Tag Archives: 21. gadsimts

Maksims Trivaškevičs „#528”

Maksims Trivaškevičs „#528”, Rīga: „Drukātava”, 2013.

Maksims Trivaskevics 528E-lasītāja lietošanai atklājās daži gluži negaidīti blakusefekti. Piemēram, esmu sākusi pirkt latviešu rakstnieku grāmatas, ko nebiju darījusi jau gadiem, jo tagad šie pirkumi vairs nepiesārņo dzīves telpu ar lieku celulozi. Un e-grāmatnīcas vispār ir nešķīsti pievilcīga un ērta būšana. Tām pateicoties, tad arī uzgāju kaut ko tik amizantu kā Maksima Trivaškeviča „#528”, kam parastajā grāmatnīcā visdrīzāk nepievērstu uzmanību. Diemžēl man nav nekādu ilūziju, ka nelielā par e-grāmatu samaksātā summa dos autoram finansiālu iespēju radīt jaunus darbus, kā tiek solīts izdevniecības uzrunā pircējam. Diez vai autoram no šī pirkuma vispār tiek kāds baudījums, jo ar saņemto summu laikam nesanāks pat prezervatīvu paciņai. Bet jāatzīst, ka arī lasītajam no grāmatas netiek nekāds grandiozais literārais kaifs, bet nu neliela viena vakara izklaide sanāk. Un tā kā autors romānā nedaudz satraucas par to, ka viņa lolojumu kāds var izmantot tualetes papīra vietā (kā preventīvs pasākums šādu ekscesu novēršanai esot viņa grāmatu drukāšana uz bieza papīra, kas varētu šo procesu padarīt ne pārāk tīkamu), tad grāmatu pārdošana e-formātā šo problēmu atrisina pilnībā, jo ar epub failu atslaucīties ir tak pilnīgi nereāli (ja vien lasītājs nav kāds virtuāls neradījums). Romāna varonim gan vienā no stāstiņiem nākas šim nolūkam izmantot ar atzīmi deviņi novērtētu propedeitikas ieskaiti.
Maksims Trivaškevičs ir ļoti jauns latviešu rakstnieks, dzimis Jelgavā, audzis Elejā un studējis medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē. 2012. gadā viņam ir iznākusi pirmā grāmata „PretStraume”, kuras elektronisko variantu, starp citu, var bez maksas lejuplādēt autora mājas lapā www.cmirx.com. Turpat var iepazīties ar fragmentiem no „#528”. Grāmatas nosaukumā minētais skaitlis nav nekāds mistisks kods, tas ir koju istabiņas numurs, kurā dzīvo viņa literārais tēls. No tās varam uzzināt, ka studenti ne tikai apzinīgi mācās, bet daudz laika pavada dzerot, lietojot dažādas apreibinošas vielas, tusējot pa klubiem, kniebjoties, ar visu, kas ļaujas, metot laukā pa logu dažādus priekšmetus un slēpjot no zaglīgiem istabas biedriem tualetes papīru (šķiet, ka pēdējā pusgadsimta laikā koju dzīvē nekas nav būtiski ,mainījies, ja nu vienīgi apreibinošo vielu sortiments). Vārdu sakot, autors ļoti cenšas lasītājam radīt iespaidu, ka viņš nav nekāds zaļš gurķis, bet, rau, ko visu dzīvē jau pieredzējis un savu laiku ir pavadījis maksimāli pilnvērtīgi un saturīgi. Pats koncepts – dzeram un rakstām par visu, ko redzam, literatūrā nav nekas oriģināls, bet bija samērā izklaidējoši un vietām pat jautri. „#528” būtu ieteicams palasīt tiem, kas mēdz nīgri murmulēt, ka latviešu literatūra ir murgaina, depresīva un nesaprotama un tai nav vērts veltīt uzmanību. Nē, mīļie, latviešu literatūra ir gana daudzveidīga, lai gan, protams, ir uz ko vēl tiekties.
Grāmatu veido daudzi mazi ne hronoloģiskā secībā salikti stāstiņi (parasti katrs veltīts vienam prikolam), kas ir sakārtoti divās daļās – „Teorija” un „Prakse”, kuras viena no otras jūtami neatšķiras. Tekstā ir daudz rupjību, bet ne visai oriģinālu – diez vai vidusmēra lasītājam izdosies papildināt savu vārdu krājumu. Darbojošās personas parasti parādās epizodiski un tām lielākoties ir iesaukas – Hohols, Brālēns, Onkulis vai kaut kāda tur trakā kuce, utt., bet nav nopietnu raksturojumu. Nav jau tikai tā, ka grāmata ir tikai par izklaidēm. Brīžiem autors pievēršas sociāli nozīmīgām problēmām, kā augstākās izglītības kvalitāte valstī un te nu Stradiņi no viņa noraujas ne pa jokam, bet jāatzīst, ka diemžēl ļoti pamatoti.

