Tag Archives: 19. gadsimts

Johans Volfgangs Gēte „Gara radinieki”

Johans Volfgangs Gēte „Gara radinieki”, no vācu val. tulk. Austra Aumale, Rīga: Apgāds „Daugava”, 2000, (Johan Wolfgang Goethe, Die Wahlverwandtschaften, 1809)

Gara radiniekiGrāmatas dod lielisku iespēju veikt nelielus, bet gaužām tīkamus prāta ceļojumus laikā. Jau vairākus mēnešus nebiju apmeklējusi deviņpadsmito gadsimtu, tāpēc ķēros pie Gētes „Gara radiniekiem”. Ak, šie laiki, kad pārtikuši un augstdzimuši ļaudis vadīja savas dienas dīkās, izmeklētās sarunās, vakaros muzicēja uz flautām un klavierēm (tak ne vienmēr klausītājiem tas sagādāja muzikālu baudījumu), uzveda dzīvās bildes, dažreiz projektēja un iekārtoja parkus (tie gan viņiem ir izdevušies smuki), un ja sieva gaidīja bērnu, tad bija īstais laiks doties mazliet pakarot un mājas rūpes atstāt uz viņas pleciem. Un, protams, dzīvojot tik rāmi, nodrošināti un bezrūpīgi viņi cieta. Cieta daudz un nežēlīgi, un visvairāk jau no nelaimīgas mīlas mokām.

„Gara radiniekos” Gēte stāsta par kādas laulības sabrukumu, izmantojot līdzības no sava laika ķīmijas vai drīzāk alķīmijas rokasgrāmatām. Tāpēc arī grāmatai ir tāds nosaukums, kas raksturo dažu vielu spēju reaģēt savā starpā un veidot jaunus savienojumus. Romāns ir ļoti romantisks, pilns ar simboliem, mistiku, liktenīgām kaislībām, traģiskām sakritībām un no žēlām sirdssāpēm mirstošiem mīlētājiem. Tādā grāmatā pilnīgi prasās glabāt iemīļoto personu matu cirtas un herbarizēt kautro vijolīšu ziedus. Romāns ir ļoti tikumīgs. Laulības pārkāpšana notiek tikai garīgi nevis fiziski, bet laikabiedriem tas vienalga bija šķitis pārāk amorāls un piedauzīgs. Arī ģenētika tolaik ir bijusi tumša lieta. Tā nu romānā laulātam pārim vienam otru fiziski nekrāpjot, bet par to tikai padomājot, piedzimst bērns, kas izskatās pēc precīzas viņu platoniski iekāroto personu kopijas.

Vārdu sakot, romāns vietām ir dikti smieklīgs un neaprakstāmi naivs (bet varbūt īstenībā mēs paši esam kļuvuši pārlieku ciniski un bezjūtīgi, vai varbūt mums vienkārši nav pietiekami daudz brīva laika, lai nodotos īsti pilnvērtīgām ciešanām). Bet, lai gan vecmodīgs, tas nepavisam nav muļķīgs. „Gara radiniekiem” ir skaisti simetriska, klasiska kompozīcija, laba, patīkama valoda un skaidri noformulētas autora idejas un domas. Tajā ir iekļauti arī daudzi Gētes aforismi. Romāna centrā ir cilvēka dvēseles izpēte un galu galā arī pēc divsimt gadiem laulības sabrūk vēl joprojām, cilvēki tāpat pēc tam izjūt sāpes un attiecības dažreiz mēdz būt mulsinošas un ciešanu pilnas (vai tad mūsdienu romāni bieži ir par kaut ko citu?). Un iespējams, ka arī šai tūkstošgadei saprātīgās devās nāktu tikai par labu nedaudz tādu arhaisku lietu kā smalkjūtība, delikātums un taktiskums, kuras ir gandrīz jau izmirušas.

Ieskatam aforismi no Gētes „Gara radiniekiem”

Viduvējībai nav lielāka mierinājuma kā tas, ka arī ģēniji ir mirstīgi.
Vientieši un gudri cilvēki ir vienlīdz nekaitīgi. Visbīstamākie ir pamuļķie un pusviedie.
Māksla nodarbojas ar grūto un labo.
Neviens sabiedrībā daudz nerunātu, ja apzinātos, cik bieži pārprot pārējos.
Ne ar ko cilvēks neatklāj savu raksturu pilnīgāk kā ar to, kas viņam liekas smieklīgi.
Cilvēks atļauj, ka viņam pārmet trūkumus, ļauj sevi nosodīt un daudz ko pacietīgi panes šo trūkumu dēļ; taču nepacietīgs viņš kļūst tad, kad no tiem jāatsakās.
Kaislības ir trūkumi vai tikumi, tikai kāpinātā veidā.

