Tag Archives: bilžu grāmatas

Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”

Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve, Krisa Ridela ilustrācijas, Rīga: Zvaigzne ABC, 2017., (Neil Gaiman, The Sleeper and the Spindle, 2014)

Nīls Geimens Vārdotāja un vārpstiņaNīls Geimens ir viens no manis visvairāk lasītajiem autoriem (tas gan statistikā ieskaitot arī komiksus), tāpēc saprotams, ka bibliotēkā uzreiz paņēmu arī viņa jauno pasaku grāmatu “Vārdotāja un vārpstiņa”. Tā ir tapusi sadarbībā ar ilustratoru Krisu Ridelu un šajā gadījumā bildes ļoti daudz papildina tekstu – katrā ziņā pietiekami, lai “Vārdotāju un vārpstiņu” varētu pieskaitīt pie bilžu grāmatām mazliet nopietnāka vecuma bērniem. Melnbaltās gotiskajā stilā ieturētās grafikas ar vieglo zeltījumu pasakai piešķir spocīgumu un mazliet skumīgu noskaņu – it kā visu laiku pa šķirbiņu būtu iespējams ielūkoties kādā slepenā un brīnumainā, bet no mums vienmēr slēptā pasaulē, kurā mēs nenonāksim nekad. Attēlos dominē galvaskausi un rožu dzimtas vīteņaugi ar melnām ziedlapiņām.

Pati pasaka ir ļoti īsiņa un sarakstīta tipiski Geimeniskā garā. Autors ir izmantojis klasiskās pasakas par Sniegbaltīti un Ērkšķrozīti, bet izmetis no tām ārā daiļos prinčus, kas patiesībā nudien tām ir nācis tikai par labu. Rūķi gan ir palikuši, bet no septiņiem vairs tikai trīs. Un, kā labi zināms visiem, kas lasījuši Teriju Prečetu, tad par rūķu piederību kādam dzimumam jau nekad nevari būt drošs, tāpēc iespējams, ka šī ir vistīrākā meiteņu grāmata. Vēl šajā pasakā ir lipīgs komatozais miegs (man šķita, ka kādā brīdī ir jāparādās Dream, nevar būt, ka tas notika bez viņa ziņas), zombijveidīgi gulētāji, arī citās Geimena pasakās jau sastaptā apsēstība ar mūžīgo jaunību un skaistumu, kā arī nenormāli daudz zirnekļu tīklu.

Pasakas atrisinājums nav gluži tradicionāls, bet kaut ko tādu jau mēs visi no Geimena gaidījām, vai ne? Grāmata vizuāli ir ļoti skaista un smalka. Un to noteikti var droši dāvināt maziem gotiem, ja kāds vēl piekopj to arhaisko subkultūru.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”

Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”, no vācu val. tulk. Inga Karlsberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.(Quint Buchholz, Im Land der Bücher, 2013.)

 

Gadu gribas sākt ar labu apņemšanos, ja arī nesākt rakstīt par visām izlasītajām grāmatām, tad uzrakstīt vismaz par visām blogeru Ziemassvētku dāvanām (un, protams, tās arī izlasīt). Par laimi pirmā grāmata Kvinta Būholca „Grāmatu valstībā”, kuru saņēmu dāvanā no Lasītājas kā rezerves variantu, bija izlasāma apmēram piecās minūtēs. Tā kā sākums ir cerīgs, varbūt izlasīšu arī visas pārējās.

Grāmatu valstībāKvints Būholcs ir vācu mākslinieks un grāmatu ilustrators. Sākotnēji viņš ir ilustrējis citu autoru darbus kā, piemēram, Gordera „Sofijas pasauli”, darbojies arī kā scenogrāfs un instalāciju mākslinieks, bet pēc tam sācis pats rakstīt tekstus savām grāmatām. Tāda ir arī viņa bilžainā „Grāmatu valstība” ar sapņainām, maigos pasteļtoņos ieturētām ilustrācijām. Teksta gan nav daudz, katrai bildei ir veltīts akurāt viens teikums – ar grāmatām kāds veido citu laiku, kāds skatās nezināmās tālēs, kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam, kādu grāmatas padara aklu, kāds ieslēdzas vannas istabā, bet kāds lasa ļoti lēnām. Katrs no šiem apgalvojumiem ir parādīts autora fantāzijas radītā sirreālā vai maģiski reālā ainā. Pie dažām gribas pakavēties ilgāk, citas varbūt tik ļoti neuzrunā. Lai gan grāmata ir stūrains priekšmets ar stingrām, ģeometriski precīzām formām, autors ar graudaino fonu un izplūdušajām līnijām, attēlus ir padarījis šķietami mīkstus, maigus un mazliet neskaidrus. Bildēs lielākoties ir izmantoti zilganie un pelēkie toņi, kas uzdveš viegli nostalģisku noskaņu. Attēlos ir daudz debesu un tālu horizontu, kas rada plašuma iespaidu un liek domāt, ka autors lasītājus uzskata par diezgan vientulīgām personām.

