Andris Kalnozols “Kalendārs mani sauc”, izdevniecība Orbīta, Rīga: 2020.
Aizdomājos par Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc” negaidīto popularitāti. Grāmata jau vairākas nedēļas atrodas Jāņa Rozes grāmatnīcu topa pirmajā vietā. Parastie lasītāji par to raksta priekpilnas atsauksmes Goodreads. Kritiķi arī neko sliktu pagaidām nesaka, un tā pat ir izvirzīta LALIGABA 2021 nominācijai “Spilgtākā debija”. Tas viss ir samērā negaidīti, jo grāmatai nebija praktiski nekādas reklāmas. To ir izdevusi maza izdevniecība, kura specializējas ne visai populāras nišas literatūras izdošanā. Piedevām romāns iznāca laikā, kad tika slēgtas grāmatnīcas un bibliotēkas, un lielie izdevēji gauži vaimanāja, ka latviešu grāmatniecībai gals klāt.
Arī grāmatas autors Andris Kalnozols līdz šim nebija pazīstams plašākām lasītāju masām. Romāna noformējums ir absolūti necils un lakoniski vienkrāsains, nu, kur tas der? Turklāt izdevējs ir atļāvies tādu nolaidību kā plānos vākus – sen zināms, ka latviešu grāmatu pircējs nepērk neko, kas nav ķieģeļa biezumā un gruntīgi cietos, vēlams lakotos vākos ar dekoratīviem reljefiem. Ar romāna saturu ir vēl sliktāk. Vai varat vispār iedomāties – šajā grāmatā nav seksa. Nu, tā ka nemaz nav. Kalendāra galvenais varonis ir patīkami aseksuāls, un arī pārējie personāži dzīvo pilnvērtīgas dzīves bez nevajadzīgiem sarežģījumiem. Kā gan tas iespējams, ka latviešu lasītājs pērk un lasa grāmatu, kurā nav vētrainu drāzienu ar visu, kas kustas un uz jebkuras piemērotas virsmas? Mums tak izdevēji stāsta, ka citādas grāmatas lasītāji tagad nemaz nepērkot. Nav te arī nekā krimināla, ne arī kādu slavenību un skandālu.
Grāmatas darbība vispār notiek kaut kādā mazpilsētā, pat ne Rīgā, bet romāna galvenais tēls Oskars Kalendārs ir raksturots kā jauns vīrietis ar grūti definējamu garīgās veselības stāvokli, un šāds raksturojums lielākoties nepavisam nerada interesi par grāmatu. Un vēl tā valoda – tik nepareizi lietota! Piktas tantes feisbukā, pat grāmatu nelasījušas, vaimanāja, kā gan galvenais varonis var atļauties būt tāds, kāds viņš ir, un pat apgrēcināties pret pašu latviešu valodas svētāko svētumu – ģenitīvu. Tādiem nepareiziem tēliem nudien nav vietas latviešu literatūrā. Un sižeta arī šajā romānā praktiski nav. Jā, kāpēc gan kāds vispār gribētu pirkt un lasīt tādu grāmatu?
Patiesības labad jāpiebilst, ka grāmatai tomēr piemīt divas latviešu grāmatu pircējiem pievilcīgas īpašības. Pirmkārt, tās nosaukumā ir vārds “Kalendārs”. Kā zināms, jau no senlaiku klasiķu rakstiem, pati pirmā un galvenā grāmata katra lasītprotoša latvieša sētā esot bijis Kalendārs un citu nemaz neesot vajadzējis. Visi pirka tikai kalendārus, un tie bija brangs lasāmais visam gadam ar ģeldīgiem padomiem katrai dzīves dienai. Iespējams, ka tam vēl joprojām ir kaut kāda sublimināla ietekme arī uz mūsdienu lasītājiem, kuriem nostrādā latviskā dzīvesziņa, ko slepeni atmodina nosaukumā tālredzīgi lietotais vārds “kalendārs” un, hop, visi to pērk. Otrkārt, grāmata ir izdota sērijā “Orbītas bibliotēka”. Ar dažiem cilvēkiem esot tā – kā nopērk vienu sērijas grāmatu, – tā cauri ir, jānopērk visas, lai būtu pilns komplekts, un apstāties nevar. Pilnīgi trakums kaut kāds. Tāpēc izdevēji mīl veidot grāmatu sērijas.
