Tag Archives: bērnu literatūra

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”, ilustrējis Jāns Rēmuss, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: liels un mazs, 2019 (Kätlin Kaldmaa, Halb tüdruk on jumala hea olla, 2016)

Ketlina Kaldmā ir igauņu rakstniece un dzejniece, un viņas sarakstītā bērnu grāmata “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” šogad iznākusi arī latviešu valodā. Tā ir maza, plāna un mīlīga grāmatiņa, kura mani aizveda atpakaļ laikā, kuru ne vienmēr gribas atcerēties. Tātad atkal ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums, nemīlīga un pelēka pasaule, lauki, smagi, sliktas kvalitātes gumijas zābaki un šaušalīgi nesmukas frizūras (jāstaigā vai nu kā pūdelim vai ar mūžīgo sasonu uz galvas, jo neko citu frizieres nogriezt nemācēja). Bērniem ir ļoti daudz brīvības, bet ne pārāk daudz iespēju to aizraujoši realizēt.
Grāmatas galvenā varone ir 11 gadus veca meitene Lī. Viņai ir maziņš brālītis Saska ar divām nelāgām apsēstībām (ūdeņiem un aukstajiem ieročiem), kuras brīžiem tīri labi noder sižeta virzīšanai, un neticama stipra jaunākā māsa Lota. Dažreiz šai kompānijai pievienojas arī kaimiņu bērni. Blēņas, kuras viņi sastrādā ir visnotaļ reālas, dabiskas un diezgan dumjas. Nu tur apmētā kaimiņu sienu ar vecām olām un tamlīdzīgi izdarās. Savā ziņā man tas šķita viens no grāmatas plusiem, jo bērnībā rakstnieku izfantazētie, ļoti gaumīgie un asprātīgie nedarbi mani brīžiem dzina kompleksos, jo manā dzīvē nekad tādi negadījās. Nē, Kaldamā grāmatiņā darbojas ļoti ticami un reāli bērni. Viņi nepalīdz nevienam vecam cilvēkam, nerisina nekādas aizraujošas detektīvintrigas un pat nepiedalās nekādās valstiski nozīmīgās pionieru pulciņu makulatūras vākšanas sacensībās. Viņi vienkārši dzīvo pavisam parastu lauku bērnu ikdienas dzīvi. Lasot gaidīju, kad tad Lī paliks par grāmatas virsrakstā pieminēto slikto meiteni. Maiteklis – tā arī nesagaidīju. Lī nepavisam nav slikta meitene. Viņas nedarbi nav ļauni, bet lielākoties tikai dumji. Tādi, kādus mēs bērnībā sadarījām, kad īsti nebija, ko darīt. Patiesībā grāmata jau sākas ar ļoti vaļsirdīgu Lī atzīšanos – Bērnībā es biju liela muļķe. Bet patiešām. Es jums izstāstīšu apkaunojošu stāstu par to, kāds muļķis var būt viens cilvēks. (Tomēr jāatzīstas, ka tagad zinu, ka vecums arī diemžēl nenāk komplektā ar baigo viedumu.) Bet, kurš gan gribētu lasīt grāmatu ar nosaukumu “Būt dumjai meitenei ir dievīgi”, tāpēc labāk lai viss paliek, kā ir.
Grāmata ir īsiņa, un, to aizverot, ir sajūta, ka beigās sasteigta un līdz galam nenobeigta. Labi, Lī paliek 12 gadi, bet tas arī viss. Iespējams, ka plānots arī turpinājums un vēl kādas piecas daļas, kā tas tagad ir pieņemts, un galu galā Lī patiešām paliek ļoti slikta meitene. Nu, tā pa īstam slikta, saprotiet. Bet tā laikam vairs nebūs bērnu grāmata.
Pie grāmatas plusiem noteikti ir jāpiemin ļoti reālās Jāna Rēmusa ilustrācijas, kurās ir atdzīvināti daži bērnības murgi, kā jau pieminētais sasons, baisās Tjumeņas medicīniskā aprīkojuma rūpnīcā ražotās adatas un daudzreiz lietojamās stikla šļirces. Bildēs ir redzamas arī dažas piemirstas sadzīves lietiņas, kā pulveris BioEst un veļasmašīna Rīga ar visiem gumijas ruļļiem, kā pienākas. Ar labu vārdu gribu pieminēt arī to, ka grāmata ir drukāta uz FSC MIX papīra.
Ketlinas Kaldamā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” ir maza, jauka un nepretencioza grāmatiņa, kura pieļauju, ka labāk tomēr patiks nostalģiski noskaņotiem vecākiem nekā bērniem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Māris Rungulis, Kristians Brekte “Trīs Nāves Mārtiņdienā”

