Tag Archives: amerikāņu literatūra

Džeks Londons “Dzīvotgriba”

Džeks Londons „Dzīvotgriba”, Jack London „Love of Life” (1905)

Un beidzot paliek slēdziens viens –
Kā kauliņus tos dzīve sēja,
Bet tā ir spēle, kur mūždien
Dažs zelta ielikums iet vējā.

Šodien aprit tieši simts gadi kopš Džeka Londona nāves un patiesībā ir diezgan melni un ironiski šī datuma piemiņai izvēlēties „Dzīvotgribu”, jo pats rakstnieks mira no morfija pārdozēšanas turklāt tikai četrdesmit gadu vecumā, kas nu nekādi neliecina par patiesu pieķeršanos dzīvei. Tomēr šim stāstam ir būtiska nozīme manā lasīšanas pieredzē.

Iespējams, ka pateicoties savām simpātijām pret sociālismu, padomju laikos Džeks Londons bija populārs un daudz izdots autors. Katrā ziņā, jau manā bērnībā latviski bija iznākuši viņa kopotie raksti veselos desmit sējumos un, šķiet, ka tie bija atrodami vai katrā otrajā mājā. Tās bija no ārpuses neizteiksmīgas grāmatas zilos vākos un bez ilustrācijām, bet labi atceros, ka sešu gadu vecumā kādā garlaicīgā ziemas vakarā vienu no tām atvēru un izlasīju divus stāstus. Pirmais no tiem bija „Dzīvotgriba” un, lai gan ne visu tajā pilnībā izpratu, atstāja uz mani gana paliekošu iespaidu. Stāsts ļoti atšķīrās no tām mīlīgajām un krāsainajām bērnu grāmatiņām, kuras līdz tam biju lasījusi. Tam nebija sākuma un nobeiguma, pēc kura visi dzīvoja ilgi un laimīgi. „Dzīvotgriba” bija dīvains fragments no citas realitātes – skarbs, auksti vienaldzīgs un fizioloģiski pretīgs.

love-of-lifeStāsts ir pavisam neliels – tikai kādas divdesmit lappuses garš, toties spilgts, koncentrēts un saturiski ietilpīgs. Divi cilvēki iet pa kādu tuksnesīgu un neapdzīvotu vietu kaut kur tālu ziemeļos. Mēs tā arī neuzzinām, kā sauc stāsta galveno varoni, kas viņš ir, no kurienes nāk, un, kas ir noticis pirms tam. Abiem ceļiniekiem ir beigusies pārtika un patronas, toties līdzi ir zelts, bet, kad viens no viņiem nelaimīgi izmežģī potīti, otrs viņu pamet vienu šajā nekurienē. Tālāk jau stāsta varonis vienatnē soli pa solim cīnās, lai izdzīvotu skarbajā pirmatnībā.

Var jau būt, ka tā nebija piemērotākā lasāmviela sešgadniecei, bet vispār Džeks Londons ir laba izvēle, lai šādā vecumā ķertos pie nopietnākas literatūras (viņa darbi ir samērā vienkārši un shematiski, un viņš daudz raksta par zvēriņiem). Vienīgā bēda, ka man tolaik nebija neviena, ar ko parunāt par izlasīto, jo pieaugušie jau tā nervozi reaģēja uz pavisam nevainīgiem jautājumiem (daudz gribēsi zināt –ātri veca paliksi, un tādā garā). Tāpēc visu izlasīto nācās pārdomāt pašai un iespējams jau tad sākt šo to saprast par dzīves jēgu. Pirmkārt jau „Dzīvotgriba” ir stāsts par tuvāko biedru nodevību. Un, skaidrs, ka situācijā, kad nāksies saskarties ar patiešām nopietnām problēmām, vai cīnīties par izdzīvošanu, nekad nevar pilnībā paļauties uz citiem cilvēkiem.

Zelts nav ēdams, turklāt tas ir ļoti smags. Zelts ir pirmais no kā, tiesa gan, ne bez smagām pārdomām šķiras anonīmais „Dzīvotgribas” varonis. Dzīvība vienmēr ir nesalīdzināmi vērtīgāka par zeltu.

Toties ēdams ir viss, kas kustas. Stāsta varonim nākas ēst jēlas zivis, dzīvus putnēnus, un apgrauzt vilku pamestus kaulus. Ja gribi dzīvot, tad neesi caca un ēd. Un ēd visu, kas vien ir dabūjams.

Tagad jau viņš visu laiku klupa un krita, un reiz paklupdams gandrīz uzkrita virsū sniega irbes ligzdai. Tur gulēja četri tikko izšķīlušies putnēni — mazi, trīsoši dzīvības kamoltiņi, ne­viens nebija lielāks par kumosu. Viņš kāri apēda tos, dzī­vus iebāzdams mutē, un tie kraukšķēja viņam zobos kā olas čaumala. Irbju māte, skaļi klaigādama, lidoja apkārt.

Tomēr pilnīgi viss ēdams nav un pēc vilku maltītes atradis sava biedra atliekas „Dzīvotgribas” varonis nolemj tās neēst (lai gan dikti gribas). Šeit autors ir stingri novilcis robežas starp cilvēcisko un dzīvniecisko. Jā, ja negribi palikt par lopu, tomēr neēd citus cilvēkus.

