Tag Archives: botānika

Normunds Priedītis „Latvijas augi”

Normunds Priedītis „Latvijas augi”, Rīga: SIA Gandrs, 2014

„Latvijas augi” ir brīnišķīga grāmata. Gandrīz divus kilogramus smaga, gandrīz deviņsimts lappušu bieza, pilna ar bildēm, aprakstiem un latīniskiem nosaukumiem. Grāmata ir sagatavota laikā no 1980. līdz 2002. gadam, bet ar jaunajām sugām papildināta arī vēlāk. Katrā ziņā tik pamatīgs un apjomīgs ilustrētais Latvijas augu noteicējs līdz šim vēl nav ticis izdots (un diez vai tik ātri pieredzēsim vēl kādu citu, varbūt vairs nekad, jo nākotnē mums būs tikai kaut kādas augu noteikšanas programmas telefonā).

Latvijas augiCik tad dažādu savvaļas augu sugu pie mums Latvijā ir iespējams atrast? Lai gan Latvija ir dikti maziņa un jādomā, ka arī ļoti labi izpētīta, augu sugu skaits un sastāvs ir mainīgi un precīzu skaitli neviens nosaukt nevar. Dažas sugas diemžēl pazūd, bet daudzas citas parādās no jauna. Dažādi autori min atšķirīgus skaitļus, bet pēc oficiāliem datiem pie mums ir sastopamas 1800 sugas, no kurām apmēram 1310 ir vietējās, bet ap 350 ir ievazātas imigrantes un vēl 140 ir bēgļi, precīzāk, dārzbēgļi. Augu valstī jau viss ir tāpat kā pie cilvēkiem. Dažas no ievazātajām sugām, kā, piemēram, Sosnovska latvānis vai Kanādas zeltslotiņa ir īsta sodība, kas ātri izplatās un nomāc vietējo veģetāciju. Dažas ir mīlīgas, nekaitīgas un tika pierastas, ka tiek uzskatītas par vietējām kā, teiksim, aziātes kalmes. Enciklopēdijā ir apkopotas uzziņas par 1735 augu sugām. Dažas no tām ir visiem labi zināmas, bet dažas tik viegli neatradīsiet. Madarām vien ir aprakstītas sešpadsmit pie mums sastopamas sugas, bet gundegas ir veselas septiņpadsmit (tai skaitā ļaunā, sīpoliņu, zeltainā un Sardīnijas, ej nu tās visas atrodi un atpazīsti). Starp citu, interesantākie jaunatklājumi var gadīties, izpētot augu valsti uz dzelzceļiem (arī augi labprāt izmantot šo transporta veidu). Vispār tik mazai un ainaviski samērā vienmuļai valsti kā Latvijai augu sugu dažādība ir ļoti liela. Tam par iemeslu ir jūras piekraste, kuras augu valsts ir būtiski atšķirīga no zemes vidienes.

„Latvijas augus” ir paredzēts lietot kā augu noteicēju lauka apstākļos. Tiesa gan divu kilogramu svars to nekādi nepadara par pievilcīgu un vienmēr līdzi kabatā staipāmu rokasgrāmatu. Bet grāmata vienalga ir lieliska (pie nosacījuma, ja esat botāniski orientēts frīks). Katrai no 1735 sugām ir dots nosaukums (trīs līdz astoņās dažādās valodās), sīks apraksts, īss apraksta kopsavilkums angliski un krieviski, izplatības karte un vismaz viena, bet parasti jau vairākas krāsainas fotogrāfijas. Grāmatai ir ievada daļa ar terminiem, skaidrojumiem, vārdnīcām un dažādiem sarakstiem, piemēram, Sarkanajā grāmatā iekļautajiem augiem. Otrajā daļā ir sugu apraksti sakārtoti pa dzimtām. Pateicoties mīklainajai un neizprotamajai taksonomijas zinātnei, kopš tiem senajiem laikiem, kad es pirmo reizi ieraudzīju botānikas grāmatu, gandrīz vai visas dzimtas ir mainījušas savus nosaukumus un sugu sastāvu – turklāt pēc man grūti izprotamiem principiem. Un izmaiņas notiek vēl joprojām. Vārdu sakot, par dažiem augiem arī tagad zinātnieki strīdas, kā tie pareizi saucami un kā pareizāk klasificējami. Trešajā daļā ir Latvijā satopamo veģetācijas pamatveidu apraksti un noslēgumā taksonu alfabētiskais rādītājs latviski un latīniski. Kopā grāmatā ir 2582 fotoattēli un 1486 kartes.