Māris Rungulis, Kristians Brekte (mākslinieks) “Trīs Nāves Mārtiņdienā. Pārupes spoku stāstu 2. grāmata”, izdevniecība “liels un mazs”, Rīga: 2018

Spoku stāsti ir šausmīgi sarežģīts žanrs, jo tiem vispiemērotākā forma ir mutvārdu pārstāsti klusinātā balsī sveču gaismā vētrainā naktī kādā ļoti, ļoti nomaļā vietā. Ja vēl stāstītājs ir ar talantu improvizēt un stāstā iepīt atsauces uz apkārt notiekošām reālām lietām, tad viņš savu auditoriju ātri novedīs līdz mērenai panikai ar histērijas elementiem. Un, ja vēl nejauši nodzisīs gaisma… Uh! Vārdu sakot, šausmu stāstos daudz labāk nostrādā skaidri nepateiktais un neatklātais, jo tas ierosina klausītāju fantāziju, un vislabāk nobiedēt mēs katrs sevi mākam pats.

“Trīs Nāves Mārtiņdienā”, kas izrādījās turpinājums 2016. gadā iznākušajai “Pastaigai mirušo pilsētā”, es paņēmu bibliotēkā ar domu piedāvāt palasīt bērniem, tomēr ātri vien sapratu, ka pusaudžiem tā būs daudz par garlaicīgu, bet vecuma grupai līdz 10 gadiem grāmata varētu derēt tīri labi. Lai arī “Trīs Nāves Mārtiņdienā” formāli skaitās turpinājums, to var droši lasīt arī nepārzinot pirmās daļas saturu. Grāmatas sižets ir gaužām vienkāršs. Pārupes skolā kādu dienu parādās afiša, ka 10. novembrī skolas zālē par spokiem stāstīs trīs nāves – Baltā nāve, Melnā nāve un Nāve ar izkapti. Līdzi katram klausītājam ir jāpaņem svece un spilvens. Kad nāves parādās, izkapts vietā tām līdzi ir paķerts sirpis, un viņas viena pēc otras sāk stāstīt dažādus diezgan klasiskus spoku stāstus, kuru sižeti nav nekāds pārsteigums, bet šajā žanrā jau saturs nav galvenais, jo daudz efektīgāk klausītājus var pārbiedēt ar dažādiem it kā nejaušiem blakus efektiem. Grāmatā tas nāvēm izdodas diezgan labi, bet diemžēl drukātā tekstā pārvērsti un glīti apdarināti šausmu stāsti zaudē lielāko daļu no sava baisuma un uz lasītāju vairs neiedarbojas tik biedējoši. Tur nu neko daudz nevar darīt.

Tomēr spoku grāmatā ir patiešām daudz, jo autors ir pacenties savākt un jauki aprakstīt gana raibu un daudzveidīgu kompāniju. Te ir zirgu staļļa spoks Žanis, mirušās vecmāmiņas telefona spoks, baroneses spoks, nakts viesi – vesela spoku ģimene, līgavas spoks, Āboltante, Mēra pļaviņas šaušalas, glezna ar briesmīgajām acīm, pamestās mājas spoks, komunikablie Jaundūkuru kapu spoki, Dūmu sieviņa un daži citi, kuri mazāk palikuši atmiņā. Grāmatas beigās ir iekļauti daži jautrāki pastāstiņi par spokiem, kas nemaz nav bijuši spoki, bet cilvēkus gan ir pamatīgi nobaidījuši. Pareizajā vietā un laikā jau arī vienkāršs un pavisam nevainīgs dadžu krūms var cilvēkam izraisīt neadekvātu reakciju. Lasot “Trīs Nāves Mārtiņdienā” atcerējos, ka Māris Rungulis šo to no trīsdesmit gadu laikā savāktajiem spoku stāstiem ir izmantojis arī citās savās grāmatās, piemēram, “Sāļajās pankūkās”, kur mistikas elementi nostrādāja labāk.

