Tag Archives: blogs

Dzīve ar blogu turpinās

115_1577Pirmie trīs mēneši ar blogu ir paskrējuši nemanot un ir pilnīgi skaidrs, ka blogošana ir lieliska, garajiem ziemas vakariem piemērota izklaide. Vai gan citādi kāds tai vispār pievērstos. Interesanti pavērot arī, kā blogs pamazām sāk dzīvot pats savu dzīvi – kāds to lasa, kāds pieseko, kāds tur kaut ko meklē un varbūt atrod vai arī neatrod.

Patīkami pārsteidz, ka tik daudzi meklē informāciju par konkrētām grāmatām vai rakstniekiem. Saprotams, ka pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem ļoti pieauga „Annas Kareņinas” popularitāte. Vispār jau es pret grāmatu filmizēšanu (šo vārdu es neizdomāju, bet kaut kur izlasīju) izturos pozitīvi, jo pateicoties tieši filmām esmu izlasījusi gana daudz labu romānu. Neticu, ka tagad daudzi izlasīs „Annu Kareņinu”, bet, cerams, kāds vismaz pamēģinās to darīt.

Nedaudz mulsinoša bija negaidīti lielā interese par Kuiperes „Dzīvi uz ledusskapja durvīm”. Droši vien to patiešām iesaka lasīt skolēniem literatūras stundās ar cerību, ka tik mazu grāmatiņu kāds tomēr izlasīs. Spriežot pēc tā, cik daudz blogā tika meklēts šīs grāmatas atstāstījums (apžēliņ, šo laikam jau Elločkai Ščukinai domāto lasāmgabalu var izlasīt pusstundas laikā un atstāstījumu uzrakstīt desmit minūtēs), šīs cerības nav pilnībā piepildījušās. Ja būtu par to nojautusi, tad pie apraksta blogā piestrādātu rūpīgāk un atļautos kādu infantilu izlēcienu, piemēram, iekļautu stāstā papildu detaļas – ledusskapī pēkšņi uzradušos beigta truša galvu ar viegli atņirgtiem zobiem vai arī saldētavā par piemiņu uzglabātu amputēto mātes krūti. Vai arī sacerētu grāmatai alternatīvo nobeigumu – māte kļūst par veģetārieti – svaigēdāju, veiksmīgi izārstējas un kopā ar trusi grauž burkānus, bet meitai vairs nav jānopūlas ar vakariņu gatavošanu. Nu, bet prasīt no kāda sagatavot Klēras raksturojumu, manuprāt, ir samērā nežēlīgi. Grāmatas tēli ir tik neizteiksmīgi un plakani kā biksīšu ieliktnīši – nav jau, ko lāgā noraksturot.

Tagad man ir skaidrs, ka ar virsrakstiem ir jāuzmanās, jo es nepavisam nevēlos maldināt cilvēkus, kuri nav mana bloga mērķauditorija.. Tomēr aiz sīkas, bet tīri cilvēciskas ziņkāres pagaidām atstāju „Alu lāča klana” nosaukumā aizvēsturisko porno, līdz ar to nedaudz paplašināju savu priekšstatu par šo žanru. Vispār nemaz tik daudzi necenšas lasīt grāmatu blogus par šo tēmu, darba dienās par to interese ir minimāla, toties Ziemassvētku brīvdienās tas bija topa meklētājvārds. Bet ko citu, lai sadara tik garās brīvdienās un tik draņķīgā laikā, kad nav iespējams ne uz mežu sēņot aizbraukt, ne uz jūru sauļoties, pat ne kartupeļus stādīt – atliek vien grāmatas un porno.

Īss apkopojums par vispārējām tendencēm:

Latviskie porno – diezgan pieprasīti, iespējams, ka šim žanram pie mums nav pievērsta vajadzīgā uzmanība un derētu kāds nacionālais pasūtījums ar tam atbilstošu saturu un formu.

Porno ar sižetu – nedomāju, ka šajā žanrā ir iespējama liela sižetu daudzveidība.

Porno anekdotes – ja asprātīgas, tad varētu arī palasīt.

Porno brīvā dabā – tas laikam interesē veselīga dzīvesveida cienītājus

Porno grāmatas – nu, re, cilvēki tomēr grib arī lasīt.

Dokumentālais porno – kas tas tāds?

Gēnu porno – pārrakstīšanās kļūda, bet neceriet, tādu te neatradīsiet.

Savukārt no meklētajiem dziļdomīgajiem jautājumiem pagaidām man topā ir šis – vai logaritmi ir lietderīgi sadzīvē?
Bet dzīve turpinās.

Dzīve ar blogu

Bloga rakstīšanas iesācējas slimības ir jāizslimo, tāpat kā masaliņas, lai tiktu pie imunitātes uz visu atlikušo laiku. Tāpēc220px-Anobium_punctatum01 gribu dažos vārdos izteikties par dzīvi ar blogu, lai gan tā ne ar ko neatšķiras no dzīves bez bloga. Pavisam nemanot ir pagājis pirmais mēnesis, ar taustes metodi apgūtas dažādas jokainas bloga veidošanas tehniskās lietas, uzrakstīti daži apraksti. Atskaitīties lāgā nav par ko, plānu arī nav. Un vispār kaķi, kas staigā, kur pašiem patīk, sevi ar liekām atskaitēm un plāniem neapgrūtina.

