Tag Archives: 19. gadsimts

Hanss Kristians Andersens „Pasakas”

Hanss Kristians Andersens „Pasakas”, no dāņu val. tulk. Pēteris Jankavs, Rīga: Atēna, 1997.

ec85c9b3-187b-470a-87f6-221ea55c10c0Atceros, ka bērnībā man bija īpašumā Annas Baugas  tulkotais Andersena pasaku krājums „Princese uz zirņa” ar rozā kleitā tērptu kaprīza paskata blondīni uz violetā vāka. Par spīti daudzsološajam noformējuma grāmatas saturs mani pārāk neaizrāva. Princešu un prinču tur netrūka, bet pašas pasakas pēc satura bija diezgan dīvainas – dažas ļoti skumjas un pat traģiskas, bet dažas nu tādas – galīgi ne par ko īpašu – vecām laternām, alvas zaldātiņiem, linu laukiem un dzeju mīlošiem rūķīšiem. Tomēr populārākās no tām „Neglītais pīlēns”, „Īkstīte”, „Meža gulbji”, „Nāriņa”, „Karaļa jaunais tērps”„Ledus karaliene” bija interesantas, tika pārlasītas vairākas reizes un labi palika atmiņā. Bet domāju, ka nosauktās pasakas zina visi, tās jau ir bezmaz folklorizējušās un tāpēc tās nav te vērts daudz pieminēt.

Grūti pateikt, kāpēc tieši tagad man radās vēlme pie tām atgriezties, bet jau sen biju nopirkusi Atēnas izdotās Hansa Kristiāna Andersena „Pasakas” . Šajā krājumā ir apkopotas 65 pasakas, kuras ir tulkotas tieši no dāņu valodas nevis no vācu, kā „Princese uz zirņa”. Tāpat grāmata ir papildināta ar līdz tam vēl latviski netulkotām pasakām, bet labi pazīstamās ir publicētas bez grozījumiem un izlaidumiem – atbilstoši oriģinālajām versijām. Neesmu apveltīta ar pārlieku izcilu atmiņu, bet bija pasakas, kur izmaiņas bija jūtams, piemēram, „Ceļabiedrs”. Pārsvarā gan ir atliktas vietā daudzās reliģiskās norādes un iespraudumi, kas manā bērnībā bija atzīti par ideoloģiski kaitīgiem. „Pasakās” ir izmantotas Vilhelma Pedersena un Lorenca Frēliha vecās, melnbaltās ilustrācijas.
IMG_5891Hanss Kristians Andersens ir rakstījis arī nopietnus romānus un lugas, bet laika pārbaudi ir izturējušas tieši viņa pasakas – šīs sentimentālās, naivās un jocīgās pasakas. Pats autors tās neuzskatīja par bērnu literatūru, jo ne visas no tām ir rakstītas bērniem, un tur viņam varētu piekrist. Pasakas vispār nav domātas bērniem, tās sākotnēji sacerēja pieaugušie savām vajadzībām. Un ja arī tās dodam lasīt bērniem, tad labāk skarbajās un autentiskajās versijās, nevis tajās sakropļotajās, glancētajās un nogludinātājās variācijās, kādas ir nākušas modē pēdējā laikā.

Andersena „Pasakas” man arī tagad šķita dīvainas, tomēr nu jau spēju kaut cik novērtēt to skaistumu, ironiskumu, skumjo humoru (neticami, bet vietām tās tiešām ir smieklīgas) un autora savdabīgo pasaules skatījumu (apžēliņ, cik vientuļš viņš ir juties). Jā, protams, tās ir par naivu šim gadsimtam. Un ne tikai šim, bet jebkuram citam arī. Andersens raksta par lietām, kas sen izgājušas no modes – skaidrām sirdīm, mirstošām puķēm un nemirstīgām dvēselēm. Tomēr kaut kur dziļi aizkustinoša ir viņa iestāšanas par īstām lietām, kuras mēs tik ļoti mīlam nomainīt pret mākslīgiem vizuļiem un virtuālo realitāti, kā pasakās „Lakstīgala” un „Cūkgans”.

