Kad uzrakstīju par “Sprīdīša bibliotēku”, bija tikai loģiski turpināt stāstu ar nākamo grāmatu plauktu, kuru apdzīvo “Brīnumzemes” izdevumi. Šo pasaku grāmatu sēriju bērniem sāka izdot pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā un turpināja līdz deviņdesmito gadu vidum, kad daudz kas no līdzīgiem sērijveida izdevumiem diemžēl nomira dabīgā nāvē. Kopā “Brīnumzemes” sērijā (1971.-1994.) tika izdotas 43 grāmatas, un to pilns saraksts ir atrodams saitē. Ak, kas tās bija par brīnumainām grāmatām! Ar spožiem, krāsainiem un ļoti daiļiem apvākiem, ar teiksmainiem stāstiem par eksotiskām vietām un dīvaini senatnīgu valodu. Kad iemācījos lasīt, Brīnumzeme bija viena no pirmajām sērijām, ar kuru uzsāku savas garās, piedzīvojumiem bagātās un līkumainās lasītājas gaitas.
Jāpiezīmē, ka Brīnumzemes grāmatas nemaz tik viegli nebija nopirkt. Tās izdeva 30 līdz 50 tūkstošu eksemplāru lielās tirāžās, bet grāmatnīcu plauktos tās neiegūlās. Bieži vien no rīta pārdošanā izliktās grāmatas pēcpusdienā bija jau izpirktas. Tāpēc strādājoši cilvēki tās bieži vien nemaz normāli nopirkt nevarēja, un grāmatu iegādei bija nepieciešams blats, kas ir diezgan stulba padarīšana. Vidēji Brīnumzemes grāmatas maksāja septiņdesmit līdz deviņdesmit kapeikas, vienīgi izdevumi ar krāsainajām bildēm bija dārgāki – tie maksāja veselu rubli un dažreiz pat vairāk. Ja kādam šīs cenas šķiet dikti zemas, gribētu atgādināt, ka manas vecāsmātes pensija tajos gados bija akurāt 29 rubļi, un kopumā iedzīvotāju pirktspēja nebija augsta. Vienkārši tolaik nebija pieejams plašs izklaižu piedāvājums un grāmatas bija viena no retajām iespējām piedzīvot, ko īpašu un skaistu. Lai nu kā, vecāki bija parūpējušies, lai manā rīcībā būtu lielākā daļa no pirmajām desmit Brīnumzemes grāmatām, un tās visas tika aizrautīgi izlasītas. Patiesībā pat pārāk aizrautīgi, jo lielākajai daļai no tām skaistie apvāki, sirsnīgi lasot, vienkārši izšķīda. Dažas no zemāk attēlā redzamajām grāmatām ir nomainītas pret svaigākiem eksemplāriem, kuri iepriekšējiem īpašniekiem vairs nav bijuši vajadzīgi un tāpēc atnesti uz bibliotēku, kur tās var ņemt visi, kas vēlas.
Brīnumzemes grāmatas bija paredzētas lasīšanai jaunākā skolas vecuma bērniem (mazākajiem izdeva brīnišķīgu bilžu grāmatu sēriju “Pasaku kamolītis”), tāpēc sērijā iekļautās pasakas ir šim vecumam piemēroti glīti pasaku pārstāsti un literārās apdares, no kurām izņemtas ārā skarbākās un šausminošākās vietas. Tās ir pilnas ar trakiem karaļiem, brīnumdaiļām princesēm, trešajiem tēva dēliem, viltniekiem, raganām, cēliem un ne tik cēliem varoņiem un visiem pārējiem pasaku elementiem, kas man ļoti agri lika saprast, ka literāro sižetu skaits šajā pasaulē ir ierobežots, un visi stāstnieki vienmēr ir nolemti mūžīgi atkārtoties un atkal un atkal stāstīt vienus un tos pašus stāstus. Tāpēc tālāk par piecpadsmito sērijas sējumu Brīnumzemes lasīšanā netiku, tomēr šo to no pārējiem esmu palasījusi izlases veidā.