Noteikti jāpiebilst, ka “Trīs Nāves Mārtiņdienā” ir trakoti stilīgi noformēta grāmata, kuru nevar nepamanīt. Tai ir koši sarkana auduma vāciņi ar trīs ņirdzīgām skeletgalvām, kuras tumsā ellīgi forši spīd. Nudien kādu varētu arī nobiedēt naktī klusi, pielavoties un parādot vien grāmatas vāciņu. Tās pievienotā vērtība ir arī Kristiāna Brektes spocīgās, groteskās ilustrācijas, kuras gan ir vairāk smieklīgas nekā šausmīgas.

Man pieminēšanas vērts škiet arī tas, ka grāmatas drukāšanai ir izmantots FSC mix sertificēts papīrs (tas mazliet mazina milzīgo vainas sajūtu attiecībā pret vides sagandēšanu, kuru manī neizbēgami izraisa papīra grāmatu lasīšana). Šobrīd Latvijā esmu maz manījusi, ka izdevniecības izmantotu papīru, kas iegūts no atbildīgi apsaimniekotiem mežiem, tāpēc “liels un mazs” to droši varētu minēt kā vienu no savu izdoto grāmatu plusiem.

“Trīs Nāvju Mārtiņdienā” fragmentus ar ilustrācijām var apskatīties izdevniecības mājas lapā. Tā ir nominēta arī Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) kā viena no labākajām 2018. gadā izdotajām bērnu grāmatām.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā

Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).

6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas

Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.

Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.

10-12 gadi

Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.

Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.

Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.

13-14 gadi

Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.

Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Rīga: izdevniecība “liels un mazs”, 2018., (Leelo Tungal, Seltsimees laps, 2008)

Šodien izlasīju maznozīmīgu faktu, ka igauņu literatūra latviski tiekot tulkota daudz vairāk nekā latviešu igauniski. Acīmredzot latviešu literatūra nav tik saistoša un kvalitatīva, lai ieinteresētu igauņu lasītājus un tulkotājus, vai arī viņi atkal mums ir priekša un raksta daudz labākas grāmatas nekā latviešu rakstnieki. Mazliet padomājot, nācās secināt, ka man nudien ir tīri labi patikušas vairākas pēdējos gados lasītas igauņu grāmatas. To gan es nevarētu teikt par “Biedru bērnu”, jo Māras Zālītes ļoti līdzīgā bērnības atmiņu grāmata par piecdesmitajiem gadiem “Pieci pirksti” ir uzrakstīta talantīgāk un aizraujošāk (visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas), bet arī šis igauņu rakstnieces un dzejnieces autobiogrāfiskais stāsts ir lasīšanas vērts.