No šaujamieročiem nav nekādas jēgas, ja tev nav patronas, tad tie ir tikai lieks apgrūtinājums. Toties sērkociņi ziemeļos ir izdzīvošana nepieciešama manta. Ai, šķiet, ka sāku saprast, kāpēc man ziemā vienmēr ir tik svarīgi nodrošināties ar sausu sērkociņu krājumiem (un labiem nažiem).

Mēs, protams, varam iedomāties, ka dzīvei ir nepieciešama kāda īpaša jēga, bet patiesībā tādas nav. Vērtība ir pati dzīve. Stāsta varonim beigās nav atlicis vairs nekā – ne zelta, ne biedra, ne spēka paiet, ne pilna saprāta. Un tomēr viņam ir dzīvotgriba, šis primitīvais pamatinstinkts, kas ir vienīgais iemesls, lai dzīvotu (lai kā to dažreiz gribētos noliegt).

Pusaudžu vecumā es izlasīju lielāko daļu no Džeka Londona kopotajiem rakstiem – gan ziemeļu, gan dienvidjūru, gan klaidoņu stāstus. Protams, arī visus stāstus par dzīvniekiem un vairākus romānus. Džeks Londons ir galvenokārt piedzīvojumu literatūras autors, bet viņš ir rakstījis arī antiutopijas, zinātnisko fantastiku, pieaugšanas stāstus kā „Mārtins Īdens” un detalizēti izklāstījis savu alkoholisma pieredzi autobiogrāfiskajā „Džonā Miežagraudā”. Lai gan pēc pilngadības sasniegšanas viņa darbus vairs neesmu lasījusi, tomēr pieļauju, ka Džeks Londons ir viens no tiem autoriem, kas būtiski ietekmējis manu literāro gaumi, jo vēl tagad mani valdzina lakoniski un skarbi stāsti un spēcīgi raksturi.

Nobeigumā jāpiebilst, ka „Dzīvotgribu” pēc tik ilga laika pārlasīju pēc Baltā Runča aicinājuma uz Džeka Londona koplasīšanu, jo vispār šis autors noteikti nebija paredzēts manos šī gada plānos.

 

Deivs Egerss „Sfēra”

Deivs Egerss „Sfēra”, no angļu val. tulk. Katrīna Tillberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Dave Eggers, The Circle, 2013)

„Sfēra” ir diezgan svaiga jauniešiem domāta antiutopija. Paņēmu to lasīšanai ciema bibliotēkā, jo grāmatu rotāja atzinīgi vārdi no pašas distopiju karalienes Atvudas, tomēr romāns lika stipri vilties un tā vietā visiem ieteiktu labāk izvēlēties kādu no pašas Atvudas darbiem. Viņai gan varu piekrist, ka „Sfēras” ideja ir gluži laba, lai gan nepavisam oriģināla. Autors no Orvela „1984” ir aizņēmies domu par Lielo brāli, kas visu novēro, un sakombinējis ar sociālajiem tīkliem iegūstot pilnīgu jebkura cilvēka dzīves caurredzamību. Protams, viss tiek darīts tikai ar vislabākajiem nolūkiem. Bet, hei, vai patiešām mūsdienās kāds nav dzirdējis par sociālo tīklu bīstamību un nezina, kādas sekas var būt tajos ievietotai informācijai, un cik maz var ticēt tam, kas tajos atrodams. Vai tas patiešām ir jaunums un reti kurš par to ir informēts? Tas nu vēl tā, bet autoram pašu stāstu ir izdevies pasniegt kaut kā stipri garlaicīgi, absolūti paredzami un galīgi nepārliecinoši.

sferaVispirms jau galvenā varone Meja Holande, meitene no kaut kādiem amerikāņu pāķiem, kura, pateicoties savai draudzenei, ir tikusi pie darba ļaunajā interneta kompānijā, kas pamazām taisās aprīt visu pasauli, ir kaut kāda neiedomājami stulba aita. Nē, nu nepārprotiet, dumju cilvēku, protams, pasaulē netrūkst un ir pilnīgi normāli, ka tādus izvēlas arī par grāmatu varoņiem, tomēr šajā distopijā stāsts krietni zaudēja tieši šī skatu punkta dēļ. Meja nepazīst nekādas reālam cilvēkam raksturīgas šaubas par savu rīcību un izvēlēm, viņai nepiemīt ne mazākas kripatiņas kritiskās domāšanas, viņa bez iebildumiem piekrīt pilnīgi visam, ko no viņas prasa, grib visiem patikt un būt laba, klusi un panesīgi pacieš visus darba devēju pazemojumus, nez kāpēc uztur attiecības ar pilnīgu kretīnu – Meja Holande neapšaubāmi ir viens no derdzīgākajiem sieviešu tēliem pēdējā laikā lasītajās grāmatās. Šķiet, ka Meja ir riebusies arī pašam autoram, jo viņš savai varone ir noskaudis pat normālu seksu (bet man negribas pat domāt, kāpēc autors savus vīriešu kārtas personāžus ir apveltījis ar tik kretīniskām seksuālajām nosliecēm). Iespējams, ka tik dumja galvenā varone ir izvēla tāpēc, lai potenciālā jauniešu auditorija varētu sajusties par viņu gudrāka un tāpēc labāk novērtētu grāmatu. Bet pēc romāna izlasīšanas tomēr šķiet, ka autors vienkārši nav spējīgs uzrakstīt stāstu no sakarīgāka personāža skatījuma, jo vispār „Sfērā”, bija maz kaut kā lasāma.

