Melisa Harisone “Zeltains miežu lauks”

Melisa Harisone “Zeltains miežu lauks”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2020. (Melissa Harrison, All Among the Barley, 2018)

Kā jau iepriekš rakstīju, tad ES literatūras balva nenozīmē, ka grāmata ir laba, bet tā ļauj izdevējiem saņemt papildu finansējumu tās tulkošanai, tāpēc ES balvas laureātes pie mums vispār tiek izdotas tā vismaz nedaudz, dažādojot lielo izdevniecību piedāvājumu, kas citādi ir ļoti trūcīgs un vienveidīgs – skandināvu krimiķi, erotiskas lubenes, trilleri.

Melisas Harisones “Zeltains miežu lauks” ir viens no daudzjiem ES literatūras balvas laureātiem. Kopumā tāds poētisks, bet viduvējs romāns, kas rakstīts angļu pastorālās prozas stilā. Tā darbība norisinās Anglijas laukos starpkaru periodā, 1933. gadā. Romāna centrā ir Safolkas grāfistes Gobu ferma, kuru jau paaudzēm ilgi apsaimnieko Meiteru ģimene. Tā ir divu zirgu saimniecība (ap 25 ha), kura specializējusies graudkopībā – audzē alus miežus un kviešus-, un kuru apsaimnieko fermera ģimene un divi laukstrādnieki. Galvenā varone ir četrpadsmitgadīgā Edīte Džūna Meitere. Strupa sārtvaidze, fermera meita, kura dienas pavada lauku nebeidzamajos lauku darbos un šobrīd ir pusaudzei ļoti sarežģītas izvēles priekšā. Vai palikt fermā un apprecēties ar kādu no kaimiņu dēliem vai doties uz pilsētu, kur viņas bijusī skolotāja, kas uzskata, ka Edīte ir laukiem pārāk gudra un spējīga meitene, ir sameklējusi viņai kompanjones vietu. Vēl viņai ir pieradināta grieze un daži nevainīgi obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Tad laukos ierodas kāda Konnija Ficallena no Londonas ar ļoti cēlu mērķi – savākt un izglābt no izzušanas vecās, labās Anglijas lauku dzīves vērtības – receptes, paražas, nostāstus, dziesmas un ticējumus. Viņa jūsmo par visiem senlaicīgajiem, smagajiem darbiem, brīnās, ka zemnieki vairs paši nekuļ sviestu, par novēroto cep salkanus, sentimentālus lauku dzīvi apdziedošos rakstus kādam žurnālītim un sadraudzējas ar Edīti. Patiesības labad jāpiebilst, ka autore mūs iepazīstina ar diezgan daudziem tēliem – Meiteru tēvu un māti, Edītes māsu un brāli, aklo vectētiņu, strādniekiem Džonu un Doublu un katram te ir savas bēdas vai nerealizētie sapņi. Grāmatā ir arī neveikls pusaudžu sekss un nedaudz pieminēta raganu tēma.

Romānā aprakstītais laiks Anglijas lauksaimniecībā ir bijis ļoti smags. Pirmā pasaules kara traumas, Lielā depresija, lauksaimniecības produkcijas cenu kritums padara to par neienesīgu un riskantu nozari. Turklāt zeme pašiem fermeriem lielākoties nepieder, bet viņi to nomā no muižniekiem. Lai gan jau ir sastopami traktori, tie romānā ir aprakstīti kā kaut kādi šausmīgi mazjaudīgi agregāti, vēl nīkulīgāki par viduvēju motobloku, jo Gobu fermā esošais traktors nespēj pavilkt arklu, kurš paredzēts diviem zirgiem. Daudzi zemnieki bankrotē, zeme paliek neapstrādāta un senās lauku mājas sabrūk, bet kopējais noskaņojums ir vērsts uz vēlmi pēc autoritāras valdības, kas aizliegtu pārtikas importu un celtu cenas. Protams, laiki mainās, tiek ieviestas jaunas efektīvākas tehnoloģijas, un patiesībā jau laucinieki paši tās izvēlas. Lai jūsmotu par vecajiem ražas novākšanas paņēmieniem, miežu lauku ravēšanu vai veļas mazgāšanu ar rokām, ir jābūt kaut kādam aptrakušam mazohistam.

