Tag Archives: bērnu literatūra

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Rīga: izdevniecība “liels un mazs”, 2018., (Leelo Tungal, Seltsimees laps, 2008)

Šodien izlasīju maznozīmīgu faktu, ka igauņu literatūra latviski tiekot tulkota daudz vairāk nekā latviešu igauniski. Acīmredzot latviešu literatūra nav tik saistoša un kvalitatīva, lai ieinteresētu igauņu lasītājus un tulkotājus, vai arī viņi atkal mums ir priekša un raksta daudz labākas grāmatas nekā latviešu rakstnieki. Mazliet padomājot, nācās secināt, ka man nudien ir tīri labi patikušas vairākas pēdējos gados lasītas igauņu grāmatas. To gan es nevarētu teikt par “Biedru bērnu”, jo Māras Zālītes ļoti līdzīgā bērnības atmiņu grāmata par piecdesmitajiem gadiem “Pieci pirksti” ir uzrakstīta talantīgāk un aizraujošāk (visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas), bet arī šis igauņu rakstnieces un dzejnieces autobiogrāfiskais stāsts ir lasīšanas vērts.

Biedrs bērns“Biedra bērna” galvenā varone ir piecgadīgā Lēlo. 1951. gadā tiek arestēta viņas māte, kas bija lauku skolas direktore, un mazā meitene paliek viena pati ar ne visai praktisko un stipri apjukušo tēvu. Tik mazam bērnam mātes aizvešana ir smags trieciens un Lēlo nospriež, ka māte viņu pametusi, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitene nolemj, ka turpmāk centīsies būt tikai priekšzīmīgs bērns, varbūt tad māte atgriezīsies. Taču padomju laikos būt priekšzīmīgai un labai neatmaksājas. Lēlo mātei piespriež 25 gadus cietumā plus vēl 5 gadus izsūtījumā. Tātad trīsdesmit gadus bez jebkāda pamatojuma, tikai balstoties uz apmelojumiem un murgiem. Tāda nu bija lieliskā padomju dzīve. Tomēr “Biedrs bērns” nepavisam nav drūma grāmata. Tas ir gaišs stāsts par bērnību, kuru Lēlo pavada kopā ar tēvu – lauku skolotāju un izbijušu sportistu, bezgala daudziem radiniekiem, neskaitāmām tantēm un onkuļiem. Vispār “Biedrs bērns” bija mazliet garlaicīga grāmata, jo tā ir diezgan bērnišķīga un stipri sadzīviska. Tajā ir daudz sīku pārpratumu un ne visai smieklīgu ar valodu saistītu joku. Bet varbūt pie vainas tas, ka igauņu valoda ir tik sarežģīta, ka droši vien dikti grūti tulkojama. Piemēram, vārds radītāja man uzreiz saistās ar vecākiem, vēl varbūt ar kādu mākslinieci vai dievu, bet galīgi ne ar grūtnieci. Tāpat vārdu spēles latviski vairāk izklausās pēc mēdīšanās, lai gan igauniski tās varētu būt patiešām daiļskanīgas.

Biedrs bērns filma plakātsTomēr grāmata ir interesanta ar to, ka autore ļoti uzskatāmi parāda, kā bērna domāšanu ietekmē padomju propaganda. Šo tēmu, rakstot par savu skaisto soclaiku bērnību, autori bieži mēdz kautrīgi apiet. Īpaši tā propaganda, kas skan pa mazo, jauko radio Moskvič – skaistās dziesmas par diviem ērgļiem Staļinu un Ļeņinu, jaukie, līksmie dzejolīši, aizraujošie stāsti par bērniem varoņiem. No otras puses ir reālā pasaule ar vīriem mundieros, kas jebkurā brīdī var ielauzties un izpostīt Lēlo dzīvi. Pieaugušie, protams, ir skeptiski par jauno kārtību un krievu laikiem, bet viņi jau meitenei neko neskaidro un nestāsta, jo baidās, ka bērns var nejauši izpļāpāt to, ko nevajadzētu. Lēlo ir zinātkāra, apķērīga un ļoti muzikāla meitene, bet grūti  bērnam augt tik pretrunīgā, baiļu cauraustā un liekulīgā sabiedrībā.