Ko gan labāku var vēlēties, ja jums ir jāatpazīst Japānas sārtburkšķi vai gribat sameklēt Krainas dievazāli, Lēzeļa lipari, dipsaku, kādu skrēteliņu vai spuļģīti? Varbūt vienīgi lētāku cenu, bet šāda apjoma un satura enciklopēdijai tā patiešām ir saprātīga. Viss maksā tik, cik tas maksā.

„Latvijas augi” ir obligātā lasāmviela visiem botānikas faniem.

Slepenās grāmatu kolekcijas. Orhidejas

Patiesībā jau nekas īpaši slepens tas nav, tomēr plauktā ir stūrītis ar grāmatām, kuras kaislīgi pērku, bet blogā gandrīz nekad nepieminu (tikai vienreiz gadījās, jo bija reāla sāpe, ka latviski par šo tēmu izdod tikai baigos mēslus), jo normālus cilvēkus šāda veida literatūra nevarētu interesēt. Attēlā ir redzama tikai daļa no kolekcijas (bet ticiet, man ir vēl).

Orhidejas

Kāpēc vajag tik daudz grāmatu par vienu augu dzimtu? Nu, šī ir viena no lielākajām dzimtām (apmēram 25 000 sugu un laikam 100 000 hibrīdu, nevienā no grāmatām nav iespējams uzrakstīt par tām visām). Tās ir skaistas, tās ir neticami dažādas, tām ir nenormāli interesanta personīgā dzīve un ļoti dīvainas attiecības ar pollinatoriem.

Tā kā tēma ir ļoti specifiska, tad grāmatas nākas vien lasīt krieviski un angliski. Līdz ar to, protams, ir kārtējās bēdas ar terminoloģiju latviešu valodā, jo mums nav vārdu, kas apzīmētu angliski labi saprotamus jēdzienus. Ir bijuši daži mēģinājumi latviskot orhideju latīniskos nosaukumus, bet iznākums ir samērā smieklīgs, un neredzu tiem nekādu jēgu, jo vienmēr meklējot informāciju par augu un savstarpējā saziņā ar līdzīgi domājošajiem nākas lietot tikai un vienīgi latīņu valodu (citādi tevi neviens nesapratīs).

IMG_8840Bulbophyllum – gumlape
Brassia – zirnekļorhideja
Corybas – ķiverorhideja
Disa – dīza
Diuris – ēzeļorhideja
Dracula – vampīrorhideja
Paphiopedilum – Veneras kurpīte
Rhizanthella – ierakumorhideja

Vēl ir bijuši daži traki smieklīgi (jo dikti specifiski) gramatikas kašķi, par orhideju nosaukumu dzimtēm (dendrobijs vai dendrobija, oncīdijs vai oncīdija, kurš tagad pateiks, kā tās puķītes pareizi nosaukt latviski?). 🙂

Nobeigumā jāpiebilst, ka labas orhideju grāmatas ir dārgas, tur neko nevar darīt, jo informācija un krāsainas bildes maksā naudu. Tāpēc ir maz cerības sagaidīt kādu labu orhideju grāmatu latviski, jo pircēju tām būs ļoti maz.