Selma Lāgerlēva „Lēvenšeldu triloģija”

Selma Lāgerlēva „Lēvenšeldu gredzens”, „Šarlote Lēvenšelde”, „Anna Sverda”, no zviedru val. tulk. Elija Kliene, Rīga: Liesma, 1975. (Selma Lagerlöf, Löwensköldska ringen (1925), Charlotte Löwensköld (1925), Anna Svärd (1928))

Ak, šie skandināvi. Selma Lāgerlēva neapšaubāmi ir diža rakstniece un godam pelnījusi saņemto Nobela prēmiju. Bet, lai gan triloģija par Lēvenšeldiem skaitās viens no izcilākajiem viņas darbiem, man ar to gāja grūti.

Grāmatu darbība norisinās laikā apmēram no 1730 līdz 1860 gadam un stāsta par piecām Lēvenšeldu paaudzēm. Lāgerlēva savā darbā izmanto vairākas vecas Vermlandes teikas un nostāstus. Pirmā triloģijas daļa „Lēvenšeldu gredzens” ir patīkams, drūms zviedru horrors par mirušu ģenerāli un viņa gredzenu, kuru tam par nopelniem karā ir piešķīris karalis Kārlis XII. Rotaslieta ir diezgan neglīta, bet vienalga ģenerālis ir vēlējies to savākt sev līdzi kapā kā mīļu piemiņu. Tak no mierīgas dusēšanas kapenēs ģenerālim nekas nesanāk, jo gredzens tiek nozagts. Saprotams, ka tādu noziegumu nevar atstāt nesodītu, un ģenerāļa spokam nākas ilgus gadus smagi piestrādāt, lai dabūtu atpakaļ iemīļoto juvelierizstrādājumu. Visai šai jezgai pa vidu zviedru tiesu sistēmas dīvainību dēļ ar nāvi tiek sodīti trīs pilnīgi nevainīgi cilvēki, tāpēc beigās Lēvnšeldu dzimta tiek nolādēta ar šaušalīga lāstu. Vispār triloģijas pirmā daļa bija jauka, spocīga un senlaicīga, bet diemžēl arī ļoti īsa.

Levenseldu trilogijaSāgas otrā un trešā daļa ir garš un ne pārāk aizraujošs stāsts par mācītāju Kārli Arturu Ekenstetu, kurš ir cēlies no Lēvenšeldiem. Kārlis Arturs ir ļoti dievbijīgs, bet tajā pašā laikā pārlieku paštaisns cilvēks, bet kā tēls ne pārāk interesants. Vairāk viņš ir bīdāma figūriņa dažu garlaikotu un kaprīzu dāmu šaha spēlē (māte, Šarlote un Sundleres kundze). Triloģija ir gara – vairāk nekā 500 lappuses un lielāko tās daļu galvenie personāži pavada viens uz otru apvainojoties par kādu nejauši pateiktu teikumu un gadiem ilgi aizvainoti klusējot. Kāds pārprasts skatiens ir gluži labs iemesls, lai tūlīt aizdrāztos prom un mēģinātu sev nozāģēt kāju. Dvēselē cēli ir vienam ar otru nesarunāties un klusu ciest lupatiņā. Dīvainā kārtā vienīgais personāžs, kurš ir spējīgs sakarīgi komunicēt ar citiem ir romāna ļaunais gars – sīkā maita Sundleres kundze. Iespējams, ka tieši šīs īpašības dēļ autore viņu ir padarījusi par negatīvo tēlu, bet lielākajā daļā gadījumu Sundlere bez īpašām pūlēm visus dvēselē smalkos cietējus izdancina pēc sava prāta.

Lai virzītu uz priekšu ne visai pārliecinošo grāmatas sižetu, autorei krūmos sēž vesels bataljons klavieru, kas melnbaltos zobus ļauni klakšķinādamas uzbrūk nabaga varoņiem katrā ceļā līkumā. Tas patiesībā nav slikti, brīžiem tās klavieres piedod stāstam mīlīgi lubenisku šarmu un pastāvīgu apjautu par nolemtību un visa notiekošā pakārtotību Dieva gribai. Tomēr, ja galveno tēlu dīvainā uzvedība, paštaisnums un pilnīgā nespēja normāli sarunāties savā starpā sākumā vēl rada vēlmi viņus ieklapēt ar lāpstu, lai tak beidzot atjēdzas, tad jau otrās grāmatas vidū pilnībā zūd interese par viņu turpmākajiem likteņiem. Puslīdz simpātiska ir tikai Dālarnas meitene Anna Sverda, bet arī tā ir parādīta kā mazliet aprobežota būtne.

Acīmredzot uz triloģijas beigām arī pašai Lāgerlēvai aizvainotie Lēvenšeldi ir piegriezušies, un pēdējās nodaļas ir manāmi jestrākas un sāk atgādināt burlaku romānu. Skaidrs, ka beigās šaušalīgajam Lēvenšeldu lāstam ir jāīstenojas dzīvē un tā arī notiek. Diemžēl te autorei laikam ir pietrūcis rakstura stingrības, tā nu lāsts ķer tālus otrā plāna personāžus, tāpēc nobeigums atstāj nelielu vilšanās sajūtu un ir pat negaidīti optimistisks.