Biedrs bērns bilde

Kadrs no igauņu filmas The Little Comrade no imdb.com vietnes

Jāpiezīmē, ka “Biedrs bērns un lielie cilvēki” ir triloģijas pirmā grāmata un būtu interesanti izlasīt arī turpinājumus. Grāmata šogad ir ekranizēta, un filma pēc tās motīviem ir viena no Igaunijas simtgades filmām līdzīgi kā Latvijā “Bille”.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2018

Piedzīvojumu grāmatas bērniem ir ļoti laba un vajadzīga literatūra, tāpēc bibliotēkā, ieraugot pavisam svaigu latviešu bērnu grāmatu, ķēru to ciet un tajā pašā dienā izlasīju. Izrādījās, ka tā ir jau autora divpadsmitā grāmata, tomēr līdz šim neko no viņa sarakstītā nebija sanācis izlasīt – tā nu man šī bija pirmā iepazīšanās ar Dzintara Tilaka daiļradi.
Labo blēņu vasaraDomāju, ka ir ļoti svarīgi, lai arī tagad Latvijas bērniem būtu foršas un aizraujošas piedzīvojumu grāmatas, kuru darbība risinās viņiem pazīstamā laikā un vidē. Vai vismaz tādas, kā mums bija “Veco vraku noslēpums”, “Tā tik bija vasara”, “Uno un trīs musketieri” un dažas citas.  Tāpēc autora centieni darboties šajā žanrā ir visnotaļ cienījami un apsveicami. Atbilstoši nosaukumam “Labo blēņu vasara” ir lielākoties pozitīva grāmata un tajā ir dažas patiešām labas epizodes. Trīspadsmitgadīgais pilsētnieks Aivis vasaras brīvlaikā tiek aizsūtīts uz laukiem un tur sadraudzējas ar vietējo iemītnieku Renāru. Tā kā rakstīt par divu zēnu draudzību autoram laikam nav šķitis piedienīgi, viņiem pievienojas arī kauslīgā karatiste Edīte. Kopā bērni organizē baumu apvīto Rukša iznācienu ezerā, izplāno un realizē sarežģītu operāciju nelietīgo kapu zagļu notveršanai un pārmāca ļauno traktoristu Šubu. Kā jau bērnu grāmatā, tad ļaunie tēli ir neticami stulbi, policisti lohi, bet galvenie varoņi jauki, apķērīgi un apzinīgi. Nudien brīnišķīgi bērni – datorspēļu un filmu vietā viņi dod priekšroku grāmatu lasīšanai un čakli palīdz radiniekiem darbos. Vispār “Labo blēņu vasara” stipri atgādināja plaģiātisku kompilāciju no bērnības grāmatām, jo daudzas epizodes uzreiz atsauca atmiņā kaut ko līdzīgu no lasītajām grāmatām – bērns detektīvs – “Meistardetektīvs Blumkvists”, aira pazaudēšana ezerā – “Alfons Trīcvaidziņš”, mežacūku uzbrukums – “Jautrās nedienas”, u.c. Būtībā jau tas nav slikti, jo bērni, kuri varētu būt šīs grāmatas potenciālie lasītāji, diez vai ir lasījuši kaut nelielu daļu, no tā visa un galu galā rakstniekam ir ellīgi grūti izdomāt kaut ko jaunu, jo principā viss tak jau kaut kad un kaut kur ir uzrakstīts.
Tas, kas man ne visai patika (ļoti subjektīvi, protams) ir grāmatas senīlums un tāda kā naftalīna piesmaciņa. Pierasts jau, ka labākās mūsdienu bērnu grāmatas parasti ir spraigas un dinamiskas, vai traki asprātīgas un smieklīgas, vai ļoti sirsnīgas. “Labo blēņu vasara” pēc tempa ir diezgan gaudena (piemēram, galvenais varonis ilgi un apnicīgi pēta stāstam maznozīmīgus iemeslus, kāpēc kāda šķūnīša jumtā ir radies caurums), tā ir rakstīta gandrīz vai socreālisma stilā un joki laikam ir no Latvijas Radio 2 repertuāra. Īsti nespēju noticēt galvenajiem tēliem, kas visu laiku sarunājas apmēram kā divi opji. Nē nu, var jau būt, ka mūsdienu tīņi nonākot divatā rāmi pārspriež pēcnāves dzīves iespējamības, miršanu un tamlīdzīgas padsmitniekiem dikti aktuālas lietas.  Turklāt kaut kādā vecu onkuļu žargonā. Pats trakākais vārds, ko spēj izteikt galvenais varonis ir “dritvaikociņ”. Em, nopietni, vai tiešām padsmitnieki tagad izsakās tikai tā? Kas diez ir tie pusaugu radījumi, kurus satieku ikdienā? Laikam kaut kādi citplanētieši.
Jāpiezīmē, ka autora radīto rurālo teritoriju apdzīvo praktiski tikai pensionāri un urlas – tādi kā brāļi Spalvaiņi un mītiskais ļaunuma iemiesojums traktorists Šuba, kurš savā traktorā kā rēgs klīst pa lauku ceļiem meklēdams, ko atkal nelietīgu pastrādāt. Savukārt epizode, kurā zēni ar nolūku samaitāt sev nepiederošu īpašumu slīcina upē Šubas traktoru, no morāli ētiskā viedokļa novelk viņus to pašu urlisko brāļu Spalvaiņu līmenī un principā pēc būtības urlisms vinnē. Šķiet, ka autora izpratnē vienīgā uzņēmējdarbība laukos ir kandžas dzīšana un zagšana, bet centrālais pagasta objekts ir kapi, briesmīgākais noziegums ir nospert kapu žodziņu, savukārt vasaras lielākais pasākums ir kapusvētki. Un skaidrs, ka neviena latviešu bērna bērnība nebūs bijusi pilnvērtīga bez obligātajām brīvdienām laukos.
Man grāmatā ļoti pietrūka mūsdienīguma un patiešām žēl, ka šobrīd nebija iespējas to notestēt uz kādu reālu trīspadsmitgadnieku, jo varbūt tomēr “Labo blēņu vasara” ir tieši tas, kas bērniem tagad vajadzīgs un ieinteresēs viņus uz lasīšanu. Katrā ziņā grāmatu varu droši ieteikt lasīt bērniem vecumā līdz trīspadsmit gadiem, jo tur ir pietiekami interesantas lietas, ko pēc tam var kopīgi pārrunāt, un tā tomēr ir piedzīvojumu grāmata, kas rakstīta tieši Latvijas bērniem. Un pieļauju, ka “Labo blēņu vasara” tīri labi patiks arī omēm.

Vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”

Šeins Hegartijs “Tumšmute”, no angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane, Rīga: Prometejs, 2018, (Shane Hegarty, Darkmouth, 2015)

Pastāv uzskats, ka grāmatu izstādē nopirktās grāmatas tiek izmantotas tikai bildēm sociālajos tīklos, un nemaz netiek lasītas. Tie ir nekrietni apmelojumi, nu vismaz daļēji. Nu, labi, vienu grāmatu no pagājušā gada izstādes es patiešām vēl neesmu izlasījusi. Vienkārši dažām grāmatām pirms lasīšanas ir jānostāvas, bet dažas tiek izlasītas jau pirmajā dienā, kā jaukais piedzīvojumu stāsts bērniem “Tumšmute”

TumšmutePar Tumšmuti sauc vienu no Drūmajiem ciemiem. Patiesībā tas ir mazs un mīlīgs ciematiņš, kuru svešiniekiem ir grūti atrast, jo kartē tas vienmēr ir iezīmēts mazliet uz citu pusi no vietas, kurā atrodas. Drūmie ciemi ir īpaši, jo tajos ik pa laikam no Apsēstās puses ierodas briesmoņi. Patiesībā jau tie nemaz nav briesmoņi, bet gan leģendas, mīti un teiksmas, kas kādreiz ir dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, bet pēc tam kaut kas ir nogājis greizi. Ar briesmoņiem cīnās īpaši leģendu mednieki. Tas ir nopietns amats, kuru drīkst nodot tikai saviem tiešajiem, personīgajiem pēcnācējiem. Vienīgi pēdējā laikā briesmoņi vairs nekur citur pasaulē neuzrodas kā tikai Tumšmutē. Līdz ar to leģendu medniekiem par nopietnāko profesionālo problēmu ir kļuvis motivācijas trūkums, nevis, teiksim, norauta roka (vai norautas abas rokas), kā tas ir bijis dažus pēdējos gadsimtus.