Kopumā izdevums ir sirsnīgs veltījums grāmatām un to tik dažādajiem lasītājiem.

Ar autora daiļradi plašāk var iepazīties šeit.

Jūlija Vuori „Ruksis”

Jūlija Vuori „Ruksis”, no somu valodas tulkojusi Emīlija Petraškeviča, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.,(Julia Vuori, „Sika”, 1998)

 

Jūlijas Vuori grāmatā „Ruksis” ir daudz bilžu un maz teksta. Acīmredzot tā ir domāta mazlasītājiem, bet, atverot grāmatu, neviļus sāc muļķīgi smaidīt līdz ausīm jau pirmajā lappusē.

ruksisJūlija Vuori ir māksliniece, kas studējusi Helsinku Mākslas un dizaina universitātē. Sākotnēji autore zīmējumus publicēja avīzes „Helsingin Sanomat” nedēļas pielikumā laikā no 1995. līdz 1998. gadam, bet pēc tam izdeva tos atsevišķā grāmatā. Bieži vien grāmatās, kuru autori ir mākslinieki, teksti paliek otrajā plānā, bet šis ir tas laimīgais gadījums, kad bilde un stāsts ir līdzsvarā un lieliski papildina viens otru. Bet kā jau minēju, tad tekstu nav daudz – pārsvarā tie ir īsi paskaidrojumi pie bildē redzamā.

Jau no grāmatas virsraksta ir skaidrs, ka tās galvenais varonis ir Ruksis – pārnadžu dzimtas neatgremotājs dzīvnieks. Mīlīgs rozā krāsas sapņotājs ar astīti aizkustinošā gredzentiņā, plīvojošām ausīm, plakanu grumbainu šņukuriņu. Dzīvnieciņš ir nācis pasaulē mākslinieces iztēlē un laikam tāpēc arī palicis bez nabas, ģenitālijām, izvadošo sistēmu atverēm un galu galā arī bez kārtīgām drēbēm. Vizuāli Ruksis nedaudz atsauc atmiņa leģendāro Sivēnu no Vinnija Pūka, bet ir daudz nopietnāka un nobriedusi personība. Bez Rukša grāmatu apdzīvo kompānija, kuru autore apzīmē kā urbānos siltasiņus – Pingvīns, Alnis, Govs, pieskatāmais Āpšelis, Lapzemes Suns, Skumjais Ruksis un citi zvēri. Starp dzīvniekiem pastāv diskriminācija atbilstoši zooloģiskajai klasifikācijai, jo, piemēram, Pārnadžu apvienība neļauj Pingvīnam piedalīties viņu izstādē ar saviem darbiem, jo tam nav šķeltu nagu. Ka jau avīzē publicēta materiāla kompilācijai grāmatai nav noteikta sižeta, tā sastāv no mazām Rukša dzīves epizodēm.

Jūlija Vuori ir iztēles bagāta māksliniece un asprātīga tekstu autore. Lai arī „Ruksis” laikam oficiāli skaitās bērnu grāmata, to var droši pārlapot arī pieaugušie. Vispār, ja mazliet parakājamies pa iekšām, tad visēdāja cūka ir cilvēkam anatomiski vislīdzīgākais mājdzīvnieks atšķirībā no četrkuņģainās zālēdājas govs vai sīkā plēsēja kaķa. Un, ja jau esam ar tik līdzīgām iekšām, iespējams mums ar cūkām ir vairāk kopīgā, nekā domājām. Ruksis ir tāds apcerīgs, izklaidīgs un mākslinieciski aizrautīgs radījums, kurš daudz laika pavada ar saviem draugiem vai risina sadzīves problēmas. Piemēram, izrādās, ka Rukša telpaugam ir suicidālas noslieces (ak, vai, maniem arī tādas mēdz būt).
Sapnī redzēju, kā monstera niknumā metas ārā pa logu. Aptvēru, ka sen neesmu ar to aprunājies.

Un arī šitā man ir gadījies.
Kafejnīcā apkalpotāja mani neievēroja. Pār baudīju vai mani var saskatīt. Sajutos lieks.

Savārguma brīžos var palīdzēt sēņu terapija.
„Sakārto sēnes taisnās rindās. Apgaismo tieši no augšas. Lūkojies uz sēnēm, līdz rodas atveseļojoša enerģija”. Blenzu vismaz pusstundu. Sajūta nemainījās. Tad pamanīju grāmatā maziem burtiem iespiestu tekstu :”Vēlamo rezultātu var panākt tikai ar toverīšu urnulām vai punktainajiem parka kāpostrumpučiem”. Tā ja.

Un galu galā – Man bija mazliet sērīgi ap sirdi. Nospriedu, ka pie tā vainīga mana svārstīgā iedaba … vai planētas….

Varētu „Ruksi” citēt vēl un vēl, bet jāatzīst, ka bez bildēm tekstiņi neizklausās ne uz pusi tik piemīlīgi, kādi tie ir grāmatā.
Starp sapni un nomodu redzēju sevi no griestu lampas perspektīvas. Redzētais nekalpoja sevis labākai iepazīšanai, toties vairoja līdzjūtību.

