Jaroslavs Rudišs “Grandhotel”. Romāns virs mākoņiem

Jaroslavs Rudišs “Grandhotel”. Romāns virs mākoņiem, no čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva, apgāds “Jumava”, Rīga: 2018 (Jaroslav Rudiš, Grandhotel, 2006)

Vairs neatceros, kā tas sākās, bet mēs ar Fledi Ziemsvētkos esam pasākuši viens otram dāvināt dīvainas čehu grāmatas. Šogad es viņam uzdāvināju “Gaismas vēsturi”, kas nemaz tik dīvaina nebija, bet viņš man Jaroslava Rudiša “Grandhotel”, kas tāda bija gan. Bet tikpat labi varēja būt pavisam otrādi. Trešo pagājušā gada dīvaino čehu grāmatu “Ezers” mēs viens otram nedāvinājām, jo sen jau savā čehofīlismā to abi bijām izlasījuši. Trakākais, ka Fledis savu dāvanu jau ir apguvis, tāpēc nevarēju no viņa atpalikt un tipināju vien uz tuvējo bibliotēku pakaļ Rudiša “Grandhotel”.
Un, jā, “Romāns virs mākoņiem” patiešām ir cienīgs atrasties čehu dīvainās literatūras plauktos. Grāmatas galvenais varonis ir trīsdesmitgadīgs vientuļnieks, kurš sevi sauc tikai uzvārdā – par Fleišmani. Viņam piemīt kaut kādi vieglas formas autiskā spektra traucējumi. Fleišmaņa lielākā kaislība ir laika apstākļi, un viņš jau divdesmit gadus katru dienu cītīgi savā istabā uz sienas pieraksta visu informāciju par tiem – temperatūru, gaisa spiedienu, vēja virzienu, u.c. Šie pieraksti ir visa viņa dzīves jēga un sūtība, un, pamatojoties uz tiem, Fleišmanis ik pa laikam izdomā dažādas teorijas cilvēku rīcības izskaidrošanai pēc tā, vai ir bijusi siltā, vai aukstā gaisa fronte un tamlīdzīgi.
Protams, Fleišmanim ir bijusi traumatiska pagātne. Vectēvu ir sabraucis krievu tanks, bet ar vecākiem viņa bērnībā ir noticis kaut kas tik nelāgs, ka Fleišmanis vairs nespēj nekādā veidā tikt prom no savas dzimtās Liberecas. Viņam vienmēr uz pilsētas robežas uznāk šausmīgas panikas lēkmes. Tas arī ir centrālais grāmatas vadmotīvs – kā Fleišmanim tikt prom no sasodītās Liberecas. Bet Liberecai (kādreizējai Raihenbergai), ir pašai savs stāsts – tā ir bijusi vācu pilsēta, no kuras visi vācieši pēc Otrā pasaules kara ir deportēti. Autors romānā nedaudz pieskaras laikam jau diezgan sarežģītajām čehu un vāciešu attiecībām, kuras vairāk atklāj Francis – vecs vācietis, kas atgriezies nomirt savā dzimtajā pilsētā un paķēris līdzi pārīti savu mirušo draugu, glīti sabērtus kafijas bundžās ar pupainu meiču bildēm virsū. Tomēr dažreiz atgriezties savās dzimtajās mājās pat pelnu formā ir sarežģīti. Īpaši, ja piedzimšanas vietā tagad uzbliezts lielveikals (tas Franci nekādi nekavē no savu nodomu īstenošanas).
Bet Fleišmani no bērnu nama ir izķeksējis viņa brālēns Vinetū (padomājiet, tik, kas par vārdu čeham) Jēgrs. Brālēns ir diezgan amorāls tips. Savulaik bijis čehu čekas aģents ar segvārdiem Augļi un dārzeņi, Antena un Ješteds, bet deviņdesmitajos gados prihvatizējis savdabīgu viesnīcu kalnā virs Liberecas. Romānu lasot, nācās pavandīties pa tīmekli un izrādījās, ka tāda viesnīca Ješteda kalnā patiešām eksistē – pilnīgi apaļa un komplektā ar televīzijas torni. Čehu sociālisma laiku arhitektūras šedevrs, ja kas. Fleišmanis par vēdera tiesu piestrādā pie brālēna, bet brīvajā laikā izklaidējas izspiegojot viesus, kas draiskojas viesnīcas numuriņos, un, tēlaini izsakoties, pulējot savu zibensnovedēju. Un dažreiz Fleišmanis satiek mirušus cilvēkus.
Vārdu sakot, romāns ir diezgan savdabīgs. Bet tas nav garš un ir viegli izlasāms. Tomēr, iespējams, pie vainas ir pēdējā laika mode, kad visi cenšas izdot grāmatas par cilvēkiem ar kaut kādām alternatīvām garīgajām spējām, tāpēc, lasot “Grandhotel”, bieži bija sajūta, ka tas viss jau ir kaut kur redzēts un atkārtojas. Tas droši vien nav taisnīgi attiecībā pret romānu, kurš ir sarakstīts jau šīs tūkstošgades sākumā. Tomēr grāmata nešķita tik laba kā citi čehu literatūras jaukumi, teiksim, “Jūrascūciņas” vai “Mīlestības vēstule ķīļu rakstā” (kā zināms, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Citādi jau romāns ir tīri baudāms gan kā vēlīnas pieaugšanas stāsts, gan ar laika apstākļu simbolismu piebāzts Čehijas pavisam nesenās vēstures pārskats. Mani priecēja arī atsauces uz no bērnības pazīstamām čehu multenītēm un estrādi. (Vai kāds vēl atceras Karelu Gotu, ikdienā sauktu par Kārli Gotiņu?) “Granhotel” var droši lasīt, ja patīk daudzslāņaini stāsti. Te daudz kas nav tāds, kā sākumā izskatās. Zem Liberecas atklājas Raihenberga, zem bailēm sāpes un bēdas, zem Fleišmaņa Vlastimils, zem mākoņiem cilvēki.
Un tikai romāns ir virs mākoņiem.