Pārsvarā lielākā daļā grāmatas gandrīz nekas nenotiek, bet ir sīki aprakstītas Mejas likstas ar sociālajiem tīkliem. Tad viņa kādu nav apstiprinājusi, kaut ko nav nolaikojusi, tad nav ar vajadzīgu informāciju padalījusies un kāds tādēļ ir dikti apvainojies (un šitā tur veselām lappusēm, garlaicīgi līdz ārprātam). Pa vidu vēl ir romantisko attiecību trijstūris ar diezgan vājiem seksa ainu aprakstiem („Sfēra” var droši pretendēt uz pirmo vietu arī šogad lasīto sliktāko seksa ainu topā). Piedevām autoram nav ne mazākās sajēgas par interneta kompānijas klientu apkalpošanas nodaļas darbu. Romāna ir neticami vienkārši pasniegta cilvēku atteikšanās no sava privātuma un izrādās, ka privātajai kompānijai pārņemt nopietnas valsts funkcijas ir tīrais nieks. Bet „Sfērā” nav pilnīgi nekā no tām nomācošajām parasta cilvēka problēmām ar sociālajiem tīkliem, kad tie lielākoties riebjas, bet savām vajadzībām jau tos izmantojam – gluži kā es šo aizdomīgo blogosfēru, lai ievietotu romāna aprakstu.

Tomēr pieļauju, ka es diez vai esmu „Sfēras” mērķauditorija, jo lielāko dzīves daļu gluži labi esmu iztikusi bez interneta un, redziet, pat izdzīvojusi, bet iespējams, ka jauniešiem der šad tad atgādināt, ka eksistē arī dzīve ārpus sociālajiem tīkliem un viņus vajag mazliet pabiedēt ar iespējamiem tīmekļa globalizācijas attīstības scenārijiem. Nu jā, vispārējs piespiedu pozitīvisms, ko apraksta „Sfērā”, patiešām ir kaut kas baiss.

Lūiss Sahars “Bedres”

Lūiss Sahars „Bedres”, no angļu val. tulk. Maira Jēgere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., (Louis Sachar, Holes, )

Šodien pieslēdza apkuri – tātad vasara patiešām ir beigusies un nāksies vien pievērsties rudens izklaidēm, vispirms jau blogam. Beigusies ir arī obligātās literatūras lasīšana. Lai gan skolas ieteicamo grāmatu piedāvājumā bija arī brīnišķīgā Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata”, kas mani bērnībā dikti aizrāva, izvēlējāmies kaut ko pieticīgāku – Lūisa Sahara „Bedres”. Izvēle bija veiksmīga un uzreiz varu pateikt, ka bērniem grāmata patika un viņi to izlasīja ātri un ar interesi.

bedresPēc būtības „Bedres” ir mūsdienu pasaka. Jā, un galvenais grāmatas varonis Stenlijs Sjilnets ir totāls neveiksminieks. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, jo arī manā attīstītā sociālisma laikmeta bērnībā totāli neveiksminieki bērnu literatūrā dīvainā kārtā bija ļoti izplatīti – mūsu pašu vietējais bestsellers Zentas Ērgles „Esmu dzimis neveiksminieks”, blogā jau aprakstītais Alfons Trīcvaidziņš, poļu Mareks Vasarraibumiņš un puisītis Ačgārnītis, krievu Jānis Smaidiņš – kas gan viņus visus var atcerēties. Tomēr atšķirībā no minētās kompānijas Stenlijs ir mūsdienīgs neveiksminieks un viņa nelaimēm ir ļoti konkrēts ārējas izcelsmes cēlonis, jo visai Sjilnetu ģimenei jau kopš vairākām paaudzēm ir uzlikts dikti briesmīgs beztermiņa (vārdu sakot, uz mūžīgiem laikiem) lāsts, pie kura vainīgs neapdomīgais Stenlija vecvecvectētiņš Elija. Ja kādam interesē, kur var tikt pie tādiem šaušalīgiem lāstiem, tad Vikipēdija apgalvo, ka 19. gadsimta Latvijā. Tak ne vienmēr šim avotam var ticēt. Ja arī ārkārtīgi daiļu, bet neiedomājami glupu jaunuvju pie mums nekad nav trūcis, tad grāmatā aprakstītās cūkkopības metodes gan pie mums nebūtu bijušas realizējamas. Lai nu kā, lāsts darbojas, un Stenlijs gluži nepelnīti nonāk ļoti dīvainā zēnu pāraudzināšanas nometnē, kur viņiem rakstura norūdīšanai katru dienu svelmainā tuksnesī ir jāizrok noteikta izmēra bedre. Bet, kā jau pasakā, lasītājam uzreiz ir skaidrs, ja varonis rīkosies nesavtīgi un pienācīgi, ļaunā burvestība varbūt zaudēs savu spēku.

Kopumā „Bedres” ir jauka piedzīvojumu grāmata bērniem ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnas maģijas piedevu. Mazliet amizanti, bet autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances arīdzan. Tomēr viss šis kokteilis kopā veido patīkami dzīvīgu un interesantu stāstu, kurā veiksmīgi ir sapludināti gan simts gadu vecas pagātnes, gan tagadnes notikumi. Tēli varbūt arī nebija izstrādāti ļoti niansēti, bet ļaunie te ir patiešām biedējoši ļauni, labajiem nemaz nav tik vienkārši būt labiem, un par dažiem nemaz nav īsti skaidrs vai viņi ir labie, vai ne tik labie. Vispār radās iespaids, ka grāmatas sižets ir ļoti pārdomāts, jo visām stāsta gaitā pieminētājām lietām – dzeltenplankumainajām ķirzakām, sīpoliem, persikiem un pat dikti smirdīgām sporta kurpēm bija sava precīzi piemeklēta loma notikumu attīstībā un atbilstošā noslēgumā. Nekas te nebija nejauši un pat man patika, cik sakārtota bija grāmatas iekšējā loģika.