„Lēvenšeldu triloģiju” es saņēmu Ziemsvētku dāvanā no Doronikes kā drūmu ģimenes sāgu. Tomēr kopējais iespaids, izņemot pirmo daļu, palika, ka šī nepavisam nav drūma grāmata, drīzāk apnicīga. Atšķirībā no „Budenbrokiem”, kur patiešām visi beigās nomirst, Lēvenšeldu nobeigums ir tāds pārlieku cerīgs. Grāmatu glābj Lāgerlēvas izcilais stāstnieces talants, citādi es laikam ar to nebūtu tikusi galā. Un šķiet, ka skandināviem maķenīt piemērotāks žanrs par ģimenes sāgām ir detektīvromāni. Tajos gan viņus ir grūti pārspēt.

Vašingtons Ērvings “Alhambra”

Vašingtons Ērvings „Alhambra”, no angļu val. tulk. Dagnija Dreika, Rīga: „Pētergailis”, 2013. (Washington Irving, Tales of Alhambra, 1832)

Ervings AlhambraLai gan Vašingtons Ērvings tiek dēvēts par amerikāņu literatūras tēvu, tomēr līdz šim no viņa darbiem gandrīz nekas latviski tulkots nebija. Tāpēc bija interesanti izlasīt nesen izdoto viņa eseju un pasaku krājumu „Alhambra”. Kļūt pat amerikāņu literatūras tēvu Ērvingam acīmredzot nebija pārāk sarežģīti, jo viņš ir dzimis Ņujorkā tajos sensenajos laikos, kad to apdzīvoja mazāk ļaužu nekā mūsdienās Valmieru un to skaitā literātu noteikti nebija pārlieku daudz. Ērvings bija vienpadsmitais bērns ģimenē, izmācījās par juristu, bet ar biznesa lietām neaizrāvās, kļuva par rakstnieku un daudz ceļoja gan pa Ameriku, gan arī Eiropu. Šķiet, ka 19. gadsimta katastrofāli zemā līmeņa medicīniskā palīdzība un vēl neatklāto antibiotiku trūkums veicināja romantisma popularitāti. Tā Ērvinga mīļotā līgava nomira septiņpadsmit gadu vecumā un viņš šo zaudējumu pārdzīvoja ļoti ilgi un smagi. Toties pēc tam rakstīja jaukus stāstus par mīlētājiem ar laimīgām beigām un kļuva par romantisma klasiķi. Apceļojot Spāniju, Ērvingam radās negaidīta iespēja trīs mēnešus nodzīvot tolaik visu pamestajā, nolaistajā un sabrukt sākušajā, bet vēl joprojām izsmalcinātajā Alhambrā, kas rakstnieku tik ļoti savaldzināja, ka viņš tai veltīja veselu grāmatu.

Alhambra ir cietoksnis vai precīzāk pamatīgs celtņu komplekss ar torņiem, pilīm, ēnainiem pagalmiem, strūklakām, dārziem, pirtīm un dzīvojamām ēkām. Tā atrodas Spānijas dienvidos Granādā – izvietota pakalnā virs pilsētas. Alhambru ir būvējuši musulmaņi 14 gadsimtā, kad Granāda bija palikusi pēdējā Spānijas mauru valsts un tā ir brīnišķīgs viņu arhitektūras piemineklis. Mauri un berberi 7. gadsimtā iekaroja visu Spāniju, bet pēc tam laika gaitā tika pamazām atspiesti atpakaļ, līdz 15. gadsimta beigās bija spiesti pamest to pavisam un pazust kaut kur Āfrikas tuksnešos.

Adolf_Seel_Innenhof_der_AlhambraGrāmatu veido Ērvinga Spānijas ceļojuma un Alhambras apraksti, dažādi nostāsti un leģendas. Tur ir gaužām jūsmīgi dabas tēlojumi, mazliet humoristiskas piezīmes par vietējiem iedzīvotājiem, viņu ģērbšanās stilu un paradumiem, stāsti par kontrabandistiem, laupītājiem un citām briesmām, kas apdraud mierīgos ceļotājus. Savukārt pašā Alhambrā katrs tornis ir apvīts ar teiksmām par ieslodzītām princesēm, katrā pagrabā ir noraktas apslēptas bagātības, aiz katras filigrānās kolonas ir notikusi kāda nežēlīga un asiņaina slepkavība, bet naktīs pagalmos klaiņo mauru fantomi, slapstās bruņinieku rēgi un pa šaurajām ieliņām aulekšo spoku zirgi.

„Alhambra” ir bezcerīgi romantiska un stipri par naivu mūsu gadsimtam, kurā senais cietoksnis ir pārvērsts par tūristu iekārotu un apsēstu apskates objektu, bet pati grāmata par suvenīru, ko notirgot apmeklētājiem. Tomēr nenoliedzami bija patīkami lasīt tik klasisku un tīru romantisma literatūras paraugu ar cēliem prinčiem, daiļām princesēm un torņos ieslēgtiem mīlētājiem, kas aiz ārprātīgas garlaicības komunicē ar putniem. Un, protams, tie, kas patiesi mīl, beigās satiek viens otru, labie tiek atalgoti, bet ļaunie un alkatīgie vienmēr saņem pelnīto sodu vai vismaz iekuļas kādās nebūt nepatikšanās. „Alhambra” ir jauka iespēja uz brīdi iegriezties ikdienā piemirstajā pasaku pasaulē.

