Tag Archives: bioloģija

Kaspars Hendersons „Grāmata par pilnīgi neiedomājamiem radījumiem. 21. gadsimta bestiārijs”

Caspar Henderson, The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary , 2012

Neiedomājamo radījumu bestiāriju saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Inta, par ko viņam liels paldies, jo tā es tiku pie ļoti jauka papīra grāmatas eksemplāra, kas šajā globalizācijas laikmetā iespējams ir pamanījies paceļot pa pasauli vairāk nekā es, jo Bestiārijs ir izdots Londonā, pirkts, Dubaijas japāņu grāmatnīcā (Kinokuņijā), bet tagad nonācis Latvijas laukos. Pati grāmata vizuāli ir eleganta, stilīga un savdabīga. Tai ir ar smalkiem, apzeltītiem zīmējumiem rotāts vāciņš un katras nodaļas ievadā ir viduslaiku stilā veidotas ilustrācijas un amizanti izzīmēti lielie sākuma burti. Savukārt lappusēm ir atstātas ļoti platas malas, uz kurām ir izvietotas dažādi teksta papildinājumi, atsauces un paskaidrojumi.
Doma uzrakstīt šo grāmatu tās autoram žurnālistam Kasparam Hendersonam esot radusies, lasot Borhesa stāstus par izdomātiem dzīvniekiem. Kādā brīdī viņš saprata, ka reālās dzīvās būtnes, kas apdzīvo mūsu planētu ir daudz interesantākas un grūtāk iztēlojamas nekā cilvēku fantāzijas radītās, (patiesībā par lielākās to daļas eksistenci mēs nemaz nespējam iedomāties) un būtu labi par tām savākt informāciju un uzrakstīt grāmatu.

bestiarijsVispār jau šī grāmata ir tieši tāda, kādas man patīk. Bērnībā es to noteikti būtu dievinājusi, bet arī tagad izlasīju ar lielu patiku, un droši vien noteikti pārlasīšu vēl kādu reizi. Neiedomājamo radījumu bestiārijā ir apkopoti stāsti par 27 savādām un unikālām dzīvības formām, kas ir sakārtoti alfabētiskā kārtībā (katram angļu alfabēta burtam atbilst viena dzīvnieku suga). Un viens no šiem īpaši dīvainajiem radījumiem ir cilvēks. Šī nav gluži bioloģijas grāmata. Par katru no šiem radījumiem autors, protams, pastāsta interesantākās lietas par to dzīvesveidu, sugas atklāšanu, nākotnes perspektīvām, kas dažreiz ir ļoti bēdīgas, un ar tiem saistītajiem mītiem, tomēr papildus tam Bestiārijs gluži tāpat kā tā viduslaiku priekšteči, skaidro pasaules uzbūvi, dzīvības izcelšanos, evolūciju, vides aizsardzības jautājumus un cilvēka vietu pasaulē. Tas viss tiek izklāstīts brīvā formā un gana vienkāršā valodā ar plašām atsaucēm uz filozofiju, antropoloģiju, literatūru, kino, popkultūru, u.c., pa vidu iestarpinot arī autora personīgo pieredzi un atmiņas no ceļojumiem. Brīžiem tas šķiet diezgan negaidīti vai haotiski – tā stāstot par zušiem autors var pēkšņi pievērsties Melvila „Mobija Dika” analīzei un no tās tikpat mierīgi pāriet pie atomkatastrofas draudiem un cilvēku zemapziņā mītošo briesmoņu apcerēšanas, vai arī nodaļā par galvkājiem nautilus sākt stāstīt par fotogrāfijas pirmsākumiem un tehnoloģisko attīstību.  Lai gan pāris dzīvnieki grāmatas formai šķiet mazliet pievilkti aiz ausīm, kā mazais pūčuks no Andu kalniem, tomēr lielākoties tie visi patiešām ir neiedomājami un par dažiem no tiem vispār lasīju pirmo reizi – gan par jetiju krabi, gan par murēnas neticamo divu žokļu pāru komplektu, gan par jokaino radību, kurai ir septiņi dažādi dzimumi, kuri visi var mierīgi pāroties savā starpā jebkurā no iespējamajām kombinācijām (kopskaitā 21).