Bet princese aptaustīja rozi un gandrīz vai sāka raudāt.
„Fui, papiņ” viņa teica. „Tā nav mākslīga, tā ir īsta”

Lai cik naivas, šīs pasakas nepavisam nav dumjas. Vietām tās ir izteikti reliģiskas un pamācošas, pat diezgan nežēlīgas kā stāstā par jaukajām, sarkanajām kurpītēm, kuru dēļ meitenei beigās nācās lūgt bendi, lai viņai nocērt kājas. Un šī ,starp citu, bija pasaka ar visumā izteikti optimistiskām beigām. Tāpat stārķus arī labāk nekaitināt, to atriebība var būt ļoti ļauna.

Tur dīķī guļ mazs, nedzīvs bērniņš, kas sapņodams nomiris, to mēs nesīsim viņam. Tad gan viņš raudās.

Lai gan ņemot vērā augsto zīdaiņu mirstību 19. gadsimtā, nedzīvu bērnu nešana stārķiem tolaik varēja būt pavisam ierasta lieta. Tādas īpaši spocīgas pasakas kā „Laumu kalns” man laikam bija patikušas arī bērnībā, jo tās samērā labi atcerējos arī tagad.

Kalnā iekšienē lielā zāle bija grezni savīkšīta: grīda mazgāta ar mēnesgaismu un sienas noziestas ar raganu taukiem, tā ka sveču gaismā tās spīdēja kā tulpju ziedi. Virtuvē bija visa kā papilnam: uz iesmiem cepinātas vardes, zalkšu ādas, ar bērnu pirkstiņiem pildītas, un salāti no mušmiru sēklām, mitriem peļu purniņiem un velnarutka, alus no purva vecenes alus darītavas, dzirkstošs salpetra vīns no kapu pagraba.

Saprotams, ka lielos daudzumos Andersena pasakas patērēt nav iespējams, tomēr dažreiz pa kādai der palasīt, lai atcerētos, ka pasaulē eksistē kaut kas tik ellīgi sentimentāls, vienkāršs un poētisks.  Lai cik ciniska ir realitāte, šķiet, ka vienmēr kādam būs vajadzīgas šīs skumjās pasakas par salauztām sirdīm, gulbjiem un rozēm.

„Anna Kareņina” un pumpainās bērzlapes

Ļevs Tolstojs, “Anna Kareņina”, no krievu valodas tulkojis Jūlijs Vanags, Rīga: Latvijas valsts izdevniecība 1960. gads.

Анна Каренина не нашла в своей жизни достойного мужчины и поэтому легла под поезд.

Lev_Tolstoj__Anna_KareninaLai gan vidusskolā mūs piespieda krievu literatūru mīlēt vairāk nekā Raini, tomēr Ļeva Tolstoja daiļradei biju veiksmīgi aizlavījusies garām un „Anna Kareņina” visu laiku bija balts un, ņemot vērā grāmatas apjomu, arī ļoti apjomīgs plankums manā lasīšanas pieredzē. Tomēr nenožēloju, ka „Annu Kareņinu” izlasīju tikai tagad, jo vidusskolā daudz ko no šī romāna jaukumiem būtu palaidusi gar ausīm. Toties tagad ar patiesu labpatiku lasīju par Levina likstām ar kūtsmēslu apsaimniekošanu, ganāmpulka ģenētiskā potenciāla uzlabošanu, tauriņziežu ieviešanu augsekā un citām tikpat saistošām lietām. To es saku visā nopietnībā. Par grāmatas sižetu, protams, vairāk vai mazāk ir dzirdējuši visi – Anna – mīlestība – Vronskis – maita vīrs – vilciens – pļukš.

Анна Каренина в юности очень боялась, что её замуж никто не возьмет.
—Не плачь, Анна, – бывало, утешает её мать, – твой поезд ещё не пришел.