Džozefs O’Konors “Jūras zvaigzne”

Džozefs O’Konors „Jūras zvaigzne”, no angļu val. tulk. Zane Rozenberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. (Joseph O’Connor, Star of the Sea, 2002)

 Uz „Jūras zvaigzni” bibliotēkā noskatījos jau sen, bet autors nebija man zināms un nosaukums raisīja neomulīgas asociācijas ar adatādaiņiem. Tad izlasīju Doronikes atzinīgo aprakstu un nolēmu grāmatai kādreiz dot iespēju. Iespēja radās pavisam ātri, saņemot „Jūras zvaigzni” no Doronikes Ziemassvētku dāvanā. Lasot grāmata izrādījās daudz labāka, nekā tā izskatījās plauktā.

„Jūras zvaigzne” ir kuģis, kas 1847. gadā dodas no Īrijas uz Ņujorku ar vairākiem simtiem izmisušu cilvēku uz klāja. Nosaukums ir simbolisks, jo Jūras zvaigzne – Stella Maris ir Mazā Lāča zvaigznāja alfa (patiesībā trīskārša zvaigžņu sistēma), kas biežāk tiek saukta par Polārzvaigzni, un jau vairākus simtus gadu ir bijusi ceļa rādītāja kuģotājiem – vienīgais uzticamais debesu spīdeklis zvaigžņotajās naktīs. Loģiski, ka par Stella Maris tika iedēvēta arī jūrasbraucēju aizgādne Jaunava Marija.

Juras zvaigzneCilvēces vēsture vispār pārsvarā ir stāsts par regulāru pārtikas trūkumu un pūliņiem izdzīvot, bet romānā aprakstītais laiks Īrijai bija īpaši smags, jo nelaimīgi sakrītot vairākiem apstākļiem bads bija loti postošs. Jau no 16. gadsimta beigām viens no nozīmīgākajiem kultūraugiem zaļajā salā bija kartupelis. Īrijas klimats bija kartupeļu augšanai ļoti piemērots, tie deva labas ražas arī smilšainās un nabadzīgās augsnēs. Ar kartupeļiem bija apstādīta apmēram trešā daļa no visas aramzemes un tas bija galvenais vienkāršo ļaužu uzturā lietotais produkts. Cilvēks ir maldīgi iedomājies sevi esam par radības kroni, bet, kā zināms, tad patiesībā šo pasauli pārvalda sēnes – šie dīvainie radījumi, kas nav ne augi un ne dzīvnieki. Tā arī Īrijā 1845. gadā fitoftora jeb kartupeļu lakstu puve iznīcināja praktiski visu kartupeļu ražu (arī fitoftorai patika Īrijas maigais klimats). Tas pats atkārtojās arī nākošajā gadā. Vienlaicīgi bija sākusi mainīties gadsimtiem ilgā zemes apsaimniekošanas sistēma. Līdz ar labības cenu krišanos pasaulē, lielie zemes īpašnieki pamazām palielināja nomas maksas un nesamaksāšanas gadījumā padzina savus rentniekus, lai no cilvēkiem atbrīvotajās platībās audzētu aitas. Vispār tur notika vēl daudz sliktu lietu (valsts ļoti ilgi kavējās ar palīdzības sniegšanu, netika pārtraukts lauksaimniecības produktu eksports no Īrijas, u.c., u.c.) Ja 19. gadsimta četrdesmito gadu sākumā Īrijā bija vairāk nekā 8 miljoni iedzīvotāju, tad līdz gadsimta beigām bija palikusi labi, ja puse. Pēc pieticīgiem aprēķiniem apmēram pusmiljons cilvēku nomira badā, bet vai tad kāds visus saskaitīja. Tāpat nav zināms, cik daudzi tika apglabāti okeānā, jo nomira smagajos jūras ceļojuma apstākļos, bet lielākā daļa emigrēja.

Par šo drūmo laika periodu tad arī Džozefam O’Konoram ir izdevies uzrakstīt negaidīti saistošu, labu un prātīgu vēsturisko romānu. Lasot „Jūras zvaigzni”, autora meistarība visu laiku priecē sirdi. Notikumu vēsturiskais fons ir attēlots vienkārši, bet uzskatāmi un saprotami. Grāmatā katra nodaļa ir papildināta ar tā laika attēliem, izvilkumiem no dokumentiem, preses un vēstulēm. Vietām darbībā ir iesaistītas ar reālas vēsturiskas personības, piemēram, mazliet apsmaidītas Čārlza Dikensa informācijas vākšanas metodes saviem romāniem. Kuģis jau pats par sevi ir jauka metafora un romānā uz tā ir savākti visdažādākie tā laika sabiedrības pārstāvji – sākot ar aizdomīgiem, skrandainiem tipiem līdz augstdzimušiem lordiem.