Šķiet, ka „Bedres” varētu būt piemērota lasāmviela bērniem 10 līdz 12 gadu vecumā, bet lielākiem jau varētu būt par vienkāršu. Un, lasot šo grāmatu kopā ar bērniem, var pārrunāt visdažādākos jautājumus – par rasismu, liktenīgu nolemtību, lasītprasmes noderīgumu, vecu konservu uzturvērtību, un galu galā to, cik liela nozīme dzīvē var būt īstiem draugiem.

Ā, grāmatai ir arī ekranizācija ar Sigurniju Vīveri galvenās ļaundares lomā, bet tā ir visai viduvēja (Holes, 2003).

Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”

Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”, no angļu val. tulk. Vilis Kasims, Rīga: Prometejs, 2016., (Robert Jackson Bennett, City of Stairs, 2014)

 

Tā kā izdevniecība Prometejs mūs ik pa laikam aplaimo ar dikti izklaidējošām fantāzijām, kuras ir paredzētas arī pubertāti veiksmīgi pārdzīvojušiem lasītājiem, tad ar mierīgu prātu uzreiz pēc iznākšanas nopirku viņu jaunāko grāmatu „Kāpņu pilsēta” un nākamajā vakarā ij nepamanīju, kā pagāja laiks un tā jau bija izlasīta.

Kāpņu pilsētaRoberta Beneta „Kāpņu pilsēta” ir visai īpatnēja urbānā fantāzija, kuras sižeta pamatā ir politiskais detektīvs – tiesa gan, ļoti klišejisks un bez pārsteigumiem, bet to pilnībā atsver citas sižeta līnijas un autora uzburtā pasakainā pasaule. Slāviski austrumnieciskā Bulikova – pussagrautā un apspiestā kāpņu pilsēta, kurai vardarbīgi likts aizmirst savu pagātni, bet kura sevī slēpj ne vienu vien pārsteigumu, citas realitātes ieskaitot. Vispār par šo pasauli lasītājam labāk iepriekš neko daudz nezināt, bet lasīšanas gaitā to lēnā garā tīksmi iepazīt kopā ar grāmatas varoņiem. „Kāpņu pilsētas” pasaule ir skaista, noslēpumaina un raisa iztēli. Mani patiesi valdzināja autora sacerētie mīti, nostāsti par dievībām un viņu brīnumainajām izpausmēm. Arī galvenie tēli bija dikti simpātiski, tādi jau šo to pieredzējuši un dzīves apbružāti, katrs ar savu pagātni – saprātīgā un nūģīgā vēsturniece Šara (ļoti cilvēcīgs personāžs, kas daudz šaubās un šad tad smagi kļūdās), viņas mazrunīgais un nesatricināmais īpašiem uzdevumiem paredzētais, heh, sekretārs Sigruds un gubernatore Mulagēša no dzelzs veceņu pasugas. Vispār man tīri labi patika arī Bulikovas dievības, izņemot vienīgi to mazohistu pielūgsmes objektu, kurš vienkārši bija pārāk daudz ieklausījies cilvēku dziļākajās un patiesākajās vēlmēs.

Pa vidu savām fantāzijām un detektīvstāstam autors pamanās papļāpāt arī par dažām nopietnākām problēmām kā koloniālismu, reliģiskiem aizspriedumiem, korupciju, u.c., tomēr no tā nevajag baidīties, jo šīs tēmas netiek īpaši dziļi iztirzātas, bet tāds jau nudien arī nav šīs grāmatas mērķis. Tā vienkārši ir laba un mēreni saprātīga izklaide. Lai gan grāmatas centrālā tēma ir cilvēku un dievu attiecības, autors neko daudz jaunu par to nepasaka. Arī pirms viņa par to ir rakstījuši gan Prečets (Small Gods), gan Geimens (Amerikāņu dievi), gan droši vien arī daudzi citi. Vispār brīžiem lasot bija sajūta, ka autors īsti nespēj saprast, ko iesākt ar paša radīto brīnišķīgo, mistisko dievišķumu un viņa vienīgais risinājums ir to pēc iespējās ātrāk sagraut. Acīmredzot tāpēc mani pretēji saviem reliģiski skeptiskajiem uzskatiem grāmatas beigās tomēr mazliet nomāca sajūta, ka sākotnējā pasaule ar Bulikovas dievībām, šķita daudz jaukāka un kopumā lielākajai daļai iedzīvotāju laimīgāka, nekā tā skarbā, industriālā un pelēkā nākotne, kuru Kontinentam ir paredzējis autors.

Jāpiebilst, ka „Kāpņu pilsēta” ir triloģijas pirmā daļa, bet labā ziņa ir tā, ka šo grāmatu var mierīgi lasīt kā pilnībā pabeigtu un atsevišķu stāstu. Lai nu kā, „Kāpņu pilsēta”, ir laba izklaidējoša lasāmviela. Ja nu kas, tad lasot ieteicams apgādāties ar liesmu un zvirbuli, kā arī labāk tomēr neēdiet tos gaišos augļus, lai kas tie arī būtu, un nesapūdējiet to sēklas grāvjos. Tā ja.

