Tag Archives: angļu literatūra

Ketrina Eljota „Vēlos būt tev līdzās”

Ketrina Eljota „Vēlos būt tev līdzās”, no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa, Rīga: Kontinents, 2016. (Catherine Alliott, Wish You Were Here, 2016)

Ziema, ai, nu, kāda tur ziema – tumsa un slapjdraņķis, ir laiks, kad smadzenes pārliecinoši apgalvo, ka derētu tak pārmaiņas pēc palasīt kādu jauku, sentimentālu lubeni. Un vēlams ar lavandām uz vāka. Ķeza vienīgi, ka atrast labu un manai gaumei atbilstošu lubeni, kas spētu piesaistīt uzmanību tālāk par pirmajām desmit lappusēm, ir krietni grūtāk nekā, teiksim, sameklēt labu populārzinātnisko grāmatu vai kādu intelektuālu apcerējumu. Tāpēc īpaši neiespringu, bet ķēros pie pārbaudītas vērtības – Ketrinas Eljotas jaunākā romāna – jau iepriekš labi zinot, ko tas man piedāvās. Eljotas grāmatas nav rakstītas jauniešiem, tās ir samērā smieklīgas un ironiskas, viņas varones allaž sastrādā kaut kādas neiedomājamas muļķības, un tajās bieži vien ir iekļauta kāda neliela, krimināla intriga.

velos-but-tev-lidzas-ketrina-eljotaTā arī bija. Galvenā varone Flora ir sieviete mazliet pēc četrdesmit. Viņas dzīve ir jauka un sakārtota, meitas jau paaugušās, laulība ir ilga un saskanīga, pat ja mazliet apnicīga, darbs ir normāli atalgots un prestižs. It kā viss ir skaisti, bet sirds dziļumos jau mazliet kaut kas Floru kremt. Pusaudzes meitas mēdz būt neiecietīgas un kašķīgas, bet māte ir galīgi traka. Vīrs, kas kādreiz ir bijis daudzsološs medicīnas students, ir kļuvis par vienkāršu podologu (padomājiet, taču, kura gan normāla sieviete sapņo būt precēta ar podologu). Pati Flora šoreiz nav kaut kāda suņu psiholoģe vai nerealizējusies māksliniece Anglijas Mazpisānos, kā dažas citas Eljotas varones, bet gan restorānu kritiķe nopietnā izdevumā. Izrādās, ka tas nu gan ir viens smags un briesmīgs darbs – regulāri jāapmeklē restorāni, jāēd, ziniet, un vēl viss jāapraksta – trakāk nekā būt par smadzeņu ķirurgu. Cilvēks šajā profesijā izdeg kā tāda svecīte, pašam nemaz nemanot. Bet tad nāk talkā brīnumaina nejaušība un pēc kāda atgadījuma lidmašīnā Florai vai, precīzāk sakot, viņas vīram tiek dota iespēja pavadīt mēnesi lielā mājā (drīzāk jau nelielā pilī) Francijas dienvidos pie visa brīva. Un, ta-dam, viņi jau ir saulainajā Provansā. Skaidrs, ka tādu iespēju nevar neizmantot, un ciemos ātri vien ierodas draugi, paziņas un visi iespējamie radinieki no aukstās un miglainās salas, kuri pa ceļam ir iedomājušies paķert līdzi visnegaidītākās personas, un īstie notikumi var sākties.

Protams, ka šajā grāmatā viss ir kā tipiskos Eljotas romānos. Notiek lērums pārpratumu. Gan Florai, gan viņas vīram katram skapī ir sava skeletu kolekcija, kas gadiem ilgi ir rūpīgi slēpta, un tagad nudien ir īstais brīdis tos izvilkt un atrādīt. Domāju, ka beigas ir visiem skaidras, jau romāna sākumā (viņi nolemj pārcelties uz Provansu un tur atvērt restorānu, salīdzinot ar podoloģiju un ēdienu apskatu rakstīšanu, vadīt restorānu svešā valstī jau ir tīrais sīkums). Bet pa vidu Florai nākas daudz ko pārdomāt, pārvērtēt un nonākt pie dažām viedām atziņām (es tak brīdināju, ka šī ir lubene vulgaris).