Romāna sižets arī ir ļoti pārdomāts. Lai arī lasītājs uzreiz tiek iepazīstināts ar slepkavu un viņa upuri, tomēr autoram izdodas intrigu saglabāt līdz pēdējai lapai. Notikumi sākumā iešūpojas lēnām, bet ir saistoši sekot līdzi tam, kā pamazām savijas stāsta pavedieni. Nekas tur nav lieks un nekā arī nepietrūkst. Autors stāstījumu risina no vairāku personāžu skata punkta, tajā ir gan plašas atkāpes pagātnē, gan ieraksti kuģa žurnālā (pēc koordinātēm var sekot līdzi kuģa kursam un no rītiem skaitīt starp pasažieriem atrastos miroņus), gan vēstules, gan fragmenti no grāmatas, ko grib rakstīt viens no varoņiem.

Autors laikam apzinās, ka viņš raksta ļoti labi, tāpēc ar valodu neķēmojas un nemēģina iztaisīties muļķīgi moderns. Tā romānā ir raita, vijīga, bagāta un ļoti patīkama. Tēlu raksturošanai tiek izmantoti atšķirīgi izteiksmes stili. Tur ir daudz īru valodas, nedaudz iepīts Londonas zagļu žargons un ir iekļauts lērums balāžu, kuras dzied un sacer viens no personāžiem. Jāpiezīmē, ka tulkojums ir labs un viegli lasāms.
Arī autora radītie tēli ir visai interesanti. Tiesa galvenais sieviešu tēls izskatās, ka ir veidots pēc Jaunavas Marijas līdzības, bet droši vien tas darīts apzināti. Vīriešu tēli gan autoram padodas labi – mums te ir gandrīz vai Dostojevska vēriena kaislības, noziegumi, sods un patiesi brīnišķīga piedošana.
Laikam romānam var pārmest vienīgi to, ka tas ir tik labi nostrādāts, ka vietām sāk likties pārāk gluds. Protams, ar īpašu oriģinalitāti un savdabīgumu tas nevienam lasītājam jumtu nenoraus un dzīvi neizmainīs, bet ne jau vienmēr tas ir vajadzīgs (pasarg’ Dievs).  Citādi „Jūras zvaigzne” ir viens no labākajiem vēsturiskajiem romāniem, kurus pēdējā laikā ir nācies lasīt. Tas noteikti ir pelnījis lielāku ievērību no lasītāju puses. Un beidzot ir grāmata, ko varu ieteikt lasīt visiem, kam patīk tādi labi, pamatīgi, lēni un apcerīgi lasāmi romāni.

Un paldies Doronikei par dāvanu! Viņas aprakstu par romānu var izlasīt šeit.

Mēs joprojām sakām cits citam: mums ir veicies, ka esam dzīvi; kaut gan to, ka esam dzīvi, galvenokārt nosaka nevis veiksme, bet gan ģeogrāfija, ādas pigments un starptautiskais valūtas kurss. Varbūt šis jaunais gadsimts pieredzēs jaunas pārvērtības, bet varbūt mēs turpināsim pieļaut neveiksmīgo laikabiedru badošanos un turpināsim saukt to par negadījumu, nevis loģiski izveidojušos norisi

Tomass Manns „Budenbroki”

Tomass Manns „Budenbroki”, no vācu val. tulk. Lizete Skalbe, Kārlis Štrāls, un Zelma Krodere, Rīga: „Zvaigzne”, 1982. (Thomas Mann, Buddenbrooks, Verfall einer Familie)

Buddenbrooks grāmataVecums nenāk viens, tas nāk kopā ar neveselīgu tieksmi lasīt garus, lēnus un ļoti depresīvus romānus. Tomasa Manna „Budenbroki” ar jauko apakšvirsrakstu „Kādas dzimtas sairums”, kas stāsta par kādu vācu tirgotāju ģimeni Lībekā laikā no 1835. līdz 1877. gadam ir viens no tādiem.

Tomass Manns „Budenbrokus” sarakstīja būdams neticami jauns – nedaudz pāri divdesmit gadiem, bet viņš jau tad ir bijis apskaužami talantīgs rakstnieks. Un pietiekami saprātīgs, lai romānu rakstītu par to, ko viņš pārzināja vislabāk – savas dzimtas vēsturi (varbūt tāpēc tas ir sanācis tik depresīvs). Lai arī tieši par „Budenbrokiem” viņam 1929. gadā piešķīra Nobela prēmiju, tas droši vien nav viņa labākais romāns, bet neapšaubāmi populārākais gan.

„Budenbroki” ir rakstīti 19. gadsimta beigās un pamanās sevī ietvert visu šo lielisko literāro gadsimtu, pēc kura romāni vairs nekad nebūs tādi kā bija. „Budenbroki” ir neaprakstāmi laisks romāns. Pilns ar sīkiem un smalkiem sadzīves detaļu aprakstiem un neaptverami daudziem personāžiem. Par laimi viņu vidū mirstība ir tik augsta, ka šajā ziņā Mannu varētu apskaust pat Džordžs R.R. Mārtins. Darbība ir lēna, teksts ir blīvs un piesātināts, un vislabāk uztverams nelielās devās. Romāna sižets gan nepavisam nav sarežģīts. Mēs varam izsekot lēnam, bet nenovēršamam vecas un kādreiz stipras dzimtas sairumam četru paaudžu laikā. Lejupslīde notiek pamazām, gandrīz nemanāmi, bet sīkas neveiksmes neapturami seko viena otrai. Tomass Manns, kurš romāna rakstīšanas laikā aizrāvās ar Šopenhauera idejām, ir asi uztvēris cilvēka nolemtību (mēs visi mirsim) jau no piedzimšanas brīža.

