Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”

Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”, no poļu val. tulkojusi Ingmāra Balode, Mansards, 2021. (Marcin Wicha, Rzeczy, których nie wyrzuciłem, 2017)

Ko darīt ar mirušo tuvinieku plašajām bibliotēkām? Vai grāmatas ir daļa no cilvēka personības? Bet varbūt tikai laikmeta atspulgs? Tādi ir jautājumi, atbildes uz kuriem poļu rakstnieks Marčins Viha ir pārvērtis brīnišķīgā eseju krājumā “Lietas, kuras es neizsviedu”. Savā grāmatā autors risina ne pārāk vienkāršās attiecības ar mirušo māti, pārskatot viņas bibliotēku, kura droši vien tāpat kā visiem austrumeiropiešiem piederošās, ir sasodīti līdzīga tiem grāmatu plauktiem, ar kuriem nākas tikt galā arī man. Viņas plauktos ir gan milzums klasikas, kuru pieņem tikai makulatūrā, gan vecas enciklopēdijas, gan Ludmilas Uļickas “Zaļā telts”, gan Jerofejeva “Maskava-Gailīši”, gan Kaningems, gan Sabo, gan Konrāds Lorencs un pat sirreālā pavārgrāmata ar Staļinu un krāsainajām ilustrācijām, kādu arī es mantoju no vecmāmiņas, jo Visiem tāda grāmata bija. Un, protams, tur ir arī kāda līdz neatpazīstamībai nolasīta grāmata, patiesībā grāmatas atliekas, no kuras nevari šķirties, jo kādam tavam tuviniekam tā ir bijusi visvairāk lasītā grāmata.

Grāmatā ir ļoti jauks Ostinas “Emmas” un Vinnija Pūka salīdzinājums, jo abas ir ļoti rimtas un nomierinošas grāmatas. Savukārt eseja par grāmatu vāciņiem un drukāšanai izmantoto papīru dažās lappusēs atklāj vesela laikmeta ekonomisko panorāmu, un sāc atcerēties, ka Polijā 1981. gadā taču bija izsludināts karastāvoklis. Toreiz tas likās tik tālu, bet poļiem tā bija skarba dzīves realitāte. Īpaši stāsti ir par autora mātes pavārgrāmatām, grāmatu izvietošanu plauktos, bērnu grāmatām un grāmatu deficītu sociālismā.

Autora māte esot sacījusi: “Dzīvē nav visu iespējams pārvērts smieklīgos pastāstiņos”, bet Martčins Viha tomēr ir mēģinājis to izdarīt. Un no pirmā acu uzmetiena šie patiešām ir tādi mazi mīlīgi, smieklīgi stāstiņi. Pļāpas par visādiem niekiem, sadzīves sīkumi. Autors ir lakonisks, neko daudz neatklāj, un tikai pamazām sāc nojaust to milzīgo traģēdiju, kas gulstas pār visu Eiropas pagājušā gadsimta vēsturi, gan arī vēl joprojām sāpīgās autora ģimenes pagātnes traumas, par kurām biežāk ir pieņemts nerunāt. Taisnība arī, ka autors daudz ko noklusē par savas dzimtas vēsturi, bet guglē var atrast pietiekami daudz, lai viņu saprastu.

Marčina Vihas grāmata “Lietas, kuras neizsviedu” ir tāda grāmata, kādas man patīk – lakoniska, smieklīga, dziļi sāpīga un laikmeta ietilpīga. Tā varētu patikt lasītājiem, kuri mīl lasīt grāmatas par grāmatām. Un visiem tiem, kas kaut reizi ir šķirojuši savu mirušo vecāku grāmatu plauktus.

Bibliotēkas ir mūsu lasīšanas sakāvju pieraksts.
Cik maz tajās ir grāmatu, kas mums patiešām patikušas. Vēl mazāk tādu, kas mums patīk, ja lasām otrreiz. Vairums grāmatu ir piemiņa no cilvēkiem, kādi mēs gribējām būt. Par ko mēs izlikāmies. Ko noturējām par sevi.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm

Ar grāmatas fragmentiem var iepazīties Punctum vietnē.