„Annu Kareņinu” sāku lasīt Jūlija Vanaga tulkojumā. Starp citu, šis tulkotājs ir autors vienam no manas bērnības hītiem „Mazā Mikiņa lielie darbi”. Viņa spalvai pieder arī stāstu grāmata par dabu „Meža dziesma” un darbs par pionieru (vai varbūt komjauniešu) grupas plostošanu pa mūsu lielākajām upēm – „Lejup pa Daugavu un Lielupi”. Tās bija jaukas un izzinošanas grāmatas ar foršiem stāstiem par Latvijas dabu un vēsturi. Arī „Annas Kareņinas” tulkojums ir labi paveikts, kārtīgi izrediģēts, varbūt vienīgi mazliet veclaicīgs – kā jau tapis pirms vairāk kā pusgadsimta. Tomēr, kad biju tikusi nedaudz pāri pusei no grāmatas, nonācu pie dīvaina dialoga, kurā tās varoņi sēņojot nez kāpēc apsprieda tēmu, kā atšķirt baraviku no bērzlapes. Esot dikti līdzīgas, tikai bērzlapei, rau, kātiņš esot pumpains kā trīs dienas neskūta bārda. Te pamodās manī mītošā sēņu vecene un sāka skaļi ķiķināt – kā tad, stobriņsēni jau noteikti ir nāvīgi grūti atšķirt no lapiņsēnes un kurš vispār ir redzējis bērzlapi ar pumpainu kātiņu. Zinot Tolstoja noslieci uz precīzām detaļām, bija skaidrs, ka oriģinālā nekādu bērzlapju nav. Bet intereses pēc to sameklēju un, protams, tur bija minēts „берёзовик”, kas ir bērzu beka nevis „сыроежка” – bērzlape. Sajaukt sēnes tulkojumā nav nekas ļauns, bet ceru, ka pie tā šoreiz ir vainīgs redaktors, kurš nekad nav bijis sēņot. Doma, ka cilvēks, kurš manā bērnībā bija sarakstījis tik jaukus stāstus par dabu, varētu nepazīt tik bieži sastopamas sēnes, radīja tādu kā negaidītu vilšanās sajūtu. Vēl bieži ir dzirdēta tēze, ka padomju laikos visi tulkojumi ir bijuši absolūti ideāli un spīdoši – ne tā kā tagad. Tad šis ir piemērs, ka tā gluži nav. Kļūdīties ir tikai cilvēcīgi un kļūdās pilnīgi visi, kas kaut ko dara. Tomēr viens labums no pumpainajām bērzlapēm bija – konstatēju, ka oriģinālu lasīt ir negaidīti viegli un atlikušo grāmatas daļu izlasīju krieviski.

Stāstot par pašu romānu, neiztikšu bez banālām un visu dzirdētām frāzēm no sērijas, ka Tolstojs ir ģeniāls rakstnieks. Bet Tolstojs patiešām ir ģeniāls rakstnieks un romāns ir lielisks. „Anna Kareņina” ir vērienīgs laikmeta atspoguļojums, bet tajā pašā laikā tas ne brīdi nezaudē savu cilvēcīgumu. Romāns ir sarakstīts 19. gadsimta septiņdesmitajos gados. Tas ir laiks pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā un tā bija būtiska pārmaiņa valsts vēsturē, jo kardināli mainījās muižniecības stāvoklis un ekonomiskās attiecības starp kārtām. Pie kā tas noveda nākotnē, mēs labi zinām. Romāna rakstīšanas vēsture ir gana sarežģīta, jo sākumā iecerēto vieglo stāstu autors vairākas reizes pārrakstīja un laikam jau pats pilnībā ar to nebija apmierināts.

– Мода перешедшая от Анны Карениной?
– Туфли на платформе!