Starp citu, Brīnumzemes pasakas nepavisam nebija tikai stāsti par daiļajām princesēm, drosmīgajiem varoņiem un pūķiem. Bieži vien to personāži risināja attiecības ar nāvi, turklāt visai interesantos veidos. Izlasiet, piemēram, ukraiņu pasaku par kazakiem un nāvi no krājuma “Burvju vijole”. Vai arī padomājiet, kādas ziepes pasaulē sākās, kad čehu Honza to bija uz laiku atbrīvojis no nāves. Man viens no mīļākajiem bija indiešu pasaku krājums “Gudrais papagailis”, no kura uzzināju vairākas noderīgas lietas par pūļa psiholoģiju un cilvēka dabu. Turklāt dažas indiešu pasakas ļoti jauki un saistoši – izmantojot pērlēm un tirkīziem rotātus ziloņus – pastāstīja šo to noderīgu par fizikas likumiem un matemātiku. Bērnībā stilīgs škita arī čehu pasaku krājums “Honza” ar klasiskajām Jozefa Ladas ilustrācijām, jo tur visi varoņi bija Honzas un viņiem bieži vien bija laba humora izjūta (ļoti iespējams, ka Honzam ir kaut kāda saistība ar Šveika izcelsmi). Droši vien tieši ar “Honzu” sākās mana čehu literatūras mīlestība. Pa vidu klasiskajām eiropeiskajam pasakām bija arī dīvaini stāsti no tālām, nezināmām zemēm – stāsti par atriebīgiem dieviem, sagrautām pilsētām, lidojošiem dēmoniem, pasaulēm, kurās valda ļauni gari, bet cilvēki viegli pārtop par savvaļas zvēriem.
Vēl gribētos pieminēt, ka, lai gan liela daļa Brīnumzemes pasaku ir tulkotas, izmantojot starpniekvalodu, jo diez vai Latvijā ir bijis daudz karačaju, nivhu vai svahili valodu zinātāju, sērijas grāmatu tulkošanā ir piedalījušies daudzi lieliski latviešu tulkotāji, rakstnieki un dzejnieki. Piemēram, Knuts Skujenieks ir tulkojis slovāku un ukraiņu pasakas no abām šīm valodām, čigānu pasakas no vācu un krievu valodām ir tulkojusi Silvija Brice, bet “Burvju kimono” no japāņu valodas iztulkojusi Ingūna Beķere. Daudz pasaku ir tulkojusi Dagnija Dreika. Savukārt, “Zelta rozi un sudraba rozi” no angļu valodas un “Honzu” no čehu valodas tulkojusi kādreiz labi zināmā tulkotāja Anna Bauga, baltkrievu pasakas no baltkrievu valodas pārcēlis rakstnieks Jūlijs Vanags, poļu pasakas dzejnieks Jāzeps Osmanis, moldāvu pasakas dzejnieks Leons Briedis. “Draudzības noslēpumu” no azerbaidžāņu valodas tulkojis Pēters Brūveris, “Pelnrušķi un trolli” no norvēģu un jaunnorvēģu valodas tulkojusi Solveiga Elsberga. Igauņu pasakas ir tulkojusi Džuljeta Plakidis, kurai pateicoties mēs bērnībā varējām lasīt daudz jauku igauņu bērnu grāmatu kā, piemēram, “Pēdējo baltspalvi”. Jāpiebilst, ka lielāko daļu Brīnumzemes pasaku no krievu valodas ir tulkojušas Emīlija Marjutina un Ausma Sprīvule. Lai gan pasakas skaitās bērnu literatūra, pieļauju, ka to tulkošana nav nemaz tik vienkārša to senatnīgās valodas un svešāduma dēļ.
Sākot ar “Trīs patiesībām” sērijas grāmatām ir arī nelieli priekšvārdi, kurus lielākoties ir sarakstījuši to tulkotāji, un, kas vienkāršā valodā pastāsta par pasaku izcelsmes valsts vēsturi, dabu un ģeogrāfiju. Saprotamu iemeslu dēļ Brīnumzemes sērijā lielākoties ir pārstāvētas Eiropas tautu, kā arī Padomju savienības teritorijā dzīvojošo tautu pasakas. Visai plašajai Amerikai ir veltīta tikai viena maza grāmatiņa. Āfrikai paveicies vairāk, un pāris cilvēkēdāju valstij Krievijai draudzīgi cilvēkēdāju režīmi kā Gvineja-Bisava un Angola ir tikuši pie saviem pasaku krājumiem. Vēl dažas grāmatas ir nopelnījusi Āzija, jo būtu grūti to pilnībā ignorēt, bet Okeānijas un Austrālijas pasakas te nav atrodamas nemaz.