Romāns ir ļoti lēns, tajā nekas daudz nenotiek, toties ir dikti gari un poētiski dabas ritumu un lauku darbu apraksti. Pēdējie gan ir norakstīti no kaut kādiem muzeju materiāliem, jo šķiet pārāk plakātiski un daiļi, un brīžiem romāns balansē uz parodijas robežas, jo “Zeltainā miežu laukā” ir atrodamas visas pastorālās literatūras klišejas, ieskaitot jukušo vecmāmiņu, kas ieslēgta grāfistes trakonamā, un par kuru pieņemts skaļi nerunāt. Tomēr lasot ir saprotams, kāpēc autore tās izvēlējusies, jo diezgan ātri paliek skaidrs, ka pastorālais romāns šeit ir izmantots tikai dekoratīvs aizsegs, lai pastāstītu pavisam ko citu. Vispirms jau tas ir stāsts par mentālās veselības problēmām. Lai arī kā trīsdesmitajos gados tika popularizēta veselīgā un dabiskā sārtvaidžu lauksaimnieku dzīve, pretstatot to bālo un neirotisko pilsētnieku nožēlojamajai eksistencei, arī laukos garīgās veselības problēmas nebija un arī tagad nav nekāds retums. Turklāt toreiz bija pavisam normāli jaunas sievietes, ja tām pusaudžu gados bija depresijas lēkmes, pēc tam uz visu mūžu ieslodzīt psihiatriskajās slimnīcās un patversmēs. Tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados šīm nu jau vecajām sievietēm pēc speciālas apmācības atļāva iznākt no turienes dzīvot sabiedrībā. Patiesībā ir baisi par to pat domāt. Otra tēma ir nacionālisms, kas slēpjoties zem cildenas jūsmas par tradīciju saglabāšanu, veselīgo lauku dzīvi un dabas spēku, sludina prastu antisemītismu un naidu pret visu atšķirīgo.

Jāpiezīmē, ka romānam ir ļoti labs tulkojums, kas noteikti bija sarežģītāk veicams nekā pirmajā brīdī izskatās, jo autore tekstā piemin neskaitāmus Safolkai raksturīgus lakstus, insektus un veclaicīgus darbarīkus, kas kopumā ir ļoti korekti un saprotami latviskoti, vajadzības gadījumā  gaumīgi izmantojot vecvārdus. “Zeltains miežu lauks” ir pieaugšanas romāns, kas aiz glītā vāciņa un mīlīgi pastorālās formas maskē krietni skarbākus stāstus par garīgajām saslimšanām, traģēdijām, kas neizbēgami notiek pārmaiņu laikos un nacisma ideju dzimšanu un izplatību.

Vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Gilberts Kīts Čestertons “Tēva Brauna neticība”

Gilberts Kīts Čestertons “Tēva Brauna neticība”, no angļu val. tulkojusi Dagnija Dreika, Apgāds Daugava, Rīga: 2016 (Gilbert Keith Chesterton, The Incredulity of Father Brown, 1926)

Dalība grāmatu klubiņā ir laba iespēja dažādot lasāmo grāmatu izvēli.  Februārī izlozētā tēma bija cozy dektīvi, (neprasiet, lai es izskaidroju, ko tas cozy nozīmē, bet tam ir kaut kāds sakars ar omulīgu lasāmvielu un jaukiem līķiem, vai varbūt neprofesionāliem izmeklētājiem). Jāatzīstas, ka šoreiz bija grūti izvēlēties lasīšanai piemērotu grāmatu, tāpēc beigās paliku pie klasiskām vērtībām un bibliotēkā paņēmu pēdējo no latviski tulkotajām Čestertona grāmatām par tēvu Braunu. Latviski no šī cikla ir izdotas vēl trīs – “Tēva Brauna vientiesība”, “Tēva Brauna gudrība” un “Tēva Brauna noslēpums”. Visu šo grāmatu galvenais varonis ir omulīgs un apbrīnojami saprātīgs katoļu mācītājs, kura tuvumā visu laiku atgadās dažādi mīklaini noziegumi. Pēc apraksta tēvs Brauns ir maza auguma apaļīgs priesteris, kurš izskatās pēc sēnes un ūpja krustojuma. Viņa neiztrūkstošie aksesuāri ir lietussargs un maza, apaļa cepurīte. Noziegumus tēvs Brauns parasti atklāj visu rūpīgi apdomājot un cenšoties iejusties noziedznieka vietā. Viņa metodes ir vairāk intuitīvas un pamatotas cilvēku psiholoģijas pārzināšanā, bet ļaundaru noķeršana un sodīšana viņu daudz neaizrauj. Dažreiz tēvs Brauns tos vienkārši palaiž iet, ja tie pienācīgi izsūdz savus grēkus.

