Tag Archives: baznīcas aizliegtās grāmatas

Nikos Kazantzakis “Kristus pēdējais kārdinājums”

Nikos Kazantzakis “Kristus pēdējais kārdinājums”, teksts latviešu valodā Pēteris Bolšaitis, Rīga: SIA Vesta-LK, 2016, (Νίκος Καζαντζάκης, «Ο Τελευταίος Πειρασμός», 1955)

Ar lasīšanu man pēdējā laikā ir veicies labi, bet ar rakstīšanu tomēr ne visai, kas arī varbūt ir labi. Tātad, kā gadījās, ka būdama bez jebkādām reliģiskām nosliecēm, tomēr izlasīju tik apjomīgu reliģiska satura grāmatu kā „Kristus pēdējais kārdinājums”. Man ir nelielas aizdomas, ka pie tā ir vainīga vilcienu satiksme, kuras neticamā ietekme uz izlasīto grāmatu apjomu diez vai ir pietiekami novērtēta (domāju, ka britu zinātniekiem derētu papētīt šo jautājumu). Pricipā iesēžoties vilcienā un aizbraucot, teiksim, līdz Liepājai var mierīgi izlasīt vienu nelielu grāmatu. Ja līdzi ir e-lasītājs, tad vispār nav problēmu un mierīgi varētu braukt arī tālāk, ja vien Liepājā neizbeigtos dzelzceļa sliedes. Reiz pa ceļam uz staciju iegāju bibliotēkā un paņēmu veselas trīs grāmatas (jāatzīstas, ka nelielas, bet taču trīs) un, bāc, kamēr aizbraucu līdz Liepājai, visas izlasīju, nu kaut kāds trakums ar to lasīšanu vilcienā. Tā nu nācās tur iet uz bibliotēku un no jaunumiem paņemt biezāko grāmatu ar tādu aprēķinu, lai pietiktu lasīšanai braucienā turp un atpakaļ.

Kristus pēdējais kārdinājumsBiezākā grāmata izrādījās Nikosa Kazantzakisa „Kristus pēdējais kārdinājums.” Tāds patiesi pamatīgs sējums, drukāts uz ļoti kvalitatīva papīra, iesiets audekla vākos, turklāt tai ir gan šķirlente, gan vēl arī ļoti smalks papīra apvāks (stilizēts kā čūskāda). Grāmatā ir pat krāsainas ilustrācijas (piemīlīgas 19. gadsimta litogrāfijas un oforti ar romānā aprakstīto vietu skatiem no tulkotāja personīgās kolekcijas), kas nudien pēdējā laikā izdotajos romānos nav manītas īpaši bieži.

Romānam ir veseli trīs priekšvārdi. Pirmajā, kuru sarakstījusi autora mazmeita Niki Stavrou ir īsi izklāstīta autora biogrāfija. Nikos Kazantzakis (citos avotos viņu latvisko arī kā Niku Kazandzaki un man nav ne jausmas, kurš variants varētu būt pareizāks) ir dzimis Krētā (1883), studējis jurisprudenci Atēnās un filozofiju Parīzē. Daudz ceļojis un ļoti daudz arī rakstījis romānus un visādus citus tekstus. Viņš ilgu laiku ir bijis pārliecināts komunists un acīmredzot dikti mīlējis ar saviem darbiem kaitināt grieķu pareizticīgo baznīcu.

Tālāk seko tulkotāja ievads, kurā Pēteris Bolšaitis izklāsta kā nonācis līdz romāna tulkošanai. Ir bijusi tikai viena neliela problēma – viņš nepārvalda grieķu valodu, un Latvijā vispār ir ļoti maz cilvēku, kuri to prot, un grieķu tulkojumu mums ir ļoti maz, tāpēc romāns ir, hmm, vienkārši pārstāstīts no vācu, spāņu un angļu valodām – jā, visām trīs. Tomēr, lai nebūtu pārpratumu un neatbilstību oriģinālam, romāna latviešu tekstu beigās ir pārskatījis vienīgais atrastais grieķu valodas pratējs (Dens Dimiņš, protams). Jāpiebilst, ka Kazantzakis romānā ir plaši lietojis Krētas laucinieku izteicienus, pārsvarā izmantojot grieķu valodas demotisko (tautas valodas jeb dialekta) leksiku. Tāpēc romāna latviskotājs uzskata, ka latviešu valoda ir tuvāka un atbilstošāka Krētas zemnieku valodai nekā rietumu valodas.