Kā jauku romāna akcentu droši vien ir jāpiemin brīnišķīgās Provansas ainavas, varoņu klejojumi pa mazām pilsētiņām, garšīgie ēdieni un iepirkšanās krāmu tirdziņos – patiesībā jau tas viss ir aprakstīts tieši tik banāli, kā jūs to droši vien iedomājāties, bet dažreiz ir jauki palasīt arī ko tādu. Kopumā romāns savam žanram ir labs, es to izlasīju samērā veikli un bez aizķeršanās, pat ja tīri subjektīvi jāatzīst, ka man tomēr labāk patika tās Eljotas grāmatas, kuru darbība notiek Anglijas lauku teritorijās, kuras autore neapšaubāmi pazīst daudz labāk, un acīmredzot tur arī jūtas drošāk, tāpēc atļauj savām varonēm sastrādāt vairāk dikti smieklīgu muļķību lapsu medībās, putnkopībā, draudzes pasākumos vai vietējā keramikas pulciņa sanāksmē. Jā, šajā romānā nebija nevienas labas vistu epizodes un to man tik tiešām pietrūka. Citādi jau „Vēlos būt tev līdzās” ir jauka, nekaitīga izklaide, kas piemērota tumšiem ziemas vakariem.

Šeit apraksts par Ketrinas Eljotas romānu “Zāles pret vientulību”.

Džo Aberkrombijis “Pusķēniņš”

Džo Aberkrombijs „Pusķēniņš”, no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Joe Abercrombie, Half a King (Shattered Sea 1), 2014 )

No tumšās fantāzijas mīļotājiem par Aberkrombija darbiem allažiņ ir dzirdētas labas atsauksmes, tāpēc iepirku e-grāmatu tikko pamanīju to Zvaigznes piedāvājumā. Un kā atvēru to vaļā, tad arī vienā piegājienā tajā pašā vakarā izlasīju. Nu labi, pāris reizes atrāvos, lai uzvārītu tēju.

puskeninsLaikam gan vispirms ir jāsāk ar to, ka šis nav īstais Aberkrombijs, bet gan viņa atvieglotā versija mazgadīgām personām – bez seksa, nopietnas vardarbības un galīgi bezcerīgām beigām. Galvenais varonis Jārvi ir mazas valsteles karaļa jaunākais dēls, no dzimšanas kropls un piedevām ņuņņa, kurš sapņo par maģistra karjeru, tējiņu vārīšanu un rāmu dzīvi bibliotēkā. Taču ļaunais liktenis un skarbais autors Jārvi mierīgo dzīvi ātri vien sagriež kājām gaisā un sasit lupatās, un arī lasītājs diez vai būs tā īsti iegrimis stāstā, kad Jārvi jau būs paspējis gan kļūt par karali, gan troni pazaudēt. Protams, pēc tam jaunekļa dzīvē viss ir slikti, sliktāk un vēl sliktāk, un Jārvi ir jāiziet pilns process no sērijas kā rūdījās tērauds, lai beigās kļūtu par patiesi gudru, viltīgu, blēdīgu un valdīt spējīgu personu. Jāatzīst, ka grāmatā nav nekā tāda, kas nebūtu jau kaut kur lasīts vai redzēts kādā citā fantāzijas stāstā. Ak, te ir pat bleķa tronis. Tomēr autors ir talantīgs stāstnieks un tādiem jau klišejas netraucē, drīzāk tikai palīdz un no grāmatas nav iespējams atrauties. Turklāt, romāns ir ļoti kinematogrāfisks un lasot visas ainas var viegli iztēloties acu priekšā.

Lielākoties „Pusķēniņa” pasaule ir špikota no Viduslaiku Skandināvijas, tāpēc šķiet pazīstama un Sašķeltās jūras prototips gluži labi varētu būt Baltijas jūra. Maģijas te praktiski nav, senos laikos gan ir bijuši sastopami elfi, bet sen jau izmiruši, atstājot tikai dažus dīvainus artefaktus. Stāstījums ir spraigs un te neviens ar garām apcerēm nenodarbojas. Un grāmata jau vispār ir īsiņa – kā jau bērnu versija. Man tīri labi patika, ka Aberkrombija izveidotā pasaule bija tik tīkami racionāla (nu galīgi ne tāda kā mūsējā, bet šī taču ir fantāzijas grāmata un šajā žanrā var atļauties nobīdes no realitātes) un lielākoties visām ļaundarībām bija loģisks un saprotams ekonomiskais vai fiskālais pamatojums.

Lasot e-grāmatas tomēr nākas koncentrēties vairāk, nekā pavadot laiku pie papīra izstrādājuma (izlasīto nepāršķirstīsi un nejauši beigas arī neatvērsi, droši vien tāpēc daudziem tās ne visai patīk), bet toties tās parasti var ātrāk izlasīt un ir vieglāk uztvert teksta būtību un struktūru. Tā nu pāris sižeta pagriezieni bija tik paredzami, ka nedaudz sanāca vilšanās, ka beigās patiešām tā arī notika, kā gaidīju, un autors nebija izdomājis kaut ko viltīgāku. Jārvi izaugsme arī šķiet dikti strauja un brīžiem viņam vienkārši pārāk daudz veicas. Stāstam ir jauka spirālveida kompozīcija, viss sākas tāpat kā beidzas, tikai galvenais varonis jau ir pavisam citā līmenī. Un kaut arī „Pusķēniņš” ir triloģijas pirmā daļa, to mierīgi var lasīt arī kā atsevišķu grāmatu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka turpinājumi pēc zinošu cilvēku atsauksmēm neesot tik labi.