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga: 2019.
Sērija: Salīdzināmā literatūra (Baltijas literatūra)

Dažreiz, lai paplašinātu redzesloku, ir noderīgi palasīt arī kādu akadēmisku monogrāfiju, tāpēc bibliotēkā ar nopietnu sejas izteiksmi no plaukta izvilku Zandas Gūtmanes “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”. Droši vien neticēsiet, bet šo sarkano ķieģeli lasīt bija negaidīti interesanti. Protams, tas ir akadēmisks izdevums ar atsaucēm, zinātniskam pētījumam atbilstošu struktūru un leksiku. Tomēr grāmata ir pietiekami subjektīva, lai to būtu saistoši lasīt, arī neko lāgā no literatūrzinātnes nejēdzot. Zanda Gūtmane savā darbā ir apkopojusi ļoti plašu informāciju par visu trīs Baltijas valstu vēsturi un literatūru, un izanalizējusi gan to kopīgās, gan atšķirīgās tendences. Pateicoties tam, grāmata ir noderīga jebkuram, kas interesējas par Baltijas burbuļa jaunāko laiku vēsturi, un tā ir unikāla tieši visu Baltijas valstu salīdzinājuma dēļ.

Vispār jau totalitāro režīmu Baltijā 20. gadsimtā nav trūcis, bet kā galvenās traumas grāmatā ir apskatītas divas – holokausts un padomju deportācijas, kuras norisinājās pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Holokausts plašāk skāra Lietuvu, jo tajā dzīvoja vairāk vietējo ebreju, sauktu arī par litvakiem, bet izsūtījumi uz Sibīriju – Latviju un Igauniju.  Sākotnēji Baltijas literatūrā par šiem traumatiskajiem notikumiem tika klusēts, tad sešdesmitajos gados pamazām par tiem sāka rakstīt, testējot socreālisma kanonu robežas. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Baltijas literatūra veicināja nacionālās identitātes veidošanos, bet atklāti par padomju perioda noklusētajām sāpēm un traumām sāka rakstīt tikai astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos, līdz 21. gadsimtā šo pārdzīvojumu pieredze pamazām pārveidojās par atmiņām par iepriekšējo paaudžu atmiņām, to pārstāstiem un pārstāstu pārstātiem. Līdzi laikam izmainījās arī veidi un attieksme, kā autori šīs traumas ir atspoguļojuši savos darbos un tagad mēs pamazām no Melānijas Vanagas “Veļupes krastā” esam nonākuši pie mīlīgiem, humoristiskiem komiksiem par deportācijām kā Viles Jurgas “Sibīrijas haiku” (Z.Gūtmanes darbā Jurgas grāmata nav minēta, tā vienkārši ir labs piemērs sabiedrības uztveres un vēsturiskās atmiņas izmaiņām).

 Autore savā pētījumā ir pieminējusi arī darbus, kas atstājuši paliekošu ietekmi uz Baltijas valstu literatūru kā, piemēram, Solžeņicina sacerējumi. Beidzot uzzināju, ka Solžeņicina stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” tomēr ir bijis ļoti operatīvi iztulkots latviešu valodā un vairākos turpinājumos publicēts Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks” 1963. gadā, tomēr tulkojums laikam nav bijis, hm, īpaši baudāms. Neviens to vairs neatceras, un par tulkotāja vārdu vēsture klusē, jo tas acīmredzot aiz kautrības publikācijā nav pat pieminēts.

Grāmata ir ļoti apjomīga un ar informāciju un interesantiem faktiem bagāta, tāpēc vairāk par to nerakstīšu, jo to noteikti vislabāk izlasīt pašiem. Viena no noderīgākajām lietām, ko no pētījuma ieguvu, ir labu grāmatu saraksts, kuras palasīt par Baltijas burbuļa traumatisko pieredzi.
Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Latviešu valodā izdoto grāmatu saraksts, kuru pēc Z. Gūtmanes pētījuma izlasīšanas izveidoju savām vajadzībām. No 1. līdz 15. ir tās grāmatas, kuras par totalitārisma traumu tēmu jau esmu lasījusi, bet no 16. līdz 28. ir tās, kuras atzīmēju zināšanai, ka derētu izlasīt.