Kad kāds nomirst, tad saka, ka viņš izlaidis garu. Izelpojis pēdējo reizi. Un es domāju, ka tieši par to ir runa, ka katram no mums mutē ir mazs taurenītis, kurš ar pēdējo izelpu izlido ārā un saceļ nelielu vējiņu, kas pieņemas spēkā, līdz pārvēršas orkānā un aiznes to prom. Taureni un cilvēku.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Ludvīks Vaculīks “Jūrascūciņas”

Ludvīks Vaculīks “Jūrascūciņas”, no čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA “J.L.V.”, 2017., (Ludvík Vaculík, Morčata, 1973)

Mīļie bloga lasītāji, parunāsim par čehu literatūru. Šķiet, ka pēc nāves Kafkas rēgs ir iesprūdis kaut kur Čehijas teritorijā un naktīs klīst apkārt nelabi gaudodams un biedēdams čehu rakstniekus, tāpēc viņi ir sarakstījuši tik daudz absurdu, dīvainu un sirreālu grāmatu. Nezinu arī, kāpēc tās pie mums ir tik iecienītas tulkošanai, bet pēdējā laikā vismaz reizi gadā man bibliotēkā gadās paņemt lasīšanai kādu dīvainu čehu grāmatu. Arī šis gads nebija izņēmums, un es tiku pie Ludvīka Vaculīka “Jūrascūciņām”.

Romāna autors ir čehu rakstnieks un feļetonists. Tāpat kā daudzi citi, pēc Prāgas pavasara apspiešanas, viņš kļuva par disidentu, kuram bija aizliegts legāli publicēt savus darbus. Taču Vaculīks kaut kā bija pamanījies izveidot samizdata izdevniecību, kura līdz pat 1989. gadam izdeva aizliegtos čehu autorus.

