Tag Archives: angļu literatūra

Kirils Bonfiljoli „Mortekajs. Galanti, ar revolveri”

Kirils Bonfiljoli „Mortekajs. Galanti, ar revolveri”, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Dienas Grāmata, 2015., (Kyril Bonfiglioli, After You With the Pistol / Mortdecay Trilogy, II, 1979)

Ej nu sazini, pēc kādiem principiem pie mums tiek izdotas grāmatu sērijas. Šķiet, ka Mortekaja triloģijas pirmā daļa „Netēmē uz mani” iznāca tālajā 2006. gadā un, re, nepagāja ne desmit gadi, kad klāt ir arī turpinājums, un tiek solīts pat nobeigums. Iespējams, ka tam ir kāds sakars ar ne visai interesanto filmu ar Džoniju Depu galvenajā lomā. Atcerējos, ka pirmā daļa man tīri labi patika, tāpēc bibliotēkā paņēmu lasīšanai arī otro. Ak, vai, izrādījās, ka pa šiem garajiem gadiem ir noticis kaut kas ļoti ļauns vai nu ar triloģiju, vai ar mani, vai arī mana humora izjūta ir galīgi savārgusi un taisās atstiept pekas (tas pat nepieminot, ka pirmās daļas tulkotāja jau sen vairs nav starp mums). Diemžēl cerētās jautrības vietā sanāca gara un garlaicīga cīnīšanās ar grāmatu. Lūk, pie kā noved tāda kavēšanas ar turpinājumu izdošanu.

galanti ar revolveriProtams, arī šajā daļā Mortekajs – tāds izlaidīgs rumpītis, deģenerāts un aristokrāts, tukls un izvirtīgs mākslas tirgotājs pusmūžā – turpina savus ekscentriskos piedzīvojumus. Viss sākas ar brīnumainu izglābšanos no ķezas, kurā Mortekajs bija nonācis pirmās grāmatas beigās. Tad tikpat elementāri tiek atdzīvināts viņa zvērīgais sulainis un rīkļurāvējs Džoks, bet Mortekajs pats aprecināts ar kādu jautru atraitni. Tālāk sižets aiziet tādā pašā bezsakarā – Mortekajs veic atentātu pret Anglijas karalieni, apmeklē Jaunu Dāmu Pedagoģisko Koledžu, nokļūst nepatikšanās ar ķīniešu mafiju, utt. Sižets ir tik nesakarīgs un haotisks, ka nekāda nelaime no tā īsa pārstāsta nevienam nebūs. Tāpat tas kalpo tikai tam, lai Mortekajs nepārtraukti nokļūtu visādās ķibelīgās situācijās ar sliktiem cilvēkiem, kas draud viņam ar šaujamieročiem un visu laiku grāmatā notiktu visādas šausmīgas nejaucības, slepkavības, spīdzināšanas un izlaidības. Beigās jau kaut kāds atrisinājums notikumiem ir, bet vairāk tāds aiz matiem pievilkts.

Vispār tas nemaz nebūtu slikts pastāstiņš kā farss ar pamatīgu melnā humora devu, bet autors ir tik ļoti apmāts ar vēlmi draiski pajokot katrā teikumā, nepārtraukti būt pikants un asprātīgs, ka, šķiet, vienkārši sakot, sapinas meistarībā un jau pēc pāris lapām joki sāk izskatīties izmisīgi un samocīti. Jāpiezīmē, ka joki pārsvarā ir par sieviešu apakšveļu, ģenitālijām, seksu un alkoholu (par ko gan citu, lai jokotu vīrietis), bet kādu trīsdesmit sesto reizi lasot apmēram vienu un to pašu asprātību par biksiņām, sajūties kā bērnudārza grupiņā, kas pirmo reizi ir atklājusi savu ģenitāliju esamību un intensīvi cenšas par to informēt apkārtējo pasauli ar pilnīgu pārliecību, ka bez viņiem neviens šo vērtīgo informāciju nezina.. Nē, nu taisnības labad jāpiebilst, ka grāmatā ir arī ļoti intelektuāli joki un daži tādi, kurus nespēju izprast pat ar tulkotājas izpalīdzīgajām zemsvītras piezīmēm, bet tad izlasīju, ka autors grāmatā esot speciāli iekļāvis arī nevienam nesaprotamus jokus, tāpēc neņemos apgalvot, ka es sapratu pareizos jokus un nesapratu nesaprotamos. Varbūt bija tieši otrādi, bet kāda tam nozīme. Par tulkojumu gribu piebilst, ka tas atstāja iespaidu, ka ir veikts ļoti atbilstoši oriģinālam.