Vispār no grāmatas staro tāds kucēniski aizrautīgs rakstītprieks, ka uz dažām nepilnībām gribējās pievērt acis. Valoda ir makten vienkārša, bet skaidrs, ka grāmatas mērķauditorija nav nekādi daudzlasītāji. Autors vairāk lepojas ar to, ka viņa grāmatas ir vienīgās, ko daži viņa paziņas vispār ir lasījuši. Saprotams, ka uzrakstīt vienīgo grāmatu, ko kāds savā mūžā izlasīs, ir milzīga atbildība. Tā nu autors vietām aizkustinošā misijas apziņā sāk didaktiski klāstīt vispārzināmas dzīves gudrības Elizabetes Gilbertas stilā, kas stipri samaitā grāmatas jauko, pofigistisko noskaņu. Vienīgi, ja minētā dāma savu sacerējumu nosauca „Ēd, lūdzies, mīli”, tad Trivaškeviča versija varētu būt „Nemīz, nedirs, nepis prātu”, bet būtība jau tā pati vien ir – dārgo lasītāj, es labāk par tevi zinu, kā pareizi dzīvot.

Jāatzīst, ka „#528” tomēr krietni atpaliek kaut vai no tās pašas Joņeva „Jelgavas 94”, bet ir labi, ka kāds rūpējas par latviešu literatūras daudzveidību. Autoram, ja viņš turpinās rakstīt, vēl ir daudz, kur augt. Un cerams, ka, lai arī cik finansiāli kārdinoši tas nebūtu, viņš nemēģinās kļūt par otru Koelju, jo šajā pasaulē jau ar vienu tādu ir stipri par daudz.

– Es nevarēju piespiest savu bērnu lasīt līdz brīdim, kad viņš tika pie tavas grāmatas, – teica viena mana lasītāja māte, un es viņas teikto uzskatīju par komplimentu. Jāpiebilst, ka viņas «bērnam» bija 16.
– Tagad es nezinu, vai vispār gribu, lai viņš kaut ko tādu lasa, – viņa piebilda. Šo viņas teikto es dzirdēju, taču īpaši neiedziļinājos. Dažiem cilvēkiem nekad nav labi.

Roberto Bolanjo „2666”

Roberto Bolanjo „2666”, no spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., (Roberto Bolaño, „2666”, 2004.)

Bolanjo 2666Dienvidamerika ir cilvēci aplaimojusi ne tikai ar kokaīnu, bet arī ar maģisko reālismu un apbrīnojami talantīgiem rakstniekiem (neņemos spriest vai tur ir kaut kāda saistība). Bet mēs savukārt šoruden esam aplaimoti ar Roberto Bolanjo monumentālā romāna „2666” tulkojumu latviešu valodā.

Romānu izlasīju jau pirms trīs nedēļām un vēl joprojām domāju, ko lai par to uzraksta. Doronike jau visai pamatoti piezīmēja, ka, tik ilgi vilcinoties, man šī grāmata būs jālasa vēlreiz. Tomēr šajā gadījumā tas nedraud, jo „2666” ir romāns, kuru nav iespējams aizmirst. Protams, ja vien vispār ir izdevies to izlasīt. Romānu lasīju vairākas nedēļas un pa vidu nācās paņemt pauzi, lai nedaudz no tā atjēgtos. Šī grāmata ir pārpilna ar bezgalīgām skumjām un totālu bezcerību. Nāve, autoram rakstot, ir stāvējusi aiz muguras un lūkojusies pār plecu. Un tomēr aizverot pēdējo lappusi sāc nožēlot, ka romāns ir beidzies tik ātri un kopā ar to ir nācies pavadīt tik īsu laiku.