„Aizmiršana,” viņa sacīja, „ir kaut kas ļoti skaists. Aizmirstot tu pārradi pats sevi. Kontinentam ir jāaizmirst. Tas cenšas to nedarīt, taču tā nedrīkst. Lai kāpurs varētu kļūt par tauriņu, tam jāaizmirst savas kāpura dienas. Tad notiks tā, it kā kāpura nekad nebūtu bijis un tauriņš būtu bijis vienmēr.”

Kurts Vonnegūts „Māte nakts”

Kurts Vonnegūts „Māte nakts”, no angļu valodas tulk. Inguna Jansone un Jānis Ramba, Rīga: Enigma, 1997., (Kurt Vonnegut, Mother Night, 1961)

 

Nezinu, kas bija lēcies blogerim Baltajam Runcim, kad viņš piepeši pagājušās nedēļas vidū izdomāja, ka būtu jauki pieminēt Vonnegūta nāves devīto gadadienu (11. aprīli) un visiem ieinteresētajiem izlasīt un aprakstīt kādu no vecā Kurta grāmatām. Principā sarīkot tādu mazu aprīļgūtu. Vonnegūts man vienmēr ir paticis, bet kāpēc gan lai aprīlis būtu rezervēts tikai viņam? Tūlīt pat 13. aprīlī ir vēl viena izcila rakstnieka un Nobela prēmijas laureāta Gintera Grasa nāves diena, tātad tikpat labi kāds varēja sarīkot arī Grasaprīli un pamēģināt iedvesmot visus izlasīt „Skārda bungas” (tas gan būtu jautri). Un galu galā, kas tad īpašs ir miršanas datumā? Vai autora nāve viņa darbus padara labākus vai vērtīgākus? Skaidrs, ka nē, bet gadās, ka populārākus gan, jo, šķiet, ka daļai lasītāju ir vieglāk mīlēt beigtus autorus nekā dzīvus. Lai nu kā tur būtu, jebkurš iemesls palasīt Vonnegūtu ir labs. Un, kā zināms, tad pēc tralfamadoriešu uzskatiem Kurts Vonnegūts nav miris, viņš šodien vienkārši nav labā formā.

Māte naktsTā kā laiks aprīļgūtam bija ļoti ierobežots, nelielā apjoma dēļ lasīšanai izvēlējos vienu no agrīnajiem autora darbiem „Māte nakts”, kurš ir sarakstīt laikos, kad viņš vēl nebija plaši pazīstams. Šajā romānā Vonnegūta stils vēl nav tik krāšņi šizofrēnisks, kā vēlākajos darbos, un tajā ir pat pāris epizodes, kuras nosacīti varētu apzīmēt kā romantiskas, bet kopumā „Māte nakts” ir sirreālistisks un ļoti absurds spiegu stāsts, melnas ironijas un cinisma pilns.  Grāmatai ir pat sava morāle, ar kuru tā arī sākas – mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties.

Romāna galvenais varonis Hovards V. Kempbels ir Vācijā ilgstoši dzīvojis amerikānis, lugu rakstnieks, kurš pirms Otrā pasaules kara tiek savervēts spiegot Amerikas labā. Grūti saprast, kāpēc Hovards piekrīt, droši vien aiz ambiciozitātes, bet viņam patiešām izdodas visus apmuļķot un tikt pie nacistiem augstā amatā propagandas daļā, kas ļauj daudz un plaši izteikties pa radio, lai pārraižu laikā nodotu kodētus slepenus ziņojumus. Stāsta ironija ir tur, ka vispār jau Hovardam nacisti un savs propagandista darbs diez ko nepatīk, tāpēc viņš cenšas darīt to pēc iespējas sliktāk, bet jo nejēdzīgākus un primitīvākus melus viņš sacer savām runām, jo populārākas tās kļūst un, jo vairāk tās visiem patīk.

 Es cerēju, ka būdams radio darbinieks, es būšu tikai smieklīgs vai absurds, bet bija grūti būt smieklīgam cietsirdīgā pasaulē, kur tik daudz cilvēku nemaz neprot smieties, nav spējīgi domāt un tik labprāt ir gatavi visam ticēt un ņirgt zobus, un nīst. Tik daudz cilvēku gribēja man ticēt!
Sakiet, ko gribat, par to, cik salda ir akla ticība, bet man tā joprojām liekas šausminoša un pretīga.

Pēc kara Hovards, kuram ir atlicis ļoti maz kā tāda kālabad būtu vērts dzīvot, klusi un neuzkrītoši mitinās Ņujorkā, līdz reiz nejauši no koka izgriež šaha figūru komplektu. Tad arī sākas pamatīga jezga ar krievu spiegiem, kristīgajiem patriotiem, nodevībām un dīvainiem atklājumiem, kas viņu beigās noved Izraēlas cietumā, kur viņu taisās tiesāt par noziegumiem (grāmata ar to arī sākas, gandrīz visās Vonnegūta grāmatās sākumā tiek pastāstītas beigas). Patiesībā jau Hovards vienmēr ir labi apzinājies, ko viņš dara un, ka viņa runas ir iedvesmojušas holokaustu un miljoniem cilvēku slepkavības. Un vai tiešām darbs amerikāņu labā ir atsvēris to ļaunumu, ko viņš ir radījis strādājot nacistiem?