Folko Kulmans “Orhidejas”

Folko Kulmans „Orhidejas”, no vācu val. tulk. Meldra Bērziņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Folko Kullmann, Soforthelfer Orchideen, 2013)

Viena no manām vājībām ir grāmatas par orhidejām – tādas ar skaistām, krāsainām bildēm un aizraujošiem aprakstiem (pasaulē ir zināmi 25 tūkstoši dažādu orhideju sugu, vēl ir daudz ko par tām rakstīt). Diemžēl līdz šim latviski nekas par šiem augiem izdots nebija, lai gan orhidejas jau vairākus gadus ir kļuvušas par populārāko telpaugu un mūsdienās uz palodzēm ir redzamas daudz biežāk par ģerānijām un mirtēm. Tāpēc ar lielu interesi gaidīju Zvaigznes ABC jauno izdevumu „Orhidejas”. Tiesa gan grāmatas reklāma izdevniecības mājas lapā izskatījās visai aizdomīga – tā solīja „ātras un precīzas atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem un paskaidrojumus un padomus ar „veiksmes garantiju””. Bet, ak, svētās laivlūpes, grāmata izrādījās draņķīgāka nekā bija iespējams iztēloties pat drūmākajos orhideju mīļotāju murgos.

OrhidejasTomēr grāmatai ir viens liels pluss – tajā ir ļoti maz teksta un daudz bilžu. Tak, neskatoties uz to, autoram katrā lapā ir izdevies kāds sviestains ieteikums. Tā varam uzzināt, ka, lai atkaļķotu laistāmo ūdeni, tam uz katru litru ir jāpievieno ēdamkarote citronskābes (protams, ja savus falenopšus gribam iemarinēt ziemai). Orhideju saknes labi paciešot vārāmo sāli (jēziņ, nu tad pie reizes tās arī iesālīsim). Slimās orhidejas vajag pilnībā iemērkt spainī ar ūdeni (uh, labākais paņēmiens kā veicināt un izplatīt sēnīšu slimības, ja kāds augs vēl bija vesels). Ja grāmata ir domāta parastajam cilvēkam ar pāris orhidejām uz guļamistabas palodzes, tad daži apgalvojumi ir īpaši ļauni, jo iesaka pret katru kaitēkli lietot sistēmiskos insekticīdus, kas visi ir bīstami neirotoksīni (varbūt pie reizes lai pasūta tās smukās 19. gadsimta tapetes, kuru krāsās ir izmantots arsēns) vai fungicīdus, kas graujoši iedarbojas uz endokrīno sistēmu, un ir teratogēni.

Vārdu sakot, aizdomājos par tēmu – vai grāmatas var būt kaitīgas veselībai. Lai cik slikta un bezgaumīga būtu daiļliteratūra, no tās patiešām neviens nav nomiris. Pat Emma Bovarī mūsdienās noindētos drīzāk nevis tāpēc, ka būtu pārlasījusies salkanus romāniņus, bet pārāk daudz kvernējusi sociālajos tīklos. Un pat, ja kāds salasījies šo Zvaigznes ABC izdevumu nejauši nomušīs savu iemīļoto lakstu ar nāvējošu citronskābes devu, tā nebūs liela bēda. Galu galā pats vainīgs, ka ir ņēmis nopietni grāmatu, kurai uz vāka ir apgalvots, ka tajā ir „ātri iegūstama informācija par visu, kas jāzina – bez ilgas meklēšanas, šķirstīšanas un lasīšanas”. Bet tās piebildes par pesticīdu lietošanu gan šajā grāmatā ir ļoti nelāgas (sāku palikt paranoiska un visur redzēt lielo lauksaimniecības ķīmijas ražotāju kompāniju ietekmi).