Roberto Bolanjo ir čīliešu izcelsmes Spānijā dzīvojošs rakstnieks. Viņa biogrāfija ir gana raiba, bet romānu „2666” viņš rakstīja savas dzīves pēdējos gados jau zinot, ka ir nedziedināmi slims. Bolanjo nomira piecdesmit gadu vecumā un „2666” tika izdots gadu pēc viņa nāves. Romānam ir piecas daļas, kuras var lasīt gan atsevišķi, gan kopā un meklēt saistības. Katra no daļām pasauli parāda mazliet citā griezumā. Tas ir ļoti pašpietiekams romāns, kas lasītājam nesniedz nekādus paskaidrojums un nedod atbildes uz jautājumiem, tas tikai stāsta stāstus, daudzus stāstus – īsākus un garākus, stāstus stāstos, kas turpinās vēl citos stāstos, un pārstāsta sen zināmos. Vienā lasīšanas reizē „2666” nav iespējams aptvert un izprast. Patiesībā ir bezcerīgi to vispār mēģināt izprast. Bet galu galā lasot var pārlieku neiespringt, bet toties romānu lēni un mierīgi izbaudīt ar visiem saviem vēl dzīvajiem neironiem un nervu galiem.

Šķiet, ka Bolanjo „2666” ir gribējis izstāstīt visu, kā dēļ ir dzīvojis. Bet divas būtiskākās sižeta līnijas, kas vijas cauri visam romānam ir mistisks vācu rakstnieks Arčimboldi un bezcerīgi drūma Meksikas pierobežas pilsēta Santateresa, kurā gadiem tiek nogalinātas sievietes.

Pirmā romānā ir Kritiķu daļa par ar Arčimboldi daiļradi apsēstiem literatūrzinātniekiem un viņu attiecībām. Otrā ir Amalfitano daļa, kura stāsta par filosofijas profesoru no Čīles. Trešā ir Feita daļa par melnādainu žurnālistu no Ņjujorkas un boksu. Ceturtā ir Noziegumu daļa, kas stāsta par sieviešu slepkavībām Santateresā. Tā ir visnogurdinošākā un visgrūtāk izlasāmā grāmatas daļa. Ir saprotama Bolanjo iecere katrai noslepkavotajai sievietei piešķirt vārdu, savu stāstu, vai vismaz drēbes, bet daudzas no viņām ir tikai anonīmi, trūdoši kauli tuksnesī. Vairāk nekā divsimt stāsti par spīdzinātajām, izvarotajām un noslepkavotajām sievietēm vienkārši iedzen grīdā jebkuru, kam nav neveselīgas noslieces uz tāda veida literatūru. Fakts, ka Bolanjo ir iedvesmojies no deviņdesmitajos gados reāli notikušām vairāk kā trīssimt (patiesībā laikam neviens īsti nezina cik, dažos avotos ir minēts 1000) sieviešu slepkavībām reālā Meksikas pierobežas pilsētā Ciudad Juárez, lasīšanu nepadara vieglāku. Tiesa gan vīriešus šajā pilsētā tolaik slepkavoja un spīdzināja daudz vairāk (nejaušas sakritības dēļ paralēli Bolanjo lasīju grāmatu par kokaīna biznesu, tā ideāli papildināja Bolanjo stāstus par Santateresu). Piektā un pēdējā romānā ir Arčimboldi daļa. Un tā ir teiksmaina.

Vispār lasot „2666” ir sajūta, ka Bolanjo romānā ir gribējis iekļaut visu XX gadsimta literatūru – mīlu un nāvi, detektīvstāstus, vardarbību, daudz, daudz vardarbību, padomju laika dīvaino sociālistisko sci-fi, kokaīnu, holokaustu, kinovēsturi, Baltijas jūras biotopus (botāniski un ģeoloģiski neticamus, bet tik poētiskus, ka patiesa bauda lasīt), nacistus, Drakulas pili, no tuberkulozes mirstošu jaunuvi, literatūras politiski maucīgo dabu un ļoti daudz ko citu, ko nav iespējams pārstāstīt dažos vārdos.

Jāpiebilst, ka Daces Meieres tulkojums ir lielisks, pat lappusēm gari teikumi lasot izslīd caur sinapsēm glāsmaini kā zīds un pēc tam patīkami kutina smadzenes. Jāatzīst gan, ka tas ir ļoti līdzīgs citiem viņas tulkojumiem un uzreiz nāk prātā „Silva rerum”. (Vai tiešām Bolanjo raksta līdzīgā stilā kā Sabaļauskaite? Varbūt arī.). Bet skaidrs, ka bez Daces Meieres milzīgā darba mums nebūtu iespējams izbaudīt tik labu literatūru.

Nedomāju, ka „2666”varu kādam ieteikt lasīšanai (un arī grāmatu blogeri var nebaidīties – apsolu, ka nevienam no viņiem to Ziemsvētku dāvanā neiekļaušu ). Ar šo romānu ir jāriskē pašam. Lai no tā varētu ķert kaifu, būtu vēlams izlasīt diezgan daudz no XX gadsimta nopietnās literatūras. Patiesībā jo vairāk, jo labāk.

