Tag Archives: bērnu literatūra

Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”

Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”, no zviedru val. tulkojusi Mudīte Treimane, Zvaigzne ABC, 2020. (Tove Jansson, Sent i November, 1970)

Kad gan vēl lasīt grāmatu “Vēlu novembrĪ”, ja ne brīdī, kad baltā ziema vēl nav sākusies, bet krāsainais rudens jau ir beidzies, un apkārt viss ir pelēks, tumšs un dubļains. Tāpēc diezgan spontāni pārlasīju pēdējo no Tūves Jānsones trollīšu Muminu sērijas grāmatām. Patiesībā sērijas galvenie personāži Mumini tajā nemaz neparādās, jo ir aizceļojuši, savā mājā atstājot tikai kādu noslēpumainu podiņu krāsnī dzīvojošu senci.

Arī Muminielejā ir sācies pelēks, drūms rudens, bet tur dažādu iemeslu dēļ salasās diezgan raiba kompānija ar maziem nīgriem zvēriņiem. Atgriežas vientuļnieks Susuriņš pēc savām pazaudētajām mūzikas taktīm. Ierodas jokainā Svilpaste, kura no kaut kā ļoti baidās, bet visticamāk jau pati no sevis. Atnāk Murmulis, kurš grib būt jauks un labs, un visiem patikt, bet šo ideju realizē visnejēdzīgākajā veidā – pēc savas saprašanas kārtojot citu lietas, jo Nav jau daudz tādu, kas zina, kā viņiem jādzīvo, un kas vieni paši prot tikt galā. Uz šejieni dodas arī mazais cirslītis Tofts, kurš savā prātā ir iztēlojies ideālo Muminieleju ar ideālo Muminu māmiņu, un sapņo, cik labi būtu, ja par viņu kāds rūpētos.  Vēl te ierodas pašapzinīgā un egoistiskā Bumbulīte, kura neizceļas ar pārlieku jūtelību, un mūžsenais Ņurdzeklis.

Šo vientuļo dzīvnieciņu kompānija apdzīvo Muminu māju, burkšķ viens uz otru un kašķējas savā starpā. Tā kā Muminu šeit nav, dažreiz zvēriņi mēģina aizpildīt viņu prombūtnes radīto tukšumu, kādam mēģinot iejusties Muminu ģimenes locekļu lomās, bet ne visai veiksmīgi. Galu galā viņiem nākas pašiem risināt savas problēmas bet ir tik grūti būt tādam, kāds esi patiesībā, jo tāds jau tu lielākoties nevienam nepatīc, un šajā atklātībā ir kaut kas apkaunojošs. Un, jā, atklājas, ka aiz Muminu mājas atrodas neglītais mežs, uz kuru pastaigāties trollīši dodas, kad jūtas dusmīgi, bēdīgi, nesaprasti vai vienkārši noguruši viens no otra, jo arī viņiem brīžiem gadās tā sajusties. Bet cirslītis atrod kādu dīvainu biezu foliantu, kurā izlasa par numulītiem, savdabīgu Protozoju grupas pasugu, kura mitinās jūras dzelmē, un viņa iztēlē šis radījums sāk dzīvot un augt aizvien lielāks, līdz tiek pat pie zobiem.

“Vēlu novembrī” ir brīnišķīga, melanholiska un eksistenciāla grāmata. Ļoti vienkārša un tajā pašā laikā negaidīti dziļdomīga un simboliska. Rudens patiešām ir mazā nāve, miera un pārdomu laiks. Tomēr grūti to uztvert kā bērnu literatūru, lai gan droši vien kaut kur ir tādi nostalģijas un esības skumju pārņemti bērni, kam tā varētu patikt. Varu godīgi atzīties, ka bērnībā man Tuves Jansones grāmatas lāgā negāja pie sirds, un to burvību atklāju, tikai paaugoties un pieņemoties prātā. Tā kā šī ir trollīšu Muminu cikla pēdējā grāmata (turklāt bez Muminiem), ar to nevajadzētu sākt iepazīšanos ar Tūves Jānsones daiļradi, bet tie, kas būs lasījuši pārējās sērijas grāmatas, jau zinās, ko no tās var sagaidīt. Dažreiz vienīgi ir žēl, ka mēs nevaram pārlaist ziemu dziļā, rāmā miegā kā grāmatas varoņi, un atmosties, kad tkal būs pavasaris.

