Tag Archives: bākas

Džefs Vandermērs “Sothern Reach” 2. un 3. daļa

Джефф Вандермеер Консолидация, (Jeff VanderMeer, Authority (Southern Reach #2),  2014)
Джефф Вандермеер Ассимиляция, (Jeff VanderMeer, Acceptance (Southern Reach #3),  2014)

Džefa Vandermēra triloģija ievilka mani X-zonā kā purvā. Nācās atmest visus citus lasīšanas plānus un doties līdzi viņa varoņiem līdz beigām. Turklāt šī ir no tām triloģijām, kuru vislabāk lasīt visu pēc kārtas, lai nenojuktu autora smalki savērptajā sižetā.
AuthorityTātad pirmajā grāmatā “Anihilācija” mēs kopā ar sociopātisko bioloģi klejojām pa X-zonu un pamazām iepazinām tās ievērojamākos objektus – bāku un apvērsto bāku – un citus jaukumus. Otrās daļas darbība risinās slepenā organizācijā “Sothern Reach”, kuras darbinieki jau trīsdesmit gadus nodarbojas ar X-zonas pētījumiem un ekspedīciju organizēšanu uz turieni. Tā nudien ir iestāde, kas ir iestagnējusi vēl vairāk nekā Latvijas Pasts. Pēc neskaitāmām ekspedīcijām un ilgiem neveiksmju gadiem viņi X-zonas izpratnei nav tikuši tuvāk, vienīgi tik, cik pati zona atļauj. “Southern Reach” ir atsūtīts jauns direktors ar segvārdu Kontrole, kurš līdz tam ir maz nojautis par organizācijas īstajām funkcijām, un lasītājiem ir iespēja kopā ar viņu mēģināt apjēgt, kas tur notiek. “Sothern Reach” darbinieki lielākoties ir visādi savdabji, kas ir apsēsti ar savām teorijām un mānijām. Pamazām atklājas dažādas interesantas lietas par ekspedīciju organizēšanu un patieso likteni. Un vēl ir arī Centrs, kuram ir savas intereses. Jāatzīst, ka otrā daļa ir autoram ir sanākusi pārāk izstiepta un vietām arī garlaicīga. Visas bezgalīgās intrigas tajā dīvainajā organizācijā, Kontroles atmiņas par viņa sūro spiega bērna bērnību – vietām visa tā bija par daudz, bet X-zonas par maz.
AcceptanceBet par laimi trešā daļa ir labs stāsta noslēgums. Tajā mēs atgriežamies X-zonā un stāstījums risinās no vairākiem skata punktiem, turklāt vienlaicīgi gan dažādos laikos pagātnē, gan tagadnē, gan iespējams, ka arī nākotnē. Atrodas pat vēl viena bāka, mjā. Jāpiezīmē, ka šajā triloģijā visi stāstītāji ir neuzticami, bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Par lasītājiem viņš vienkārši ņirgājas, raksta visu laiku tikai riņķī un apkārt, un nekādus izskaidrojumus notikušajam nesniedz.
Vispār šajā triloģijā ļoti daudz kas ir atstāts lasītāja iztēlei, kas nudien nav slikti (protams, ja vien lasītājam iztēle ir). Te nav nekādu skaidri saprotamu lineāru taisnvirziena stāstu, bet ir vairāki sižeti, kuriem ir tendence visu laiku lēnām buksēt un iet uz riņķi, turklāt visi ir savstarpēji saistīti un daļēji pārklājas laikā un telpā. Lasot ir visu laiku ir uzmanīgi jāseko līdzi notiekošajam, jo kāda itin maznozīmīga detaļa no otrās grāmatas var pēkšņi iznirt trešajā daļā un izrādīties zīmīga. Nē, nu uz dažiem jautājumiem autors mums trešajā daļā atbild, bet ne uz pašiem galvenajiem. Beigās visu nozīmīgo lietu ir tik daudz, ka sāk likties, ka patiesībā nozīmes nav vairs nekam un tik daudzi dialogi būtībā ir ne par ko. Bet tieši tādai jau ir jābūt kārtīgai New Weird grāmatai – jāsajauc lasītāja prāts un jāliek padomāt, kas tas tāds vispār bija, ko tikko izlasīji.
Kopumā “Southern Reach” triloģija arī ar visiem saviem trūkumiem man patiešām patika. Tā ir ļoti atmosfēriska, autoram ir labi izdevies parādīt to vientulības, nolemtības un bezcerības noskaņu, kurā dzīvo viņa varoņi, īpaši trešajā daļā, kad viss sliktākais jau ir noticis un nekas vairs nav glābjams. Triloģija no lasītāja prasa līdzi domāšanu un iztēli.  Tās galvenie tēli bija ļoti cilvēcīgi ar savām nepilnībām, vājībām un dīvainībām, bet X-zona bija iztēli rosinoša, un savus noslēpumus tā arī līdz galam neatklāja (ak, nabaga baltie trusīši).  Te bija bākas, un man pret tām ir sena kaislība (pat literārām). Zinošāks lasītājs var šajās grāmatās meklēt atsauces uz fantastikas klasiku, vai mēģināt atšifrēt daudzās alegorijas un simbolus, vai arī lasīt kā sevis izzināšanas ceļojumu pa zemapziņas dzīlēm.