Vai katrs cilvēks nav misēklis un kļūda? Vai tas tikko piedzimis, tūliņ jau nenonāk moku pilnā gūstā? Cietums! Cietums! Visur saites un ierobežojumi! Caur sava es aizrestoto logu cilvēks bez cerībām raugās uz ārējiem apstākļiem, kas apņem viņu kā mūra siena, līdz nāk nāve un atsvabina viņu un ved to uz mājām, aizved to brīvībā…

Buddenbrooks (2008)Romāns ir viegli ironisks. Ģimenes bizness tur ir kā svētā govs, kurai daži ģimenes locekļi upurējas, bet daži noslauc. Sievietes galvenokārt ir dzimtas vairošanās un kapitāla palielināšanas vai arī zaudēšanas objekti (ak, nabaga Tonija – Annas Kareņinas un Emmas Bovarī mazliet smieklīgā radiniece). Romānu caurvij mūžīgās pretrunas starp mākslu un praktisko ikdienu, dvēseli un miesu. „Budenbrokos” ir brīnišķīgs un izjusts nāves no vēdertīfa apraksts, pēc kura sāc ar patiesām šausmām apdomāt šīs slimības simptomus. Romānā ir arī visai skarbas atmiņas par skolu un nedaudz bērnišķīga homoerotisma.

„Budenbroki” ir vairākas reizes ekranizēti, bet nevienu no šīm filmām neesmu redzējusi. Šķiet, ka tās arī nav īpaši izdevušās.

Jāpiezīmē, ka romānu no vācu valodas ir tulkojuši veseli trīs tulkotāji. Grūti pateikt, kāpēc tas tā. Iespējams, ka šim izdevumam, kas latviešu valodā ir otrais pēc skaita, tulkojums ir pārstrādāts. Ja var ticēt tīmeklim, tad romāns daļēji ir rakstīts lejas vācu dialektā, piedevām grāmatas sākumā vairāki personāži bieži vien izmanto franču valodas frāzes. Tulkojums gan ir veikts pavisam normālā, labā latviešu valodā un patiesībā nemaz nezinu vai gribētu „Budenbrokus” lasīt kādā no dialektiem, lai gan iespējams, ka tas labāk atbilstu autora iecerēm.

To, vai „Budenbrokus” vispār ir vērts lasīt, katrs var izdomāt pats. Bet skaidrs, ka es turpmāk centīšos izlasīt arī citus Tomasa Manna latviski izdotos darbus.

Ivans Gončarovs „Oblomovs”

Ivans Gončarovs „Oblomovs”, no krievu valodas tulkojuši Roberts Sēlis un Elija Kliene, Rīga: „Liesma”, 1971., (Иван Гончаров, , «Обломов»,1859)

OblomovsAk, šie bezgala garie un lēnie 19. gadsimta romāni, kuros atveldzēties no laikmeta steigas un saraustītās ikdienas, kuros laiks rit pēc citiem likumiem – cilvēki mirst agri, bet viņiem pietiek laika gadiem ilgiem, nesteidzīgiem ceļojumiem un garām, literāri izsmalcinātām vēstulēm, kuras līdz adresātam ceļo tikpat ilgi un nesteidzīgi, kuros tik piemīlīgi erotiski ir balti, tukli kakli un kaili elkoņi.

Ivana Gončarova „Oblomovs” ir tieši tāds rāms un nesteidzīgs sacerējums. Pats romāna galvenais varonis ir sapņains, kautrs un kūtrs krievu muižnieks Iļja Iļjičs Oblomovs, kurš pārsvarā savu laiku pavada guļot uz dīvāna.

Gulēšana Iļjam Iļjičam nebija nepieciešama kā slimniekam vai kā cilvēkam, kam nāk miegs, vai kā tādam, kas noguris; tā arī nebija tīksme kā sliņķim: tas bija viņa normālais stāvoklis.

(Piezīme galīgi ne par tēmu, bet es laikam nekad neizpratīšu semikolu un kolu lietošanas smalko mākslu.)

Oblomovs savā dzīvē nekad nav sev pats uzvilcis vai novilcis zeķes, to viņa vietā vienmēr dara sulainis Zahars. Vispār tieši šitā zeķu padarīšana Oblomovu visvairāk atbaida no ceļojumiem uz ārzemēm, jo tur viņam zeķes no kājām vilkšot nost kaut kādi apšaubāma rakstura, nešpetni ārzemju meitieši, nevis normāls krievu mužiks. Labāk jau palikt mājās. Viņa īpašumā ir neliela, nolaista muiža, kuras ēka vēl nav sabrukusi tikai tāpēc, ka vietām ir atstutēta ar kokiem. Oblomovs visu laiku apcer plānus, kā to atjaunot, bet viņam ir slinkums tos pierakstīt. Droši vien jūs jau sapratāt, ka romāns ar pārlieku darbības spraigumu neizceļas. Visu tā pirmo daļu (vairāk kā 100 lappuses) patiesībā Oblomovs ne tikai neiziet no savas istabas, bet pat nepieceļas no dīvāna. Salīdzinājumā ar šo Andrejs Upīts sāk likties spriedzes meistars.