Romāns “Jūrascūciņas” ir sarakstīts septiņdesmito gadu sākumā, tūlīt pēc Čehijas okupācijas un, pavirši paskatoties, šķiet gaužām nevainīgs – tāds mīlīgs apcerējums bērniem par zvēriņiem. Romāna galvenais varonis ir Valsts bankas ierēdnis Vašeks – bijušais laucinieks un divu zēnu tēvs. Ja kas, tad bankā viņš un visi pārējie darbinieki lielākoties ir aizņemti ar naudas zagšanu. Tās gan ir ne visai veiksmīgas aktivitātes, jo naudu pie izejas lielākoties konfiscē apsargi, un gaužām reti to izdodas aiznest mājās ģimenei, bet pēc tam notiek visādas mīklainas lietas – apsargu atņemtā nauda pazūd ar galiem un vairs tautsaimniecības apritē neparādās. Tāpēc Valsts bankas darbinieki sāk nopietni bažīties, kas notiks brīdī, kad visa nauda pazudīs, jo tad taču viņi paliks bez darba. Tādā sarežģītā brīdi Vašekam kolēģis iesaka mājās ieviest jūrascūciņas, jo ar tām dzīve būs interesantāka. Viņš tā arī izdara un bērniem Ziemassvētkos uzdāvina vienu mazu, baltu jūras rukšelīti. Pēc tam viņi tiek pie vēl pāris cūciņām, un Vašekam patiešām dzīve kļūst interesantāka, jo viņš var jauki izklaidēties, novērojot to izturēšanos, bet naktīs veikt dažādus nežēlīgus eksperimentus ar šiem dzīvnieciņiem. Autors to visu apraksta īpatnējā un īpaši pretīgā, infantilā stiliņā. Vispār jau grāmata ir diezgan smieklīga, bet tāda neomulīgi smieklīga, nevis jautra.

Jūrascūciņas, protams, ir skaidri nolasāma alegorija par sociālisma idiotiskajiem eksperimentiem ar sabiedrību un cilvēkiem, bet galu galā nevar jau zināt – iespējams mēs patiešām esam tikai apātiski eksperimenta dzīvnieciņi kādā lielākā mums neaptveramā plānā.

Grūtāk par visu, zēni un meitenes, ir labprātīgi mainīt savu dzīvi. Lai cik skaisti jūs arī nesapņotu, ka esat savas lokomotīves vadītājs, sliežu pārmijas vienmēr pārstata kāds cits, kas to prot sliktāk.

Šajā romānā visu laiku notiek kaut kādās dīvainas un nejēdzīgas lietas un es nudien negribētu apgalvot, ka visu sapratu. Kāpēc, piemēram, tur parādījās vājprātīgā Irēnīte ar saviem drūmajiem pareģojumiem un melnais kaķis? Kāda nozīme bija zilajai vējjakai? Bet grāmata nav gara un to izlasīt var ātri. Ieteikt gan “Jūrascūciņas” laikam var tikai zvērinātiem čehu literatūras mīļotājiem.

Grāmatas vērtējums –3.5 no 5 zvaigznēm.

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”, no čehu val. tulk. Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2016., (Pavel Kohout, Katyně, 1978)

Čehu rakstnieka Pavela Kohouta romāns „Diplomēta bende” ir visdīvainākā no šogad lasītajām grāmatām, un atrodas kaut kur tālu ārpus tādām banālām kategorijām kā patīk vai nepatīk, gaumīgs vai bezgaumīgs, izklaidējošs vai nē. Īsumā par autoru – viņš savā dzīvē ir paspējis kādu laiku būt par pārliecinātu staļinistu, pēc tam par aizrautīgu komunistu, tad par disidentu un galu galā kļuva par no dzimtās zemes izraidītu emigrantu. Romānu „Diplomēta bende” Kohouts ir sarakstījis pēc Prāgas pavasara sagrāves, bet pirmo reizi publicēts tas tika tikai 1978. gadā un, protams, ne jau toreizējā Čehoslovākijā.

“Diplomētas bendes” darbība norisinās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās kādā vārdā nenosauktā totalitāri sociālistiskā Centrāleiropas valstī. Piemīlīgā pusaudze Līziņa Taheci nelaimīgā kārtā izgāžas iestājeksāmenos gan konservatorijā, gan klasiskajā ģimnāzijā. Lai meitai nebūtu nākotnē jāmācās par kaut ko ārkārtīgi nepiemērotu, piemēram, cūkkopi, vecāki piekrīt Līziņas uzņemšanai īpašā eksperimentālā mācību iestādē PEZAVS (Profesionālā eksekūcijas zinātņu arodvidusskola). Tā ir dikti mīlīga skoliņa, kuru ir izauklējuši savas profesijas fanātiķi profesors Vilks un docents Šimsa, lai nodotu savu smalko mākslu un bagātīgo pieredzi jauniešiem, apmācot tos par mūsdienīgiem un augsti profesionāliem bendēm, kas pārzina un spēj izpildīt dažādus nāvessodus un spīdzināšanas paņēmienus.