Beidzot viņš zināja, ko darīs, – tas bija pavisam vienkārši! Viņš izlaidīs visu ziemu un, sperot vienu vienīgu garu soli, ielēks aprīlī! Nebija par ko raizēties, absolūti nekā! Atliek tikai iztaisīt patīkamu guļambedrīti un ļaut, lai pasaule iet savu gaitu. Un, kad viņš pamodīsies, viss būs tā kā tam jābūt.

Rudens mierīgā gaita uz ziemu nav nekāds sliktais laiks. Tas ir laiks, kad uzglabāt, nodrošināt un uzkrāt pēc iespējas lielākus krājumus. Ir jauki sev piederošo savākt cik vien iespējams tuvu – savākt savu siltumu un savas domas un pašā dziļumā izrakt drošu alu: drošības kodolu, kur tu aizsargā to, kas ir svarīgs, dārgs un pieder vienīgi tev. Pēc tam uz nebēdu var nākt aukstums, vētras un tumsa. Tie taustīsies gar sienām un meklēs ieeju, bet to atrast nebūs iespējams, – viss būs noslēgts, un tur iekšā savā siltumā un vientulībā sēdēs un smiesies tas, kurš būs bijis tālredzīgs.

Ir tādi, kas paliek mājās, un tādi, kas dodas prom, – tā tas aizvien ir bijis. Ikviens var pats izvēlēties, bet viņam ir jāizvēlas, kamēr vēl ir laiks, un nekad nedrīkst padoties.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm

Jurga Vile, Line Itagaki “Sibīrijas haiku”

Jurga Vile (teksts), Line Itagaki (ilustrācijas) “Sibīrijas haiku”, no lietuviešu val. tulkojusi Dace Meiere, izdevniecība “Liels un mazs”, Rīga: 2020. (Jurga Vile, Lina Itagaki, Sibirio haiku, 2017)

Novembrī vēl mazliet par Baltijas burbuļa literatūru. Jurgas Viles un Lines Itagaki grafiskais stāsts (tā laikam oficiāli sauc komiksus) “Sibīrijas haiku” ir viena no savdabīgākajām pēdējā laikā izdotajām bērnu grāmatām. Vēlme izstāstīt savas ģimenes pieredzēto izsūtījumā uz Sibīriju autorei esot bijusi jau sen. Sākotnēji viņa par to gribējusi veidot filmu, bet gala rezultātā ir tapis komikss. Tā ir bijusi veiksmīga ideja, jo grafiskā forma autorei ir devusi lielāku izteiksmes brīvību. Jāpiebilst, ka “Sibīrijas haiku” sižets neatšķiras no līdzīgiem stāstiem par deportācijām un nepastāsta neko jaunu; pat mazāk nekā bērnībā dzirdēts no radiniekiem, un patiesībā tas ir arī diezgan vienpusīgs un plakans, tomēr Jurga Vile, sapludinot realitāti ar fantāzijām un papildinot ar mākslinieces zīmējumiem, stāstu ir padarījusi maģiskāku un teiksmaināku.

“Sibīrijas haiku” ir rakstīta no bērna skata punkta. Mazais Aļģis Bite ar māsu Daļu 1946. gadā bāreņu vilcienā atgriežas no Sibīrijas, atceras jauko dzīvi Radziņu ciemā, traģisko izsūtījumu un tālumā piedzīvoto, un atceļā viņus pavada mirušo dvēselītes kā viegls vējiņš. Jā, Sibīrijā neaug āboli, un arī bitēm vajag īpašu pieeju, lai tās šeit izdzīvotu. Apkārt valda bads, aukstums un beztiesība, bet cilvēki ir cilvēki, arī izsūtījumā viņi cenšas atrast prieku ikdienišķās lietās, izveido kori “Āboli”, iemīlas, apprecas un rada bērnus. Tomēr, neskatoties uz bērnišķīgumu, lakoniskumu un vizuālo stilīgumu, grāmata ir ļoti skumja un traģiska.