Tagad, pēc ilgiem gadiem pārlasot romānu, tas nepavisam nav zaudējis savu aktualitāti un šķita pat asāks nekā senāk. Un daudz skumjāks. Ja kādreiz baltie, patriotiskie kristieši, kas cīnās par rases tīrību, atgādināja tikai abstraktas, groteskas karikatūras, tad nu jau vairs nē. Vēsturiskās atmiņas zudums, cilvēku nevēlēšanas domāt, naids un neslēpti melīga propaganda arī nekur nav pazuduši, patiesībā jau tie ir bijuši vienmēr, bet, pateicoties sociālajiem tīkliem, kā skaidram un precīzam spogulim, ir kļuvuši daudz labāk redzami..

„Māte nakts” ir jauks, neliels romāns ar absurdu, bet izcili savērptu sižetu, pilns ar groteskiem personāžiem, dīvainiem likteņiem un ironiskiem, melniem jokiem par karu un holokaustu, kas varētu būt piemērots arī lasīšanai iesācējiem, kuriem vēl nav gadījies iepazīties ar Kurta Vonnegūta daiļradi.

Džons Ērvings „Vienā cilvēkā”

John Irving „In One Person”, 2011

Jau ilgus gadus, kopš izlasīju „Garpa pasauli”, Džons Ērvings ir viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem. Līdz šim latviski ir izdoti četri no viņa pazīstamākajiem romāniem – „Sidra nama likumi”, „Lūgšana par Ouenu Mīniju”, „Atraitne uz gadu” un jau minētā „Garpa pasaule”. Savukārt „In One Person” ir desmitā no manis izlasītajām viņa grāmatām.

In one personDiemžēl par iemīļotajiem autoriem parasti rakstīt ir ļoti grūti, jo mans teksts parasti ne vella nespēj atspoguļot neko no lasīšanas laikā izjustajām emocijām. Skaidrs, ka Ērvinga romāni var ļoti patikt un var arī diez ko nepatikt, bet jebkurām nopietnam lasītājam nezināt viņa daiļradi ir vienkārši nejēdzīga nolaidība. Ērvings ir autors, kurš neizvairās rakstīt par sarežģītām un politiski jutīgām tēmām, kā, teiksim, aborti vai reliģija, tomēr visvairāk un aizraujošāk viņš raksta tieši par rakstniekiem un rakstīšanu. Viņa romānus apdzīvo dažādi margināli dīvaiņi – protams, lielākoties visādi jokaini rakstnieki, bet ir arī citi autora iemīļoti personāži – punduri, lāči, prostitūtas, cīkstoņi, feministes, bāreņi, transseksuāļi, abortu dakteri, teroristi, mežcirtēji, tetovētāji, Holivudas un Bolivudas aktieri, dzīvi un izbāzti ņūfaundlendi, kā arī seksuāli apšaubāmas personas. Ērvingam piemīt brīnišķīgs talants visus šos grūti iedomājamos personāžus padarīt dzīvus, reālus, pat ticamus un saprotamus. Tikpat brīnišķīgs ir arī viņa talants parādīt pasauli un viņa apskatītās problēmas no savdabīgiem un dažreiz pavisam negaidītiem skatu punktiem. Un gluži kā pati dzīve, arī Ērvinga grāmatas ir dziļi traģikomiskas. Tajās vienmēr smieklīgais ir savijies ar traģisko un bieži vien viens no otra nav nošķirams. Bet par negaidītu nāvju dažādību un skaitu romānos Ērvingu droši vien apskauž pat Džordžs R.R. Mārtins. Viena no iemīļotākajām autora tēmām ir nezināmi vai mistiski pazuduši galveno varoņu tēvi un tagad aizdomājos arī par to, cik daudzos un patīkami dažādos veidos viņš grāmatās ir nogalinājis savu personāžu mātes. Un bieži arī bērnus. Ērvinga romāniem ir raksturīgi arī sīki, fizioloģiski apraksti un bieži vien tajos ir daudz seksa. Turklāt tāda konkrēta un ļoti cilvēcīga seksa starp dzīviem cilvēkiem, nevis tā muļķīgā, idealizētā un nereālā surogāta, kādu popularizē mūsdienu erotisko bestselleru autori. Bet, lai cik traģiska arī nebūtu Ērvinga attēlotā pasaule, viņa grāmatas vairāk nekā jebkuras citas, lasot liek domāt, ka dzīvot ir vērts.