… pakārt kādu aiz kakla labāk vai sliktāk spēj gandrīz ikviens, varbūt izņemot pāris mīkstčaulīgu intelektuāļu, taču māksla ir viņu pakārt tā, lai tajā atspoguļotos visa cilvēces kultūras vēsture līdz pat zinātniski tehniskajai revolūcijai, citādi klients ar pilnām tiesībām varētu vaicāt, kāpēc par sodu viņu uzreiz neuzcep un neapēd.

Iestāšanās pārbaudījumi nav sarežģīti, ir tikai jānokauj vista un jānosit karpa (bet var arī nodīrāt dzīvu suni). Līziņa ar to tiek galā brīnišķīgi. Tālāk seko skolas audzēkņu piedzīvojumi mācību gada laikā, apgūstot profesiju, kā arī dažas atkāpes pasniedzēju pagātnē (jā, nu, kā nu kurš kļūst par bendi).

Romāna centrālais tēls – eņģeliskā paskata jaunava Līziņa, ap kuru risinās visi galvenie notikumi, pati ir inerta un pasīva būtne, kurai piemīt obsesīvi kompulsīvie traucējumi ar noslieci nepārtraukti skaitīt visu, kas apkārt redzams. Toties viņa ir apveltīta ar neatvairāmu seksuālo pievilcību, kuras dēļ zaudē galvas (un ne tikai galvas) visi satiktie vīrieši. Pa visu romānu Līziņa, skolas noslēguma eksāmenā perfekti pakarot vienu no saviem pielūdzējiem, pasaka tikai vienu teikumu, kas šim stāstam pieliek treknu punktu – viņš man pat nenopirdās.

Pēc būtības „Diplomēta bende” ir viens no ciniskākajiem, skarbākajiem un satīriskākajiem stāstiem par mūsu, tas ir, Austrum- un Centrāleiropas vēsturi. Neskaitāmas nodevības, bezjēdzīga vardarbība un grūti noticams ikdienas absurds. Vispār romāns ir kaut kāds dīvains Kafkas un Hašeka mikslis, kādu, šķiet, iespējams sarakstīt tikai dzīvojot Čehijā. Tas ir absurds, vietām slimīgi pretīgs, vietām smieklīgs un kopumā ļoti intelektuāls, alegorisks un pilns ar simboliem. Autors ir savācis patiešām enciklopēdiska apjoma materiālu par tēmu un mūs ļoti sīki iepazīstina ar bendes profesijas vēsturi, ikdienas problēmām un jaukumiem (šajā aspektā tas ir īsts ražošanas romāns, ne sliktāks kā Heilija darbi), nāvessodu un spīdzināšanas paņēmienu veidiem un attīstību no antīkās pagātnes līdz mūsdienām. Romānā ir daudz atsauču uz zināmām un mazāk zināmām literārām epizodēm ar bendēm un nāvessodiem. Vēl tajā ir ļoti daudz primitīva un dikti absurda seksa.

Jāpiebilst, ka Kohoutam šajā romānā ir ļoti īpatnējs paradums dažreiz saplosīt teikumus pavisam negaidītās daļās. Turklāt, sākot lasīt teikumu, brīžiem nevari zināt, uz kurieni tas tevi beigās aizvedīs, jo iespējams, ka tā nobeigums atrodas kādā pārdesmit gadus senā pagātnē un attiecas jau uz pavisam citu epizodi. Šī neierastā romāna struktūra ar saraustītiem notikumiem un nepārtrauktu lēkāšanu starp dažādiem laikiem brīžiem tomēr mazliet iznes smadzenes, nu, vismaz prasa no lasītāja lielāku uzmanību, lai izsekotu līdzi notiekošajam, un pieļauju, ka var kādu arī pamatīgi sakaitināt. Arī romāna valoda ir īpatnējs sajaukums, kurā autors izmanto daudz svešvārdus un latīņu valodu, bet papildus tam ir benžu profesionālais žargons, kurš ir izteikti prasts (notaisīt klientu, pemiesis, izpildnieks) un autora izveidotā parodija par sociālisma birokrātijai raksturīgajiem saīsinājumiem (klaskabs, capēde, capkurītis, romānā ir iekļauta šo jaundarinājumu skaidrojošā vārdnīca).Šī grāmata pavisam negaidīti nedaudz paplašināja manu vārdu krājumu ar tādiem terminiem kā kafilērija un strangulācija.