Kopumā “Sibīrijas haiku” man patika, autorei ir savs redzējums uz vienu no smagākajām traumām, kuru pārdzīvoja Baltijas tautas padomju okupācijas laikā. Pati autore to nav pieredzējusi, tāpēc viņai noteikti ir vieglāk šo stāstu izstāstīt, ieviešot tajā maģiskā reālisma elementus un padarot to nedaudz anahronisku. Pamazām attālinoties laikā no traģiskajiem notikumiem un zaudējumiem, mūsu uztvere mainās, šie notikumu sabiedrības apziņā mīkstinās, un tas pieder pie traumu sadziedēšanas procesa. Tomēr dažas lasītāju atsauksmes, kurās “Sibīrijas haiku” tika aprakstīta kā grāmata, kuru beidzot var normāli lasīt par Sibīriju, lika padomāt, ka kaut kas ar dažu cilvēku uztveri nav gluži labi. Ja, lai lasītu par izsūtījumā pārdzīvotajām sāpēm un zaudējumiem, tām ir jābūt skaisti noformētām un daiļi apcakinātām, nevis aprakstītām, kādas tās patiesībā bija – smagas, nogurdinošas, vienmuļas un neērtas, tad šie lasītāji savā egoismā ir zaudējuši spēju just līdzi patiesām ciešanām. Nu, bet pašreizējā pandēmija jau arī cilvēkos atklāj tieši to pašu.  “Sibīrijas haiku” ir laba grāmata, kas par deportācijām un zaudējumiem stāsta mazliet bērnišķīgi, bet iejūtīgi un vizuāli izteiksmīgi. Un komikss ir tikai viens no veidiem, kā izstāstīt šo stāstu. Ļoti jauks veids, bet ne labāks vai sliktāks par citiem.

Vērtējums 4 no 5 zvaizgznēm.

Andruss Kivirehks “Oskars un lietas”

Andruss Kivirehks “Oskars un lietas”, no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga, izdevniecība “Liels un mazs”, Rīga: 2018. (Andruss Kivirähk, Oskar ja asjad, 2015)

Šomēnes grāmatu klubā lasām Baltijas burbuļa literatūru, un tas bija labs iemesls ķerties pie Andrusa Kivirekha grāmatas “Oskars un lietas”. Patiesībā tā ir bērnu grāmata, bet, nu un? Arī pieaugušajiem der izlasīt pa kādai bērnu grāmatai, tas mums nāk tikai par labu. Turklāt Kivirehks noteikti ir viens no labākajiem igauņu rakstniekiem. Viņa pieaugušajiem rakstītie darbi “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” un “Skaistais dzīvnieks” ir patiesi lieliskas grāmatas.

“Oskars un lietas” ir stāsts par zēnu, kura mamma ir uz diviem mēnešiem aizbraukusi uz Ameriku mācīties, tāpēc tēvs viņu ir laimīgi aizvedis un atstājis pie vecmāmiņas, jo vasarā lauki ir bērnam pati īstākā vieta, kā gan citādi? Oskaram pašam tomēr tā nešķiet, un trakākais – viņš ir aizmirsis mājās savu mobilo telefonu, ar kuru spēlēties. Izskatās, ka zēnu gaida divi vissliktākie mēneši viņa mūžā. Tad Oskars aiz garlaicības pārkrāso šķūnīti atrastu koka kluci par mobilo telefonu un, oho!, izrādās, ka pa šo ierīci var pazvanīt lietām un Oskara pasaule pilnībā izmainās. Par ko gan bērns varētu sarunāties ar vecu gludekli vai piena kannu? Bet Kivirehkam ir kaut kāds brīnumains talants aprakstīt pasauli vienlaikus tik asprātīgi, smieklīgi un emocionāli aizkustinoši, ka visparastākās sadzīves lietas mums atklājas pavisam neparastos veidos. Cukurdozītei un krējuma trauciņam ir sens mīlas romāns, skapī naktī palagi rīko kautiņus, bet mētelis dzer asinis, atkritumu spainis sacer dzejoļus un krēsls jau ilgi ir vēlējies apceļot pasauli. Lietu pasaule Oskaram dod iespēju izpausties visdažādākajos veidos – būt izpalīdzīgam un atjautīgam, izjust varu pār priekšmetiem un izjust empātiju pret visai negaidītām lietām, samīlēties neaizsniedzamajā sarkanajā baloniņā un galu galā labāk saprast cilvēkus līdzas.

