Tag Archives: antīkā literatūra

Apulējs „Zelta ēzelis”

Apulējs „Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās”, no latīņu valodas tulkojis Augusts Ģiezens, Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959., (Apuleius, Metamorphoseon libri XI sive de asino aureo, kaut kad mūsu ēras 2. gadsimtā)

Manā lasīšanas pieredzē antīkā literatūra ir liels, balts un ļoti tukšs plankums. Tāpēc, pamanot bibliotēkas Lasītājs dāvina lasītājam plauktā nobružāto Apulēja sējumiņu, bija skaidrs, ka tā ir zīme no pašas Izīdas, ka lietas labā kaut ko jādara. Pat nezinu, ko es gaidīju no gandrīz divus tūkstošus gadus veca romāna. Visdrīzāk jau neko. Tomēr „Zelta ēzelis” izrādījās interesants pārsteigums un negaidīti baudāma lasāmviela. Romāna autors Lūcijs Apulējs ir bijis savam laikam labi izglītots cilvēks, izcils daiļrunātājs un lielisks daiļrakstītājs. „Zelta ēzelim” ir raits sižets un tas ir sarakstīts skaistā, poētiskā un tīkami senatnīgā valodā.

Zelta ēzelis

Titullapa no Zelta ēzeļa 1650. gada latīņu izdevuma (attēls no Vikipēdijas)

Romāns stāsta par kādu vieglprātīgu jaunekli vārdā Lūcijs, kurš apceļo Tesāliju un nejauši tiek pārvērsts par ēzeli. Lai gan atgūt cilvēka veidolu nav grūti – vajag tikai apēst dažas rozes, sākas daudzi un dažādi sižeta sarežģījumi un nabaga Lūcijam nākas ilgi klenderēt apkārt ēzeļa izskatā. Atbilstoši tā laika literārajam stilam Lūcija piedzīvojumiem pa vidu ir iekļauti vēl kādi divdesmit citi stāsti, mīti un anekdotiski atgadījumi. Vispār jau grāmatas stāsti ir labi zināmi, jo tos vēlākos laikos savos darbos ir bieži izmantojuši arī citi rakstnieki. Turklāt Apulējs tos un arīdzan sižetu esot nočiepis no vēl senākiem autoriem (kas to būtu domājis, ka arī pirms diviem gadu tūkstošiem ir bijis totāls svaigu un oriģinālu sižetu trūkums), bet ir pārsteidzoši, ka šie stāsti ir tik ļoti seni, bet vēl joprojām spēj saistīt lasītāju interesi.

„Zelta ēzelis” ir satīrisks un piedzīvojumiem pilns fantāzijas romāns, kurā darbojas burvji, raganas, krāpnieki, laupītāji, pūķi, kašķīgi un nenovīdīgi dievi, slepkavas, indētājas un neticami neuzticīgas sievas. Galu galā antīkā pasaule, kurā dzīvoja Apulējs stipri atšķīrās no mūsdienām. Senajā Romā vidējais cilvēka dzīves ilgums ir bijis aptuveni 28 gadi – padomājiet par to! Tikai retais tolaik sasniedza cienījamu vecumu, bet lielākoties cilvēkam līdz trīsdesmit gadiem bija jāpaspēj nodzīvot visu dzīvi. Bet jaundzimušo nogalināšana pēc ģimenes galvas gribas, tolaik ir bijusi pilnīgi legāla un populāra dzimstības kontroles metode. Tā nu „Zelta ēzelis” ir ļoti nežēlīgs, cietsirdīgs un vienlaicīgi arī dzīvespriecīgs romāns. Tas ir nešpetni erotisks un draiski neķītrs. Pieļauju, ka mūsdienās šis gadsimtiem lasītais antīkās literatūras meistardarbs ir iekļauts Latvijas skolēniem aizliegto vai vismaz literatūras stundās nekādā gadījumā nepieminamo grāmatu sarakstā.

Tomēr grāmatas beigās galvenais varonis Lūcijs pēc ilgām un smagām ciešanām ēzeļa izskatā piedzīvo jauku morālo izaugsmi un no sākotnējā izlaidīgā jaunekļa kļūst par uzticīgu un askētisku Izīdas kulta sekotāju un veiksmīgu advokātu. Grāmatas nobeigums esot autobiogrāfisks (ne par ēzeli, protams, bet par Izīdas kultu). Autoram reiz pat esot sanākušas pamatīgas nepatikšanas, kad tumsonīgie līdzpilsoņi viņu apsūdzēja burvestībās un maģijas piekopšanā, bet daiļrunības prasmes viņu ir izglābušas. Tomēr „Zelta ēzelis” Apulējam vēl uz daudziem gadsimtiem viņa uzticamo lasītāju uzskatos nodrošināja varena un ievērojama burvja reputāciju. Pats romāns antīkā laikmeta beigās un viduslaikos ir bijis ļoti slavens. Jāņem vērā, ka tolaik grāmatas nebija iespējams ātri nodrukāt vairumā, bet katrs (saprotiet, katrs) eksemplārs kādam bija rūpīgi pilnībā jāpārraksta ar roku. Pat neticami, ka „Zelta ēzelim” ir izdevies saglābāties visu šo tumšo gadsimtu laikā, kad neskaitāmi antīkās pasaules literārie šedevri, kas iespējams ir bijuši daudz filozofiskāki, dziļdomīgāki un cēlāki, ir pazuduši nebūtībā. Pieļauju, ka skarbajos viduslaikos pārrakstītāji ar Apulēja draiskajiem tekstiem ir tīri labi izklaidējušies un tāpēc pārrakstījuši tos samērā labprāt.

Man gaužām labi gāja pie sirds arī latviešu izdevumam pievienotie sīkie un izsmeļošie paskaidrojumi un komentāri 50 lappušu apjomā, jo vismaz Apulēja smalko ironiju un daudzos jokus bez tiem būtu sarežģīti izprast. Nu kā tu, cilvēks, citādi vari zināt, kādas ir bijušas antīkā laikmeta aktuālās asprātības, vietējās valūtas kursi, vai par ko ir atbildīgs katrs no neskaitāmajiem dieviem.

Pat ja laiki ir mainījušies uz labo pusi, tad cilvēka daba ir viena apskaužami stabila un mūžam nemainīga būšana. Tumsonība, alkatība, nenovīdība, skaudība, neuzticība, drosme, pašaizliedzība un ziņkārība arī tagad cilvēkiem piemīt tādā pašā mērā kā antīkajā laikmetā, tāpēc „Zelta ēzelis” ir labi saprotams arī mūsdienu lasītājam un nav zaudējis savu pievilcību vēl joprojām. Laba literatūra ir spējīga pārdzīvot gadsimtus. Bet interesanti, cik no mūsdienu romāniem, būs saistoši lasītājiem pēc vēl dažiem gadu tūkstošiem?