„Pusķēniņš” ir patiešām forša, interesanta un klasiska piedzīvojumu grāmata pusaudžiem. Tā māca neņerkstēt par bijušo, bet censties izmantot, kas nu ir pie rokas atlicis, un saprast, ka dzīve ir skarba, uzvarētājus netiesā un ar cildenu un jauku rīcību neko daudz visticamāk nesasniegsi.

Terijs Prečets „Going Postal”

Terry Pratchett „Going Postal„ (2004)

Šogad maijā ir pagājuši tieši desmit gadi, kopš izlasīju pirmo Terija Prečeta grāmatu. Un tā bija mīlestība no pirmās lappuses, kura nav beigusies vēl joprojām, bet „Going Postal” ir jau četrdesmit piektā lasītā Prečeta grāmata. Tas jau nemaz nav daudz, tikai nieka četras ar pusi iemīļotā autora grāmatas gadā. Angļu valodu arī ir jēga mācīties tikai tāpēc vien, lai būtu iespējams lasīt Prečetu oriģinālā.

Going-PostalJāpiezīmē, ka „Going Postal” ir trīsdesmit trešā Plakanās pasaules sērijas grāmata, un tā ir pirmā ciklā par apburošo blēdi un krāpnieku  Moist von Lipwig. Lai gan Latvijas Pasts ir viena no tām iestādēm, kas mani ir spējusi iedzīt patiesā izmisumā, tam tomēr ir vēl tālu līdz Ank-Morporkas pastam, kas ir pilnīga katastrofa. Vēstules ir tonnām sakrājušās pasta telpās un netiek piegādātas adresātiem jau vairākus gadu desmitus, darbinieki ir izklīduši, bet lielās lustras pazudušas. Pilsētā mēļo, ka, ja nepieciešams atbrīvoties no līķa, to vislabāk nodot pastā, tad ar garantiju to neviens nekad vairs neredzēs. Turklāt dažu pēdējo nedēļu laikā mīklainos apstākļos ir miruši veseli četri pilsētas patrīcija ieceltie pasta priekšnieki. Piedevām ir arī konkurējošais uzņēmums, kas visas ziņas ātri pārsūta ar klak torņu palīdzību kā telegrammas un, izmantojot situāciju, no klientiem noplēš pēdējo ādu. Vārdu sakot, viss ir slikti, bet Ank-Morporkas patrīcijam Vetinari ir ideja, ko darīt ar nelaimīgo pastu, tāpēc uz nāvi notiesātajam krāpniekam Lipvigam pēc soda izpildes tiek dota vēl viena visas dzīves vērta iespēja, no kuras ir grūti atteikties – uzdevums atjaunot pasta darbību. Piedevās viņš saņem golemu vārdā Pumpis 19, cepuri ar pielīmētiem baloža spārniem un divus ļoti dīvainus darbiniekus (vienu no viņiem ir uzaudzinājuši zirņi, saprotiet zirņi!). Lipvigam ir divdesmit seši gadi un ne mazākās saprašanas par to, kā darbojas pasts, toties viņš lieliski zina, kā darbojas cilvēka prāts, un, ka lielākoties visi redz tikai to, ko grib redzēt nevis to, kas ir īstenībā. Ar to patiesībā arī pietiek, lai varētu atsākt pasta piegādes.

Ai, „Going Postal” ir brīnišķīga grāmata – ļoti smieklīga, gudra un asprātīga. Te mēs atkal atgriežamies vienā no lieliskākajām fantāzijas literatūrā radītajām pilsētām Ank-Morporkā un satiekam gan labi pazīstamus varoņus no iepriekšējām grāmatām, gan iepazīstam jaunus. Terijs Prečets šoreiz ir uzrakstījis dikti smieklīgu stāstu par pilsētas pārvaldi, valsts iestāžu darbību, reiderismu, klak torņu hakeriem un eņģeļiem, kas parādās vienreiz mūžā. Tāpat mēs daudz uzzinām par pastnieku slepenajiem ordeņiem, vēstuļu maģiju, golemu tiesībām (vai ūdens sūknim vispār var būt brīvā griba?) un tādu neticami aizraujošu nodarbi kā kniepadatu kolekcionēšanu. Un labākais veids, kā kļūt par pilsētā populāru varoni, ir izglābt no degošas mājas kaķi (turklāt nekur nav teikts, ka kaķim ir jābūt dzīvam). Ja pietiekami centīgi lūdz dievus, tad var gadīties, ka viņi arī atsūta kādu kaudzīti naudas.  Prečeta pasaulē vārdiem piemīt nozīmīgs spēks un vietās, kur tie koncentrējas lielā daudzumā, tie spēj izmainīt telpu un laiku. Tā notiek bibliotēkās un arī pasta telpās, ja nejauši satiekas lielāks vēstuļu daudzums.