„Ruksis” ir jauka un sirsnīga grāmatiņa, kura var noderēt nelielai omas uzlabošanai garas un smagas darba nedēļas nogalē.

Kitija Krauzere „Ezera Annija”

Kitija Krauzere „Ezera Annija”, tulkojusi Gita Grīnberga, Rīga: „liels un mazs”, 2012., (Kitty Crowther, Annie du lac, 2009)

4bc4791027Lai cik ļoti man patīk lasīt, tomēr jāatzīstas, ka nepiedzimu ar padusē cieši iežmiegtu 1000 lappuses biezu sējumiņu sīkā drukā. Arī lasīt prasmi apguvu ne jau no Upīša kopotajiem rakstiem, bet smukām un ar tekstu pārlieku neapgrūtinātām bilžu grāmatām ar skaistām ilustrācijām un lieliem burtiem. Vēl joprojām klusībā domāju, ka bildes grāmatas vērtību parasti tikai palielina. Tā nu šad tad palasu kādu no jaunmodīgajām visiem vecumiem domātajām bilžu grāmatām. Man ļoti patika Šona Tana „Aizpilsētas stāsti”, kurus nopirku dāvināšanai citiem, bet pa ceļam sāku lasīt un beigās tā arī nevienam vairs neuzdāvināju.

Kitijas Krauzeres „Ezera Annija” arī izskatījās vilinoša. Autore ir beļģu māksliniece un bērnu rakstniece. Pārsvarā viņa raksta franciski, bet dažas grāmatas ir izdotas flāmu valodā. 2010. gadā Krauzere ir saņēmusi Astrīdas Lindgrēnes memoriālo balvu, ko kuram katram jau nu nepiešķir. „Ezera Annija” uz vāka ir reklamēta kā ļoti noslēpumaina pasaka, bet autore kā dziļi iejūtīga cilvēku attēlotāja. Diemžēl ar noslēpumiem grāmatā bija diezgan trūcīgi, savukārt autore izrādījās talantīga māksliniece, bet ne pārāk aizraujoša stāstniece. Tā gadās, ka paskatoties ilustrācijas jau sāc galvā likt kopā interesantu stāstu, bet beigās nekā.

ezera annijaGalvenā varone Annija nepavisam nebija dīvaine, bet diezgan apātiska un maķenīt aprobežota būtne ar suicidālām nosliecēm. Pēc mātes nāves viņa jūtas ļoti vientuļa, bet neveic pat niecīgākās aktivitātes savas sociālās dzīves uzlabošanai. Jo baidās, ka nekas nesanāks un ko tad darīs pēc tam – būs stāvus jālec ezerā. Un varbūt labāk iet slīcinātiesjau uzreiz, nevis kaut ko sākt darīt. Patiesībā slīcināšanās mēģinājums, kurš grāmatā ir skaisti vizualizēts, tomēr šķiet ļoti neveiksmīgs sižeta risinājums pat pasakai. Vienkārši uzreiz prātā nāk nesenais bēdīgais atgadījums Ventspilī un vēl pāris līdzīgi, kas neko lāgā nav atrisinājuši, bet situāciju padarījuši daudz ļaunāku. Arī tālākais pasakas sižets ir Maijas un Paijas garā. Annija atrod savu sūtību darbojoties citu labā un kā atalgojumu saņem nedaudz iezaļganu vīrišķi ar spīdošu ādu (neviens no mums tak nav ideāls). Pasakas morāle varētu būt kaut kas no sērijas – ja jau esi tik tupa, ka pati nespēj būt laimīga, tad kaut kā pacenties uzgrūst atbildību par savu labsajūtu citiem – tas var nostrādāt.

le_grande desordreTā nu „Ezera Annijas” labākā daļa bija autores smalki izzīmētās, savdabīgās un noskaņas pārpilnās ilustrācijas, kuras galu galā var mierīgi skatīties arī bez teksta lasīšanas, tomēr grāmatā nedaudz vīlos. Salīdzinājumā Tans ar saviem „Aizpilsētas stāstiem” kaut kā caur acu zīlītēm pamanījās pakutināt manu sirdi ne pa jokam.

Paskatoties citas Kitijas Krauzeres grāmatas un to ilustrācijas, piemēram, Le grand désordre, tās šķiet pievilcīgas un nez kāpēc gribas domāt, ka arī saturiski interesantākas par „Ezera Anniju”. Varbūt īstenībā tā nav. bet vienmēr jau gribas cerēt uz kaut ko labāku. Līdz šim latviski ir izdota vēl viena Krauzeres grāmata bērniem “Skrību skrābu tvīt plunkš”.

Manam iekšējam bērnam „Ezera Annija” galīgi nepatika, bet viņa māksliniecisko gaumi jau ļoti sen ir bezcerīgi sabojājusi Margarita Stāraste ar savām sirsnīgajām un mīļuma pārpilnajām bilžu grāmatām. Un viņu vairs neviens nepāraudzinās.