1.Āreleida, Kai. Pilsētu dedzināšana.
2. Bērziņš, Māris. Svina garša.
3. Egle, Jana. Svešie jeb miļenkij ti moi.
4. Freimane, Valentīna. Ardievu, Atlantīda!
5. Gavēlis, Ričards. Viļņas pokers.
6. Ikstena, Nora. Mātes piens.
7. Ivanauskaite, Jurga. Ragana un lietus.
8. Kalniete, Sandra. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos.
9. Paruļskis, Sigits. Trīs sekundes debesu.
10. Rauds, Reins. Perfektā teikuma nāve.
11. Reinsone, Sanita. Meža meitas.
12. Šepetis, Rūta. Starp pelēkiem toņiem.
13. Tungala Lēno, Biedrs bērns.
14. Vanaga, Melānija. Veļupes krastā.
15. Zālīte, Māra. Pieci pirksti.
16. Aivenss, Sidnijs. Debesis tik tumšas.
17. Bieļausks, Alfonss. Kauņas romāns.
18. Boruta, Kazis. Baltradža dzirnavas jeb Kas notika viņos laikos Piedruves novadā.
19. Kaplinskis, Jāns. Tā pati upe.
20. Kaugvers, Raimonds. Četrdesmit sveces.
21. Kross, Jāns. Lidojums uz vietas.
22. Luika, Vīvi. Septītais miera pavasaris.
23. Mihkelsone, Ene. Mēra kaps.
24. Sroga, Balis. Dievu mežs.
25. Šķēma, Antans. Baltā drāna.
26. Šķipsna, Ilze. Aiz septītā tilta.
27. Šlepiks, Alvīds. Mans vārds ir Marīte.
28. Vilks, Ēvalds. Divpadsmit kilometri.

Pauls Bankovskis „Padomju Latvijas sieviete”

Pauls Bankovskis „Padomju Latvijas sieviete”, Rīga: Enigma, 2000.

Novembrī turpinu lasīt latviešu autoru darbus. Citi grāmatu blogeri arī, tāpēc pavisam nejauši ir sagadījies, ka šodien Asmo un Andris jau ir izteikušies par Paula Bankovska romānu „18”. Arī es pirms nedēļas bibliotēkā gremdējos pārdomās pie latviešu literatūras plauktiem, kuru no Bankovska darbiem izvēlēties lasīšanai. Gandrīz jau paņēmu to pašu nelaimīgo „18”, tomēr beigās paliku pie „Padomju Latvijas sievietes”, kas acīmredzot bija mazliet labāka izvēle..

Ar Paula Bankovska darbiem man ir ilglaicīgas attiecības, sākot jau ar „Svētā Bokasīna koku” tālajā 1996. gadā. Kopā pa šo laiku esmu izlasījusi vairāk nekā 10 no viņa grāmatām. Dažas no tām man ir patikušas vairāk, dažas mazāk, tā nu tas ir. Bankovska grāmatās man bieži vien ir šķitušas interesantas autora idejas, bet lielākoties traucējis to izpildījums, dažreiz neveiklie sižeti un viņa teksti arī ne vienmēr ir bijuši tie literāri spožākie. Tāpēc parasti ar lielāku interesi izlasu Paula Bankovska rakstus par dažādām tēmām Satori vai kur citur, nekā pievēršos viņa romāniem. Vēl joprojām domāju, ka eksistē kāda paralēlā realitāte, kurā Pauls Bankovskis raksta foršas populārzinātniskās grāmatas un visi tās pērk un lasa kā traki.

Ilglaicīgas lasītāja attiecības ar kāda rakstnieka darbiem ir jauka padarīšana, bet pēc desmitās grāmatas tajās neizbēgami sāk iezagties dažas problēmas. Vispirms rodas sajūta, ka autora rakstītais kaut kur jau ir lasīts, mjā. Un, ja trāpās ne tas veiksmīgākais autora darbs kā, piemēram, „Padomju Latvijas sieviete”, tad nākas atkārtot to pašu, ko pirms manis jau teikuši citi – es zinu, ka viņš var daudz labāk.

Ja vien Bankovskis „Padomju Latvijas sievieti” nebūtu sarakstījis stipri par ātru, grāmata gluži labi varētu iederēties tagad modīgajā Latvijas vēstures romānu sērijā un aizpildīt pagaidām vēl pašķidri aprakstītos pagājušā gadsimta piecdesmitos un sešdesmitos gadus. Tas ir laiks, ko autors pats nav piedzīvojis, līdz ar to grāmatā ir pārstāvēts tagad modernais, distancētais skats uz vēsturi no attāluma.

Nelielai atkāpei gribu piebilst, ka manu vecāku atmiņās šis laiks ir palicis kā gaišs, dzīvespriecīgs un jaunības romantikas apdvests, daudz jaukāks par staignajiem septiņdesmitajiem un trakajiem astoņdesmitajiem. To arī var saprast, jo galu galā tā bija viņu bērnība un jaunība, un tad jau vienmēr saule šķiet spožāka. Visi atguvās pēc kara, un tas bija arī izaugsmes, jauncelsmes un nākotnes cerību laiks (galu galā manai paaudzei tak bija paredzēts dzīvot komunismā, hah). Tomēr, skaidrs, ka realitāte bija krietni skarbāka.