Grāmatas galvenajam varonim Finam ir divpadsmit gadi, un viņam ir pienācis laiks kļūt par īstu leģendu mednieku, tāpat kā viņa priekštečiem neskaitāmās paaudzēs. Iespējams, ka pat par pēdējo leģendu mednieku pasaulē. Tomēr Finu šī profesionālā karjera ne visai saista un, godīgi sakot, briesmoņu medības arī nepadodas īpaši labi. Zēns labāk gribētu kļūt par vetārstu. Un būt par leģendu mednieku nemaz nav pārlieku pateicīgs amats, jo ar laiku vienkāršie ciema iedzīvotāji neizbēgami sāk medniekus identificēt ar pašiem briesmoņiem, un tas nekādi neuzlabo Fina sociālos kontaktus ar pārējiem vienaudžiem.
Vēl ir ļauns un mīklains pareģojums par pēdējo leģendu mednieku. Un ciemā pēkšņi ierodas kāda meitene, kura ļoti grib draudzēties ar Finu. Vārdu sakot, šķiet, ka palēnām briest kādas milzīgas nepatikšanas.

“Tumšmute” ir klasiska piedzīvojumu grāmata bērniem ar pakāpenisku varoņa izaugsmi, draudzību, pārbaudījumiem, noslēpumiem, briesmoņiem un paralēlo dimensiju. Tā ir viegli lasāma, ar patīkamu humoru, vietām arī mazliet patumša, bet tās jau nebūtu nopietnas briesmoņu medības, ja neviens neciestu. Grāmata ir pirmā daļa sērijā un tai ir vēl trīs turpinājumi. Tāpēc saprotams, ka šajā daļā autors mums visus noslēpumus neatklāj, tā beidzas ar kārtējo sižeta pavērsienu, un nudien būtu jauki, ja mēs kaut kad tiktu arī pie tiem turpinājumiem. Pie grāmatas plusiem es pieskaitītu arī Tumšmutes karti un izteiksmīgās ilustrācijas.

Vispār tādu labu un aizraujošu fantāzijas piedzīvojumu grāmatu jaunākā skolas vecuma bērniem nemaz nav daudz, tāpēc “Tumšmuti” noteikti ieteiktu visiem, kas tikai grib uzsākt savu iepazīšanos ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Bet nevajag bēdāties, ja gadījumā esat maķenīt vecāks un gudrāks, jo šo grāmatu droši var lasīt visos vecumos.

Ja ir interese, tad ar “Tumšmutes” fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

 

Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”

Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve, Krisa Ridela ilustrācijas, Rīga: Zvaigzne ABC, 2017., (Neil Gaiman, The Sleeper and the Spindle, 2014)

Nīls Geimens Vārdotāja un vārpstiņaNīls Geimens ir viens no manis visvairāk lasītajiem autoriem (tas gan statistikā ieskaitot arī komiksus), tāpēc saprotams, ka bibliotēkā uzreiz paņēmu arī viņa jauno pasaku grāmatu “Vārdotāja un vārpstiņa”. Tā ir tapusi sadarbībā ar ilustratoru Krisu Ridelu un šajā gadījumā bildes ļoti daudz papildina tekstu – katrā ziņā pietiekami, lai “Vārdotāju un vārpstiņu” varētu pieskaitīt pie bilžu grāmatām mazliet nopietnāka vecuma bērniem. Melnbaltās gotiskajā stilā ieturētās grafikas ar vieglo zeltījumu pasakai piešķir spocīgumu un mazliet skumīgu noskaņu – it kā visu laiku pa šķirbiņu būtu iespējams ielūkoties kādā slepenā un brīnumainā, bet no mums vienmēr slēptā pasaulē, kurā mēs nenonāksim nekad. Attēlos dominē galvaskausi un rožu dzimtas vīteņaugi ar melnām ziedlapiņām.

Pati pasaka ir ļoti īsiņa un sarakstīta tipiski Geimeniskā garā. Autors ir izmantojis klasiskās pasakas par Sniegbaltīti un Ērkšķrozīti, bet izmetis no tām ārā daiļos prinčus, kas patiesībā nudien tām ir nācis tikai par labu. Rūķi gan ir palikuši, bet no septiņiem vairs tikai trīs. Un, kā labi zināms visiem, kas lasījuši Teriju Prečetu, tad par rūķu piederību kādam dzimumam jau nekad nevari būt drošs, tāpēc iespējams, ka šī ir vistīrākā meiteņu grāmata. Vēl šajā pasakā ir lipīgs komatozais miegs (man šķita, ka kādā brīdī ir jāparādās Dream, nevar būt, ka tas notika bez viņa ziņas), zombijveidīgi gulētāji, arī citās Geimena pasakās jau sastaptā apsēstība ar mūžīgo jaunību un skaistumu, kā arī nenormāli daudz zirnekļu tīklu.