„2666” tēmas ir ļoti dažādas, romānā var atrast citātus gandrīz par visu, tāpēc nobeigumā, protams, mazliet botāniska rakstura teksts.

Botanomantija jeb nākotnes pareģošanas māksla, izmantojot augus, viņasprāt, bija vistīrākā krāpšana. Tomēr viņa pati šo jomu pārzināja gana labi … pastāv botanoskopija, kuras pamatā ir augu formu, kustību un reakciju vērošana, un šis atzars savukārt ir sīkāk iedalāms kromniomantijā, kuras pamatu pamats ir sīpoli un augu jaunie dzinumi, dendromantijā, kas visādi izskaidro kokus, filomantijā jeb lapu kustību pētīšanā, kā arī ksilomantijā, kas arī ir botanoskopijas daļa un nozīmē nākotnes pareģošanu pēc koksnes un koku zariem, un tas ir skaisti un pat poētiski, viņa teica, taču labāk nekā nākotnes pareģošanai noder tam, lai piešķirtu mieru kādiem pagātnes notikumiem vai lai nostiprinātu un ar gaišu rāmumu piepildītu tagadni.

When Will There Be Good News? by Kate Atkinson

When Will There Be Good News? by Kate Atkinson, Great Britain: Doubleday, 2008.

imagesDeviņdesmitajos gados „Kontinents” (droši vien aiz kaut kāda pārpratuma) izdeva Keitas Atkinsones pirmo grāmatu „Neredzamo stundu muzejs”. Tā man ļoti patika un jāatzīstas, ka es mazliet sabēdājos, kad izlasīju, ka Atkinsone ir mainījusi žanru un tagad normālu romānu vietā raksta detektīvus. Pirmās divas grāmatas no sērijas par privātdetektīvu Džeksonu Broudiju („Case Histories”, „One Good Turn”) 2008. gadā Silvijas Brices tulkojumā tika izdotas arī latviski. („Lietu vēsture”, „Kur ir, tur rodas”). Kā zināms, visas nelaimes šajā pasaulē ceļas no salīdzināšanas un diemžēl Atkinsones pirmajam romānam, par kuru viņa savulaik pelnīti saņēma Vitbreda balvu, tās patiešām nestāvēja klāt. Tomēr grāmatas nepavisam nebija sliktas – it sevišķi „One Good Turn”, tāpēc es nolēmu lasīt arī turpinājumus stāstiem par Džeksonu Broudiju.

Par laimi Keita Atkinsone, kura dzīvo Edinburgā (tā nu ir viena ar detektīvromānu rakstniekiem un noziedzniekiem apsēsta pilsēta) neraksta klasiskos detektīvus, kuros svarīgākais ir izmeklēšanas process ar dedukciju, indukciju un sazin ko vēl. Viņas romāni vispār neatgādina detektīvus, tajos daudz lielāka vērība ir pievērsta tēliem, to savstarpējām attiecībām un parasti visai virtuozi savērptajam sižetam ar daudziem negaidītiem un neticamiem pavērsieniem. Atkinsones aprakstītie noziegumi ir vienkāršāki par vienkāršu. Tā arī šī grāmata ar tik optimistisko nosaukumu sākas ar asiņainu slaktiņu labības laukā, kad kāds psihs (ja kas, tiesa viņu atzīst par pilnīgi normālu, ko gan tādu ir jāizdara, lai tevi atzītu par nenormālu?) ar nazi noslepkavo veselu ģimeni – māti un divus bērnus. Izglābties izdodas tikai trešajam bērnam – sešgadīgai meitenītei. Romāna darbība norisinās trīsdesmit gadus pēc tam. Lai gan slepkavīgajam psiham ir piespriests mūža ieslodzījums, viņu par labu uzvedību tagad no cietuma atbrīvo.

Romānā mēs atkal satiekam jau no iepriekšējām grāmatām labi pazīstamus personāžus – bijušo privātdetektīvu Broudiju, kurš kā parasti iekuļas pārdabiska rakstura nepatikšanās ar aitām, vilcieniem un sievietēm. Nelaimes viņam seko pa pēdām un viņa pasaule ir visai neomulīga vieta.

He didn’t like her taking the Tube, he didn’t like anyone taking the Tube any more. Fires and accidents and suicide bombers and police marksmen and nutters who could send you falling under a train with just a quick prod in the back.- the Undergraund was fertile place for disaster.