Biedrs bērns“Biedra bērna” galvenā varone ir piecgadīgā Lēlo. 1951. gadā tiek arestēta viņas māte, kas bija lauku skolas direktore, un mazā meitene paliek viena pati ar ne visai praktisko un stipri apjukušo tēvu. Tik mazam bērnam mātes aizvešana ir smags trieciens un Lēlo nospriež, ka māte viņu pametusi, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitene nolemj, ka turpmāk centīsies būt tikai priekšzīmīgs bērns, varbūt tad māte atgriezīsies. Taču padomju laikos būt priekšzīmīgai un labai neatmaksājas. Lēlo mātei piespriež 25 gadus cietumā plus vēl 5 gadus izsūtījumā. Tātad trīsdesmit gadus bez jebkāda pamatojuma, tikai balstoties uz apmelojumiem un murgiem. Tāda nu bija lieliskā padomju dzīve. Tomēr “Biedrs bērns” nepavisam nav drūma grāmata. Tas ir gaišs stāsts par bērnību, kuru Lēlo pavada kopā ar tēvu – lauku skolotāju un izbijušu sportistu, bezgala daudziem radiniekiem, neskaitāmām tantēm un onkuļiem. Vispār “Biedrs bērns” bija mazliet garlaicīga grāmata, jo tā ir diezgan bērnišķīga un stipri sadzīviska. Tajā ir daudz sīku pārpratumu un ne visai smieklīgu ar valodu saistītu joku. Bet varbūt pie vainas tas, ka igauņu valoda ir tik sarežģīta, ka droši vien dikti grūti tulkojama. Piemēram, vārds radītāja man uzreiz saistās ar vecākiem, vēl varbūt ar kādu mākslinieci vai dievu, bet galīgi ne ar grūtnieci. Tāpat vārdu spēles latviski vairāk izklausās pēc mēdīšanās, lai gan igauniski tās varētu būt patiešām daiļskanīgas.

Biedrs bērns filma plakātsTomēr grāmata ir interesanta ar to, ka autore ļoti uzskatāmi parāda, kā bērna domāšanu ietekmē padomju propaganda. Šo tēmu, rakstot par savu skaisto soclaiku bērnību, autori bieži mēdz kautrīgi apiet. Īpaši tā propaganda, kas skan pa mazo, jauko radio Moskvič – skaistās dziesmas par diviem ērgļiem Staļinu un Ļeņinu, jaukie, līksmie dzejolīši, aizraujošie stāsti par bērniem varoņiem. No otras puses ir reālā pasaule ar vīriem mundieros, kas jebkurā brīdī var ielauzties un izpostīt Lēlo dzīvi. Pieaugušie, protams, ir skeptiski par jauno kārtību un krievu laikiem, bet viņi jau meitenei neko neskaidro un nestāsta, jo baidās, ka bērns var nejauši izpļāpāt to, ko nevajadzētu. Lēlo ir zinātkāra, apķērīga un ļoti muzikāla meitene, bet grūti  bērnam augt tik pretrunīgā, baiļu cauraustā un liekulīgā sabiedrībā.

Biedrs bērns bilde

Kadrs no igauņu filmas The Little Comrade no imdb.com vietnes

Jāpiezīmē, ka “Biedrs bērns un lielie cilvēki” ir triloģijas pirmā grāmata un būtu interesanti izlasīt arī turpinājumus. Grāmata šogad ir ekranizēta, un filma pēc tās motīviem ir viena no Igaunijas simtgades filmām līdzīgi kā Latvijā “Bille”.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2018