Nav jau arī tā, ka viss ir slikti. Tomēr, redz, romānu izlasīju līdz galam. Autors neapšaubāmi ir stipri iespaidojies no Vudhauza. Arī biksiņu jokiem noteikti atradīsies savi cienītāji. Ja grāmata ieinteresēja, tad šajā lapā lejā ir saite, kurā var iepazīties ar tās fragmentu. Ja patīk autora rakstības maniere un pagājušā gadsimta septiņdesmitos gados aizķērusies humora izjūta, tad Mortekajs jums sagādās gana daudz jautrus brīžus.

Bonds. Džeimss Bonds

Jans Flemings “Kazino “Royale””, no angļu valodas tulk. Ilze Bērziņa, Rīga: Artava, 2002 (Ian Fleming, Casino Royale, 1953)

Pēc dažām dienām mēs tiksim aplaimoti ar kārtējo Bonda filmu – Spectre Sema Mendesa režijā (nu jau divdesmit ceturto pēc kārtas, bet vēl divas ir uzņemtas ārpus oficiālā kanona) un ir labs brīdis, lai parunātu par šo interesanto popkultūras fenomenu. Tikpat nereāls un mītisks kā Ziemasvētku vecītis vai varavīksnes kakājoši vienradži, viņš tomēr ir pamanījies tikt pie savas pasaules ar pamatīgi izstrādātu mitoloģiju – Bonda ļaundariem, Bonda meitenēm, kas ir īpaša cilvēku pasuga, Bonda mašīnām, Bonda pribambasiem, Bonda dziesmām un, ko tik vēl ne. Bet der atcerēties, ka savu mītopopsisko karjeru Džeimss Bonds ir sācis kā vienkāršs literārs tēls diezgan parastā spiegu trillerī, ko tālajā 1953. gadā sarakstīja atvaļināts Britu izlūkdienesta darbinieks.

Džeimss Bonds Kazino RoyaleKā visiem zināms, tad autors savam varonim piešķīra kāda Karību ornitologa vārdu, jo tas bija pietiekami prasts un neitrāls. Bet numuru 007 aģents ir izpelnījies, jo ir gatavs nogalināt un par to tad arī tiek piešķirtas mistiskās divas nulles, kas mani kādreiz mazliet mulsināja, jo manā bērnībā ar divām nullēm parasti tika apzīmētas tualetes telpas. Ideoloģiski romāns ir tikpat elementārs kā padomju spiegu romāni – tikai viss ir otrādi – kapitālisti ir labie, kas grib mieru visā pasaulē, bet komunisti ir ļaunie, samaitātie nelieši, kas atbalsta vardarbību, prostitūciju, azartspēles un mēdz ēst mazus bērnus. Būtiskākās atšķirības ir spiegu morālajā stājā. Ja apzinīgam padomju spiegam (skolā gan mūs mācīja, ka Padomju Savienībai nekādu spiegu nav un viņus jāsauc par izlūkiem) galvenās prioritātes bija izpildīt uzdevumu un saglabāt uzticību komunistiskajai partijai, tad Bondam nekāds padomju pilsoņa obļiko moraļi nav saistošs, un viņa prioritātes ir izpildīt uzdevumu un izdrāzt visu, kas kustas un ir pietiekami izskatīgs. Bonds vispār ir šausmīgi vīrišķīgs (testosterons burtiski tek no ausīm), aukstasinīgs un izskatīgs, valkā smukas drēbes, braukā ar krutiem autiņiem, satiekas tikai ar ļoti skaistām sievietēm, izsmēķē vismaz sešdesmit cigaretes dienā, rīkojas ar grūti aptverama apjoma naudas līdzekļiem un vajadzības gadījumā ar drošu roku piedalās azartspēlēs smalkos kazino. Protams, tāds pūstošā kapitālisma pārstāvis nevar pilnvērtīgi cīnīties ar starptautisko komunismu, ja pirms tam nav kārtīgi noēdies ar kaviāru, zosu aknām, langustiem un tamlīdzīgu ēdmaņu. Vārdu sakot, Bonda dzīvesveids ar savu eksistenci vien sasit lupatās kristālskaidros komunisma ideālus. Ne velti padomju kritiķi Bondu pasludināja par ļaunuma iemiesojumu un pielīdzināja Hitleram (varētu padomāt, ka Bonds ir ikdienā iecienījis malkot nevis savus Martini, bet proletāriešu asinis).

