Tag Archives: autobigrāfija

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Rīga: izdevniecība “liels un mazs”, 2018., (Leelo Tungal, Seltsimees laps, 2008)

Šodien izlasīju maznozīmīgu faktu, ka igauņu literatūra latviski tiekot tulkota daudz vairāk nekā latviešu igauniski. Acīmredzot latviešu literatūra nav tik saistoša un kvalitatīva, lai ieinteresētu igauņu lasītājus un tulkotājus, vai arī viņi atkal mums ir priekša un raksta daudz labākas grāmatas nekā latviešu rakstnieki. Mazliet padomājot, nācās secināt, ka man nudien ir tīri labi patikušas vairākas pēdējos gados lasītas igauņu grāmatas. To gan es nevarētu teikt par “Biedru bērnu”, jo Māras Zālītes ļoti līdzīgā bērnības atmiņu grāmata par piecdesmitajiem gadiem “Pieci pirksti” ir uzrakstīta talantīgāk un aizraujošāk (visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas), bet arī šis igauņu rakstnieces un dzejnieces autobiogrāfiskais stāsts ir lasīšanas vērts.

Biedrs bērns“Biedra bērna” galvenā varone ir piecgadīgā Lēlo. 1951. gadā tiek arestēta viņas māte, kas bija lauku skolas direktore, un mazā meitene paliek viena pati ar ne visai praktisko un stipri apjukušo tēvu. Tik mazam bērnam mātes aizvešana ir smags trieciens un Lēlo nospriež, ka māte viņu pametusi, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitene nolemj, ka turpmāk centīsies būt tikai priekšzīmīgs bērns, varbūt tad māte atgriezīsies. Taču padomju laikos būt priekšzīmīgai un labai neatmaksājas. Lēlo mātei piespriež 25 gadus cietumā plus vēl 5 gadus izsūtījumā. Tātad trīsdesmit gadus bez jebkāda pamatojuma, tikai balstoties uz apmelojumiem un murgiem. Tāda nu bija lieliskā padomju dzīve. Tomēr “Biedrs bērns” nepavisam nav drūma grāmata. Tas ir gaišs stāsts par bērnību, kuru Lēlo pavada kopā ar tēvu – lauku skolotāju un izbijušu sportistu, bezgala daudziem radiniekiem, neskaitāmām tantēm un onkuļiem. Vispār “Biedrs bērns” bija mazliet garlaicīga grāmata, jo tā ir diezgan bērnišķīga un stipri sadzīviska. Tajā ir daudz sīku pārpratumu un ne visai smieklīgu ar valodu saistītu joku. Bet varbūt pie vainas tas, ka igauņu valoda ir tik sarežģīta, ka droši vien dikti grūti tulkojama. Piemēram, vārds radītāja man uzreiz saistās ar vecākiem, vēl varbūt ar kādu mākslinieci vai dievu, bet galīgi ne ar grūtnieci. Tāpat vārdu spēles latviski vairāk izklausās pēc mēdīšanās, lai gan igauniski tās varētu būt patiešām daiļskanīgas.

Biedrs bērns filma plakātsTomēr grāmata ir interesanta ar to, ka autore ļoti uzskatāmi parāda, kā bērna domāšanu ietekmē padomju propaganda. Šo tēmu, rakstot par savu skaisto soclaiku bērnību, autori bieži mēdz kautrīgi apiet. Īpaši tā propaganda, kas skan pa mazo, jauko radio Moskvič – skaistās dziesmas par diviem ērgļiem Staļinu un Ļeņinu, jaukie, līksmie dzejolīši, aizraujošie stāsti par bērniem varoņiem. No otras puses ir reālā pasaule ar vīriem mundieros, kas jebkurā brīdī var ielauzties un izpostīt Lēlo dzīvi. Pieaugušie, protams, ir skeptiski par jauno kārtību un krievu laikiem, bet viņi jau meitenei neko neskaidro un nestāsta, jo baidās, ka bērns var nejauši izpļāpāt to, ko nevajadzētu. Lēlo ir zinātkāra, apķērīga un ļoti muzikāla meitene, bet grūti  bērnam augt tik pretrunīgā, baiļu cauraustā un liekulīgā sabiedrībā.

Biedrs bērns bilde

Kadrs no igauņu filmas The Little Comrade no imdb.com vietnes

Jāpiezīmē, ka “Biedrs bērns un lielie cilvēki” ir triloģijas pirmā grāmata un būtu interesanti izlasīt arī turpinājumus. Grāmata šogad ir ekranizēta, un filma pēc tās motīviem ir viena no Igaunijas simtgades filmām līdzīgi kā Latvijā “Bille”.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Daniela Stīla „Viņa spožais starojums”

Daniela Stīla „Viņa spožais starojums. Nika Treinas dzīvesstāsts”, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice, Rīga: „Kontinents”, 1999 (Danielle Steel, His Bright Light, 1998)

Daniela Stīla ir pasaulē ļoti populāra amerikāņu rakstniece, kura ir paspējusi sarakstīt vairāk nekā simts romānu, kuru kopējā tirāža jau pārsniedz 800 miljonus eksemplāru. Neviens cits no šobrīd dzīvajiem rakstniekiem nav izdots tik daudz. Daniela Stīla ir arī neoficiālā bibliotēku karaliene, un jau trīsdesmit gadus viņa vienmēr ir bijusi lasītāju pieprasītāko autoru desmitniekā. Laikam jebkurā bibliotēkā viņas makten nolasītie romāni aizņem vismaz vienu plauktu. Daniela Stīla ir daudz tulkota arī latviešu valodā, bibliotēku katalogā saskaitīju vismaz četrdesmit sešus viņas romānus, kuri parasti neizceļas ar liekvārdību nosaukumos („Kāzas”, „Rēgs”, „Zibens”, „Zvaigzne”). Visvairāk viņas romāni pie mums tika izdoti deviņdesmito gadu beigās un pagājušās desmitgades sākumā. Pēdējais katalogā parādās 2008. gadā. Acīmredzot pēc tam mode uz lubenēm ir mainījusies un ir sākusies vampīru un tiem līdzīgu mošķu, kā arī Greja nokrāsu ēra un Stīlas grāmatas zaudējušas aktualitāti. Tomēr apzīmējums „Stīlas romāns” jau ir kļuvis gandrīz vai par sugas vārdu sieviešu auditorijai paredzētai pavieglai lubenei.

