Tag Archives: Āfrika

Ābrahams Vergēze „Liktens deja”

Ābrahams Vergēze „Liktens deja”, no angļu valodas tulkojis Armīns Voitkāns, Rīga: Zvaigzne ABC, 2014., (Abraham Verghese, Cutting for Stone, 2009)

Pamanot bibliotēkas jaunumu plauktā pamatīgu ķieģeli ar banāli lubenisku nosaukumu „Liktens deja” un izlasot tā aprakstu, kurā tiek solīta neapvaldāma kaisle, kā arī neaizmirstama mīlestība un nodevība piedevām, to uzreiz noliku malā, jo pārāk jau izskatījās pēc kārtējā, vienveidīgi sentimentālā ūdensgabala. Tomēr nesen čiveklī grāmatu blogeri laipni pačivināja, ka „Liktens deja” patiesībā nemaz nav tik draņķīga, kā mums tiek solīts tās reklāmā, tāpēc arī riskēju to izlasīt.

Liktens dejaRomāna autors Ābrahams Vergēze ir Āfrikā dzimis indiešu izcelsmes amerikāņu rakstnieks un pie reizes arī medicīnas profesors. „Liktens deja” ir viņa pirmais romāns, kurš uzreiz pēc publicēšanas ir kļuvis par bestselleru. Tā oriģinālais nosaukums „Cutting for Stone” ir ietilpīgs un daudznozīmīgs – satur atsauces uz Hipokrāta zvēresta tekstu, varoņu vārdiem un romāna būtību, kuras neveiklajā latviešu tulkojumā ir pilnībā pazudušas. Romāna darbība pārsvarā norisinās Etiopijā, mazā Misingas misijas slimnīciņā pie Adisabebas pagājušā gadsimta otrajā pusē. Grāmatas centrālie tēli ir dvīņi – Marions, kurš ir stāstītājs, un Šiva. Laimīgā kārtā romānā ir pietiekami daudz aprakstu par Āfriku un medicīnu, lai lasot nezustu interese. Protams, ir arī sākumā pieminētā mīla un nodevība, bet cilvēcisko kaislību attēlojumi nav šī autora stiprā puse atšķirībā no lieliskajiem un detalizētajiem dažādu medicīnisko manipulāciju aprakstiem. Romānā varam izlasīt gan par neiedomājami sarežģītām dzemdībām, smagām vēdera dobuma traumām, operāciju zarnu samešanās gadījumā, aknu transplantāciju no dzīva donora, komplicētu vaginālo fistulu ārstēšanu. Ir arī ļoti rūpīgi aprakstīta vazektomija, ja nu kādam rodas neatliekama vajadzība to veikt. Ne velti autors ir medicīnas profesors. Būs grūti atrast vēl kādu grāmatu ar tik pamatīgu ķirurģijas devu. Attiecībā uz neapvaldīto kaisli, kuras par laimi romānā nav daudz, ir jāpiemin interesanta nianse, ka šajā grāmatā tai vienmēr (!!!) ir kādas ļoti nepatīkamas medicīniskas dabas sekas (inficēšanās ar hepatītu, komplicētas dzemdības, u.c.), turklāt praktiski vienmēr kādam letālas.

Man vislabāk patika grāmatas pirmā daļa, kurā vairāk nekā simts lappusēs tiek izstāstīti dīvainie notikumi dienā, kad pasaulē nāk kopā saaugušie dvīņi Marions un Šiva, kuri tūlīt pat tiek atdalīti, un paspēj gan kļūt par bāreņiem, gan tikt pie audžuvecākiem. Romāna sākums ir tāda vienlaicīgi traģiska un smieklīga dzīvības un nāves mistērija.

Grāmatas otrā un trešā daļa stāsta par dvīņu bērnību un jaunību. Tas ir klasisks pieaugšanas stāsts, bet ir arī gana daudz par Etiopijas vēsturi (tā ir vienīgā Āfrikas valsts, kura netika kolonizēta), paradumiem, mūziku (lasot noteikti der noklausīties Tizitu), ēdieniem un politisko situāciju – visiem tiem pučiem, revolūcijām un mūžīgo nedrošību. Dzīve Āfrikā ir sarežģīta un nestabila, tāpēc Marionam piespiedu kārtā nākas pamest dzimto Etiopiju un emigrēt uz ASV, kur viņš daudz un smagi strādā, lai kļūtu par ķirurgu. Uz grāmatas beigām autoram laikam ir mazliet piegriezies rakstīt un stāsts kļūst pārlieku melodramatisks. Līdz ar to pēdējā daļa man šķita vājāka par pārējām.