Piedzīvojumu grāmatas bērniem ir ļoti laba un vajadzīga literatūra, tāpēc bibliotēkā, ieraugot pavisam svaigu latviešu bērnu grāmatu, ķēru to ciet un tajā pašā dienā izlasīju. Izrādījās, ka tā ir jau autora divpadsmitā grāmata, tomēr līdz šim neko no viņa sarakstītā nebija sanācis izlasīt – tā nu man šī bija pirmā iepazīšanās ar Dzintara Tilaka daiļradi.
Labo blēņu vasaraDomāju, ka ir ļoti svarīgi, lai arī tagad Latvijas bērniem būtu foršas un aizraujošas piedzīvojumu grāmatas, kuru darbība risinās viņiem pazīstamā laikā un vidē. Vai vismaz tādas, kā mums bija “Veco vraku noslēpums”, “Tā tik bija vasara”, “Uno un trīs musketieri” un dažas citas.  Tāpēc autora centieni darboties šajā žanrā ir visnotaļ cienījami un apsveicami. Atbilstoši nosaukumam “Labo blēņu vasara” ir lielākoties pozitīva grāmata un tajā ir dažas patiešām labas epizodes. Trīspadsmitgadīgais pilsētnieks Aivis vasaras brīvlaikā tiek aizsūtīts uz laukiem un tur sadraudzējas ar vietējo iemītnieku Renāru. Tā kā rakstīt par divu zēnu draudzību autoram laikam nav šķitis piedienīgi, viņiem pievienojas arī kauslīgā karatiste Edīte. Kopā bērni organizē baumu apvīto Rukša iznācienu ezerā, izplāno un realizē sarežģītu operāciju nelietīgo kapu zagļu notveršanai un pārmāca ļauno traktoristu Šubu. Kā jau bērnu grāmatā, tad ļaunie tēli ir neticami stulbi, policisti lohi, bet galvenie varoņi jauki, apķērīgi un apzinīgi. Nudien brīnišķīgi bērni – datorspēļu un filmu vietā viņi dod priekšroku grāmatu lasīšanai un čakli palīdz radiniekiem darbos. Vispār “Labo blēņu vasara” stipri atgādināja plaģiātisku kompilāciju no bērnības grāmatām, jo daudzas epizodes uzreiz atsauca atmiņā kaut ko līdzīgu no lasītajām grāmatām – bērns detektīvs – “Meistardetektīvs Blumkvists”, aira pazaudēšana ezerā – “Alfons Trīcvaidziņš”, mežacūku uzbrukums – “Jautrās nedienas”, u.c. Būtībā jau tas nav slikti, jo bērni, kuri varētu būt šīs grāmatas potenciālie lasītāji, diez vai ir lasījuši kaut nelielu daļu, no tā visa un galu galā rakstniekam ir ellīgi grūti izdomāt kaut ko jaunu, jo principā viss tak jau kaut kad un kaut kur ir uzrakstīts.
Tas, kas man ne visai patika (ļoti subjektīvi, protams) ir grāmatas senīlums un tāda kā naftalīna piesmaciņa. Pierasts jau, ka labākās mūsdienu bērnu grāmatas parasti ir spraigas un dinamiskas, vai traki asprātīgas un smieklīgas, vai ļoti sirsnīgas. “Labo blēņu vasara” pēc tempa ir diezgan gaudena (piemēram, galvenais varonis ilgi un apnicīgi pēta stāstam maznozīmīgus iemeslus, kāpēc kāda šķūnīša jumtā ir radies caurums), tā ir rakstīta gandrīz vai socreālisma stilā un joki laikam ir no Latvijas Radio 2 repertuāra. Īsti nespēju noticēt galvenajiem tēliem, kas visu laiku sarunājas apmēram kā divi opji. Nē nu, var jau būt, ka mūsdienu tīņi nonākot divatā rāmi pārspriež pēcnāves dzīves iespējamības, miršanu un tamlīdzīgas padsmitniekiem dikti aktuālas lietas.  Turklāt kaut kādā vecu onkuļu žargonā. Pats trakākais vārds, ko spēj izteikt galvenais varonis ir “dritvaikociņ”. Em, nopietni, vai tiešām padsmitnieki tagad izsakās tikai tā? Kas diez ir tie pusaugu radījumi, kurus satieku ikdienā? Laikam kaut kādi citplanētieši.
Jāpiezīmē, ka autora radīto rurālo teritoriju apdzīvo praktiski tikai pensionāri un urlas – tādi kā brāļi Spalvaiņi un mītiskais ļaunuma iemiesojums traktorists Šuba, kurš savā traktorā kā rēgs klīst pa lauku ceļiem meklēdams, ko atkal nelietīgu pastrādāt. Savukārt epizode, kurā zēni ar nolūku samaitāt sev nepiederošu īpašumu slīcina upē Šubas traktoru, no morāli ētiskā viedokļa novelk viņus to pašu urlisko brāļu Spalvaiņu līmenī un principā pēc būtības urlisms vinnē. Šķiet, ka autora izpratnē vienīgā uzņēmējdarbība laukos ir kandžas dzīšana un zagšana, bet centrālais pagasta objekts ir kapi, briesmīgākais noziegums ir nospert kapu žodziņu, savukārt vasaras lielākais pasākums ir kapusvētki. Un skaidrs, ka neviena latviešu bērna bērnība nebūs bijusi pilnvērtīga bez obligātajām brīvdienām laukos.
Man grāmatā ļoti pietrūka mūsdienīguma un patiešām žēl, ka šobrīd nebija iespējas to notestēt uz kādu reālu trīspadsmitgadnieku, jo varbūt tomēr “Labo blēņu vasara” ir tieši tas, kas bērniem tagad vajadzīgs un ieinteresēs viņus uz lasīšanu. Katrā ziņā grāmatu varu droši ieteikt lasīt bērniem vecumā līdz trīspadsmit gadiem, jo tur ir pietiekami interesantas lietas, ko pēc tam var kopīgi pārrunāt, un tā tomēr ir piedzīvojumu grāmata, kas rakstīta tieši Latvijas bērniem. Un pieļauju, ka “Labo blēņu vasara” tīri labi patiks arī omēm.

Vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”

Šeins Hegartijs “Tumšmute”, no angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane, Rīga: Prometejs, 2018, (Shane Hegarty, Darkmouth, 2015)

Pastāv uzskats, ka grāmatu izstādē nopirktās grāmatas tiek izmantotas tikai bildēm sociālajos tīklos, un nemaz netiek lasītas. Tie ir nekrietni apmelojumi, nu vismaz daļēji. Nu, labi, vienu grāmatu no pagājušā gada izstādes es patiešām vēl neesmu izlasījusi. Vienkārši dažām grāmatām pirms lasīšanas ir jānostāvas, bet dažas tiek izlasītas jau pirmajā dienā, kā jaukais piedzīvojumu stāsts bērniem “Tumšmute”

TumšmutePar Tumšmuti sauc vienu no Drūmajiem ciemiem. Patiesībā tas ir mazs un mīlīgs ciematiņš, kuru svešiniekiem ir grūti atrast, jo kartē tas vienmēr ir iezīmēts mazliet uz citu pusi no vietas, kurā atrodas. Drūmie ciemi ir īpaši, jo tajos ik pa laikam no Apsēstās puses ierodas briesmoņi. Patiesībā jau tie nemaz nav briesmoņi, bet gan leģendas, mīti un teiksmas, kas kādreiz ir dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, bet pēc tam kaut kas ir nogājis greizi. Ar briesmoņiem cīnās īpaši leģendu mednieki. Tas ir nopietns amats, kuru drīkst nodot tikai saviem tiešajiem, personīgajiem pēcnācējiem. Vienīgi pēdējā laikā briesmoņi vairs nekur citur pasaulē neuzrodas kā tikai Tumšmutē. Līdz ar to leģendu medniekiem par nopietnāko profesionālo problēmu ir kļuvis motivācijas trūkums, nevis, teiksim, norauta roka (vai norautas abas rokas), kā tas ir bijis dažus pēdējos gadsimtus.

Grāmatas galvenajam varonim Finam ir divpadsmit gadi, un viņam ir pienācis laiks kļūt par īstu leģendu mednieku, tāpat kā viņa priekštečiem neskaitāmās paaudzēs. Iespējams, ka pat par pēdējo leģendu mednieku pasaulē. Tomēr Finu šī profesionālā karjera ne visai saista un, godīgi sakot, briesmoņu medības arī nepadodas īpaši labi. Zēns labāk gribētu kļūt par vetārstu. Un būt par leģendu mednieku nemaz nav pārlieku pateicīgs amats, jo ar laiku vienkāršie ciema iedzīvotāji neizbēgami sāk medniekus identificēt ar pašiem briesmoņiem, un tas nekādi neuzlabo Fina sociālos kontaktus ar pārējiem vienaudžiem.
Vēl ir ļauns un mīklains pareģojums par pēdējo leģendu mednieku. Un ciemā pēkšņi ierodas kāda meitene, kura ļoti grib draudzēties ar Finu. Vārdu sakot, šķiet, ka palēnām briest kādas milzīgas nepatikšanas.