Man nekad neapnīk atgriezties Prečeta radītajā pasaulē. Te vienmēr uzvar ne jau labākais vai stiprākais, bet saprātīgākais. Un ir sajūta, ka līdz ar Prečeta nāvi mūsu pasaule ir zaudējusi kaut ko ļoti labu un vērtīgu.

I commend my soul to any god that can find it.

People flock in, nevertheless, in search of answers to those questions only librarians are considered to be able to answer, such as “Is this the laundry?” “How do you spell surreptitious?” and, on a regular basis, “Do you have a book I remember reading once? It had a red cover and it turned out they were twins.

“There is always a choice.”
“You mean I could choose certain death?”
“A choice nevertheless, or perhaps an alternative. You see I believe in freedom. Not many people do, although they will of course protest otherwise. And no practical definition of freedom would be complete without the freedom to take the consequences. Indeed, it is the freedom upon which all the others are based.”

Džons Vindems „Midvičas dzeguzes”

Джон Уиндем, «Мидвичские кукушки”, (John Wyndham, „The Midwich Cuckoos”, 1957)

Man ir neliela vājība attiecībā uz mīlīgo un apcerīgo pagājušā gadsimta vidus zinātnisko fantastiku, tāpēc nostalģiskā noskaņojumā dažreiz ķeros pie šī laika perioda autoriem. Vindems man iepatikās jau ar savu brīnišķīgo botānisko apokalipsi „Trifīdu diena”. Arī „Midvičas dzeguzes” ir viens no viņa pazīstamākajiem darbiem, kura sižets principā ir jau nomaitekļots nosaukumā. Grāmatai ir arī pāris ne īpaši labas ekranizācijas ar nosaukumu „Village of the Damned”.

Midwich cuckoosKā jau vienmēr visas baismīgākās lietas notiek jaukās, klusās mazpilsētās. Kādu dienu mazā Anglijas ciematiņā nolaižas dīvains sudrabotas krāsas lidojošs objekts, un visi tā iedzīvotāji pēkšņi iekrīt bezsamaņā. Pēc dienas objekts pazūd un viņi pamostas puslīdz sveiki un veseli (nu daži nosala vai noslīka vannā), bet drīz vien atklājas, ka pilnīgi visas ciematiņa atbilstošā vecuma sievietes ir stāvoklī. Tas būtībā arī viss. Šķiet, ka vajadzētu izcelties šausmīgai panikai, bet visi to uztver negaidīti mierīgi un saprātīgi, beigās tikai viena sieviete sajūk prātā (iespējams tāpēc, ka neviens no viņiem vēl nav redzējis filmu Alien). Tie ir piecdesmitie gadi un neprecētās dāmas vairāk uztraucas par to, ka kāds padomās, ka viņām ir bijis sekss, nekā par iespējamajiem ar daudziem gļotainiem taustekļiem apveltītajiem citplanētu briesmoņiem sevī. Aborti arī nav īpaši populārs risinājums un beigās ciematā piedzimst pulciņš bērnu, kas gandrīz ne ar ko neatšķiras no parastiem cilvēku mazuļiem. Vienīgi viņiem visiem ir zeltainas acis. Īsti nezinu, kāpēc šī acu krāsa ir tik biedējoša, varbūt tāpēc, ka raksturīga plēsējiem, bet ne vienā vien grāmatā zeltainās acis ir ļaunuma simbols („Rozmarijas bērns”, „Sarkanā sacelšanās”).

Pamazām bērni aug lielāki un apkārtnē sāk risināties aizvien dīvaināki un biedējošāki notikumi. Lai gan stāstījums ir saistošs, tomēr grāmata nav nekāda šausmene. Vindems sižetu izmanto, lai sev raksturīgajā stilā varētu apcerēt dažādus morāli ētiskus jautājumus. Kas vispār ir cilvēks? Kas nosaka kādas būtnes cilvēcīgumu? Vai nogalināt citai saprātīgai rasei piederošu būtni ir slepkavība? Ko iesākt ar šiem bērniem, ja izskatās, ka viņi jau tagad ir attīstitāki par cilvēkiem un spēj daudz labāk sadarboties savā starpā? Vai būtu labi tos nosist, kamēr tie vēl maziņi? Vai cilvēki vispār paspēs viņus nosist? Kāpēc tas notiek ar mums? Autors ir optimists un beigas nav grūti paredzēt.