Jāpiezīmē, ka pārsvarā grāmatas varoņi ir ļoti pozitīvi un pašaizliedzīgi tēli – Marions, Šiva, Hema, Gošs, Matrona, māsa Marija Džozefa Preisa, vispār praktiski viss misijas slimnīcas personāls. Jūtams, ka autoram ir jaukas un nostalģiskas atmiņas par Etiopijā pavadīto bērnību. Romānā ir daudz gan par ģimenes saitēm, gan arī par ārsta ētiku un iejūtību pret pacientiem. Negatīvie tēli Vergēzem nav izdevušies tik labi un brīžiem viņu motivācija nav īpaši pārliecinoša vai ticama. Piemēram, epizodē ar Dženetas apgraizīšanu – tak aprakstītajos platuma grādos jebkura kaut cik apzinīga afrikāņu māmule savai meitai visu būtu rūpīgi nogriezusi un kārtīgi aizšuvusi jau krietnu laiku pirms pubertātes iestāšanās, nevis pēkšņi ar nesterilu žileti nesusies pakaļ pieaugušai jaunuvei, pēc tam, kad tā jau ir apgrēkojusies.

Man iespaidus no „Liktens dejas” mazliet maitāja nesen izlasītais savulaik Bukeram nominētais Deimona Gelgata romāns „Labais ārsts”, kas arī stāsta par slimnīcu Āfrikā, bet atšķirībā no pirmās ir ļoti ciniska, skarba un tāda izteikti ļauna grāmata, un, protams, atstāja uz mani daudz paliekošāku iespaidu. Galu galā Vergēze jau sen vairs Āfrikā nedzīvo, tāpēc viņam tā varbūt šķiet jaukāka vieta nekā tiem, kas tur vēl mitinās.

Autors savam romānam ir uzrakstījis arī interesantu pēcvārdu ar pateicībām, kur piemin savu varoņu prototipus un dažādus literatūras avotus, no kurienes ir špikojis idejas, guvis iedvesmu vai arī aizņēmies operāciju aprakstus, sakāmvārdus vai dzejoļu citātus. Piedevās ir arī daiļliteratūrai ne visai ierasta bibliogrāfija ar romāna rakstīšanā izmantotajām grāmatām par medicīnu un Etiopijas vēsturi.

Pārlieku lielās noslieces uz melodramatismu dēļ man Ābrahama Vergēzes romāns nepatika tik labi kā Džona Ērvinga vai Džonatana Franzena darbi, bet tas noteikti ir labāks nekā lielākā daļa daiļliteratūras, kura šobrīd ir atrodama grāmatnīcu plauktos. Un „Liktens deju” droši var lasīt visi tie, kuriem interesē medicīna un Āfrika.

Džoja Ādamsone „Dzimusi brīvībai”

IMG_9167Turpinu rakāties pa plauktiem. Vēl viena līdz neatpazīšanai nobružāta grāmata ir Džojas Ādamsones „Dzimusi brīvībai”, kas izdota 1972. gadā populārzinātniskās literatūras sērijā „Apvārsnis” un tolaik maksājusi vienu rubli un septiņdesmit kapeikas. Visiem „Apvāršņa” sērijas izdevumiem bija glītas, melnas muguriņas ar baltiem burtiem (kad PSRS ekonomika sāka šķobīties, tās palika krāsainas un sērija plauktā vairs neizskatījās tik eleganta kā sākumā). Grāmatu no angļu valodas ir tulkojusi Helma Lapiņa, kurai pateicoties mēs kādreiz varējām lasīt lieliskus pazīstamāko dabas pētnieku (Dž. Darels, B.Gržimeks, u.c.) darbu tulkojumus.

Džoja Ādamsone vairākus gadu desmitus nodzīvoja Kenijā un daudz darbojās dabas aizsardzības labā. „Dzimusi brīvībai” ir stāsts par cilvēku izaudzinātu lauveni vārdā Elsa, kas tiek pieradināta dzīvei savvaļā. Izdevums ir samērā biezs (gandrīz 500 lappuses), jo tajā ir iekļautas trīs grāmatas – „Dzimusi brīvībai”, „Dzīve brīvībā” un „Mūžam brīvībā”.

