējjakai? Bet grāmata nav gara un to izlasīt var ātri. Ieteikt gan “Jūrascūciņas” laikam var tikai zvērinātiem čehu literatūras mīļotājiem.

Grāmatas vērtējums –3.5 no 5 zvaigznēm.