Lai gan romānā aprakstītajai Bonda dzīvei piemīt brīnišķīga spozme, pats stāsts izrādījās sižetiski visai prasts. Viena kāršu spēle, viena pakaļdzīšanās, viena spīdzināšanas aina un šādas tādas problēmas ar sievietēm, bet nodaļu virsraksti vienkārši iespārda (kaut ko tādu no Bonda romāna negaidīju) – Mīlas skūpsts, naida skūpsts, Kaisles vilnis, Aizliegtais auglis, Asiņojošā sirds, utt. Lubeņu rakstnieces var mierīgi pastāvēt maliņā, jo viņām diez vai izdosies kaut ko uzrakstīt pliekanāk par vīrišķīgo Flemingu. Arī Bonda iekšējie monologi ir īpaši izsmalcināti un dziļi, apmēram tādā garā – tā Vespere ir dumja, bet smuka, vajadzētu viņu izdrāzt. Hm, nemaz tik dumja viņa nav, noteikti jāizdrāž. Nē, viņa ir muļķa kaza, kura lien īstu veču darīšanās, bet vienalga gribētos viņu izdrāzt. Stulbā kuce, labi, ka nosprāga, bet ko lai tagad drāž.

Grūti iedomāties, ka par Bonda romāniem varētu fanot vēl kāds cits bez infantilām personībām un kompleksainiem četrdesmitgadīgiem lūzeriem ar noslieci visās savās nelaimēs vainot sievietes. Bet acīmredzot arī tādu pasaulē netrūkst, jo romāns pēc izdošanas kļuva ļoti populārs, un Flemings uzrakstīja pavisam divpadsmit romānus un divus stāstu krājumus par Bondu (un pēc viņa nāves dažādi autori ir sarakstījuši lērumu ar turpinājumiem, kurus neuzņemos te uzskaitīt). Patiesības labad ir jāpiebilst, ka tā īsti popularitāti Bonds tomēr ieguva sešdesmitajos gados pēc pirmajām romānu ekranizācijām ar Šonu Koneriju galvenajā lomā. Filmas laikam ir maķenīt labākas par romāniem, bet jāatzīst, ka arī tajās savulaik biju ļoti vīlusies, jo sižeti bija tik naivi un neinteresanti, ka neko nespēja līdzēt pat Šona Konerija šarms. Tā nu ar visu savu patoloģisko mīlestību uz vecu kino neesmu spējusi noskatīties vairāk par kādām divpadsmit Bonda sērijas filmām, un tās pašas man ir sajukušas pilnīgā ķīselī gan ar nosaukumiem, gan galveno lomu atveidotājiem, jo visas ir nežēlīgi līdzīgas viena otrai. Tomēr Bonds saviem īpašniekiem ir laba slaucamā govs, jo filmas vēl joprojām ir nopelna krietnu naudu, tāpēc ir maz cerību, ka no šīs sērijas drīzumā tiksim vaļā.

Optimistiskākam nobeigumam (ideju špikojot no Doronikes) Bonda izgudrotā kokteiļa recepte no “Kazino “Royale””

Vesperes Martini

  • Trīs daļas Gordona džina
  • Viena daļa vodkas (labāk dzītas no graudiem nekā kartupeļiem)
  • Viena puse daļas Kina Lillet (tas esot kaut kāds vermuts)

Visas sastāvdaļas labi sakrata šeikerī kopā ar ledu, līdz dzēriens ir ledaini auksts. Pēc tam lej atdzesētā glāzē un rotā ar šauru citrona mizas strēmelīti, kas savirpināta veselīga sivēna astes formā.

Kokteiļa baudīšanas attēls no Martina Kempbela filmas Casino Royale (2006) ar Danielu Kreigu un Evu Grīnu.

Casino Royale

Keita Atkinsone „Dzīve pēc dzīves”

Keita Atkinsone „Dzīve pēc dzīves”, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2015., (Kate Atkinson, Life After Life, 2013)

dzive pec dzivesKeitas Atkinsones darbi man ir patikuši jau kopš tā laika, kad izlasīju viņas pirmo romānu „Neredzamo stundu muzejs”, tāpēc ar lielu prieku gaidīju jaunākā darba „Dzīve pēc dzīves” iznākšanu latviski (turklāt, neskatoties uz faktu, ka atbilstoši nelietības likumam jau biju nopirkusi šo romānu angliski). Vēl latviski ir izdoti divi Atkinsones darbi sērijā par detektīvu Džeksonu Broudiju („Lietu vēsture” un „Kur ir, tur rodas”). Loģisku pamatojumu savai patikai pret autores darbiem es te nevaru sniegt, jo tāda vienkārši nav. Bet gan jau katram lasītājam ir kāds dvēseles aplociņš, kurā tiek turēt, pieskatīti un labi aprūpēti daži iemīļoti rakstnieki.