Pasakas atrisinājums nav gluži tradicionāls, bet kaut ko tādu jau mēs visi no Geimena gaidījām, vai ne? Grāmata vizuāli ir ļoti skaista un smalka. Un to noteikti var droši dāvināt maziem gotiem, ja kāds vēl piekopj to arhaisko subkultūru.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, (Haruki Murakami, Fushigi na toshokan, 2005)

Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem (viņa grāmatas lielākoties ir tādas ļenganas un padevīgas liktenim), bet man patika viņa personiskākie darbi kā “Norvēģu koks” un dokumentālais stāsts par skriešanu. Tomēr autors ir populārs un laikam arī pie mums labi pirkts, jo tiek izdots samērā bieži. Tāpēc kaut kā nemanot esmu izlasījusi jau desmit viņa grāmatas un šī bija vienpadsmitā.

savada biblioteka“Savādā bibliotēka” atšķirībā no pārējām Murakami grāmatām ir pasaka bērniem. Tā ir ļoti īsa, tajā nav seksa un kaķu, toties ir daudz krāsainu bilžu. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un man to iedeva par spīti brīdinošajam uzrakstam uz vākiem, ka grāmatu aizliegts izsniegt uz mājām. Var jau būt, ka bibliotekāres to nemaz nebija pamanījušas.

Laikam jau vienas no lielākajām cilvēku bailēm ir bailes no bibliotēkām. Kā gan izskaidrot faktu, ka ļaudis tik maz apmeklē šo brīnišķīgo iestādi vienmēr atrunājoties ar stingrajiem grāmatu nodošanas termiņiem un tamlīdzīgām blēņām. Bailes no bibliotēkām ir apspēlējis jau Kings savā “Bibliotēkas policistā”, bet Murakami tas ir sanācis pat vēl labāk. Vai gan bibliotēkas vienmēr tikai laipni un nesavtīgi dalās ar zināšanām neko neprasot pretī? Varbūt mēs tikai vienkārši neesam ievērojuši slepenos pagrabus, kuros pēc tam tiek izsūktas lasītāju smadzenes. Ja nu jums pēkšņi sagribas kaut ko uzzināt par nodokļu iekasēšanas sistēmu Osmaņu-turku impērijā, tad labāk meklējiet informāciju internetā. Lai gan arī attiecībā uz tīmekli nevaram būt droši, kā tur ir ar to smadzeņu izsūkšanu.

Zēns, kas ir pasakas galvenais varonis, nonāk gūstā slepenā labirintā zem bibliotēkas, kur viņu piebaro ar zināšanām un dažādiem garšīgiem un detalizēti aprakstītiem ēdieniem, lai smadzenes kļūtu piemērotas apēšanai (visas jau nemaz nav tā uzreiz ēdamas). Te viņš satiek Aituvīru, kādu meiteni, kura sazinās tikai ar žestiem, un piedzīvo dažādu realitāšu pārklāšanos. Kā jau visi Murakami varoņi, zēns ir ļoti pasīvs un bez ierunām pakļaujas savam liktenim, bet par laimi grāmata ir ļoti īsa un tas nepaspēj apnikt.

Pasakas nobeigums ir atvērts, simbolisks un ļoti skumjš. “Savādā bibliotēka” ir skaists, alegorisks stāsts par cilvēka mūžīgo eksistenciālo vientulību un sev tuvu cilvēku zaudēšanu, kas ir viena no iemīļotākajām Murakami darbu tēmām. Grāmatu var droši lasīt visu vecumu lasītāji, pat ja bērni ne visu tajā spēs saprast.

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”, no spāņu val. tulk. Marta Kaulakāne, Madara Loce, Kristīne Ločmele, Linda Mičule, Linda Reinsone, Kristīne Treija, Rīga: Mansards, 2016. (Rosa Navarro Durán, El Quijote contado a los niños,2005)

Dons kihotsDona Kihota pārstāstu mazgadīgām personām saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Lasītājas, un šī grāmata bija viens no maniem grāmatu izstādes pirkumiem. Esmu diezgan skeptiska pret pasaulslavenu romānu īsajiem pārstāstiem, bet gan jau Lasītājai bija savi apsvērumi tādus uzdāvināt (blogeru dāvanās foršākais ir to neparedzamība un iespēja izlasīt ko tādu, kam citādi nekādi nepievērstos). Un nav jau arī ko slēpt – pašu nemirstīgo šedevru diemžēl lasījusi neesmu (un par to esmu mazliet nokaunējusies), bet tāds jau ir to liktenis – gozēties topos 10 grāmatas, ar kuru neizlasīšanu īpaši lepojos un tamlīdzīgos.