Viņa spožais starojumsNeskatoties uz autores lielo popularitāti un pieprasījumu pēc tās bibliotēkās, latviski rakstītajos grāmatu blogos Danielas Stīlas daiļrade ir pieminēta tikai retumis. Iespējams tāpēc, ka viņas darbi ir perfekti pēc vienas shēmas ceptu ražošanas romānu paraugi – sākotnēji varonei iet labi, pēc tam ļoti nelabi, beigās atkal labi. Ja izlasīsi vienu, tad zināsi kādi ir visi pārējie, bet kā redzam no viņas grāmatu tirāžām, tad daudziem lasītājiem sižeta paredzamība un laimīgas beigas traki patīk un viņiem ar to pilnīgi pietiek. Stīla ir ārkārtīgi ražīga autore. Savā autobiogrāfiskajā stāstā viņa piemin, ka rakstīt varot atļauties tikai nedaudz vakaros un nakts stundās, jo dienas viņa vienmēr veltot ģimenei. Autorei ir deviņi bērni, no kuriem divi ir adoptēti, un piecas izjukušas laulības, bet acīmredzot tas nav nekāds šķērslis, lai katru gadu nebūtu iespējams sacerēt trīs vai četrus romānus (vai vismaz ieviestu rakstošo nēģeru komandu, bet ej nu sazini, kā tur īsti ir, varbūt tos bestsellerus rakstīt nemaz nav tik grūti, vajag tikai ķerties klāt 🙂 ).

Jāatzīstas, ka Danielas Stīlas romānus līdz šim lasījusi nebiju. Lai labotu šo nepiedodamo nolaidību bibliotēkā paņēmu Danielas Stīlas autobiogrāfisko romānu „Viņa spožais starojums”. Tas ir stāsts par viņas vecāko dēlu Niku Treinu, kurš bija talantīgs mūziķis, taču slimoja ar maniakālo depresiju jeb bipolārajiem traucējumiem un deviņpadsmit gadu vecumā izdarīja pašnāvību.

Jā, šī ir ļoti bēdīga grāmata. Lai arī autore visu apraksta ar tādu izmisīgu optimismu, tomēr ir sajūta, ka daudz kas paliek nepateikts un patiesībā Nika un viņa tuvinieku dzīve ir bijusi ļoti smaga. Vairāki pašnāvības mēģinājumi, pilnīga nespēja kontrolēt savu rīcību viņu visu ikdienas dzīvi ir padarījusi par nepārtrauktu balansēšanu uz naža asmens. Slimība ir slimība un ir skaidrs, ka šajā gadījumā neviens nav vainīgs. Tomēr ir skumji lasīt, ka ir lietas, kuras ietekmēt nav neviena cilvēka spēkos. Nikam nepalīdzēja ne tuvinieku mīlestība, viņu neglāba ārstēšana, ne arī profesionāla vairāku cilvēku aprūpētāju komanda, kura vienmēr bija viņam līdzas esot nomodā un rūpējās par visu, ieskaitot to, lai tualetē norautu aiz viņa ūdeni (tas nav nekāds joks, tā ir šis slimības realitāte, bet, protams, pati mazākā no šo slimnieku problēmām). Lai cik daudzi cilvēki aprūpēja un mīlēja Niku, nevienam nebija iespējams pasargāt viņu no sevis paša. Tāpat nevienu neglābj viņa personības spožums, talants, harizmātiskums, intelekts vai seksuālā pievilcība. Notiekošā nolemtība ir ļoti nomācoša. Lai gan lietojot medikamentus, cilvēki ar bipolārajiem traucējumiem var dzīvot visnotaļ labu un pieņemamu dzīvi, lielākā bēda varētu būt sajūta, ka slimību nekad nebūs iespējams izārstēt un tās izraisīto ierobežojumu apzināšanās. Grāmatā ir minēta statistika, ka apmēram trešā daļa no maniakālas depresijas slimniekiem beidz dzīvi pašnāvībā, iespējams, ka tieši slimība šiem cilvēkiem neļauj pieņemt realitāti un ar to samierināties.

Citus Stīlas romānus es noteikti nelasīšu. Viņas rakstības stils ir samērā garlaicīgs, tāds ātri lasāms un gluds, bet pilnīgi bezpersonisks. Tomēr „Viņa spožais starojums” ir laba un aizkustinoša grāmata, kas ir rakstīta no sirds, un autorei ir bijusi ļoti svarīga kā piemiņa par viņas dēla īso un traģisko dzīvi. Tajā ir arī daudz praktiskas informācijas par bipolārajiem traucējumiem (pirmās pazīmes, problēmas ar diagnosticēšanu un ārstēšanu), kuri dzīvē ir sastopami biežāk nekā gribētos, un diemžēl neviens no mums nav pasargāts no mentālas dabas saslimšanām.