Starp citu, „Oblomovu” Ivans Gončarovs rakstīja gandrīz desmit gadus. Tiesa gan ne tāpēc, ka pats būtu ļoti slinks. Pa vidu romāna rakstīšanai viņš devās ceļojumā ar fregati „Pallāda” uz, hah, Nagasaki Japānā. Tas gan bija pārdesmit gadus pēc Mičela romānā par Jākobu de Zūtu aprakstītā laika un Japāna jau bija kļuvusi par nopietnu Krievijas un ASV interešu objektu, lai gan vēl joprojām bija ļoti noslēgta (un atslēga bij’ nolauzta). Ceļojuma piezīmes Gončarovs pēc tam publicēja diezgan pamatīgā un, nedaudz palasot, arī negaidīti interesantā grāmatā „Fregate Pallāda”.Ir visai amizanti lasīt, ko par 19. gadsimta vidus Japānu domā tāds omulīgs, apaļīgs un aiz bezdarbības pārgarlaikojies Krievijas ierēdnis. Pēc Nagasaki Gončarovam jūras braucieni ir piegriezušies un viņš izkāpj krastā, kad fregate ir iebraukusi Ohotskas jūrā un dodas atpakaļ uz Pēterburgu pa zemes ceļu cauri visai Krievijai. Mājās no ceļojuma uz Japānu viņš atgriežas pēc vairāk nekā diviem gadiem.

Bet atgriežoties pie „Oblomova”, romāns tikai sākumā liekas vienkāršs. Lai arī cik neuzņēmīgs un slinks ir Oblomovs, tomēr viņā ir arī kaut kas ļoti simpātisks un viņa laiskums ir, apžēliņ, pat pārāk labi atpazīstams un saprotams. To atzīst arī viņa draugs un pretstats – racionālais un izdarīgais Štolcs.

Tā ir kristāltīra, dzidra dvēsele; šādu cilvēku ir maz; tie ir retums; tās ir pērles pūlī! Viņa sirdi ne ar ko nenopirksi; uz viņu visur un vienmēr var paļauties. Es esmu pazinis daudz cildenu cilvēku, bet nekad neesmu sastapis tīrāku, gaišāku un vienkāršāku sirdi; daudzus esmu mīlējis, bet nevienu tik karsti un uzticīgi kā Oblomovu. Reiz to iepazinis, viņu vairs nevar beigt mīlēt.

Par spīti visam, kas ar viņu notiek un, ka viņu apkrāpj visi, kam vien nav slinkums, Oblomovs ir tik apskaužami laimīgs cilvēks, kādi pat literatūrā ir sastopami gaužām reti. Viņš var atļauties būt tāds kāds viņš ir. Jāpiezīmē, ka tas gan ir iespējams pateicoties 300 dzimtcilvēkiem, kas strādā viņa labā. Strādā viņi gan ne pārāk čakli un produktīvi, bet viena Oblomova iztikšanai sanāk gluži labi. Bet praktiskais un enerģiskais Štolcs, kurš pārliecināti tic cilvēces un tehnikas progresam, un ir domāts kā romāna pozitīvais tēls, kādā brīdī vairs nemaz tik pozitīvs un jauks nešķiet (varbūt tāpēc, ka mēs zinām, kādā pakaļā cilvēce ir nonākusi ar savu lielisko tehnikas progresu).
Romānā ir 19. gadsimtam netipiski pozitīvi sieviešu tēli – gudrā, saprātīgā Olga, kura jāatzīst ir mazliet maita, bet tikai mazliet, un nesavtīgā, praktiskā, noslēgtā Agafja Matvejevna, kura jāatzīst ir mazliet aprobežota, toties ir spējīga uz patiesu mīlestību un apziņu par savas dzīves jēgu un pilnīgu piepildījumu.

Romāns pēc iznākšanas 1859. gadā (re kā, Oblomovs ir tikai divus gadus jaunāks par Emmu Bovarī, bet cik viņi abi tomēr ir atšķirīgi) kļuva diezgan populārs – Gončarovs tajā bija uzķēris kaut ko saviem laikabiedriem būtisku un ar terminu „oblomovismu” sāka apzīmēt neizdarību un pretošanos progresam. Mums šodien ir pavisam cits skatu punkts uz pasauli, bet ja ir laiks un atbilstošs noskaņojums, romānu der izlasīt. Tas ir ironisks un vietām smieklīgs, bet būtībā diezgan skumjš un traģisks.