Atceros, ka manu uzmanību vispirms piesaistīja daudzās, interesantās dzīvnieku fotogrāfijas, tā nu sanāca, ka grāmatu izlasīju un uzreiz pārlasīju apmēram sešu gadu vecumā, katrā ziņā skolā tad vēl negāju. Laikam jau „Dzimusi brīvībai” ir atstājusi uz mani paliekošāku iespaidu nekā biju domājusi. Grāmata būtiski atšķīrās no mīlīgajām, krāsainajām un optimistiskajām bērnu grāmatiņām par Āfriku ar draudzīgiem zvēriņiem un laipniem vietējiem iedzīvotājiem, kādas man pirms tam piedāvāja pieaugušie. Protams, bija lasīta arī Zentas Ērgles „Ieviņa Āfrikā” ar Margaritas Stārastes ilustrācijām un tās ir ļoti dažādas grāmatas, bet seši gadi ir pietiekami labs vecums, lai sāktu iepazīties ar atšķirīgiem skatījumiem uz vienu un to pašu. „Dzimusi brīvībai” bija pirmā īstā, nopietnā, dokumentālā grāmata, kuru izlasīju un skaidrs, ka tik ļoti aizrauties līdzi stāstam un atklāt sev jaunu pasauli var tikai sešu gadu vecumā. Tagad ir grūti saprast, kādā informācijas badā dzīvoju, līdz sāku pati izvēlēties, ko lasīt, bet tolaik, ziniet, interneta nebija, televīzijā bija tikai viens raidījums par tēmu – „Dzīvnieku pasaulē”, stundu garš, krievu valodā un to pašu rādīja tikai vienu reizi divās nedēļās.
Šajā grāmatā viss notika pa īstam. Dzīve Āfrikā bija skarba, lai izdzīvotu Elsai bija jāiemācās nogalināt citas radības, un galu galā par brīvību bija jāsamaksā ļoti dārgi. Elsa iedzīvojās savvaļā, bet drīz vien nomira no ērču pārnēsāta parazīta babezijas invāzijas. Ar viņas lauvēniem autorei bija pamatīgas problēmas un tos nācās pārvest uz Serengeti Nacionālo parku Tanzānijā. Diemžēl to tālākais liktenis mums paliek nezināms.

Grāmata ir ļoti saistoša ar labiem aprakstiem par lauvu paradumiem un Āfrikas dabu. Līdzīgi kā visās dabas aizsardzībai veltītās grāmatās autore galvenokārt risina tēmu, kā mierīgi pastāvēt līdzās cilvēkiem un dzīvniekiem. Tomēr lielie plēsoņas nav bīstamākais drauds cilvēkam, kurš nonācis šajā kontinentā. Džoju Ādamsoni 1980. gadā noslepkavoja viens no viņas bijušajiem darbiniekiem, savukārt viņas vīru pēc dažiem gadiem nogalināja malu mednieki.

Iespējams, ka grāmatu kādreiz pārlasīšu. Savā žanrā „Dzimusi brīvībai” ir klasika, bet sešu gadu vecumā tā bija fantastiski aizraujoša iepazīšanās ar Āfrikas dabu un raisīja pirmās smeldzīgās pārdomas par nāves neizbēgamību, pasaules neizzināmību un brīvības nežēlīgo cenu.

Sākumā Elsa saplūda ar klints sārteno, silto krāsu, it kā pati būtu daļa no šīs klints, bet vēlāk dziestošajā gaismā lauvas siluets iezīmējās pret debesīm, kurās lēnām kāpa pilnais mēness. Likās mēs visi atrodamies uz milzu kuģa, kas noenkurojies džungļu tumšajā purpurkrāsas jūrā, no kuras paceļas dažas granīta saliņas. Skats bija bezgalīgi plašs, valdīja pilnīgs miers, laiks šķita apstājies, un man radās sajūta, ka mēs burvju kuģī slīdam prom no īstenības, ieslīdam kādā citā pasaulē, kur cilvēka radītās vērtības sadrūp pīšļos. Instinktīvi pastiepu roku un pieskāros Elsai, kas sēdēja man cieši līdzās; viņa piederēja pie šīs otrās pasaules un, vienīgi pateicoties viņai, mēs drīkstējām ielūkoties šajā paradīzē, ko paši sen bijām zaudējuši.