Nav jau arī tā, ka Servantesa diženais gara darbs man būtu pilnībā svešs. Bērnībā man bija brīvi pieejams episkais Dona Kihota 1956. gada izdevums divos nenormāli smagos liela formāta sējumos Mirdzas Ķempes tulkojumā ar fantastiskām Gistava Dorē grafikām, tāpēc dažreiz gadījās tos pašķirstīt. Uh, kas tās bija par ilustrācijām – tumšas, gotiskas, biedējošas, neizprotamas un iztēli rosinošas. Tomēr, palasot tekstu, tas izrādījās pirmsskolas vecuma bērnam pārlieku garlaicīgs un grūti izprotams. Tā kā vienmēr pa rokai bija interesantākas grāmatas, Dons Kihots tā arī palika neizlasīts. Nu tik daudz jau es bērnībā biju apguvusi, ka Dons Kihots ir dīvains onkulis, kurš gribēja sadot pa seju vējdzirnavām un mīlēja mest kūleņus ar pliku dibenu (visi šie skati grāmatā bija uzskatāmi ilustrēti). Man bija arī zināms, kā cienījamais idalgo līdz tam nonāca – skaidrs, ka triviālliteratūra jau 16. gadsimtā bija kļuvusi par īstu sodību. Tikko bija pieejamas drukātās grāmatas, daži cilvēki uzreiz tā salasījās bruņinieku romānus, ka viņiem izkalta smadzenes, smagi sašķobījās prāts un pilnībā sajuka iztēle ar realitāti.

Dons Kihots

Gistava Dorē ilustrācija Donam Kihotam, attēls no Vikipēdijas

Jaunā Dona Kihota bērnu versija ir Rosas Navaro Duranas pārstāsts, kuru latviešu valodā nez kāpēc ir tulkojusi vesela tulkotāju banda (acīmredzot tas ir bijis kaut kāds LKA kursa kopprojekts). No diviem pamatīgajiem Servantesa sējumiem pāri ir palikusi mazītiņa grāmatiņa ar daudzām bildēm. Ilustrācijas ir ārkārtīgi mīlīgas un jaukas. Un man tās šausmīgi nepatika – tajās mazais sārtvaidzis onkulītis, kas patiešām ir diezgan līdzīgs cienījamajam profesoram Danilānam, izskatās pēc vienkārša pajoliņa un nepavisam nelīdzinās traģiski smieklīgajam Skumjā Izskata bruņiniekam biedējoši valdzinošajās Dorē bildēs. Ir jau saprotams, kāpēc tādas grāmatiņas izdod – lai bērniem būtu elementārs priekšstats par klasiskās literatūras saturu un viņi vēlāk neizgāztos saviesīgās sarunās vai TV viktorīnās, apgalvojot, ka Dona Kihota zirgu sauca Motocikls (nopietni, pati reiz tādu gadījumu redzēju). Un droši vien tāpēc, lai pieaugot viņi nekādā gadījumā nelasītu pilno Servantesa romāna tekstu, jo saturs tak zināms. Ko tur vairs lasīt un lieki tērēt laiku, ja viss ir sen nomaitekļots (vējdzirnavas vinnēja). Bet tā jau pie grāmatiņas ir piestrādāts. Tai ir paša Spānijas vēstnieka Latvijā Pedro Himenesa Načera priekšvārds, kurā labākajās tradīcijās ir izskaidrots šī izdevuma milzīgais kulturālais nozīmīgums. Un veseli divi pēcvārdi, kuros jauniešiem saprotamā veidā izskaidrotas Dona Kihota galvenās idejas (cīņa starp ideālismu un reālismu, starp garīgo un materiālo, un vispār – justies brīvam nozīmē būt ārprātīgam).