Savā ziņā jau tā ir, ka Ērvings visu mūžu ir rakstījis vienu un to pašu grāmatu, tikai neskaitāmās variācijās, bet tik ir ārkārtīgi patīkami atšķirt kārtējo viņa romānu un atkal nokļūt viņa dīvainajā un groteskajā pasaulē. Tieši šī sajūta ir tas, ko es no viņa gaidu. „In One Person” aptver laika posmu, sākot ar pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem līdz šī gadsimta pirmajai desmitgadei. Šajā romānā diemžēl nav punduru, lāču (vismaz ierastajā šī vārda nozīmē) un izbāztu ņūfaundlendu, toties ir rakstnieki, zēnu skola, cīkstoņi, Vīne, kaut kur pazudušais tēvs, transdzimtes personas, biseksualitāte un mistisks suicidiāla vectētiņa spoks ar bisi vannā. Romāna galvenais varonis Billijs atceras savus bērnības gadus kādā Amerikas mazpilsētiņā, savu pirmo iepazīšanos ar grāmatām (un pēc Dikensa „Lielo cerību” izlasīšanas viņš nolemj kļūt par rakstnieku) un bibliotekāri Mis Frostu, kura kļūst par viņa dzīves sāpīgāko un nepiepildītāko mīlestību. Tas ir stāsts par pieaugšanu un savas seksualitātes apzināšanos, un dažreiz tā mēdz būt dikti mulsinoša un neskaidra, tā nu Billijam visu laiku gadās iemīlēties nepareizajos cilvēkos. Viņa mājās savukārt pārlieku daudz, kas tiek noklusēts, nepateikts vai iztēlots pavisam citādi nekā īstenībā ir bijis vai notiek.

Romānā stāstījums nav lineārs, tas ir izliekts laikā un savīts ar atkāpēm pagātnē. Mēs izsekojam visai Billija dzīvei, zēnu skolai, mācībām Vīnē, ilgajiem sevis meklējumiem, atklājumiem par viņa tēvu, attiecībām ar daudzajām mīļākajām un mīļākajiem. Billijs ir biseksuāls, tāpēc viņu ar aizdomām uzlūko visi – gan hetero, gan homoseksuāļi.

Salīdzinājumā ar citiem Ērvinga romāniem šķiet, ka „In One Person” nāves ir daudz vairāk nekā parasti. Daļēji tas droši vien ir romānā ietvertā ilgā laika perioda dēļ, jo daži no personāžiem septiņdesmit gadu laikā vienkārši noveco un nomirst. Tomēr Billija paaudzei tas ir bijis traģisks laiks. Vjetnamā iet bojā arī viņa skolasbiedri, bet AIDS epidēmijā septiņdesmitajos gados mirst daudzi viņa mīļākie un draugi. Mirst arī viņu sievas, vecāki izdara pašnāvības, un „Epilogu pasaule” no „In One Person” droši vien ir viena no skumjākajām Ērvinga grāmatās lasītajām nodaļām. Nāve no AIDS ir mokoša un smaga, un Ērvings to sev raksturīgajā stilā apraksta fizioloģiski precīzi un ļoti detalizēti. Un brīdī, kad šķiet, ka nāvju jau ir gana, neviļus saraujies pie kārtējā negaidītā nelaimes gadījuma vai pašnāvības.

Tomēr „In One Person” ir arī ļoti smieklīga grāmata, drosmīga, izaicinoša, ironiska un dziļa. Tā ir grāmata par toleranci. Un, kā jau Ērvinga romānos, tā nav tikai papļāpāšana par tēmu, bet lasītājs tiek ļoti tieši tiek nostādīts aci pret aci pats ar savu toleranci un savu personīgo spēju pieņemt citādo.

Ārkārtīgi lielu vērību romānā Ērvings pievērš valodai un pareizajai vārdu izvēlei, kas mani vienmēr ir saistījusi un vienlaicīgi apgrūtinājusi, jo vārdi ir viena no manas dzīves problēmām, es tos pārlieku bieži aizmirstu vai pazaudēju. Arī Billijam ar tiem ir grūtības un dažādu psiholoģisku iemeslu dēļ viņš daudzus vārdus nespēj izrunāt. Romānā tiek arī ļoti daudz lasītas un apspriestas grāmatas, sākot ar „Džeinu Eiru”, „Kalnu aukām”, Dikensu un tad jau arī Boldvinu un Flobēra „Bovarī kundzi”.

The time to read Madame Bovary is when your romantic hopes and desires have crashed, and you will believe that your future relationships will have disappointing – even devastating – consequences.”

Dzīves piepildījumu Billijs sasniedz kļūstot par rakstnieku un savos romānos stāstot par piedzīvoto. Dialogs grāmatas beigās droši vien ir arī par paša Ērvinga uzskati par rakstnieka sūtību.

I’ve read all your books and I know what you do – I mean, in your writing. You make all these sexual extremes seem normal – that is what you do. Like Gee, that girl, or whatever she is – or what she’s becoming. You create these characters who are so sexually ‘different,’ as you might call them – or ‘fucked up,’ which is what I would call them – and then you expect us to sympathize with them, or feel sorry for them, or something.

“Yes, that is more or less what I do,” I told him.

„In One Person” ir labs romāns, bet tas droši vien nebūs piemērotākā izvēle, lai sāktu iepazīties ar Ērvinga daiļradi, jo viņam vienkārši ir vēl labāki un izcilāki romāni kā „Lūgšana par Ouenu Mīniju” un „Garpa pasaule”.

Pīrss Brauns „Zelta dēls”

Pīrss Brauns „Zelta dēls”, no angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, Rīga: Prometejs, 2016., (Pierce Brown, Golden Son, 2015)

 

„Zelta dēls” ir „Sarkanās sacelšanās” turpinājums un to noteikti nevajag lasīt, ja nav izlasīta pirmā daļa. Grāmatu iepirku Ķīpsalas izstādē un šoreiz nepieļāvu tādu kļūdu, kā sākt to lasīt svētdienas vakarā, bet mierīgi vienā piegājienā izlasīju pa nedēļas nogali, jo reiz iesāktu to nolikt malā ir diezgan grūti.