Romāna ideja patiesībā ir simpātiska. Autors apraksta Kristu kā vienkāršu cilvēku, kurš patiešām reāli ir piedzimis Nācaretē galdnieka ģimenē un pelna iztiku gatavojot romiešiem krustus, kuros sist ebreju pretestības kustības dalībniekus. Viņam ir tēvocis rabīns un visu laiku dēlu zāģējoša māte (par to, ka nejēdz apprecēties). Marija Magdalēna romānā ir Jēzus bērnības draudzene, kura viņa atraidījuma dēļ ir noklīdusi no taisnā ceļa. Jūda ir karstgalvīgs dumpinieks, kurš cīnās pret romiešu okupāciju, un problēmas risina traucējošajām personām nogriežot galvas. Vārdu sakot, tipisks Tuvo Austrumu terorists. Tad vienā brīdi pār Jēzu nāk apskaidrība un viņš saprot, ka ir jāpamet sava dzimtā māja un jādodas Dieva meklējumos. Viņš savāc sev mācekļus, satiek Jāni Kristītāju, klīst pa tuksnesi un pieredz vīzijas, ciemojas pie Martas un Marijas, debatē ar Pilātu un beigās tiek sists krustā. Savukārt Kristus dievišķā izcelsme un viņam piedēvētie brīnumi ir plikas fantāzijas, kuras ir sacerējis Matejs, kas acīmredzot ir sapīpējies kaut ko nelāgu, jo regulāri dzird balsis, kuras viņam iestāsta, ka šitādas blēņas vajag sarakstīt tāpēc, lai Kristus vēstij būtu pēc iespējas lielāka publicitāte.

Romāns ir stāsts par Kristus dzīvi, kā nepārtrauktu cīņu ar sevi, lai beigās saplūstu ar Dievu. Autors ir pārliecināts duālists, un galvenā cīņa noris starp miesu un garu. Miesa jau it kā ir vājākā un nīkulīgākā cilvēka daļa, bet kaut kā lielākoties tai izdodas vinnēt garu un novest cilvēkus pazušanā. Romānā Kristum šī cīņa nebeidzas pat pie krusta. Tur viņu gaida vēl viena kārdināšana, ierodas Nelabais (melnādaina jaunekļa paskatā) un piedāvā pārgulēt ar Mariju Magdalēnu un pēc tam pievērsties sadzīvē noderīgu koka priekšmetu izgatavošanai, kā arī nodoties rāmai un piepildītai ģimenes dzīvei, apprecot Martu un Mariju.  Bet nu pēdējā brīdī Jēzus atjēdzas pie krusta un saprot, ka viss ir kārtībā – viņš mirs piepildot Dieva uzticēto uzdevumu. Tas nudien nav maiteklis, jo visu šo stāstu autors (droši vien baidoties, ka daudzi lasītāji līdz romāna beigām nemaz netiks) izklāsta jau grāmatas priekšvārdā. Galu galā ir taču arī Mārtina Skorsēzes pēc šī romāna veidotā  filma, kas ir patiešām laba (sarp citu, Pilāts tajā ir pats Deivids Bovijs).

Lai arī romāna idejai nebija ne vainas, tomēr uzrakstīts tas ir ļoti patētiskā stilā, kurš man nekad nav paticis. Turklāt Kristus kārdināšana ar parastu ģimenes dzīvi šķita ne visai pārliecinoša, jo jau romāna sākumā ir skaidrs, ka viņam tāda galīgi neinteresē. Kārdinājumam nudien derēja būt daudz izsmalcinātākam un viltīgākam, lai tam vispār varētu noticēt. Tomēr grieķu literatūru latviski izdod reti, tāpēc bija interesanti iepazīties ar šo pasaulslaveno un pretrunīgi novērtēto darbu.