Vērtējums – 2. daļa (Authority) 3,5 no 5 zvaigznēm
3. daļa (Acceptance)  – 4,5 no 5 zvaigznēm

Andris Cekuls „Latvijas bākas/ Lighthouses of Latvia”

Andris Cekuls „Latvijas bākas/ Lighthouses of Latvia”, mākslinieks Rauls Liepiņš, Rīga: A/s  Capital, 2010.

Latvijas bākasBākām piemīt īpaša pievilcība. Tās rāda ceļu uz mājām un brīdina no briesmām. Tāpēc izlasot Doronikes  bogā, ka ir tāda grāmata (vai pat divas) – „Latvijas bākas” uzreiz to paņēmu vietējā bibliotēkā (man gan sākumā tās vietā gribēja iedot „Latvijas bankas”, bet laikam jāpiestrādā pie latviešu valodas izrunas). „Latvijas bākas”, protams, ir tipisks kafijgaldiņa paveida izdevums lielā formātā, ar oficiāla paskata tumši zila auduma vākiem, kas rotāti ar spīdīgiem burtiem, krāsainu apvākojumu un daudzām fotogrāfijām. Teksta tajā ir pamaz un arī esošais ir ļoti sauss un tehnisks. Tā latviešu versijai paralēli ir arī angliskais tulkojums, tātad grāmatu var izmantot arī kā suvenīru. Un no tās var uzzināt šo to interesantu par Latvijas bākām.

Izrādījās, ka mūsdienu navigācijas terminoloģijā par bākām dēvē tikai tādas ierīces, kuru gaismas signālu skaidrā laikā var redzēt vismaz 10 jūras jūdzes (18.25 km) tālu, ja novērotāja acu augstums ir 5 metri virs jūras līmeņa (vārdu sakot, bākas nav domātas peldētājiem, bet tiem, kas arī atrodoties jūrā var uz kaut kā pakāpties). Savukārt mazākus gaismas devējus, kas ir saredzami no tuvāka attāluma nekā tās desmit jūras jūdzes, sauc par ugunszīmēm. Piemēram, tas objekts, kas atrodas Liepājas ostā ir bāka, bet Ventspilī molu galos uzstellētās ir ugunszīmes. Vēl kādreiz ir bijusi tāda padarīšana kā ugunskuģi, kas noenkuroti bīstamās vietās, lai ar gaismas signāliem brīdinātu jūras braucējus.

Mērsraga bākaDiemžēl mūsdienās bākas pamazām zaudē savu nozīmi, jo kuģi jūrā tagad orientējas izmantojot modernākas tehnoloģijas. Tā nu bākas lēnām pārvēršas par vēsturisku palieku, tās tiek slēgtas, dažreiz pārvērstas par muzejiem vai pat par vasarnīcām, vai vispār pamestas sabrukšanai.