Skaidrs, ka uzdāvināt kādam „Diplomēto bendi” Ziemassvētkos (jo grāmata tak allažiņ esot vislabākā dāvana) visdrīzāk nebūs laba ideja. Tomēr romānu noteikti ir vērts izlasīt, ja patiešām interesē vēsture. Tādu patiesi pretīgu epizožu grāmatā nemaz nav daudz, tāpēc sadistiskas literatūras fani var pārāk nesacerēties, bet romāna varoņu izklaides ar suņu kāršanu tomēr pat man lika mazliet saviebties, dzīvnieku mīļotājiem šo noteikti neiesaku.

Nobeigumā iedvesmojošs fragments no PEZAVA mācību plāna, kas ir iekļauts grāmatas sadaļā „Dokumenti”.

Papildināts – Satori ir publicēts plašāks tulkotājas Sandras Nikuļcevas raksts par Pavelu Kohoutu.

Tomāšs Zmeškals „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”

Tomāšs Zmeškals „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”, no čehu val. tulk. Sandra Nikuļceva, Rīga: „Mansards”, 2014., (Tomáš Zmeškal, Milostný dopis klínovým písmem, 2009)

Viens no bloga jaukumiem ir komentētāji, kuri dažreiz tepat pie rakstiem iesaka labas grāmatas, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Tā, pateicoties Fledim, izlasīju romānu „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”. Grāmatas autors Tomāšs Zmeškals ir čehu rakstnieks, lai gan viņš gluži pēc vidusmēra čeha neizskatās (viņa tēvs ir bijis no Kongo un, šķiet, ka autora biogrāfija arī varētu būt interesanta lasāmviela). Vispār pēdējā laikā nevar sūdzēties, ka pie mums maz tulkotu un izdotu čehu literatūru. Nesen iznāca Škvorecka apjomīgais romāns „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” un tagad grāmatnīcā manīju pat viņu 19. gadsimta klasiķes Boženas Ņemcovas grāmatu „Vecmāmiņa”.

Diez vai kādreiz pievērsīšos čehu klasiķiem, tomēr, lasot viņu jaunākā laika literatūru, ir patīkama sajūta, ka neesam šajā Visumā vientuļi un unikāli. Arī citur Eiropā ir bijusi gaužām līdzīga vēsturiskā pieredze. Latvija nav nekāds izņēmums, un kopējā vēstures ainā ne ar ko īpašu mēs neizceļamies. Par divdesmitā gadsimta vēsturi, tad arī visai interesantā veidā Zmeškals stāsta savā romānā. Sižeta centrā ir kādas ģimenes sāga, kas vēsta par tās trīs paaudžu dzīvi pagājušā gadsimta Čehijā, bet līdzīgi Škvorecka darbam arī Zmeškala romāns ir veidots kā kolāža no dažādiem stāstiem, līdzībām, atgadījumiem un vēstulēm, kuru vēstītāji ir dažādi personāži, piemēram, mazliet jukušais (bet varbūt arī nē) konditors Svoboda psihiatriskajā slimnīcā. Romānā ir jauks stāsts ar diezgan ironiskām beigām par Hitlera klonēšanu, dažas līdzības par nemirstību, kā arī epizode ar skarbām, bet šķiet, ka abām iesaistītajām pusēm tīkamām sado-mazo attiecībām. Grāmatas otrajā pusē parādās tāds personāžs kā brālentiņš no Anglijas, kurš no emigranta skatījuma raksta uz mājām smieklīgas vēstules par dzīvi Čehijā un vietējo iedzīvotāju jokainajiem un brīžiem barbariskajiem paradumiem (viņi ikdienā valkā treniņtērpus un nežēlīgi nogalina dzīvas karpas).

