Andruss Kivirehks “Oskars un lietas”, no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga, izdevniecība “Liels un mazs”, Rīga: 2018. (Andruss Kivirähk, Oskar ja asjad, 2015)
Šomēnes grāmatu klubā lasām Baltijas burbuļa literatūru, un tas bija labs iemesls ķerties pie Andrusa Kivirekha grāmatas “Oskars un lietas”. Patiesībā tā ir bērnu grāmata, bet, nu un? Arī pieaugušajiem der izlasīt pa kādai bērnu grāmatai, tas mums nāk tikai par labu. Turklāt Kivirehks noteikti ir viens no labākajiem igauņu rakstniekiem. Viņa pieaugušajiem rakstītie darbi “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” un “Skaistais dzīvnieks” ir patiesi lieliskas grāmatas.
“Oskars un lietas” ir stāsts par zēnu, kura mamma ir uz diviem mēnešiem aizbraukusi uz Ameriku mācīties, tāpēc tēvs viņu ir laimīgi aizvedis un atstājis pie vecmāmiņas, jo vasarā lauki ir bērnam pati īstākā vieta, kā gan citādi? Oskaram pašam tomēr tā nešķiet, un trakākais – viņš ir aizmirsis mājās savu mobilo telefonu, ar kuru spēlēties. Izskatās, ka zēnu gaida divi vissliktākie mēneši viņa mūžā. Tad Oskars aiz garlaicības pārkrāso šķūnīti atrastu koka kluci par mobilo telefonu un, oho!, izrādās, ka pa šo ierīci var pazvanīt lietām un Oskara pasaule pilnībā izmainās. Par ko gan bērns varētu sarunāties ar vecu gludekli vai piena kannu? Bet Kivirehkam ir kaut kāds brīnumains talants aprakstīt pasauli vienlaikus tik asprātīgi, smieklīgi un emocionāli aizkustinoši, ka visparastākās sadzīves lietas mums atklājas pavisam neparastos veidos. Cukurdozītei un krējuma trauciņam ir sens mīlas romāns, skapī naktī palagi rīko kautiņus, bet mētelis dzer asinis, atkritumu spainis sacer dzejoļus un krēsls jau ilgi ir vēlējies apceļot pasauli. Lietu pasaule Oskaram dod iespēju izpausties visdažādākajos veidos – būt izpalīdzīgam un atjautīgam, izjust varu pār priekšmetiem un izjust empātiju pret visai negaidītām lietām, samīlēties neaizsniedzamajā sarkanajā baloniņā un galu galā labāk saprast cilvēkus līdzas.
“Oskars un lietas” ir brīnišķīga grāmata. It kā jau nekas tur nenotiek, vienkārši bērns komunicē ar sadzīves priekšmetiem un mēbelēm (man arī dažreiz gadās veltīt kādu izjustu vārdu skapim vai gludeklim). Kas tur var būt interesants? Bērniem šī grāmata varbūt nav tik saistoša, bet manī tā noteikti atmodināja visdažādākās bērnības atmiņas – piemēram, par traki negaršīgajiem ēdieniem, kurus bija iecienījuši pieaugušie. Izrādās, ka arī igauņu vecmāmiņas mīl cept tās dikti briesmīgās kotletes ar pretīgajiem sīpolu gabaliem. Un, jā pieaugušie mēdza uzspiest socializāciju ar bērniem, ar kuriem vienkārši nav intereses iepazīties. Un tās pārpasaulīgās pirmo zaudējumu skumjas, kādas tik spēcīgi laikam var izjust vienīgi bērnībā, jo pēc tam jau to zaudējumu ir tik daudz, ka nu vienkārši nākas pie tiem pierast. “Oskars un lietas” ir ļoti labs stāsts par radošumu un pasaules radīšanu no tā, kas mums ir pieejams. Iesaku visiem ar iztēli apveltītajiem intravertajiem bērniem, kuri slepeni mīt pieaugušajos.
Vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 