Vārdu sakot, kas gan Kalnozola romānā “Kalendārs mani sauc” varētu būt tik pievilcīgs, ka negaidīti daudzi lasītāji to patiešām mīl un lasa ar prieku. Pavisam vienkārši – tā ir ļoti cilvēcīga, sirsnīga un labsirdīga grāmata – tieši tāda, kādu mēs sen esam pelnījuši redzēt latviešu literatūrā. Tā ir brīnišķīga komforta literatūra, kas ļoti piemērota lasīšanai pandēmijas laikā. Tā ir lasītāju mierinoša un atsāpinoša grāmata. To var lasīt nesteidzīgi, pa maziem gabaliņiem, pēc izlasīšanas atšķirt jebkurā vietā, un sākt lasīt atkal ar platu smaidu sejā. Nudien gribas mazu brītiņu padzīvot autora radītajā pasaulē, lai gan tā, protams, vairāk atbilst fantāzijas žanram. Varētu paklusēt kopā ar Oskaru, ar Janīnu stādīt kabačus, uzmundrināt Birutiņu, padiskutēt ar Ļeņinu, uzcept reņģītes, sabužināt Mildiņu, varbūt arī kādā brīdī ielīst antresolā un piedzerties. Grāmata, saprotams, nav nekāds diženais intelektuālais šedevrs, bet tā ir ļoti patīkama, laba un kvalitatīva lasāmviela, kas savā būtībā nemaz nav ne vienkārša, ne plakana. Ja ir vēlēšanās, var parakties dziļākos teksta slāņos, bet to mierīgi var lasīt arī bez tādiem izrakumiem. Tāpat romānā netrūkst arī neveiksmju, bēdu, slimību un nāves, bet ar visu to šī ir ļoti gaiša grāmata, kas pasaulē vairo labo – to kā mums visvairāk trūkst.
Vienīgais sliktais romāna pēcefekts ir grūtības tagad sākt lasīt kaut ko citu no latviešu literatūras. Pārāk jau viss tajā šķiet samudrīts, liekvārdīgs vai saturiski tukšs.
Svarīgi ir no rīta pamosties. Svarīgi ir pateikt labrīt. Svarīgi ir pateikt paldies par brokastīm mammai un palīdzēt mājas darbos, līdz viņai apnīk. Svarīgi ir iziet ārā pastaigāties. Svarīgi ir pastaigāties ļoti ilgi, bet tad, ja dikti nelīst vai tā. Svarīgi ir vērot citus, bet neblenzt. Svarīgi ir izvairīties no ātrām mašīnām un skaļiem motocikliem, kas ir ļoti skaļi. Svarīgi ir atbildēt datumu un vārdu, ja kāds prasa, bet neko citu un iet prom. Svarīgi ir neatskatīties. Svarīgi ir neļaut par sevi ņirgāties, bet, ja tā notiek, iet prom. Svarīgi ir nenonākt klīnikā. Svarīgi ir Viņu ieraudzīt, bet, ja ieraudzīt, tas ir mīļi. Svarīgi ir iet mājās. Svarīgi ir domāt par to visu. Svarīgi ir, ja uznāk vēmiens, to nedarīt ārā pa logu, kur Krūmiņiem dzīvo Tedis. Svarīgi ir ar mammu paēst vakariņas un apēst arī to, ko pa dienu paņēmu līdzi, lai neaiziet bojā. Svarīgi ir iet gulēt un aizmigt. Svarīgi ir, ja redzi Viņu sapnī, ilgi skatīties.
Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.
Sibillas grāmatas 