“Oskars un lietas” ir brīnišķīga grāmata. It kā jau nekas tur nenotiek, vienkārši bērns komunicē ar sadzīves priekšmetiem un mēbelēm (man arī dažreiz gadās veltīt kādu izjustu vārdu skapim vai gludeklim). Kas tur var būt interesants? Bērniem šī grāmata varbūt nav tik saistoša, bet manī tā noteikti atmodināja visdažādākās bērnības atmiņas – piemēram, par traki negaršīgajiem ēdieniem, kurus bija iecienījuši pieaugušie. Izrādās, ka arī igauņu vecmāmiņas mīl cept tās dikti briesmīgās kotletes ar pretīgajiem sīpolu gabaliem. Un, jā pieaugušie mēdza uzspiest socializāciju ar bērniem, ar kuriem vienkārši nav intereses iepazīties. Un tās pārpasaulīgās pirmo zaudējumu skumjas, kādas tik spēcīgi laikam var izjust vienīgi bērnībā, jo pēc tam jau to zaudējumu ir tik daudz, ka nu vienkārši nākas pie tiem pierast. “Oskars un lietas” ir ļoti labs stāsts par radošumu un pasaules radīšanu no tā, kas mums ir pieejams. Iesaku visiem ar iztēli apveltītajiem intravertajiem bērniem, kuri slepeni mīt pieaugušajos.

Vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Asmo un Līva.

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”, ilustrējis Jāns Rēmuss, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: liels un mazs, 2019 (Kätlin Kaldmaa, Halb tüdruk on jumala hea olla, 2016)