Pati romāna „Dzīve pēc dzīves” ideja nav oriģināla. Ir drausmīgi daudz grāmatu un filmu par laika cilpām, kurās nokļuvušie ir spiesti atkal un atkal atkārtot kādu epizodi vai dažreiz arī visu dzīvi. Šajā gadījumā interesantākais ir, kā autorei to ir sanācis realizēt. Patiesībā jau šis nav nekāds sci-fi romāns, jo laika cilpa ir tikai māksliniecisks paņēmiens, kā mazliet savādākā veidā pastāstīt par Anglijas pagājušā gadsimta pirmās puses vēsturi.

Galvenā varone Ursula Toda piedzimst aukstā un sniegainā 1910. gada ziemas naktī. Un piedzimst nedzīva. Tomēr autore dod viņai iespēju mēģināt vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz. Sākotnēji romāns pēc savas struktūras atgādināja kādu īpaši ļaunu datorspēli, kurā katru reizi pēc neveiksmīga gājiena ir jāatgriežas sākuma pozīcijā un jāmēģina atrast jauna stratēģija izdzīvošanai, lai varētu šajā pasaulē noturēties ilgāk. Turklāt, atdzimstot no jauna, Ursula neatceras savas iepriekšējās dzīves. Viņa manto vienīgi neizskaidrojamas bailes no dažām situācijām un dīvainu deja vu sajūtu. Pagājušā gadsimta sākumā bērnu mirstība vēl bija diezgan augsta, tā nu viņa mirst, un mirst, un mirst, un pamazām tomēr aug aizvien lielāka. Ar dažām situācijām viņa tiek galā jau otrajā piegājienā, dažreiz tās izmainās pašas no sevis, bet dažas nav tik vienkārši atrisināmas un atkārtojas vairākas reizes, bet Otrais pasaules karš vispār ir smags izaicinājums jebkuram, kam nākas laika cilpā pārdzīvot Londonas bombardēšanu.

Romāns ir smalki izstrādāts un brīnišķīgi uzrakstīts. Sižeta pagriezieni bieži vien ir neprognozējami, Ursula izdzīvo neskaitāmas un dažreiz gluži negaidītas dzīves. Tas sevī ietver gan ģimenes sāgu, gan pieaugšanas stāstu, gan nostalģisku apcerējumu par veco, labo Angliju ar nebeidzamu tējas dzeršanu, gan pamatīgu devu Otrā pasaules kara vēstures, turklāt no dažādiem skatu punktiem. Visam pa vidu tiek nokillēts arī Hitlers (jau trešaja grāmatas lappusē, tāpēc neuzskatu to par nejauku priekšā teikšanu), bet tas šajā romānā nav pats būtiskākais.

Keita Atkinsone par to visu raksta asprātīgi, ironiski un distancēti, bet būtībā arī ļoti sirsnīgi un skumji. Tulkojums arī ir labs (un ir pat zemsvītras piezīmes). Neņemos apgalvot, ka sapratu kāda ir visa šī stāsta jēga (ja tur tāda vispār ir, un vai tādu vispār vajag meklēt?), bet man patīk doma, ka šī grāmata ir autores spēle ar romāna rakstīšanas procesu, kurā viņa ir atļāvusies vienreiz izārdīties no visas sirds, un ir uzbūrusi visdažādākās iespējamās variācijas savas varones un arī citu personāžu varbūtējām dzīvēm. Galu galā vai eksistē tāda pareizi nodzīvota dzīve? Vai visas dzīves nav pareizas, lai kādas nu reiz ir sanākušas? Vienīgi dažas ir laimīgākas un dažas ne tik ļoti.

(Nedaudz novirzoties no romāna, bet, apdomājot visu to Hitlera būšanu, ir skaidrs, ka šī pasaule bez viņa patiešām varētu būt labāka vieta, tomēr, zinot savas ģimenes vēsturi, ir jāsecina, ka mana eksistence tādā realitātē vienkārši nebūtu iespējama, jo mani vecāki nekad nebūtu satikušies, par ko es īpaši nebēdājos. Tomēr doma, ka mana eksistence ir iespējama tikai tādā realitātē, kurā ir bijis Hitlers, ir mazliet nomācoša.)

Lai gan „Dzīve pēc dzīves” man ļoti patika, tomēr negribu to īpaši ieteikt kādam lasīt, sevišķi, ja vēl nav pazīstams Keitas Atkinsones stils. Romāns ir diezgan savdabīgs un prasa mazliet atvērt prātu literārām spēlēm ar laiku un dažādām iespējamībām.