Kopumā patīkama, rimta un aktuāli ksenofobiska grāmatiņa. Ieteikt lasīt to gan varu tikai pārliecinātiem zinātniskās fantastikas klasikas mīļotājiem.

Kirils Bonfiljoli „Mortekajs. Galanti, ar revolveri”

Kirils Bonfiljoli „Mortekajs. Galanti, ar revolveri”, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Dienas Grāmata, 2015., (Kyril Bonfiglioli, After You With the Pistol / Mortdecay Trilogy, II, 1979)

Ej nu sazini, pēc kādiem principiem pie mums tiek izdotas grāmatu sērijas. Šķiet, ka Mortekaja triloģijas pirmā daļa „Netēmē uz mani” iznāca tālajā 2006. gadā un, re, nepagāja ne desmit gadi, kad klāt ir arī turpinājums, un tiek solīts pat nobeigums. Iespējams, ka tam ir kāds sakars ar ne visai interesanto filmu ar Džoniju Depu galvenajā lomā. Atcerējos, ka pirmā daļa man tīri labi patika, tāpēc bibliotēkā paņēmu lasīšanai arī otro. Ak, vai, izrādījās, ka pa šiem garajiem gadiem ir noticis kaut kas ļoti ļauns vai nu ar triloģiju, vai ar mani, vai arī mana humora izjūta ir galīgi savārgusi un taisās atstiept pekas (tas pat nepieminot, ka pirmās daļas tulkotāja jau sen vairs nav starp mums). Diemžēl cerētās jautrības vietā sanāca gara un garlaicīga cīnīšanās ar grāmatu. Lūk, pie kā noved tāda kavēšanas ar turpinājumu izdošanu.

galanti ar revolveriProtams, arī šajā daļā Mortekajs – tāds izlaidīgs rumpītis, deģenerāts un aristokrāts, tukls un izvirtīgs mākslas tirgotājs pusmūžā – turpina savus ekscentriskos piedzīvojumus. Viss sākas ar brīnumainu izglābšanos no ķezas, kurā Mortekajs bija nonācis pirmās grāmatas beigās. Tad tikpat elementāri tiek atdzīvināts viņa zvērīgais sulainis un rīkļurāvējs Džoks, bet Mortekajs pats aprecināts ar kādu jautru atraitni. Tālāk sižets aiziet tādā pašā bezsakarā – Mortekajs veic atentātu pret Anglijas karalieni, apmeklē Jaunu Dāmu Pedagoģisko Koledžu, nokļūst nepatikšanās ar ķīniešu mafiju, utt. Sižets ir tik nesakarīgs un haotisks, ka nekāda nelaime no tā īsa pārstāsta nevienam nebūs. Tāpat tas kalpo tikai tam, lai Mortekajs nepārtraukti nokļūtu visādās ķibelīgās situācijās ar sliktiem cilvēkiem, kas draud viņam ar šaujamieročiem un visu laiku grāmatā notiktu visādas šausmīgas nejaucības, slepkavības, spīdzināšanas un izlaidības. Beigās jau kaut kāds atrisinājums notikumiem ir, bet vairāk tāds aiz matiem pievilkts.

Vispār tas nemaz nebūtu slikts pastāstiņš kā farss ar pamatīgu melnā humora devu, bet autors ir tik ļoti apmāts ar vēlmi draiski pajokot katrā teikumā, nepārtraukti būt pikants un asprātīgs, ka, šķiet, vienkārši sakot, sapinas meistarībā un jau pēc pāris lapām joki sāk izskatīties izmisīgi un samocīti. Jāpiezīmē, ka joki pārsvarā ir par sieviešu apakšveļu, ģenitālijām, seksu un alkoholu (par ko gan citu, lai jokotu vīrietis), bet kādu trīsdesmit sesto reizi lasot apmēram vienu un to pašu asprātību par biksiņām, sajūties kā bērnudārza grupiņā, kas pirmo reizi ir atklājusi savu ģenitāliju esamību un intensīvi cenšas par to informēt apkārtējo pasauli ar pilnīgu pārliecību, ka bez viņiem neviens šo vērtīgo informāciju nezina.. Nē, nu taisnības labad jāpiebilst, ka grāmatā ir arī ļoti intelektuāli joki un daži tādi, kurus nespēju izprast pat ar tulkotājas izpalīdzīgajām zemsvītras piezīmēm, bet tad izlasīju, ka autors grāmatā esot speciāli iekļāvis arī nevienam nesaprotamus jokus, tāpēc neņemos apgalvot, ka es sapratu pareizos jokus un nesapratu nesaprotamos. Varbūt bija tieši otrādi, bet kāda tam nozīme. Par tulkojumu gribu piebilst, ka tas atstāja iespaidu, ka ir veikts ļoti atbilstoši oriģinālam.