Vispār kļūdas grāmatās ir normāla parādība (arī farmakoloģijas rokasgrāmatās, ja kas), jo nekļūdās tikai tie, kas neko neraksta, tomēr kaut ko tādu sen nebiju lasījusi. Būtībā problēma ir pašā grāmatas idejā, jo jebkurš, kas ir nopietnāk aizrāvies ar orhidejām (piecpadsmit falenopši, divi dendrobiji un katleja – tā nepavisam nav nopietna aizraušanās) zina, ka attiecībā uz šiem augiem nevar būt nekādas ātras un precīzas atbildes. Orhidejas ir lēnas un ļoti aptuvenas – un neko tām nepadarīsi. Parasti grāmatās par orhideju audzēšanu ir vispārēji apraksti par augiem nepieciešamajiem apstākļiem un paša audzētajā ziņā ir, kā tos nodrošināt. Bet Folko Kulmana grāmata izskatās pēc interneta diskusijās izlasītu ieteikumu apkopojuma (orhideju audzētāju forumos var atrast daudzas no tajā pieminētajām glupībām), bet ne pēc praksē pārbaudītas ilggadīgas pieredzes. Turklāt izdevniecība, kuru pārstāv autors, ir izdevusi arī pavisam normālas un lietojamas orhideju enciklopēdijas. Bet tādu sagatavošana neapšaubāmi prasa lielus ieguldījumus un daudz darba, šitāds savārstījums noteikti izmaksā lētāk un ir pircēju pieprasītāks.

Patiesības labad ir jāpiebilst, ka grāmatā nav tikai muļķības – tur ir arī sakarīgi ieteikumi. Bēda tikai, ka atlasīt labās lietas no ne tik labajām šoreiz ir gandrīz kā Pelnrušķītei izšķirot magoņu sēkliņas no smilšu graudiņiem.

Nobeigumā jāpiebilst, ka šo grāmatu neiesaku ne pirkt, ne lasīt, ne kādam dāvināt. Tā ir neatbilstoši dārga savam apjomam (140 lappuses, bet maksā vairāk kā 15 EUR), plāna, pavirša un kļūdaina.

Sūnu ceļvedis

„Sūnu ceļvedis dabas pētniekiem”, Līga Strazdiņa, Ligita Liepiņa, Anna Mežaka, Linda Madžule, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2011.

sunu ceļvedisSūnas ir dīvaini augi, pat mazliet aizdomīgi. Tām nav kārtīgu sakņu, tikai kaut kādi rizoīdi. Sūnām piemīt apskaužama pastāvība un noturība – tās zaļo vienmēr, arī ziemā. Sūnas vairojas parastam cilvēkam neizprotamā veidā – visi tie haploīdie gametofīti un diploīdie sporofīti izklausās pēc savādas botāniskas perversijas.

Sūnas ir ļoti senas, pasaule ir sākusi apsūnot jau pirms 400 miljoniem gadu. Tās vienā mierā ir pārdzīvojušas visas globālās kataklizmas, dinozauru izmiršanu un dažus ledus laikmetus. Visticamāk, ka dažas no sūnām pārdzīvos arī cilvēci.

Sūnas ir ļoti primitīvas pēc uzbūves un patiesībā arī pēc savas būtības. Tās ir sastopamas visur – sākot no polārajiem vientulības apgabaliem līdz biezi apdzīvotajiem tropiem. Bieži vien tieši sūnas ir tās, kuras vienīgās no augiem balansē uz izdzīvošanas robežas vietās, kur nekas cits augt nespēj. Dažas no sūnām ir pionieraugi un pirmās ieviešas vēl neapdzīvotās platībās un palēnām iepoš vietu citiem augiem. Sūnas spēj augt uz visdažādākajām virsmām – kokiem, akmeņiem, augsnes, kā arī dažādiem cilvēku radītiem objektiem.

Normāls mūsdienu cilvēks sūnas nemīl. Viņš tās centīgi nīdē ārā no sava sintētiskā, unificētā mauriņa, kasa nost no jumtiem, sienām un kapakmeņiem un apzinīgi izpērk sūnu iznīdēšanai paredzētās ķimikālijas. Pat sūnu vārds ir ar nelielu negatīvu pieskaņu – sūnains, apsūnojis – tas ir kaut kas vecs, iestāvējies un nemoderns. Vienīgi japāņi ar savu izkopto smalka un neuzbāzīga skaistuma izjūtu sūnas audzē tām īpaši atvēlētos dārzos arī lielākās platībās.