Par pašu ģimenes sāgu ir grūti piebilst kaut ko jaunu un oriģinālu. Kā jau kārtīgā Centrāleiropas ģimenē pienākas, te atkal ir pilnīga nespēja normāli komunicēt, stilīgi ir gadiem ilgi vienam ar otru nerunāt un vardarbība ģimenē ir bieži sastopama parādība – vārdu sakot, klasiski čehu cietēji (tādi paši bieži vien ir sastopami ungāru, latviešu vai skandināvu literatūrā). Romāna virsrakstā minētā mīlestības vēstule ķīļu rakstā vairāk šķita, kā simbols cilvēku bailēm un nespējai sarunāties vienam ar otru, nevis patiesai mīlestībai. Tomēr romāns ir patīkami daudzslāņains un jebkurš lasītājs tajā varēs izlasīt tieši to, kas viņam šķitīs saistošs. To var lasīt gan kā ģimenes sāgu, gan kā līdzību par vēsturi. Sado – mazo attiecību epizode ar upura pieķeršanos savam spīdzinātājam labi raksturo ļaužu attiecības ar represīvām varām, tāpat arī nespēja par to pēc tam runāt un tikt pašiem skaidrībā, kas bija noticis, stipri aptumšo galveno varoņu turpmāko dzīvi, tāpēc romānu lielā mērā uztvēru kā autora mēģinājumu uzrakstīt savu versiju par pagātni. Bet „Mīlestības vēstulē ķīļu rakstā” iekļautie stāsti ir daudz un dažādi, un katrs tos var interpretēt pēc sirds patikas.

Tomāšs Zmeškals par savu romānu ir saņēmis Škvorecka prēmiju un to jau nu jādomā, ka čehi kuram katram nedos. Jāatzīstas gan, ka Škvorecka romāns man patika labāk, bet arī „Mīlestības vēstuli ķīļu rakstā” var droši lasīt, ja patīk un interesē čehu literatūra.

Romāna fragmentus var noklausīties šeit – radio mazajā lasītavā.

Josefs Škvoreckis „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”

Josefs Škvoreckis „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”, no čehu val. tulk. Jānis Krastiņš, Rīga: „Mansards”, 2014, (Josef Škvorecký, Příběh inženýra lidských duší, 1977)

Čehu autora Josefa Škvorecka romāns „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” ir makten apjomīgs (gandrīz deviņsimts lappuses), bet viss tā saturs ir izklāstīts apakšvirsrakstā – „Senu tematu enterteinments par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi”. Par virsrakstu jāpiebilst, ka „cilvēka dvēseles inženieris” bija Staļina iemīļots apzīmējums rakstniekiem.

Romāna pēcvārdā ir izstāstīts, kā autors ir uzrakstījis tik traki biezu grāmatu. Tas nemaz nav īpaši sarežģīti. Viņš ir nedaudz iespaidojies no Džozefa Konrāda, pameditējis par Čehijas vēsturi, tad pierakstījis uz papīrīšiem lērumu dažādu stāstu, kas vienkārši ienākuši prātā, pēc tam tos nedaudz sagrupējis pēc līdzības, kontrastiem un jēgas, un beigās jau atlicis vien visu smuki aprakstīt un satamborēt kopā. Gala rezultāts arī ir fenomenāli raibs, rūtains, strīpains un daudzkrāsains. Romāns aptver apmēram 35 gadu ilgu periodu, sākot ar Otro pasaules karu, tā darbība notiek Kanādā, Čehijā, Vācijā un ASV un katra tā nodaļa ir nosaukta kāda amerikāņu rakstnieka vārdā. Tajā darbojas grūti aptverams personāžu skaits, bet pēdējā (Lavkrafta) nodaļā stāstījuma līnijas tiek glīti noslēgtas un daudzi no viņiem ņem nelabu galu (tak jebkurā stāstā, kurš turpinās pietiekami ilgi, visiem kādreiz nākas mirt). Galvenais varonis Danijs Smiržickis ir padzīvojis onkulis, kurš pasniedz amerikāņu literatūru kādā Toronto koledžā, meņģējas ar studentēm un atceras savu jaunību vācu okupācijas laikā. Romāns nav rakstīts hronoloģiskā secībā, tajā valda jauks un pamatīgs juceklis. Galvenais varonis atceras visas savas daudzās jaunības simpātijas, darbu Meseršmita rūpnīcā un neveiksmīgus sabotāžas mēģinājumus (un kā jau vienmēr, tad sievietes pie visa vainīgas). Tagadnē ir aprakstīta čehu emigrantu dzīve Kanādā, kurā laikam arī jautrības nav trūcis (nav glābiņa no čehu slepenpolicijas dīvainajiem izgājieniem, bet nelietīgie, pašapmierinātie kanādieši neko nesaprot no emigrantu ciešanām).

Īstā dzīves reliģija, patiesā literatūras elkdievība nekad nevar rasties demokrātijās, šajās nenoteiktajās, garlaicīgajās impērijās, kur pastāv brīvība nelasīt, neciest, neilgoties, nezināt un nesaprast.