Bāc! Terijs Prečets

Terry Pratchett „Thud!” (2005)

Terija Prečeta „Thud!” ir trīsdesmit ceturtā grāmata Diskzemes sērijā un septītā Pilsētas sardzes ciklā. Tik tālu aizlasīties kādā sērijā ir iespējams vienīgi tad, ja šīs grāmatas patiešām patīk, vai arī lasītājs ir aptaurēts bibliomazohists. Vispār ar Prečetu ir mazliet dīvaini. Latviešu izdevēji viņa darbus izteikti nemīl (līdz šim ir izdotas tikai divas mazas bērnu grāmatiņas un viens kopdarbs ar Nīlu Geimenu). Drīz vien mēs būsim vienīgā (un pēc izdevēju uzskatiem acīmredzot visnīgrākā un glupākā) Eiropas nācija, kuras valodā nav izdots „The Colour of Magic”, jo gudras un smieklīgas grāmatas tak latviešu lasītājs nepirks un nelasīs. Var jau būt, ka tā arī ir. Tomēr ik pa laikam un ļoti negaidītās vietās gadās satikt cilvēkus, kuri ir izlasījuši visu sēriju angliski (turklāt nebūdami grāmatu blogeri).

Terry Pratchett ThudPar „Thud” – visiem zināms, ka troļli un rūķi savā starpā īsti labi nesatiek. Pirms tūkstoš gadiem kaut kas ir noticis Koom ielejā – vietā ar nelāgu ģeoloģisku raksturu. Bet kas īsti, to neviens nezina. Bijusi liela kauja starp rūķiem un troļļiem. Abas puses apgalvo, ka esot ticis uzbrukts no slēpņa un viņi esot uzvarējuši. Savstarpējais naids kopš tiem laikiem ir zvērīgs. Tuvojas Koom ielejas kaujas gadadiena un Ank-Morporkā situācija ir saspringta un nervoza. Pilsētas sardzei ir savas parastās rūpes – mūžīgie satiksmes sastrēgumi, piedevām vēl patrīcijs ir atsūtījis negaidītu inspekciju, bet sardzes priekšnieks Sems Vaims ir kļuvis par upuri paša sludinātajai pārliecībai par rasu vienlīdzību, jo viņam tagad jāpieņem darbā sieviešu dzimuma vampīrs, bet vampīrus viņš necieš ne acu galā. Un vietējā muzejā ir nozagta ļoti slavena glezna ar Koom ielejas kaujas ainu, kuru ir uzgleznojis mākslinieks, kurš sevi uzskatīja par cāli, no kura pats ļoti baidījās. Gleznā esot bijis apslēpts kaut kāds kods, par to pat ir sarakstīta grāmata. Un, kad viss jau ir pavisam slikti, tiek noslepkavots kāds no rūķu vecajiem. Skaidrs, ka vainīgais būs bijis kāds trollis, kas gan cits. Vaimss ķeras pie slepkavības izmeklēšanas, bet Plakanajā pasaulē jau ir ienācis miljoniem gadu vecs kvazidēmonisks ļaunums.
„Thud” ir izteikta politiskā satīra par rasu naidu, tomēr Prečetam ir izdevies tik sarežģītu tēmu izstāstīt viegli un neuzbāzīgi. Skaidrs, ka autoram nav ne mazāko ilūziju par mūsu pasauli, bet vismaz Diskzemē ir cerība, ka dažādas rases kādreiz spēs sadzīvot nekrītot viena otrai pie rīkles. Taču arī tur tas nav tik viegli. Droši vien tēmas dēļ „Thud” šķita viena no nopietnākajām Sardzes cikla grāmatām, bet tajā ir arī interesanta maģiskā detektīvsižeta līnija, kuras atrisinājums man bija visai negaidīts, lai gan stāsts bija savirpināts ļoti loģiski. „Thud” ir arī jauka variācija par mūžīgo „Who watches the watchmen?”. Bet beigās mums top skaidrs, cik svarīgi ir katru dienu lasīt saviem bērniem priekšā grāmatas – pat tik muļķīgas kā „Kur ir mana gotiņa?”
Diskzemes grāmatas var lasīt arī kā atsevišķus stāstus, bet sērijai uzticīgam lasītājam „Thud” būs neaprakstāmi patīkama satikšanās ar sen zināmiem personāžiem. Šeit mēs mazliet tuvāk iepazīstamies ar Nobby Nobbs personīgo dzīvi. Viņam ir uzradusies ļoti skaista un neticami dumja draudzene striptīzdejotāja no The Pink PussyCat kluba. Daži sardzes vīru dialogi par mākslu ir vienkārši graujoši. Un, kad bārā ienāk vampīre, vilkate, rūķe un pilnīgi neiespējamā Nobby Nobbs draudzene, iespējams ir viss.

„I’ve never been on a girls’ night out before,” said Cheery as they walked, a little uncertainly, through the nighttime city. „Was that last bit supposed to happen?”
„What bit was that?’ said Sally.
„The bit where the bar was set on fire.”
„Not usually,” said Angua.