Tomēr dažas piezīmes.

  1. Grāmatu blogeri izrādījās ļoti atvērta, draudzīga un pretimnākoša kompānija. Tie, kas lieto sociālos tīklus, noteikti ir pamanījuši, ka grāmatas nez kāpēc ir traki populārs kašķēšanās objekts – gan Cālī, gan Draugos, gan arī daudz smalkākās un it kā intelektuālākās vietnēs. Godīgi sakot, lasītāju/nelasītāju kašķi bija kļuvuši gaužām garlaicīgi. Te katrs lasa to, kas viņam patīk, nevienam tas netraucē un visi dzīvo laimīgi.
  2. Pamazām mēģinu atrast līdzsvaru starp lasīšanu un rakstīšanu. Vienu brīdi lasīju ļoti daudz – vairāk par simts grāmatām gadā, bet iekšējā sajūta liek nedaudz piebremzēt, jo jūti, ka tas sāk aiziet tukšgaitā. Blogs te mazliet palīdz.
  3. Pateicoties ar statistiku apsēstajam maniakam, kurš ir strādājis pie blogu tehniskās puses, tagad zinu, ka raksti par utīm ir nesalīdzināmi populārāki nekā raksti par amerikāņu klasiķiem. Tas, protams, nevienam nav nekāds pārsteigums. Tomēr negaidīju, ka blogu sāks apmeklēt cilvēki, kas ir meklējuši padomus, kā mājas apstākļos cīnīties ar utīm. Es patiešām atvainojos, ja esmu kādu netīšām maldinājusi un ceru, ka visi saprot, ka ieteikums kaut ko iebāzt cepeškrāsnī attiecas uz ar utīm apsēstām grāmatām, bet ne galvām. Lai nu kā būtu ar mūdžiem, turpmāk vienalga rakstīšu par grāmatām, bet pa retam būs arī kāds iestarpinājums par posmkājiem vai ar tiem saistītu grāmatu izlases. Vai arī konkurss par tēmu – kura ir šī gada idiotiskākā grāmata par kukaiņiem?
  4. Kopš sāku rakstīt grāmatu blogu, mani ir apsēdis dīvains botānisko gļuku lāsts. Tagad gandrīz katrā grāmatā atrodu kādu mazu, mīlīgu botānisku glupību – pat citādi izcilos un patīkamos tulkojumos. Ceru, ka tas pāries.

Attēls no personīgā taureņu arhīva – zeltgalvīšu zeltainītis Lycaena virgaureae.

Vēl viens grāmatu blogs

Priecājos, ka grāmatu blogu skaits pēdējā laikā ir pieaudzis un tie ir kļuvuši aktīvāki. Tomēr domāju, ka par daudz to mums nebūs nekad.

Es esmu lasītāja nevis rakstītāja, tāpēc blogs būs vienkāršs. Teksti būs īsi un ļoti subjektīvi. Pārsvarā pārdomas, kuras jebkuram neviļus rodas lasot. Ar vārdiem man visu dzīvi ir bijušas sliktas attiecības. Es tiem mēdzu ieriebt ar draņķīgu pareizrakstību un tizlām teikumu konstrukcijām, savukārt šie man ar to, ka mēdz veiksmīgi slapstīties brīžos, kad pēc tiem rodas patiešām nopietna vajadzība. Pareizrakstības programmas te nepalīdz – tie zina, kas es patiesībā esmu. Diez vai blogs mūsu attiecības uzlabos, tāpēc neceriet te uz īpašām verbālām virāžām, oriģināliem spriedumiem un smalkiem filoloģiskiem iztirzājumiem.

Kāpēc nolēmu sākt rakstīt:

1) Laukā ir rudens, gari tumši vakari, ideāls laiks blogam. Tiesa pastāv risks, ka šī būs sezonāla aktivitāte, bet tāda ir dzīve.

2) Patīk lasīt citu rakstītās atsauksmes par grāmatām. Pateicoties lasītāju aktivitātei sociālajos tīklos esmu atradusi un izlasījusi daudz brīnišķīgu grāmatu. Pamazām sāku baidīties, ka visu laiku tikai ņemot informāciju no citiem, izjaukšu trauslo karmisko līdzsvaru šajā pasaulē, tāpēc jūtu pienākumu kaut ko nolikt vietā.

3) Elementāra vēlme sakārtot domas par izlasīto un noformulēt savu viedokli. Pēc būtības formāls iemesls, jo nekas neliedz šim nolūkam izmantot piezīmju grāmatiņu vai ieviest attiecīga satura failu kādā elektroniskā uzpariktē.

4) Ms Marii aktivitāte un Lasītājas uzaicinājums pastāstīt par savu dzīvi grāmatās nāca neticami atbilstošā brīdī.