Tāpat kā pārējās šīs sērijas grāmatas “Tēva Brauna neticība” ir stāstu krājums. Tās darbība norisinās pagājušā gadsimta sākumā, un dažos stāstos tēvs Brauns izmeklē noziegumus ne tikai Anglijā, bet arī Amerikā.  Līķu te netrūkst, un pa kādam ir gandrīz vai katrā stāstā. Bieži vien nožmiegtie nav bijuši patīkami cilvēki, un lielākoties ir visādi miljonāri un magnāti. Čestertonam ir ļoti savdabīgs stāstījuma stils. Visi viņa aprakstītie noziegumi ir ļoti dīvaini, daži no tiem ir tehniski sarežģīti un rūpīgi izplānoti, bet lasot grūti noticēt, ka visas šīs sashēmotās ļaundarības ir izdevies tik viegli realizēt. Starp citu, vienā no stāstiem tēvam Braunam ir jāizmeklē pašam sava slepkavība – autors patiešām ir aizrautīgs shēmotājs un paradoksu meistars. Kā zināms, tad Čestertons bija arī pārliecināts katolis un viņam pa vidu līķiem patīk iepīt dažādus pārspriedumus par cilvēku dabu un ticības lietām. Nosaukumā pieminētā tēva Brauna neticība ir galvenā varoņa ļoti veselīgā skepse un kritiskā domāšana attiecībā uz visādām blēņām un aizspriedumiem, kurām viegli notic, it kā citādi neticīgi cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka eksistē lāsti, pārdabiskas parādības, un, ka suņi vienmēr rūc tikai uz sliktiem cilvēkiem. Saprotams, ka rūpīga suņa uzvedības analīze tēvam Braunam palīdz noskaidrot, kurš ir slepkava, bet tikai tāpēc, viņš patiešām izprot suņus kā dzīvniekus, nevis tos uztver par mistiskiem orākuliem vai piedēvē tiem cilvēkiem raksturīgu domāšanu.

Lasot “Tēva Brauna neticību” nedaudz traucēja tie neticami sashēmotie noziegumi un sižeta caurumi dažos stāstos. Vai patiešām tur neviens nespēj atšķirt svaigu līķi no, hm, mazliet jau pastāvējuša? Kopumā tā ir savdabīgā stilā uzrakstīta viegla un izklaidējoša lasāmviela ar nelielu audzinošas morāles piedevu.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Barbara Pima “Rudens kvartets”

Barbara Pima “Rudens kvartets”, no angļu val. tulkojusi Ziedone Sērmūkša, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1987 (Barbara Pym, Quartet in Autumn, 1977)

Izrādās, ka cilvēki glābj ne tikai pamestus kaķus, suņus vai istabas augus, bet tagad ir arī grāmatu glābēji. Ar vienu tādu es nesen satikos un bez maksas tiku pie kaudzītes ar labām grāmatām, kuras grūti šobrīd atrast bibliotēkās, jo lielākoties tās sen jau ir norakstītas un izmestas nebūtībā. Tiesa gan, baidījos pajautāt, tieši no kurienes šīs grāmatas ir izglābtas, un, patiesību sakot, es par to šobrīd cenšos nedomāt.

Kāpēc man savajadzējās uzmeklēt grāmatu glābēju, lai tiktu pie Barbaras Pimas “Rudens kvarteta”, ir garš un ne pārāk aizraujošs stāsts. Pieminēšu tikai, ka savulaik romāns ir ticis nominēts Bukera balvai un iekļuvis pat tās īsajā sarakstā. Šķiet, ka no septiņdesmito gadu Bukera nominantiem latviski ir tulkots ļoti maz darbu – vēl tikai kādi pāris Mērdokas romāni. Latviski “Rudens kvartets” ir izdots pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ne pārāk populārajā sērijā ar cēlo nosaukumu “Ārzemju romāns”. Tās bija vienotā stilā noformētas plānas grāmatiņas mīkstajos vākos, kuras kā jau padomju poligrāfijas meistardarbs lasīšanas procesā brīnumaini ātri sašķīda frakcijās. Tolaik no šīs sērijas lasīju Sagānu, Moruā un Moemu, bet tādai Barbara Pimai nepievērsu nekādu uzmanību. Toties tagad “Rudens kvartets” izrādījās brīnišķīgs atradums.

Šis Barbaras Pimas romāns ir par ļoti nepopulāru tēmu – veciem un vientuļiem cilvēkiem, kuru dzīvēs nekas nenotiek, vairs nenotiks un patiesībā nekad arī nav noticis. “Rudens kvarteta” galvenie varoņi – Letija, Mārsija, Normens un Edvīns – ir četri vientuļnieki vecāki par sešdesmit gadiem (tātad dzimuši vēl pirms Pirmā pasaules kara), kuri nejauši ir sagadījušies vienā kantorī un vienā kabinetā, kur veic kaut kādus maznozīmīgus darbus, kas netiek sīkāk aprakstīti, pļāpā par garlaicīgiem niekiem un gaida laiku, kad varēs doties pensijā. Jā, romānā patiešām nekas nenotiek. Nu, labi, kāds jau beigās arī nomirst, bet par negaidītu notikumu pavērsienu to nekādi nevar uzskatīt. Tomēr Barbara Pima ir brīnišķīga rakstniece, kura spēj saistoši aprakstīt pat visnecilāko ikdienu un ar interesi lasīju par šo veco cilvēku sadzīvi – kā viņi apmeklē bibliotēku un draudzes pasākumus, iepērkas, pusdieno vietējā kafejnīcā, šķiro maisiņus pēc lieluma, krāj piena pudeles vai mēģina izrakt sen nomirušo kaķīti, jo piemirsies, kur īsti ir tā kapiņš. Autore šo četru introverto savādnieku neievērojamās dzīves atklāj ar apbrīnojamu iejūtību, nelielu humoru un diezgan pamatīgu ironiju, kas veltīta apkārtējai sabiedrībai. Barbara Pima ir asredzīga  un vērīga autore, un romānā ir labi parādīta septiņdesmitos gadu noskaņa, kad vecā, labā Anglija ar saviem tikumiem pamazām aiziet vēsturē, bet vietā nāk jaunais un nesaprotamais.