Parastie mīti par Tolstoju ir, ka viņa romāni ir gari, grafomāniski un garlaicīgi. Biju patīkami pārsteigta, ka tā nepavisam nav. „Anna Kareņina”, protams, ir ļoti gara grāmata, bet tā nav garlaicīga. Tās sižets ir vienkāršs, bet tajā pašā laikā Tolstojs rāmā garā mums pastāsta par visu, kas vien cilvēka dzīvē ir iespējams – mīlestību, nāvi, piedzimšanu, nelaimīgu ģimenes dzīvi un laimīgu, par cerībām un pilnīgu bezcerību un vēl daudz ko citu.

Tolstojs brīnišķīgi prot apieties ar valodu. Viņa stāstījums nav sarežģīts, bet izteiksmīgs, dziļš, un ļoti līdzsvarots. Tas ir nedaudz vecmodīgs un patīkami atšķiras no daudziem mūsdienu rakstniekiem, kuri lieki sacako vai samudžina savus tekstus, bet bieži vien neko sakarīgu tā arī nepastāsta. Piemēram, epizode ar jāšanas sacensībām ir vienkārši perfekta pēc stila, satura, spriedzes, kulminācijas un atrisinājuma un lasot rada ārkārtīgi spilgtu klātbūtnes sajūtu.

Анна Каренина до последнего была уверена, что находится на правильном пути.

Annas tēls man bija neliels pārsteigums, jo parasti tiek uzsvērta tikai viņas cēlā, nelaimīgā mīlestība un nelietīgā, lielulīgā sabiedrība. Tas, ka Anna brīžiem rīkojas muļķīgi un egoistiski, ir tikai cilvēcīgi. Tomēr Anna Kareņina Tolstoja izpildījumā izrādījās tikai sīka, mizerabla maita, viena no tām aiz patiešām labas dzīves garlaikotajām cietējām, kuras uzskata, ka visa pasaule ir atbildīga par viņu laimi, bet pašas par to negrib uzņemties ne kripatiņu atbildības. Ar tādām ir pilna arī mūsdienu literatūra, bet diemžēl vairs ne Tolstoja izpildījumā. Mani nedaudz pārsteidza arī tas, ka Anna ir palikusi romāna nosaukumā un Tolstojs viņai ir veltījis tik lielu grāmatas daļu, jo viņa tuvumā taču nav trūcis arī saprātīgu sieviešu, bet pieļauju, ka rakstniekam ir bijuši savi iemesli, jo tādu pašpasludināto cietēju mums apkārt ir vairāk nekā gribētos. Man ir nelāgas aizdomas, ka rakstnieks sūtot Annu nāvē ir izjutis slepenu prieku un atvieglojumu. Mūsdienās Anna Kareņina ir jau gandrīz folklorizējies tēls, tāpēc tā ilustrācijai aprakstam pievienoju dažas vecas, bet ciniskas anekdotes par tēmu.

Daudz būtiskāks tēls romānā ir Levins – ļoti sarežģīts un daudzslāņains personāžs, kas atspoguļo daudzus paša Tolstoja uzskatus. Levins patiesībā arī ir ļoti traģisks tēls savā nolemtībā, bet viņš vairāk cieš pats un nevēlas sāpināt citus. Tā varētu turpināt ilgi un droši vien Jūs jau sapratāt, ka šī nav nekāda jautrā grāmata.

„Anna Kareņina” man patika. Tas ir klasisks romāns, uzrakstīts lieliskā valodā. To nevajag baidīties lasīt. Ja kāda no epizodēm sāk garlaikot, to drīkst izlaist. Nav tā, ka tagad man gribētos daudz lasīt Tolstoja darbus, bet droši vien pie tiem atkal kaut kad neizbēgami atgriezīšos. Pēc Tolstoja daudzi citi rakstnieki un romāni šķiet sīki.

Вронский, провожая Каренину у порога:
– Аннушка, душа моя, ты на вокзал?
– Нет, на Патриаршие.
– А масло подсолнечное зачем тебе?

Par „Annu Kareņinu” ir rakstījusi arī Marii