Pauls Bankovskis savu romānu tad arī uzbūvē uz šiem pretstatiem starp oficiālo propagandu un realitāti, iekļaujot diezgan padrūmajā stāstā lērumu līksmu citātu no dažādiem tā laika preses izdevumiem un grāmatām. Lai gan grāmata nemaz neesot par sievietēm, tomēr stāstījums ir risināts no sievietes skatu punkta. Galvenā varone Aina Sakne ir apkopēja rūpnīcā, kurai, ak, kāds pārsteigums latviešu literatūrā, dzīvē viss ir slikti. Vīrs neganti dzer un nositas, dēls arī tiek nosists, nāks dzīvot komunālajā dzīvoklī, un viņas vienīgais dzīves prieks ir garām braucot noraudzīties smukajā milicī, kurš regulē satiksmi kādā no krustojumiem (bet pat tas romāna beigās ir modernizēts par luksoforu). Galu galā viņa nonāk cietumā par slepkavību ar āmuru (tas laikam ir iemīļotākais latviešu sieviešu ierocis jaunāko laiku literatūrā, arī Ikstenai bija varone, kas skraidīja apkārt ar āmuru aizrautīgi dauzīdama cilvēkus). Dažādībai Padomju Latvijas sievietes romānā pārstāv arī Ņina Mihailovna – tās pašas rūpnīcas direktora sieva, iebraucēja no Krievijas ar visām savām imigrantu dzīves problēmām. Pati romāna ideja nav slikta un vietām lasot bija tīri interesanti, tomēr kopumā grāmata tā arī palika viduvējas melnās „bitovuhas” līmenī, kur visi viens otru dauza un slepkavo. Tomēr ieskatam laikmetā lasītājiem, kuriem mūsdienas vairs nav nekādas nojausmas par padomju sadzīvi un nenormāli augsto noziedzības līmeni, romāns varētu būt noderīgs.

Grāmatas nosaukumam ir izmantots tolaik populārā sieviešu žurnāla vārds, kurā blakus stāstiem par lieliskajām teļkopēm – pirmrindniecēm varēja atrast arī mājkopībā noderīgus padomus, receptes un piegrieztnes. Tomēr arī mūsdienās glancēto sieviešu žurnālu stāsti stipri vien atšķiras no realitātes un šajā ziņā dzīve nav daudz mainījusies. Nobeigumā patosa pilns citāts no grāmatas.

Divdesmit Padomju Latvijas sievietes. Vai mums kas kopīgs? Varbūt tas ir izdomāts ideāls? Pasaku tēls? Vai varbūt tādas sievietes mēdz parādīties tikai žurnālu lappusēs? Līdzās mājturības, bērnu audzināšanas un dārzkopības padomiem. … Viņas smaidīdamas sēž pie traktoru, smago mašīnu un autoceltņu stūres, viņas bez baiļu dodas iekarot stepi un taigu, viņas būvē dzelzceļus, magņitkas un hesus. Ar 115 procentiem no paredzētās normas viņām ir par maz. Viņām ir vesels pulks bērnu un brīnišķīgi vīri, kas paspēj gan mīlēt, gan ievilkt elektrību nomaļās lauku sētās, apūdeņot neauglīgas zemes, būvēt skaistus un ērtus mājokļus un piedalīties pašdarbības teātra kolektīvos. Ko tikai visu cilvēki nedara. Un ir laimīgi.

J.B. Vests „Baltā nama augšstāvā”

J.B. Vests „Baltā nama augšstāvā”, no angļu val. tulk. Rita Liepa, Grāmatu draugs, 1975., (J.B. West, „Upstairs at the White House”, 1973)

„Baltā nama augšstāvā” man Ziemassvētkos uzdāvināja Ms Marii. Izrādījās, ka grāmata ir atrodama tepat ciema bibliotēkā, tad nu pie pirmās izdevības ķēros tai klāt. Interesanti, ka tā bibliotēkas krājumos ir parādījusies pavisam nesen (acīmredzot VIŅI zināja, ka man to drīz ievajadzēsies). Pēc zīmogiem un citām atzīmēm spriežot, lasītā eksemplāra sākotnējais īpašnieks ir dzīvojis Viskonsīnā un grāmatai savā četrdesmit gadu ilgajā mūžā ir nācies paceļot vēl šur un tur. Vispār jau „Baltā nama augšstāvā” tulkojums ir tapis kādā pavisam citā latviešu valodas dimensijā un atšļūcis pie mums pa tārpeju laiktelpā, liekot apdomāt paralēlo realitāšu eksistenci. Dīvainie locījumi, jokainā pareizrakstība un neierastie vārdi (atgaismji, gaumēšana, hēmisfairas, eksterminātori, vakariņas sauļotavā un braukāšana ar celtņiem) piešķir tekstam savdabīgu šarmu un atsvešinātību.

