Inga Ābele “Balta kleita”, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2020.
Pēdējā laikā stāsti ir populārākais žanrs latviešu literatūrā, pārspējot pat pēc pasūtījuma rakstītus romānus. Dažādu autoru stāstu krājumi iznāk viens aiz otra, bet lielākoties ir vienveidīgi, un reti kurš paliek atmiņā kā kaut kas atšķirīgs. Šajā ziņā arī Ingas Ābeles “Baltā kleita” nebija izņēmums. Grāmata ir maza un plāna, un izvēlētais burtu lielums tekstam vizuāli liek izskatīties bērnišķīgam, tomēr, pateicoties abiem šiem faktoriem, krājumiņu var izlasīt ļoti ātri. Vāku rotā glīts, stilīgs šķīvītis ar divām garlaikotām sievietēm un tikpat garlaikotu baltu sunīti.
Uzreiz gribu teikt, ka Inga Ābele raksta ļoti labi, un “Baltās kleitas” teksti ir brīnišķīgi un skaisti. Simboliskās baltās kleitas un ķirša metafora, kas vijas cauri grāmatai, ir izvēlēta veiksmīgi un stāstiem piestāv. Tomēr tagad labu brīdi sēžu un domāju, kāpēc nekas no lasītā emocionāli neuzrunāja un nelikās saistoši. Krājumā ir iekļauti deviņi stāsti, katrs no tiem ir nosaukts kādas varones vārdā – Adele, Aiga, Alise, Donna, Linda, Malda, Margarēta, Sandra, Klinta. Un, lūk, visas šīs sievietes pēc grāmatas izlasīšanas šķiet pilnīgi vienādas, bez savas sejas un individualitātes. Pie labākās gribas nevaru atcerēties, ar ko Aiga atšķīrās no Alises, vai Alise no Donnas un Lindas. Visas viņas ir ar noslieci uz eksaltētām izpausmēm un mīl pašrocīgi veidot bezjēdzīgas drāmas, lai varētu klusi, bet cēli ciest, jo, iespējams, citos veidos nespēj izjust dziļas un patiesas emocijas. Nepārprotiet, stāsti nav drūmi, tie vienkārši ir saturiski garlaicīgi, diezgan fragmentāri un šausmīgi ātri aizmirstas, tādējādi izraisot apceri par pāragras vecuma demences iespējamību un tās nejaukajām izpausmēm.
Kopumā jau Ingas Ābeles grāmata “Balta kleita” ir uzrakstīta meistarīgi, un ieteicama lasītājiem, kuriem ir svarīgs teksta skaistums, metaforiskums un tamlīdzīgas būšanas.
Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 