Lai arī grāmata ir ļoti haotiska, drausmīgi bieza, un no skata ne visai pievilcīga, tā ir aizraujoša, mazliet dīvaina un vietām ļoti smieklīga, kā stāstos par nelegālo pieckājaino cūku vai ļoti konspiratīvu no Čehijas atvesta manuskripta nodošanu izdevēja pārstāvim dzelzceļa stacijā. Vietām humors ir ļoti melns kā stāstā par pēdējo pēc soda ekspedīcijas izdzīvojušo Lidices iedzīvotāju. Un grāmatā ir arī jauks apraksts par latviešu čurāšanas paradumiem publiskos Staļinlaika brīvdabas pasākumos.

„Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” ir nominēts šī gada Latvijas literatūras gada balvai kā viens no labākajiem tulkojumiem un domāju, ka pelnīti (ja es varētu, tad šoreiz to balvu noteikti piešķirtu Jānim Krastiņam, bet nu redzēsim, ko nolems ekspertu komisija). Škvorecka personāžus izteikti raksturo viņu valoda un tā ir ļoti atšķirīga, teiksim, proletariāta sarunās fabrikas atejā, kur notiek liela daļa romāna darbības, vai amerikāņu literatūras lekcijās koledžā, vai emigrantu jokainajā, anglicismiem pilnajā žargonā, vai vēstulēs, kur beigās tulkotājam ir nācies izmantot arī nepareizu latgaliešu valodu, lai kaut cik adekvāti varētu atveidot nepareizu slovāku valodu. Lai gan nesen noklausījos interviju , kurā Dace Meiere apgalvoja, ka paskaidrojošās piezīmes esot padomju palieka un normālos tulkojumos tādas neviens neliekot, tomēr šajā grāmatām esmu par tām tulkotajam ļoti pateicīga, jo čehu literatūrā un kultūrā esmu galīgi dumjiņa un bez tām lasīšana man sagādātu mazāk prieka un sajēgas, par ko vispār ir stāsts.

„Cilvēka dvēseles inženiera stāstu” var droši lasīt visi, kurus nebiedē biezi ķieģeli, nepareiza latgaliešu valoda, anglicismiem pilni teksti, kuri nekaunas no paskaidrojošām piezīmēm, un kam patīk lasīt labas grāmatas par literatūru, rakstniekiem, dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi. Turklāt varēsim arī turpināt iepazīties ar Josefa Škvorecka darbiem, jo uz grāmatas vāka ir solīts, ka drīzumā pie mums nonākšot viņa romāns „Lieliskā sezona”.

Viņiem nav dzirdes, tā man šķiet. Viņi nedzird to, kas literatūrai kopīgs ar mūziku un kas no tās tieši rada mākslu. Tehniskos paņēmienus definēt, analizēt un uzslavēt nav problēma: apziņas plūsma, ahronoloģija, stāstītāja viedoklis, un konsekvence stāstītāja formu kategorijās. Bet kas gan tas viss ir bez sensenā , neapgūstamā talanta attiecībā uz mimesis? Attiecībā uz noslēpumaino un ar prātu neaptveramo spēju pamodināt lasītājā prieku par atklāsmi, ka tieši tas atgadījies arī man pašam …, ka tieši tā tas bijis, lai gan tas tā itin nemaz nav bijis, bet tieši tāpēc tas tāds (tagad) ir. Ecce mākslas dialektika! Par patiesību patiesāka patiesība.

Mihals Vīvegs „Suniski pasakainie gadi”

Mihals Vīvegs, „Suniski pasakainie gadi”, Rīga: Mansards, 2012., no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš, (Michal Viewegh, «Báječná léta pod psa», 1992).

Čehiem gan veicas ar rakstniekiem, kuri ir apveltīti ar labu humora izjūtu. Viņiem ir ne tikai Čapeks un Hašeks, bet arī Mihals Vīvegs. Bet labi vien, ka ir. Labu un smieklīgu grāmatu nekad nevar būt par daudz.