Ketlina Kaldmā ir igauņu rakstniece un dzejniece, un viņas sarakstītā bērnu grāmata “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” šogad iznākusi arī latviešu valodā. Tā ir maza, plāna un mīlīga grāmatiņa, kura mani aizveda atpakaļ laikā, kuru ne vienmēr gribas atcerēties. Tātad atkal ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums, nemīlīga un pelēka pasaule, lauki, smagi, sliktas kvalitātes gumijas zābaki un šaušalīgi nesmukas frizūras (jāstaigā vai nu kā pūdelim vai ar mūžīgo sasonu uz galvas, jo neko citu frizieres nogriezt nemācēja). Bērniem ir ļoti daudz brīvības, bet ne pārāk daudz iespēju to aizraujoši realizēt.
Grāmatas galvenā varone ir 11 gadus veca meitene Lī. Viņai ir maziņš brālītis Saska ar divām nelāgām apsēstībām (ūdeņiem un aukstajiem ieročiem), kuras brīžiem tīri labi noder sižeta virzīšanai, un neticama stipra jaunākā māsa Lota. Dažreiz šai kompānijai pievienojas arī kaimiņu bērni. Blēņas, kuras viņi sastrādā ir visnotaļ reālas, dabiskas un diezgan dumjas. Nu tur apmētā kaimiņu sienu ar vecām olām un tamlīdzīgi izdarās. Savā ziņā man tas šķita viens no grāmatas plusiem, jo bērnībā rakstnieku izfantazētie, ļoti gaumīgie un asprātīgie nedarbi mani brīžiem dzina kompleksos, jo manā dzīvē nekad tādi negadījās. Nē, Kaldamā grāmatiņā darbojas ļoti ticami un reāli bērni. Viņi nepalīdz nevienam vecam cilvēkam, nerisina nekādas aizraujošas detektīvintrigas un pat nepiedalās nekādās valstiski nozīmīgās pionieru pulciņu makulatūras vākšanas sacensībās. Viņi vienkārši dzīvo pavisam parastu lauku bērnu ikdienas dzīvi. Lasot gaidīju, kad tad Lī paliks par grāmatas virsrakstā pieminēto slikto meiteni. Maiteklis – tā arī nesagaidīju. Lī nepavisam nav slikta meitene. Viņas nedarbi nav ļauni, bet lielākoties tikai dumji. Tādi, kādus mēs bērnībā sadarījām, kad īsti nebija, ko darīt. Patiesībā grāmata jau sākas ar ļoti vaļsirdīgu Lī atzīšanos – Bērnībā es biju liela muļķe. Bet patiešām. Es jums izstāstīšu apkaunojošu stāstu par to, kāds muļķis var būt viens cilvēks. (Tomēr jāatzīstas, ka tagad zinu, ka vecums arī diemžēl nenāk komplektā ar baigo viedumu.) Bet, kurš gan gribētu lasīt grāmatu ar nosaukumu “Būt dumjai meitenei ir dievīgi”, tāpēc labāk lai viss paliek, kā ir.
Grāmata ir īsiņa, un, to aizverot, ir sajūta, ka beigās sasteigta un līdz galam nenobeigta. Labi, Lī paliek 12 gadi, bet tas arī viss. Iespējams, ka plānots arī turpinājums un vēl kādas piecas daļas, kā tas tagad ir pieņemts, un galu galā Lī patiešām paliek ļoti slikta meitene. Nu, tā pa īstam slikta, saprotiet. Bet tā laikam vairs nebūs bērnu grāmata.
Pie grāmatas plusiem noteikti ir jāpiemin ļoti reālās Jāna Rēmusa ilustrācijas, kurās ir atdzīvināti daži bērnības murgi, kā jau pieminētais sasons, baisās Tjumeņas medicīniskā aprīkojuma rūpnīcā ražotās adatas un daudzreiz lietojamās stikla šļirces. Bildēs ir redzamas arī dažas piemirstas sadzīves lietiņas, kā pulveris BioEst un veļasmašīna Rīga ar visiem gumijas ruļļiem, kā pienākas. Ar labu vārdu gribu pieminēt arī to, ka grāmata ir drukāta uz FSC MIX papīra.
Ketlinas Kaldamā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” ir maza, jauka un nepretencioza grāmatiņa, kura pieļauju, ka labāk tomēr patiks nostalģiski noskaņotiem vecākiem nekā bērniem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Māris Rungulis, Kristians Brekte “Trīs Nāves Mārtiņdienā”

Māris Rungulis, Kristians Brekte (mākslinieks) “Trīs Nāves Mārtiņdienā. Pārupes spoku stāstu 2. grāmata”, izdevniecība “liels un mazs”, Rīga: 2018

Spoku stāsti ir šausmīgi sarežģīts žanrs, jo tiem vispiemērotākā forma ir mutvārdu pārstāsti klusinātā balsī sveču gaismā vētrainā naktī kādā ļoti, ļoti nomaļā vietā. Ja vēl stāstītājs ir ar talantu improvizēt un stāstā iepīt atsauces uz apkārt notiekošām reālām lietām, tad viņš savu auditoriju ātri novedīs līdz mērenai panikai ar histērijas elementiem. Un, ja vēl nejauši nodzisīs gaisma… Uh! Vārdu sakot, šausmu stāstos daudz labāk nostrādā skaidri nepateiktais un neatklātais, jo tas ierosina klausītāju fantāziju, un vislabāk nobiedēt mēs katrs sevi mākam pats.

“Trīs Nāves Mārtiņdienā”, kas izrādījās turpinājums 2016. gadā iznākušajai “Pastaigai mirušo pilsētā”, es paņēmu bibliotēkā ar domu piedāvāt palasīt bērniem, tomēr ātri vien sapratu, ka pusaudžiem tā būs daudz par garlaicīgu, bet vecuma grupai līdz 10 gadiem grāmata varētu derēt tīri labi. Lai arī “Trīs Nāves Mārtiņdienā” formāli skaitās turpinājums, to var droši lasīt arī nepārzinot pirmās daļas saturu. Grāmatas sižets ir gaužām vienkāršs. Pārupes skolā kādu dienu parādās afiša, ka 10. novembrī skolas zālē par spokiem stāstīs trīs nāves – Baltā nāve, Melnā nāve un Nāve ar izkapti. Līdzi katram klausītājam ir jāpaņem svece un spilvens. Kad nāves parādās, izkapts vietā tām līdzi ir paķerts sirpis, un viņas viena pēc otras sāk stāstīt dažādus diezgan klasiskus spoku stāstus, kuru sižeti nav nekāds pārsteigums, bet šajā žanrā jau saturs nav galvenais, jo daudz efektīgāk klausītājus var pārbiedēt ar dažādiem it kā nejaušiem blakus efektiem. Grāmatā tas nāvēm izdodas diezgan labi, bet diemžēl drukātā tekstā pārvērsti un glīti apdarināti šausmu stāsti zaudē lielāko daļu no sava baisuma un uz lasītāju vairs neiedarbojas tik biedējoši. Tur nu neko daudz nevar darīt.