Piebilde – Thud ir Diskzemē ļoti populāra spēle ar troļļu un rūķu figūrinām, kas, lai uzvarētu, ir jāizspēlē no abām pusēm.

Džons Faulzs „Melnkoka tornis”

Džons Faulzs „Melnkoka tornis”, no angļu val. tulkojusi Maija Andersone, Rīga: „Liesma”, 1982, (John Fowles, „The Ebony Tower”, 1974)

Džons Faulzs ir pazīstams britu rakstnieks un esejists. Latviski ir izdoti viņa romāni „Franču leitnanta draudzene”, „Kolekcionārs” un „Burvis”, kā arī stāstu krājums „Melnkoka tornis”.

Lasīt Faulza darbus man vienmēr ir bijis interesanti. Iespējams, ka viņa vēsais intelektuālisms un distancētā emocionalitāte dvēseli neaizkustinās, tomēr viņa grāmatas dažbrīd liek nervozi ievibrēties kādai smadzeņu daļai, par kuras esamību līdz šim nav pat nojausts. Faulzs darbi atstāj mākslīgi konstruētu tekstu iespaidu, taču viņš ir autors, kurš nenodarbojas ar niekiem un formu izmanto vairāk kā palīglīdzekli, lai parunātu par esamības jēgu. Saprotams, ka es nekad nespēšu pilnībā izprast, ko īsti viņš savos darbos ir gribējis pateikt, tomēr man vienmēr ir paticis viņu lasīt. Pēc Faulza bieži paliek neatbildēti jautājumi, kaut kāds neierasts apmulsums un iespēja apdomāt – sasodīts, kas tas vispār bija.

Melnkoka tornisIzmantojot multibibliotekālās lasīšanas jaukumus, beidzot tiku pie Džona Faulza stāstu krājuma „Melnkoka tornis”. Oriģinālajā izdevumā ir pieci stāsti, taču latviskajā versijā nez kāpēc viens stāsts (The Cloud) mums ir nožurīts un atstāti tikai četri. Grāmatas vāku arī ir grūti nosaukt par izteiksmīgu. Tā kā titulstāsts ir par mākslas sūtību, aizdomājos, ka mākslinieks ir speciāli uzzīmējis tādas pļekanas bildes paraugu. Oriģināla izdevēji gan nav skopojušies un uz vāka ir atļāvušies Pizanello freskas fragmentu.

Melnkoka tornis (The Ebony Tower) ir stāsts par jaunu mākslinieku un kritiķi Deividu Viljamsu, pēc pārliecības abstrakcionistu, kurš divas dienas pavada veca, slavena mākslinieka lauku īpašumā Bretaņā, lai savāktu materiālus grāmatas priekšvārdam. Vecais mākslinieks izrādās pamatīgs rupeklis, kurš brīvi un mīlīgi dzīvo kopā ar divām mākslinieciski orientētām jaunuvēm – Peli un Ērmu. Gan jau sapratāt, ka Deivida dzīve pēc tam vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija. Jāpiezīmē, ka lasīšanā varētu būt noderīgas nelielas zināšanas mākslas vēsturē, bet es izlīdzējos ar googli, jo arī ar tajā atrodamajiem attēliem stāsts ir saprotamāks nekā vispār bez bildēm.

Ebony TowerEliduks (Eliduc) ir divpadsmitā gadsimta senfranču lē pārstāsts, kas pēc stila ir ļoti atšķirīgs no pārējiem stāstiem, bet Faulzs šos senos Bretaņas bruņinieku romānus min kā vienu no savu darbu iedvesmas avotiem un mūsdienu literatūras pirmsākumiem. Eliduka autore ir Francijas Marija. Jāņem vērā, ka tajos laikos grāmatas netika rakstītas klusai lasīšanai, jo lasītpratēju bija gaužām maz. Tās pēc tam tika skaļi deklamētas vai dziedātas menestrelu mūzikas pavadībā – māksla, kas sen ir zudusi, un bez kuras mums nav iespējams gūt pilnīgu priekšstatu par šiem darbiem. Jāpiebilst, ka pats Eliduks man šķita egoistisks maitasgabals, bet šo stāstu ir jālasa kontekstā ar „Melnkoka torni”, jo idejiski tie ir saistīti un jāatceras, ka arī divpadsmitā gadsimta cilvēki šīs bruņinieku leģendas vairāk uzskatīja par izklaidējošiem pekstiņiem, nevis reālās dzīves atspoguļojumu. Toties sieviešu rokām tolaik tika piedēvēta īpaši erotiska pievilcība.