Pirms dažiem gadiem Latvijas Pasts ir izdevis Latvijas bākām veltītu pastmarku sēriju. Ir arī visādi Latvijas bākām veltīti interneta projekti. Neapšaubāmi skaistākās un senākās Latvijas bākas atrodas Kurzemes piekrastē – Liepājas, Akmeņraga, Užavas, Ovišu, Slīteres, Kolkas un Miķeļbāka.

Tur, protams, ir atrodama arī mana mīļākā bāka, pie kuras var izjust tādu iekšējo līdzsvaru un mieru, kāds ir atrodams tikai vietās, kur realitāte robežojas ar bezgalību. Saprotiet, ka bākas parasti ir būvētas īpašās vietās – dažās no tām ugunszīmes ir bijušas jau ļoti sen. Tā Slīteres bāka ir uzcelta bijušajā svētvietā, bet Ķurmraga bāku 20. gados bija iecienījuši lētā igauņu spirta nelegālie transportētāji, tāpēc tā ir bijusi iesaukta par kontrabandistu bāku. Liepājas bāka ir uzbūvēta izmantojot vecu kuģa korpusu, Ovišu bāku uzsāka celt vēl pirms Napoleons iebruka Krievijā, bet Kolkas bāka atrodas uz mākslīgas salas, kuru uzbūvēja no pusmiljona tonnu akmeņu, kurus ziemās pa ledu veda no Sāmsalas.

Akmeņraga bākaBāku vēsture ir tādi pati kā Latvijas vēsture – dažas ir izturējušas visus karus, dažas sagrautas un atjaunotas, dažas modernizētās, bet dažas pamestas pavisam.

Grāmatā ir daudz glītu bāku fotogrāfiju visdažādākajos rakursos un apgaismojumos – cik nu radošs ir gadījies konkrētais fotogrāfs. To visu patīkami papildina arhīvu materiāli, vecas melnbaltas bildes ar ūsainiem, pašapzinīgiem bāku uzraugiem un visādām drupām, bāku tehniskie plāni un izgriezumi no vecām avīzēm. Vispār tos avīžu materiālus derēja kaut kur lappušu maliņās nopublicēt pilnībā, jo tiem tekstiem piemīt krietni vairāk dzīvīguma nekā bāku tehniskajiem parametriem. Tā 1937. gada 3. aprīlī „Kurzemes Vārdā” par Ovišu ugunskuģi „Laima” ir rakstīts.

Pastāvīgā dzīve vientulībā uz jūras padara jūrniekus nervozus. Pirms 2 gadiem ugunskuģa kapteinis Kārlis Štefenbergs galīgā melancholijā uz kuģa pakārās. Nelaimīgo atrada kuģa komanda. S. Bija nokalpojis uz kuģa 7 gadus.

Tomēr es tā arī neuzzināju dažas interesantas nianses stāstam par to, kā tehniskas ķibeles dēļ jūrā nomaldījušies Kolkas bākas darbinieki bija spiesti sadedzināt savu apakšveļu. Bet bija daži ļoti optimistiskā stilā rakstīti trīsdesmito gadu žurnālistikas paraugi.

Kolkas rags savā ziņā ir ekstrēmists. Pirmkārt – Kurzemes pussalas augstākais ziemeļu punkts; otrkārt – mūsu ģeogrāfiskajos apstākļos visīpatnējākais „rags” ar lieliskiem un jūrniekiem bīstamiem rifiem.

Vispār jau bākas ne tikai rāda ceļu kuģiem, bet dažreiz iedvesmo arī literātus. Virdžinijas Vulfas „Uz bāku”, Kolma Toibīna „Blekvoteras bāka”, Albēra Sančesa Piņola „Aukstā āda” un Erika Fosnesa Hansena „Vēstījumi par sargāšanu” ir pirmie romāni, kas nāk prātā, kuros darbība ir vairāk vai mazāk saistīta ar bākām. Tomēr nevarēju atcerēties nevienu ar bākām saistītu latviešu autora romānu. Tas ir mazliet dīvaini, jo tik mazā zemē kā mūsējā ir tik liels bāku blīvums, ka gandrīz vai katram aktīvajam rakstniekam iznāk pa veselai bākai, bet acīmredzot tā nevienam nav bijusi saistoša tēma. Arī grāmatā nav nekas minēts par bāku eksistenci latviešu literatūrā.