“Tumšmute” ir klasiska piedzīvojumu grāmata bērniem ar pakāpenisku varoņa izaugsmi, draudzību, pārbaudījumiem, noslēpumiem, briesmoņiem un paralēlo dimensiju. Tā ir viegli lasāma, ar patīkamu humoru, vietām arī mazliet patumša, bet tās jau nebūtu nopietnas briesmoņu medības, ja neviens neciestu. Grāmata ir pirmā daļa sērijā un tai ir vēl trīs turpinājumi. Tāpēc saprotams, ka šajā daļā autors mums visus noslēpumus neatklāj, tā beidzas ar kārtējo sižeta pavērsienu, un nudien būtu jauki, ja mēs kaut kad tiktu arī pie tiem turpinājumiem. Pie grāmatas plusiem es pieskaitītu arī Tumšmutes karti un izteiksmīgās ilustrācijas.

Vispār tādu labu un aizraujošu fantāzijas piedzīvojumu grāmatu jaunākā skolas vecuma bērniem nemaz nav daudz, tāpēc “Tumšmuti” noteikti ieteiktu visiem, kas tikai grib uzsākt savu iepazīšanos ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Bet nevajag bēdāties, ja gadījumā esat maķenīt vecāks un gudrāks, jo šo grāmatu droši var lasīt visos vecumos.

Ja ir interese, tad ar “Tumšmutes” fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

 

Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”

Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve, Krisa Ridela ilustrācijas, Rīga: Zvaigzne ABC, 2017., (Neil Gaiman, The Sleeper and the Spindle, 2014)

Nīls Geimens Vārdotāja un vārpstiņaNīls Geimens ir viens no manis visvairāk lasītajiem autoriem (tas gan statistikā ieskaitot arī komiksus), tāpēc saprotams, ka bibliotēkā uzreiz paņēmu arī viņa jauno pasaku grāmatu “Vārdotāja un vārpstiņa”. Tā ir tapusi sadarbībā ar ilustratoru Krisu Ridelu un šajā gadījumā bildes ļoti daudz papildina tekstu – katrā ziņā pietiekami, lai “Vārdotāju un vārpstiņu” varētu pieskaitīt pie bilžu grāmatām mazliet nopietnāka vecuma bērniem. Melnbaltās gotiskajā stilā ieturētās grafikas ar vieglo zeltījumu pasakai piešķir spocīgumu un mazliet skumīgu noskaņu – it kā visu laiku pa šķirbiņu būtu iespējams ielūkoties kādā slepenā un brīnumainā, bet no mums vienmēr slēptā pasaulē, kurā mēs nenonāksim nekad. Attēlos dominē galvaskausi un rožu dzimtas vīteņaugi ar melnām ziedlapiņām.

Pati pasaka ir ļoti īsiņa un sarakstīta tipiski Geimeniskā garā. Autors ir izmantojis klasiskās pasakas par Sniegbaltīti un Ērkšķrozīti, bet izmetis no tām ārā daiļos prinčus, kas patiesībā nudien tām ir nācis tikai par labu. Rūķi gan ir palikuši, bet no septiņiem vairs tikai trīs. Un, kā labi zināms visiem, kas lasījuši Teriju Prečetu, tad par rūķu piederību kādam dzimumam jau nekad nevari būt drošs, tāpēc iespējams, ka šī ir vistīrākā meiteņu grāmata. Vēl šajā pasakā ir lipīgs komatozais miegs (man šķita, ka kādā brīdī ir jāparādās Dream, nevar būt, ka tas notika bez viņa ziņas), zombijveidīgi gulētāji, arī citās Geimena pasakās jau sastaptā apsēstība ar mūžīgo jaunību un skaistumu, kā arī nenormāli daudz zirnekļu tīklu.

Pasakas atrisinājums nav gluži tradicionāls, bet kaut ko tādu jau mēs visi no Geimena gaidījām, vai ne? Grāmata vizuāli ir ļoti skaista un smalka. Un to noteikti var droši dāvināt maziem gotiem, ja kāds vēl piekopj to arhaisko subkultūru.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.