Arī policijas inspektore Luīze Monro vēl joprojām izmisīgi mēģina pasargāt sievietes un bērnus no apkārt klīstošiem psihiem vai vienkārši idiotiem ar lielām mašīnām. Dažreiz tas pat izdodas, bet par to nākas maksāt dārgi. Nāve ir viņas ikdienas darba sastāvdaļa. Viņas pasaule izskatās vēl drūmāka nekā tā, kurā mitinās Broudijs.

Laika posmā starp iepriekšējo grāmatu un šo Džeksons un Luīze ir pamanījušies apprecēties, bet, protams, ne jau viens ar otru. Tā nu mēs uzzinām arī visas viņu laulības dzīves peripetijas, kas man tomēr šķita garlaicīgākās šīs grāmatas lappuses.

Romānā darbojas arī vairāki citi izteiksmīgi varoņi – bārene Redžija (es labi saprotu, ka tik sakarīgi pusaudži var eksistēt vienīgi rakstnieku iztēlē, nevis realitātē, tomēr man viņas tēls vienalga patika) viņas kriminālais brālis un slaktiņā izdzīvojusī Džoanna.

Tāpat kā iepriekšējos Atkinsones romānos arī šajā sižets ir izveidots eleganti – visas neticamās sakritības un it kā nejaušās detaļas beigās jauki saliekas pa vietām. Līķu ir patiešām daudz, mēģināju saskaitīt – brr, ļoti daudz. Iespējams, ka pat vairāk nekā abās iepriekšējās grāmatās kopā. Autorei ir asa mēle, skats uz dzīvi ironisks un savdabīga, ļoti melna humora izjūta. Es pat teiktu, ka rakstniecēm neierasti melna – vietām pat ļauna un robežojas ar diskomforta sajūtu. Romānā vispār ar varoņiem visu laiku notiek pārsvarā sliktas lietas, tuvinieki mirst viens pēc otra. Būt vienīgajam izdzīvotājam slaktiņā ir nepanesami smagi. Iespējams līdzīgi kā Laikai kosmosā.

‘Laika’, she would say, ‘the first dog in space. She died of heat and stress after a few hours. She was rescued from an animal centre, she must have thought she was going to a home, to a family, and instead they sent her to the loneliest death in the world. How sad.’

It kā jau romānā ir dota cerība, ka ir iespējama dzīve arī pēc tam, kad viss ir zaudēts, tomēr viena no atziņām ir – ja ar tevi kādreiz ir noticis kaut kas šausmīgi slikts, tad tu nepavisam neesi pasargāts no tā, ka tas notiks vēlreiz. Saprotams, ja ar tevi nekas slikts līdz šim nav noticis, tāpat neesi ne no kā pasargāts. Pēc grāmatas izlasīšanas bezmaz sāc atskatīties pār plecu – vai arī tev pakaļ rātni netipina ļauni smīnošās likteņa dievietes.

„When Will There Be Good News?” lasīju angliski – un ne jau tāpēc, ka man nepatiktu iepriekšējo romānu tulkojumi. Vienkārši citu variantu nebija. Vispār ar manām ne pārāk labajām angļu valodas zināšanām to lasīt bija negaidīti grūti. Romāns ir piebāzts ar neskaitāmām literārām un popkultūras atsaucēm, latīņu teicieniem, kaut kādu sasodītu dzeju aizvēsturiskā angļu valodā, dažiem skotismiem un frāzēm spāņu un franču valodā. Un nekādu tulkojumu vai paskaidrojumu (varētu padomāt, ka viņi visi GB ir studējuši klasiskās valodas un angļu literatūras vēsturi). Tāpēc lasot ļoti daudz ko ignorēju, jo citādi process būtu nežēlīgi ievilcies. Tomēr lasot oriģinālu, ir vieglāk pamanīt arī daudzās, jaukās atsauces uz kino, piemēram, klasiskajiem amerikāņu vesterniem Broudijam veltītajās nodaļās, kas latviskajā tulkojumā iespējams pazustu bez pēdām. Tagad vismaz bija labi saprotams, kāpēc nodaļa, kuras darbība notiek naktī, saucas „High Noon”. Savukārt bez vecākiem palikušās Redžijas nodaļas ir pilnas ar atsaucēm uz antīkajām traģēdijām un Dikensu – pieļauju, ka bez tādām angļu literatūrā rakstīt par bāreņiem vienkārši nav piedienīgi.

Lai arī romāns ir tālu no pilnības, kā detektīvs tas man patika tīri labi. Vienīgi tā pirmā daļa varēja būt īsāka – ne tik stiepta un saraustīta. Es droši vien lasīšu arī nākošo grāmatu par Broudiju – „Started Early, Took My Dog”. Kā noprotams, viņš tajā tiek vismaz pie suņa. Tas izklausās cerīgi.