Starp citu, saturiski bērnu izdevums ir ļoti tikls. Piemēram, divas staigules, kuras Dons Kihots grāmatas sākumā satiek iebraucamajā vietā, šajā pārstāstā ir kļuvušas par jaunavām. Pat nezinu, vai tiešām bērnu dēļ vajadzēja tik ļoti pūlēties izkastrēt pamattekstu. Es pirmsskolas vecumā dzīvoju jaukā pārliecībā, ka staigules ir tantes, kuras daudz staigā, nu apmēram tādas kā klaidones. Bet var jau būt, ka mūsdienu bērni patiešām ir tik dikti samaitāti, ka viņiem nevar dot lasīt kārtīgi neizcenzētu Donu Kihotu.

Lai nu kā, grāmata iedvesmoja izvilkt no saviem krājumiem Servantesa Donu Kihotu (kā maniakālai grāmatu atkarīgajai man jau sen bija sarūpēti veseli divi dažādi šī šedevra latviešu izdevumi) un nolikt lasāmajā kaudzītē pie gultas. Skaidrs, ka Dona Kihota izlasīšana būs ilgtermiņa projekts, bet pēc pieredzes klasiku labāk lasīt lēni, mierīgi un nekur nesteidzoties.

 

Džefs Kinnijs “Grega dienasgrāmata 11 Uz naža asmens”

Džefs Kinnijs “Grega dienasgrāmata 11 Uz naža asmens”, no angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Jeff Kinney. Diary of a Wimpy Kid: Double Down, 2016)

Skaidrs, ka daudzu literatūras skolotāju lielākais nemīlulis Gregs Heflijs ir nolādēts. Viņš ne tikai nekad neizaugs liels, bet ir nokļuvis kaut kādā dīvainā laika cilpā un ir spiests jau nezinu kuru reizi atkal apmeklēt to pašu klasi, un atkal svinēt Helovīnus gluži kā kaut kādā sasodītā Murkšķa dienā. Bet neko darīt – nav viegli būt par tik populāras bērnu grāmatu sērijas galveno varoni. Un, kamēr Grega dienasgrāmatu autoram Džefam Kinnijam ar humora izjūtu viss ir kārtībā, man, godīgi sakot, nav nekādu iebildumu pret turpinājumiem. Es jau pirms šīs sērijas grāmatas iegādes skaidri zinu, ko dabūšu, un dažreiz dabūt gaidīto ir tik ļoti mierinoši, pat ja tas rada maldīgu ilūziju par pasaules stabilitāti un paredzamību.

grega-dienasgramata-uz-naza-asmensŠajā grāmatā turpinām sekot Hefliju ģimenes gaitām. Viņiem vēl joprojām mājās dzīvo cūka, savukārt Grega mamma ir uzsākusi mācības koledžā un pievērš lielu uzmanību tam, lai Gregs būtu radošāks un mazāk aizrautos ar videospēlēm. Palasot par Rodrika izspēlētajiem ļaunajiem jociņiem Grega bērnībā, jābrīnās, kā viņam vispār ir izdevies izaugt normālam. Tomēr dažas uzmācīgas idejas Gregu nomoka – varbūt viņš ir TV realitātes šova zvaigzne un visi viņu slepeni novēro. Un kā būtu dzīvot, ja tevi visu laiku pieskatītu mirusī vecmāmiņa no mākoņa maliņas (un varbūt arī visi citi tavi radinieki sākot jau no akmens laikmeta). Iespējams, ka visus cilvēci uzmanīgi vēro citplanētieši, bet Grega pārējie ģimenes locekļi ir roboti. Vēl šajā grāmatā Gregam nākas ciemoties pie Lego maniaka, lasīt šermuļgrāmatas, sākt muzicēt skolas orķestrī un uzņemt šaušalīgu šausmeni Tumsas ložņu nakts.

Kopumā 11. sērijas grāmata ir tieši tāda pati kā iepriekšējās desmit. Vienīgi šķita nedaudz vairāk haotiska. Tāpat kā pārējās Grega dienasgrāmatas arī “Uz naža asmens” ir ļoti piemērota kopīgai priekšā lasīšanai ģimenes lokā. Tā nav gara, sastāv no daudzām patiešām smieklīgām un asprātīgām epizodēm, kuras vienmēr ir tīkamāk izbaudīt jaukā kompānijā, un tās bērnu un vecāku problēmas tak ir mūžīgas un vienmēr atkārtojas no jauna – atkal un atkal.

Šeit ir apraksti par Grega dienasgrāmatu septīto, astoto un desmito daļu.