Bet kopumā grāmata ir interesanta, to der izlasīt, ja ir vēlme uzzināt ko vairāk par 20. gadsimta vidus ASV prezidentiem. Džeims Bernards Vests Baltajā namā strādāja laikā no 1941. līdz 1969. gadam. Sākumā par galvenā pārziņa palīgu , bet sākot ar 1957. gadu par galveno pārzini. Ko tad tāds galvenais pārzinis dara? Autors raksta, ka viņam esot vienkārši jādara to, ko liek. Patiesībā tas ir ļoti nopietns amats, kas pakļauts tieši ASV prezidentam. Galvenajam pārzinim ir jāpārrauga visa prezidenta mītnes pārvaldība, apkopšana, uzturēšana kārtībā, pārbūves, jāplāno un jāievēro budžets, jāvada un jāuzrauga apmēram 100 darbinieku, jāuzņem un jāaprūpē Baltā nama viesi, jāatbild par visu pieņemšanu, vakariņu un viesību sarīkošanu, uztura iegādi un korespondenci. Vārdu sakot, viņam ir ko ņemties. Baltā nama 18 akru lielā mauriņa uzturēšana kārtībā un smukā skatā vien ir kaut kas traģiski sarežģīts, nemaz nerunājot par kalpotāju kašķiem, un tādām katastrofām kā prezidenta suņa sačurātām grīdas segām.

Savas darbības laikā J.B. Vests ir strādājis pie Rūzveltiem, Trumeniem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem, kamēr pasaule pārdzīvoja otro pasaules karu, Korejas karu, auksto karu, Cūku līča krīzi un Vjetnamas karu. Galvenajam pārzinim visciešāk nākas sastrādāties ar Baltā nama pirmajām lēdijām, kuras lielākoties paliek savu vīru ēnā (būt par pirmo dāmu, autoraprāt, ir vissmagākais brīvprātīgais pienākums valstī, bet neviena no viņām to nav nožēlojusi). Dzīvot Baltajā namā ir būt kā zelta zivtiņām akvārijā, jo visur ir uzmanīgas acis un ausis. Galvenā pārziņa atmiņas visvairāk ir interesantas ar to, ka ļauj mums ASV prezidentus un viņu sievas iepazīt kā personības, katru ar savu raksturu un mazajām dīvainībām. Džonsonam, piemēram, bija perversa tieksme uz elektrības taupīšanu. Tomēr Vests par Baltā nama iemītniekiem raksta ar dziļu cieņu un pietāti, bet ar labu humora izjūtu un varbūt vietām nedaudz ironiski. Daži stāsti bija diezgan smieklīgi. Mani vienīgi nedaudz garlaikoja garie apraksti par bezgalīgajiem remontiem, istabu tapsēšanu un atbilstošu aizkaru piemeklēšanu, ka arī pareizo kumožu un citu mēbeļu izvietošanu telpās. Tās ir dikti neinteresantas lietas visur – pat Baltajā namā, bet gan jau vēsturnieki šo informāciju novērtēs.

Autors arī īpaši uzsver, ka strādājot šajā vietā vissvarīgākā ir lojalitāte Baltajam namam un visai tai prezidenta būšanai kopumā nevis kādam no prezidentiem (viņi tak nāk un iet, bet Baltais nams paliek). Ja var ticēt Vikipēdjai, tad arī pašam Vestam no Baltā nama nācās aiziet piespiedu kārtā – dēļ zaudētas uzticības. Starp citu, tagadējā Baltā nama galvenā pārzine ir melnādaina sieviete, kas diez vai būtu iespējams laikā, kad tur strādāja autors.

„Baltā nama augšstāvā” būs noderīga grāmata visiem, kas grib vairāk uzzināt par 20. gadsimta vidus ASV prezidentiem, viņu personībām un pirmajām lēdijām. Protams, šī nav nopietna vēsturiska grāmata, no kuras būtu iespējams gūt priekšstatu par tā laika ASV politiku, bet toties ir iespējams daudz uzzināt par Baltā nama tapetēm un istabas iekārtām. Droši vien īpaši interesanti būtu izlasīt grāmatu, ja drīzumā ir paredzēta vizīte Baltajā namā (skaidrs, ka man tāda savas dzīves laikā nav ieplānota, bet varbūt pietiks, ja noskatīšos to Emeriha filmu, kurā Teitums ar Foksu tur visu līksmi sadauza lupatās).