Lai gan “Rudens kvarteta” galvenā tēma ir vecums un vientulība, romāns ir gaišs un pat cerīgs. Jā, visi tā varoņi ir noslēgti un nekomunikabli dīvaiņi, kuri nespēj vai vienkārši nemāk veidot dziļas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet viņi tāpēc nepavisam nav briesmīgi nelaimīgi. Katram no viņiem ir kāds sīks sapnītis vai cerība un diezgan optimistisks skats uz dzīvi. Vispār visa tās sociālās komunikācijas un cilvēciskās tuvības nozīme ir stipri pārvērtēta. Skaidrs, ka cilvēkiem vienam otram ir jāpalīdz, bet ne jau savstarpējā komunikācija un tuvība absolūti vienmēr cilvēkus padara laimīgus vai nelaimīgus.  

Barbaras Pimas “Rudens kvartets” ir smalks, niansēts psiholoģiskais romāns par vecumu un vientulību. Ļoti anglisks un vecmodīgs. Kaut ko tādu varētu sarakstīt Džeina Ostina, ja būtu nodzīvojusi līdz sešdesmit gadiem, bet nenodzīvoja taču.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: izdevniecība Prometejs, 2018 (China Miéville, The City & the City, 2009)

Viens no patīkamākajiem šī gada literārajiem pārsteigumiem ir, pateicoties izdevniecības “Prometejs” aktivitātēm, latviešu valodā izdotā Čainas Mjēvila grāmata “Pilsēta un pilsēta”. Šī romāna lasīšana nudien bija valdzinošs prāta piedzīvojums, un autors, kuru vecāki, laikam pat aci nepamirkšķinot, ir vienā mierā nosaukuši par Ķīnu, uzreiz iekļuva manu iemīļotāko rakstnieku pulkā.
Čaina Mjēvils ir angļu rakstnieks, akadēmiķis un politiskais aktīvists, starp citu, pēc pārliecības marksists un trockists. Viņš raksta grāmatas new weird žanrā un viņa darbi patiešām ir ļoti dīvaini. Romānā “Pilsēta un pilsēta” Čaina Mjēvils ir iedvesmojies no sašķeltajām pilsētām (ha, mums, kā reiz viena tāda pat ir – Valka/Valga) un izmantojis labi zināmo faktu, ka cilvēka smadzenes nespēj uztvert reālo pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir. Novedot šo ideju līdz galējībai, autors ir radījis šo bezgala dīvaino pilsētu Bešelu, kas atrodas kaut kādā nevienam nevajadzīgā un neinteresantā Austrumeiropas nomalē. Vispār nekā ievērības cienīga Bešelā nemaz nav, izņemot to, ka šeit viena ielas puse var atrasties šajā pilsētā, bet otra jau pavisam citā – Ulkomā. Tikpat labi uz vienas ielas atsevišķas mājas ir Bešelā, bet citas tām pa vidu var būt otrā pilsētā. Interesantākais jau ir tas, ka robeža starp šīm pilsētām ir stingri nodalīta, bet tā eksistē tikai cilvēku smadzenēs. Tomēr tā ir tik strikta, ka bešelieši drīkst redzēt, dzirdēt un sajust tikai Bešelu un tās iedzīvotājus, bet ulkomieši tikai Ulkomu. Abu pilsētu iedzīvotāji jau no bērnības iemācās otru pilsētu atmanīt – tas ir atredzēt, atdzirdēt un atjust. Lielākais noziegums abās pilsētās ir pamanīt otru pilsētu. Tā ir robežlaušana un tad spēlē iesaistās Lauzums. Nekā briesmīgāka par to nav. Tāpat nav zināms, kas notiek ar robežlauzējiem, jo viņus neviens pēc tam vairs nekad nav redzējis. Katrā pilsētā iedzīvotājiem ir sava valoda, savas apģērbā izmantotās krāsas un pilnīgi atšķirīga izturēšanās uz ielas (es pat pieļauju, ka Bešelā un Ulkomā Jauno gadu sagaida atšķirīgos laikos). Bešelietim, lai legāli nokļūtu uz kādu vietu Ulkomā, kas juridiski skaitās ārzemes, bet faktiski atrodas uz tās pašas ielas, ir jāveic diezgan sarežģīta procedūra un jāšķērso robeža vienīgajā pārejas punktā Kopulzālē. Un, nokļūstot Ulkomā viņam, ir pilnībā jāatmana Bešela.  Autors mums mazliet ieskicē noslēpumainības apvīto abu pilsētu vēsturi, bet ļoti maz, atstājot ellīgi daudz vietas lasītāja iztēlei. Abām pilsētām ir sava folklora un nostāsti, bet Ulkomā lielā vairumā ir atrodami ļoti neparasti arheoloģiski artefakti, kuru eksistenci neviens nespēj izskaidrot.