Visiem zināms, ka pasakas ir briesmīgi stāsti, kas bērnus pamazām sagatavo ziņu lasīšanai un saskarsmei ar realitāti. Tomēr pastāv viedoklis, ka bērnībā mums ir vajadzīgas visas šīs pasakas par briesmoņiem, pūķiem un varoņiem, jo tā mēs iemācāmies, ka ar tiem var un vajag cīnīties. Pasakās jau lielākoties uzvar labais, bet bieži vien tam nākas pārvarēt visādas grūtības, veikt labus darbus un galu galā ciest arī kaut kādus zaudējumus. Mūsdienu bērniem Brīnumzemes pasakas varētu būt pārāk arhaiskas un vietām grūti saprotamas, toties tagad ir izdots daudz brīnišķīgu fantāzijas grāmatu un literāro pasaku, kas savā būtībā stāsta tos pašus stāstus tikai modernākā un vieglāk uztveramā formā. Un galu galā pasakas patiesībā sākotnēji bija domāts pieaugušajiem.
Arī Muminielejā ir sācies pelēks, drūms rudens, bet tur dažādu iemeslu dēļ salasās diezgan raiba kompānija ar maziem nīgriem zvēriņiem. Atgriežas vientuļnieks Susuriņš pēc savām pazaudētajām mūzikas taktīm. Ierodas jokainā Svilpaste, kura no kaut kā ļoti baidās, bet visticamāk jau pati no sevis. Atnāk Murmulis, kurš grib būt jauks un labs, un visiem patikt, bet šo ideju realizē visnejēdzīgākajā veidā – pēc savas saprašanas kārtojot citu lietas, jo Nav jau daudz tādu, kas zina, kā viņiem jādzīvo, un kas vieni paši prot tikt galā. Uz šejieni dodas arī mazais cirslītis Tofts, kurš savā prātā ir iztēlojies ideālo Muminieleju ar ideālo Muminu māmiņu, un sapņo, cik labi būtu, ja par viņu kāds rūpētos. Vēl te ierodas pašapzinīgā un egoistiskā Bumbulīte, kura neizceļas ar pārlieku jūtelību, un mūžsenais Ņurdzeklis.
“Sibīrijas haiku” ir rakstīta no bērna skata punkta. Mazais Aļģis Bite ar māsu Daļu 1946. gadā bāreņu vilcienā atgriežas no Sibīrijas, atceras jauko dzīvi Radziņu ciemā, traģisko izsūtījumu un tālumā piedzīvoto, un atceļā viņus pavada mirušo dvēselītes kā viegls vējiņš. Jā, Sibīrijā neaug āboli, un arī bitēm vajag īpašu pieeju, lai tās šeit izdzīvotu. Apkārt valda bads, aukstums un beztiesība, bet cilvēki ir cilvēki, arī izsūtījumā viņi cenšas atrast prieku ikdienišķās lietās, izveido kori “Āboli”, iemīlas, apprecas un rada bērnus. Tomēr, neskatoties uz bērnišķīgumu, lakoniskumu un vizuālo stilīgumu, grāmata ir ļoti skumja un traģiska.
“Oskars un lietas” ir stāsts par zēnu, kura mamma ir uz diviem mēnešiem aizbraukusi uz Ameriku mācīties, tāpēc tēvs viņu ir laimīgi aizvedis un atstājis pie vecmāmiņas, jo vasarā lauki ir bērnam pati īstākā vieta, kā gan citādi? Oskaram pašam tomēr tā nešķiet, un trakākais – viņš ir aizmirsis mājās savu mobilo telefonu, ar kuru spēlēties. Izskatās, ka zēnu gaida divi vissliktākie mēneši viņa mūžā. Tad Oskars aiz garlaicības pārkrāso šķūnīti atrastu koka kluci par mobilo telefonu un, oho!, izrādās, ka pa šo ierīci var pazvanīt lietām un Oskara pasaule pilnībā izmainās. Par ko gan bērns varētu sarunāties ar vecu gludekli vai piena kannu? Bet Kivirehkam ir kaut kāds brīnumains talants aprakstīt pasauli vienlaikus tik asprātīgi, smieklīgi un emocionāli aizkustinoši, ka visparastākās sadzīves lietas mums atklājas pavisam neparastos veidos. Cukurdozītei un krējuma trauciņam ir sens mīlas romāns, skapī naktī palagi rīko kautiņus, bet mētelis dzer asinis, atkritumu spainis sacer dzejoļus un krēsls jau ilgi ir vēlējies apceļot pasauli. Lietu pasaule Oskaram dod iespēju izpausties visdažādākajos veidos – būt izpalīdzīgam un atjautīgam, izjust varu pār priekšmetiem un izjust empātiju pret visai negaidītām lietām, samīlēties neaizsniedzamajā sarkanajā baloniņā un galu galā labāk saprast cilvēkus līdzas.
Sibillas grāmatas 