Nav jau arī tā, ka viss ir slikti. Tomēr, redz, romānu izlasīju līdz galam. Autors neapšaubāmi ir stipri iespaidojies no Vudhauza. Arī biksiņu jokiem noteikti atradīsies savi cienītāji. Ja grāmata ieinteresēja, tad šajā lapā lejā ir saite, kurā var iepazīties ar tās fragmentu. Ja patīk autora rakstības maniere un pagājušā gadsimta septiņdesmitos gados aizķērusies humora izjūta, tad Mortekajs jums sagādās gana daudz jautrus brīžus.

Bonds. Džeimss Bonds

Jans Flemings “Kazino “Royale””, no angļu valodas tulk. Ilze Bērziņa, Rīga: Artava, 2002 (Ian Fleming, Casino Royale, 1953)

Pēc dažām dienām mēs tiksim aplaimoti ar kārtējo Bonda filmu – Spectre Sema Mendesa režijā (nu jau divdesmit ceturto pēc kārtas, bet vēl divas ir uzņemtas ārpus oficiālā kanona) un ir labs brīdis, lai parunātu par šo interesanto popkultūras fenomenu. Tikpat nereāls un mītisks kā Ziemasvētku vecītis vai varavīksnes kakājoši vienradži, viņš tomēr ir pamanījies tikt pie savas pasaules ar pamatīgi izstrādātu mitoloģiju – Bonda ļaundariem, Bonda meitenēm, kas ir īpaša cilvēku pasuga, Bonda mašīnām, Bonda pribambasiem, Bonda dziesmām un, ko tik vēl ne. Bet der atcerēties, ka savu mītopopsisko karjeru Džeimss Bonds ir sācis kā vienkāršs literārs tēls diezgan parastā spiegu trillerī, ko tālajā 1953. gadā sarakstīja atvaļināts Britu izlūkdienesta darbinieks.

Džeimss Bonds Kazino RoyaleKā visiem zināms, tad autors savam varonim piešķīra kāda Karību ornitologa vārdu, jo tas bija pietiekami prasts un neitrāls. Bet numuru 007 aģents ir izpelnījies, jo ir gatavs nogalināt un par to tad arī tiek piešķirtas mistiskās divas nulles, kas mani kādreiz mazliet mulsināja, jo manā bērnībā ar divām nullēm parasti tika apzīmētas tualetes telpas. Ideoloģiski romāns ir tikpat elementārs kā padomju spiegu romāni – tikai viss ir otrādi – kapitālisti ir labie, kas grib mieru visā pasaulē, bet komunisti ir ļaunie, samaitātie nelieši, kas atbalsta vardarbību, prostitūciju, azartspēles un mēdz ēst mazus bērnus. Būtiskākās atšķirības ir spiegu morālajā stājā. Ja apzinīgam padomju spiegam (skolā gan mūs mācīja, ka Padomju Savienībai nekādu spiegu nav un viņus jāsauc par izlūkiem) galvenās prioritātes bija izpildīt uzdevumu un saglabāt uzticību komunistiskajai partijai, tad Bondam nekāds padomju pilsoņa obļiko moraļi nav saistošs, un viņa prioritātes ir izpildīt uzdevumu un izdrāzt visu, kas kustas un ir pietiekami izskatīgs. Bonds vispār ir šausmīgi vīrišķīgs (testosterons burtiski tek no ausīm), aukstasinīgs un izskatīgs, valkā smukas drēbes, braukā ar krutiem autiņiem, satiekas tikai ar ļoti skaistām sievietēm, izsmēķē vismaz sešdesmit cigaretes dienā, rīkojas ar grūti aptverama apjoma naudas līdzekļiem un vajadzības gadījumā ar drošu roku piedalās azartspēlēs smalkos kazino. Protams, tāds pūstošā kapitālisma pārstāvis nevar pilnvērtīgi cīnīties ar starptautisko komunismu, ja pirms tam nav kārtīgi noēdies ar kaviāru, zosu aknām, langustiem un tamlīdzīgu ēdmaņu. Vārdu sakot, Bonda dzīvesveids ar savu eksistenci vien sasit lupatās kristālskaidros komunisma ideālus. Ne velti padomju kritiķi Bondu pasludināja par ļaunuma iemiesojumu un pielīdzināja Hitleram (varētu padomāt, ka Bonds ir ikdienā iecienījis malkot nevis savus Martini, bet proletāriešu asinis).