IMG_5786Sūnas ir tik neuzkrītošas, ka nav vēl pilnībā izpētītas. Šobrīd mums nav zināms, cik sūnu sugas vispār pasaulē ir un daudzas no tām vēl gaida savus atklājējus, bet kopējais skaits varētu būt robežās no 22 000 līdz 27 000. Mēs pat nezinām, cik sūnu sugas ir sastopamas Latvijā, bet iespējams vairāk kā 550. Apmēram puse no tām ir sastopama reti un daudzas sugas ir aizsargājamas. Dažas sugas ir izmantojamas ārstniecībā, bet lielākās daļas īpašības nav izpētītas.

Sūnu latviskie nosaukumi ir atsevišķs temats. Latvieši nekad nav pārlieku daudz interesējušies par savas zemes dabu. Tā nu visas 550 sugas vienmēr ir apzīmētas ar vārdu sūnas, vienīgais izņēmums varētu būt dzegužlini. Nezinu, kurš bija mūsu sūnu sugu nosaukumu krustēvs vai krustmāte, bet rezultāts ir sanācis bērnišķīgi piemīlīgs. Ieklausieties, kā skan sūnu vārdi – skropstainā dūnīte, lēverzobu pūkcepure, plakanā skrāpīte, sīkzobu šķībvācelīte, pūslīšu mēslsūna, sīkvācelītes sarmenīte un tādā garā vairāki simti nosaukumu.

Lai kaut ko darītu lietas labā, LU Bioloģijas fakultātes sūnu pētnieces pirms diviem gadiem ir sagatavojušas „Sūnu ceļvedi”, kurā ir apkopota informācija par 100 Latvijā izplatītākajām sūnu sugām. Tā ir maza, parocīga grāmatiņa, kuru var ērti paņemt līdzi uz mežu vai jebkuru citu sūnainu vietu un mēģināt tikt skaidrībā, kas ir tas zaļais un mīkstais mums apkārt. Ceļvedī ir aprakstīta sūnu sugu morfoloģija un uzsvērtas vieglāk pamanāmās pazīmes, lai vislabāk atšķirtu līdzīgās sūnu sugas. Tajā iekļautās sugas, ir sadalītas pa nodaļām atbilstoši tam, kur tās sastopamas – uz kokiem, kritalām, augsnes vai akmens. Visas sūnas ir apskatāmas autoru uzņemtās krāsainās fotogrāfijās. Sūnu sugu aprakstus papildina zīmētas shematiskas sūnu lapas, kuru autore ir Lauma Strazdiņa. Nereti sugas visvieglāk ir atpazīt tieši pēc tām, bet vēlams iegadāties arī kārtīgu lupu. Pie reizes var uzzināt, kura sūna smaržo pēc burkāniem, kur atrodas četrzobes četri zobi un, vai sūnām var augt ragi un tamlīdzīgas būšanas.

Kāpēc tomēr blogā nolēmu uzrakstīt par „Sūnu ceļvedi”, kas tak nav nekāda literatūra, bet būtībā uzziņu krājums un visdrīzāk ar laiku tādus nomainīs atbilstošas mobilo ierīču aplikācijas. Tomēr tieši šādas grāmatas piešķir mūsu apkārtējai pasauli papildu nianses, tā kļūst smalkāka un harmoniskāka. Tāpēc sveikas vāvreastītes, lācītes, īslaicītes, pūkcepures, rožgalvītes, krūmītes un samtītes – visas sīkās, pūkainās radības, kuras nemanāmi mīt mums līdzās.

Apsūnojis mums nav sinonīms vārdam skaists, bet dažreiz der ielūkoties sūnās vērīgāk.

IMG_5799

IMG_5802IMG_5780IMG_5805

Sūnas spēj augt neiedomājamās vietās un piešķirt maigumu pat metālam un dzelzsbetonam. Tas cilvēkus dažreiz mazliet kaitina. Tomēr sūnas jau nedomā neko ļaunu. Tās tikai piepilda savas esamības jēgu – apsūnot pasauli.

IMG_5751IMG_5750Aprakstā izmantotas bildes no personīgā sūnu fotoarhīva.
Labākās Latvijas sūnaugu fotogrāfijas varētu būt apskatāmas Dziedavas mājas lapā.