Atceros, kad agrā bērnībā kādā no populārzinātniskajām grāmatām pirmo reizi izlasīju par plakantārpiem, es biju patiesā sajūsmā, ka pasaulē eksistē tāda no mums būtiski atšķirīga dzīvības forma. Tieši šie ne visai simpātiskie radījumi man pirmo reizi dzīvē tik spilgti ļāva apzināties, cik brīnumainā pasaulē mēs dzīvojam, tāpēc lielā aizrautībā par tiem stāstīju visiem, ko vien piedabūju klausīties. Lieki teikt, ka lielākoties tas visiem šķita pretīgi vai garlaicīgi. Un, lūk, Hendersons plakantārpiem savā Bestiārijā ir veltījis veselu nodaļu saistībā ar dzīvības un nāves mistēriju. Šie radījumi ir ārkārtīgi dažādi, tiem nav iekšējo orgānu, dažas no to attīstības stadijām mums varētu rādīties murgos, bet to vairošanās ir pasākums, kas atrodas ļoti tālu ārpus labas gaumes robežām. Dažas plakantārpu sugas spēj pilnībā reģenerēties no vienas izdzīvojušas šūnas (padomājiet par to). Un, jā, daudzi no tiem ir parazīti, bet, starp citu, iespējams, ka tikai pateicoties parazītiem daba dzīvās būtnes ir apveltījusi ar seksu. Vārdu sakot, šī ir aizraujoša grāmata tiem, kas spēj izprast plakantārpu valdzinājumu.

Nobeigumā jāpiebilst, ka īpaši riebīgi bija tīmeklī izlasīt, ka igauņi jau ir paspējuši Hendersona grāmatu iztulkot un izdot igauniski. Interesanti, kāpēc viņu izdevējiem tas izdodas, jo lasītāju un pircēju skaits viņiem nevarētu būt daudz lielāks, bet mūsu izdevniecībām nē, un jau gadiem latviski tikai retumis tiek izdota kāda laba populārzinātniskā grāmata.

Par grāmatu ir rakstījis arī Asmo.

Henrietas Laksas nemirstīgā dzīve

Rebecca Skloot, The Immortal Life of Henrietta Lacks (2010)

Par šo grāmatu biju lasījusi labas atsauksmes, tāpēc nopriecājos, kad Spīgana man to uzdāvināja pēdējos Ziemassvētkos, jo tas bija labs iemesls tās lasīšanu neatlikt uz kaut kādu nenoteiktu un nezināmu laiku.

The Immortal Life Henrietta LacksThe Immortal Life of Henrietta Lacks ir aizraujošs stāsts par visai interesantu lietu – cilvēku audu šūnu kultivēšanu mākslīgos apstākļos. Melnādainā amerikāniete Henrieta Laksa bija pirmais cilvēks, kura šūnas, paņemtas no viņas dzemdes kakla vēža, izrādījās dzīvotspējīgas arī ārpus viņas organisma (un kā vēlāk izrādījās pat pārāk dzīvotspējīgas un agresīvas). Šīm šūnām tika piešķirts savs vārds HeLa un atklājās, ka tās bija tikušas vaļā no katrā normālā šūnā esošās pašlikvidācijas programmas, līdz ar to kļūstot reāli nemirstīgas. HeLa bija tik izturīgas, ka tās varēja droši pārsūtīt pa pastu. Veiksmīgas sakritības dēļ tieši tolaik (1951. gadā) bija paredzēts veikt plašus izmēģinājumus poliomielīta vakcīnas izstrādei. Protams, bija iespējams vakcīnu testēt uz arī mērkaķiem, bet diemžēl dzīvi mērkaķi ir dārgi, bet HeLa šūnas bija lētas, viegli pieejamas un vienas izcelsmes, kas ļāva salīdzināt dažādu izmēģinājumu rezultātus. Līdz ar to, sākot ar piecdesmitajiem gadiem, HeLa šūnas tiek plaši izmantotas zinātniskajos pētījumos un tagad ietilpst standarta laboratorijas aprīkojumā līdzās baltajām pelītēm. Uz tām ir pārbaudīti neskaitāmi medikamenti, vakcīnas, kosmētikas līdzekļi, tās ir apstarotas ar radiāciju un sūtītas kosmosā, lai pētītu gravitācijas ietekmi uz cilvēka organismu. Lielā mērā tieši pateicoties HeLa šūnām molekulārā bioloģija pagājušā gadsimta otrajā pusē vārēja attīsties tik strauji.