Lai gan romānā aprakstītajai Bonda dzīvei piemīt brīnišķīga spozme, pats stāsts izrādījās sižetiski visai prasts. Viena kāršu spēle, viena pakaļdzīšanās, viena spīdzināšanas aina un šādas tādas problēmas ar sievietēm, bet nodaļu virsraksti vienkārši iespārda (kaut ko tādu no Bonda romāna negaidīju) – Mīlas skūpsts, naida skūpsts, Kaisles vilnis, Aizliegtais auglis, Asiņojošā sirds, utt. Lubeņu rakstnieces var mierīgi pastāvēt maliņā, jo viņām diez vai izdosies kaut ko uzrakstīt pliekanāk par vīrišķīgo Flemingu. Arī Bonda iekšējie monologi ir īpaši izsmalcināti un dziļi, apmēram tādā garā – tā Vespere ir dumja, bet smuka, vajadzētu viņu izdrāzt. Hm, nemaz tik dumja viņa nav, noteikti jāizdrāž. Nē, viņa ir muļķa kaza, kura lien īstu veču darīšanās, bet vienalga gribētos viņu izdrāzt. Stulbā kuce, labi, ka nosprāga, bet ko lai tagad drāž.

Grūti iedomāties, ka par Bonda romāniem varētu fanot vēl kāds cits bez infantilām personībām un kompleksainiem četrdesmitgadīgiem lūzeriem ar noslieci visās savās nelaimēs vainot sievietes. Bet acīmredzot arī tādu pasaulē netrūkst, jo romāns pēc izdošanas kļuva ļoti populārs, un Flemings uzrakstīja pavisam divpadsmit romānus un divus stāstu krājumus par Bondu (un pēc viņa nāves dažādi autori ir sarakstījuši lērumu ar turpinājumiem, kurus neuzņemos te uzskaitīt). Patiesības labad ir jāpiebilst, ka tā īsti popularitāti Bonds tomēr ieguva sešdesmitajos gados pēc pirmajām romānu ekranizācijām ar Šonu Koneriju galvenajā lomā. Filmas laikam ir maķenīt labākas par romāniem, bet jāatzīst, ka arī tajās savulaik biju ļoti vīlusies, jo sižeti bija tik naivi un neinteresanti, ka neko nespēja līdzēt pat Šona Konerija šarms. Tā nu ar visu savu patoloģisko mīlestību uz vecu kino neesmu spējusi noskatīties vairāk par kādām divpadsmit Bonda sērijas filmām, un tās pašas man ir sajukušas pilnīgā ķīselī gan ar nosaukumiem, gan galveno lomu atveidotājiem, jo visas ir nežēlīgi līdzīgas viena otrai. Tomēr Bonds saviem īpašniekiem ir laba slaucamā govs, jo filmas vēl joprojām ir nopelna krietnu naudu, tāpēc ir maz cerību, ka no šīs sērijas drīzumā tiksim vaļā.

Optimistiskākam nobeigumam (ideju špikojot no Doronikes) Bonda izgudrotā kokteiļa recepte no “Kazino “Royale””

Vesperes Martini

  • Trīs daļas Gordona džina
  • Viena daļa vodkas (labāk dzītas no graudiem nekā kartupeļiem)
  • Viena puse daļas Kina Lillet (tas esot kaut kāds vermuts)

Visas sastāvdaļas labi sakrata šeikerī kopā ar ledu, līdz dzēriens ir ledaini auksts. Pēc tam lej atdzesētā glāzē un rotā ar šauru citrona mizas strēmelīti, kas savirpināta veselīga sivēna astes formā.

Kokteiļa baudīšanas attēls no Martina Kempbela filmas Casino Royale (2006) ar Danielu Kreigu un Evu Grīnu.

Casino Royale

Keita Atkinsone „Dzīve pēc dzīves”

Keita Atkinsone „Dzīve pēc dzīves”, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2015., (Kate Atkinson, Life After Life, 2013)

dzive pec dzivesKeitas Atkinsones darbi man ir patikuši jau kopš tā laika, kad izlasīju viņas pirmo romānu „Neredzamo stundu muzejs”, tāpēc ar lielu prieku gaidīju jaunākā darba „Dzīve pēc dzīves” iznākšanu latviski (turklāt, neskatoties uz faktu, ka atbilstoši nelietības likumam jau biju nopirkusi šo romānu angliski). Vēl latviski ir izdoti divi Atkinsones darbi sērijā par detektīvu Džeksonu Broudiju („Lietu vēsture” un „Kur ir, tur rodas”). Loģisku pamatojumu savai patikai pret autores darbiem es te nevaru sniegt, jo tāda vienkārši nav. Bet gan jau katram lasītājam ir kāds dvēseles aplociņš, kurā tiek turēt, pieskatīti un labi aprūpēti daži iemīļoti rakstnieki.