Nu, lūk, un šajā pašā par sevi smadzenes iznesošajā pasaulē autors risina klasisku nuāra detektīvu. Bešelas izmeklētājam Tjadoram Borlū ir jānodarbojas ar sākotnēji šķietami vienkāršu slepkavības lietu. Viņa pilsētā ir atrasts kādas jaunas sievietes līķis ar vardarbības pazīmēm, bet izmeklēšanas gaitā atklājas, ka viņa ir no Ulkomas, kas šajā gadījumā ir kaut kas ārkārtējs. Stāsta gaitā mēs pamazām uzzinām arī citas interesantas lietas par pilsētu un pilsētu. Un iespējams, ka pastāv arī kāda mistiska trešā pilsēta Orsinija, kas sensenis slepeni eksistē starp abām pārējām prātam neaptveramajām pilsētām.
Grāmata man ļoti patika. Tā ir tik ļoti savāda un iztēli ierosinoša. Skaidrs, ka detektīvintriga te nav galvenā, lai gan ar to romānā viss ir kārtībā. Tā ir loģiska, ar negaidītu atrisinājumu un nodrošina raitu sižeta virzību. Romāna galvenās varones ir abas pilsētas, kuras pastāv viena otrā, bet nekur nesaskaras un nekad neredz viena otru. Čainas Mjēvila fantāzija, radot šo bezgala savdabīgo pasauli, nudien ir brīnumaina. Romānam ir patīkami drūma un atmosfēriska noskaņa, tajā ir daudz politikas un slēptu, bet vietām arī pavisam neslēptu, politisku zemtekstu. Tajā ir izmantota dīvaini svešāda valoda, jo citādi droši vien nemaz nebūtu iespējams aprakstīt tik neiespējamu pasauli ar tās ārprātā samežģītajiem noteikumiem. Jāpiebilst, ka Viļa Kasima tulkojums ir labs, lai gan vietām aiz tīras ziņkārības gribējās paskatīties, kā viens otrs jancīgs vārds ir bijis droši vien tikpat dīvainajā autora angļu valodā.
“Pilsēta un pilsēta” noteikti ir viena no labākajām pagājušajā gadā lasītajām grāmatām. Valdzinoši tumša, atmosfēriska, ļoti politiska, savdabīgi uzrakstīta un ārkārtīgi savāda grāmata, par kuru jādomā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Tomēr brīdinu – lai to pilnībā izbaudītu, ir nepieciešama laba iztēle un smadzenes, kurām patīk domāt, un, kurām nav baiļu domājot dažreiz arī mazliet samežģīties.

Un pamēģiniet, kādreiz, ejot pa sev ierastu ielu, atmanīt tās pretējā pusē esošā mājas. Vai divas mājas redzēt, bet nākamo atmanīt. Paturpiniet to darīt kādu nedēļu. Un paskatieties, kas pēc tam notiks.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties izdevniecības mājas lapā.

Ketrina Eljota „Vēlos būt tev līdzās”

Ketrina Eljota „Vēlos būt tev līdzās”, no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa, Rīga: Kontinents, 2016. (Catherine Alliott, Wish You Were Here, 2016)

Ziema, ai, nu, kāda tur ziema – tumsa un slapjdraņķis, ir laiks, kad smadzenes pārliecinoši apgalvo, ka derētu tak pārmaiņas pēc palasīt kādu jauku, sentimentālu lubeni. Un vēlams ar lavandām uz vāka. Ķeza vienīgi, ka atrast labu un manai gaumei atbilstošu lubeni, kas spētu piesaistīt uzmanību tālāk par pirmajām desmit lappusēm, ir krietni grūtāk nekā, teiksim, sameklēt labu populārzinātnisko grāmatu vai kādu intelektuālu apcerējumu. Tāpēc īpaši neiespringu, bet ķēros pie pārbaudītas vērtības – Ketrinas Eljotas jaunākā romāna – jau iepriekš labi zinot, ko tas man piedāvās. Eljotas grāmatas nav rakstītas jauniešiem, tās ir samērā smieklīgas un ironiskas, viņas varones allaž sastrādā kaut kādas neiedomājamas muļķības, un tajās bieži vien ir iekļauta kāda neliela, krimināla intriga.