Tomēr jāpiezīmē, ka, neskatoties uz tēmu, grāmata nav īpaši zinātniska. Man būtu gribējies uzzināt vairāk par dažādiem eksperimentiem ar HeLa šūnām. Bet ir jāatzīst, ka grāmatu var droši lasīt jebkurš: pat tad, ja nespēj bez stomīšanās izrunāt vārdu dezoksiribonukleīnskābe. Lai nu kā ar to zinātniskumu, grāmata man patika. Autorei, audu šūnu kultūras vēsturi izklāstot paralēli Laksu ģimenes stāstam, ir izdevies parādīt, ka aiz zinātnes vienmēr atrodas dzīvi cilvēki ar saviem priekiem un raizēm. Par pašu Henrietai Laksai mums ir zināms visai maz. Henrietai bija tikai 31 gads, kad viņai diagnosticēja vēzi, no kura tika paņemts paraugs HeLa šūnām, un šīs nemirstīgās, agresīvās un ļoti nešpetnās šūnas viņu pēc tam dažu mēnešu laikā brutāli nogalināja par spīti visiem mēģinājumiem viņu ārstēt. Henrietai bija pieci bērni, no kuriem vecākā meita bija ievietota garīgi slimo patversmē, bet jaunākie bija vēl tik mazi, ka māti nemaz neatcerējās, un viņu tālākais liktenis bija diezgan sūrs. Laksus neviens, protams, neinformēja par HeLa šūnu esamību un pēc 25 gadiem, kad viņus sameklēja, lai iegūtu DNS HeLa identificēšanai, ziņa par tām viņiem bija šokējoša. Vispār jau Henrietas tuvinieku pilnīgais izglītības trūkums kopā ar kristietību un kaut kādām vudū atliekām apziņā viņos radīja visai dīvainu priekšstatu par to, kāds šausmīgas izdarības ļaunie zinātnieki savās laboratorijās ir veikuši ar it kā vēl dzīvo Henrietu. Autorei pagāja ilgs laiks, kamēr viņa ieguva Laksu ģimenes uzticību un, vācot informāciju grāmatai, viņai kopā ar tiem nācās piedzīvot gana daudz traģikomisku situāciju.

Tā nu stāsts par HeLa šūnām ir stāsts arī par zinātnes ēnas pusēm, šarlatāniem, verdzību, rasismu, nabadzību, izglītības trūkumu un zinātnes ētiku. Nav omulīgi apzināties, ka kādreiz normāla prakse bija veikt pacientiem vēža šūnu injekcijas bez viņu informēšanas un piekrišanas. Mūsdienās (vismaz ASV) ir noteikts, ka pirms šūnu paņemšanas zinātniskiem nolūkiem ir jāprasa pacienta piekrišana, tomēr neviens nevar būt drošs, ka kaut kur pa laboratorijām neklīst kādas viņa šūnas , kuras ir paņemtas medicīniskām analīzēm un tagad dzīvo pašas savu dzīvi (lido uz Mēnesi vai tiek sakrustotas ar gurķi vai tinteszivi). Tagad mākslīgi audzētajām šūnām neviens vairs nepiešķir personalizētus vārdus, bet tikai numurus (bet labā ziņa ir, ka jebkuru šūnu var identificēt pēc DNS). Vēl jau, protams, ir dažādi šūnu īpašumtiesību finansiālie aspekti, jo cilvēku audu šūnu kultivēšana mūsdienās ir izvērtusies par pamatīgu industriju. Nu un nemirstības jautājums jau vienmēr ir kutinājis cilvēces iztēli.

The Immortal Life of Henrietta Lacks noteikti iesaku visiem, kam patīk nedaiļliteratūra. Tas ir labs stāsts, kurā ir apcerētas interesantas un varbūt mums ne tik ikdienišķas tēmas.

Asmo atsauksmi par grāmatu var izlasīt šeit, Spīganas šeit.