„Suniski pasakainie gadi” ir tāds negaidīti kucēnisks un līksms čehu nosaukuma «Báječná léta pod psa» latviskojums, kuru citi gan tulko kā „labākie gadi – sunim zem astes” vai tamlīdzīgi. Romāns ir viens no pirmajiem Vīvega darbiem un stāsta par visai kolorītas ģimenes dzīvi sociālistiskajā Čehoslovākijā laikā no sešdesmito gadu sākuma līdz deviņdesmitajiem. „Suniski pasakainie gadi” tika izdoti 1992. gadā, tātad autors romānu ir sarakstījis neatejot pārāk tālu no sociālistiskās ikdienas jaukumiem. Grāmatas galvenais varonis ir zēns vārdā Kvido, kura gaitām varam sekot jau sākot ar atrašanos rembrantiskā noskaņā aptumšotajā mātes dzemdē. Viņš ir ļoti inteliģents embrijs, tāpēc grūtniecība viņam ir grūti pārciešamas laiks.

Varbūt tu tomēr vari vismaz iztēloties, cik briesmīga garlaicība ir šīs apmēram divsimt septiņdesmit mats matā vienādās dienas, kuru laikā jau atmodinātā apziņa ir notiesāta uz bezdarbīgu raudzīšanos augļa ūdenī, reizumis laiski iesperot pa vēdera sienu, lai tie tur, augšā, neceltu lielu paniku.

Kā jau pienākas intelektuālam tēlam, viņš piedzimst Beketa izrādes laikā un paaugoties cītīgi turpina kaitināt apkārtējos ar savu uzvedību. Pārējā ģimene ir tikpat izteiksmīga un savās izpausmēs krāšņa, ieskaitot visus vecvecākus, trīs viļņpapagailīšus un suni. Tā viņi pārdzīvo padomju tanku ienākšanu Prāgā, kuru mazajam Kvido izskaidro kā filmas uzņemšanu. Tad pārceļas uz nomaļo Sāzavu, kur vecāki strādā stikla rūpnīcā (čehu stikls tolaik, ziniet, bija nopietns socvalstu trauku tirgus zīmols), piedzīvo gan straujus pacēlumus, gan tikpat reibinošus kritumus.

Mūsdienās bieži iznāk saskarties ar cilvēkiem, kuri idealizē padomju okupāciju un ar klusiem, žēliem šņukstiem lupatiņā atceras lētās desas, zemos komunālos rēķinus un smuki cenzēto, bet toties šķīsto un labi saprotamo literatūru. Skaidrs, ka arī tagad apkārt nav baigā avene, bet mums vismaz ir dota lieliskā iespēja savu dzīvi salaist ķīselī pašiem, nevis ļaut, lai par to parūpējas vienīgi citi. Protams, diez vai „Suniski pasakaino gadu” lasīšana kādam mainīs iluzoro priekšstatu par saulaino pagātni. Tomēr Vīvegs ar visai ikdienišķu stāstu par vienas ģimenes ikdienu biedējoši precīzi, bet tajā pašā laikā ne uz brīdi nezaudējot humora izjūtu, atklāj sociālistiskās iekārtas pilnīgo bezjēdzīgumu, nesavietojamību ar veselo saprātu, cilvēcīguma sagrāvi un pastāvēšanu, kas iespējama tikai balstoties uz piespiedu metodēm un vispārēju sadzīves paranoiskumu. Absurds Vīvega romānā nav poza vai spēle, vai tikai māksliniecisks paņēmiens – tā ir dzīve, kāda tā bija. Romānā nav gandrīz nevienas epizodes, kurai nebūtu iespējams noticēt, ka kaut kas līdzīgs nav noticis īstenībā. Daudzās sakritības detaļās ar piedzīvoto realitāti ir nelāgi trāpīgas (ak, kāpostu kotletes un vecmāmiņas brauciens uz Jaltu).

Romāns pēc uzbūves ir vienkāršs, paralēli ikdienišķiem stāstiņiem jau pieaugušais galvenais varonis diskutē ar redaktoru par iecerētās grāmatas saturu, vietām pieslēdzas arī citi ģimenes locekļi ar savu viedokli, kā tas bija vai nebija. Galu galā Kvido nonāk pie loģiska slēdziena – Romāns, tas esmu es!

Tulkojums lasīšanu netraucēja. Nu savvaļas tūristi gan bija līdz šim nedzirdēti zvēri, bet varbūt, ka tā arī bija domāts.

Vispār „Suniski pasakainie gadi” atsauca atmiņā daudzus bērnības murgus, bet negaidīti vieglā un humoristiskā formā, tomēr tajā pašā laikā neizvairoties no pagātnes traģisma un neidealizējot pagājušos laikus.