Zelta dēls„Zelta dēlā” stāsts turpinās divus gadus pēc pirmās grāmatas beigām, kad Derovs beidz Akadēmiju, un grāmata ir tikpat aizraujoša kā triloģijas pirmā daļa. Vispār jau autoram ir ļoti vienkārša rakstīšanas shēma. Ja kādu brīdi galvenajam varonim iet ļoti slikti, tad noteikti pēc mirkļa viss pavērsīsies uz labo pusi. Bet ja kādu brīdi viss ir labi, tad skaidrs, ka tūlīt gaidāmas kādas lielas nepatikšanas. Tas stipri mazina lasīšanas spriedzi, tomēr sižeta pagriezieni ir neprognozējami, lasītājs pasauli redz tikai no galvenā varoņa skatu punkta un Derovs ir neuzticams stāstītājs, kurš mums nekad neatklāj pilnībā visu, kas viņam ir zināms. Tā nu grāmata visu laiku notur uzmanību. Protams, „Zelta dēls” ir vistīrākā kosmiskā opera, kura ir ietekmējusies no tādām grāmatām, filmām un televīzijas šoviem kā Dune, Star Wars, Star Trek, Battlestar Galactica un līdzīgiem. Tomēr grāmata ir godīga un neizliekas par kaut ko nopietnāku, nekā tā ir. Šīs triloģijas mērķis ir izklaidēt lasītāju un tā to dara labi, un būtu muļķīgi no tās gaidīt kaut ko vairāk, ko tā nemaz nav solījusi. Jāpiebilst, ka pirmajām grāmatām ir bijis labs redaktors, kurš mums par laimi bez žēlastības ir izmetis ārā visus autora sarūpētos tehniskos aprakstus par hēlija-3 ieguvi (tādi tur esot bijuši) kā arī citiem tehniskiem sīkumiem un atstājis tikai darbību un piedzīvojumus. Šķiet, ka nekas cits tik ļoti nenokauj šādus stāstus, kā pārlieka aizraušanās ar nenozīmīgam detaļām.

Vispār otrā daļa ir stipri drūmāka par pirmo. Derovs vēl joprojām iet uz savu mērķi sagraut esošo sistēmu, bet tagad viņa rīcībai ir daudz smagākas sekas un aiz viņa paliek absolūti nevainīgu zemāko krāsu cilvēku līķu tūkstoši. Mazliet jau viņš par to pārdzīvo, bet neko īpaši. Derova attiecības ar draugiem ir pilnīga katastrofa, un romantiskā līnija ir dikti neveikla, bet Brauna varones vispār nekādas lielās romantiķes nav, vairāk jau tādas praktiskas meitenes.

„Viņš teica, ka allaž esot metis acis uz mani.” Viņa iebāž roku kabatā, izvelk kaut ko no tās un nomet uz grīdas. „Tāpēc es vienu no tām paņēmu.”

Humora izjūta autoram ir laba un patīkami melna. Valdošā rase zelti kā ļaunie šajā grāmatā ir vienkārši lieliski – gudri, skaisti, nežēlīgi, drosmīgi, varaskāri un nodevīgi. Pilnīgi bija prieks par viņiem lasīt. Autors gan vienā intervijā sūkstījās, ka tā neesot bijusi laba doma grāmatā iekļaut tik daudzus gudrus varoņus, jo esot ārkārtīgi grūti tādus uzrakstīt, ar dumjajiem viņam ejot daudz vieglāk (un man šķiet, ka rakstniekam vispār nav iespējams uzrakstīt par sevi gudrāku varoni). Lai nu kā, zeltiem ir tikai viena problēma – viņiem jau gadu desmitiem nav bijis neviena cienīga pretinieka, ar kuru karot, tāpēc viņus var viegli izprovocēt uz sadursmēm pašiem savā starpā, ko Derovs arī veiksmīgi dara.

„Zelta dēlā” tiek atrisināts arī sakrālais jautājums, kurš tad ir Arejs? Patiesībā to es sapratu jau pēc pirmās daļas, jo autors sižetā izmanto zināmu loģiku un līdzīgas shēmas, bet tas lasīšanu nepavisam netraucē. Arejs gan izrādās liels romantiķis un viss šis slaktiņš ir sācies tikai tāpēc, ka viņam ir paticis vērot ziemeļblāzmas.

Triloģijas pēdējo daļu „Rīta zvaigzne”, kuras nosaukumā ir iešifrēta jauka norāde uz Luciferu, izdevniecība Prometejs mums latviešu valodā sola rudenī, tāpēc būs nedaudz jāpaciešas. Es pat ieteiktu pagaidīt un visas daļas izlasīt pēc kārtas. Pēc otrās daļas samērā skarbajām beigām, būs interesanti paskatīties kā autors tiks galā ar paša savārīto ķīseli. Par Derova likteni es pārāk neuztraucos, jo sen jau pierādījies, ja autors gribēs viņu no kaut kurienes izvilkt, tad izvilks ar. Vairāk gribu redzēt, vai viņš tiks galā ar revolūciju, jo pagaidām epizodes par sacelšanos pirmajās grāmatās ir bijušas visnepārliecinošākās un visvairāk samākslotās.

Ja patīk kosmiskās operas, piedzīvojumi un varoņstāsti, tad abas triloģijas pirmās grāmatas „Sarkanā sacelšanās” un „Zelta dēls” būs laba izvēle lasīšanai un izklaidei.