Johans Volfgangs Gēte „Gara radinieki”, no vācu val. tulk. Austra Aumale, Rīga: Apgāds „Daugava”, 2000, (Johan Wolfgang Goethe, Die Wahlverwandtschaften, 1809)
Grāmatas dod lielisku iespēju veikt nelielus, bet gaužām tīkamus prāta ceļojumus laikā. Jau vairākus mēnešus nebiju apmeklējusi deviņpadsmito gadsimtu, tāpēc ķēros pie Gētes „Gara radiniekiem”. Ak, šie laiki, kad pārtikuši un augstdzimuši ļaudis vadīja savas dienas dīkās, izmeklētās sarunās, vakaros muzicēja uz flautām un klavierēm (tak ne vienmēr klausītājiem tas sagādāja muzikālu baudījumu), uzveda dzīvās bildes, dažreiz projektēja un iekārtoja parkus (tie gan viņiem ir izdevušies smuki), un ja sieva gaidīja bērnu, tad bija īstais laiks doties mazliet pakarot un mājas rūpes atstāt uz viņas pleciem. Un, protams, dzīvojot tik rāmi, nodrošināti un bezrūpīgi viņi cieta. Cieta daudz un nežēlīgi, un visvairāk jau no nelaimīgas mīlas mokām.
„Gara radiniekos” Gēte stāsta par kādas laulības sabrukumu, izmantojot līdzības no sava laika ķīmijas vai drīzāk alķīmijas rokasgrāmatām. Tāpēc arī grāmatai ir tāds nosaukums, kas raksturo dažu vielu spēju reaģēt savā starpā un veidot jaunus savienojumus. Romāns ir ļoti romantisks, pilns ar simboliem, mistiku, liktenīgām kaislībām, traģiskām sakritībām un no žēlām sirdssāpēm mirstošiem mīlētājiem. Tādā grāmatā pilnīgi prasās glabāt iemīļoto personu matu cirtas un herbarizēt kautro vijolīšu ziedus. Romāns ir ļoti tikumīgs. Laulības pārkāpšana notiek tikai garīgi nevis fiziski, bet laikabiedriem tas vienalga bija šķitis pārāk amorāls un piedauzīgs. Arī ģenētika tolaik ir bijusi tumša lieta. Tā nu romānā laulātam pārim vienam otru fiziski nekrāpjot, bet par to tikai padomājot, piedzimst bērns, kas izskatās pēc precīzas viņu platoniski iekāroto personu kopijas.
Vārdu sakot, romāns vietām ir dikti smieklīgs un neaprakstāmi naivs (bet varbūt īstenībā mēs paši esam kļuvuši pārlieku ciniski un bezjūtīgi, vai varbūt mums vienkārši nav pietiekami daudz brīva laika, lai nodotos īsti pilnvērtīgām ciešanām). Bet, lai gan vecmodīgs, tas nepavisam nav muļķīgs. „Gara radiniekiem” ir skaisti simetriska, klasiska kompozīcija, laba, patīkama valoda un skaidri noformulētas autora idejas un domas. Tajā ir iekļauti arī daudzi Gētes aforismi. Romāna centrā ir cilvēka dvēseles izpēte un galu galā arī pēc divsimt gadiem laulības sabrūk vēl joprojām, cilvēki tāpat pēc tam izjūt sāpes un attiecības dažreiz mēdz būt mulsinošas un ciešanu pilnas (vai tad mūsdienu romāni bieži ir par kaut ko citu?). Un iespējams, ka arī šai tūkstošgadei saprātīgās devās nāktu tikai par labu nedaudz tādu arhaisku lietu kā smalkjūtība, delikātums un taktiskums, kuras ir gandrīz jau izmirušas.
Ieskatam aforismi no Gētes „Gara radiniekiem”
Viduvējībai nav lielāka mierinājuma kā tas, ka arī ģēniji ir mirstīgi.
Vientieši un gudri cilvēki ir vienlīdz nekaitīgi. Visbīstamākie ir pamuļķie un pusviedie.
Māksla nodarbojas ar grūto un labo.
Neviens sabiedrībā daudz nerunātu, ja apzinātos, cik bieži pārprot pārējos.
Ne ar ko cilvēks neatklāj savu raksturu pilnīgāk kā ar to, kas viņam liekas smieklīgi.
Cilvēks atļauj, ka viņam pārmet trūkumus, ļauj sevi nosodīt un daudz ko pacietīgi panes šo trūkumu dēļ; taču nepacietīgs viņš kļūst tad, kad no tiem jāatsakās.
Kaislības ir trūkumi vai tikumi, tikai kāpinātā veidā.
Sibillas grāmatas 