Pati romāna „Dzīve pēc dzīves” ideja nav oriģināla. Ir drausmīgi daudz grāmatu un filmu par laika cilpām, kurās nokļuvušie ir spiesti atkal un atkal atkārtot kādu epizodi vai dažreiz arī visu dzīvi. Šajā gadījumā interesantākais ir, kā autorei to ir sanācis realizēt. Patiesībā jau šis nav nekāds sci-fi romāns, jo laika cilpa ir tikai māksliniecisks paņēmiens, kā mazliet savādākā veidā pastāstīt par Anglijas pagājušā gadsimta pirmās puses vēsturi.

Galvenā varone Ursula Toda piedzimst aukstā un sniegainā 1910. gada ziemas naktī. Un piedzimst nedzīva. Tomēr autore dod viņai iespēju mēģināt vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz. Sākotnēji romāns pēc savas struktūras atgādināja kādu īpaši ļaunu datorspēli, kurā katru reizi pēc neveiksmīga gājiena ir jāatgriežas sākuma pozīcijā un jāmēģina atrast jauna stratēģija izdzīvošanai, lai varētu šajā pasaulē noturēties ilgāk. Turklāt, atdzimstot no jauna, Ursula neatceras savas iepriekšējās dzīves. Viņa manto vienīgi neizskaidrojamas bailes no dažām situācijām un dīvainu deja vu sajūtu. Pagājušā gadsimta sākumā bērnu mirstība vēl bija diezgan augsta, tā nu viņa mirst, un mirst, un mirst, un pamazām tomēr aug aizvien lielāka. Ar dažām situācijām viņa tiek galā jau otrajā piegājienā, dažreiz tās izmainās pašas no sevis, bet dažas nav tik vienkārši atrisināmas un atkārtojas vairākas reizes, bet Otrais pasaules karš vispār ir smags izaicinājums jebkuram, kam nākas laika cilpā pārdzīvot Londonas bombardēšanu.

Romāns ir smalki izstrādāts un brīnišķīgi uzrakstīts. Sižeta pagriezieni bieži vien ir neprognozējami, Ursula izdzīvo neskaitāmas un dažreiz gluži negaidītas dzīves. Tas sevī ietver gan ģimenes sāgu, gan pieaugšanas stāstu, gan nostalģisku apcerējumu par veco, labo Angliju ar nebeidzamu tējas dzeršanu, gan pamatīgu devu Otrā pasaules kara vēstures, turklāt no dažādiem skatu punktiem. Visam pa vidu tiek nokillēts arī Hitlers (jau trešaja grāmatas lappusē, tāpēc neuzskatu to par nejauku priekšā teikšanu), bet tas šajā romānā nav pats būtiskākais.

Keita Atkinsone par to visu raksta asprātīgi, ironiski un distancēti, bet būtībā arī ļoti sirsnīgi un skumji. Tulkojums arī ir labs (un ir pat zemsvītras piezīmes). Neņemos apgalvot, ka sapratu kāda ir visa šī stāsta jēga (ja tur tāda vispār ir, un vai tādu vispār vajag meklēt?), bet man patīk doma, ka šī grāmata ir autores spēle ar romāna rakstīšanas procesu, kurā viņa ir atļāvusies vienreiz izārdīties no visas sirds, un ir uzbūrusi visdažādākās iespējamās variācijas savas varones un arī citu personāžu varbūtējām dzīvēm. Galu galā vai eksistē tāda pareizi nodzīvota dzīve? Vai visas dzīves nav pareizas, lai kādas nu reiz ir sanākušas? Vienīgi dažas ir laimīgākas un dažas ne tik ļoti.

(Nedaudz novirzoties no romāna, bet, apdomājot visu to Hitlera būšanu, ir skaidrs, ka šī pasaule bez viņa patiešām varētu būt labāka vieta, tomēr, zinot savas ģimenes vēsturi, ir jāsecina, ka mana eksistence tādā realitātē vienkārši nebūtu iespējama, jo mani vecāki nekad nebūtu satikušies, par ko es īpaši nebēdājos. Tomēr doma, ka mana eksistence ir iespējama tikai tādā realitātē, kurā ir bijis Hitlers, ir mazliet nomācoša.)

Lai gan „Dzīve pēc dzīves” man ļoti patika, tomēr negribu to īpaši ieteikt kādam lasīt, sevišķi, ja vēl nav pazīstams Keitas Atkinsones stils. Romāns ir diezgan savdabīgs un prasa mazliet atvērt prātu literārām spēlēm ar laiku un dažādām iespējamībām.