Nabaga koko (Poor Koko) ir stāsts par padzīvojušu rakstnieku, kuram nākas piedzīvot ielaušanos viņa draugu kotedžā, kurā viņš ir nesen apmeties. Zaglis ir ar visai īpatnējiem uzskatiem par dzīvi, tāpēc nabaga literātam viss beidzas negaidīti ļauni un diezgan traumējoši. Bet tas ir tikai ievads, lai lasītāji varētu uzzināt, kas īsti ir virsrakstā minētais koko (galīgi ne tas, kas man pirmais ienāca prātā), un ko nozīmē stāsta epigrāfs korniešu valodā.

Mīkla (The Enigma) – jaunam policijas seržantam ir jāizmeklē veiksmīga finansista un politiķa pēkšņā pazušana. Gadījums izrādās patiešām mīklains, lai gan pazudušā dzīve ir kristāltīra, morāli skaidra un pareiza.

Skaidrs, ka Faulzs vienmēr raksta par vienu un to pašu. Vienā no stāstiem ir autora piezīme, ka šis krājums ir tikai variācijas par viņa iepriekšējiem darbiem, bet kopīgas vairāk ir viņa idejas un saistība ar romāniem ir emocionāla, nevis sižetiska, tāpēc grāmatu var droši lasīt, ja arī nav pazīstami viņa iepriekšējie romāni. Man „Melnkoka torņa” lasīšana sagādāja patiešām jaukus brīžus, tomēr Faulzs noteikti nav autors, kurš visiem ies pie sirds, tāpēc ar viņa tuvāku un personiskāku iepazīšanu katram ir jāriskē pašam.

Airisa Mērdoka „Zem tīkla”

Airisa Mērdoka „Zem tīkla”, no angļu val. tulkojusi Maija Andersone, Rīga: „Liesma”, 1978, (Iris Murdoch, „Under the Net”, 1954)

Grūti izskaidrot, kāpēc īru izcelsmes angļu rakstnieces Airisas Mērdokas darbi ir tik populāri latviešu grāmatu izdevēju vidū, ka no viņas divdesmit sešiem romāniem pie mums ir izdoti un tulkoti veseli vienpadsmit. Var jau būt, ka lasītāji tos vienmēr izķer kā karstus pīrādziņus.

Zem tīklaPirmais no Mērdokas darbiem, ko izlasīju jau sen bija „Jūra, jūra…”, par kuru viņa saņēma savu vienīgo Bukeru (Mērdoka laikam ir rekordiste starp rakstniekiem, kuri ir iekļuvuši šīs balvas īslistē, to nesaņemot). Nenoliedzami „Jūra, jūra…” tad (tas ir gandrīz pirms divdesmit gadiem) man ļoti patika. Šis romāns bija ļoti atšķirīgs no grāmatām, ko tolaik lasīju. Vēlāk izlasīju vēl dažus no Mērdokas darbiem, bet, ak, vai, tie visi šķita tikai garlaicīgi savārstījumi un bāli „Jūra, jūra…” atdarinājumi. Viena no Mērdokas rakstības stila īpatnībām ir romānu veidošana pēc vienas piegrieztnes un tas ātri vien sāk palikt apnicīgi, ja vien lasītājs nav apveltīts ar tik niecīgu atmiņu kā amēba.. „Zem tīkla” ir pirmais viņas romāns un ar to es nolēmu savu pazīšanos ar Mērdoku beigt un vairāk neko no viņas darbiem nelasīt.

Nepārprotiet, romāns ir tīri jauks, tikai nešķīsti līdzīgs visām pārējām autores grāmatām. Tā galvenais varonis Džeiks ir intelektuālis, kurš kaut ko mazliet patulko, šo to raksta pats, dzīvē pārsvarā peld pa straumi un ļoti labprāt dzīvo uz citu rēķina. Kā jau visos Mērdokas romānos, personāži rīkojas neaprakstāmi neloģiski, brīžiem pat idiotiski un tas var būt ļoti kaitinoši (apžēliņ, tā suņa zagšanas epizode ir stulbākais stāsts, ko šogad esmu lasījusi). Skaidrs, ka visi romāna personāži ir iesaistīti sarežģītās daudzstūrainās attiecībās, kas rada nelāgu vēlmi paralēli lasīšanai uzzīmēt krāsainu infografiku par tēmu, kurš ar kuru, ko, kad un kur. Tā kā Mērdokas romānos parasti beigās kāds mēdz mirt, arī šoreiz gaidīju, ka vismaz suns nosprāgs, bet nekā. Savā pirmajā darbā autore vēl nav tik slepkavnieciska kā vēlākajos un tikai viens no personāžiem nejauši noraujas pa galvu ar ķieģeli.