Tā arī bija. Galvenā varone Flora ir sieviete mazliet pēc četrdesmit. Viņas dzīve ir jauka un sakārtota, meitas jau paaugušās, laulība ir ilga un saskanīga, pat ja mazliet apnicīga, darbs ir normāli atalgots un prestižs. It kā viss ir skaisti, bet sirds dziļumos jau mazliet kaut kas Floru kremt. Pusaudzes meitas mēdz būt neiecietīgas un kašķīgas, bet māte ir galīgi traka. Vīrs, kas kādreiz ir bijis daudzsološs medicīnas students, ir kļuvis par vienkāršu podologu (padomājiet, taču, kura gan normāla sieviete sapņo būt precēta ar podologu). Pati Flora šoreiz nav kaut kāda suņu psiholoģe vai nerealizējusies māksliniece Anglijas Mazpisānos, kā dažas citas Eljotas varones, bet gan restorānu kritiķe nopietnā izdevumā. Izrādās, ka tas nu gan ir viens smags un briesmīgs darbs – regulāri jāapmeklē restorāni, jāēd, ziniet, un vēl viss jāapraksta – trakāk nekā būt par smadzeņu ķirurgu. Cilvēks šajā profesijā izdeg kā tāda svecīte, pašam nemaz nemanot. Bet tad nāk talkā brīnumaina nejaušība un pēc kāda atgadījuma lidmašīnā Florai vai, precīzāk sakot, viņas vīram tiek dota iespēja pavadīt mēnesi lielā mājā (drīzāk jau nelielā pilī) Francijas dienvidos pie visa brīva. Un, ta-dam, viņi jau ir saulainajā Provansā. Skaidrs, ka tādu iespēju nevar neizmantot, un ciemos ātri vien ierodas draugi, paziņas un visi iespējamie radinieki no aukstās un miglainās salas, kuri pa ceļam ir iedomājušies paķert līdzi visnegaidītākās personas, un īstie notikumi var sākties.

Protams, ka šajā grāmatā viss ir kā tipiskos Eljotas romānos. Notiek lērums pārpratumu. Gan Florai, gan viņas vīram katram skapī ir sava skeletu kolekcija, kas gadiem ilgi ir rūpīgi slēpta, un tagad nudien ir īstais brīdis tos izvilkt un atrādīt. Domāju, ka beigas ir visiem skaidras, jau romāna sākumā (viņi nolemj pārcelties uz Provansu un tur atvērt restorānu, salīdzinot ar podoloģiju un ēdienu apskatu rakstīšanu, vadīt restorānu svešā valstī jau ir tīrais sīkums). Bet pa vidu Florai nākas daudz ko pārdomāt, pārvērtēt un nonākt pie dažām viedām atziņām (es tak brīdināju, ka šī ir lubene vulgaris).

Kā jauku romāna akcentu droši vien ir jāpiemin brīnišķīgās Provansas ainavas, varoņu klejojumi pa mazām pilsētiņām, garšīgie ēdieni un iepirkšanās krāmu tirdziņos – patiesībā jau tas viss ir aprakstīts tieši tik banāli, kā jūs to droši vien iedomājāties, bet dažreiz ir jauki palasīt arī ko tādu. Kopumā romāns savam žanram ir labs, es to izlasīju samērā veikli un bez aizķeršanās, pat ja tīri subjektīvi jāatzīst, ka man tomēr labāk patika tās Eljotas grāmatas, kuru darbība notiek Anglijas lauku teritorijās, kuras autore neapšaubāmi pazīst daudz labāk, un acīmredzot tur arī jūtas drošāk, tāpēc atļauj savām varonēm sastrādāt vairāk dikti smieklīgu muļķību lapsu medībās, putnkopībā, draudzes pasākumos vai vietējā keramikas pulciņa sanāksmē. Jā, šajā romānā nebija nevienas labas vistu epizodes un to man tik tiešām pietrūka. Citādi jau „Vēlos būt tev līdzās” ir jauka, nekaitīga izklaide, kas piemērota tumšiem ziemas vakariem.

Šeit apraksts par Ketrinas Eljotas romānu “Zāles pret vientulību”.

Džo Aberkrombijis “Pusķēniņš”

Džo Aberkrombijs „Pusķēniņš”, no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Joe Abercrombie, Half a King (Shattered Sea 1), 2014 )

No tumšās fantāzijas mīļotājiem par Aberkrombija darbiem allažiņ ir dzirdētas labas atsauksmes, tāpēc iepirku e-grāmatu tikko pamanīju to Zvaigznes piedāvājumā. Un kā atvēru to vaļā, tad arī vienā piegājienā tajā pašā vakarā izlasīju. Nu labi, pāris reizes atrāvos, lai uzvārītu tēju.