Tomēr spoku grāmatā ir patiešām daudz, jo autors ir pacenties savākt un jauki aprakstīt gana raibu un daudzveidīgu kompāniju. Te ir zirgu staļļa spoks Žanis, mirušās vecmāmiņas telefona spoks, baroneses spoks, nakts viesi – vesela spoku ģimene, līgavas spoks, Āboltante, Mēra pļaviņas šaušalas, glezna ar briesmīgajām acīm, pamestās mājas spoks, komunikablie Jaundūkuru kapu spoki, Dūmu sieviņa un daži citi, kuri mazāk palikuši atmiņā. Grāmatas beigās ir iekļauti daži jautrāki pastāstiņi par spokiem, kas nemaz nav bijuši spoki, bet cilvēkus gan ir pamatīgi nobaidījuši. Pareizajā vietā un laikā jau arī vienkāršs un pavisam nevainīgs dadžu krūms var cilvēkam izraisīt neadekvātu reakciju. Lasot “Trīs Nāves Mārtiņdienā” atcerējos, ka Māris Rungulis šo to no trīsdesmit gadu laikā savāktajiem spoku stāstiem ir izmantojis arī citās savās grāmatās, piemēram, “Sāļajās pankūkās”, kur mistikas elementi nostrādāja labāk.

Noteikti jāpiebilst, ka “Trīs Nāves Mārtiņdienā” ir trakoti stilīgi noformēta grāmata, kuru nevar nepamanīt. Tai ir koši sarkana auduma vāciņi ar trīs ņirdzīgām skeletgalvām, kuras tumsā ellīgi forši spīd. Nudien kādu varētu arī nobiedēt naktī klusi, pielavoties un parādot vien grāmatas vāciņu. Tās pievienotā vērtība ir arī Kristiāna Brektes spocīgās, groteskās ilustrācijas, kuras gan ir vairāk smieklīgas nekā šausmīgas.

Man pieminēšanas vērts škiet arī tas, ka grāmatas drukāšanai ir izmantots FSC mix sertificēts papīrs (tas mazliet mazina milzīgo vainas sajūtu attiecībā pret vides sagandēšanu, kuru manī neizbēgami izraisa papīra grāmatu lasīšana). Šobrīd Latvijā esmu maz manījusi, ka izdevniecības izmantotu papīru, kas iegūts no atbildīgi apsaimniekotiem mežiem, tāpēc “liels un mazs” to droši varētu minēt kā vienu no savu izdoto grāmatu plusiem.

“Trīs Nāvju Mārtiņdienā” fragmentus ar ilustrācijām var apskatīties izdevniecības mājas lapā. Tā ir nominēta arī Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) kā viena no labākajām 2018. gadā izdotajām bērnu grāmatām.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā

Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).

6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas

Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.

Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.

10-12 gadi

Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.

Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.

Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.

13-14 gadi

Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.

Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Rīga: izdevniecība “liels un mazs”, 2018., (Leelo Tungal, Seltsimees laps, 2008)

Šodien izlasīju maznozīmīgu faktu, ka igauņu literatūra latviski tiekot tulkota daudz vairāk nekā latviešu igauniski. Acīmredzot latviešu literatūra nav tik saistoša un kvalitatīva, lai ieinteresētu igauņu lasītājus un tulkotājus, vai arī viņi atkal mums ir priekša un raksta daudz labākas grāmatas nekā latviešu rakstnieki. Mazliet padomājot, nācās secināt, ka man nudien ir tīri labi patikušas vairākas pēdējos gados lasītas igauņu grāmatas. To gan es nevarētu teikt par “Biedru bērnu”, jo Māras Zālītes ļoti līdzīgā bērnības atmiņu grāmata par piecdesmitajiem gadiem “Pieci pirksti” ir uzrakstīta talantīgāk un aizraujošāk (visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas), bet arī šis igauņu rakstnieces un dzejnieces autobiogrāfiskais stāsts ir lasīšanas vērts.

Biedrs bērns“Biedra bērna” galvenā varone ir piecgadīgā Lēlo. 1951. gadā tiek arestēta viņas māte, kas bija lauku skolas direktore, un mazā meitene paliek viena pati ar ne visai praktisko un stipri apjukušo tēvu. Tik mazam bērnam mātes aizvešana ir smags trieciens un Lēlo nospriež, ka māte viņu pametusi, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitene nolemj, ka turpmāk centīsies būt tikai priekšzīmīgs bērns, varbūt tad māte atgriezīsies. Taču padomju laikos būt priekšzīmīgai un labai neatmaksājas. Lēlo mātei piespriež 25 gadus cietumā plus vēl 5 gadus izsūtījumā. Tātad trīsdesmit gadus bez jebkāda pamatojuma, tikai balstoties uz apmelojumiem un murgiem. Tāda nu bija lieliskā padomju dzīve. Tomēr “Biedrs bērns” nepavisam nav drūma grāmata. Tas ir gaišs stāsts par bērnību, kuru Lēlo pavada kopā ar tēvu – lauku skolotāju un izbijušu sportistu, bezgala daudziem radiniekiem, neskaitāmām tantēm un onkuļiem. Vispār “Biedrs bērns” bija mazliet garlaicīga grāmata, jo tā ir diezgan bērnišķīga un stipri sadzīviska. Tajā ir daudz sīku pārpratumu un ne visai smieklīgu ar valodu saistītu joku. Bet varbūt pie vainas tas, ka igauņu valoda ir tik sarežģīta, ka droši vien dikti grūti tulkojama. Piemēram, vārds radītāja man uzreiz saistās ar vecākiem, vēl varbūt ar kādu mākslinieci vai dievu, bet galīgi ne ar grūtnieci. Tāpat vārdu spēles latviski vairāk izklausās pēc mēdīšanās, lai gan igauniski tās varētu būt patiešām daiļskanīgas.

Biedrs bērns filma plakātsTomēr grāmata ir interesanta ar to, ka autore ļoti uzskatāmi parāda, kā bērna domāšanu ietekmē padomju propaganda. Šo tēmu, rakstot par savu skaisto soclaiku bērnību, autori bieži mēdz kautrīgi apiet. Īpaši tā propaganda, kas skan pa mazo, jauko radio Moskvič – skaistās dziesmas par diviem ērgļiem Staļinu un Ļeņinu, jaukie, līksmie dzejolīši, aizraujošie stāsti par bērniem varoņiem. No otras puses ir reālā pasaule ar vīriem mundieros, kas jebkurā brīdī var ielauzties un izpostīt Lēlo dzīvi. Pieaugušie, protams, ir skeptiski par jauno kārtību un krievu laikiem, bet viņi jau meitenei neko neskaidro un nestāsta, jo baidās, ka bērns var nejauši izpļāpāt to, ko nevajadzētu. Lēlo ir zinātkāra, apķērīga un ļoti muzikāla meitene, bet grūti  bērnam augt tik pretrunīgā, baiļu cauraustā un liekulīgā sabiedrībā.

Biedrs bērns bilde

Kadrs no igauņu filmas The Little Comrade no imdb.com vietnes

Jāpiezīmē, ka “Biedrs bērns un lielie cilvēki” ir triloģijas pirmā grāmata un būtu interesanti izlasīt arī turpinājumus. Grāmata šogad ir ekranizēta, un filma pēc tās motīviem ir viena no Igaunijas simtgades filmām līdzīgi kā Latvijā “Bille”.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.