Roberts Lūiss Stīvensons „Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”

Roberts Lūiss Stīvensons „Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, no angļu val. tulk. Māra Kaļva, Rīga: Jumava, 2013., (Robert Louis Stevenson, Strange Case of Dr Jekyll and Mr Hyde)

Ja tā padomā, kas nekaitēja būt par rakstnieku 19. gadsimtā. Uzraksti romānu par Drakulu, Frankenšteina briesmoni vai laika mašīnu un uzreiz kļūsti par žanra klasiķi un tēmas aizsācēju. Visiem pārējiem pēc tam atliek tikai variācijas un nekas vairāk. Patiesībā gan jau tik vienkārši tas nebija, kā tas izskatās tagad – no 21. gadsimta informācijas plūdu nogurdinātajām pozīcijām.

???????????????????????????Skotu rakstnieks un dzejnieks Roberts Lūiss Stīvensons jau bija sev nodrošinājis vietu starp klasiķiem ar lielisko piedzīvojumu romānu „Bagātību sala”, par kuru man ir jaukas atmiņas no bērnības. Tomēr pazīstamāks viņš laikam ir ar savu nelielo noveli par doktoru Džekilu un misteru Haidu, kura beidzot (nepagāja pat ne pusotrs gadsimts) ir izdota arī latviešu valodā.

Domāju, ka stāsts ir puslīdz zināms visiem. Doktors Džekils sirds dziļumos vēlas būt patiešām labs cilvēks bez trūkumiem un vājībām. Viņš ir perfekcionists un nespēj samierināties ar savām vājībām un sliktajām īpašībām. Dažu dīvainu eksperimentu rezultātā viņām izdodas nodalīt savas personības ļauno un dzīvniecisko pusi, kā rezultātā viņš transformējas par slikto misteru Haidu un var mierīgi nodoties visādām nelietībām. Bet savukārt pēc tam var pārvērsties atpakaļ par nu jau ideāli labo doktoru Džekilu un piekopt šķīstu un cienījamu dzīvesveidu. Protams, kādā brīdī situācija iziet ārpus kontroles un iegūst traģiskus pavērsienus.

Šis būtībā vienkāršais stāsts ir bijis tik ierosinošs, ka ir vairākas reizes ekranizēts un mūsdienās dubultnieku tēma ir visai izplatīta un populāra. Tā mēs esam tikuši, piemēram, pie Holivudas iemīļotā zaļā monstra bezizmēra apakšveļā – Halka, kurš vienkārši ir tāda modernāka Džekila un Haida versija. Mūsu personības dualitāte vienmēr ir bijusi interesanta tēma un iekšējās pretrunas acīmredzot ir plosījušas ne vienu vien domājošu būtni. Cilvēks jau nekad nav tikai labs vai ļauns, halksbet parasti kaut kāds no visa tā samiksēts ķopķēzis. Jāpiezīmē, ka Stīvensona novelē misters Haids atšķirībā, teiksim, no minētā Halka ir maza auguma un diezgan nīkulīgs, bet stipri spalvains vīrelis. Stīvensons savā stāstā ne tik daudz uzsver mistera Haida ļaunumu, kā viņa dzīvnieciskumu un nespēju sevi kontrolēt. Principā jau visi cilvēki ir spiesti sadzīvot ar lielāku vai mazāku ļaunumu sevī un bez tā mēs neesam pilnvērtīgas personības, bet būtiskākais jau ir, kā ar to tiekam vai arī netiekam galā.

Nobeigumā jāpiebilst, ka ir labi un apsveicami, ka latviski tiek izdoti līdz šim netulkoti 19. gadsimta klasikas darbi. Tomēr tulkojums šķita, kā lai to pasaka, ne pārāk veiksmīgs. Vispirms nevarēju saprast kāpēc nosaukumā ir iekļuvis dīvainais stāsts, nevis parasti lietotais savādais notikums vai atgadījums, bet lai nu būtu. Taču jau pirmais teikums izklausījās diezgan aizdomīgs, tāpēc sameklēju to arī angliski.

MR. UTTERSON the lawyer was a man of a rugged countenance, that was never lighted by a smile; cold, scanty and embarrassed in discourse; backward in sentiment; lean, long, dusty, dreary, and yet some how lovable.

 Latviski tas skan šādi.

Misters Atersons, notārs, kura sūro seju nekad neizgaismoja smaids, bija noslēgts cilvēks, garlaicīgs, nerunīgs un neveikls sabiedrībā, augumā garš un kalsns, noputējis, tomēr ļoti simpātisks.

 Un te pirmais teikums no krievu tulkojuma „Странная история доктора Джекила и мистера Хайда”.

Мистер Аттерсон, нотариус, чье суровое лицо никогда не освещала улыбка, был замкнутым человеком, немногословным и неловким в обществе, сухопарым, пыльным, скучным и все-таки очень симпатичным.

 Vairāk par tulkojumu laikam arī nav ko teikt. Vienīgi informācijai tiem, kas vēlas lasīt par Džekilu un Haidu – tādā garā ir pārtulkota visa grāmata. Labā ziņa – tā ir ļoti īsa un vietām dīvaini uzjautrinoša