Laikam gan vispirms ir jāsāk ar to, ka šis nav īstais Aberkrombijs, bet gan viņa atvieglotā versija mazgadīgām personām – bez seksa, nopietnas vardarbības un galīgi bezcerīgām beigām. Galvenais varonis Jārvi ir mazas valsteles karaļa jaunākais dēls, no dzimšanas kropls un piedevām ņuņņa, kurš sapņo par maģistra karjeru, tējiņu vārīšanu un rāmu dzīvi bibliotēkā. Taču ļaunais liktenis un skarbais autors Jārvi mierīgo dzīvi ātri vien sagriež kājām gaisā un sasit lupatās, un arī lasītājs diez vai būs tā īsti iegrimis stāstā, kad Jārvi jau būs paspējis gan kļūt par karali, gan troni pazaudēt. Protams, pēc tam jaunekļa dzīvē viss ir slikti, sliktāk un vēl sliktāk, un Jārvi ir jāiziet pilns process no sērijas kā rūdījās tērauds, lai beigās kļūtu par patiesi gudru, viltīgu, blēdīgu un valdīt spējīgu personu. Jāatzīst, ka grāmatā nav nekā tāda, kas nebūtu jau kaut kur lasīts vai redzēts kādā citā fantāzijas stāstā. Ak, te ir pat bleķa tronis. Tomēr autors ir talantīgs stāstnieks un tādiem jau klišejas netraucē, drīzāk tikai palīdz un no grāmatas nav iespējams atrauties. Turklāt, romāns ir ļoti kinematogrāfisks un lasot visas ainas var viegli iztēloties acu priekšā.

Lielākoties „Pusķēniņa” pasaule ir špikota no Viduslaiku Skandināvijas, tāpēc šķiet pazīstama un Sašķeltās jūras prototips gluži labi varētu būt Baltijas jūra. Maģijas te praktiski nav, senos laikos gan ir bijuši sastopami elfi, bet sen jau izmiruši, atstājot tikai dažus dīvainus artefaktus. Stāstījums ir spraigs un te neviens ar garām apcerēm nenodarbojas. Un grāmata jau vispār ir īsiņa – kā jau bērnu versija. Man tīri labi patika, ka Aberkrombija izveidotā pasaule bija tik tīkami racionāla (nu galīgi ne tāda kā mūsējā, bet šī taču ir fantāzijas grāmata un šajā žanrā var atļauties nobīdes no realitātes) un lielākoties visām ļaundarībām bija loģisks un saprotams ekonomiskais vai fiskālais pamatojums.

Lasot e-grāmatas tomēr nākas koncentrēties vairāk, nekā pavadot laiku pie papīra izstrādājuma (izlasīto nepāršķirstīsi un nejauši beigas arī neatvērsi, droši vien tāpēc daudziem tās ne visai patīk), bet toties tās parasti var ātrāk izlasīt un ir vieglāk uztvert teksta būtību un struktūru. Tā nu pāris sižeta pagriezieni bija tik paredzami, ka nedaudz sanāca vilšanās, ka beigās patiešām tā arī notika, kā gaidīju, un autors nebija izdomājis kaut ko viltīgāku. Jārvi izaugsme arī šķiet dikti strauja un brīžiem viņam vienkārši pārāk daudz veicas. Stāstam ir jauka spirālveida kompozīcija, viss sākas tāpat kā beidzas, tikai galvenais varonis jau ir pavisam citā līmenī. Un kaut arī „Pusķēniņš” ir triloģijas pirmā daļa, to mierīgi var lasīt arī kā atsevišķu grāmatu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka turpinājumi pēc zinošu cilvēku atsauksmēm neesot tik labi.

„Pusķēniņš” ir patiešām forša, interesanta un klasiska piedzīvojumu grāmata pusaudžiem. Tā māca neņerkstēt par bijušo, bet censties izmantot, kas nu ir pie rokas atlicis, un saprast, ka dzīve ir skarba, uzvarētājus netiesā un ar cildenu un jauku rīcību neko daudz visticamāk nesasniegsi.

Terijs Prečets „Going Postal”

Terry Pratchett „Going Postal„ (2004)

Šogad maijā ir pagājuši tieši desmit gadi, kopš izlasīju pirmo Terija Prečeta grāmatu. Un tā bija mīlestība no pirmās lappuses, kura nav beigusies vēl joprojām, bet „Going Postal” ir jau četrdesmit piektā lasītā Prečeta grāmata. Tas jau nemaz nav daudz, tikai nieka četras ar pusi iemīļotā autora grāmatas gadā. Angļu valodu arī ir jēga mācīties tikai tāpēc vien, lai būtu iespējams lasīt Prečetu oriģinālā.