Romāna galvenais varonis Džeiks man šķita kārtējais intelektuālajā literatūrā garlaikoti klīstošais egoistiskais tips, bet grāmatai ir makten smalks pēcvārds, kurā ir izglītojoši paskaidrots, ka „Mērdokas cilvēks meklē vērtības, lai saglabātu savu dievišķo radīšanas spēku”. Tā, lūk.

Kā zināms, tad Mērdoka ir arī filozofe un līdz ar to liela riņķī un apkārt bļuznītāja un, protams, arī „Zem tīkla” netrūkst dziļdomīgu apcerējumu.

Kāpēc dzīve jāpadara ciešama? Es labi zinu, ka mierināt un attaisnot spēj tikai stāsts, bet tas nebūt negroza faktu, ka visi stāsti ir meli. Tikai paši lielākie gari spēj runāt, negrēkojot pret patiesību. Katrs mākslinieks to neskaidri nojauš, viņš zina, ka ikviena teorija ir nāve, ka tā kā slogs nomāc katru izteiksmes formu. Tikai visstiprākie spēj novelt šo slogu. Vairums cilvēku, var teikt – gandrīz visi cilvēki, pie patiesības nonāk tikai klusējot, ja viņi pie tās vispār nonāk. Vienīgi klusumā cilvēka gars tuvojas dievišķajam.

Skaidrs, ka sižets Mērdokai vienmēr ir bijis tikai paliktnītis, uz kura glīti izkārtot kādu filozofisku ideju. Romāns nav garš un varētu būt ļoti piemērots, lai iepazītos ar Mērdokas daiļradi, ja nu tāda vēlme ir, un nebiedē grāmatas, kurās ir sastopami sarežģīti vārdi  –  „Tāds cilvēks kā es svešā Anglijas pilsētā patiesas kontemplācijas dzīvinošo objektivitāti nevar izjust pat tad, ja nav jāraizējas par vilcieniem”.

Es gan ieteiktu iepazīšanos ar autori sākt ar „Jūra, jūra…” un ar to varbūt arī beigt.

Alans Aleksandrs Milns „Vinnijs Pūks un viņa draugi”

IMG_9184„Vinnijs Pūks un viņa draugi” ir grāmata, kura man ir bijusi līdzās jau kopš piedzimšanas brīža, to es izlasīju, tikko sāku pazīt burtus, un tā ir dabiska un neatņemama manas pasaules sastāvdaļa. Tā ir grāmata, kura vienkārši ir un viss.
Manā rīcībā esošais „Vinnija Pūka” eksemplārs Vizmas Belševicas tulkojumā ir izdots 1967. gadā un tad maksājis četrdesmit astoņas kapeikas. Tas ir krietni nolasīts, tajā var atrast mana paraksta agrīnās versijas un tas laika gaitā diemžēl ir zaudējis dažas lapas, bet man nav mazākās vēlēšanās to apmainīt pret jaunāku, svaigāku un spožāku.

Skaidrs, ka bērnībā „Vinniju Pūku” lasīju kā vienkāršus stāstiņus un biju mazliet pikta, ka kaut kādu kārti var uzdot par Ziemeļpolu, jo neredzēju tajā īpašu loģiku (vārdu spēles grāmatā nebija paskaidrotas). Un vēl joprojām man nav skaidrs, kas ir tas mistiskais Iesala Ekstrakts, kas garšo tīģeriem. Bet grāmatai bija jaukas ilustrācijas un lieliska karte (es pats zīmēju un misters Šepards palīdzēja), kurā varēja atrast gan Pūka lamatas Milzu Lempjiem, gan mauriņu, kur pasēdēt un paēst, gan I-ā drūmo kaktu, ļoti purvainu un bēdīgu. Šī varēja būt mana pirmā grāmata ar karti un savu īpašo pasauli, kuru apdzīvoja dažādi labdabīgi dīvaiņi un visi tajā drīkstēja būt tādi, kādi viņi bija.

Tomēr laika gaitā pārlasīt „Vinniju Pūku” kļuva aizvien tīkamāk un jaukāk, stāsti vēl joprojām šķita smieklīgi, bet vienlaicīgi tie kļuva negaidīti nopietni un dziļdomīgi.

Tagad „Vinnijs Pūks un viņa draugi” ir grāmata, par kuru ir pietiekami apzināties, ka tā ir manā plauktā un dzīvē.

 

 – Kā tu dari Neko? – jautāja Pūks pēc ilgām un pamatīgām pārdomām.
– Ļoti vienkārši. Kad es taisos to darīt, kāds parasti jautā: „Ko tu domā darīt?” Un es viņam atbildu: „Neko!” Pēc tam es eju un to daru.
– Ā, es saprotu, – nedroši teica Pūks.