Jāpiezīmē, ka „Going Postal” ir trīsdesmit trešā Plakanās pasaules sērijas grāmata, un tā ir pirmā ciklā par apburošo blēdi un krāpnieku  Moist von Lipwig. Lai gan Latvijas Pasts ir viena no tām iestādēm, kas mani ir spējusi iedzīt patiesā izmisumā, tam tomēr ir vēl tālu līdz Ank-Morporkas pastam, kas ir pilnīga katastrofa. Vēstules ir tonnām sakrājušās pasta telpās un netiek piegādātas adresātiem jau vairākus gadu desmitus, darbinieki ir izklīduši, bet lielās lustras pazudušas. Pilsētā mēļo, ka, ja nepieciešams atbrīvoties no līķa, to vislabāk nodot pastā, tad ar garantiju to neviens nekad vairs neredzēs. Turklāt dažu pēdējo nedēļu laikā mīklainos apstākļos ir miruši veseli četri pilsētas patrīcija ieceltie pasta priekšnieki. Piedevām ir arī konkurējošais uzņēmums, kas visas ziņas ātri pārsūta ar klak torņu palīdzību kā telegrammas un, izmantojot situāciju, no klientiem noplēš pēdējo ādu. Vārdu sakot, viss ir slikti, bet Ank-Morporkas patrīcijam Vetinari ir ideja, ko darīt ar nelaimīgo pastu, tāpēc uz nāvi notiesātajam krāpniekam Lipvigam pēc soda izpildes tiek dota vēl viena visas dzīves vērta iespēja, no kuras ir grūti atteikties – uzdevums atjaunot pasta darbību. Piedevās viņš saņem golemu vārdā Pumpis 19, cepuri ar pielīmētiem baloža spārniem un divus ļoti dīvainus darbiniekus (vienu no viņiem ir uzaudzinājuši zirņi, saprotiet zirņi!). Lipvigam ir divdesmit seši gadi un ne mazākās saprašanas par to, kā darbojas pasts, toties viņš lieliski zina, kā darbojas cilvēka prāts, un, ka lielākoties visi redz tikai to, ko grib redzēt nevis to, kas ir īstenībā. Ar to patiesībā arī pietiek, lai varētu atsākt pasta piegādes.

Ai, „Going Postal” ir brīnišķīga grāmata – ļoti smieklīga, gudra un asprātīga. Te mēs atkal atgriežamies vienā no lieliskākajām fantāzijas literatūrā radītajām pilsētām Ank-Morporkā un satiekam gan labi pazīstamus varoņus no iepriekšējām grāmatām, gan iepazīstam jaunus. Terijs Prečets šoreiz ir uzrakstījis dikti smieklīgu stāstu par pilsētas pārvaldi, valsts iestāžu darbību, reiderismu, klak torņu hakeriem un eņģeļiem, kas parādās vienreiz mūžā. Tāpat mēs daudz uzzinām par pastnieku slepenajiem ordeņiem, vēstuļu maģiju, golemu tiesībām (vai ūdens sūknim vispār var būt brīvā griba?) un tādu neticami aizraujošu nodarbi kā kniepadatu kolekcionēšanu. Un labākais veids, kā kļūt par pilsētā populāru varoni, ir izglābt no degošas mājas kaķi (turklāt nekur nav teikts, ka kaķim ir jābūt dzīvam). Ja pietiekami centīgi lūdz dievus, tad var gadīties, ka viņi arī atsūta kādu kaudzīti naudas.  Prečeta pasaulē vārdiem piemīt nozīmīgs spēks un vietās, kur tie koncentrējas lielā daudzumā, tie spēj izmainīt telpu un laiku. Tā notiek bibliotēkās un arī pasta telpās, ja nejauši satiekas lielāks vēstuļu daudzums.

Man nekad neapnīk atgriezties Prečeta radītajā pasaulē. Te vienmēr uzvar ne jau labākais vai stiprākais, bet saprātīgākais. Un ir sajūta, ka līdz ar Prečeta nāvi mūsu pasaule ir zaudējusi kaut ko ļoti labu un vērtīgu.

I commend my soul to any god that can find it.

People flock in, nevertheless, in search of answers to those questions only librarians are considered to be able to answer, such as “Is this the laundry?” “How do you spell surreptitious?” and, on a regular basis, “Do you have a book I remember reading once? It had a red cover and it turned out they were twins.

“There is always a choice.”
“You mean I could choose certain death?”
“A choice nevertheless, or perhaps an alternative. You see I believe in freedom. Not many people do, although they will of course protest otherwise. And no practical definition of freedom would be complete without the freedom to take the consequences. Indeed, it is the freedom upon which all the others are based.”